Aliens

Diokletiāns (284.–305.g.)

Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns (latīniski - Gaius Aurelius Valerius Diocletianus).
Romas imperators no 284.līdz 305.gadam, kam pēdējo reizi izdevās atjaunot impērijas vienotību

Radniecība. Splitā dzimuša brīvlaistā verga dēls. 

Dzīvesgājums. Šī imperatora valdīšanas laikā ar ārkārtēju visu spēku sasprindzinājumu izdevās atjaunot impēriju. Ar Diokletiāna valdīšanas laiku sākās impērijas pastāvēšanas pēdējais posms, ko raksturo ārkārtēja varas centralizācija.

Dzimis ~245.gadu Spalatā (tagadējā Splita Horvātijā), vecumdienās tur uzbūvējis villu.

Kļūšana par imperatoru. Diokletiāns karaspēkā sāka kalpot kā vienkāršs karavīrs. Ātri izvirzījās un kļuva par imperatora Numeriāna sardzes priekšnieku. Pēc spīdošas militāras karjeras un Numeriāna nāves 284.gada 17.novembrī tika karaspēka pasludināts par imperatoru.
Par savu rezidenci izvēlējās Nikomēdiju Bitīnijas provincē. Mēģināja atjaunot valsti uz citiem ekonomiskiem, politiskiem un administratīviem pamatiem.
Valdīja vienpersoniski līdz 285.gada aprīlim, tad iecēla tronī kā līdzvaldītāju vienu no saviem augstākajiem karavadoņiem – Maksimiānu. Viņam pārvaldīšanā tika piešķirta impērijas Rietumu daļa ar galvaspilsētu Milānā. Pats Diokletiāns palika valdīt Nikomēdijā pār impērijas Austrumu daļu.

Tetrarhijas iedibināšana. Pēc astoņiem gadiem, 293.gadā radās tetrarhija, kurai pēc viņa ieceres vajadzēja nodrošināt lielās valsts efektīvāku pārvaldi un aizsardzību. Impērija tika sadalīta četrās daļās: Konstancijs Hlors, Konstantīna tēvs, saņēma pārvaldē Galliju un Britāniju un apmetās Trevirā (mūsdienu Trīra) Mozeles krastā. Galērijam nodeva Ilīriju, Panoniju, Trāķiju un Tesāliju ar troni Sirmijā (tagadējā Mitrovica Serbijā). Diokletiāns un Maksimiāns bija augusti, bet Galērijs un Konstancijs - cēzari. Augustiem un cēzariem bija pienākums personiski vadīt karaspēku, lai tādējādi izvairītos no jaunu imperatoru parādīšanās.
Šie pārkārtojumi atrisināja dažas militāra rakstura problēmas, izdevās apspiest kolonu sacelšanās un separātiskās tendences provincēs. Maksimiāns īpaši nežēlīgi apspieda bagaudu sacelšanos Gallijā, bet pats Diokletiāns - sacelšanos Ēģiptē.
Taču citādi tetrarhija neattaisnojās un pastāvēja tikai ap 30 gadu, līdz 324.gadam.

Ārpolitika. Diokletiāns, balstīdamies uz lielajiem zemes īpašniekiem, atsita Romas pretinieku militāros uzbrukumus, apspieda tautas sacelšanās un panāca visas Romas impērijas teritorijas atjaunošanu.
Impērijas robežu aizsardzībai pret barbariem Diokletiāns nolīga pašas barbaru ciltis. Ar nežēlīgu disciplīnu nodibināja kārtību armijā. Aizsardzībai pret barbariem uz impērijas robežām tika uzcelti daudzi cietokšņi.
Sakāva bagaudu dumpiniekus Gallijā (Maksimiāns) un no jauna ieguva pār to kontroli. Sakāva dumpiniekus Ziemeļāfrikā. Uzvarēja ciltis rieteņos un persiešus austreņos.
Tikai Diokletiānam izdevās izcīnīt tik veiksmīgus karus ar sasanīdiem impērijas austreņos, ka to uzbrukumu austreņu robežām beidzās.

Iekšpolitika. Savas valdīšanas laikā sarāva Oktaviāna radīto principāta sistēmu, un radīja kvalitatīvi jaunu pakāpi Romas valsts attīstībā – dominātu (dominus – „kungs, valdnieks”). Tai raksturīga atklātas valsts monarhijas ieviešana, kas nomainīja formālo diarhiju – Senāta un princepsa varu. Imperators vairs nebija „pirmais starp līdzīgiem,” bet gan augstākās varas nesējs valstī. viņa vara tika uzskatīta par dievišķu.
Likvidēja republikāniskos amatus. Valsti pārvaldīja ar paša ieceltu ierēdņu palīdzību. Milzīgs daudzums spiegu, kurus dēvēja par "ziņkārīgajiem," izsekoja neapmierinātos cilvēkus.
Valsts administratīvi tika iedalīta 12 diocēzēs, veikta tika virkne reformu.

Reliģija. Savā politikā centās maksimāli atjaunot visas vecromiskās paražas, tai skaitā arī romiešu reliģijai. Tas bija par iemeslu klaji naidīgai attieksmei pret kristietību.
Sevi pasludināja par Jupiteru, svētnīcās novietoja viņa statujas. Pat augstmaņiem viņa priekšā bija jāklanās līdz zemei. Imperatora labvēlības zīme bija atļauja noskūpstīt kāju cvai ar zeltu izšūto drēbju stūri.
303. un 304.gados izdevis pret kristiešiem vērstus ediktus. 303.gada ediktu saskaņoti izdeva Diokletiāns un Galērijs pēc ugunsgrēka galmā, par kuru vainu uzvēla kristiešiem. Vajāšanas ilga astoņus gadus līdz pat 311.gadam, visasiņainākās bija no 300.-305.gadam. Šajā laikā tika atsavināti visi Baznīcas īpašumi, iznīcinātas kristiešu svētās grāmatas, apcietināti bīskapi un citi Baznīcas kalpotāji. Kristieši zaudēja visas tiesības un tika pielīdzināti vergiem, bet tos, kuri neatteicās no savas ticības, nosūtīja spaidu darbos vai sodīja ar nāvi. Pēc 305.gada kristiešu vajāšana no valsts puses izbeidzās.
Saskaņā ar leģendām par Svēto šķēpu (Vīnes variantu), bijis viens no tā īpašniekiem.

Diokletiāns un alķīmija. Romas impērijas pēdējā posmā alķīmiķi tika vajāti, Diokletiāns pavēlēja savākt un sadedzināt visus alķīmijas tekstus.

Varas beigas. Diokletiāns labprātīgi un Maksimiāns piespiedu kārtā atteicās no troņa 305.gada 1.maijā Milānā. Diokletiāns atgriezās Dalmācijā, kur dzīvoja krāšņā pilī Salonā (Ilīrija).
313.gadā viņš mira.

Nozīme. Ar viņa nākšanu pie varas 284.gadā beidzās 50 gadu ilgs nestabilitātes periods. Viņš izveidoja domināta (dominus – „kungs”) valsts iekārtu, kas paredzēja imperatora varas absolūtismu, imperatora personas dievišķošanu un republikāniskās iekārtas likvidāciju. 

Aplūkojamie objekti.
      Imperatora villa Splitā. Horvātija. Patiesībā pils. Tā bija Diokletiāna dzimtā pilsēta.

Saites.
Senās Romas ķēniņi (753.g.pmē.-?.mē.).
Splita.