Ani
Armēņu viduslaiku senpilsēta ar pili un cietoksni tagadējās Turcijas teritorijā, bijusī Ani valsts galvaspilsēta. Plaši pazīstams kultūras, reliģijas un nacionālā mantojuma simbols Armēnijā. Kanādā dzīvojošais armēņu politologs Razmiks Panosjans, rakstījis, ka Ani ir viena no vislabāk zināmajiem un "taustāmākajiem" Armēnijas pagātnes varenības simboliem, un to var dēvēt arī par tautas zelta laikmeta lepnuma simbolu.
Atrašanās vieta. Atrodas mūsdienu Turcijas tertorijā Ahurjanas (Arpačajas) krasā pie pašas Armēnijas robežas. Tik tuvu, ka tūristiem nepieciešams saņemt īpašu atļauju no turku varas iestādēm drupu pisētas aplūkošanai. Tuvākā turku pilsēta - Karsa 45 km attālumā.
Vēsture. Dibināta ap 400.gadu. Te valdījuši armēņi, bizantieši, seldžuki, gruzīni un osmaņi.
V-VIII gs. e valdīja Kamsarahanu kņazi, bet pēc tam - bagratīdi, kuru laikā pilsēta stipri izauga un no 961.-1046.gadam tā bija arī neatkarīgās Ani valsts galvaspilsēta ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju. Tolaik tā dēvēta par pilsētu ar 1001 baznīcu un pilsētu ar 40 vārtiem.
1236.gadā pilsētu izlaupīja mongoļi.
1319.gadā to nopostīja zemestrīce, līdzi paņemot vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku dzīvību. Bija atlicis vairs tikai ciems, bet ap XVII gadsimtu šī vieta jau grima aizmirstībā.
Šī vieta kādu laiku piederējusi arī Krievijas ķeizaram pēc krievu–turku kara XIX gadsimtā. Tolaik pat uz īsu brīdi pilsēta piedzīvojusi atdzimšanu, uzplaukusi un tikusi romantizēta, īpaši armēņiem cenšoties nodibināt jaunu valsti Pirmā pasaules kara laikā. Tomēr 1915.gadā liela daļa iedzīvotāju gāja bojā armēņu genocīda laikā, atstājot šo vietu gandrīz bez iedzīvotājiem. Lai arī 1918.gadā nodibināja Armēnijas Republiku, jau 1920.gadā to okupēja Sarkanā armija un 1921.gadā, pēc Krievijas-Turcijas draudzības līguma parakstīšanas, jauno valsti iekļāva Azerbaidžānas PSR sastāvā, un, kad tā paša gada oktobrī tika parakstīts Karsas miera līgums, vēsturiski armēņu apdzīvoto Karsas apgabalu iekļāva Turcijas sastāvā. Tā arī Ani nonāca Turcijas sastāvā.
Izpēte. 2011.gadā gan uzsākts process, lai šo vietu iekļautu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, tomēr tā visu laiku bijusi politisku strīdu objekts, tāpēc nekas ātri nevirzās.
Drupas lēnām iet bojā, lai arī oficiāli Turcija uzsākusi drupu saglabāšanas un atjaunošanas darbus.
Arhitekūra. Savulaik bijusi varens tirdzniecības centrs, kur bijis arī daudz reliģisku celtņu, piļu un nocietinājumu, kā arī sava laika jaunāko inženiertehnisko būves. Lai arī pilsēta dēvēta par vietu ar 1001 baznīcu, arheologi uzskata šo par pārspīlējumu, jo atrasti pierādījumi par 40 baznīcu, kapelu un mauzoleju drupām šajā vietā.
Ēkas šeit celtas no apkārtnē pieejamā vulkāniskā bazalta, kas ir porains akmens. To ir viegli izrakt, un šis materiāls mēdz būt dažādās krāsās – no krēmīgi dzeltena līdz pat rozā un sarkanam vai pelēki melnam.
Aplūkojamie objekti.
"Menüçehr" mošejas minarets. Ir nedaudz jaunāks nekā lielākā daļa šejienes ēku, tomēr arī aptuveni 1000 gadu vecs, vēl joprojām stāv neskarts un liecina par pilsētas nelaimīgo likteni.
Ani katedrāles tornis. Pussagruvis, piedzīvojis arī postošo zemestrīci pirms 700 gadiem.
Saites.
Ani valsts (961.-1046.g.).
Anikamaha.
Turcija.
