Afganistāna
Puštuniski - Afghānistān.
Valsts Rietumāzijā.
Ģeogrāfija. Robežojās ar Tadžikiju, Ķīnu, Indiju, Pakistānu, Irānu.
Atrodas Irānas kalnienes ZA daļā. 60% aizņem kalni un augstas plakankalnes. ZA daļā paceļas viena no augstākajām kalnu sistēmām pasaulē - Hindukušs (lielākā augstiene Afganistānas teritorijā Naušaka kalns, 7492 m), ZR - Paropāmiza, Sāfedkoha, Bandi-Turkestānas grēda. Uz dienvidiem no tām - Vidusafganistānas kalni (augstums līdz 4182 m) un Gaznī-Kandagāras plakankalne. Dienvidos un DR daļā 500-1000 m augsti tuksnešaini līdzenumi (Registānas tuksnesis), austreņos - Suleimāna kalnu atzari. Tadžikijas pierobežā Baktrijas līdzenums.
Iedzīvotāji. Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu.
Puštuni - 55%, valsts rieteņu daļā (10 miljoni, 1970.g.).
Tadžiki - 19%.
Uzbeki - 9%.
Hazāri - 8%.
Čāraimaki - 4%.
Turkmēņi - 3%.
Nuristāņi.
Beludži - valsts dienvidos.
Brahuji - nedaudz valsts dienvidos.
Kalaši - iespējams, Maķedonijas Aleksandra nometināto grieķu pēcnācēji.
Reliģija. Islāms. Afganistānā lieto 3 kalendāru sistēmu: oficiāli Saules kalendāru (Saules hidžru), Mēness hidžru un Gregora kalendāru.
Administratīvais iedalījums - 34 provinces.
Klimats. Kontinentāls subtropu klimats. Vidējā tempertūra jūlijā 24-32oC, 2500-4000 m vjl. ap 10oC; 10-8oC; kalnos līdz -30oC.
Nokrišņi dienvidu līdzenumos 40-50 mm gadā, iekšzemes plakankalnēs 200-250 mm gadā, kalnu nogāzēs līdz 800 mm gadā.
Hidroloģija. Upes: Murgaba, Herīrūda (Tedžena), Hīlmenda, Amudarja (augštecē Pjandža), Kabula; izmanto apūdeņošanai.
Daba. Subtropiskas kalnu tuksnešu pelēkbrūnās augsnes un kalnu pelēkzeme. Lielas platības klāj smiltis. Pārsvarā sausās stepes un tuksneši, kalnu rajonos kalnu pļavustepes, kalnu pļavas.
Meži 3% teritorijas, galvenokārt kalnu rajonos (mūžzaļie ozoli, priedes, baltegles, Himalaju ciedri).
Afganistāna ietilpst Holarktiskajā zooģeogrāfiskajā apgabalā. Dzīvnieki: kalnu aitas un kalnu kazas, džeirāni, kulani, vilki, svītrainās hiēnas, leopardi, zeltainie šakāļi, bruņurupuči, čūskas, daudz putnu un kukaiņu (siseņi).
Vēsture. Apdzīvota no V g.tk.pmē.
Tās teritorijā I g.tk.pmē. pastāvēja kultūrvēsturiskie apgabali - Baktrija, Margiāna, Arahosija.
VI gs.pmē.-VI gs.mē. ietilpa Seno Austrumu valstīs - Ahemenīdu, Seleikīdu, Grieķu Baktrijas, Kušanas, Sasanīdu valstīs.
Afgāņi, Suleimana kalnos dzīvojošās tautas minēti VI gs. zinātniskajos darbos. Klejotāju ciltis dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā, nodarbojās ar lopkopību.
Tieši tagadējās Afganistānas teritorijā Maķedonijas Aleksandrs iemīlējās un apprecējās.
Seleika I Nikatora karagājiens (306./305.g.pmē.). Ap 305.g.pmē. Seleiks I Nikators veica sekmīgu karagājienu uz Indiju, 306.gadā sakāva Maurju ķēniņu Čandraguptu. Taču saņēma satraucošas ziņas no rietumiem un bijis spiests slēgt mieru, piekāpjoties Čandraguptam teritorijā uz rieteņiem no Indas - atteicās no Beludžistānas un austreņu Afganistānas.
Pirms vairāk kā 2000 gadiem Afganistānā no kaņepēm rafinēts hašišs, to veikušais tiek godāts kā svētais.
VI gs. Afganistānas teritorija atradās Tjurku kaganāta atkarībā.
VII-VIII gs. Afganistāna ietilpa Arābu kalifātā.
X-XII gs. ietilpa Gaznevīdu valstī.
XII-XIII gs. sākumam Afganistāna bija Gurīdu valsts centrs.
XIII gs. Afganistānu pakļāva mongoļi.
Cauri Afganistānas teritorijai viduslaikos vijās Lielais zīda ceļš. Kājām pa Afganistānu izceļojis Marko Polo.
XIV gs. Afganistānas teritorija ietilpa Timurīdu valsts sastāvā un 1416.gadā Timura dēls un troņmantnieks pārnesa valsts galvaspilsētu uz Herātu.
XVI gs. Afganistānas teritoriju pakļāva Indijas Lielie Mogoli un Persijas sefevīdi.
XVIII gs. sākumā Afganistānu pakļāva Persijas Nadīršahs.
Pakāpeniski notika afgāņu tautas veidošanās. XVI-XVII gs. klejotāju ciltis pārgāja uz nometnieku dzīvi.
1747.gadā Ahmadšāhs Durānī nodibināja neatkarīgu afgāņu valsti - Durānī valsti. Pēc viņa nāves 1773.gadā pieauga lielo feodālo hanu vara.
Afganistānas pilsētām 1791.-1792.gados sekmīgi uzbruka Buhāras emīrs Šahmurads.
Ahmadšāha Durānī pēcnācēji nespēja saglabāt valsts vienotību un 1818.gadā valsts sadalījās vairākās pastāvīgās valstiņās.
Afganistānas konsolidācijas process turpinājās emīru Dostmuhameda (1834.-1863.g.), Šeralī (1863.-1879.g.) un Abdurahmāna (1880.-1901.g.) valdīšanu laikā. To aizkavēja britu agresija.
I angļu-afgāņu karš (1838.-1842.g.). Pirmajā angļu-afgāņu kara laikā 1838.-1842.gadam briti tomēr atjaunoja tronī Šudžu Ulmuluku.
Pēc britu-afgāņu kariem (1838.-1842.g. un 1878.-1880.g.) Afganistāna saglabāja neatkarību, taču emīrs Abdurahmāns bija spiests atzīt Lielbritānijas kontroli ārpolitikā.
Sadursmes ar krieviem. 1885.gadā pie Kušas upes notika sadursmes ar afgāņiem, kurus bija uzkūdījuši briti. Tomēr šīs sadursmes bija īsas un nepārauga iekš kaut kā nozīmīgāka. Tādejādi bez plašas militāras darbības tika okupēta Karakumu tuksneša teritorija līdz Amudarjas upei, Afganistānas ziemeļu provinces, pievienojot krievu impērijai un izveidojot robežu apsardzes cietokšņus (fortus).
1893.gadā Lielbritānija panāca afgāņu apdzīvotās teritorijas dienvidu daļas pievienošanu saviem īpašumiem Indijā (Afganistāna līdz pat šim laikam neatzīst savu robežu ar tagadējo Pakistānu).
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Afganistāna kļuva par centralizētu absolūtu monarhiju. Tika radīta regulāra armija un vienots administratīvais aparāts, mēģināja ieviest vienotu naudas sistēmu un ierobežot ārzemju tirdzniecības kapitāla ieguldījumus.
XIX gs. beigās Lielbritānija uzspieda Afganistānai savu protektorātu.
Emīra Habibulāha valdīšanas gados (1901.-1919.g.) aktivizējās sabiedriskā doma. Jaunafgāņi (inteliģenti, liberālie muižnieki, tirgotāji) pieprasīja pilnīgu nacionālo neatkarību un sociālas reformas.
1919.gadā pie varas nāca emīrs Amanulāhans, kas bija labvēlīgs jaunafgāņiem.
1919.gada 28.februārī Afganistāna tika pasludināta par pilnīgi neatkarīgu valsti, tā atbrīvojoties no britu ietekmes, un tā arī nekļūstot par Britu impērijas sastāvdaļu. 1919.gada martā pirmā Afganistānas neatkarību atzina Padomju Krievija, maijā nodibinot ar to diplomātiskās attiecības.
1919.gada maijā Lielbritānija pieteica Afganistānai karu, tomēr tā paša gada augustā bija spiesta atzīt Afganistānas neatkarību preliminārā līgumā.
Pirmo reizi vēsturē Afganistānas nozīmīgāko kalnu grēdu Hindukušu 1924.gadā pārlidoja latviešu lidotāju komanda Pētera Mežaraupa vadībā.
1923.gadā tika pieņemta pirmā Afganistānas konstitūcija.
1921.gadā Afganistāna un PSRS noslēdza draudzības līgumu, bet 1926.gadā - neitralitātes un svstarpējās neuzbrukšanas līgumu.
Amānulahana iekšpolitika veicināja kapitālisma attīstību. Feodālo spēku opozīciju atbalstīja zemnieki, kuras intereses jaunafgāņi nebija respektējuši. Tādēļ 1928.gadā sākās sacelšanās un Amānulahans tika gāzts.
1929.gada janvārī par karali pasludināja sacelšanās vadītāju Bačai Sakao (Habibulāhu). jaunafgāņu reformas atcēla.
1929.gada oktobrī bijušā kara ministra M.Nadīra (Nadīršahs) vadībā Bačai Sakao režīms tika gāzts. Karaļa Nadīršaha (1929.-1933.g.) politikas mērķis bija panākt Afganistānas iekšēju konsolidāciju, kompromisu starp reformu un tradīciju piekritējiem.
1931.gadā tika pieņemta jauna konstitūcija.
1933.gadā tronī kāpa Nadīršaha dēls Muhameds Zahīršahs (1933.-1977.g.), kas turpināja tēva politiku.
II Pasaules karā Afganistāna bija neitrāla.
Kopš 1946.gada ir ANO locekle.
Pēckara gados sakarā ar ekonomisko atpalicību un ārzemju kapitāla ieplūšanu Afganistānas saimniecībā pastiprinājās opozicionārs noskaņojums buržuāzijas un inteliģences aprindās.
1950.-1951.gados izveidojās politiskas brupas, kas izdeva laikrakstus, prasīja brīvību politiskajām partijām, kā arī valdības aparāta demokratizāciju. 1952.-1953.gados šo grupu darbību aizliedza.
1953.-1963.gados Muhameda Daūda valdība nostiprināja valsts kapitālisma pozīcijas (valsts sektora izveidošana rūpniecībā, valsts kontrole privātuzņēmumos), ieviesa ekonomiskās attīstības plānošanu pa piecgadēm. Paplašinājās sadarbība ar PSRS un citām krievu satelītvalstīm.
Karaļu varas beigas. 1973.gada 17.jūlijā galma apvērsuma rezultātā tika gāzta karaļu vara Afganistānā ar pēdējo karali M.Zahīršahu, tika pasludināta republika. Viens no apvērsuma organizētājiem Muhameds Hans Daūds kļuva par Afganistānas prezidentu no 1973.gada februāra - 1978.gadam.
Viņa valdība paredzēja ekonomiskas reformas - banku nacionalizāciju, darbadienas saīsināšanu, iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanu pilsētās, taču tās neīstenoja.
1975.gadā tika pagarināts PSRS un Afganistānas neuzbrukšanas līgums (1931.g.).
Marksistu apvērsums. 1978.gada 27.aprīlī PSRS apmācītu virsnieku-marksistu grupa no ATDP („Afganistānas Tautas demokrātiskā partija,” dibināta 1965.gadā) veica komunistisku apvērsumu ar partijas vadoni Nuru Muhammadu Taraki priekšgalā. Prezidents Muhameds Dauds un viņa ģimenes locekļi tika sodīti ar nāvi.
1978.gada 5.decembrī Maskavā tika parakstīts PSRS un Afganistānas Draudzības, labu kaimiņattiecību un sadarbības līgums uz 20 gadiem.
Režīma politika bija vērsta uz zemes reformu, obligātu apmācību sociālistiskā garā un nežēlīgām un bruņotām oponentu represijām. Pusotru gadu tā izmisīgi mēģināja reformēt valsti, bet panākumi bija vāji. Viņu iedibinātajam režīmam bija maz kopīga ar afgāņu cilšu tradīcijām, kuru bija liels daudzums un dažādība. Tamdēļ visa šā gada laikā ATDP zaudēja atbalstu un popularitāti afgāņu vidū. Ik pa brīdim kādā no provincēm sākās sacelšanās. Pati MTDP sašķēlās divās frakcijās: „Tauta” (Haļk) un „Karogs” (Parčam).
Ārpolitiska bija vērsta uz neitralitātes ieturēšanu un nepievienošanos militāriem blokiem.
Padomju invāzija (1979.-1989.g.).
Kara nobriešana. 1979.gada aprīlī Afganistānā notika plaša sacelšanās pret ATDP režīmu, un tai izdevās kontroli saglabāt tikai Kabulā, Kandagārā un dažās citas lielajās pilsētās.
Bija skaidri redzams, ka padomju plāns Afganistānas padarīšanai par draudzīgu sociālistisku satelītvalsti pagalam nedevās, un 1979.gada decembrī Kremlis deva pavēli karaspēka ievešanai.
1979.gadā uzbrukumā Kabulā tika nogalināts ASV vēstnieks.
Kara gaita. PSRS ieveda karaspēku Afganistānā 1979.gada 24.decembrī pēc Leonīda Brežņeva pavēles, lai izstāvētu Maskavai draudzīgo ATDP valdību. Komandēja ģenerālis Boriss Gromovs. Par marionešu valdības galvu kļuva Babraks Karmals.
Afganistāna kļuva par galveno aukstā kara fronti, jo afgāņu modžahedus atbalstīja ASV, kas bija spiesta radikāli izmainīt savu politiku Centrālāzijā.
Robežupe Amudarja bija pārāk strauja, lai tajā montētu pontontiltus, tādēļ karavīrus ieveda ar helikopteriem. Modžahedi jau tam bija gatavi un PSRS virzienā devās pirmie līķi.
Krievu karaspēks ātri pārņēma kontroli lielākajās pilsētās, karabāzēs un stratēģiskajās vietās. Padomju lidmašīnas nolaidās tieši Kabulas lidlaukā.
Prezidents un ģenerālis Hafizuls Amins patvērās Tadžbega pilī, ko drīzumā krievi ieņēma labi izplānotā desanta operācijā. Kabulas radio ziņoja par Afganistānas „atbrīvošanu” (mēs, latvieši, šito dziesmiņu jau esam dzirdējuši!). Amins tika nogalināts. Tā vietā nolikts Babraks Karmals.
Nedēļas laikā Afganistānā tika ievests ap 1800 tanku, ap 80 000 kareivju, 2000 militārā transporta vienību un nolaidās ap 4000 lidmašīnu.
Okupācijas sākumā VDK solīja PSRS vadībai, ka pilnīgai Afganistānas pārņemšanai savā kontrolē būs nepieciešami 3 mēneši, jo čekistiem bija radies iespaids, ka modžahedi ir vāji, tiem nav atbalsta afgāņu iedzīvotāju vidū un tie turas tikai pateicoties ārvalstu palīdzībai. Pēc 3 mēnešiem, tomēr saduroties ar spēcīgu pretestību, laiks tika paildzināts par 1-3 gadiem. Kā vēlāk izrādījās, arī 10 gadi bija par maz...
1981.gada maijā Saūda Arābija, Kuveita, Omāna, Katara un AAE nodibināja „Persijas līča valstu sadarbības padomi,” kuras uzdevums bija nodrošināt pret Irānas uzbrukumiem. Tāpat arī padome pieņēma lēmumu par savu atbalstu džihādam pret PSRS iebrucējiem Afganistānā.
Tiek lēsts, ka valstī darbojās ap 4000 bruņotu nemiernieku. Viņu ierastā stratēģija bija bojāt, elektrības līnijas, naftas cauruļvadus un radio centrāles, spridzināja valdības ēkas, lidostas, viesnīcas un kinoteātrus. Laikā no 1985.-1987.gadam bija uzskaitītas 600 šādas akcijas. Tika veikti 23 500 uzbrukumi dažādiem objektiem.
80.gadu vidū 7 afgāņu partizāņu organizācijas apvienojās Septiņu modžahedu partiju aliansē, kas koordinēja visas operācijas pret PSRS. Afgāņu nemierniekus atbalstīja ASV, Saūda Arābija, Pakistāna, Lielbritānija un pat Ķīna. Kopumā caur Pakistānas teritoriju modžahediem tika sniegta palīdzība 10 miljardu ASV dolāru apmērā. Pusi no šīs summas deva ASV, otru – Saūda Arābija. Lielu atspaidu afgāņiem sniedza amerikāņu piegādātās raķetes Stinger, ar kurām varēja notriekt krievu lidmašīnas un helikopterus.
Afganistānas karš nebija tipisks nacionālās atbrīvošanās karš, gan pieņēma reliģiskā džīhāda raksturu. Modžahedu rindās cīnījās daudzu valstu musulmaņi – arābi, afrikāņi, indonēzieši, filipīnieši, Ķīnas musulmaņi un pat padomju kareivji-pārbēdzēji, īpaši no islāmiskajām republikām.
Krievu okupantiem šis karš izvērtās par murgu. Afgāņu partizāņi apdraudēja viņus it visur.
Kara beigas. 1985.gada martā par PSRS ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs, kas pieprasīja izbeigt šo karu. Karavīru skaits tika palielināts līdz 108 000 kareivju un kaujas pārņēma visu valsti. Tās bija sīvākās kaujas visa kara laikā.
1987.gada novembrī ar PSRS atbalstu marionešu režīma Drošības un izlūkošanas departamenta vadītājs Muhameds Nadžibulla tika iecelts par režīma vadītāju Kabulā, lai kaut kā pretotos pieaugošajam modžahedu spiedienam.
1988.gadā avarēja Pakistānas līdera Zija ul Haka lidmašīna. Domājams, ka tajā bija ielikta bumba. Lidmašīnā atradās arī ASV sūtnis un ģenerālis Ahtars – džihāda kara piekritējs pret PSRS interventiem Afganistānā.
1988.gadā Pakistāna, Afganistāna, ASV un SPRS parakstīja Ženēvas vienošanos, saskaņā ar kuru krievu armijai Afganistāna bija jāpamet.
1989.gada janvārī PSRS KP CK ģenerālseketāra Mihaila Gorbačova pasludinātās perestroikas un glastnostj ietvaros sākas padomju karaspeka izvešana no Afganistānas. Maskava paziņoja, ka pēdējie padomju karavīri atstās kara izmocīto zemi 15.februārī.
Islāma pasaule līksmoja.
Pēc padomju karaspēka izvešanas 1989.gadā vara Kabulā palika marionetei Muhamadam Nadžibullam, kurš pamazām, parliecinoši kapitulēja modžahedu spiediena priekšā.
Kara rezultāti. Šis asiņainais karš ievadīja PSRS sabrukumu un līdz ar to tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Islāma pasaule atguva pašapzinību, ne stabilitāti. Pāri par 40 000 musulmaņu, kas Afganistāna nemaz nebija karojuši centas izraisīt svetos karus visā islāma pasaulē no Marokas lrieteņos līdz Indonēzijai austreņos.
Zaudējumi. PSRS karaspēka izvešana ilga no 1988.gada 15.maija - 1989.gada 15.februārim. Krievu armija zaudēja gandrīz 14 500 kareivju un virsnieku, 54 000 tika ievainoti, 400 pazuduši bez vēsts. Afganistānas karš paātrināja PSRS sabrukumu.
Afgāņiem gāja bojā vairāk kā miljons (saka pat, ka 1,5 miljoni) cilvēku. 5 miljoni devās bēgļu gaitās. Tiek uzskatīts par vienu no visbezjēdzīgākajiem kariem cilvēces vēsturē.
Saistība ar Latviju. Šai karā piedalījās 3640 karavīri no Latvijas. 54 (64?) gāja bojā un 177 tika ievainoti, viens pazudis bez vēsts. Pašlaik (2009.g.) Latvijā dzīvo 2350 šī kara veterānu.
1986. un 1987.gadā pie modžahedu alianses viesojās mūsu pašu Atis Lejiņš, toreizējais Zviedrijas Ārpolitikas institūta vadītājs.
Afganistānas kara veterāni Latvijā. Gunārs Rusiņš, Jānis Kušķis, Aleksejs Ščerbaks.
Valdis Vecbaštiks 80.gados dezertēja no krievu armijas un pārgāja modžahedu pusē. Viņš mira 2009.gada naktī uz Ziemassvētkiem ugunsgrēkā Nīderlandē, kur kopš tā laika dzīvoja, kad pārcēlās no Lielbritānijas pilsētas Barnetas. Afganistānas karā viņš bija pavadījis pusgadu, tad aizbēdzis ar modžahedu palīdzību.
Septiņu gadu nestabilitātes periods (1989.-1996.g.). Pēc padomju okupantu aizvākšanas valstī 7 gadus ilga nestabilitātes periods.
Pēc padomju karaspēka izvesanas 1989.gadā vara Kabulā palika marionetei Muhamadam Nadžibullam, kurs pamazam, bet pārliecinoši kapitulēja modžahedu spiediena priekšā. Tomēr modžahedu starpā auga auguma nesaskaņas, to grupējumi savstarpēji naidojās.
1990.gadā daudzi zemnieki pievērsās opija magoņu audzēšanai. Rezultātā Afganistāna, līdzīgi Mjanmai, kļuva par vienu no lielākajiem narkotiku ražotājiem pasaulē.
1991.gada aprīlī nepuštunu tautu modžahedu grupējums ar Ahmadšahu Masudu (tadžiks) un Rašidu Dustumu (uzbeks) priekšgalā ieņēma Kabulu gāžot Muhamada Nadžibullas sociālistisko valdību. Pats Nadžibulla patvērās ANO misijā Kabulā.
Par Afganistānas prezidentu kļuva Burhanudīns Rabani, kas veidoja islāmisku valdību. Tomēr nemieri valstī nerimās – Gulbedīns Hekmatijārs uzstājās pret jauno valdību, savukārt Ismaīlhans nodibināja atsevišķu šiītu kņazisti trijās rieteņu provincēs.
1994.gada janvārī cīņa starp modžahedu grupejumiem pieņēma jaunu rakursu – Rašīds Dustums sarāva savienību ar Ahmadšahu Masudu un pieslējās Gulbedīnam Hekmatijāram.
1994.gada oktobrī parādījas Taleban.
Talibu valdīšana. Pirmo reizi uz Afganistānas politiskās skatuves grupējums Taleban parādījās 1994.gada oktobrī, kad šis mazpazīstamais puštunu formējums sagrāba 10 000 Kalašņikova automatus un citus ieročus, kas atradās Gulbedina Hekmatijāra rīcībā Spinbuldakā (tuvu Pakistānas robežai). Ar Pakistānas specdienestu, Saūda Arābijas un amerikāņu CIP finanšu palīdzību talebāņi sagrāba Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandagāru. Te viņu rokas nokļuva tanki un pat veseli 6 PSRS ražotie iznīcinātaji Mig.
ASV atbalstīja talibāņus, jo tie solīja mieru un Afganistānas apvienošanu. Līdz ar to amerikāņi cerēja realizēt savus imperialistiskos naftas plānus, ka arī izmantot Afganistanu kā platformu no PSRS atkrituso jauno Vidusāzijas valstu „apgūšanai.”
1995.gada 5.septembrī talibu rokās krita Afganistānas lielaka rieteņu pilsēta un šiītisma centrs – Herata. Ismaīlhans bēga uz Irānu, kur valdība to pieņēma. Oktobrī talibi aplenca Kabulu, kuru aizsargaja tadžiki Ahmadšaha Masuda vadībā.
Režīms. Tā 1996.gada Kabulā pie varas nāca mazpazīstamais puštunu grupējums, kas nosauca sevi par „reliģiozajiem studentiem” (talibi). Šī valdība izcēlās ar galēju nežēlību un neiecietību, ko varēja salīdzināt tikai ar Sarkano khmeru režīmu Kampučijā. Tomēr bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz pasaules sabiedrība saka izprast šī necilvēcīgā režīma būtību. Arī talibu daudzinatais supratraibālisms bija tikai fikcija, jo organizācijā varēja tikt uzņemti tikai puštuni. Atraidīti tika hazari (šiīti), uzbeki, tadžiki – tie tika vajāti un pilsoņu karš turpinājās.
Vairums talibu vadoņu bija izgājuši apmācību slavenajā Deobandas medresē Pakistānā perioda, kad modžahedi karoja pret krievpadomju invāziju. Tiesi tur nākamie talebāņu vadoņi ar mullu Omāru priekšgalā pieņēma islāma stingri puritānisko paveidu. Nākot pie varas, talibi ieviesa Afganistānā šariata likumus – aizliedza tādas nekaitīgas nodarbošanās kā dejas, mūzika, gaisa pūķu laišana, šahs, fotografēšana un daudzus sporta veidus. Vienīgā iedzīvotāju izklaide bija roku cirsana, publiska pēršana un nošausana no Kalašņikova automāta. Politiskos oponentus kara uz telegrāfa stabiem pilsētu ielās. Visiem vīriesiem bija obligati jānēsā bārda, bet sievietēm – blīva čadra. Sievietēm nebija tiesības strādāt ārpus mājas, viņas nedrīksteja arī iet skolā.
Savu reliģisko īpatnību dēļ talibi nespēja arī noregulēt valsts dzīvi mierīgos apstākļos. Talibu vadoņi bija vienlaikus valsts amatpersonas un lauka komandieri. Viņu prombūtnē valsts nefunkcionēja. Ekonomikā nekādus uzlabojumus panākt nespēja – vienīgi ražoja opiju un veicināja kontrabandu uz bijušājām PSRS Vidusāzijas republikām.
Rezultātā talibi attīstīja pilnīgi bandītisku valsti, kuras visa valsts kase cieta valūtā glabājās alvas kastē zem mullas Omāra gultas.
Turpmāk. 1996.gada 4.aprīlī pasaules sabiedrības atraidītais mulla Omārs kā talibu galvenais līderis uzstājās Kandagārā Pravieša apmetnī un pieņēma uzticības zvērestu.
Tomēr, tā kā tie savās rindās neuzņēma citas tautības, tad tā arī nespēja nodibināt kontroli pār visu Afganistānas teritoriju. Bez tam tie izrādīja viesmīlību izceļotājam no Saūda Arābijas – Osamam Bin Lādenam un viņa vadītajai organizācijai „Bāze” (Al Quada), kas 1996.gadā ASV spiediena rezultātā tika izraidīti no Sudānas. Osama apmetās Afganistānā ka talibu „viesis.” 26.augustā viņš pasludināja džihādu pret „amerikāņu svēto vietu apgānītājiem” – amerikāņu bāzēm Saūda Arābijā. Ilgi gaidīt nenācās – jūnijā islāmistu kaujinieki nogalināja 19 amerikāņu kareivjus ASV GKS bāzē Hobarā.
1996.gada 10.septembrī talibi ieņēma Dželalabādu uz austreņiem no Kabulas. Šis panākums talibiem līdzēja arī pašas Kabulas ieņemšanā 26.septembrī. Galvaspilsētā talibi sagrāba sociālistisko prezidentu Muhamedu Nadžibullu, kas slēpās ANO misijā, kastrēja to, spīdzināja un nogalināja.
Talibu pozīcijas vēl vairak nostiprinaja tas, ka novembrī Pakistāna pie varas atgriezās Navazs Šarifs.
Tikmēr Ahmadšahs Masuds organizēja talibiem pretspēku – ta saucamo „Ziemeļu aliansi.” Ta apvienoja nepustunu izcelsmes lauku komandierus ar modžahediem, zināmākais – Rašids Dustums, kas komandēja uzbekus. Galvenais Alianses nocietinajums bija cietoksnis Mazarišarifas pilsētā. Aliansi atbalstīja Turcija, Krievija, Indija, Uzbekija, Kazahija, Kirgīzija un Tadžikija.
1997.gada 19.maijā talibi ieņēma Mazarišarīfu, taču pēc četrām dienām pilsētā sākās sacelšanās un masu slepkavības. Talibi zaudēja ap 3000 kaujinieku un bija spiesti no pilsētas atkāpties.
1997.gada 28.septembrī talibu policija aizturēja 19 rietumu žurnālistus, kā arī ES pilnvaroto humānās palīdzības jautājumos Emmu Bonīno. Visus gan atlaida, taču šis incidents piesaistīja starptautiskās sabiedrības uzmanību sieviešu stāvoklim talibu valstī. ASV Valsts sekretāre Madlēna Olbraita un prezidenta sieva Hilarija Klintone kopā ar feministu lobijiem Vašingtonā pārliecināja Bilu Klintonu mainīt politiku pret talibu režīmu.
1998.gada februārī Binlādens paziņoja par „Starptautiskās islāma frontes” nodibināšanu, kas cīnīsies pret „žīdiem un krustnešiem.”
ANO 8.februārī vadītā Starptautiskā sieviešu diena tika „veltīta” talibu režīma apspiestajām sievietēm. Talibi par atbildi jūlijā slēdza rietumnieku palīdzības dienestu aģentūras.
1998.gada 8.augustā talibi no jauna ieņēma Mazarīšarifu un Ziemeļu alianse atkāpās. Atriebjoties par iepriekšējo sakāvi, talibi pilsētā nogalināja līdz pat 6000 iedzīvotājiem – daudz no tiem bija hazāri. Ap 400 hazāru sievietēm tika aizvestas uz Kabulu par piegulētājām. Bez tam talibi nogalināja arī 11 irāņu diplomātus, kas, droši vien, bija iesaistīti ieroču piegādei Ziemeļu aliansei.
Šā iemesla dēļ Irāna izskatīja kara sākšanas iespēju, tomēr to atturēja ASV atbalstītās Pakistānas pretuzbrukuma varbūtība.
2001.gada 19.janvārī ANO Drošības padome pieņēma 1333.rezolūciju, kas paredzēja embargo ieroču piegādēm talibu režīmam un noteica ekonomiskās sankcijas, ka arī saturēja prasību izraidīt Osamu Binladenu.
2001.gada 10.maijā par milzīgām šausmām visas pasaules vēsturniekiem, arheologiem un visai pasaules sabiedrībai, talibi ar sprāgstvielām un lielgabaliem iznīcinaja divas lielas Bamjanas Budas statujas, uzskatot tas par pagāniskiem simboliem. Statujas par godājamām uzskatīja hazāru šiīti.
2001.gada 5.augustā tika arestēti 8 ārvalstu strādnieki un apsūdzēti kristietības izplatīšanā.
2001.gada 8.septembrī divi talibu diversanti, uzdodamies par žurnalistiem, iekļuva Pandžšēras aizā Afganistānas pašos ziemeļos un nogalinaja vienu no Ziemeļu alianses līderiem – Ahmadšahu Masudu.
Alianses organizēšana pret talibiem. 2001.gada 11.septembrī musulmaņu kaujinieki uzbruka Ņujorkai, taranējot nozīmīgus objektus ar 4 nolaupītām pasažieru lidmašīnām.
15.septembrī toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs atbildību pilnībā uzvēla uz Osamu Binlādenu un viņa kaujinieku grupējumu Al Qaeda. Tad viņš pasludināja „krusta karu” (visai neveiksmīgs apzīmējums!), vēlāk „karu pret terorismu.” Valdošajam talibu režīmam tika izvirzīts ultimāts: Osamas neizdosanas gadījumā piedraudēts ar talibu režīma iznīcināšanu. Talibi amerikāņiem atteica un sākās iebrukuma gatavošana Afganistānā.
18.septembrī ANO Drošības padome atbalstīja ASV un apstiprinaja atbalstu savai 1333.rezolūcijai. NATO valstis kā arī Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande izveidoja „pretterorisma koalīciju.” Visai drīz arī Krievijas diktators Vladimirs Putins apliecināja atbalstu ASV iebrukumam Afganistānā, jo saprata, ka tas viņam atbrīvos rokas jautājumā ar dumpīgo Kaukāzu, īpaši Čečeniju.
Jau 19.septembrī 8 ASV CIP aģenti izlidoja uz Pandžšēras ieleju Afganistānā, kura toreiz atradās talibu opozīcija - t.s. Ziemeļu alianse. Amerikāņi atveda 3 miljonus dolāru skaidrā naudā, un tas būtiski nosvēra Ziemeļu alianses modžahedu līderu prātus par labu kopējam karam pret talibiem. Lai gan Ziemeļu alianses kontrolē atradās tikai ap 10% Afganistānas teritorijas, tieši tā starptautiski tika uzskatīta par oficiālo Afganistānas valdību ar nosaukumu Afganistānas Islāma valsts.
Divas no bijušajām PSRS Centrālāzijas padomju republikām, kas robežojās ar Afganistānu – Uzbekija un Tadžikija atļāva koalīcijas spēkiem izmantot savu gaisa telpu un aviācijas bāzes apmaiņā pret solījumu sniegt palīdzību. Uz tādiem pat noteikumiem atbalstīt koalīciju piekrita arī Pakistāna ar prezidentu Pervezu Mušarafu priekšgalā, lai gan iepriekš viņš bija ticis iekļauts „melnajā sarakstā” kā diktators. Tomēr situācija Pakistānā bija ārkārtīgi sarežģīta, par palīdzību „neticīgajiem” draudēja izraisīties sacelšanās. Nopietni mēģinājumi piesaistīt koalīcijas pusē Irānu netika veikti, jo ASV Valsts departaments spītīgi atteicās izsvītrot Irānu no „teroristisko valstu” saraksta, lai gan Irāna konsekventi pamazām virzījās demokrātijas virzienā.
No 2001.gada septembra beigām Afganistānā jau darbojās nelielas speciālo uzdevumu vienības, bet aktīva karadarbība sākās 7.oktobrī. kara mērķi bija skaidri: talibu valdīšanas izbeigšana, turpmāku teroristu darbības izbeigšana Afganistānas teritorijā, 11.septembra terora aktu organizatoru sagūstīšana vai likvidēšana. ASV izveidotajā koalīcijā bija 43 valstis, pārsvarā rietumvalstis (arī Latvija) - to sauca par "Starptautiskajiem drošibas atbalsta spēkiem" (The International Security Assistance Force).
Talibu militāra padzīšana. Tika pasludināta operācija „Taisnīgums bez gala,” kuru vēlāk pārdēvēja par „Stipras brīvības operācija” musulmaņu protestu dēļ. Tā sākās 7.oktobrī, kad no Indijas okeānā peldošajiem aviācijas bāzes kuģiem pacēlās lidmašīnas un deva triecienus pa „Al Kaidas” nometnēm un talibu objektiem Afganistānā - pārsvarā Kabulā un Kandagārā. Koalīcija darbojās saskaņoti ar Ziemeļu aliansi, kas, būdama jau gandrīz vai talibu iznīcināta, saņēma finansējumu un ekipējumu, sturmēja talibu pozīcijas un pilsētas uz sauszemes.
9.oktobrī talibu līderis mulla Omārs, kas atradās Kandagārā un tika godāts kā „Afganistānas Islāma emirāta pareizticīgo komandieris,” atteicās izdot Osamu Binlādenu, tā vietā piesaukdams džihādu pret ASV un tās sabiedrotajiem.
19.oktobrī īpaši pielāgoti helikopteri CH-47 no militārās bāzes Uzbekijā izsēdināja pirmās amerikāņu īpašo uzdevumu vienības komandas netālu no Mazarīšarīfas valsts ziemeļos.
20.oktobrī notika tieši gaisa uzbrukumi Mazarīšarīfai un reids Kandagārai.
21.oktobrī ASV spēki sāka gaisa triecienus talibu pozīcijām Kabulā.
26.oktobrī Afganistānā ieradās gāztā karaļa Zahīršaha sūtnis – bijušai lauka komandieris un modžaheds Abduls Huks. Talibi viņu sagūstīja, spīdzināja un nogalināja.
9.novembrī (10.novembrī?) Ziemeļu alianse ieņēma Mazarišarifu. 700 talibi, kas bija patvērušies pašā pilsētā, tika nogalināti atriebjoties par talibu slepkavībām iepriekš pilsētā.
11.novembrī Ismaīlhans ieņēma Heratu. Krita arī talibu atbalsta punkts Tālogāna. Ziemeļu alianse ieņēma Kaleinovu.
13.novembrī (14.novembrī?) Ziemeļu alianses spēki ģenerāļa Fahima vadībā iegāja Kabulā. Amerikāņu īpašo uzdevumu vienību spēki sāka virzīties uz Kandagāru.
25.novembrī (23.novembrī?) pēc 11 dienu ilgas bombardēšanas krita talibu cietoksnis Kunduzā.
Novembra beigās vairāk kā 400 sagūstītie talibi sadumpojās Kalai-Džanghi (cietoksnis uz ziemeļiem no Kabulas). Lielākā daļa buntavnieku gāja bojā no Ziemeļu alianses rokas un amerikāņu bumbošanas. Pāri palikušo 84 talibu vidū izrādījās arī kāds amerikānis – Džons Vokers. Viņš tika izvests uz ASV un tiesāts kā nodevējs.
25.novembrī bāzē Bagramā ieradās pirmie ASV konvencionālo spēku kareivji.
6.decembrī (7.decembrī?) padevās pēdējā lielā talibu pilsēta – Kandagāra. Lauku rajonos daudzviet laupīja bandīti.
Kaujas turpinājās Afganistānas ZA, kur koalīcijas spēki mēģināja Osamu Bin Lādenu un viņa „Alkaidu” izsist no Toraboras kalnu nometnes. Turienes talibi tika apspiesti decembra vidū.
Alianse talibus sakāva nedaudz vairāk kā divu mēnešu laikā. Oficiāli par talibu sakāvi paziņoja 17.decembrī un vara pārgāja Apvienotās islāma frontes rokās, bet faktiski ASV vadīto ISAF spēku rokās.
Sagūstītos nosūtīja uz Gvantanamas cietumu Kubā – tiem nepiestādīja apsūdzību un arī netiesāja.
Pēctalibu periods (2002.-2021.g.). 2002.gada karadarbībā Rietumu koalīcija turpināja „karu pret terorismu” - vajāja talibus un alkaidiešus pa visu Afganistānu, taču panākumi vairs nebija tik spoži. Pavasarī talibi sāka partizāņu karu, tostarp plaši izmantoja nāviniekus - šahīdus.
Osamu Bin Lādenu un mullu Omāru tā arī neizdevās notvert. Iespējams, Bin Lādens tika ievainots uzbrukumos Toraboras kalnu nometnei un tagad slēpās pierobežā vai pat Pakistānā. Rietumos analītiķi arvien vairāk apšaubīja operācijas turpināšanas lietderību, jo arvien vairāk cieta afgāņu mierīgie iedzīvotāji.
2002.gada 23.janvārī musulmaņu kaujinieki Karači (Pakistāna) nolaupīja amerikāņu žurnālistu Daniēlu Pērlu no Vallstreet Journal. Pēc dažām nedēļām amerikāņu diplomātiem tiek piesūtīta videokasete ar žurnālista nāvessoda ierakstu. Aprīlī pakistāņu varas iestādes žurnālista nāvē par vainīgu atzina britu pavalstnieku Ahmadu Omāršeihu un notiesāja to uz nāvi.
2002.gada jūnijā Kabulā savācās visas Afganistānas cilšu un līderu Lielā padome – Loija Džirga, ar mērķi izveidot visas valsts jauno valdību. Pēc ilgam debatēm par prezidentu pārejas laikā apstiprināja Hamidu Karzaju, kurs ieņēma prezidenta amatu sakot ar decembri. Kabulā no Romas atgriezās bijušais karalis Zahīršahs, kam piešķīra goda nosaukumu „nācijas tēvs.” Neskatoties uz šīs valdības veseliem trijiem mēģinājumiem atjaunot Afganistanas vienotību, daudzi valsts apgabali palika zem vietējo lauku komandieru varas. Afganistānā turpinājās alkaidiešu un talibu organizētas slepkavības un diversijas.
2003.gada janvārī talibi pārgrupējās, un ASV spēki cīnījās pret jaundibinātajiem grupējumiem.
2008.gada novembrī un decembrī talibi uzbruka Afganistānas apgādes līnijām Pakistānā.
Talibu partizāņu karš bija tik efektīvs, ka starptautiskā koalīcija bija spiesta palielināt karavīru daudzumu, 2009.gadā tas pārsniedza jau 100 000, neskaitot privātos militāros uzņēmumus.
2010.gada jūnijā ASV un tās sabiedrotie paziņoja par karaspēka izvešanu.
2011.gada 2.maijā ASV spēki Pakistānā nogalināja Osamu Bin Lādenu.
Baraka Obamas prezidentūras laikā notika ievērojamas amerikāņu karavīru skaita samazināšana.
Pilnībā izvest karavīrus no Afganistānas plānoja Donalds Tramps, taču viņam neizdevās to veikt iekšpolitisku iemeslu dēļ.
2021.gada 14.aprīlī Baidens paziņoja, ka 1.maijā sāksies ASV karaspēka izvešana no Afganistānas. Ta tiks noslēgta 11.septembrī - tātad tieši 20 gadu pēc uzbrukuma Dvīņu torņiem. Tādejādi būs beidzies visilgākais karš ASV vēsturē. Patlaban Afganistānā atrodas tikai 2500 amerikāņu karavīru kā atsevišķas vienības un vēl 1500, kas iekļauti kopējo NATO spēku sastāvā. Arī 7000 koalīcijas spēku karavīri (to skaitā arī 14 latvieši) arī pametīs Afganistānu līdz 11.septembrim.
Saskaņā ar oficiāliem kopumā no 2002.gada 7.oktobra līdz šim brīdim te krituši vairāk kā 2400 amerikāņu karavīri, bet ievainoti vēl nedaudz vairāk par 20 000. Votsona institūta (Votson Institute for International and Public Affairs) aplēses liecina, ka laikā līdz 2019.gada beigām Afganistānā un Irāk;a (tie abi bieži vien tiek uztverti kā viens karš) krituši vairāk par 7000 karavīru un vēl ap 8000 no privātajām militārajām kompānijām; ievainojumus guvuši vairāk kā 52 000 karavīru un kaujinieku. kritušo skaits vietējo amerikāņiem lojālo spēku rindās tiek lēsts vismaz uz 110 000 vīru. Oficiāli kritušo afgānu valdības karavīru skaits tiek norādīts kā 64 000 kareivju. Savulaikafgāņu prezidents Ašrafs Ganī paziņoja, ka viņa pirmajos 5 prezidentūras gados krituši 45 000 valdības kareivji.
Afganistānas karā iztērēti līdz 2 triljoni ASV dolāri.
Talibu ofensīva pēc amerikāņu spēku izvešana (2021.g.). 2020.gadā amerikāņi ar Talibanu noslēdza vienošanos par karaspēka izvešanu. Saskaņā ar to amerikāņi apņēmās atstāt Afganistānu, bet talibi apņēmās nepieļaut starptautisko teroristu bāzēšanos valstī.
Karaspēka izvešanu sāka jau prezidenta Trampa laikā, bet vairumā to darīja jau Baidena administrācija. Tā izsauca nepieredzētu talebāņu ofensīvu un Kabulas režīma piekritēju bēgšanu. Prezidents Ašrafs Gani aizbēga uz Uzbekiju.
2021.gada 13.augustā nāca klajā ziņa, ka talibu rokās kritusi Afganistānas otra lielākā pilsēta - Kandagāra. 10 dienu laikā talibu rokās nonāca gandrīz visa Afganistāna (33 no 34 Afganistānas provincēm, izņemot Pandžšīru), ieskaitot Kabulu, kur talibi ienāca 15.augustā.
Lielas ārzemnieku un vietējo afgāņu kolaborantu masas - ap 15 000 ASV pilsoņu un 50-60 tūkstoši afgāņu panikā sabēga Kabulas lidostā, cenšoties izbraukt uz ārzemēm. 5800 amerikāņu karavīru apsardzībā tas pamazām arī notika.
Pēc vairāk kā nedēļas pretošanās talibu rokās nonāca aī pēdējā Afganistānas teritorija - Pandžšīra, kur sakāvi cieta Afganistānas Nacionālā pretošanās fronte (ANPF).
Afganistāna atkal talebāņu rokās. Talebans atjaunoja pēdējā karaļa laika konstitūciju, tiesa, ierobežoja tur paustās sieviešu tiesības. Žurnālistiem publicēja 11 sadarbības likumus, kas paģēr darboties atbilstoši islāma principiem, faktiski, noliedzot jebkādu varas kritiku.
Aplūkojamie objekti.
Klinšu gleznojumi.
Kabula. Valsts galvaspilsēta.
Kandagāra. Otra lielākā valsts pilsēta.
Mundigakas celtņu atiekas. Baktriešu būves Kandagāras tuvumā.
Mazarīšarifa. Afganistānas ziemeļu galvaspilsēta, Balhas provinces administratīvais centrs. Pilsēta savu nosaukumu esot dabūjusi no imāma Ali mauzoleja.
Zilā mošeja. Mazarīšarīfas simbols. Celta XI gs., atrodas pilsētas centrā. Savu nosaukumu ieguvusi no zilajām marmora flīzēm. Saskaņā ar nostāstu iekšā atrodoties imāma Ali kapene. Neticīgos neielaiž. Kalīfa Ali (656.-661.g.) "svēto" kapu godina Nedžefā (Irāka) un Mazarišarifā (Afganistāna, kur Ali nav bijis).
Bagrama.
Balha.
Dželālabada. Jelalabad. Nangarhāras vilajeta centrs, Afganistānas DA, Kabulas upes ieleja.
Sultāniškošima. Te ir ena pirmsislāmiska svētnīca. Varbūt zoroastriešu vai Saules pielūdzēju. Tam ir sargs ar atslēgām - parāda, kur apglabāti svētie, kur kurināta uguns, kur atstāti ziedojumi. Kokos iesietas lupatiņas. Mūsdienās te ziedo naudu.
Blakus senajam templim ir islāmistu lūgšanu nams.
Horasānas province.
Herāta.
Helmandas province.
Kajakai.
Kajakai spēkstacijas dambis. Tā uzbūvēta uz Afganistānas garākās upes – Helmandrudu, no kuras arī provinces nosaukums. Svarīgs stratēģisks objekts, par to ris sīvas cīnas starp NATO un talibiem.
Budas statujas Bamjānā. Talibu iznīcinātas.
Afganistānas anomālā zona.
Hādas budistu klosteris. I-V gs.
Fundukistānas ielejas gleznojumi. VI-VII gs.
Surhkotāla kalna svētnīca. II-III gs.
Laškargāhas pils. XI gs. Netālu no Būstas.
Džāmas minarets. XII-XIII gs.
Tahterostāma stūpa.
Pandžšīra. Viena no 34 Afganistānas provicēm, atrodas uz ZA no Kabulas. Atrodas tāda paša nosaukuma upes 115 km garajā ielejā, no ārpasaules nošķirta ar vairākus tūkstošus metru augstām kalnu pārejām. Lielākoties apdzīvo tadžiki, 150-200 tūkstoši iedzīvotāju. XX gs. 80.gados ielejas iedzīvotāji nepadevās krievu okupantiem leģendārā karavadoņa Ahmadšaha Masuda vadībā, 90.gados cīnījās pret talibiem, bet 2021.gadā jau karavadoņa dēla Ahmada Masuda vadītie kaujinieki kapitulēja talibu priekšā. Uz ieleju bija atkāpušies arī tie afgāņu karavīri, kas nevēlējās pakļauties talibiem.
Saites.
Afganistānas karaļi (?-1973.g.).
