Aleksandrs Ņevskis (~1220.-1263.g.)
Krieviski - Александр Ярославич.
Ar pievārdu "Ņevskis" par uzvaru kaujā pie Ņevas 1240.gadā.
Varjagu karavadonis un sabiedriskais darbinieks, Novgorodas kņazs 4 reizes periodā no 1236. līdz 1260.gadam.
Radniecība. Aleksandrs Ņevskis, tāpat kā visi slāvu vietvalži, bija vikingu izcelsmes.
Tēvs - Jaroslavs Vsevolodičs, Novgorodas kņazs.
Brālis - Andrejs, slēpās Zviedrijā.
Mongoļu hana Batija pieņemtais dēls.
Dēli - Ņikonovas hronikā minēti trīs, Dmitrijs (iespējams, vecākais), kā trešais - Andrejs.
Aleksandra Ņevska dēls Andrejs. Krieviski - Андрей Александрович Городецкий. Par Andreja bērnību un jaunību nekas nav zināms, nav zināms arī precīzs viņa dzimšanas gads. Krievi Andreju atceras bieži ar Nikolaja Karamzina daiļrunīgo citātu: "Neviens no kņazu Monomahu dzimtas nav nodarījis Tēvzemei tik daudz ļauna, kā šis necienīgais Ņevska dēls, Volgas Gorodcā apbedītais, tālu no vecāku pīšļiem" ("Никто из Князей Мономахова роду не сделал столько зла отечеству, как сей недостойный сын Невского, погребенный в Волжском Городце, далеко от священного праха родительского").
Pēc tam, kad Kostromā mira bezbērnu Vladimiras lielkņazs un Kostromas kņazi Andrejs Aleksandrovičs (Андрей Александрович), Vasīlijs Jaroslavičs (Василий Ярославич), viņš 1276.gadā papildus Gorodcai valdīšanā saņēma vēl arī Kostromu.
Kopā ar citiem krievu kņaziem 1279.gadā palīdzēja Batija mazdēlam hanam Mengutimuram pakļaut jasus (alānus). 1281.gadā, sava mīluļa bajāra Semjona Toniglijeviča sakūdīts, Andrejs devās uz Ordu ar sūdzību par brāli Dmitriju, kas bija iesēdies lielkņaza tronī. Andrejs saņēma jarliku lielkņaza valdīšanai, viņu atbalstīja mongoļu karaspēks un dažu kņazu karadraudzes, kas bija neapmierināti ar Dmitrija rīcību. Andrejs ieņēma Pereslavļu, Vladimirā sarīkoja krāšņas dzīres tatāriem un atlaida tos.
Savukārt Dmitrijs negrasījās padoties brālim un guva atbalstu no Ordas atkritušā varenā hana Nogaja. 1283.gadā Dmitrijs atgriezās no Piedņepras zemēm dzimtenē un salaba ar Andreju. Nākamajā gadā kopā ar vecāko brāli viņš devās karagājienā pret novgorodiešiem, kuru palīdzību viņš meklēja cīņā pret Dmitriju, un abas puses pat bučoja krustu Toržkā. No Andreja puses salabšana nebija patiesa un visai drīzi viņš no jauna uz Krievzemi atveda ordiešus - Dmitrijs tomēr tos padzina un saķēra arī Andreja bajārus.
1289.gadā Andrejs piedalījās Dmitrija karagājienā uz Tveru, bet jau 1293.gadā kopā ar Rostovas, Ugļičas, Jaroslavļas un Belozeras kņaziem sūdzējās Ordas hanam Tohtam par Dmitriju. Hans uz Krievzemi nosūtīja savu brāli Tudanu, ko krievu hronikās sauca par Cilvēkēdāju. Zelta Ordai karagājieniem bija savi mēŗki un krievu kņazu savstarpējās cīņas kalpoja tiem tikai par ieganstu. Īstie iemesli bija Nogajas hana ietekmes likvidēšana virknē krievu kņazistu un Sarajas hana ietekmes nostiprināšana tajās. Tudana karaspēks, saskaņā ar avotiem, sagrāva 14 krievu pilsētas - pēc vārdiem uzskaitītas gan tikai 11. Tas bija pats lielākais grautiņš Krievzemes ziemeļaustreņos kopš hana Batija laikiem, un šie notikumi būtiski pasliktināja kņaza Andreja reputāciju laikabiedru un pēcteču acīs.
Pēc Tudana postošā karagājiena Andrejs neveiksmīgi cīnījas pret zviedriem, ar Tveras kņaza starpniecibu salaba ar Dmitriju, kas atteicās no lielkņaza amata un taisījās pārcelties uz Pereslavļu - krieviski "постригся в чернецы и почил в Бозе." Tomēr brāļa un sāncenša Dmitrija aiziešana no dzīves nepasargāja Andreju no cīņām ar citiem kņaziem, kas savulaik bija pretinieki arī Dmitrijam. Kņazu intrigas traucēja aizstāvībai pret vāciešiem, lai gan vairākkārt izdevās tos sakaut.
1304.gadā Andrejs принял схиму un nomira 27.jūlijā. Apglabāts Gorodcas Sv.Mihaila baznīcā (līdz mūsdienām nav saglabājusies).
Dzīvesgājums. Dzimis ap 1220.gadu.
Novgorodas kņazs bijis 4 reizes laikā no 1236.-1251.gadam.
1231.gadā sarīkoja grandiozu ugunsgrēku Novgorodā.
Esot valdījis Novgorodā jau no 16 gadu vecuma, t.i. no 1233.gada(?).
Smoļenskas karagājiens. 1236.gadā 19 gadu vecumā devās karagājienā uz Smoļensku, kurā pirmo reizi nospēlēja nozīmīgu lomu. Vsevolods Mstislavovičs tika atjaunots tronī un leišu karavadonis krita gūstā. Smoļenskas kņazi sāka atzīt Vladimiras kņazu virsvadību.
Pēc tam, izpildot tēva dotos norādījumus, uzcēla vairākus cietokšņus, lai aizsargātos pret leišu sirojumiem.
Tālāk pienāca jau laiks viņam doties patstāvīgos karagājienos. Tajos viņu atbalstīja tēvs (tobrīd kņazs Vladimirā), sūtīdams tam palīgos karaspēka vienības.
Kopā ar brāli Andreju (atveda karadraudzi no Vladimiras) izdzina Livonijas bruņiniekus no Pleskavas, ko tie noturēja pusotru gadu.
Kauja pie Ņevas (1240.g.). Pēc Saules kaujas 1236.gadā Vācu ordenis atmeta domu par uzbrukumiem Lietuvai, bet savu militāro resursu vērsa pret Pleskavu un citām krievu zemēm. Vatikāns bija nolēmis turpu izplatīt katoļticību (Birgera Jarla krusta karš Ingrijā), kas uzlūkojams par mēģinājumu tikt pārvaldes Ņevas tirdzniecības ceļus. Tomēr 1240.gadā Aleksandrs no Novgorodas sakāva zviedrus (ģermāņus) pie Ņevas Birgera Jarla krusta kara laikā (par ko iemantoja pievārdu "Ņevskis").
Aleksandrs sakauj zvierus pie Ņevas upes (1240.g.). 1240.gada vasarā zviedru kuģi ar karavīriem parādījās Ņevas upē. Romas mudinātā karavadoņa Birgera Magnusona mērķis bija sagrābt teritoriju uz ziemeļiem no Ņevas, jo zināja, ka dienvidu kņazistes diezin vai nāks palīgā Novgorodai. Kā vēl viens no zviedru mērķiem bija pievērst šoteritoriju iedzīvotājus katoļu ticībai. Novgorodas kņazam Aleksandram toreiz bija tikai 19 gadu, tomēr viņš apņēmīgi sapulcināja karadraudzi, lai uzbruktu zviedriem. Aleksandrs tik ļoti steidzās ar uzbrukumu, viņš pat nesavāca visus Novgorodas iedzīvotājus, kas vēlējās doties kaujā. Kņazs izveda karadraudzi kaujā un uzbruka zviedru nometnei, kas vēl nebija pilnībā nocietināta pret uzbrukumiem. Zviedri tika sakauti. Tieši izlēmība un pēkšņums bija galvenie faktori, kas kaldināja novgorodiešu uzvaru.
Kņazs Aleksandrs šai militārajā operācijā parādīja sevi kā spējīgu karavadoni, no tās viņš ieguva pievārdu "Ņevskis." To "novērtēja" arī Novgorodas bajāri, kas viņā saredzēja autoritātes pieaugumu,tādēļ pielika visus spēkus, lai Aleksandrs būtu spiests pamest Novgorodu.Tomēr pēc gada pilsētai draudēja nākamās briesmas, tādēļ atkal nācās saukt palīgā uzvarošo karavadoni. Pēc Ņevas kaujas Aleksandrs pameta Novgorodu. No jauna to sauca Novgorodu aizstāvēt pret iebrukušajiem Livonijas bruņiniekiem. Padzina tos no Koporjes un Pleskavas.
Ledus kauja (1242.g.). 1242.gadā mazākus Vācu (Teitoņu) ordeņa spēkus sakāva uz Peipusa ezera ledus - diskutablā „Ledus kauja.”
Pēc šīs sakāves Teitoņu ordenis atmeta iekarošanas plānus attiecībā uz krievu zemēm.
Nosūtīja sūtniecību uz Norvēģiju un noslēdza miera līgumu.
Pēc tam nežēlīgi pakļāva Piejūras novada latgaļus un ingrus, iekaroja teritorijas līdz Čudezeram, pakļāva vepsus un Pliskavas latgaļus Šeloņas upes baseinā, noteica ziemeļa Aizvolgas kopienām lielākus lēņus, paziņodams, ka novadi no Volgas pret ziemeli un līdz Urālu kalniem turpmāk būšot viņa, kņaza Aleksandra, lēņu vākšanas teritorija, kuras aizskārums tikšot aizstāvēts ar visiem spēkiem, par kuru lielumu liecinot pazīstamā Ledus kauja, kas tiešām palīdzēja nosargāt šos novadus pret citu kņazu tīkojumiem un kādu laiku tautām baudīt patstāvību, izņemot nodevu palielināšanu ik gadu.
Pēc tam tika noslēgts miers ar Livonijas ordeni.
Kari pret Lietuvu. XIII gs. pirmajā pusē spēkā pieņēmās Lietuvas valsts. Cīņās pret mongoļiem krievi te stājās savienībā ar leišie, te karoja pret tiem. Tomēr pēc Batija postošā iebrukuma Krievzemē stāvoklis stipri izmainījās krieviem par sliktu un Lietuva sāka to izmantot. Ņevska valdīšanas laikā Lietuvā valdīja kēniņš Mindaugs. Lietuvieši uzbruka stipri novājinātās Polockas kņazistes zemēm, arī Novgorodas zemēm un lietas neaprobežojās tikai ar sirojumiem, bet gan leiši ieņēma un paturēja sev pilsētas.
Aleksandrs Ņevskis 1245.gadā devās karā pret leišiem, jo tie bija ieņēmuši Novgorodas pilsētas Toržoku un Bežecku, sagūstījuši daudz šo pilsētu iedzīvotājus. Toržokā valdījušais kņazs Jaroslavs Vladimirovičs (Ярослав Владимирович) sākumā pats cieta sakāvi, bet pēc tam sakāva leišus, kad tie atkāpās uz Toropecas pilsētu, gūstekņus dzīdami. Pēc tam pie Toropecas ieradās Ņevskis ar savu karadraudzi un novgorodiešiem. Niknā kaujā novgorodieši ieņēma pilsētu, krietni sakaudami leišus. Gūstekņi tika atbrīvoti.
Pēc šī panākuma ņevskis virzījās tālāk kopā tikai ar savu karadraudzi un vēl vairākkārt jūtami sakāva leišus. Karagājiens bija veiksmīgs, taču leišu spiedienu tas vājināja tikai uz laiku. Polockā, piemēram, pēc neilga laika sāka valdīt Mindauga ieliktenis.
Aleksandrs Ņevskis - mongoļu pakalpiņš? Kā zināms, Aleksandrs visiem spēkiem centās saglabāt mieru ar Zelta Ordas haniem, lai pasargātu krievu zemes no postošajiem sirojumiem. Tādēļ visai bieži viņam nācās pieņemt patiesi pazemojošus noteikumus, piemēram, baskakus - Ordas sūtītos nodokļu ievācējus.
Slavenais Saša Ņevskis tika ar negodu padzīts no Novgorodas (balsojuma rezultātā) 1251.gadā.
No 1252.gada Vladimiras kņazs.
1256.gadā devās karagājienā pret zviedriem uz Somiju.
Darbojās pret pāvesta kūrijas nodomiem izraisīt karu starp Krievzemi un Zelta Ordu. Ņevskis nez kādā veidā pielabinājās tatāru un citu tautu bandu barvežiem, ka pat ieguva jarliku (goda un amata zīmi karodziņa veidā).
Sadarbība ar leišiem. 1262 gadā noslēdza savienību ar Mindaugu pret vācu bruņiniekiem un 1262.gadā arī aplenca Tērbatu Livonijā, ko tomēr ieņemt nespēja. Abi sāka gatavoties lielam karagājienam pret vāciešiem, tomēr to realizēt nepaspēja Mindauga nāves dēļ 1263.gada septembrī un arī pats Aleksandrs Ņevskis mira divus mēnešus vēlāk. Pēc tā šī militārā savienība beidza eksistenci, jo varas mantiniekiem nerūpēja.
Aleksandra Ņevska nāve. Gājis bojā 1263.gada novembrī mīklainos apstākļos Gorodcā, atgriezoties no lielo Hanu apspriedēm, pamatversija - ticis noindēts. Ziņas par A.Ņevska nāvi 1263.gadā sniedz Ņikonovas hronika (Никоновскaя летопись).
Ivana IV Bargā laikā kanonizēts. Pēc Pētera I pavēles Aleksandra Ņevska pīšļi pārvesti uz Pēterpili.
Atradumi.
Aleksandra Ņevska bruņucepure. Tā iekļauta oficiālajā XIX gs. radītajā Krievijas impērijas vapenī. Tajā bija iekalts Korāna 61.sūras 13.ajats: "Iepriecini pareizticīgos ar Allaha palīdzības un drīzas uzvaras solījumiem."
Nospiedums civilizācijā.
Viņa vārdā nosaukts vēlākais Krievijas imperators Aleksandrs I (1801.-1825.g.).
Aleksandrs Ņevskis mākslā.
S.Eizenšteins pēc atgriešanās no darba Meksikā uzņēma propagandistiski vēsturisko filmu "Aleksandrs Ņevskis" (1938.g.) un par to saņēma PSRS Valsts prēmiju (Staļina prēmiju?) 1941.gadā.
Dažus gadus Eizenšteins strādāja Meksikā, bet pēc atgriešanās PSRS uzņēma vēl citas savas slavenās filmas, piemēram, padomju vēsturiskos propagandas gabalus "Aleksandrs Ņevskis" (1938.g.) un "Ivans Bargais" (1944.-1946.g.), kuras gan ideoloģisku iemeslu dēļ tika izrādītas vēlāk.
Ņevskis un Latvija. Aleksandru Ņevski krievu ortodoksā baznīca iecēla svēto kārtā. Pēc tam, kad Rīgu XVIII gadsimtā ieņēma Krievijas karaspēks, toreizējā Aleksandra ielā tika uzcelta Aleksandra Ņevska baznīca.
Saites.
Novgorodas kņazi (862.-1478.g.).
