Armēnijas gravitācijas anomālijas
- Detaļas
- 2420 skatījumi
Anomālija, kādu, sniegam kūstot kādā Armēnijas kalnā, novērojuši armēņu alpīnisti.
Gadījuma apraksts. 1988.gada jūnijā armēņu kalnos kāpējs S.Hačatrjans sastapās ar kādu anomāliju Kareliča ezera (3220 m vjl.) rajonā blakus Aragaca kalnu masīvam. Viņi tur atradās četratā - viņš un Ļeņinakānas Pedogoģiskā institūta Alpīnisma un kalnu tūrisma sekcijas locekļi. Dēļ sniega kušanas pie Dienvidu virsotnes bija izveidojies strauts. Tiklīdz kā S.Hačatrjans pasmēla strautā ar krūzi ūdeni un sāka to dzert, tūdaļ sajuta galvas reiboni un vājumu. Iesākumā viņš nosprieda, ka tas dēļ straujās noliekšanās un atliekšanās - tās provocējušas asins atteci no galvas smadzenēm. Arī atmosfēras spiedienu starpība un retinātais gaiss te varēja spēlēt būtisku lomu. Tomēr aizdomas krita arī uz ūdeni, tādēļ nolēma to pārbaudīt - iesmēla ūdeni krūzītē vēlreiz un deva to nobaudīt biedram. Tas izjuta tās pašas nepatīkamās sajūtas. Piepeši vājumu sajuta arī pārējie pārgājiena dalībnieki, kas bija pienākuši mazliet vēlāk un neko vēl nezināja par dīvainajām strauta īpašībām: tiem laipni tika sniegta dīvainā ūdens krūzīte un pēc pāris malkiem tiem tūdaļ kļuva slikti.
Mazliet attapušies, alpīnisti devās pa strautu augšup, lai izsekotu tā izteces avotu. Izrādījās, ka atkušņa ūdens bija aizpildījis netālu kādu padziļinājumu un tecēja no tā kā no ezera. Pie tam tā tecēja pret kalnu! Ceļinieki nespēja noticēt savām acīm. Viņi labi saprata, ka apkārtējā kalnu ainava var radīt mānīgu optisku ilūziju ūdens tecēšanai pret kalnu, taču šī pretkalna tecēšana bija pārlieku jaušama - augstuma kritums 6 m garā posmā bija vismaz 0,5 m. Šādus datus ieguva, mērot ar slēpotāju nūjām, izmantojot kompasu ar gaisa pūslīti iekšienē, teodolītu, ģeodēzistu "strīpotās" līstītes - to visu viņi atnesa no tuvējās metereoloģiskās stacijas.
Bez tam alpīnisti ievēroja, ka blakus anomālijai mētājās betona stabiņi ar dzeloņdrāšu atliekām. Metereoloģiskās stacijas darbinieki zināja teikt, ka tās ir to zinātnieku darbības pēdas, kas šeit bijuši atbraukuši 1960.gados.
Pats S.Hačatrjans bija kritiski noskaņots: "Es drīzāk noticēšu, ka "dzeltenie milži" 1985.gadā Dienvidu virsotnē bija citplanētieši [atsaucas uz citu neparastu gadījumu Aragaca kalna apkaimē, Mazā Zaļā piezīme], nekā tam, ka ūdens var tecēt pret kalnu! Un izskaidrot faktu, ka atkušņa ūdens dzeršanas laikā gandrīz vai nogāza no kājām trennētus sportistus, es arī nevaru, jo nevaru iedomāties, kādas gan kaitīgas vielas tas varētu saturēt, ka iesūcas asinīs no zarnu trakta vai caur mutes gļotādu zibenīgi, salīdzināmi ar ciankālija iedarbību. Nesaprotami, no kurienes tāda ķīmiska inde vispār varēja ņemties? Sniegs un ūdens Aragacā taču vienmēr bijis normāls."
Pavisam interesanti ir tas, ka šī vieta ir zinātniski pētīta 1960.gados, par ko liecina betona stabiņi ar dzeloņstiepļu atliekām.
Gravitācijas anomālija uz Amberdas ceļa. Šo vietu pirmie uzgājuši fiziķis Oniks Hačatrjans (Onik Khachatryan) un viņa draugs Armens Petrosjans (Armen Petrosyan) 2017.gada martā. Autobrauciena laikā draugi ievēroja, ka automobīlis brauc augšup kalnā pārlieku viegli. Abi to nofilmēja un ielika tīmeklī.
Nesen tīmekļa plašumos parādījušies kārtējie jampampiņu filmētie kadri par it kā kārtējo optiski apmānošo "gravitācijas kalnu" (gravity hill - tādi ir desmitiem izkaisīti pa visu pasauli) Aragaca tuvumā. Auto, bumbas un ūdens celšanos augšup pa kalnu brīvgaitā var novērot šosejas posmā, kas ved uz Amberdas cietoksni (VII gs.) 2000 m augstumā. Piemēram kārtējais "slavenais" t.s. videoblogeris Nass Deilijs uzfilmējis videogabaliņu, kurā no sākuma klaigā un brīnās par anomāliju, bet pēcāk vienkārši paziņo, ka tā ir optiska ilūzija, nebrīnās, neklaigā un viss. Negaidiet no viņa kādu dziļāku pamatojumu, skatīt - šeit.
