Aliens

Zaļādainie bērni

Apritē ir vairāku variāciju nostāsti par bēniem ar olīvkrāsas ādas nokrāsu, kas ieradušies no kādas nezināmas paralēlās pasaules.

Katalonijas versija. 1887.gada augustā divi zemnieki, kas, ievākdami ražu, darbojās savos laukos, pie kādas alas ieejas atrada divus raudošus bērnus. Tie bija puika un meitene, viņi runāja nesaprotamā valodā. Neviens Katalonijas ciemā, kura nosaukums līdz mums atnācis kā Banhosa, nespēja nelaimīgo bērnu izrunātos vārdus saprast. Neredzēta bijusi arī bērnu apģērbu drēbe. Mati abiem bijuši zaļganā krāsā.
Abi atradeņi radījuši pārbiedētu būtņu iespaidu, sacīts leģendā. Lai bērnus nomierinātu, ciema vecākais tos paņēmis līdzi uz mājām. Tur viņš tiem piedāvājis ēdienu, taču tie piecas dienas pēc kārtas noraidījuši jebkādu barību. Abi tikai dzēra tīru ūdeni, kamēr pamanīja grozu ar pupām, un tad savu gavēni izbeidza. No šī brīža viņi pārtika no pupām un ūdens.
Zēns, laikam jaunākais no abiem, nomira mēnesi pēc atrašanās, jo bija ļoti novārdzis. Turpretī viņa māsa atkopās un sāka mācīties spāņu valodu. Iemācījusies, tā sāka stāstīt par savu izcelsmi. Taču tas visu šo lietu padarīja vēl sarežģītāku. Abi, pavēstīja meitene, nākuši no zemes, kur valdot mūžīgs mijkrēslis un nekad nespīd saule. Tās robežas veidojot liela upe, aiz kuras viņi varējuši redzēt saules apspīdētu citu zemi. Mijkrēšļa zemē dzīve ritējusi mierīgi. Taču kādu dienu bērni izdzirdējuši apdullinošu troksni un pēc tam atradušies šeit, kur spīdējusi saule.
Ziņkārīgie ciema iedzīvotāji mēģināja pēc šī attēlojuma atrast ieeju tanī „citā pasaulē,” taču veltīgi. Lai kā arī meklēja, nekur neradās ne kāda ieeja, ne vārti, pa kuriem meitenes aprakstītajā pasaulē iekļūt. Viņa ar laiku sāka pierast pie savas jaunās dzīves un tās āda pamazām zaudēja zaļo krāsu. Taču pēc pieciem gadiem meitene nomirusi un daļu savu noslēpumu paņēmusi līdzi kapā.

Anglijas versija. Tas noticis esot Vulpitas ciematā pie Beri Sent Edmunsas, Safolkas grāfistē karaļa Stefena valdīšanas laikā laikaposmā starp 1135. un 1154.gadu. Senas 13.gs. klosteru hronikas ataino divu zaļādainu bērnu parādīšanos. Klostera hronists Viljams fon Ņūburgs savā grāmatā „Angļu vēsture” rakstīja: „Es nu nedrīkstu izvairīties no ziņošanas par kādu brīnumu, kāds vēl nekad pirms laiku sākuma nav pieredzēts un kas karaļa Stefena valstī noticis. Pats ilgi vilcinājos tam noticēt, kaut gan tauta par to sacēla lielu troksni. Un man šķita smieklīgi atzīt lietu, kam nebija nekāda pamata vai arī, ja kāds likās esam, tad pārāk miglains. Bet mani tad pieveica tik daudzu uzticamu ļaužu liecību svars, un man bija jātic un jāapbrīno tas, ko mans saprāts veltīgi mēģināja aptvert. Anglijā ir ciemats, kas atrodas četru vai piecu jūdžu attālumā no svētā karaļa un mocekļa Edmunda godājamā klostera, kur redzami no senseniem laikiem saglabājušies grāvji, ko angliski sauc par wolfpittes ( „vilku būve” vai „vilku ala” ), un kas miestam devuši vārdu. Tas notika pļaujas laikā, kad laukstrādnieki novāca labību, no kuras izlīda zēns un meitene, kas viscaur bija zaļi un tērpušies neredzētas krāsas un nepazīstamas drēbes apģērbos. Tie satraukti šaudījās pa lauku, līdz zemnieki viņus paņēma līdzi uz ciematu, kur visi saskrēja brīnumu aplūkot.”
Arī te bērni sākumā atraidīja piedāvāto uzturu un pirmais, kam tie uzklupa un ko kāri notiesāja, bija zaļas pupas. Un arī te zēns drīz aiz novājinājuma nomira. Taču šai stāstā minētas daudzas detaļas ar reliģisku raksturu. Abats Ralfs fon Kogešalls, kura abatija atradās kādas 30 jūdzes uz dienvidiem no Vulpitas, atzīmēja, ka abi bērni nākuši no zemes, kas viscaur ir zaļa un ko apdzīvo ļaudis ar zaļu ādu. Tā bijusi bez saules un gremdēta mijkrēslī. Bērni kādu dienu uzraudzījuši savu ganāmpulku, kad pienākuši pie alas, kur pie ieejas sadzirdējuši tādas kā zvanu skaņas. Tapuši ziņkārīgi, viņ sākuši klejot pa alu, kamēr nonākuši pie citas izejas. Kad viņi nonākuši brīvībā, dzelošā saules gaisma, kā arī neparastā temperatūra novedusi viņus nemaņā. Kad bērni atguvušies, tos izbiedējusi tuvojošos ļaužu saceltā kņada. Viņi vēl mēģinājuši bēgt, taču ieeju alā nav varējuši atrast un tikuši sagūstīti. Pēc viņa apraksta iznāk, ka bērni sagūstīti klajā laukā, nevis pie alas ieejas. Un tiek norādīta arī izcelsmes vieta:
„Mēs nākam no Sent Martina zemes, tas pie mums ir vislielākais svētais... Kādu dienu ganījām uz lauka mūsu tēva lopus, kad izdzirdējām lielu troksni, it kā tur vienlaikus skanētu visi Sent Edmundes zvani. Tad mūsu acu priekšā tapa tumšs. Pēkšņi atradāmies uz jūsu labības lauka.” Meitene vēl piemetinājusi, ka zeme, no kuras viņi nākot, esot kristīgs novads ar baznīcām, un to no „gaismas zemes” atdalot plata straume. Protams, tāda Sent Martina nekad nav tikusi atrasta. Mūki stāstu izraibinājuši ar dažādām kristīgām detaļām.

Secinājumi. Spānijas ciema vecākā vārds bija Rikardo de Kalno (Ricardo da Calno), bet bruņiniekam, kas savās mājās uzņēma Vulpitas bērnus – sers Ričards de Kalne (Sir Richard de Calne). Domājams, ka Katalonijas versija ir Anglijas notikumu vēlīns pārstāsts.