Alu pilsētas
Galvenokārt viduslaiku dzīvojamo, saimniecības, kulta un aizsardzības ēku atliekas, kas iekārtotas un pielāgotas dabisku alu sistēmās, retāk izveidotas mākslīgi pilnīgi no jauna. Tādas atrodamas Kaukāzā, Krimā, Vidusāzijā, Indijā, Ķīnā u.c.
Eiropa.
Pradjamas alu pils. Slovēnija.
Krimas alu pilsētas. Tās ir galvenokārt viduslaiku alu pilsētu atliekas - dzīvojamo, saimniecības, aizsardzības un kulta celtņu atliekas. Kombinējas virszemes būves ar būvēm dabiskajās vai mākslīgajās alās. Daudzkātīgi dažādu ekspedīciju pētītas. Krimā eksistē leģendas arī par citām pazemes pilsētām, kas tiek meklētas.
Čufutkale.
Mangupkale.
Matera. Itālija, Bazilikatas province, alu pilsēta. 2019.gada Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Apraksts. UNESCO sarakstā. Vienīgā vieta pasaulē kur cilvēki dzīvo vēl pirms 9000 gadiem klintī izurbinātās alās.
Inkermanes alu klosteris. (Инкермане)
Uplisciha. Gruzija.
Uspenskas klosteris. (Успенский монастырь)
Āzija.
Adžantas alu klosteru komplekss. Indija, Maharaštras pavalsts.
Maraza. Azerbaidžāna. Divstāvu mauzolejs.
Ķīnas alu pilsētas. Senas ķīniešu apmetnes, kas veidotas kā daudzlīmeņu tersu mājas-alas. Viena no tādām pilsētām atrodas Huanhe upes ielejā centrālajā Ķīnā. Izmantojot iežu mīkstumu, senie ķīnieši jau izsenis rakās iekšā lesa veidotajos pakalnos - tā izrādījās visai efektīga celtniecības metode. Huanhe ielejas apmetne sen jau ir cilvēku pamesta, bet citās Ķīnas daļās tādas pilsētas vēl "darbojas."
Kapadokijas alu pilsētas un klosteri. Milzīgas pazemes būves ar nesaprotamu funkciju un pazemes svētnīcu kompleksi vidējā Anatolijā (Turcija). Pirms tūkstošiem gadu Kapadokijā vulkāniskā aktivitāte šeit atstāja nogulumus no pelniem, dubļiem un lavas. Nokrišņi un vēji noārdīja virsējo mīksto zemes slāni, bet cietie ieži palika un izveidoja neparastu ainavu - tā sāka izskatīties kā uz Mēness.
Kapadokija sākumā piederēja hetiem, tad persiešiem, tad bija Romas impērijā. Agrīnie kristieši turējās savrupus un dzīvoja askētiski, lai būtu tuvāk Dievam. Heremes ieleja Kapadokijā šiem cilvekiem likās īpaši pievilcīga. Drīzi vientuļnieki atskārta, ka dīvainās akmens formācijas labi padodas kalšanai un tas var pārvērst mitekļos, var izveidot daudz telpu un eju. Šeit tika ierīkotas ķelles, veidojās kopienas. Šis apvidus kļuva pazīstams pirmāmkārtām ar kristiešu baznīcām - dažas no tām izvietotas vienkāršās telpās, citas izveidotas ka pilnvērtīgas celtnes ar arkām un kupoliem. Heremas ielejā saglabājušās ap 365 baznīcām un kapelām, kas ierīkotas tieši klintīs. Vairums no tām nāk no X un XI gadsimtiem, dažas - daudz vecākas. Visa Kapadokijā baznīcu ir vēl daudz vairāk.
Ir pieņēmums, ka šai apvidū kādreiz bijušas arī pilsētas, dzīvoja tūkstošgalvīgas kopienas, kas VII gs. meklēja pazemes klinšu koridoros patvērumu no arābu iebrucēju vajāšanām. Kad briesmas bija jau garām, cilvēki cēla citas baznīcas bizantiešu stilā. Visas tās tika izcirstas klintīs un izrotātas ar freskām un gleznojumiem. Te ir arī ornamenti bez attēliem, kas attiecas uz "svētbilžu strīdus" laiku VIII un IX gadsimtos - tolaik Austreņu baznīca vadīja spīvu diskusiju par to, vai ir pieļaujams zīmēt Dievu Tēvu un Kristu kā mirstīgos. Tikai Konstantinopoles koncilā 842.gadā tika nolemts par labu svētbildēm.
Agrīnie un primitīvie ģeometriskie rotājumi uzkrāsoti tieši uz iekštgelpu kailajām sienam klintīs. Vēlāk, kad celtniecības paņēmieni kļuva izsmalcinātāki, sienas iepriekš apmeta ar ģipsi.
Tumšajā baznīcā (Karanlik Kilise) XI gs. Heremā ir ārkārtīgi vērtīgas freskas, labi saglabājušās to krāsas, jo uz tam nekad nav iedarbojusies dienas gaisma. Tā piebūvēta ēdamtelpai, kas ietilpst pazemes klosterī. Te ir arī tādu klosteru drupas, kas izvietojušies 6 līmeņos.
Čūskas baznīcā (Ilanli Kilise) freskas attēlo drakonu, ko nogalina Sv.Juris. Ābola baznīcā (Elmali Kilise) izrakstītas ir sienas un kupoli - ainas no Jēzus dzīves. Kristiešu kopiena te eksistēja līdz pat Bizantijas norietam, bet dažas baznīcas izmantoja līdz pat XX gs.
Vislielako pētnieku interesi izsaukušas milzīgās daudzlīmeņu pazemes pilsētas Kapadokijā, kuras gluži nejauši atklāja vietējais iedzīvotājs, saimnieciski paplašinādams savu pagrabu. Ta sākuma atklāja vairākas telpas, tad ejas un citas zāles, tad noskaidrojās, ka telpas un ejas nesaskaitīt. Senatnē šīs pazemes varēja izmitināt desmitiem tūkstošu cilvēku ar visiem mājlopiem. Pazemes stāviem bija daudzas pakāpienu pārejas, vertikālas šahtas, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā ūdens akas, kā arī citas inženiertehniskas būves, kuru jēga ne vienmēr ir mums saprotama.
Šahtas kalpoja gan ka ieejas, gan arī ka ventilācijas ejas. Ielas savienoja veselus rajonus, bet ko noslēgt varēja ar apaļiem akmens diskiem un koka durvīm. No akmens bija izkaltas arī mēbeles, pat gultas. Dažas pilsētas bija savienotas ar daudzu kilometru garām ejam, tā, ka varētu tās pat saukt par megapolēm.
Tā arī nav zināms, kādas civilizācija cēlusi šīs pazemes pilsētas, versiju ir daudz.
Handagiras un Udajagiras alu svētnīcas. Vairāk kā 2000 gadu sens džainistu alu klostera komplekss Indijā, Orisas pavalstī.
Saites.
Akmens apstrāde.
