Jauni kuģu kapu atklājumi Norvēģijā

Apbedījumi kuģos bija dzelzs laikmeta un agro viduslaiku ģermāņiem, jo īpaši Vīkingu laikmeta skandināviem raksturīga tradīcija, kas uzskatāmi raksturo jūrasbraukšanas lielo nozīmi viņu sabiedrībā un kultūrā. Kuģu kapos, kuros mirušais tika guldīts bagātām kapa piedevām pildītā lielā jūras kuģī, tika apblabātas tikai sabiedrības virsslāņa ievērojamākās un bagātākās personas – tādas kā konungi un jarli. Vidusslānim piederīgos apbedīja mazākās laivās vai arī līdzenajos kapos, virs kuriem tika novietoti kuģa formā izlikti akmeņi. Līdztekus pastāvēja arī citi apbedījuma veidi, kuros simboliski ievietoja tikai dažas kuģu kniedes vai arī vispār netika izmantota kuģa simbolika.

Pēdējos pāris gados Norvēģijā atrasti vismaz četri jauni kuģu apbedījumi – viens no tiem Lekas salā Vidusnorvēģijas piekrastē, otrs – pie Jarlsbergas muižas, trešais pie Jellestades (Gjellestad) ciemata (abi pēdējie DA piekrastē), bet ceturtais – Karmojas salā DR piekrastē.

Herloghaugens – Skandināvijas senākais kuģa kaps

2023.gada vasarā norvēģu arheologi, sadarbībā ar metālmeklēšanas entuziastiem, veica neliela apmēra apzināšanas izpēti Herloghaugenā – vienā no Norvēģijas lielākajiem (pamatnes diametrs ~60 m) kapukalniem, kas atrodas Lekas salā, netālu no jūras krasta. Izpētes mērķis bija iegūt materiālus precīzai kapukalna datēšanai un noskaidrot, vai tajā neatrodas kuģa apbedījums.

Pēc tradīcijas, kas sakņojas Snorres Sturlusona XIII gadsimta sākumā sarakstītajās Norvēģu ķēniņu sāgās, Herloghaugens ir Numdālas novada konunga Herloga kaps, kurš ap 866.gadu izvēlējās labāk tikt dzīvs apbedīts nekā pakļauties pirmajam visas Norvēģijas ķēniņam Haraldam I Skaistmatim (senziemeļnieku: Haraldr Hárfagri, valdīja apm. no 850. līdz 932. gadam).

Pirmie izrakumi Herloghaugenā notika jau XVIII gadsimtā un tajos atrada koka sienas konstrukcijas daļu, bronzas katlu, dzīvnieku kaulus, dzelzs naglas un sēdus pozīcijā novietotu skeletu ar līdzdotu zobenu. Atrasto skeletu kā ķēniņu Herlogu izstādīja Trondheimas katedrāles skolā. Diemžēl visi kapukalnā uzietie atradumi, skeletu ieskaitot, pazuda 1920.gados.

Izpētes gaitā arheologiem izdevās atrast vairākas lielas dzelzs kniedes, turklāt pie dažām bija vēl saglabājušās koka paliekas. Arī citviet kapukalnā atrada koka fragmentus, ogļu slāņus kā arī zirga zobu, kas kopā bija pietiekami, lai veiktu radioaktīvā oglekļa analīzes. Iegūtais datējums norādīja uz laiku ap 700.gadu. Tādējādi izrādījās, ka kapukalnā patiešām ir atradies kuģa apbedījums, taču tas ticis ierīkots gandrīz 200 gadus pirms Herloga tradicionāli pieņemtā dzīves laika. Līdz ar to Herloghaugens šobrīd ir kļuvis par senāko zināmo kuģa kapu Norvēģijā un visā Skandināvijā.

Jellestades kuģis

Jellestades kuģa kaps atrodas Norvēģijas dienvidaustrumos, apmēram 1 km no Oslas fjorda, Jellestades ciematā, 200 metru attālumā no Jellhaugena kapukalna, ko literatūrā min, kā otru lielāko Norvēģijas kapukalnu. Ar agro vīkingu laikmetu (800.–900. g.) datēto kuģa kapu atklāja 2018.gadā, kad arheologi, izmantojot ģeoradaru, apsekoja Jellhaugena apkārtni pirms tur plānotajiem meliorācijas drenu guldīšanas darbiem. Iegūtajā ģeoradara attēlā skaidri iezīmējās kādreizējā kapukalna robežas un tā vidū zem zemes līmeņa apraktais kuģis. Izpētē tika atklāti vēl vairāki nolīdzināti, iepriekš nezināmi kapukalni.

Jellestades kuģa kapu virs zemes nekas neiezīmēja – iespējams, tur kādreiz pastāvējušo uzkalnu vietējie zemnieki bija nolīdzinājuši, lai iegūto platību varētu izmantot lauksaimniecībā.

2019.gadā norvēģu kultūras pieminekļu aizsardzības speciālisti veica nelielus izrakumus kuģa vietā, kuros noskaidrojās, ka kuģa paliekas ir stipri bojātas un tās pārņēmis pelējums. Atstāt kuģa izpēti nākamajām paaudzēm nozīmētu neatstāt tām neko no koka konstrukcijām. Tāpēc 2020.gadā tika nolemts veikt pilnu kuģa atsegšanu, kas bija pirmā saglabājušās vīkingu kuģa arheoloģiskā izpēte Norvēģijā kopš Osebergas kuģa atrakšanas 1904.gadā.

23 līdz 24 metru garais un 4 metrus platais kuģis saglabājies tomēr bija slikti – izdevās iegūt tikai daļu no gandrīz pilnībā satrūdējušā korpusa. Pēc daļēji saglabājušās ķīļa uzbūves arheologi secināja, ka tas drīzāk bijis airu kuģis bez buras. Izrakumos atrada apmēram 8000 priekšmetu, galvenokārt dažādus dzelzs kniežu un naglu fragmentus. Atrada arī kāda liela dzīvnieka kaulu paliekas. Liecības par cilvēku apbedījumiem kuģī neuzgāja. Dendrohronoloģiski datējot ķīļa izgatavošanā izmantoto koku, ieguva nociršanas laiku – 732.gadu. Tas nozīmē, ka kuģis tika būvēts laikā no VIII gadsimta II puses līdz IX gadsimta sākumam.

Apkopojot kuģa kapa un citu jaunatklāto Jellestades senvietu (vīkingu laikmeta garā māja (ap 60m) un 13 nolīdzināti kapukalni) apzināšanas un izpētes rezultātus, pētnieki uzskata, ka Skandināvijas dzelzs laikmetā (apm. 550.–1050.), kurā iekļaujas arī vīkingu posms, šeit atradies sabiedrības virsslānim piederošu personu kapulauks, kas vienlaikus bijis reģionāli nozīmīgs varas, tirdzniecības un reliģiskais centrs.

Jellestades kuģa konservētās atliekas bija paredzēts izstādīt Vīkingu kuģu muzejā Oslā. Šobrīd muzejs ir slēgts un tiek reorganizēts. Kā Vīkingu laikmeta muzeju to no jauna atvērs 2027.gadā.

Jarlsbergas kuģis

Pirmās liecības par iespējamo kuģa kapa atrašanos laukā pie Jarlsbergas muižas Vestfoldā parādījās 2018.gadā, kad arheologi, veicot teritorijas apzināšanu ar metālmeklētāju, tur atrada lielas dzelzs kniedes.

Veicot vietas izpēti ar ģeoradaru, apstiprinājās kādreizēja kapukalna uzbēruma pastāvēšana. Lai iegūtu vairāk senlietu un, ja paveiktos, noskaidrotu vai iepriekš atrastās kniedes nākušas no laivas jeb tomēr no kuģa, tika nolemts veikt pārbaudes izrakumus, kas divu nedēļu garumā notika 2024.gada vasaras sākumā. Izrakumus vadīja Kristians Loksens Rodsrūds (Christian Løchsen Rødsrud), kurš pirms tam bija vadījis arī Jellestades kuģa vietas izpēti. Tūlīt pēc izrakumu noslēguma Rodsrūds paziņoja: “Tagad, balstoties uz kniežu daudzumu un izmēru, mēs pavisam droši varam teikt, ka šeit atrodas vīkingu kuģa apbedījuma atliekas.”

Izrakumos atrada apmēram 70 kniedes, kuru izmērs liecina, ka tās izmantotas, lai sastiprinātu līdz 2,5 cm biezus dēļus. Divi dzelzs priekšmeti, kas sākotnēji tika uzskatīti par kniedēm, pēc uzmanīgākas izpētes izrādījās pie zirgu pakaviem stiprināmi ledus dzelkšņi. “Zirgs un kuģis ir divas arvien atkārtojošās tēmas vīkingu laikmeta mītoloģijā un apbedīšanas tradīcijās,” - teica izrakumu vadītājs. “Pārbaudot vietu ar metālmeklētāju, tas pīkst gandrīz bez apstājas, tas nozīmē, ka zemē visdrīzāk vēl atrodas simtiem, ja ne tūkstošiem kniežu un citas apbedījuma piedevu paliekas, kuras lauksaimnieku arkls katru gadu arvien vairāk sajauc un izkliedē,” - Rodsrūds piebilda.

Pēc Rodsrūda domām nozīmīgais Jarlsbergas kuģa atklājums liecina par vietas nozīmi vīkingu laikmetā – “vairākās augstienēs apkārt Jarlsbergas muižas atrodas lielāki un mazāki laivu kapi, tie itkā norāda uz šo vietu, kā centrālo punktu.” Varētu pat būt, ka šeit atradies vīkingu ķēniņa Bjorna Kuģotāja, Haralda I Skaistmaša dēla kaps. Pēc Snorres Sturlusona sāgās vēstītā Bjorna brālis Ēriks Asinscirvis ap 934.gadu viņu nogalināja pie Sema ciemata, netālu no Jarlsbergas.

Salhushaugena kuģis

Arī Salhushaugena kuģis tika atklāts ar ģeoradaru, kas 2022.gadā tika izmantots, lai pārbaudītu pirms vairāk nekā 100 gadiem jau pētītu kapukalnu Karmojas salā Norvēģijas dienvidrietumu piekrastē. 1906. un 1912.gadā, cerot atrast kuģa apbedījumu, šeit raka ievērojamais norvēģu arheologs Hākons Šetligs, kurš 1904.gadā pie Oslas fjorda bija atracis Osebergas kuģi, bet 1902.gadā turpat salā atklāja Gronhauga kuģa kapu. Vēl pirms tam, 1866.gadā, Karmojā, pie Avaldsnes, kas tiek uzskatīta par ķēniņa Haralda Skaistmata galvenās muižas vietu, tika atrakts Storhauga kapukalna kuģis. Šetliga cerības uziet trešo Karmojas kuģa kapu tomēr nepiepildījās, jo Salhushaugenā viņš atrada tikai 15 koka lāpstas un dažus bultu galus. Tomēr, kā izrādījās, Šetligam vienkārši vajadzēja rakt dziļāk.

Salhushaugena kuģa atradums, ko šobrīd apliecina ar ģeoradaru iegūtais kuģa formas attēls, pagaidām gan nav apstiprināts ar pārbaudes izrakumiem un, kad tie varētu notikt, nav zināms.

Pirms Šetliga izrakumiem, kas nopostīja daļu Salhushaugena uzbēruma, tā diametrs bija ap 50 metru, bet augstums – 5–6 metri.

Karmoja ar saviem trīs kuģu kapiem ir viens no pirmsvīkingu un vīkingu laikmeta nozīmīgākajiem centriem Norvēģijā. Salas sīkķēniņš pārvaldīja kuģu satiksmi, kas Lielajā Ziemeļu ceļā devās cauri Karmzunda šaurumam.

Avoti.
sciencenorway.no
sciencenorway.no
vikingtidsmuseet.no
smithsonianmag.com