Aliens

Vilnis Strods. Ar ričuku pa hisballahiem

2010.gada novembrī 2 nedēļas ar līdzpaņemtiem divriteņiem divatā izbraucām Libānu un daļu Sīrijas. Kopumā tika nomīti ap 900 km, kas gan nopietniem riteņbraucējiem neliksies daudz. Izbaudīta arābu viesmīlība, redzētas leģendārās Tīras, Sidonas, Bālbekas un Damaskas pilsētas. Pabūts pat leģendārajā Kānā, kur Kristus veicis savu pirmo brīnumu - ūdeni pārvērtis vīnā. Sīrijā aplūkota Tuvajos Austrumos pati lielākā Krakdeševaljes krustnešu pils. Īpaši sīki esmu aprakstījis saskari ar hisbollahiešiem, par kuriem latviski tā pamazāk laikam var izlasīt. Galu galā iespaidu tika gūts gana, un patiesi nevarēju iedomāties, ka tikai pusgadu vēlāk līdz ar tā saucamo Arābu pavasari sāksies asiņainais Sīrijas Pilsoņu karš, kas nav beidzies vēl šodien.

09.11.2010., otrdiena
Rīga - Beirūta

Air Baltic tiešais reiss no Rīgas uz Beirūtu atiet šovakar. Jālido kamēr Flika kungam labs prāts, jo nevar jau zināt vai nākošgad šāds maršruts vispār pastāvēs.

Ar busiņu nogādāju lidostā abus pajauktos ričukus, kam veikta ir Svētā velotrijotne - noskrūvēti pedāļi, sagriezta stūre un riepām nolaists gaiss. Lidostā vēl par 50 santīmeļiem man izdrukā elektronisko atpakaļbiļeti, lai būtu ko uzrādīt baismīgi stingrajiem libāņu robiņiem.

Laipna meitene biļešu reģistrācijas laikā vairākkārt brīdina, ka pasē nevar būt nekādas Izraēlas vīzas, starp lapām nedrīkst būt atstāta košerēta maca un vispār - labi būtu, ja tai arī neviens žīds nebūtu blakus stāvējis. Savādāk izraidīšana uz Tēvzemi garantēti aša, un kā ļaunas mēles baumo - Air Baltikam soda nauda 5000 zaļo.

Nu ko - nav manai pasei neviens no trim minētajiem trūkumiem, tā ir visai svaiga, jo vecā ar visiem šiem trīs (nē, diviem - maca tomēr tajā nav tikusi vīstīta!) tika nozaudēta vēl iepriekšējā gada ziemā kaut kur pēc iebraukšanas Seutā. Tā ka braucam droši.

18:40 - ierāpšanās. Viss noris pietiekami raiti. Izlidošana no C vārtiem, kur var skumji noraudzīties uz Latviju pametošiem Londonas reisa pasažieriem.

Salonā biezā slāni mūs sagaida Latvijas nelegālo krievimigrantu avīzes, kas vienā balsī šausminās par Sluci & Kristovski. Pirmajam tiek piedēvēts bezmaz vai Daktera-Nāves nosaukums, bet otrais kā parasti - vienkārši tiek dēvēts par fašistu, jo viņš pazīst pirmo. Vārdu sakot - vācieši krievus 1941.gadā tā sabaidījuši, ka tie nespēj norimties vēl šodien.

Tikmēr Flika kungs sola, ka Beirūtā būsim 11:30, pat laika zona tā pati, kas Latvijā, nekas nav jāmaina.

Lidojums kā jau lidojums. Pa ceļam ielāgojam kādus pāris arābu vārdu, interesantākie no tiem liekas funduk - "viesnīca" un aina - "kur?" Beirūtā esam pēc apmēram 4 stundām un 20 minūtēm. Pa logu pafotografēju naksnīgās Beirūtas ugunis, bet nekas īpašs jau nesanāk. Izkāpjam, bet mūsu gaisa putns dodas tālāk uz Amānu Jordānijā.

10.11.2010., trešdiena
Beirūta - Deirelkvamāra - Beitedīne - Saida

Iekļūšana Libānā notiek raiti un bez aizķeršanās, letiņiem vīza netiek prasīta. Jāaizpilda tikai tāda neliela lapele, tur norādam arī Beirutas lēthoteli, kurā apmesties gan nemaz netaisāmies. Tā adrese: Talal`s New Hotel, Ave Charles He`lou, esot netālu no Place des Martyrs - tātad kāds Mortīru laukums, vai? Jāsaka, tā arī neko tuvāk par šo cildeno pilsētu un tās hoteļiem uzzināt neizdevās, jo izvazājāmies pa visurieni, bet tikai ne Beirūtu.

Pirmais adaptācijas posms senajā Ciedru zemē mums noris izpakojot un skrūvējot riteņus. Tos nodzenam tālākajā lidostas galā, kas ir tukšs kā izslaucīts. Lidostā neatrast nevienu miskasti, laikam tas saistīts ar bumbotāju draudiem. Arī no riteņiem noplēstās kartona kastes nākas stiept ārpus lidostas ēkas un atstāt pie vienas sarga būdas.

Ielidošanas laiks ir riktīgi nejēdzīgs - gandrīz viens naktī, ne gluži uz pilsētu braukt hoteļa meklējumos, nedz arī doties pasaulē. Izlemjam dirnēt lidostā, šim mērķim izdodas atrast soliņu lidostas zāles pretējā galā pie mazas mošejas - tie arī ir liels retums. Augšstāvā samainām libāņu liras (1 eira = 2045,26 libāņu liras, kopumā samainām 300 eiras un saņemam 613 500 liras) un veicam arī pirmo pirkumu - minerālūdeni. Tātad rezumē turpmākajam ceļojumam - 1 eira ir 2000 libāņu liras.

Tā nu arī dirnam abi pa to soliņu, mazliet pat laikam paguļam. Lēnām ap pieciem sāk svīst gaisma un dodamies ceļā. Ir visai silts, jaka nav nepeiciešama. Tā kā lidosta atrodas pilsētas dienvidu nomalē, tad mūsu ceļš arī vedīs vispirms pa Libānas dienvidiem. Pa ceļam šodien plānots izlīkumot pa kalnu rajonu un paskatīt ciedru mežus un osmaņu laika emīru pilis.

Tad nu arī dodamies līkumodami gar lidostu dienvidu virzienā, mūsu nemaldīgs orientieris ir jūra labajā pusē. Uzreiz jau redzams, ka ceļi Libānā ir labi un plati. Un tas mūs glābj, jo vienlaikus ir arī ārkārtīgi intensīva satiksme. Braucam pa maliņu, mums regulāri iet garām visai smagas un lielas mašīnas. Viena paliela mikrobusa šoferis apstājies tunelī maliņā un vemj, man viņu grūti apbraukt. Šo ceļa posmu īpaši nepatīkamu padara tas, ka daudz estakāžu, tuneļu un šosejas malas norobežotas ar betona sienām - nekur likties. Vārdu sakot - tipiski briesmīga izbraukšana no lielpilsētas.

Pamazām parādās jūra un ceļas saulīte. Līdz ar to arī uzlabojas garīgais. Tas paliek vēl labāks, kad uzejam galvenajai štrāsei paralēlu mazāku ceļu - tas iet gandrīz pa pašu jūras krastu un pa to krietni mazāk ripo autotransports. Tik un tā visa diena paiet tādā kā vieglā dūmakā, jo negulētā nakts liek manīt savu.

Gabalu braukuši gar jūru, pagriežam uz austreņiem un braucam iekšā Čufa (Chouf) kalnos Deirelkvamāras virzienā. Nu, sākot ar Beirūtas piepilsētām, ceļš nemainīgi iet pret kalnu un pielāgojamies jaunajiem apstākļiem. Starp dzīvojamo māju rajoniem parādās banānu plantācijas - dzeltenīgie ķekari ievīstīti zilos politilēna maisos, laikam kāda lauksaimnieciska gudrība!

Pamazām mājas paliek retākas, bet tā īsti nebeidzas un nu mums laiks apjaust lielāko Libānas sodību - pārapdzīvotību. Autostraumes dodas nepārtraukti pat pa ne īpaši lieliem ceļiem, viena pilsētiņa vēl nav beigusies, bet jau sākas nākamā. Tomēr, pēc kāda stundas brauciena kalnos augšā sākam izjust arī dabu - parādās slavenie Libānas ciedri, būtībā tādas priedes vien ir!, ar kuriem apaugušas kalnu nogāzes.

Tā nu lēnā garā turpinām "lauzt" kilometru pēc kilometra. Attālums pēc kartes tiek pievārēts visai lēni.

Lai nu kā, bet pēc kādām 4 stundām kopš izbraukšanas esam sasnieguši Kfarimas alu, liekas, tāda paša nosaukuma ciemā. Ala patiesi būtu grūti atrodama, ja vien ceļmalā sēdošs puisis mums nenorādītu uz pretējā ceļa pusē uzbūvētu māju, ko rotā uzraksts Kfarhim Grotto. Vārdu sakot, alas ieejai tieši virsū uzbūvēta māja, kurā atrodas arī suvenīru veikaliņš un biļešu kase - 10 000 liras no katra.

Alas kā jau alas. Atļaušos atgādināt, ka ar tām ir gandrīz tāpat kā ar mošejām - ja esi bijis vienā, tad vari uzskatīt, ka esi redzējis visas. Stalaktīti + stalagmīti = stalagmāti, ja savienojas kolonnā - vai pareizi? Pāris ezeriņi, bet peldēt tāpat neļauj.

Pēc alām visai drīz ir klāt arī Deirelkvamāra, kuru ceļvežos raksturo kā brīnumjauku libāņu pilsētiņu ar mošeju, baznīcu, emīra Fakredina pili un Marijas Bazas Vaska muzeju tajā. Iebraucot pilsētiņā pieturam kroģelī Amare. Tajā kaut ko pasūtam uz labu laimi, jo viss vienalga ir franciski un nesaprotami: fattouch - kaut kādi salāti, Taouk/Brodzette - cepta cāļa gabali ar kartupeļiem "frī." Vārdu sakot, esam atspērušies tādu gaisa gabalu, lai tiktu pie slavenās libāņu virtuves, kā rezultātā dabūnam čikenu+frī un vēl dārzeņu salātus, kas stipri pārlieti ar citronu sulu, lai dzīve neliktos tik salda! Cena = 33 000 liru. Gaidot pasūtījumu, baigi nāk miegs.

Aplūkojam pašu pilsētiņu, kas tiešām ir visai jauka. Tās vēsture vairāk pazīstama pēc vietējā drūzu līdera Fakridīna dzimtas cīņām pret osmaņu turku vietvalžiem un ciklisku viens otra piļu ieņemšanu, nojaukšanu un atkaluzcelšanu. Pasēžam mošejā, padzeram ūdeni un pametam pilsētiņu.

Uzreiz aiz tās ceļa labajā pusē ir tā sauktā Musas pils, kas mūs satriec ar pilnīgu butaforismu - māla trauki, čuguna lielgabali, mūra pils mulāža, iekštelpās vaska figūras, kas attēlo viduslaiku Libānas amatniekus. Nu tāds etnogrāfisks paviljoniņš. Kādam jau droši vien arī patīk...

Pa ceļam uz Beitedīni apēdam banānus - maziņus un varen saldus-garšīgus. Beitedīnē apskatāma patiesi laba un UNESCO sarakstā iekļauta emīra pils. Līdz šim tādas esmu redzējis tikai drupās, tādēļ šī patīkami pārsteidz. Atjaunota un uzturēta. Ar interesi aplūkojam iekštelpas ar visām austrumu arhitektūras detaļām - lieliem logiem, zemiem un laiskiem zviļņiem, arābu musturiem. Līdz ar to man radusies vēlme ko tādu (nu ne jau gan veselu pili, bet gan atsevišķu telpu) izbūvēt arī Latvijā un tā iespītēt Krīzei! Varbūt ar laiku...

Pils pietiekami glauna ir likusies arī tagadējai Libānas varai, jo tās prezidents regulāri šeit pieņem ārvalstu viesus, šeit pagalmos tiek rīkotas arī mākslas izstādes un koncerti. Libāņu prezidentam viesu priekša patiesi nav jākaunas.

Nu mums laiks atpakaļceļam uz jūras piekrasti. It kā nav tālu, bet kalnos iet lēni un spēku mums arī nav daudz. Tā, pamatīgi mīdami, nonākam apakaļ tai pašā vietā, kur nācām augšā - apmests riņķis. Bijām gan cerējuši piekrastē izbraukt pa citu - tālāku ceļu, bet tā iet, ka nav kārtīgas kartes. Vadāmies pēc ceļveža shēmām un 1948.gada krievu militāristu kartes (atjaunotas 1978.gadā). Pilsētas ir - ceļu nav, dzīve taču nestāv uz vietas! Riņķa noslēgšanos atzīmējam ar libāņu alu un dodamies lejup uz jūru.

Pirmais brauciens tumsā. Lukturi priekšā un pakaļā, vēl viens uz pieres. Ātrums labs. Līkumojam un līkumojam, pašam jābrīnas, cik daudz pa dienu uz augšu esam pacēlušies! Pie izbraukšanas uz Saidas ceļa mūs pirmo reizi nostopē militāristi kontrolpunktā. Uzmanīgi nopēta, pārbauda pases un visumā labvēlīgi novēl laimīgu ceļu.

Izbraucam uz tā paša paralēlā ceļa netālu no jūras un kādas stundas divas ripojam līdz Saidai.

Jāpierod, ka Libānas dienvidu daļā hoteļu ir pavisam maz, vēl mazāk ir lētu. Vienu tādu (tikai vienu!) Hotel d`Orient Shakrieh ielā - rekomendē Lonely Planet par kādiem 10 zaļajiem no katra. Viņa atrašana prasa lielu pacietību, jo Saidas pilsētas iemītnieku nesajēdzība ielu nosaukumos ir vienkārši fenomenāla! Kad nu nebeidzamās iztaujāšanas mūs jau pamatīgā tumsiņā (ir gan tikai 21:00) aizved pie kārotās viesnīcas, tās durvis ir ciet un nelīdz arī "Luc klopet, ja uz zvanc nelaiš iekša!"

Nākamā versija ir tepat netālais, bet jau dārgākais un glaunākais Yacoub Hotel, kurš, lai gan pēc shēmas ir tepat, tomēr ne par ko nav atrodams. Tikai, kad kāds vīrs bezmaz vai aiz rokas mūs turp noved, saprotam, ka tas slēpjas kādā vecā un šaurā arkā. Tur nu tad arī apmetamies, bet jau par 60 zaļajiem kopā.

Neliels riņķis pa naksnīgo Sidonu, jeb Saidu arābu variantā, un čučēt.

Kinētiskie dati (pēc Māra spidometra):
      nobrauktais attālums - 91,5 km;
      vidējais ātrums - 11,58 km/st.;
      maksimālais ātrums - 42,76 km/st.;
      maksimālais augstums - 1447 m vjl.
 

11.11.2010., ceturtdiena
Saida - Tīra

No rīta ceļamies un dodamies staigāt pa pilsētu. Senajā nosaukumā Sidona, arābiskajā - Saida, pie tam jāsaka ar uzsvaru uz pēdējo "a," citādi arābi nesaprot. Apdzīvota jau IV gadu tūkstotī pirms mūsu ēras - kanaānieši-feniķieši, filistieši, asīrieši... apnika uzskaitīt! Nu un jaunos laikos - libāņu mīlētā premjera Rafika Hariri dzimtā pilsēta. Nu tā paša, kuru ar visu bruņumobīli uzspēra gaisā pašā Beirūtas centrā 2006.gadā, atstājot visai palielu bedri.

Apejam nelielu līkumu pa vakar tumsā izložņāto rajonu. Sastopam drupenus vecus torņus, neviens lāga nevar paskaidrot, kas tie tādi, bet izskatās pēc viduslaiku. Tālāk aplūkojam ziepju muzeju (Musee du savon). Tas ir par brīvu, ierīkojuši libāņi no bagātās Audi ģimenes. Lai gan tradicionālā libāņu ziepju vārīšanas nodarbe (pavisam burtiskā nozīmē!) vairāk tiek saistīta ar Tripoli ziemeļos, šeit muzejs atvērts kā pirmais. Ieeja brīva, smuki bukletiņi, kopumā jauka vieta ar visiem vārīšanas un spiešanas kubliem. Nobeigumā mazs veikaliņš, iegādājamies pa smaržīgam ziepju gabalam. Bet mazgājoties jau tikai tie, kam slinkums kasīties - tā teica tumšo viduslaiku krustneši, kad bija še nonākuši!

Pēc iziešanas no ziepju muzeja, garāmejot iešļūcam kādā pagalmā, kas pilns ar milzīgām kanalizācijas caurulēm. Pēc nelielas saminstināšanās saprotam, ka tās ir senas kolonnas. Ir arī bariņš sarkofāgu. Pagūstam veikt tikai dažas bildes, jo mūs no pagalma padzen. Izrādās, šī ir senākā pilsētas vieta, feniķiešu Sidona - ap 4000 gadu veca. Sakarā ar šo vietu pilsēta kaļ plānus ierīkot te muzeju. Esam atnākuši vairākus gadus par agru.

Nākamais objekts ir feins krustnešu cietoksnītis uz saliņas Vidusjūrā - Jūras pils (Sea Castle), kas ar sauszemi savienots ar uzbērumu. Agrāk šai vietā esot atradusies svētnīca Melkartam - feniķiešu Herkulesam (nejaukt ar auzu pārslām!). Biļetes cena - 4000 liru, pie ieejas dežūrē bruņots armijas postenis. Nekā īpaša, ja vien par tādu neskaita būvniecības paņēmienu, kad apaļajos torņos radiāli iestrādātas granīta kolonnas - laikam tam pašam Melkartam atņemtās.

Pēc cietokšņa aplūkošanas nonākam iekšpilsētā, kur padodamies brokastu kārdinājumam. Tās mums izdodas lieliski un iepazīstam laikam jau labāko, kas libāņiem ir - hommos. Ieskābens un auksts zirņu biezenis, tam vidū ielieti karsti tauki ar veseliem lielajiem zirņiem - pie mums tos dēvē par "turku zirņiem." Klāt salāti un marinējumi. Es apēdu divas porcijas un man tā ir mīlestība no pirmā kumosa! Un nesen man teica, ka Rīgas Rimi kas tāds arī esot nopērkams!?

Turpinām klejojumus - ieklīstam Fakredīna pilī, aplūkojam sougus (souqs) - tā Libānā sauc pilsētas tirgus, Lielo Omāra mošeju - tas viens no četriem arābu Taisnajiem kalifiem. Mošejā sastopam arābu, kas prot krieviski. Tās priekšā vesela rinda arābu papu velk dūmus no ūdenspīpes. Pēc iznākšanas uz mazas ieliņas mūs apsauc citi papi un aicina padzert tēju iekš Zahra cafi. Tēju te dzer dikti karstu un dikti saldu. Lai gan grūti saprasties (šie švaki runā angliski, mēs savukārt - franciski) tomēr kāds paps iemanās izstāstīt visu savu dzīvesstāstu. 4 gadu vecumā kā bērns ar vecākiem atbēdzis no Palestīnas, žīdi izdzinuši. Tā arī te nodzīvojis, nu viņam ir 64. Labuprāt ar mums nofotografējas un pavēsta savu vārdu - Sallah Dimasi. Solam atsūtīt bildes.

Nu jau laiks mums arī tālāk. Pa ceļam dažādi fotografēties gribētāji. Alus nav - islāms ir! Toties atrodam brīnumjauku aukstu svaigu sulu kokteili milzīgā krūzē. Mēli var norīt! Noejam līdz hotelim. Nu ir atvēries arī lētais, kura priekšā vīrs tirgo saimniecības preces. Nenociešamies un aizrādam viņam par agro "aizvēršanos." Ek! - šis atmet ar roku - Elektrības jau ar` vakar nebija!

Varētu jau nu tā kā braukt, bet stulbā Viļņa galva aizmirsusi numuriņā bateriju lādētāju. Tur iekšā jau ir jauns iemītnieks, kurš guļ, un kuru nedrīkstot aiztikt. Tā dabūnam nīkt uz zvilņiem kādas divas stundas. Beigās es neizturu un aizeju uz veikalu nopirkt jaunu. Tikko atgriežos, tā arī Māris deklarē, ka puisis pamodies un lādētājs atgūts. Tā nu mums ir divi - tā drošāk. Ieēdam mandarīnus, salaižam ūdeni pudelēs pie arābu kapiem un laižam ārā no pilsētas.

Tīra nav tālu, turpinam ripināties pa to pašu ceļu un pēc kādām stundām tā divām ar pus klāt esam.

Tīrā pēc ceļveža atrodam Jēkaba (Yacob`s) hoteli vecā kvartālā uzreiz aiz zvejnieku ostas. Un šis ir tāds - par diviem te prasa 60 zaļos, nokaulējam līdz 40 uz brokastu rēķina un lieta darīta. Vispār iestādījums patīkams. Pāri vecas mājas iekšējam pagalmam tie nostiepuši jumtiņu un sanāk tāds kā restorāns. Tā ir laba izeja, gadījumos, kad nav sniega. Mums neder.

Nu iepazīstam arī turpmāko ceļojumu partneri Libānas dienvidos. Tā ir kāda visai ievērojama šejienes organizācija - "Allāha kareivji," arābu mēlē - Hisb`alla. Tie paši kareivīgie, kas regulāri šāva paštaisītas raķetes Dāvida pēcteču valsts virzienā, līdz 2006.gadā tamdēļ izraisījās riktīgs karš, kas ietvēra pat Beirutas musulmaņu apdzīvoto daļu bombardēšanu. Un tie nebija nez kādi NLO, kas aprobežojās tikai ar dažu robu uztaisīšanu Tīras mūros (sk. bišķiņ tālāk).

Pirmā iepazīšanās noris tādējādi, ka kopā ar vietējiem platekrāna TV varam vērot kādu lielu politisku mītiņu hallē. Tajā runā kāds vīrs ar bārdu un brillēm - tas esot pats Hasans Nasralla - hesbolahiešu boss. Jā, jā, nekāds trādirallā, bet lielas un kareivīgas organizācijas vadonis Nasralla! Viņa runa ir emocionāli kaismīga, klausītāji atsaucīgi, bet nesaprotam ne vārda. Ik pa brīdim vadonis tiek pārtraukts ar skaļiem aplausiem un sajūsmas saucieniem. Tā lūk!

Noliekam mantas un dodamies vēl paklaiņot pa naksnīgo Tīru. Atrodam alkohola veikalu un tiekam pie aliem. Tepat arī Tā Arī Neapvienoto Apvienoto nāciju atbalsta punkts ar viņu jaudīgajiem džipiem, un pilsētas cietums, uz kura tā arī rakstīts - Prison. Tieši pie zvejnieku ostas ir kristiešu kvartāls un šmiga te ir, lai gan kopumā Tīra un apkārtne ir islāmiska - tātad šmigas nav.
Tā nu diena galā...
 

12.11.2010., piektdiena
Tīra - Hīrama

Ceļamies no rīta varen labi izgulējušies. Hoteļa vīrs mūs uzcienā ar rīta kapiju. Dodamies aplūkot šo bezgala seno un visai slaveno pilsētu, kas redzējusi turpat vai visus antīkās pasaules iekarotājus. Pati Tīra senatnē tika uzskatīta par neieņemamu, jo feniķiešu dibināta un varenu mūru ieskauta, atradās uz salas netālu no krasta. Saprotama lieta, ka tāds ģeogrāfiskais novietojums un nocietinājums bija nepārvarams šķērslis dažāda ranga iekarotājiem un visiem citiem bosikiem, kas senos laikos ar` visai bagātīgi vandījušies pa pasauli.

Pilsēta naski tirgojās, krāja bagātības un mākas. Tieši no šejienes pilsētas ķēniņš Hīrams X gs.pmē. deva akmeņkaļus un ciedru jūdu gudriniekam Zālamanam Jāves tempļa celtniecībai Jeruzālemē.

Tīras neieņemamība pilsētniekus laikam bija padarījusi visai lepnus un neiebaidāmus. Tik neiebaidāmus, ka ķļuva par vienu no divām Palestīnas pilsētām, kas 332.g.pmē. atteicās atvērt savus vārtus bezbailīgā un Dievu izraudzītā Maķedonijas Aleksandra priekšā. Aleksandrs arī nebija ar pirkstu taisīts. Viņa inženieri uzbūvēja 20 stāvīgus aplenkuma torņus (vai tik tie nav bijuši augstākie visā antīko karu vēsturē?), uzbēra dambi no krasta, sadzina ap Tīras salu kuģus. Tā viņi tur karoja vairākus, liekas septiņus, mēnešus, līdz pienāca galvenā uzbrukuma diena.

Bija feina un saulaina diena, bet pilnīga bēdu leja Tīras iedzīvotājiem. Kā nu bijis kā ne, bet, ja ticam pirmajam ufologam pasaulē - Jūlijam Obeskvīnam, paši dievi cēlās Aleksandram palīgā. Kur radušies, kur ne - kāsī atlidojuši NLO, apmetuši pāris lokus virs apstulbušās pilsētas un ar stariem sašāvuši drupās vairākus biezo un augsto mūru posmus (notikums gan ir izdomāts un nu klejo riņķī pa tīmekli!). Grieķi ielauzās pilsētā un, jāsaka, uzvedās stipri nekārtīgi. Tik nekārtīgi, ka vairumu tīriešu pārdeva verdzībā, bet salas pilsētu nopostīja un palika kaila klints, kā esot sacīts kādā pravietiskā Bībeles tekstā.

Mūsdienās salas vairs nav, nelielais atdalošais jūras šaurums ir aizbērts, sala savienojusies ar kontinentu un kļuvusi par pussalu. Šai senās Tīras vietā hotelī Yacobs esam nakšņojuši mēs. Varbūt tamdēļ tik salds miegs?

Jaunāko laiku grieķu-romiešu Tīra bija izvietojusies jau krastā un no tiem laikiem pilsētai par piemiņu palicis pasaules lielākais antīkais hipodroms.

Apmetam līkumu - sākumā gar piekrasti un uzejam Minas (Al Min) arheoloģisko zonu, kurā ieeja ir brīva. Dažas vertikālas, bet vairumā juku jukām kritušas korintiešu kolonnas, agoras vieta, romiešu piršu un citu būvju atliekas. Viss no grieķu-romiešu laikiem, tātad ne pārāk vecs, līdz ar to ne īpaši interesants. Palīkumojam pa pilsētiņu gan šur gan tur. Ne par ko neizdodas atrast krustnešu celto XII gs. Svētā Krusta katedrāli, toties satiekam kādu vecīti ar večiņu, kas akal grib parunāties. Rāda fotogrāfijas, kurās redzams kā futbolkomandas kapteinis, esot bijis arī jūrnieks un tagad baudot pelnīto atpūtu. Labprāt nofotografējas ar mani.

Nu virzam lēnām uz lielā hipodroma pusi. Pa ceļam Minas izrakumu vietas otra daļa. Tur gan jādod skanošais, bet no mūra augšas tāpat gandrīz viss redzams. Atšķirība no pirmās izrakumu vietas - stāvošās kolonnas veido nelielu ielu-kolonādi un netālu pārdesmit kvadrātmetru melnbaltu bizantiešu mozaīku.

Nu laiks brokastu pusdienām. Ielas malā piesēžam un mums fiksi uztaisa bulku ar visvisādu dārzeņu un gaļas pildījumu, kā arī lielu krūzi ar svaigi spiestu sulu miksli. Nelielajā brīvajā brīdī izpētu atstātu arābu avīzi - īpaši pretamerikāniskās karikatūras.

Pilsētā nekas nav tālu. Pēc 10 minūšu gājiena esam klāt pie Basas (Al Bas) izrakumu vietas, kas tad arī satur lielo hipodromu. Pēc kartes esam tieši pretējā pusē ieejai. Tā kā sētā izplēsts paliels caurums, nolemjam ietaupīt uz apkārtiešanu un, kā izrādījās, arī uz ieejas biļeti. Brienam cauri zaļojošam laukam, kas pilns ar romiešu sarkofāgiem. Kopumā diezgan paprastas akmens kastes, šādi tādi rotājumi uz tām sastopami visai reti. Tā arī nesteidzīgi nonākam pie hipodroma, kas ir patiesi milzīgs. Apkārt bijušas skatītāju tribīnes, no kurām tagad atlikuši vairs tikai pāris posmi. Cilvēka neviena. Šodien piektdiena - musulmaņiem izejamā diena, tamdēļ tik kluss. Klusumu pārtrauc tikai mullas sprediķis, kas tiek atskaņots no skaļruņiem visā pilsētā. Pasēžam tribīnēs, padzeram ūdeni, paēdam mandarīnus un mēģinām iztēloties še senatnes sporta ainas. Joprojām neviens par mums neliekas ne zinis.

Dienvidu gals hipodromam ieapaļš, ziemeļu gals taisns - pa šejieni arēnā nākuši sportisti. Gar to iet lieliem akmeņiem izbruģēts romiešu ceļš. Nostaigājam pa to, nevienam joprojām neizraisām interesi, un dodamies apakaļ pa to pašu ceļu kur nākuši. Ārpusē Māris mēģina atrast ceļu uz kādas daudzstāvenes jumtu labiem panorāmas uzņēmumiem. Es pa to laiku paspēju ielīst tīmeklī un e-vēstulēs pažēloties, ka Tele 2 man aizvēris pasauli - es vēl nezinu, ka Libānā visiem ārzemniekiem ar sakariem ir sūdīgi. Māris uz jumta nav ticis.

Lēnām tipinām uz ostas un hoteļa pusi, painteresējamies par zivju lomu zvejniekam, brīdi pārliekam vai neapēst ceptu zivi ostas krogā - tomēr kaut kā dikti dārgi prasa! Nu arī laiks taisīties, bet laiks, kā zināms, lielākais ceļotāja ienaidnieks.

Spriežot pēc mūsu dižās kartes, nākamais ceļš mūs vedīs Kānas ciema virzienā. Iespējams, tā ir tā pati Kāna, kurā Jēzus veicis savu pirmo brīnumu, ūdeni pārvērsdams vīnā. Iespējams, ka tomēr ne, jo vēl viena pretendente uz Kānas lomu ir kāda apdzīvota vieta Izraēlā. Tomēr vēl pirms Kānas ir kāds objekts saukts par Hīrama kapenēm - 6 km no Tīras. Lai gan īstās Hīrama kapenes uzietas citur un pats Hīrama sarkofāgs ar lielu pompu izstādīts Beirūtas Arheoloģijas un vēstures muzejā, tomēr arī šis objekts tiek stūrgalvīgi saukts par šā paša ķēniņa kapenēm.

No Tīras izbraucam ap 3 pēcpusdienā, un minam ilgi. Ceļš ved gan kalnā gan lejā, tomēr pārsvarā kalnā, jo tagad dodamies no zemās Libānas piekrastes augšā ciedru pilnajos kalnos un visai tuvu Izraēlas robežai - tikai 12 km. Šis tuvums ir spēlējis traģisku lomu Kānas ciematam, jo divas reizes - 1996. un 2006.gadā, žīdu aviācija un artilērija ciemu tika postījusi un daudzus iedzīvotājus nogalinājusi.

Tikām mūsu ceļš negrib un negrib aizvest pie Hīrāma kapenēm un es jau sāku uztraukties - vai tikai izdosies pie tām nonākt vēl gaismiņā, kas būtu vajadzīgs labiem fotouzņēmumiem. Līdz ar pēdējo saulīti patiešām arī esam klāt un kapenes stāv tieši ceļa malā. Nu tieši - viena nabaga metra attālumā. Tā ir konusveida feniķiešu celtne, salikta no visai palieliem akmens bluķiem. Sānā izskaldīta atvere - kapeņu aplaupītājiem arī te nav bijis miera. Tomēr varbūt to atveri izdauzījis franču teologs un pētnieks Ernests Renāns, kas bijis pirmais objekta zinātniskais apsekotājs.

Tā nu diena pamazām virzās uz galu. Līdz Kānai nenokļūstam, mazliet pietrūkst. Ciems pie kapenēm tā arī tiek saukts - Hīrama, un te mēs atrodam ēstuvīti, un labi piesitam kuņģus ar bulku-gaļu-salātiem. Klāt burbuļlimonādes un saldā tēja. Pamazām muldam ar saimnieku kā vien varam, jo viņa anglene ir vāju vājā. Tā nu muldot paprasam, vai nevar pie viņa šeit pat uz grīdas pārlaist nakti. Nu viņš ir visai pārsteigts, taču arguments, ka viesnīcu taču še nemaz nav, ir visai pamatots un pēc pavisam neilgas vilcināšanās viņš arī piekrīt, jo austrumu viesmīlības tikumi neļauj viesim atteikt. Tad nu mēs ieēdam vēl - darīt taču tāpat nav ko. Tikmēr iestādes saimnieks - Ramza, mazliet nervozē. Mums gan īsti nav saprotama viņa nemierība, tikai pēc kāda laiciņa un visām hesbollahu satikšanām, mēs tagad spējam novērtēt situāciju reālāk.

Saimnieks daudz runā savā anglenē. Saprotama ir tikai kāda puse, bet arī ar to visu top skaidrs, ka mums tiek stāstīts, ka visu še kontrolē hesbollahs. Nedrīkst līst nost no cela, tad hesbollahs būs tūdaļ klāt. Nedrīkst izskatīties aizdomīgs - tad hesbollahs būs klāt. Nepavisam nedrīkt īsās bikšelēs divatā braukt tā mierīgi gar žīdu robežām - hesbollahs būs klāt kā štiks! Nu šito pēdējo es no sevis gan piemetināju, taču taisnība vien ir.

Vēl vīrs uztraucas, kā gan mēs gulēšot, esot tikai viens matracis. Un grīda jau nav nekāds pēlis. Un viņš jau labprāt mūs aicinātu pie sevis, bet tomēr viņam tie apstākļi tādi neesot. Visādi mierinām, ka labi vien būs, un esam pateicīgi par to pašu. Vēl pastāsta, ka augot inflācija, gāze balonā paliek dārgāka - nu jau veselus 50 zaļos. Parēķinu - man laukos Dundagā tankštellē arī laikam kādus 22 latus par tādu prasa - libāņiem tomēr mazliet dārgāk.

Vīri gatavojas nākamajai dienai, griež un mizo produktus. Piedāvājamies nomizot ķiplokus un dabūnam tādus veselu vašbļodu. Sēžamies ar Māri un šķibinām pamazītēm. Negaidīti mūsu dārzeņu četrrocīgā apstrāde vīru brīnišķīgi nomierina. Māris laikam ar acs kaktiņu viņu vēro un saka, ka vīrs palicis pavisam smaidīgs. Laikam tomēr nospriedis, ka neesam vis no "Mosada."

Galu galā arī ar ķiplokiem esam izrēķinājušies. Tikmēr šie abi ir izmazgājuši visu grīdu ar ziepēm. Novēl mums labu nakti, nolaiž ārējās žalūzijas un līdz rītam esam krātiņā.

Palūram teļļuku - tur amīšu filmas ar arābu titriem, uzvāram vēl tēju un dodamies gulēt. Visu nakti nokaujamies ar sīkiem un riebīgiem odiem. To nu gan negaidījām!

13.11.2010., sestdiena
Hīrama - Kāna - Kafra - Tibnina - Džuvaija - Šehūra - Nabatijetahta

Ceļamies visai agri, bet tam nav nekādas jēgas, jo saimnieka palīgs, viena alga, ierodas vienpadsmitos un paceļ mūsu "dzelzs priekškaru." Paceļ un izskatās atvieglots, ka mēs esam uz vietas un arī ēstuve ir tāda pat kādu to atstājis vakar. Nedaudz atlīdzinām par laipnību, paņemam ūdeni un dodamies cauri tuvējai Kānai. Izbraucot pārbaudu - brīnums tomēr nav noticis un ūdens par vīnu pudelē uz pakaļējā bagāžnieka nav pārvērties. Ak jā! Bet es jau arī neesmu Jēzus...

Šodienas mūsu plānos plānos gar robežu doties uz augšu - ziemeļu virzienā uz Mardžajūnu. Tā ir kartē atzīmēta pilsēta kādus 7-8 km no Izraēlas okupētajām Golānas augstienēm, par kuru ceļvedī nav teikts itin nekas. Pēc laiciņa sapratīsim kādēļ.

Kādu laiciņu braukuši, kaut kur Kafras ciema rajonā uz ceļa krustojumā tiekam apturēti. Pa labi atiet ceļš uz Mardžajūnu, bet armijas kontrolpostenis neļauj tālāk braukt un griež mūs riņķī. Esam mazliet apmulsuši šī negaidītā šķēršļa priekšā, bet neko darīt! Griežam apakaļ un mēģinām saprast - ko mums tagad darīt?

Plāns rodas pamazām. Tā kā gar robežu pārvietoties neļauj, tad nolemjam doties pa mazajiem ceļiem cauri kalniem apmēram ziemeļu virzienā. Tas sanāk uz Nabatijatahtu. Tā arī darām un kopumā diena paiet līkumojot augšā un lejā pa maziem, bet ļoti labiem un asfaltētiem Libānas lauku ceļiem: Tibnina - Džuvaija - Šehūra un aiz tās upe, kas Libānā nemaz negadās bieži.

Ilgāka apstāšanās notiek Džuvaijas ciemā. Te mēs ieēdam akal kādu plāceni ar ievīstītiem salātiem un gaļu. Labs! Tuvējā veikaliņā gribam nopirkt kādu sulu, kā rezultātā pārdevējas mūs pacienā ar otrām pusdienām - uz rīsu bāzes, kuru apēdam turpat, sēdēdami uz kāpnēm. Veikala apmeklētāji dzīvi interesējas par mūsu izcelsmi un plāniem. Pārdevējas fotografējas ar Māri un nez kādēļ ieraksta manā piezīmju blociņā savus telefonu numurus, kas vēlāk izraisīs dzīvu interesi mūsu hisbollahu "draugos." Šķiramies no šī ciema pilnīgā saskaņā.

Atkal līkumošana, atkal augšā lejā. Plāni nokļūt līdz Nabatijatahtai rādās pilnīgi reāli. Paveras skaists skats uz apkārtni un laižamies iekšā Nehrelitonijas upes ielejā. Labā ātrumā aizšvitinu garām armijas kontrolpostenim uz tilta, drošības pēc pamājot ar roku, bet viņi interesi par mani neizrāda. Gabaliņu pabraucis, apstājos uz tāda kā dambja, lai sagaidītu Māri.

Gaidīt nākas ilgi, Māris nebrauc un vis. Sāku aplūkot variantus, iespējamākais - kaut kur nolicies garšļaukus. Kaut kā līst atpakaļ kalnā vēl negribas, nolemju pagaidīt. Beidzot brauc ar.`

Tā arī ir, ka aizkavēšanās ar iemeslu. Apstājies Māris pabildēt kalnu skatus. Izvilcis savu metru garo objektīvu un kā vienmēr bliezis. Te blakus apstājies džips, no turienes izlīdis vīrs dikti interesējies, ko šis te darot un kāpēc fotografējot. Pēc tam ņēmies zvanīties pa telefonu un saucis, lai paliek uz vietas. Māris daudz neko nav šo ņēmis pierē, uzkāpis uz veļļuka un vienā vīlē prom. Nospriežam, ka tā jau arī iet, ja mēģina bildēt tur, kur tilti vai kādi citi lieli objekti atrodami.

Tā kā pakaļ mums neviens nedzenas, tad uzskatām šo ainiņu par izspēlētu un ieinteresējamies par peldēšanas iespējām dambja augšpusē. Nobraucam lejā pa taciņu, vieta visai apbūvēta - izskatās pēc tukša kroga, un arī šādi tādi cilvēki manāmi. Ūdens dikti auksts gan, bet patīkami. Pēc peldes kāds puisis vēl no mums izdīc naudiņu - maksas pludmale sanākusi!

Izminam uz ceļa, kurš nu kādu gabalu vedīs augšup ārā no upes ielejas. Uzreiz mūs nostopē tējnīcā sēdoša vīru kompānija ar viesmīlīgu piedāvājumu. Es gandrīz uzreiz dabūnu tēju, bet Māris kāroto kafiju nesaņem - tā vietā jāvēro nesekmīgi mēģinājumi iedarbināt strāvas ģeneratoru, bez kura tā kafija negatavota paliek. Kaut ko pārspriežam - šie mums kaut kādus lakstus dod pagaršot. Vienam no vīriem klaji redzamas kara ievainojumu pēdas - nav acs, klibs un sakropļota viena roka. Ģenerators tiek iedarbināts ar kāda no malas piesaukta speciālista palīdzību, tā arī rodas kafija. Pabildējamies un jābrauc.

Nekur tālu neesam tikuši, līdz atskārstam, ka mūsu iepriekšējā ainiņa nav vis nospēlēta. Uz šosejas pie kraujas pa kreisi stāv džipiņš ar diviem vīreļiem, kuri, kā man liekas, tieši mūs arī gaida. Pagūstu tik no Māra izprasīt, ka viņu apturējušais vīrs te nav, bet tas arī viss - viens no vīriem visai laipni un nepārprotami aicina klāt.

Tā nu arī pieejam, atslienam riteņus. Vīri uzsvērti pieklājīgi un uzmanīgi iztaujā mūs par mūsu ceļojuma mērķiem, palūdz aplūkot fotokameru, ilgi pēta krievu militārās kartes kopiju un mazliet arī Lonely Planet ceļvedi. Mēs tikmēr skaitļojam, kas viņi tādi varētu būt. Iespējas ir divas - vai nu libāņu drošībnieki, jebšu arī mums beidzot ir darīšana ar slavenajiem hisbollahiešiem. Pēc neilga laika sapratīsim, ka viss tas pieder pie otrā varianta.

Nu, parunājušies esam, šie visu laiku sazvanās, stāvam, smaidam, sanākam tādi kā aizturēti. Sakām, ka "neesam bīstami, neesam bandīti." Uz to šie piekrītoši māj ar galvu, bet prom tāpat nelaiž. Gaida rīkojumu. Pēc laiciņa telefoniski tāds arī tiek saņemts un mums tiek maigi un pārliecinoši ieteikts turpināt ceļu, jo "kļūst jau tumšs." Tā ir gan, tuvojas krēsla un mēs izripojam uz ceļa. Džips lēni izripo aiz mums un seko. Pēc neilga laiciņa tas mūs apdzen un nostājas līkumā priekšā. Gaida. Mēs tikmēr esam atraduši ūdens avotu un pildām pudeles. Tas mūsu "kuratorus" padara nervozus un šie atsūta mūs pārbaudīt kaut kādu citu mašīnu. Vīrs no tās vēlreiz mums izskaidro, ja mums jābrauc pa ceļu augšup, kur mūs "gaida."

Tā arī darām. Pārvietošanās lēna, bieži stumjam. Džips seko. Nāk krēsla, pēc tam jau tumsa - sariktējamies nakts braukšanai ar lukturiem. Džips iekur uguņus un lēni seko. Pēkšņi ne no šā, ne no tā, tas apgriežas un aizbrauc. Paliek tā kā patīkamāk ap dūšu. Pie tam otrs labs moments ir tas, ka esam izrāpušies no ielejas un arī braukšana tagad būs raitāka. Tā Nabatijatahta arī nevarētu vairs būt tālu.

Brīdi minušies un priecājušies par atgūto brīvību, apstājamies atpūsties kādā jaunceltnē. Iedzenam riteņus iekšpagalmā, mirkli kavējamies naksnīgi uguņotajā skatā pāri kraujai tālumā, kas vēlāk izrādās jau esam Izraēlas okupētās Golānas augstienes.

Izlaižamies pa noputējušajiem balta akmens soliņiem, atpūšamies. Slinki prātuļojam, vai nebūtu jāpaliek še pat. Nu nav jau nekāds hiltons-šeratons, bet toties sausumā, siltumā un svaigā gaisā. Lēnīgās pārdomās pavadām minūtes 20, un tomēr nonākam pie secinājuma, ka ir par agru, lai mēs kā tādi pensionāri līstu cisās.

Nu tad arī ceļamies, izstumjam riteņus pie sētas un sariktējam lampas. Un nu sākas!...

Visai aši mums blakus noparkojas divi vieglie autiņi. No tiem ārkārtīgi steidzīgi iztipina bariņš jaunu puišu, kuri tikai iesānis uz mums lūrēdami, apskrien apkārt veselu apli - kā tagad saprotu, meklējot, vai še neslēpjas vēl kāds naidinieks! Apli apskrējuši, hesbollahi (nu tie, protams, ir viņi!) apstāj mūs ciešā lokā un maigi, bet uzstājīgi nobīda prom no acīm - iekšā pagalmā. No bariņa iznirst kāds nobriedušāks vīrs (tomēr nē - tas atbrauca trešajā mašīnā!) un visai trūcīgā anglenē mēģina uzdot pa jautājumam, tādam kā "Kāpēc te esat?" vai "Kur braucat?" Iegūtās atbildes viņu nomierina tikai mazliet, turpinājumā notiek aktīva zvanīšanās un pārrunas ar kādu, kas dod viņam komandas. Pēc viena no tādiem zvaniem, pavecākais vīrs uzsauc savam jauno puišu bariņam un tie ar skudrām raksturīgu uzcītību ķer un uz visām pusēm nes mūsu mantas. Nezinu, ko tai brīdī dara Māris, bet man fiksi jāizskaitļo, ko darīt - vai skriet pakaļ puišelim, kas streipuļodams nes manu ričuku ar visām velosomām uz kravas kasti autiņam pakaļā, vai tam, kas uz pilnīgi pretējo pusi stiepj manu oranžo somiņu, vai tomēr tam, kas ar manu foto kaklā jau iet pāri ceļam pie trešās atbraukušās mašīnas.

Ne īsti saprotot, kas notiek, tomēr izlemju ķert to ar oranžo somiņu, jo tur ir mana pase! Apsaucu brašo Allāha cīnītāju, panāku viņu un man to somiņu tomēr atdod bez cīņas un izskatās visai apjucis. Kaut ko līdzīgu aiz muguras laikam veic arī Māris. Neviens mums tā īsti tomēr nepretojas. Galvenais vīrs atkal skaļā balsī kaut ko uzsauc saviem puišiem un visas darbības tiek veiktas pretējā virzienā - nabaga nelielais puisis stīvē no kravas kastes jau gandrīz iekrauto manu ričuku. Jāatzīst, pasākums nemaz nav viegls, jo aizmugures bagāžniekam uzkrautās somas ričukam pilnīgi izmainījušas smaguma centru, kamdēļ ne pārāk stiprais puisis ar savu "ķērienu" streipuļo tā, ka būtu smējies, ja vien būtu laiks.

Tātad taktika pēkšņi ir mainījusies - mantas galu galā tiek sanestas vienkopus pagalmā, bet mūs pašus aicina tā dziļumā - tur kur tumšāks.

"Sitīs, vai?" - izsaka savas aizdomas parasti nerunīgais Māris.

Man arī radies līdzīgs iespaids, vismaz pie mums tas izskatītos pēc gaidāma kāviena. Tā kā eju pirmais, mēģinu tumsā saskatīt, kurš tad tur tas sitējs varētu būt. Priekšā iznirst neliels puiškāns - liekas, tas pats, kas stibījis manu riteni. Nu, - sitējs augumā nav padevies!

Nē, nekādas eksekūcijas tomēr nav paredzētas. Piestājam pagalma dziļumā pie sētas, aiz kuras uzreiz ir krauja ar tālajām Golānas ugunīm. Droši vien tādēļ, lai uz ceļa nerēgotos acīs. Tā kā īstu pretestību neesam izrādījuši, tad arī mūsu aizturētāji tik haotiski vairs neskraida un skaidri redzams, ka tagad kādu gaidām. Tikmēr galvenais vīrs ik pa brīdim atkal uzdod eksistenciālas dabas jautājumus - "Ko te darāt?" un arī piezemētākus - "Priekš kam tev fotoaparāts?"

Pēc 10-15 minūtēm ierodas tas, ko gaidām. Kā parasti šādos gadījumos (vēlāk saprotam, ka tas ir tipiski) tagad ir ieradies pavisam inteliģents vīrs ar labu angļu valodu. Dikti mierīgi un laipni tas uzreiz pavēsta, lai mēs neuztraucamies un neapvainojamies, diemžēl viņam esot jāuzdod mums pāris jautājumu. Tad nu viņš tīri sakarīgi mūs izprašņā par ierašanās mērķiem un līdzšinējo maršrutu. Izskatās, ka vīrs pilnīgi normāli uztver mūsu stāstīto un arī apkārtējie vairs nenervozē. Nobeigumā viņš saka nelielu runu, ko atstāstu  pēc atmiņas, tomēr tuvu tekstam:

"Jūs saprotat, šeit ir karš. Šeit ir visai neparasti, ka divi svešinieki ar riteņiem brauc pa ceļu. It īpaši naktī. Tūristu šeit nav. Mēs neesam pie tā pieraduši. Līdz ar to te nav arī hoteļu. Kur Jūs nakšņosiet? Vai mēs kā varam palīdzēt?"

Naktsmāju jautājums patiesi nodarbina hisbollahu. Brīdi pat liekas, ka uzaicinās nakšņot pie sevis. Tomēr nē. Viņš pavēsta, ka kādus vairākus kilometrus aiz Nabatijatahtas tomēr viena esot, ar zīmīgu nosaukumu - Montana, Habušas ciemā. Tā mēs šķiramies pavisam draudzīgi un turpinām ceļu Nabatijatahtas virzienā. Pilsētā mēģinām atrast un uzēst manis dievināto humusu, taču jāapmierinās ar kārtējo tītmaizi libāņu gaumē kādā ceļmalas ēstuvē jau pēc pilsētas.

Paēsts labi un sākas bezgalīgais un mistiskais ceļš hoteļa "Montana" un Habušas ciema meklējumos. Nezinu kā Māri, bet mani vairākkārt pārņem šaubas - vai tāds patiesi eksistē un vai tik tas nav kāds īpatnējs hisbollahu jociņš? Beigu beigās ceļu prasam kādam vīram stāvošā automašīnā un viņš lēni paripina mums pa priekšu kādu puskilometru un tad ar pirkstu norāda uz stāva kalna galu blakus šosejai, kura galā melnēja mītiskās viesnīcas kliedzošie korpusi.

Kalns ir par stāvu uzbraukšanai, tādēļ uzstumjamies un sākam ūjināt. Jūtam jau, ka riktīgi nav, jo tumšs kā nēģerim...! Pēc brīža no hoteļa izlien večuks un mēs viņam ņemamies skaidrot situāciju. Tā arī ir - vīriņš pavēsta, ka bankrot, un šie tagad uzmanot saimniecību. Pasūdzamies, ka naktsmāju nav, hoteļa arī neviena un mums netiek atteikts.

Galu galā sanāk pat tāds kā mazs tusiņš. Vīriņi mūs pacienā ar ūdeni un graužamiem riekstiņiem. Iztaujāšana neveicas, jo ar valodām švaki. Tomēr sarunas atdzīvojas, kad ierodas triji jaunuļi, kas ir īstie viesnīcas sargi. Tad nu arī parunājāmies. Taču nogurums ir tik pamatīgs, ka vienīgais ko no sarunas atceros, ka jauniešiem nepatīk Hisbollahs. Mēs viņus uzcienājam ar leišu hematogenu un tiekam nolikti gulēt - es uz dīvāna (tāpēc ka iepriekšējo nakti gulēju sliktākā variantā), bet Mārim iedala visai labu matraci.

Diena bija gara - izslēdzamies zibenīgi!
 

14.11.2010., svētdiena
Nabatijetahta - Mlita - Džezīna - vēlreiz Džezīna

Mostamies savā "montanā" rītausmā - t.i. ap pieciem. Nomazgājamies, pateicamies un ceļā! Siltums tāds, ka pat zosene ne reizi neuzmetas!

Pirmais brauciena posms ved mūs kādus 6-7 km atpakaļ pa to pašu ceļu ko atbraucām, jo vakardienas sarunās noskaidrots tāds ceļš. Kopumā nekā interesanta, atkal nonākam Habušā, pēc attiecīgajiem kilometriem nogriežam no ceļa pa kreisi uz Džardžua - viena no vakardienas puišu mātes dzimto ciemu. Tā Lūk! Un Mārim pirmais "mīkstais" priekšējam ratam. Arī tā lūk!

Kādu laiciņu braukalējam, tad pārvaram NENORMĀLI stāvu ceļa posmu stumjot (nesaprotu, kā tie libāņi te asfaltu vispār pielīmējuši!?) un esam augšā uz štrāses Džezīnas virzienā. Braukšana daudzmaz līmenī, nedaudz tomēr uz augšu.

Gabaliņu paripinājušies mēs saskaramies ar īstu austrumu viesmīlību, t.i. blakus piestāj vieglais ar noslēgtu kravas tilpni un piesakās palīdzēt. Kad prasām, kā viņš to domā? tad atbild - Vienkārši! Rāpjaties iekšā ar visiem ričukiem un es jūs aizvedīšu līdz vietai, kur ceļš vairs neiet augšup!

Sacīts, darīts! Sarāpjamies ar, un vīrs mūs ved. Tagad domāju, ka viens no viņa motīviem, ja ne noteicošais, bija izvest mūs cauri kādu gabalu hisbollaha teritorijai, lai nepiesienas. Pa ceļam tiek piestāts ēstuvē un mašīnā mums piešķirtas burbuļlimonādes ar libāņu tītmaizēm - brokastis takš jūs neesat ēduši! Tā nu šai maksimālā komfortā mūs novizina kādus 10 km. Izsēdina krustcelēs, iedod vizītkarti, lai zvanot, ja rodoties problēmas. Mūsu izpalīgs ir kāds Džauads (Jauad - tālr.: 03-411950) - flīžu tirgošanas firmas menedžeris no Beirūtas.

Autiņš aizbrauc atpakaļ, mēs paveramies apkārt - lielisks skats uz lejā esošiem kalnu ciemiem. Nepagūstam ne īsti izstaipīties, ka pie ceļa viens vīrs jau ņamas zvanīties, uz mums acis blisinādams. Zvanās un māj mums ar roku, lai paliekam uz vietas. Nu skaidrs!... atkal vecā dziesmiņa.

Pretoties bezjēdzīgi - apsēžamies un gaidām. Pēc minūtēm 15 klāt ir pajauns džeks saulenēs un uz krosa moča. Pratināšana (šī būs visdetalizētākā) var sākties. Pakāpjamies pa kalna nogāzi uz augšu, apsēžamies uz betona apmales. Seko gluži parasti jautājumi par mūsu pārvietošanās mērķiem, maršrutu utt. Viss tiek kārtīgi pierakstīts blociņā. Tiekam lūgti sīki izstāstīt pa maršrutu un nakšņošanas vietas pa dienām. To arī izdarām. stāstījuma laikā vairākkārt tiekam ķerti uz muļķi, bet visai vienkāršotā veidā. Piemēram.

    - Tīrā nakšņojām Jēkaba hotelī.
    - Ā, jā tajā, kurš paša pilsētas nomalē.
    - Nē, tas atrodas vecpilsētā aiz zvejas ostas.
    - Nē takš - nomalē!
    - Nu nē, ir kā es saku.

Prasa, vai mēs kādu Libānā pazīstot. Nē, nevienu!

Rūpīgi tiek aplūkots rokas bagāžas saturs. Izskatīta mana dienasgrāmata, dažas vietas lūdz tulkot. Pamana ierakstītos telefonus laipnajām pārdevējām no Džuvaijas ciema, jautā par tiem. Procesa laikā jūtam, ka puisis sāk palikt pavisam lādzīgs, bet pratināšana tomēr turpinās.

Jautā, vai mums ir fotokameras. Lūk, sniedzu savu kanonu. Rūpīgi aplūko attēlus, gandrīz vai visus, prasa dažiem nosaukt, kur tas bildēts. Izskata manu mobilo tālruni, nomainījis visu tabeli uz angļu valodu. Brīnās, kāpēc man tālrunis, ar kuru tāpat nevaru piezvanīt. Saku, ka arī brīnos, bet sakaru man tālrunī nav un viss.

Nu lūdz atnest Māri savu somu. Te nu gadās nesapratne. Mārim somā ir tāda riktīga spoguļkamera, un puisis, to ieraudzījis, kļūst jocīgs.

    - Kāpēc jūs man melojāt?
    - Kā tas ir?
    - Nu es taču vaicāju, vai jums ir fotokameras, bet Tu man parādīji tikai savējo.

Jūtu, ka strikti jāiebilst.

- Paga, paga (ir tādas Paga-Paga salas tālu Klusajā okeānā)! Tu man prasīji - vai man ir fotokamera? Es teicu, ka ir, un to Tev parādīju. Tu man neprasīji vai kamera ir arī viņam. Un te mēs spēlējam tādu spēlīti - Tu prasi, es Tev atbildu. Ja Tu neprasi, es Tev neatbildu. Viss.

Šīs diezgan vienkāršais un loģiskais lietu izskaidrojums puisi atkal nomierina. Nu viņš ņemas ar Māra bilžu pārskatīšanu un to nav mazums.

Kad tas ir padarīts, tiek uzdots nākamais jautājums - kas esat pēc profesijas. paziņoju, ka esmu zobārsts. Puisim tas patīk. Māris paziņo, ka ir IT speciālists. Pēc īsas pauzes ņemas sīkāk paskaidrot, kas tas ir. Puisis iebilst, ka tīri labi to saprotot, jo arī pats pēc izglītības tāds esot. Nu viņš ņemas iztaujāt Māri par programmēšanas valodām, kādas lietojot Latvijā. Izrādās, Māra lietotā ir citāda nekā Libānā, bet nu puisis mūs ir pārbaudījis vēl arī šādā veidā.

Māris tiek lūgts no riteņa atnest un parādīt vēl kādu somu. Tikmēr es ar manāmu ironiju atļaujos piedāvāt izraut zobu pirmajam garāmgājējam, lai spētu pierādīt savu odontoloģisko izcelsmi. Puisi Allāhs nav apdalījis ar humora izjūtu un viņš man atbild ar platu smaidu.

Būtībā pārbaude ir gandrīz beigusies. Tad mūsu kārtībnieks pajautā kurp dodamies. Parādu ar roku taisni pa ceļu uz priekšu Džezīnas virzienā.

    - Vai uz Mlitu jau bijāt?
    - Nē. Kas tā tāda?
    - Kā! Jūs nezināt!? Tas taču ir tepat kāda kilometra attālumā! - rāda ar roku sānceļa virzienā.

Puisis apstāsta, ka šeit pavisam netālu atrodas memoriāls komplekss, kas iekārtots Hisballaha organizācijas rašanās un arābu-žīdu karu cīņas vietā. No tīras sirds nosolāmies to apskatīt, mūsu rietumnieku ceļvedī par to nav ne vārda.

Nu vēl uz atvadām Allāha kalps izprasa izmest līkumu ar Māra veļļuku. Nav skaidrs, vai aiz vienkāršas cilvēciskas intereses, jebšu tā ir vēl kāda īpaša veida pārbaude. Bet varbūt abi kopā!

Tikmēr mums tiek ļauts nobildēt labo skatu uz ieleju. Es izmantoju mirkli un slepus iemūžinu mūsu pratinātāju uz Māra divriteņa.

Tikmēr tautas modrā acs joprojām nesnauž. Piebrauc smagais, kurā iekšā esošie veči jau rāda mums nekustēt no vietas un zvanās uz savu Hisballaha Izlūkošanas Centru! Ar skaļiem saucieniem sūtam viņus pupās un rādam uz sajūsmā braukalējošo islāma sargu. Autiņš ar visu apkalpi atsienas.

Tomēr tas džeks ir glumš kā zutis - tikko no riteņa nost, tā klāt un lai rādot, ko nupat safotografējuši. Tā nu esmu spiests izdzēst burvīgo bildi ar viņu pašu, toties viņš nofotografē mūs ar mobilo. Eh, kaut kā netiek galīgi ievērota paritāte!

Nu labi, pēdējā pārbaude izieta (to gan vēl nezinām, ka pēdējā!), kāpjam rumakos un dodamies pa kalnu augšup uz memoriālo kompleksu. Kalna ceļš ir riktīgi stāvs un pa to noņemamies kādus 2,5 km, kamēr esam augšā un pamanam betonēto kompleksu.

Piesienam rumakus, nopērkam biļeti un pa plāknēm izliktu celiņu dodamies iekšā kompleksā. Tas sastāv no kalna, kurā ved monumentālas kāpnes un augšā ir piemineklis cīņās kritušajiem. Skatu laukums ļauj pamielot acis, šī tiešām ir viena no šejienes stāvākajām augstienēm, no šejienes redzamas Izraēlas okupētā Golāna.

Nokāpuši no kalna, nokļūstam kompleksa propagandas zālē, kur ar interesi noskatāmies Hisballaha uzņemtu propagandas filmu. Skaidrā arābu valodā tiek stāstīts par Sešu dienu, Piecu dienu, Četru dienu, Pēcpusdienas un visiem citiem daudzajiem kariem, kas te un citur bijuši sākot ar 1982.gadu līdz pat pēdējam 2006.gadā, un kurus ne par ko nevaru atcerēties pēc kārtas! Nasralla filmā runā krietni dusmīgāk, nekā redzēts līdz šim!

Pēc propagandas paviljona ir nākamais - muzeja paviljons, kurā izstādīti sīkumi no kara lietām. Ieroči, granātas, visāds cits ekipējums. Daudzi stendi ar militārās tehnikas fotogrāfijām. Ir pat žīdu raķešmašīna "Dāvida linga," kura ir tik slepena, ka šeit parādīta vien miglaina bilde!

Ārā kompleksa centrā izstādīta lielā kara tehnika. Kompozīcijā ievērotas tādas miernešu nostādnes - dažas karamašīnas mētājas vēkšpēdus, lielgabalu stobri iemūrēti betona sienās. Apskates nagla - Merkava tanks ar mezglā sasietu stobru! Nu, stobra mezgls gan piemetināts, jo oriģinālu stobru mezglā nu nekādi nesasiesi!

Tālāk ceļš ved uz blindāžu, ierakumu un pazemes tuneļu kompleksu, kurā, ja tic rakstītajam uz pskaidrojumu plāksnītes, var uzturēties līdz pat 7000 karotājiem. Atmiņā palikusi maza mošejas vieta ierakumos, kurā lūdzies viņējais štāba priekšnieks, vēl komandpunkti klinšu masīvā. Mazajā trūcīgajā pamežā ik pa brītiņam ir karavīru - gan žīdu, gan arābu mulāžas kaujas pozīcijās. Nonākot līdz klints kraujai, redzama atkal tā pati Golāna, pret to pavērsti balsta ložmetēju stobri no šejienes blindāžām.

Tūristu daudz, tikai visi libāņi. Ārā ejot pamanām vēl krievu mīnmetēju ar mīlīgu nosaukumu - Maļutka. Pie izejas meklēju suvenīru veikalu, cerībā nopirkt disku ar dusmīgi hisballahu propagandas filmu, taču diemžēl tāda nav. Toties pie izejas smalki saģērbies un ļoti patīkama izskata arābu šeihs čalmā, kurš pavisam labprāt ar mani nofotografējas.

Tā nu laižam prom, izbraucam uz Džezīnas ceļa mūsu pratināšanas vietā un minam ko varam, savādāk akal visādi frukti siesies klāt. Interesanti, kamēr brauc, tikmēr nekas nav. Kādu pusstundu braukuši beidzot nonākam vietā, kura nav apdzīvota. Beidzot var pamielot acis uz ciedriem apaugušajiem kalniem un ievilkt kādu svaiga gaisa malku.

Māris aizvālējis pa priekšu un pēc laika redzu šo apstājušos runājam ar kādu džeku no moča. Tuvodamies pieļauju iespēju, ka tas ir kārtējais pusmēneša karotājs, bet šo versiju apšauba viņa mocis - tas ir smagais čoperis, apknibināts ar visādiem rokeru knibuļiem. Tā arī ir - nekāds hisballahs. Abi šie ar Māri triepj iekšā tumšo Ginesa alu.

Nu, tāds aliņš tiek arī man. Uzzināmie jaunumi labi. Mūsu satiktais puisis ir musulmaņu arābs libānis, kas dzīvo Holandē. Tur viņš iemācījies dzert alu, braukelēt ar šitādu moci un droši vien vēl visu ko citu no izlaidīgās Brīvās Pasaules. Pats viņš strādājot uz fūrām, vadājot kravas no Ķīnas ar kuģiem uz Persijas līča valstīm - pārsvarā Bahreinu, Kuveitu un Arābu emirātiem. Tagad esot atvaļinājums un šis atbraucis uz motobraucēju festivālu par godu Hārlejam Dāvidsonam, kuram tūlīt būšot dzimumdiena! Vēl kāda interesanta detaļa - ar tādiem močiem kā viņam (vai ar močiem vispār?) nedrīkstot iebraukt Saidā, jo kādus pāris gadus atpakaļ tur viens no tāda moča esot ar automātu nošāvis vairākus tiesnešus!

Spēku sadalījums esot tāds, ka šeit beidzoties musulmaņu apdzīvotais apgabals, tātad hisballaha pārbaužu vairāk nekādu. Tālākie ciemi piederot kristiešiem. Cita kārtība. Nu i labi! Ir jau bišķiņ apnicis!

Atvadāmies no jauniegūtā paziņas, nemaz nezinot, ka nāksies to vēlreiz satikt! Braucam, vēderiņi sāk mazliet burkšķēt. Pēc laika klāt ir pirmie kristiešu ciemi, iesperamies pat vienā mājā, kas nez kādēļ izskatās pēc ēstuves, bet tāda nav vis!

Pabraucam tālāk - tur viss kā īstos Austrumos! Pašā ceļa malā māja, tās pagalmā dzīru galds ar daudz cieminiekiem. Ietur svētītās dienas pusdienas un zibenīgi ielūdz arī mūs. Neliekamies lūgties. Pieslejam riteņus un sēžamies pie galda. Mēģināšu mazliet aprakstīt ēdienkarti: smalki salāti - tabule, malta aitas un liellopa gaļa ar graudiem kopā - kebbe (varbūt kāda radniecība ar slaveno kebabu?), cāļa gaļa - džež, mūsu pašu latviešu šašliks no liellopa - lahmee, mazliet rūgtas ogas - hembless un arī visai parastas lietas - kartupeļu biezenis, maizes plāceņi un jau iemīļotais humuss. Un iedzeršana vodka - "četrdesmit procentes," kas te tiek saukta visai pazīstami - arak. Tas mums ik pa brīsiņam tiek papildināts un silda mūsu hisballahu novārdzinātās dvēseles.

Pie galda daudz ļaužu, visi tādi priecīgi par mūsu ierašanos. Protams, ka iztaujā. Visi sanākušie pieder pie vienas ģimenes, kas sanākuši kopā uz svētdienas pusdienām. Pretī man sēdošais sirmais vīrs pavisam labi zin Latviju, jo sadarbojies ar mūsu koktirgotājiem un kokzāģētājiem. Atbraukusi kāda skaista melnīgsnēja sieviete sarkanā kostīmā ar dēlu no Aleksandrijas Ēģiptē. Viņa burtiski staro laimē, laikam vismaz gadu nav bijusi pie savējiem. Tā nu mēs pilnā saskaņā un mierā mielojamies pie viesmīlīgajiem libāņiem. Bērniem iedodu to pašu leišu hematogenu, vēl kāds gabaliņš atlicis. Visi līdzjūtīgi māj ar galvām, kad pieminām hisballahu.

Aiz mājas lejā atskan bungu grabēšana un dziedāšana. Visi sarosās un aicina mūs uz dejām. Tās ir tepat 30 m tālāk, lejā pa kāpnītēm citas tādas pat mājas pagalmā, kur arī sapulcējušies kāda ģimeņu klana pārstāvji, kas, protams, ir radinieki mūsējiem. Nu iet vaļā dancošana un dziedāšana, kāds džeks ir uzņēmies tā kā pasākuma ielīksmotāja lomu, jo visu laiku sit bungu un kaut ko dzied, iespējams ik pa brīdim ko nešpetnu, jo ļauži smejas. Dejās tiek izmantoti dažādi atribūti, krēsli, ceļaspieķi, virves - sievietes tricina gurnus un dupšus. Ik pa brīdim man ielej visīti.

Pasākums izvēršas pavisam labs, bet nu mums lēnām jātaisas ka tiekam. Vēl mums ielej kapiju. Māris ņemas fotografēdams, visvairāk vienu smuku sievišķi vārdā Rita, kurai paņemam arī e-pastu un solām atsūtīt bildes (cik zinu, pašlaik meitieti esam piešņākuši, jo bildes nosūtījuši neesam!).

Ripojam uz Džezīnu (Jessina). Pārsvarā ceļš iet uz leju, pa ceļam vīri ar plintēm ciedros šauj kaut kādus putnus, bet kopumā nekā interesanta un Džezīnā ieripojam ar paātrinājumu. Pilsēta izskatās gan tāda neliela, bet atpūtnieciska, daudz jaunu un iereibušu smaidīgu cilvēku, kas vazājas pa vienīgo lielo ielu starp restorāniņiem un klubiem.

Atrodam nelielu parciņu ar ūdens strūkliņu un galdiņu. Atvelkam elpu un nospriežam, ka par agru likties pie miera. Pēc kartes spriežot, nolemjam doties uz Mešgaru - tas varētu būt kāds neliels ciems Bekā ielejas pašos kreisajos sānos. Tā kā visādi hisballahi-militāristi mūs ir stopējuši un griezuši riņķī, tad par kādu dienu vai pat pusotru plānu esam iekavējuši. Plāniņš labs un laižam ceļā. Tiesa, no pilsētas nomales man vēlreiz jāatgriežas, jo esmu uz galdiņa aizmirsis Lonely Planet ceļvedi - laikam lēnām palieku vecs un dumš!

Krietnu stundu un vairāk velkam uz Mešgaras pusi, kad atlikuši vairs tikai kādi 8 km, krustojumā sastopam armijas posteni, iekrāmētu smilšu maisos, kas uzmanīgi aplūko pases, pajautā pēc īpašas armijas vadības atļaujas, kādas mums pavisam noteikti nav, un pagriež atpakaļ. Uhh! Tas tomēr dīvaini, jo Golānas augstienes ar bruņotiem Izraēļa bērniem palikušas krietni aiz muguras un šāds apstāklis liekas, ka vairs nedarbojas. Tomēr varētu būt tā, ka drošības kontrole saistīta ar pašiem hisbollahiem, kuru klātbūtne Bekā ielejā ir pārsvarā.

Virsnieks gan ir tik laipns, ka uz papīra stērbeles uzralksta citu maršrutu: Jessina - Bater - Niha - Barouk - Zahleh. Šo zīmīti no dibenkabatas es ārā velku visu nākamo dienu, kas paiet, lai nokļūtu Zahlē.

Atpakaļ uz Džezīnu. Nakts braucienam mēnesnīcā arī ir savi jaukumi.

Džezīnā pirmie jautātie puikas aizved mūs uz ceļvedī neminētu moteli Plaza. Nākas gan pabungāties, jo pārvaldnieks aizgājis pa darīšanām, bet pusstundā arī uzrodas. Maksa 35 dolāri par diviem un naktsmāju jautājums nokārtots. Puiši nemaz i nemēģna mums izkaukt kādu naudu par rādīšanu, kas Libānu patīkami izceļ uz dažu citu vārdā nenosauktu arābu valstu fona.

Aizejam vakara pastaigā - no veikala alus, šokolāde un mango sula. Gulēt...

Nu, jedritvai! Šitais gan bija garš dienas apraksts!

Kopsavilkums:
      nobrauktais attālums - 57 km;
      brauktais laiks - 5,5 st.;
      vidējais ātrums -10,35 km/st.;
      pacēlums - 1533 m.
 

15.11.2010., pirmdiena
Džezīna - Batera - Niha - Barouka - Zahle

Rīta izbraucieniņš pavisam mierīgs, sekojam militārista norādītajai shēmai - mērķis Batera. Līdz šim ciemam ceļš iet pat uz leju un tas tiek sasniegts bez bēdu un ātri. Tālāk uz Nihu sākas stumšanās uz augšu. pa ceļam gadās vidusskolas vecuma puisis ar āboliem. Tā kā mēs ar prieku tos ēdam, tad tiekam ielūgti un mājas pagalmā fiksi uzrodas galdiņš ar kafiju un saldumiem. No mājas otrā stāva izkaras arī viņa māte un arī izskatās iepriecināta par mūsu ierašanos. Nobaudām arī vietējās vīnogas, arī vīģes (laikam nahli). Puisis skolnieks, tagad esot kaut kādas brīvdienas, iespējams sakarā ar svētceļojumiem uz Meku. Māte sauc no otrā stāva, ka slinks, nemācoties valodas. Laikam domā, ka spējam labvēlīgi iedarboties uz viņas atvasi!

Tālākā brauciena laikā ceļmalā piestājam pie friziera, kas ir baigi "mests" no manas vēlmes sakopt izaugumus uz galvas (Rīgā pēdējās dienās tā arī neatradās tam laiks!). Tā tieku frizēts, kamēr Māris iemūžina šo procesu augstvērtīgās bildēs. Beigās par procesu kategoriski atsakās ņemt naudu, apsolam atsūtīt bildes un paņemam divus e-pasta variantus (kauns atzīties, bet arī viņiem neesam bildes nosūtījusi! Nekas, apņemos to izdarīt pēc šī raksta noformēšanas!).

Nu iebraucam apgabalā, kas tiešām ir neapdzīvots un līkumojam starp patiesi skaistiem ciedru apaugušiem pakalniem. Norauju pāris čiekurus, no kuriem pēc tam Rīgā izkratu ciedru sēklas un mēģinu tos izdiedzēt. Rakstīšanas brīdī no 7 "izšķīlušies" divi. Vēl paņemam arī dīvaina ozola zīles, bet tās vēl nav "šķīlušās."

Pusdienas ieturam lielā T veida krustojumā, kur mums uzcep tādas kā picas-plāceņus ar maltu gaļu un sīpoliem. Pie reizes piestāj divi tipi ar apvidus mašīnu, nāk runāties. Tā nedaudz paprašņā un nevar saprast, tā ir draudzīga saruna vai nopratināšana. Sliecamies tomēr domāt, ka kaut kas no pēdējā.

Šai vietā par ēdamo paņem par daudz naudas, jo nemaz neliekas, ka jāizdod no palielās naudaszīmes 10 000 liru apmērā. Brīdi pastāvējis, sadrūvējos - tā Libānā gadās pirmo (arī vienīgo) reizi.

Dodamies uz Barouku, bet līdz tai - ak, nepatīkams pārsteigums - vecais asfalts daudzus kilometrus ir nofrēzēts. Priekš mums tā sanāk baigā kratīšanās. Nonākam pie vēl lielāka T krustojuma, kurā papildināmies ar ūdeni. Māris jau kaļ napoleoniskus plānus par to, ka līdz 4 pēcpusdienā vēl varam paspēt līdz Ksaras vīna darītavai, bet tiem galu dara pie ūdens avota piebraukušais vīrs, kas bez bēdu pavēsta, ka līdz Zahlei vēl veseli 40 km! Jā attāluma mērīšana pa kalnu līkločiem ir pilnīgi bezcerīgs pasākums!

Turpmākais ceļš taisns kā stīga, pārsvarā augšup. Pa ceļam iedzeram veikalā aliņu un ap tumsas iestāšanos (tātad pēc 17:00) sasniedzam milzīgu tiltu. Krustojumā pārkārtojamies nakts braukšanai - siltāki jupķi, lukturi priekšā un pakaļā, kā sakās...

Dodamies palielās tilta uzbraukšanas cilpās, kā rezultātā Māris uzvelk augšā pa kaut kādu estakādi un rezultātā atrodas man virs galvas! Māri gaidot pačurāju, pie reizes saprotu, ka šai leģendārajā vietā notiek uzbraukšana autostrādei, kas savieno Beirūtu ar Damasku. Zinot libāņu auto braukšanu-daudzumu, saprotu, ka pārvietošanās būs visai murgaina.

Tā arī ir. Turpmākās kādas divas stundas braucam gar elles labo malu. Viss pilnīgā tumsā, labi ka tiem libāņu ceļiem vismaz vienmēr vieta paredzēta malā dažādiem dīvainiem braucējiem. Cita lieta, ka štrāse iet stipri uz leju, ātrums liels un ik pa brīdim nākas uzbraukt dažādiem ceļmalā izmētātiem sūdiem, no kuriem petpudele ir tas labākais.

Barucam un braucam, gala nav un nav. Viens armijas kontrolpostenis - tātad Zahle jau tuvu! Pati Zahle ir tik milzīga un izpletusies, ka izmisīgi pa to līkumojam kaut vai tādēļ vien, lai atrastu centru. Kādā kalnā biroja ēkas apsargs, kas iepriekš painteresējas vai esam kristieši, norāda mums kādu, pēc viņa vārdiem, nedārgu viesnīcu Hotel Garda pie liela iepirkšanās centra-torņa "Martana." Ērtība tāda, ka hoteļa nosaukumu var nepierakstīt, jo to spējam atcerēties sakarā ar mūsu pašu dekoloniālistu Aivaru Gardu. Tas izrādās briesmīgi nesimpātisks un piepīpēts ūķis (lai nu Aivars neņem ļaunā!), kurā, par laimi, nav nevienas pašas brīvas vietas.

Nolemjam sekot mūsu paša Lonely Planet ceļveža norādījumiem. Kā pirmo beidzot atrodam Rue de Brasil (briesmīgs noslēpums - kas gan libāņus tik ļoti saista ar Brazīliju?) centrālo ielu, kas iet gar pasīku upeli. Meklēdami jau otro reizi sastopam vienu un to pašu vīreli, kam esam prasījuši ceļu, redz kā process ievilcies! Iela gara gan, bet neskatoties uz to, pamazām nonākam līdz Hotel Akl. Tā ir jauka augstu griestu franču koloniālā stila māja, ar tikpat feinu administratori, kas varētu būt arī visa tā īpašniece. Cena 52 000 liru (ap 35 dolāriem).

Izejam paēst pie visai jauka libāņu vīra, tītmaizes, arī foršās augļu sulas - 28 000 liru par abiem. Ejam tik un guļam, jo šodien esam nobraukuši līdz baltām pelītēm.

Kopsavilkums:
      nobrauktais attālums - 89 km;
      braukšanas laiks - 7:24;
      nolaišanās - 1871 m (kā nekā esam pavisam lejā Bekā ielejā);
      vidējais ātrums - 12,09 km/st.;
      maksimālais ātrums - 57,17 km/st.

16.11.2010., otrdiena
Zahle - Bālbeka - Hermela - Bālbeka - Zahle

Šodien plāniņš koriģēts, pateicoties kareivīgām musulmaņu reliģiskajām organizācijām, jo esam iekavējuši grafiku. Tādēļ mūsu divriteņainie draugi visas dienas gaitā paliek tur kur ir - viesnīcas Akl ēdnīcā, sasprādzēti ar metāla ķēdēm. Plānā ir ar vietējo mazbusiņu apmeklēt mazpazīstamu piramīdveida būvi Hermelā un pavisam pazīstamu senpilsētu Bālbeku tāda pat nosaukuma pilsētiņā Bālbekā.

Ceļamies 6:30, es atstāju zīmīti administratorei par bikšu mazgāšanu (pats jau esmu slinks palicis) un soļojam par Brazīlijas ielu gar upīti līdz aplim, pie kura piestāj busiņi. Tas ierodas kādu 15 minūšu laikā, vairums braucēju - zoļļi.

Bālbekā nonākam nepilnas stundas laikā, mūs izlaiž tieši pie drupām, kas austošās saules gaismā manāmas jau pa agabalu. Ieeja vēl slēgta, jo nav pat astoņi, tamdēļ nolemjam braukt tālāk līdz Hermelai, kas atrodas Bekās ielejas pašā ziemeļu galā 50 km no Bālbekas pie Sīrijas robežas. Veicam nelielu aptauju vietējo taksistu un citu šoferu starpā, kamēr par 20 000 mūs apsola aizvest. Busiņa šoferis mūs noved pie kolēģiem kādā vietējā mazbusiņu placī, tam iedodam naudu un pēc 20 minūšu gaidīšanas mūs ved. Tā sacīt aizgājām "pa rokām."

Braucot var pamielot acis ar ielejas ainavu. Tā ir visai gara un šaura ar pilnīgi plakanu dibenu. Gan pa labi, gan pa kreisi pārskatāmi var redzēt ieleju norobežojošās kalnu grēdas. Ceļojam akal kādu nepilnu stundu, apkaime tāda vienmuļa, kamēr pamanām pa gabalu ko tādu, kas varētu atbilst mūsu meklētajai būvei. Mūs gan nomierina, ka būs jau labi, aizved uz pašu Hermelu. Tajā tiek uzņemti citi pasažieri un krava, atpakaļceļā tiekam izlaisti pie sānceļa uz seno būvi.

Busiņš aizbrauc, paliekam tuksneša vidū vieni paši. Forši. Palikt Libānā vienam pašam - tas jau ir elitāri! Kādu nepilnu kilometru, ejot pa ciedriem apstādīto ceļu, varam mielot acis ar tuvojošos spico akmens torni, kura dēvēšana par piramīdu gan ir gaužām duma. Uz neliela pakalna celts kvadrātisks 27 m augsts spics tornis, kas krietni uzfrišināts 1931.gadā. Vairāki bareljefi saglabājušies uz torņa sienām, vislabākais - briežu medību aina ziemeļu pusē. Lai gan tornim ir skaidra kapeņu funkcija, tā autori īsti nav zināmi un celtnes atrašanās šeit ir mīkla, lai gan nekāda lielā. Tiek vien atzīmēts, ka visai līdzīgas celtnes vairumā sastopamas Kapeņu ielejā pie Palmīras Sīrijas austreņos. Tās tiek datētas kā  II vai  I gs.pmē.

Izstaigājušies ap torni no sirds, sagaidām arī arābu tūristus ar mašīnu. Tornis tomēr tiek apmeklēts.

Paši izejam uz ceļa, nostopējam mazbusiņu un par nieka naudiņām aši esam apakaļ Bālbekā. Paēdam brokastis ēstuvītē ielas malā - parastās tītmaizes, un dodamies senpilsētas virzienā. Pa ceļam labajā pusē kāds dīvains kolonnu saslējums aplī. Nofotografēju, liekas, ka tas kāds jauns viltojums, beigās izrādās, ka dikti vecs.

Bālbekas priekšā tūristu tirdzniecības placis - krekliņi, kinžali, senlietas (vairumā, domājams, atdarinājumi). Neko daudz neļaujamies ievilkt - Māris jau ir pie kasēm un nopircis biļetes.

Vieta, protams, pilnīgi leģendāra. Pavisam senos laikos tieši šai pilsētā esot dzīvojuši Dievi, un cilvēkam ieeja te bija liegta. Tā tas arī turpinājās ilgu laiku, līdz Sargona Lielā pēctecis akādiešu Naramsins ar ārkārtīgām pūlēm Bālbeku ieņēma, pēc tam zobojās: "Dievi bēga kā izbiedēti sikspārņi." Pēc tam daudz un dažādu saimnieku šai vietai bijis. Katrs no tiem Bālbekā ir būvējis un pārtaisījis, tā, ka tagad jau grūti spriest par šīs vietas sākotni.

Uz vietas sajūtu zināmu vilšanos, jo no pirmlaikiem te jūtams pavisam maz. Viss tūristu kaifs tiek ķerts no romiešu laika būvēm - Jupitera un Dionīsa svētnīcām, kas ir patiesi iespaidīgas, bet visai saprotamas un praktiskas. Jupitera tempļa kolonnas vēl joprojām ir lielākās pasaulē un 6 no tām par spīti visam notikušajam atrodas vertikālā stāvoklī.

Apbrīnojamākais no šeit redzamā tomēr ir lielo akmeņu platforma, uz kuras tas viss būvēts. Un vēl apbrīnojamāk, ka tieši pašiem lielākajiem akmeņiem - trim trilītiem, tiek pievērsta pavisam maza uzmanība. Pāri tiem iet un tos aplūko, bet tikai retais pēc apmeklējuma noiet pa taciņu ārpusē, lai aplūkotu milzīgos akmens blokus no ārpuses, kur tie labi pārskatāmi. Trilīti ir pavisam iespaidīgi, paši lielākie celtnē iestrādātie akmeņi pasaulē.

Iedzimtā skopuma ietvaros ik pa brīdim paklausos, ko stāsta kāda divu rietumnieku noalgota gide. Manu uzmanību šī kompānija saistīja jau tikko uzkāpjot pa monumentālajām kāpnēm - abi tūristi, atbildot uz gides-vadātājas jautājumu, kā šī esot atrasta, atbildēja, ka viņas tālruņa numuru dabūjuši no kādiem jau izceļojušiem draugiem, un gide rekomendēta ka pati spicākā!

Nu ja tā, tad tā! Spico gidi tā arī īsti skatam nezaudēju un trilītu jautājumā uzzinu ko patiesi nedzirdētu. Uz platformas virsmas atsedzas tikai divu trilītu augšpuses, pie tam vidējam arī tikai daļēji. Toties uz tām redzamas paralēlas un perpendikulāras līnijas, kas veido režģi. Tādējādi var būt, ka trilītu augšējās virsmas izmantotas par lielu rasējamo dēli, kurā uzzīmēta kāda akmens kluču sakraušanas kārtība.

Milzu klučus pārejot platformas rieteņu galā, celš ved no tā lejup nost uz nelielu bizantiešu laiku cietoksnīti un milzīgu ļoti labi saglabājušos Dionīsam veltītu arī romiešu laika svētnīcu. Pa ceļam var padzerties no avota, nofotografēties pie pavērtām akmens lauvu rīklēm un ienirt milzīgā un vēsā zemplatformas tunelī, kas ved uz izeju. No tuneļa pa kreisi ieeja citā tunelī, kura izvietota muzeja ekspozīcija ar aprakstiem un shēmam. Pārfotografēju cik ātri vien varu visu iespējamo. Kartējā vilšanās - gandrīz nekas no mītiskās Bālbekas senatnes.

Pie izejas ignorējam tirgotāju bariņu, bet vienu dzelteno Hisballah krekliņu (to novalkātu sadedzinu tikai 2017.gada Jāņos, tā pārtraucot savu ne pārāk ciešo saiti ar arābu terorismu!) ar tradicionālo simboliku nopērku gan par 7000 lirām. Aši aizskrienam pa ēzeļu taciņu gar mūri nobildēt slavenos trilītus no ārpuses. Tie ir tik gari, ka kopā nelien kadrā.

Tālāk ašā solī pa galveno ielu garām lielai zilu flīzīšu mošejai uz vēl vienu leģendāru vietu. Tikai puskilometra vai kādu 700 m attālumā uzreiz ielas kreisajā pusē ir senas akmenslauztuves, kurās guļ pasaulē lielākais mākslīgi apstrādātais bluķis - Dienvidu akmens. Vietējiem iedzīvotajiem šis veidojums saistās ar auglību, tādēļ arābu sievietes uz tā guļas, lai paliktu stāvoklī.

Pastaigājam pa to un apbrīnojam. Patiesi milzīgs, tā svaru min visai dažādi: 1200-1600 t. Tā nu viņš te tāds atdalīts no klints guļ slīpi iegrimis zemē. Iespējams, senie akmeņkaļi ir šo plānojuši iemunsturēt Bālbekas platformā, varbūt pirms tam tomēr sadalīt. Kas gan to lai tagad zina!

Māris nemierīgs - viņam līdz 16:00 gribas paspēt uz slaveno Ksaras vīna darītavu alu sistēmā pie Zahles, tādēļ uz ielas noķer busiņu, kas mūs aizrauj līdz pašai Zahlei, bet tālāk ceļu nezina. Ar nelielu taujāšanu atrodam arī vīna darītavu un visai ātri tiekam ielaisti uz lekciju un filmu, ar kuru sākas ekskursija vīna darītavā. Tā pastāv kādus 150 gadus, kopš 1889.gadā dominikāņu mūki atklāja ieeju visai garā alu sistēmā, te gaisa temperatūra visai stabili turas ap 15 grādiem.

Ekskursijas beigās degustācija. Mums par īsu, nopērkam vēl pudeli ar salātiem un labi piešvilpušies tumsiņā klenderējam uz hoteļa pusi. 

Pasēdu vēl tīmeklī, nosūtu ziņu uz mājām. Hotelī mūsu jaukā administratore visu ir sapratusi un saņemu savas mazgātās bikses. Pat jāmaksā nav.
 

17.11.2010., trešdiena
Zahle - Andžāra - Damaska

Ceļamies no rītiņa un ap kādiem pusastoņiem ripojam ārā no Zahles, īzbraucam ārpusē, pagriežam uz Sīrijas pusi - Andžāru. Pa ceļam piestājam ceļmalā ieēst banānus, bet puisis mums četru "līko" vietā nošķin veselus 4 kilogramus!

Andžāru sasniedzam bez bēdām, ceļš taisns kā stīga. Šī pilsēta slavena ar to, ka tās iedzīvotāji ir armēņi. Tie te nokļuvuši pēc 1915.gada turku organizētās iznīcināšanas un kopš tā laika arī palikuši. Pirms pilsētiņas ir daži veci grieķu-romiešu laika tempļi, līdz kuriem tomēr neminamies. Ievērojamākais apskates objekts, kas iekļauts arī UNESCO sarakstā - Omeijādu dinastijas kalifa Valīda I pils. Nu drupas, protams.

Pie ieejas pašikoju biļešu pārdevējam ar iepriekš Armēnijā iemācīto barevdzes!, uz ko šis painteresējas, vai neesam armēņi?

Drupas kā jau drupas, visai maz ir palicis stateniskā stāvoklī. Paklaiņājam un dodamies atkal uz štrāsi. Pilsētiņa dikti kārtīga, pamanām armēņu pareizticīgo baznīcu. Tai pretī zobārsts, kurš gan aizņemts darbā. Pa ceļam armēņu restorāni, arī zivju, bet kaut kā neievelkamies... Toties paēdam uz štrāses - cepta vistiņa, salāti, kartupeļi un limonāde Miranda (24 000 liru).

Pēc Andžāras ceļš uz augšu. Labi, ka ne ilgi, jo klāt jau libāņu robežpunkts. Pirms tā pāris pavisam neuzmācīgu piedāvājumu samainīt naudu. Robežpunktā kārtība visai skaidra - jāaizpilda īpaša Libānas pamešanas veidlapiņa, pasē tiek iespiests zīmodziņš. Procedūra kādu pusi stundas vai mazliet ilgāk.

Esmu jau lasījis, liekas to rakstīja Aldis no anothertravelguide.com, ka tālāk ir 6 km nekam-nekas posms, kur vairs nav Libāna, bet vēl laikam nav arī Sīrija.

Tā arī ir. 6 km pārsvarā pret kalnu nozīmē veselu stundu ceļa. Tā arī notiek - stumjam/braucam/stumjam režīmā velkamies pa labi konstruēto šoseju, visu laiku mums garām šaujas mašīnas. Pēc pamatīga laika ceļmalā pamanu plakātu ar sīriešu Asadu - Velcome to Syria! Smuks. Rodas vēlme nobildēt. Esmu jau robežās baidīts, tādēļ rūpīgi aplūkoju apkārtni, vai nav kas stratēģiski-militārs. Kā tad! Augšā kraujas malā virs galvas dzeloņdrāšu ielokā stāv armijas mašīnas, rindām vien. Nē nebildēšu!

Zālamana, tpū, Suleimana cienīgs lēmums! Virs galvas atskan uzsauciens un pa nogāzi lejā veļas kaut kas tumsnējs un dikti ekipēts. Izkūņojies uz ceļa, tas izrādās maziņš un nikns Laipnilūgtās Sīrijas aizstāvis, kas, šaujamo kratot, tipina uz manu pusi. Vai nu tādēļ, ka dikti smagi apkārts ar tērauda bruņucepuri, bruņuvesti, nažiem, šaujamajiem un granātām, vai gluži vienkārši - es viņam nepatīku, bet mazais kareivītis ir dusmīgs. Kaut ko klaigā, liek man apstāties, kaut ko grib.

Stāvu ar. Parādu savas tukšās rokas - kontaktu dibinot, savus draudzīgos nodomus attiecībā pret jauko sīriešu tautu un viņu partiju un valdību demonstrējot. Kareivītis nemaz no tā nepaliek draudzīgāks. Brīdi man rodas asociācijas ar jauko padomju armiju, kur tādi, visai līdzīga izskata dienvidnieciski subjekti, labprāt plānoja uz neuzmanīgu indivīdu rēķina iegūt ārpuskārtas atvaļinājumu, medāli vai Sīrijas, nē... PSRS Varoņa nosaukumu. Tik vien vajadzēja tam Neuzmanīgajam Indivīdam kā šmigā ieklīst kādā apsargājamā teritorijā, tad viņu varētu nokniebt - un lieta darīta! Gaidi tik apbalvojumus ar lielu maisu!

Uzmanīgi un lēnām (uzsvērti lēnām) no savas afelsīnu krāsas someles izvelku pasi, atšķiru un ar pirkstu bakstu libāņu iespiestajā zīmogā. Re, vecīt, neuztraucies! Tad rādu kā es minos pa kalniem, slauku sviedrus, tad rādu sīriešu kontrolposteņa virzienā, kurš jau redzams. Zaldātiņš arī pēc tā nenomierinās. Tūlīt atvilksies Māris, tad jau mēs būsim diversantu grupa!

Tomēr ātrāk par Māri atvelkas virsnieks, kurš parādas kraujas malā un kaut ko uzsauc kareivim. Uzsauciens viņu zibenīgi nomierina, paliek pat mazliet laipns. Klāt ir arī Māris un kareivītis ar zīmēm mums rāda, ka jāiet uz kontrolposteni un pasēs jāspiež zīmogs. Jā, jā, iesim un spiedīsim, atkārtojam zīmoga spiešanas kustību, par zīmi, ka mums skaidrs, un kāpjam savos dzelzs rumakos. Laipni lūgti Sīrijā!

Robežpunktā jāpērk vīza - latviešiem tā maksā 16 eiras. Starp citu, tai pašā sarakstā ir arī igauņi, un tiem jāmaksā 10 eiras! Nu bet viņi jau ir bremzes, tāpēc tā! Jāaizpilda arī kaut kāda anketa, process arī visai raits, tiekam pie zīmodziņa pasē. Interesanta detaļa - kontroles punktā rosās arī divi vīri, melni kā ogles, brūnos uzvalkos, kas pošas ietikt Sīrijā pa diplomātisko ieeju.

Aiz kontrolposteņa nopērkam pa ūdenim vēl par libāņu naudu un ripojam uz Damasku. Līdz tai nav neko tālu - pēc kartes tikai kādi 50 km. Ceļš rit visai labi, pārsvarā horizontāls, ir daži gari nobraucieni. Pa ceļam smieklīgs incidents - pusceļā līdz Damaskai ceļmalā stāv abi nēģeru "diplomāti" uzvalkos un ar roku stopē autiņus! Nu nē, labāk esmu parasts nediplomātisks letiņš, toties pašam savs zirgs zem pakaļas!

Sekojam zīmēm, Damaskas priekšpilsētas ir plašas, līdz ar tumsiņas iestāšanos noripojam līdz pašiem vecajiem Damaskas mūriem tieši Saladina pieminekļa priekšā! Laba sajūta!

Pirmais hotelītis ar zīmīgu nosaukumu Saladin pie kādas pagalam vecas 1547.gada mošejas ir mūsējais. Arābu paps mums ierāda istabiņu 5.stāvā, es savu ričuku pieķēdēju pie lentera kāpņu telpā, Māris ievelk istabā.

Nepacietībā degot vakarā, par spīti nogurumam, dodamies paklaiņot pa vecāko joprojām apdzīvoto pasaules pilsētu - tā uzskata musulmaņi! Senpilsētu ejās ņudz un mudz cilvēki. Kafejnīcas ap Omeijādu mošeju pilnas ar pīpētājiem un tējotājiem, tirgotavas darbojas pilnā sparā. Izmetam loku pa senpilsētu, pie vecajiem vaļņiem atrodas kāds īpatnējs sīriešu "lohotrons." Liela metāla parikte, kurā ar roku spēku pa sliedi jāgrūž kāds smagums. Tas skrien pa aplī saliekto sliedi un kaut kā pēc tā spriež par grūdēja spēku.

Bankomātā izņemam naudu, bišķi ieēdam un iedzeram augļu sulu. Tad uz iebraucamo vietu gulēt.

Kopsavilkums:
      nobraukti - 85 km;
      braukšanas laiks - 12 h.
 

18.11.2010., ceturtdiena
Damaska

No rīta ceļamies pirms astoņiem. Šodien Valsts svētki! Prasās pēc svētku programmas!

Par spīti vakardienas pesimistiskajiem pareģojumiem, muedzini no mošejas mums pa logu iekšā nav bļāvuši, jo izrādās, ka mošeja nedarbojas - iespējams, aiz vecuma!

Izstaigājam krustu šķērsu vecpilsētu. Kristiešu kvartālā uzejam armēņu baznīcu. Vakarnakt pilnas piebāztās ielas ir pavisam tukšas, tirgotavas reti kura atvērta. Vienā no ielām uz skārda uzkrāsots Izraēlas karogs, kas nolikts zemē bradāšanai ar kājām. Viens no večiem pāri ejot, demonstratīvi pa to izberzējas.

Damaskas nagla, protams, ir Omeijādu mošeja. Tā celta (vai pārbūvēta?) vēl krustnešu celtās Jāņa Kristītāja baznīcas vietā un šodien ir svētākā musulmaņu pielūgsmes vieta Sīrijā. Tas dēļ diviem objektiem mošejas iekšienē - Jāņa Kristītāja un imāma Huseina kapenēm. Omeijādu mošeja ir arī liecība par sīriešu islāma mierīgo un demokrātisko raksturu: "neticīgie" te tiek ielaisti bez ierobežojumiem, tie var brīvi aplūkot arī Huseina atdusas vietu, musulmaņu sievietes un vīrieši lūdzas nedalīti, lūdzējus brīvi var fotografēt un neviens ar mietu pakaļ neskrien kā, piemēram, Etiopijā.

Mošejā ietiekam "pa zaķi," tiesa gan ne aiz ļauna prāta, bet tamdēļ, ka straume mūs mošejā ienes ātri un ar lielu spēku. Vēl lielāku spēku būtu vajadzējis, lai, spītējot liktenim, izlauztos līdz biļešu kasei. Respektējam Allāha gribu un izstaigājam tepiķotās mošejas iekštelpas, zaļām flīzēm klāto pagalmu, kuru vēl nav sasildījuši saules stari.

Pēc mošejas apmeklējuma dodamies uz kādu netālu autobusa biļešu kantori, jo rītdien radies plāns no Damaskas ar autobusu doties uz 200 km tālo Homsu, lai no turienes turpinātu ceļu ar ričukiem līdz Vidusjūras piekrastei. Kantoris ir nolikvidēts, mums iesaka rīt no rīta doties uz Harastas autobusu staciju Damaskas ziemeļos, pašiem un tur uz vietas arī atrast nepieciešamo transportu. Lonely Planet ceļveža rakstīšanas laikā šī autoosta vēl nedarbojas, tamdēļ tā pieminēta tikai perspektīvā.

Pēc neesošā kantora apmeklējuma pašķiramies - es dodos uz Damaskas Vēstures un arheoloģijas muzeju, bet Māris - uz Putnu tirgu. Iedams uz muzeju, nonāku arī līdz vecajai dzelzsceļa stacijai (tā vairs nedarbojas), tā ka rodas alternatīva doma braukt uz Homsu ar vilcienu.

Muzejs nav neko tālu, diezgan liels ēku komplekss. Pie ieejas liela asīriešu figūra. Nopērku biļeti (150 sīriešu mārciņas), apmeklēju tualeti (25 SM), un no sākuma aplūkoju eksponātus, kas izkārtoti pagalma dārzā. Grieķu-romiešu laika kapakmeņi, kopumā nekā interesanta. Muzeja iekšienē kā pirmā trāpās tā pati grieķu-romiešu zāle, kurā fotografēju visu, līdz kāds vietējās grupas gids sāk nejauki taurēt par to pa visu muzeju. Sīriešu gids-murmulis mani sanikno tiktāl, ka viņam par spīti es tik un tā nofotografēju visu muzejā esošo. Pat muzeja lepnumu - niecīgo māla plāksnīti ar feniķiešu simboliem no Ugaritas, ko uzskata par vecāko alfabētu pasaulē.

Kāds muzeja darbinieks, varbūt cerēdams uz dzeramnaudu, noņem aizsietos striķus no kāpnēm uz otro stāvu un es varu aplūkot tur izvietotos eksponātus no Sīrijas grieķu pilsētas Dūraeiropas.

Pie izejas iegādājos suvenīrus - ķēniņpriestera figūriņu no Mari (500 SM), Ugaritas alfabēta plāksnīti (200 SM).

Tad atgriežos hotelī, kur žāvējas Māris. Nopogājam par funduku 800 (SM), dabūjam pases, paguļam un nolemjam doties svētku programmā uz veco Damasku. Kristiešu rajonā nopērkam sīriešu vīnu, un ilgi klejojam pa kvartāliņiem, mēģinādami uziet vakardien redzēto sīriešu/romiešu pirti. Kad jau esam zaudējuši jebkādas cerības, tā atrodas gluži netālu no pašas Omeijādu mošejas. Pirtnieki mūs iztvaicē, izmasē, padzirda ar tēju un relakss par godu Latvijas Neatkarības svētkiem patiesi iestājas labs! Saules mūžu Latvijai!

Tālākā svētku programmā milzīga glāze ar augļu gabaliņiem, sulu un bankomātu, kas atsakās izdot mums naudiņu.
 

19.11.19., piektdiena
Damaska - Homsa - Krakdeševaljē - Tartūsa

Ceļamies un izbraucam jau pirms 7:00. Iesākumā vienkārši braucam ziemeļu virzienā pa pilnīgi tukšajām Damaskas ielām apmēram 6 km. tad sākam aprasīties pēc Harastas autoostas nedaudzajiem damaskiešiem uz ielas. Viens tāds ar mašīnu mums pabrauc gabaliņu pa priekšu, pie reizes izstāsta, ka tīmeklī sarakstās ar krievieti no Moldāvijas.

Autoosta tomēr mazliet jāpameklē, pat jābrauc tieši sienā! Aiz tās pa izlauztu caurumu tur arī nonākam un nopērkam dažādās naudās (10 dolāri + 100 SM) biļetes līdz Homsai. Izejam vēl atrādīties vietējam policistam, tāda te Sīrijā kārtība priekš ārzemniekiem.

Brauciens tikai 2 stundas, tukšiem vēderiem, sīriešu autobusu kompānija gan uzsaukusi pudelīti minerāļa un mazu cepumu paciņu. Tā ka, paldies, dzīvē gadījušās arī gana trūcīgākas brokastis par šīm!

Homsas autoostā kāds sajūsmināts sīriešu taksists izlaiž pāris apļus ar manu riteni, nofotografēju. Policists mūs nopēta visai nedraudzīgi un ar zizli norāda pilsētas centra virzienā. Aizvizināmies uz centru, tur ir netīri sougi un nestrādājoši bankomāti. Vispār pilsēta pamirusi, tas esot izskaidrojams ar to, ka lielais Mekas svētceļojuma laiks. Izbraukājam tirģeli, un no tā braukdami satiekam divus jaunus puišus. Viens no tiem labi zina Latviju, jo strādā pie aviobiļešu rezevācijas un tam labi pazīstams Air Baltic vāds. Viņš mūs noved uz pilsētas spicāko viesnīcu, kur apsargs samaina 50 eiras vietējās mārciņās.

Nu esam pelnījuši pusdienu, ko paēdam vietējā ēstuvē - šaurma un granātu sula.

Tālāk riktīgs pus dienas brauciens Vidusjūras ostas pilsētas Tartūsas virzienā. Pusceļā uz šosejas taisāmies aplūkot Krakdeševaljes pili, kas ir lielākā krustnešu pils Tuvajos Austrumos. Kopumā nekā ceļā interesanta. Izbraucot no Homsas mūs paaicina uz tēju mazs un smaidīgs vīrelis no benzīntanka veikaliņa. Mēs fotografējam viņu, viņš savā telefonā mūs. Dikti jau viss tāds lādzīgs un jauks! Arī salda jo salda tēja. Vēlāk, briesmīgā pilsoņu kara iespaidots, es visai bieži nez kādēļ atceros tieši šo vīreli un uzdodu pats sev jautājumu - nez kā viņam iet?

Ceļš, pagriezies pa labi uz krustnešu pili, rāda 13 kilometrus. Nu tie gan nav nekādi vieglie. Vienbrīd akal jābrīnās, kā šie uz tāda stāvuma to asfaltu uzlipinājuši? Vārdu sakot, vecie krustnešu velli zināja, kur savus akmeņus samūrēt. Ne velti saracēņi šo pili tā arī nekad nav ieņēmuši!

Pils pakājē maza pilsētiņa, nonākam īsi pirms krēslošanas. Steidzīgi dodamies iekšā, lai vēl izstaigātu pa saules gaismu. Varenas velves, dziļi grāvji, stāvi mūri. Pie izejas nopērku mazu apgleznotu gliemežvāku meitukam, kas gan tiek abiem tās ņiprajiem ņupu-ņupupučiem akvārijā, un smuki ar mazām stikla pēlītēm izšūdinātu tālruņa maciņu mammim. Nobraucam cietoksnim pa otru pusi un apjaušam, ka tieši no šejienes cietoksnis paveras visā savā krāšņumā. To nobildējam burtiski pēdējos gaismas staros. Tepat arī uzpildām ūdeni un padzeram tēju vietējā hotelī, visai greznā tādā. Pa ceļam nāk klāt vietējie un piedāvā īrēt istabiņas naktsmājām. Tā ka ar pārnakšņošanu še viss vienkārši, vieta jau arī burvīga. Tomēr plānojam jau pa tumsu tikt līdz Tartūsai 50 km attālumā, vietējie šūpo vien galvas.

Tā nu minam, bet pa tumsu pagriezienā kļūdamies un paņemam krustojumā pa kreisi. Līdz ar to nokļūstam atpakaļ uz tieši tā paša iebraucamā ceļa, pa kuru uz pili braucām, tā vietā, lai turētos pa labi un izbrauktu uz šosejas jau krietni tālāk uz Tartūsas pusi. Neko darīt, minam tā kārtīgi un pa kādām 2-3 stundām esam klāt. Braukelējot pa pilsētu, mums piesitas Vadātājs - šoreiz tas izskatās līdzīgs kārtīgi iedzērušam mazas kravas mašīnas šoferim. Vadātājs paziņo, ka dikti mīl visus iebraucējus, tādēļ palīdzēs mums atrast vajadzīgo hoteli. Atrodam kaut kādu nedārgo pēc ceļveža, šis vēlē iekrauties ar visiem riteņiem kravas kastē un velk pa pilsētu visai ātri. Klāt esam pie Daniel Hotel, tā īpašnieks strādā tepat pārtikas veikaliņā. Viņš prasa no mums 500 mārciņas, kas nekādi nav daudz. Tālāk seko dīvainības. Arābs-Dzērājs-Vadātājs-Vadītājs saķer galvu un iegaudojas, ka tas ir ārprātīgi daudz (vālāk izrādās, ka šis savā šmigā iedomājies, ka runa iet par dolāriem!). Nu viņš mūs fiksi sadzen mašīnas kabīnē, un, būtībā, mēs no tā hoteļa aizlaižamies.

Vadātājs auro, ka viņš mūs neļaus aplaupīt, jo mūs dikti mīlot. Vedīšot mājās pie sevis, viņam sieva krieviete-dieviete, izguldināšot kā pieklājas! Nu labi, mums jau patīk pie vietējiem mājās tusēt. Tiesa, vadātāja bravurība mazinās, kad viņš piestāj pie savas mājas, un galīgi ir izzudusi, kad viņš atgriežas no turienes pēc sarunas ar hipotētisko krievu sievu. Domājams tā viņam riktīgu strušku nodevusi!

Kā cits variants tiek minēts kāds draugs piekrastē, kurš būs ar mieru lēti izīrēt atpūtas mājiņu jūras malā. Tiekam vadāti pa visu pilsētu, lēnām sāk pielēkt viņa dzēruma pakāpe. "Šis te ir no Jordānijas!" - iekliedzas Vadātājs, strauji nobremzējot 10 cm aizmugurē smalkam limuzīnam. Šo viheru viņš atkārto vairākas reizes, vienmēr paskaidrojot, kam tieši tomēr nav ielicis pakaļā. Reiz, protams, viņam misēsies, bet mēs to tā arī vēl nepieredzēsim.

Toties vīrs dikti emocionāli un nenormāli sūdīgā anglenē (nu tik sūdīgā, ka tā nemaz nav anglene!) tomēr mums spēj izstāstīt, ka ir jūrnieks, kuģojis pa Ukrainas un Krievijas ostām Melnā jūrā. Ik pa brīdim uzprasa - anderstand? Nu skaidrs, kur tas arābs samācījies šņabi dzet! Vodka meiks mi strong! - vīrs sasprindzina savu bicepsu, - anderstand? Siria iz fak, Siria iz boring, zer nasing spešl... tpu, tu!... nasing to do! Anderstand! Ik pa brīdi māju ar galvu, ka es anderstand, negribu teikt, ka šņabis viņu dara stulbu, ne stipru. Šī aina vispār man sāk atgādināt to no Šveika, kur uz Austrumu fronti vienā vagonā brauc čehs, ungārs un austrietis.

Lai nu kā, bet esam klāt tajā izslavētajā mājiņā, kuru draugs mums dos par simtnieku. Kad sniedzu 100 Sīrijas mārciņu naudaszīmi, "draugs" stipri bolās, un nu izrādās, ka domāts ir amurikāņu zaļais simtnieks (ir pasaulē tādi toksiski vērtspapīri!).

Nu ir mūsu kārta brīnīties. Nu problēmas jau no tā nekādas nerodas, mūsu Atvadātājs tāpat sakrauj mūs apakaļ savā auto un nogādā uz to pašu hotelīti, no kura kaunpilnā kārtā esam aizlaidušies. Arī pats dzērājarābs ir priecīgs beidzot no mums tikt vaļā, un mierā un klusumā viesnīcas saimnieks iereģistrē mūsu pases. Pie reizes es nofotografēju uz papīra uzrakstītu Latvijas nosaukumu arābiski.

Dodamies naksnīgā pastaigā pa pilsētu, kas ir tāda kūrortiska rakstura. Krastmalas promenādē ieejam vienā no krogiem, un par nelielām naudiņām (800 mārciņas) paēdam krēmzupu, supergaršīgo humusu ar gaļu, riekstiņus un sīriešu alu (3-3,5 %) - nu tāds neko, labi, ka vismaz lietus nelija!

Diena galā!

Nobraukušies esam līdz baltām pelītēm!
 

20.11.2010., sestdiena
Tartūsa - robeža - Tripole

Ceļamies no rīta labi nokrākušies un ejam defilēt pa Tartūsu. Ko redzēt te nav daudz - krustnešu celtā Sv.Marijas (Cathedral of our Lady of Tortosa) baznīca tepat pāri laukumam pie viesnīcas, jūra ar piekrastes promenādi, ostām un termināliem. Starp citu, te atrodas arī krievu jūras kara flotes bāze, kuras kuģu augšdaļas arī var saredzēt.

Tipisks tūristu ceļamēŗķis - netālu no piekrastes esošā Arvadas saliņa, uz kuru var nokļūt ar kuģīti, 50 mārciņas turp un 50 atpakaļ. Kādreiz te atradusies sena feniķiešu osta un tādēļ tieši no šejienes britu ceļotājs Filips Bīls 2008.gadā sāka savu ceļojumu apkārt Āfrikai un 2019.gadā - pāri Atlantijas okeānam uz Jauno pasauli, tā pierādīdams seno feniķiešu jūras braukšanas iespējas. Salā nav auto, visa apbūvēta mazām baltām mājelēm un mazu ieliņu labirintiem, kas bieži vien beidzas ar strupceļu. Paēdam garšīgas ceptas desas ar tītmaizi (80 mārciņas), izstaigājamies un braucam atpakaļ.

Nākot apakaļ pa krastmalu pēc riteņiem, redzam uz vienas mājas fasādes vējdzirnavas ar salauztu spārnu. Izskatās, ka Ķirsona filiāle Tartūsā arī bankrotējusi!

Braucam lēnam ārā gar krastmalu no pilsētas, nonākam tai pat rajonā, kur vakar lūkojām mājiņu par 100 zaļajiem. Tālāk ritinam pa lauku ceļu cauri mandarīnu dārziem, kuros piestājam un salasām mazos oranžos bumbuļus. Sīriešu mandarīni gan krietni atpaliek no marokāņu - skābi!

Tā ripinādamies pa ceļam ieripinām baigā meldru pļavā un nonākam līdz pašai jūrai. Nu ir laiks nopelst, vienmēr patīkami to darīt novembrī!

Tālāk pa ceļam labajā pusē gadās kādi dīvaini torņi un nejauši esam nonākuši pie feniķiešu kapenēm, kas te Amritas piepilsētā kaut kur esot. Nokāpjam un izstaigājam. Tās veidotas kā tādi torņi, apakšā izraktas alas, izoderētas lieliem akmeņiem. Šaiviet tādas ir divas, bet tālak pa ceļu un dziļāk akmeņaina pļavā - vēl viena. Tiesa gan, tas ir jau aiz dzeloņdrātīm, kurām palienam pa apakšu. Netālu no senā torņa stāv sargkareivis un slienas haubicu stobri. Mūs vēro, tomēr neko nesaka. Tepat blakus vīrs gana aitu baru.

Talāk vālējam pa autostrādi kādu pusotru stundu, kamēr tā palikusi visai tukša un manāms Libānas robežas tuvums. Uz atvadām vēl piesitas kāds sīriešu puisis uz pļerkšķa un pajautā, vai mums ko nevajag - ūdeni, ēst vai gulēt. Parasta austrumu viesmīlība!

Ardievu, Sīrija! Tepat jau robežpunkts. Tajā neliels haoss, mistiskas vairākas nelielas rindiņas, kurām tomēr raksturīgs kaut kas no austrumu tirgus uz pusi ar padomisku bezkaunību - bāšanās priekšā ar pasēm, kaut kādu blatu lūkošana, mums vēl nāk klāt nekā nesaprašana. Mazliet pastaigājam no Poncija pie Pilāta, bet visumā process vedas normas robežās. Par abiem no mums iekasē 550 sīriešu mārciņas kā izbraukšanas naudu. Oriģināli, bet šitais jau kaut kur ir dzirdēts un uztveram to kā nenovēršamu ļaunumu. Toties par to uzbudinājies ne pa jokam ir kāds pajauns japānis, kas nāk klāt mums un prasa - vai tiešam tas esot jāmaksā? Vietējiem arābiem viņš īsti nav gatavs noticēt, tadēļ beigu beigās respektē mūsu teikto, ka tā te ir, un arī paši par to samaksājām. Bet ļoti dīvaini taču! Kur tad kas tāds redzēts! Piekrītam - dīvaini! Bet Tev vajadzētu sojuzā padzīvot, tad daudz kas vairs neliktos dīvaini!

Aiz kontrolposteņa libāņu punkts. Fiksi aizpildam veidlapiņu un 20 minūtēs esam iekšā! Nupat skaists saulriets pa labi. Foķējam to ar visu govs siluetu tuksnesīgaja pludmalē un laižam uz Tripoles pusi. Pa ceļam pilsētiņā paēdam benzīntanka ēstuvē - kaut kāds mexicano un tēja (1000 libāņu liru). Ēstuves vecākais ir tik laipns, ka pēc tējas aizskrien pakaļ uz citu vietu!

Vakarā iebraucam Tripolē. Visai pailgi meklējam hoteli. Meklēdams noklausos lekciju no kāda pajauna puiša kantorī par to, ka salam! nav nekāds arābu, bet gan musulmaņu sveiciens. Dīvaina gan tā libāņu zeme, kur arābi ne vienmēr ir musulmaņi! Beidzot apmetamies hotelī Tall. Tad tieku pie pusvistas notiesāšanas vietēja ēstuvē, un pasākums beidzas ar pārēšanos.

Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
 

21.11.2010., svētdiena
Tripole - Ēdene

Šodien gan pieceļamies vēlu - 8:15. Ejam pabradāt pa Tripoles vecpilsētu, ar kuru visai neapmierināta bija mūsu paziņa un liela ceļotāja Irīna. Cik cilvēku - tik viedokļu! Mums ar Māri Tripole liekas gana laba. Izklaiņājam kārtējos sougus, apmeklējam Lielo mošeju, pie kuras ieejas blakus ratiņiem aizmidzis krāc sulu tirgotājs, un galu galā uzkāpjam kalnā vecajā paša Tripoles grāfa Raimondi būvētajā krustnešu cietoksnī. Tam vieta izvēlēta kalna galā, lai kontrolētu pilsētā notiekošo. Kā rādās, šodien cietokšņa šāda veida misija nav atmirusi, jo tā pakāje pilna ar Libānas armijas karavīriem un bruņutransportieriem - arī novēro pilsētu un tās apkārtni. Tie ne par ko nevēlas fotografēties.

Nopērkam ieejas biļeti (7500 liru), cietoksnītis visai jauks. Pilnā sparā rit restaurācijas darbi. Vienā no ejām pāris jauku sarkofāgu ar smieklīgām cilvēku galviņām uz tiem. Reabilitējamies un sabildējam karavīrus, kas vairumā klīst pa cietoksni. Pašā augšā no šaujamlūkām mēģinām bildēt ar bruņutransportierus, taču tie nostājušies tādas vietās, ka nekādi nenonāk kadrā.

Atgriežamies caur vecpilsētu un paēdam kādā jaukā vietā. Māris kebabu, bet es savu favorītu - humusu.

Nokrāmējamies lejā pa stāvajām viesnīcas kāpnēm un sapakojamies. Kāds garāmejošs vīrs mums smuki uzraksta nākamā ceļa posmus uz Kadešas ieleju. Tas izskatās tā:

Tabanah (viens no Tripoles rajoniem) - Zgorta - Ehdem - Becherri - un tad arī Kadešas ieleja. Šī ieleja ievērojama ar senajiem klosteriem tajā un arī dabisko pievilcību. Tā arī dodamies tās virzienā.

Ceļš prakstiski tikai un vienīgi uz augšu. Un mēs nemaz nezinām, ka tāds tas būs līdz pat 23:00. Pa reizei palutinām sevi ar banāniem un kādu aliņu. Praktiski visa diena paiet pagrūtā braukšanā līdz pat vēlam vakaram, kad aiz katra nākamā līkuma gaidām Ēdenes parādīšanos. Taču tās kā nav, tā nav, pienāk, kā jau teicu, tikai vienpadsmitos vakarā.

Pirmais sastaptais hotelis sagādā nepatīkamu pārsteigumu - tas nospriež, ka esam no Rokfelleru dzimtas un prasa par dibena nolikšanu uz sausas, horizontālas un mazliet mīkstas virsmas 95 dolārus. Nereaģē arī uz kaulēšanos. Stumjamies tālāk. Krustcelēs satiekam kādu puisi, kas tur sēž un kaut ko gaida. Tas mūs nosūta uz nākamo hoteli, kur administrators esot viņa džeks Muhameds (vot, ka Muhameds tomēr nebija, varbūt Džamals!?). Muhameds jau nu pie mums nenāks, ejam mēs paši pie Muhameda. Tur tieši tā pati situācija - simtnieks. Padiņģējamies tomēr līdz 85, atsakāmies vēl no brokastīm - galu galā sanāk 65 zaļie. Nu vismaz kaut kas!

Situācija šai glaunajā vietā ar nosaukumu Ēdene ir tāda: šiks augstkalnu kūrorts turīgajiem, viesnīcas dikti smalkas. Tagad nav sezona, daļa no viesnīcām slēgtas, taču pārējās kā bija, tā arī ir dārgas.

Pa ceļam mūs sāk piemeklēt ķeza, kas turpmāk neatkāpsies no mums trīs pēdējās dienas - riepu caurduršanās. Tā nu es pie hoteļa durvīm uztaisu nelielu veloservisu, un eļļainām rokām ņemos ap kameru maiņu.

Pa pašu tumsiņu noejam vēl uz vietējo krogu iestiprināties. Tas arī izrādās varen smalks, tamdēļ arī normāli paēst tajā nevar un mans baura vēders ir neapmierināts.

22.11.2010., pirmdiena
Ēdene - Kadešas ieleja - Batrūna - Bibla

Ceļamies agri un dodamies prom no šikās viesnīcas. Pabraucam pa Ēdeni, kas izstiepusies visai gara. Kā pirmā mūs sagaida maza baznīciņa, pie tās tveram pirmos siltos saules starus. Apstaigājam tai riņķī, pēc tās seko Ēdenes centrs. Te vienai kundzei noprasām pēc Sv.Jura baznīcas, jeb arābiski tas būtu knisī. Viņa ar mašīnu pa priekšu mūs lēnām aizved uz to - paugura galā stāvošu.

Tā slavena ar libāņu tautas varoņa Jusufa mūmiju tajā un pieminekli pie tās. Šis Jusufs gadiem ilgi karojis ciedru klātajos kalnos pret osmāņu turkiem un galu galā miris svešumā - liekas, ka Sicīlijā, lai gan bija minēta vēl viena vieta. Pēc tam libāņi to izbāzuši un nolikuši gulēt še pat - baznīcā, kas patlaban vēl slēgta.

Domājam jau tā kā doties prom, bet uzrodas atslēgu vīrs un tiekam iekšā.

Tālāk braucam uz priekšu cauri Ēdenei, paēdam picu, padzeram kafiju un tēju.

Bakara (Baccari) - kuras galā atrodas kalnā kāpjamas feniķiešu kapenes. Tās ir savādākas nekā redzējām Sīrijā pie Tartūsas - izcirstas dabīgos klints izvirzījumos. Uz to ved taka pa ārkārtīgi skaistiem ciedru pakalniem, pa ceļam grota ar avotu un Sv.Marijas figūru tajā.

Braucam tālāk un mūsu ceļš ved riņķī skaistajai Kadešas ielejai, kas sākusies tūlīt aiz Ēdenes. Lejā visai dziļi redzams ceļš pa ielejas dibenu, tomēr tur nokļūt neplānojam, jo nolaišanās un pacelšanās no turienes prasītu visu dienu, kuras mums vairs nav. Pa ceļam tukšs kontrolpostenis ar metāla mucām un smilšu maisiem.

Turpmākā ceļā mums gadās motociklistu kolonna, kas ir par godu Harlija Dāvidsona jubilejai. Tajā ir arī mūsu paziņa holandiešu libānis, kuru satikām tikko pēc izraušanās no hisballahiešu kontrolētās joslas.

Pirms nogriešanās no ielejas uz piekrasti vēlreiz piebraucam pie kraujas kādas arhibīskapijas teritorijā. Pabalansējam uz klints radzēm. Vēsi...

Pēc tam nogriešanās uz jūras piekrastes pusi. Kilometri 20 tiek ripoti ar visai nopietnu ātrumu, kamēr nonākam Batrūnā pie Vidusjūras. Te labi paēdam - kopā 17 000 liras.

Pagriežam Biblas virzienā, kurā nonākam jau tumsiņā. Pa ceļam abi divi pilnā šusē esam ierāvuši ceļa tranšejā, kurai kāds kretīns nav uzlicis restīti. Kamera pārsista lupatās veselās divās vietās. Labi, ka paši veseli. Blakus esošā riepu servisā liekam jaunas kameras. Kāds izpalīdzīgs libānis, labu gribēdams, manai jaunajai kamerai ar knaiblēm apgriež uz riņķi ventīli, un cauri ar to arī ir. Lieku pašu pēdējo kameru. Ar šo "supermīksto" tiek atklāta nebeidzamu caurdurto kameru sērija.

Bibla ir tāda kā mūsu Jūrmala, kur libāņi izrādas. Smalki auto, labi ģērbti ļaudis un nejēdzīgi dārgi hoteļi. Mēģinām vienā - simtnieks. Otrā tas pats. Nelīdz arī viena no sazīmētām etiopietēm par darbinieci un pāris izteiktām frāzēm tīrā amāru valodā tās virzienā, piemēram, kondžo siete ("skaista sieviete"). Teiktais gan izsauc viņas neviltotu izbrīnu, taču tas nekādi neatsaucas uz nakšņošanas cenu. Šai nejēdzīgā darīšanā Mārim iešaujas prātā vienkārša un sakarīga doma - meklēt kempingu, kas tepat kaut kur arī ir, jo redzējām tā reklāmu, iebraucot Biblā. Dodamies atpakaļ un pēc kādu 10 minūšu brauciena mūs uzrunā visai neparasta parādība - libāņu meitene ar divriteni. Viņa arī parāda mums kempingu, kur dabūjam mazu, bet visumā noderīgu un jauku mājeli par 20 bakšiem.

Dodamies ar ričuku uz pilsētu, vietējā pārtikas veikalā nopērkam maizi, sieru, sarkanvīnu, sparģeļus un es - globalizācijas produkts - arī vienu sniķeri. Sēžam pie mājiņas jūras krastā, no tās paveras labs skats pāri jūras līcim uz naksnīgi uguņaino Biblu. Paēdam un pievelkam viepli ar vienu nieka vīnpudeli.

Guļam...

23.11.2010., otrdiena
Bibla - Beirūta - lidosta - Rīga

Mostamies un braucam uz Biblu. Kā spicākā Biblas vieta, protams, ir senpilsētas drupas. Apdzīvota jau kopš feniķiešu laikiem, leģendārā Seta sacirstā Ozīrisa šķirsta piestājas vieta, vieta, no kurienes senie ēģiptieši ieguva papirusu savu rakstu producēšanai, un vieta, no kuras bībele ņēmusi savu nosaukumu. Nav maz, vai ne?

Drupas visai apjomīgas un sākas ar krustnešu laika citadeli pie ieejas, tajā arī muzejs. Bet nenoliedzmi visinteresantākie apskates objekti ir vairākas šahtveida kapenes, kuru apukšā atrodas milzīgi un masīvi akmens sarkofāgi. Dažus no tiek arheologi spējuši uzvilkt augšpusē, kur nu tajos var līst un kauč vai gulēt iekšā. Visai neparastās un senās kapenes kā allažiņ piedēvē tiem pašiem feniķiešiem.

Nākošais objekts - Biblas sougi. Tie nu ir nejēdzīgi sterili restaurēti un neatgādina nevienu no Libānas tirgiem. Paēdam pa saldumkūciņai, padzeram tēju, un laižam Beirūtas virzienā. Ceļojums gandrīz vai beidzies, jo šodien vēlā vakarā jau lidene uz Rīgu.

Kopumā ceļš visai skaists gar jūru, kas gan beidzas akmenī cirstā Beirūtas pievārtē, kur nonākam galēji nenormālā mašīnu straumē. Pārvaram nebeidzamu betona barjeru, spicu armatūru un kanalizācijas lūku šķēršļu joslu, kamēr tiekam Beirūtas glaunajos rajonos. Pa ceļām neatstājas Pārdurto Riepu Biedējošais Sindroms, kas mani iedzen pilnīgā izmisumā, jo riepa jālāpa pēc katriem diviem kilometriem. Vainīgi atkal nolāpītie auto riepu kordi - smalkas stieplītes, kas neapturami izlien līdz kamerām.

Tā Beirūtā nejēdzīgi nositam veselu lērumu laika un tuvojas jau krēslas stundas, kad beidzot nonākam promenādē. No šejienes kādus 4 kilometrus minam līdz slavenajām Baložu klintīm. Nekas īpašs - daži akmens kluči ūdenī, bet vieta ir tāda, bez kuras Beirūtas apmeklējums netiek ieskaitīts. Vienā no klintīm vidū caurums, tādējādi sanāk tāda kā dabiska arka, kas visai līdzīga Krimas Zelta vārtiem pie slavenās Artek pionieru nometnes. Ļauži šeit nāk visai kuplā skaitā fotografēties saulrietā.

Braucam iekšā pilsētā, sameklējam ēstuvi. Šovakar jābrauc mājās.

Stumjamies pa bulvāri, gribās pasēdēt uz atvadām kādā parciņā, pasūkt vinčiku un nesteidzīgi nolūkoties pasaules modernākajos arābos. Bet nekā - automašīnu un augstceltņu rindas. Taču Allāhs, mans draugs, ir visvarens! Savā visvarenībā viņš izrādījis savu visžēlību mums, nogurušajiem ceļotājiem, un risinājums ir efektīvs! Viņš mūs apstādina pie galdiņa, kuru aizņēmušas divas dāmas-tautietes Digna un Ivita. Un tikai pasakiet vēl, ka tas nav paša Visaugstā pirksts!

Laipni tiekam apsēdināti pie galdiņa, glāzēs ielīst konjaciņš, un kopā ar to siltums mūsu kaulos. Digna ir atvedusi tūristu grupu no Latvijas uz Libānu un šodien dodas prom ar to pašu reisu ko mēs. Sēdam un pļāpājam, dalāmies iespaidos, katram tie ir mazliet savi. Pamazām še sarodas apmierināto latvju tūristu pulciņš, kas baudījuši SPĀ, masāžās un libāņu konditoreju. Viņi visi izskatās nāvīgi laimīgi.

Tautieši mūs paņem līdzi uz viesnīcu Hotel le Bristole, glauns bez gala. Ar autobusu mūs aizved uz lidostu. Palīdzam izdalīt bagāžu, kuram lielāka par 15 kg, pa savām somām.

Beirūta-Amāna, te iekāpj arī citi no Latvijas, izceļojušies pa Jordāniju.

Rīgā satieku Valentīnu, tā lidojusi ar šo pašu no Amānas.

Rīgā silts. Saskrūvējam riteņus un ap 6:00 rītā no lidostas braucam mājās ar ričukiem. Man nav cimdu, bet rokas nesalst. Zolitūdē peļķē piesmeļu kāju un esmu dusmīgs!

Izskatās, ka ceļojums patiesi beidzies!

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Pirmo reizi publicēts 25.03.2011 Aliens.lv iepriekšējā versijā.