Aliens

Dendrohronoloģija

Dendron ("koks" - grieķu val.) + chronos ("laiks" - grieķu val.).
Angliski - dendrochronology.
Vāciski - Dendrochronologie.
Krieviski - дендрохронология.

Arheoloģisko objektu un priekšmetu absolūta hronoloģiskās datēšanas metode pēc koku gadskārtām.
Arī vēstures zinātnes apakšnozare, kas pētī un datē koku gadskārtas, to struktūrā ietverto informāciju izmantojot gan vides, gan vēstures hronoloģijā.

Metodes pamatā ir bioloģiska parādība, ka katru gadu koks pieaug resnumā par vienu gadskārtu. Protams, gadskārtas nav vienādas - to biezums atšķiras atkarībā no tā, vai gads ir silts ar pietiekamu nokrišņu daudzumu un augšana notikusi intensīvi, vai arī tieši otrādi. Tiek uzskatīts, ka vienas sugas kokiem, kas auguši līdzīgos metereoloģiskos apstākļos, gadskārtu gredzena biezumi ir līdzīgi vai pat vienādi.

Dendrohronoloģija kā metode radās XIX un XX gs. mijā, robežojoties ģeogrāfijai, bioloģijai un vēsturei. 1920.gadā amerikāņu zinātnieks Endrjū Elikots Duglass metodi pielietoja pirmo reizi, lai datētu indiāņu celtņu drupas ASV DR.

Metodes apraksts. Zinātniekiem ir visai paveicies objekta hronoloģiskajā datēšanā, ja tajā ir daudz koka paraugu un detaļu. Bieži vien tādos objektos to vecumu var noteikt pat ar precizitāti līdz gadam. Lai to noteiktu, jāizveido divi koku augšanas grafiki: viens no tiem pārstāvēs būvēs izmantotos kokus, bet otrs - konkrētās sugas etalona grafiks, kurus sasvstarpēji jāsalīdzina.
Dendrohronologam jāņem būvkoku paraugu škērszāģējums un jāaplūko ar digitālo mikroskopu. Lai iegūtu pēc iespējas precīzāku grafiku, gadskārtās tiek pētīti 4 parametri. Precīza gadskārtu attēla iegūšanai, zāģējuma laukumu notīra un apstrādā ar krītu. Dendrohronologs skaita gadskārtas, nosaka to vecumu un, izmantojot datorprogrammas, sastāda attiecīgu dendrohronoloģijas grafiku. Tādā veidā tiek sastāīti grafiki visiem tiem kokiem, kas ņemti no pētāmā arheoloģiskā objekta.
Tad izveido etalona grafiku. Lai to varētu sastādīt pēc iespējas garāku, sākumā pēta pašu vecāko koka stumbru apvidū. Lai iegūtu tāda koka gadskārtu paraugu, nav nepieciešams koku nozāģēt, bet gan iespējams paņemt tikai lokālu gadskārtu paraugu - t.s. kernu. Dendrohronologs to dara ar īpaši tam paredzētu urbi. Iegūto kernu arī izpēta ar digitālo mikroskopu.

Dendrologiskās datēšanas problēmas.
Koku ierobežotais augšanas laiks. Šai brīdī dendrohronoloģija saskaras ar pirmo problēmu. Lieta ta, ka, piemēram, Eiropas mežos koki aug kādus 400 gadus, visvecākajiem ir apmēram 500 gadi, tādēļ etalona skalu var sastādīt tikai sākot no laika ap 1500.gadu. Senāku laiku dendrohronoloģiskos grafikus var iegūt tikai ar nokaltušu (tātad iespējami vecāku) koku stumbru palīdzību. Saprotams, ka arheoloģijai tas nav pietiekami. Nokaltušajiem kokiem jau var ņemt pilnu šķērszāģējumu un pētīt tāpat kā pētāmajos objektos iegūtos paraugus. Pēc tam salīdzina nokaltušo seno koku grafiku ar dzīvā pētītā koka grafiku un atrod t.s. šivku - vienādu gadskārtu zīmējumu, pēc kura var noteikt laiku, kad koks ir sācis augt un laiku, kad tas gājis bojā. Tā vietējo dendroloģiskās datēšanas grafiku vara pabīdīt vēl par apmēram 500 gadiem senākā pagātnē.
Tadejādi ar dažādu koku sugu palīdzību izdevās noteikt dendroloģiskos grafikus lūdz apmēram 1000.gadam. Tā tas ir Eiropā, bet Amerikā lietas apstāv labāk, jo tur sastopami koki ar 4,5 tūkstošu gadu ilgu mūžu, piemēram, sekvoja vai pilts. Tomēr ar sekvoju gadskārtu augšanas grafiku mēs nespējam datēt neko no Āzijas, bet tieši Āzijā radās senākās civilizācijas.
Paraugu skaits. Lai dendrohronoloģiskā datēšana būtu uzticama, pētāmajā arheoloģiskajā objektā vajadzētu uziet pēc iespējas vairāk senu nocirsto koku baļķu. Tomēr ne katrā objektā tādā skaitā tos uziet. Tādēl, ja kādā faraona kapenē ticis uziets baļķis, tad tā datējums nav noteikts ar dendrohronoloģisko metodi, bet gan pievelkot kādus zināmus vēsturiskos apstākļus.
Pēdējā saglabātā gadskārta. Svarīgi ir arī tas, kā senie namdari balķi apstrādājuši. Visi bieži tie notēsuši ārējo kārtu, bet tās ir vismaz vairākas gadskārtas. Līdz ar to koku var dendrohronoloģiski datēt tikai pēc pēdējās saglabātās gadskārtas. iespējamas ir situācijas, kad notēsti pat 100 ārējie gadskārtu gredzeni, bet tas jau ir vesels gadsimts!

Saules aktivitātes ietekme. Zinātniece Fusimjaki 2012.gadā veica tādu atklājumu dendrohronoloģijā, kas ļāva šo metodi izvirzīt kā vienu no pašām precīzākajām datēšanas metodēm. Uz saules notiek uzliesmojumi, kuru rezultātā tiek emitēta enerģija - tā ietekmē procesus uz Zemes. Šie lielie uzplaiksnījumi rada ekstremāli lielu oglekļa daudzumu, tas tiek izmests Zemes virzienā un nosēžas koksnes gadskārtās. Tādejādi šo uzplaiksnījumu esamību var precīzi rekonstruēt, šiem brīžiem ir pierādījumi abās zemeslodes pusēs. Piemēram - 5480.g.pmē., 3372.g.pmē., 660.g.pmē., 774.g., 993.g., 1306.g.

Piemēri.
Novgorodas ielu koka bruģējumi. Lielisks piemērs dendrohronoloģiskajai datēšanai ir senās Novgorodas (Krievija) ielas, kas tikušas bruģētas ar koka baļķiem. Viens virs otra te guldīti veseli 28 labi saglabājušos priežu baļķu slāņi. Ar dendrohronoloģisko metodi zinātnieki spējuši visai precīzi noteikt, ka novgorodieši savas ielas klājuši ar priežu baļķiem 550 gadu garumā sākot ar X gs., kad pilsēta tikusi dibināta purvainā apvidū. Pēdējais slānis nāk no XV gs. Tā kā nav saglabājušies ielu koka bruģējumi, kas jaunāki par XV gs., tad pastav 3 iespējas:
  1) jaunākie bruģējumi pilnīgi satrūdējuši un zuduši bez pēdām (oficiālā zinātnes versija);
  2) novgorodieši pēdējos 500 gadus slājuši pa dubļiem;
  3) Novgoroda ir par 500 gadiem jaunāka nekā domāts līdz šim.

Raksti.
Populārzinātniska lekcija par jaunākajiem atklājumiem koku gadskārtās.

Saites.
Datēšanas metodes.