Tīfons
Briesmonis sengrieķu mitoloģijā.
Radniecība. Māte - Geja.
Tēvs - Tartars.
Sieva – Ehidna.
Bērni – Hārpija, suns Cerbers un suns Orfs.
Analogi un sinonīmi. Senēģiptiešu mitoloģijā Tīfonam atbilst Sets.
Apraksts. Mežonīgs, htonisks teratomorfs radījums - pa pusei cilvēks, bet pa pusei zivs/čūska. Tīfonam bijušas 50, jebšu pat 100 pūķu galvas, lai gan bieži zīmējumos attēlots ar vienu. Līdz gurniek kāju vietā bijuši vijīgi čūskas ķermeņa gredzeni.
Ķermenis klāts spalvām, ir matains un bārdains.
Katra no Tīfona rīklēm rada mežonīgas vēršu, lauvu, suņu balsis.
Tēls grieķiem nācis no austrumiem. Homērs, piemēram, kā Tīfona dzīvesvietu norādījis Mazāziju. Pindars to aprakstīja kā briesmoni ar 50 galvām. Senie mākslinieki nereti tam piezīmēja spārnus (Lucifera prototips?). Kāju vietā briesmonim bija čūskas.
Tīfonu bieži uzskatīja par vētru un viesuļu dēmonu.
Dzīvesgājums. Tīfons bija dumpinieku vadonis, kas sacēlās pret kosmisko kārtību. Tīfons būtu varējis kļūt par Zemes valdnieku, ja vien Zevs ar to necīnītos. Pēdējā kauja starp viņu un Zevu norisa Kasiopa kalnā, pie viena no senajiem orākulu centriem. Zevs ar saviem zibeņiem pārvērta Tīfonu pelnos, satrieca ar pērkoniem un nometa viņu Tartarā.
Kopā ar sievu Ehidnu redījis virkni dažādu briesmoņu.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
