Aliens

Ziemeļamerikas indiāņi klinšu mākslā attēlojuši šamaņu garīgos ceļojumus citpasaulē

Britu alternatīvās vēstures pētnieku pārstāvis Grems Henkoks savā grāmatā „Pārdabiskais,” aplūkojot paleolīta mākslu Rietumeiropā un Āfrikā, izvirza, manuprāt, nozīmīgu jautājumu, kāpēc senie mākslinieki pirms desmitiem tūkstošiem gadus attēloja dīvainas būtnes, kuras dabā neeksistē un nekad nav eksistējušas. Uz šo jautājumu Henkoks mēģina atbildēt, plašāk izvēršot Deivida Luisa-Viljama „neirofizioloģisko teoriju.”

Būtībā Luisa-Viljama teorija postulē, ka senie akmens laikmeta mākslinieki gleznojumos un zīmējumos uz alu un klinšu sienām attēlojuši savu mistisko pieredzi, kura iegūta mainītā apziņas stāvoklī ceļojot savas psihes dzīlēs. Pēc Grema Henkoka pārliecības turpretī, alu un klinšu mākslas iedvesmas avoti ir meklējami ne tikai cilvēka iekšējā pasaulē, bet arī mums nezināmās šīs pasaules laiktelpas dimensijās vai paralēlos visumos. Es gan nedomāju, ka simbolisms un šamanisma elementi alu laikmeta mākslā pierāda citpasaules jeb garu pasaules realitāti. Taču tie pierāda pašu priekšstatu par garu pasaules eksistenci aizvēsturisko cilvēku apziņā.

Tomēr 2012.gadā jaunu elpu teorijai par alu un klinšu mākslas šamanisko saturu deva kādas poļu maģistrantes pētījums par Ziemeļamerikas antropomorfo klinšu mākslu.  

Julitas Rekvekas pētījumi

Poļu arheoloģe Julita Rekveka (Rekawek) 60 vietās Sanrafaēlas reģiona aizās izpētījusi vairāk nekā 400 Ziemeļamerikas arhaiskajā periodā tapušus antropomorfus klinšu zīmējumus. Viņas veiktā analīze pierāda, ka šie, pirms vairākiem tūkstošiem gadu tapušie zīmējumi saistīti ar šamanisma praksi.

Jūtas pavalsts austrumu reģiona antropomorfās klinšu mākslas tradīcijai raksturīgi šamaņu ceļojumu uz citpasaulēm attēlojumi

Šī ceļojuma laikā šamani pavada palīdzoši gari, kas pieņēmuši dzīvnieku izskatu. Vēl viena šamanisma izpausme, kas vērojama šī reģiona arhaiskā perioda klinšu mākslā, ir cilvēka transformācija dzīvniekā.

Pie šiem secinājumiem Rekveka nav nonākusi vienā dienā, bet pēc daudzu gadu rūpīgiem pētījumiem. Par senās Amerikas klinšu mākslas šamanisko kontekstu arheoloģe rakstīja savā maģistra darbā, kuru vadīja Varšavas universitātes Arheoloģijas institūta profesors Karols Szimaks (Karol Szymak).

Vēlā arhaiskā perioda klinšu zīmējumi

Pateicoties sausajām klimatam, ar sarkanu okeru gleznotie zīmējumi uz kanjonu smilšakmens sienām ir saglabājušies labā stāvoklī tūkstošiem gadu līdz pat mūsdienām. Julita Rekveka analizējusi arī petroglifus - klintīs iegrebtus attēlus. Interesanti, ka daudzi klintis izcirstie attēli veidoti ar kvarca instrumentiem. Etnogrāfiskie pētījumi liecina, ka vietējie iedzīvotāji šim minerālam piedēvē pārdabisku spēku un reizēm dēvē to par „šamaņu akmeni.”

Aplūkojamā reģiona antropomorfā klinšu māksla datējama ar vēlo arhaisko periodu, kas šajā reģionā aptver laika posmu no apmērām 2000.g.pmē. līdz apmēram mē. 300.gadam. Vēlais arhaiskais periods raksturojas ar pāreju uz vietsēžu dzīvesveidu un pirmajām uzceltajām mājām šajās zemēs, skaidroja poļu arheoloģe.

Tomēr, iespējams, ka šim mākslas stilam ir daudz senākas saknes, ko apliecina arī stilistiskā līdzība ar antropomorfām māla figūriņām, kas datētas pat ar 6000.g.pmē.

Antropomorfais stils

Tā dēvētais antropomorfais stils ir īpaši raksturīgs tieši šim Ziemeļamerikas reģionam. Savā ziņā tas ir unikāls, Rekveka norāda. Patiesībā citos kontinentos ir visai grūti atrast vienā vietā tik daudz antropomorfus - cilvēkus attēlojošus - zīmējumus un gleznojumus. Tā piemēram, slavenajās paleolītiskās Eiropas klinšu un alu galerijās galvenokārt atrasti dzīvnieku gleznojumi un zīmējumi.

Zīmējumu neatbilstība realitātei un šamanistiskais saturs

Pētot klinšu zīmējumus, Rekveka ievēroja populārāko tēlu atrautību no realitātes. Agrāk uzskatīja, ka vairums antropomorfo tēlu ir attēloti dabiskos izmēros un bagātīgi klāti ar ornamentiem. Tomēr izrādās, lielākās daļas tēlu izmērs nebūt neatbilst realitātei un tie nemaz nav ornamentēti. Analizējot klinšu gleznojumu kompozīcijas elementus telpiskā sistēmā, pētniece atklāja, ka lielākās, ar ornamentiem izgreznotās figūras izvietojušās centrā, kamēr mazākas figūriņas grupējās tām apkārt.

Uz klinšu mākslas šamanisko kontekstu norāda arī tā sauktais x-staru stils, kurā cilvēki attēloti shematiski vai kā skeleti un sadalīti vairākos posmos; dažos attēlojumos iztrūkst galva vai ekstremitātes.

Ja mēs pieņemam šīs mākslas šamanisko kontekstu, tad šie zīmējumi uzlūkojami kā metafora šamaņa simboliskajai nāvei šajā pasaulē, viņam uzsākot savu ceļojumu citpasaulē/aizkapa pasaulē, - skaidroja Rekveka.

Atšķirīgos ASV rietumu reģionos iegūtie etnogrāfiskie dati liecina, ka šamanis pēc savas metafiziskās/simboliskās nāves ieguva jaunu ķermeni, kas atbilda viņa pārdabiskajām spējām.

Cilvēka transformācija dzīvnieka veidolā

Meklējot citus elementus, kas norādītu uz Jūtas pavalsts arhaiskā perioda antropomorfās klinšu mākslas šamanisko izcelsmi, poļu arheoloģe identificēja vairākas figūriņas, kurās apvienotas cilvēka un dzīvnieka iezīmes (G.Henkoks šos "cilvēkdzīvniekus" dēvē par teriantropiem). „Tas, ko mēs šeit redzam, ir cilvēka [šamaņa] transformācijas process dzīvniekā, paskaidroja Rekveka.

Lidojums citpasaulē

Poļu zinātniece ir uzgājusi arī motīvus, kas saistīti ar lidošanu vai peldēšanu gaisā. Šī zīmējumu kategorija ietver cilvēku figūras ar putniem līdzīgiem spārniem, apvienojot cilvēciskas būtnes un putna pazīmes. Šiem tēliem raksturīgi iegareni ķermeņi un tiem apkārt atrodas lidojoši dzīvnieki. Tādā veidā, pēc Rekvekas domām, šie klinšu zīmējumi attēlo metafizisku šamaņa lidojumu pārdabiskā pasaulē.

Novatoriska pieeja

Vairāki no šiem šamaniskā satura gleznojumiem un zīmējumiem atradās grūti pieejamās un izolētās vietās. Dažās vietās jau bija redzami arī atšķirīgi, uz vēlāku periodu attiecināmi attēlojumi. Visi šie apstākļi norāda, ka klinšu mākslas vietas nav izvēlētas nejauši, bet spēlējušas svarīgu lomu kultūrainavas veidošanā.

Līdz šim šī plašā reģiona klinšu mākslu vēl neviens nebija pētījis salīdzinošā perspektīvā, kombinējot etnogrāfiskos un kultūrainavas pētījumus, tā, kā to tagad izdarījusi poļu arheoloģe Julita Rekveka. Amerikāņu arheologu pētījumu pamatā bija pievēršanās atsevišķas vietas detalizētai analīzei.

Attēls: Viens no J.Rakvekas izpētītajiem seno indiāņu uzgleznotajiem attēliem Jūtas pavalsts austrumu reģionā. J.Rakvekas publicitātes foto.

Avots:
naukawpolsce.pap.pl

Pirmo reizi publicēts 18.07.2014.
Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.