Aliens

Tors

Tors, Donārs. Sennorvēģu: Þórr, senangļu: Þunor, vācu Donar, iespējams arī senaugšvācu: Punra. 
Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā ir pērkona, vētras un auglības dievs, Odina un Jerdas dēls, kurš aizsargā dievus un cilvēkus no milžiem un briesmoņiem. Tors ir āsu cilts dievs un pēc nozīmības otrais dievs aiz Odina.
Citi Tora vārdi. Skandināvu mitoloģijā Tors saukts arī par Veoru, Vingniru un Hloridu.

Sinonīmi un analogi. Grieķiem – Zevs.
Tors ir analogs Indram indiešu mitoloģijā, Taranam ķeltu, Perunam slāvu mitoloģijā. Tāpat viņu salīdzina arī ar somugru mitoloģijas pērkona un debesu dieviem - Uko un Tāru u.c.

Epiteti. Dievišķais Tors, debesu Tors u.c.

Radniecība. Tēvs – Odins, māte – Jerda, citos variantos Holdas, Hlodinas, Fjorginas vai Frigas dēls.
Divi jaunākie brāļi – Villijs un Vē.
Sieva - Siva.
Bērni: Trūde, Magni ("spēcīgais") un Modi ("drošais"), Ulla patēvs. Modi māte bija milze Jarnaksa. Ulla bija Sivas dēls.

Raksturojums. Augstākā dievība, populārākais vikingu dievs, viskareivīgākais no dieviem. Vienmēr attēlots ar veseri rokā, vairāk nekā jebkuru skandināvu dievu saista ar pērkonu un zibeni. Viņa briesmīgais pērkona veseris bija elfu – garu pagatavots pazemē, līdzīgi Zevam, kura ieročus bija izkaluši ciklopi. Tas mests, vienmēr atkal atgriezās pie viņa. Pirms pielietot savu šausmīgo ieroci āmuru, Toram bija jāuzvelk savas dzelzs aproces. Tāpat arī viņš nēsāja maģisku jostu, kas daudzkārt pastiprināja viņa spēku.
Ziemeļzemju Tors, dievu dievs, ir ģermāņu vānu pavēlnieks. Vāni dara nestabilu gaisa telpu. Bieži Tors tiek attēlots ar zvaigžņotu vainagu ap galvu.
Tora kaujas ratiem bija noasināts garš dzelksnis un dzirksteles metoši riteņi. Pašus ratus vilka zelta aunādas auni. Citur teikts, ka tie bijuši divi āži - Tanngniostra un Tanngrisnira.
Skandināvu mitoloģijā Tors galvenokārt ir kultūrvaronis. Viņš aizsargā Midgardu un Asgardu no ienaidniekiem – parasti jotuniem, cīnās arī ar pasaules čūsku Jormungandu (tas notiek Ragnaroka (ragnarjoka) laikā, un gan viņš, gan čūska mirst). Šajā funkcijā aizsargāt savējos no svešajiem Tors it kā modelē bruņoto tautu, atšķirībā no Odina, kurš bija karadraudzes aizstāvis. Ticēja, ka pērkons radās, kad Tors brauca ar saviem kaujas ratiem.
Jāteic, ka Tors vairāk nekā jebkurš no āsiem līdzinās pasaku spēkavīram.

Ikonogrāfija. Toru attēlo kā sarkanmatainu milzi, kas brauc āžu vilktos ratos. Tāds viņš attēlots 1872.gadā gleznotajā Mortena Eskila Vinges glezna "Tora kauja pret milžiem." Ļoti seni attēli atrasti Dienvidskandināvijas klintīs. Šeit attēlots dievs ar cirvi (vai veseri) un riteni (saules zīmi). Līdzās dievam atveidots āzis. Attēlotais dievs acīmredzot ir Tors. Vairogu rotājumos ir attēlota Tora cīņa ar pasaules čūsku Jormungandu.

Tora atribūti. Tora atribūti ir āžu Tanngniostra un Tanngrisnira vilkti rati, veseris vai āmurs Mjelnirs - tas vienmēr trāpa mērķī un pēc metiena atgriežas pie metēja, josta Megingjarda. Mjelnirs simbolizēja zibens spērienu.
Āžu vārdi Tagniostrs un Tangrisnirs nozīmē - Zobgriezis un Zobberzis: viņi griež zobus, izraisīdami negaisu.

Dzīvesgājums. Rūķīši kala ieročus viņam. Savu dzīvi Tors vadīja neskaitāmās cīņās ar gigantiem. Paša slavenākā no tām bija cīņa ar Pasaules Pūķi, tāpat kā Indram, Mardukam un Zevam. Bez kara slavas Tors sevi apliecināja arī miermīlīgos pasākumos. Viņš rūpējās par auglību, aizsargāja jūrniekus, pēc viņa vārda angļu valodā ir radusies Ceturtdiena (Thursday) – zemnieku atpūtas diena.

Vēsturiskā attīstība. I gs. dzīvojošā romiešu vēsturnieka Tacita darbos Donars (Tors) figurē ar romiešu vārdu „Hērkuless.” Vācu valodā runājošajās zemēs Donaram (Toram) bija veltīta tā pati nedēļas dienas, kas Romā Jupiteram - tā bija ceturtdiena (vācu Donnerstag). Tāpat skandināvu valodās un angļu valodā ceturtdiena ir nosaukta par godu Toram (torsdag/thursday). Romiešu Jupiters apvieno visas galvenās debesu dieva funkcijas, bet ģermāņu (līdzīgi kā indoirāņu, ķeltu u.c.) mitoloģijā šīs funkcijas ir sadalītas (līdzās Donaram - Toram bija Tīu - Tīrs, ko vēlāk ierobežoja Odins).
Par plašākām Tora funkcijām senatnē liecina attēli D-Skandināvijas klintīs, kur attēlots dievs ar cirvi (veseri) un riteni (saules zīme). Turpat blakus dievam attēlots āzis. Rietumģermāņiem Donara (Tora) kulta pēdas atrodamas arī sakšu buramvārdu formulās, kā arī uzrakstos. Franku, angļu zemju toponīmikā pērkondieva vārds lauku apzīmējumos ir it kā auglības dieva piesaukšana. Skandināvijā ar Tora vārdu saistītā toponīmika, viņa kulta vietu pēdas, kā arī Tora vārda atspoguļojums personu vārdos ir it īpaši izplatīts Norvēģijā. Tora kults bija saistīts ar ozolu kultu. Tas norāda, ka Tors sākotnēji bija saistīts ar Pasaules koku (paralēles rodamas baltu un slāvu mitoloģijā). Ar laiku Toru no Pasaules koka pakāpeniski atbīdījis Odins.
Indriķa hronikas nodaļā par Igaunijas kristīšanu 1220.gadā pieminēts, ka Sāmsalas iedzīvotāju lielais dievs bijis "Tarapita." Visticamāk šis vārds kļūdainā veidā radies no dieva Tora piesaukšanas: Taara a(b)ita! (“Tāra, palīdzi!”). Par to, ka arī līvi pielūguši Toru, saglabājusies netieša liecība Latvijas pilsētas Turaidas nosaukumā (Taara aed - "Tora dārzs").

Mīti. Tora ierocis bija kaujas veseris Mjelnirs. Senākajās teiksmās Mjelnirs izgatavots no akmens, bet Jaunākajās Edās - Mjelnirs ir dzelzs āmurs. Mjelniru, tāpat kā citus brīnumrīkus izkala cvergi.
Tors savu ieroci izmantojis par kaujas cirvi, ar to sitis savus ienaidniekus jotunus (var minēt viņa cīņu ar milzi Hrungniru). Mjelnirs vienmēr trāpījis mērķī un kā bumerangs atgriezies pie īpašnieka (kaut kas līdzīgs aprakstīts indiešu eposa „Mahabhārata” otrajā grāmatā „Sabha Parva,” kur uguns dievs Agni varonim Vasudevam uzdāvinājis čakras disku, kurš darbojies pēc līdzīga principa). Mjelnirs bija Tora īpašais ierocis, tāpat kā šķēps Odinam vai zobens Tīram.
Milži visādi centās panākt, lai Tors ierastos viņu zemē bez sava vesera Mjelnira un bez spēka jostas Megingjardas (šie motīvi ir pazīstami arī citu tautu, īpaši somu un igauņu folklorā).
Mītos vēstīts, ka Tors braucis āžu vilktos ratos. Āžu vārdi ir Tanngniostrs un Tanngrisnirs. Āži Toram kalpojuši ne tikai par vilcējspēku, bet arī par neizsīkstošu pārtikas avotu: apmetoties naktsmītnē Tors āžus nokāvis un izcepis vakariņās. Vienīgi āža kaulus viņš atstājis neskartus. No rīta Tors salicis kaulus uz āžu ādām un atdzīvinājis tos.
Vienreiz Tors apmetās naktsmītnē pie kāda vīra. Viņš pamielojis arī mājas iemītniekus ar āža cepeti, stingri noliedzot aiztikt āža kaulus. No rīta Tors atdzīvinājis āžus, redzēja, ka viens no āžiem kļuvis klibs. Visai ātri pērkondievs noskaidrojis, ka vainīgs ir mājas saimnieka dēls Tjalvi, kurš pārkāpis aizliegumu un pārsitis stilba kaulu, lai pamielotos ar gardajām smadzenēm. Tors dusmās gribējis iznīdēt visus mājā dzīvojošos cilvēkus, bet būdams pēc dabas labsirdīgs, ļāvies pierunāties un izpirkumam pieņēmis vainīgo - Tjalvi un viņa māsu Reskvu sev par kalpiem. Tjalvi bieži minēts kā Tora ceļabiedrs.
Varenākais Tora pretinieks bija htoniskais nezvērs, pasaules čūska Jormunganda. Viena no tā sauktajām vairogu drapu (skaldu dzejojumi, kuros cildināti vairoga rotājumi) mīļākajām tēmām ir „Tora zivju zveja,” tas ir viņa cīņa ar pasaules čūsku Jormungandu. Šī cīņa aprakstīta gan Edas dzejā, gan prozā. „Gaišreģes vīzijas” vēsta, ka pēdējā kaujā pirms pasaules gala Tors Jormundu nogalinājis, bet paspējis noiet tikai deviņus soļus, no čūskas indīgo kodienu brūcēm nomira arī pats.
Eda Tora cīņa ar Jormungandu aprakstīta tā: „Milzu dusmās plosās čūska. Viņa uzsit viļņus... Ar svelošu karstumu no dienvidiem nāk rūkoņa. No dieva šķēpa mirdz saule...klintis drūp, cilvēki nonāk Hēlā. Debesis pārsprāgst... Zemes josta atveras uz debesīm; viņš spļauj uguni un sprauslo indi. Dievs dodas pretī tārpam (čūskai). Zemes aizstāvis (Tors) satriec to. Saule apdziest, zeme nogrimst jūrā, no debesīm krīt spožas zvaigznes. Uguns virpuļi izārda tuvāko izplatījumu. Karstas liesmas laiza debesis.” (šis gabals citēts arī esejā „Dievu kari”).
Pērkondieva cīņa ar čūsku (pūķi) ir klasisks sižets indoeiropiešu mitoloģijā. Pausts uzskats, ka Tora cīņa ir pirmmets ģermāņu eposa varoņu Beovulfa, Sigmunda, Sigurda (Zigfrīda) cīņu tēlojumiem, jo etimoloģiski folklorā pūķi attēloti kā milzu čūskas.
Ļoti daudz mītos atrodami stāstījumi par Tora gājieniem uz austrumiem, uz milžu zemi Jotunheimu vai Ūtgardu. Nereti Lokijs bija tas, kas izprovocēja incidentus, bet bija reizes, kad Lokija viltība palīdzēja Toram cīņās ar milžiem.
Teiksma par milzi Trimu vēsta, ka šim milzim bija izdevies nozagt veseri Mjelniru, kad Tors gulējis. Trims kā izpirkuma maksu pieprasījis par sievu dievieti Freiju. Uz milžu zemi, pārģērbies par Freiju, devās pats Tors. Viņu pavadīja Lokijs, kurš bija pārģērbies par Freijas kalponi. Lokija atjautīgās atbildes uz milža jautājumiem paglāba pērkondievu no priekšlaicīgas atmaskošanas.
Teiksmas vēsti: „Neviens nav tik gudrs, lai pastāstītu par visiem Tora darbiem... ”Grimnira dziesmās” teikts, ka Toram piederējusi pils ar 540 zālēm, bet tajā viņš reti uzturējies.
Viens no populārākajiem sižetiem ir Tora gājiens uz Ūtgardas valdnieka Ūtgardloki pili. Šajā ceļojumā Toru pavadīja arī Tjalvi un Lokijs. Toru ar burvestību palīdzību piekrāpa milžu karalis Ūtgardloki, Ūtgardas valdnieks. Ūtgardloki, dēvēdams sevi par Skrimiru, centās panākt, lai Tors, Lokijs un Tjalvi viņa pili nesasniegtu, taču viņiem tas izdevās, un Ūtgardloki paziņoja, ka pilī netiek ielaists neviens, kas kaut kādā veidā nav pārāks par citiem. Ceļinieki bija ar mieru cīnīties. Lokijs sacentās ar Logi gaļas ēšanā, taču zaudēja, tāpat arī Tjalvi, kurš sacentās skriešanā ar Hugi. Pēcāk Toram dotas trīs iespējas parādīt savu varenību – viņam trijos malkos jāizdzer Ūtgardloki dzeramais rags (Toram tas neizdodas), jāpaceļ kaķis no zemes (Tors spēja pacelt tikai vienu tā ķepu) un jāiet lauzties ar Ūtgardloki veco aukli (arī to viņam pievārēt neizdodas).
Kad Ūtgardloki viesus bija izvadījis, viņš atklāja viņu zaudējuma iemeslus – Lokijam bijis jāsacenšas ēšanā ar uguni, Tjalvi jāskrienas ar domu, savukārt Toram jāizdzer okeāns (viņa dzeršanas dēļ sācies bēgums), jāpaceļ pasaules čūska Jormunganda (celdams kaķi Tors gandrīz izrāvis no jūras Jormungandu, paceldams to vai līdz pašām debesīm) un jācīnās ar vecumu. Tors briesmīgi sadusmojies un meties ar savu veseri satriekt viltīgo milzi un viņa pili, taču milzis ar visu pili pēkšņi izčibēja un tā vietā pletušies plaši skaisti lauki.
Atšķirībā no Odina, kas bieži rīkojās kā burvis un spēka vietā lietoja maģiju, Tors paļāvās tikai uz savu veseri Mjelniru, cīnījās ar pretinieku aci pret āci un necieta nekādas viltības. Viņš citiem dieviem šķita tāds vientiesīgs spēkavīrs, bet patiesībā tā nebija. Viņš bija spējīgs pārspēt pat visgudrākos gudrībā.
To apliecina arī šāds gadījums. Senākās Edas „Dziesmā par Alvi” vēsta, ka pie Tora ieradies rūķu valdnieks Alvis (Viszinis), nolūkā bildināt Tora meitu Trūdi. Tors nevēlējās savu meitu atdot citas pasaules iemītniekam, taču atklāti bildinājumu viņš arī nenoraidaja. Viņš apsolīja Alvim atdot savu meitu par sievu, ja viņš spēs atbildēt uz visiem viņa jautājumiem. Alvis dikti nopriecājās par Tora prasību, jo nu viņš varēs parādīt savu gudrību. Viņš tā aizraujas ar atbildēšanu, ka aizmirst savu eksistences pamatnosacījumu - viņu melno alfu nekad nedrīkst skart saules gaisma. Tors ar saviem jautājumiem Alvi aizkavēja līdz saullēktam un rūķis pārvērtās par akmeni.

Atradumi.
Attēlos Dienvidskandināvijas klintīs attēlots dievs ar cirvi (vai veseri) un riteni (saules zīmi). Blakus dievam attēlots āzis.
Uzraksti. 

Saites.
Skandināvu mitoloģija.