Antropoloģija, filozofiskā
- Detaļas
- 20 skatījumi
Filozofiska mācība par cilvēka dabu un būtību; šaurākā nozīmē - vācu filozofijas virziens XX gs., kas radīja ideālistiski traktētu cilvēka izpratni.
Cilvēka problēma saistījusi jau antīko filozofu, viduslaiku kritiešu teologu, renesanses un apgaismības laikmeta domātāju, kā arī jauno laiku filozofu uzmanību.
XX gs. 20.gadu beigās uz ideālistiskās dzīves filozofijas (V.Diltejs) un fenomenoloģijas (A.Huserls u.c.) bāzes veidojās filozofiskā antropoloģija, kas centās radīt sintētisku cilvēka izpratni, savdabīgi iztulkojot bioloģijas, psiholoģijas, socioloģijas u.c. zinātņu atziņas. Galvenās filozofiskās antropoloģijas idejas un metodoloģijas principi izklāstīti M.Šēlera darbā "Cilvēka stāvoklis kosmosā" (1928.g.) un H.Plesnera darbā "organiskās pasaules etapi un cilvēks" (1928.g.).
M.Šēlera mācība izvirzīja metafizisku principu par cilvēka eksistenci viņa "garā," kas sublimē bioloģiskās vēlmes un pārvērš "eksistences vidi" par "kultūras pasauli."
M.Šēlera mācību turpināja H.E.Hengstenbergs, F.J.Rintelens, A.Gēlens un E.Rothakers, kurš izstrādāja t.s. kultūras antropoloģiju.
H.Plesers izveidojafilozofiskās antropoloģijas bioloģisko novirzienu, kam raksturīga fenomenoloģiska nostādne: cilvēka izpratne jāpanāk, aprakstot struktūras, kas veidojas "organiskā" un vides mijiedarbībā.
Tika izstrādāti arī citi filozofiskās antropoloģijas varianti. Tie centās filozofiskās antropoloģijas ietvaros radīt iluzorus personības modeļus un skaidrot cilvēka dzīves jēgu kā viņa fundamentālu īpatnību, kas izriet no kādas vispārējas "ārpus laika pastāvošas" jēgas.
Filozofiskās antropoloģijas attīstību pēc II Pasaules kara ietekmēja eksistenciālisma, pragmatisma un strukturālisma idejas, tika mēģināts eklektiski apvienot antropoloģisko pieeju ar marksisma principiem - Ž.P.Sartrs u.c.
Saites.
Antropoloģija un antropologi.
Filozofija un filozofi.
