Zinātne
Vēsture. Senatnes pirmajiem zinātniskajiem iedīgļiem un priekšstatiem neizbēgami bija stihiski materiālistisks raksturs, jo tie balstījās uz pirmajiem, bieži vien nejaušajiem, bet arī atkārtotajiem novērojumiem.
Tieši balstoties uz pirmajiem priekšstatiem, praktisko pieredzi un pateicoties savām novērošanas spējām, antīkā laikmeta domātāji varēja ;ilt pamatus materiālistiskajai filozofijai un nonākt pie teorētisko dabaszinātņu svarīgāko problēmu izvirzīšanas. Tā, piemēram, novērojot mākoņu rašanos un to pārvēršanos ūdenī, sengrieķu filozofs Anaksimēns (VI gs.pmē.) nonāca pie secinājuma, ka gaiss ir kaut kas materiāls, un ir pasaules pirmpamats.
Konstatējis zināmu līdzību starp zivju un cilvēka uzbūvi, cits sengrieķu filozofs Anaksimandrs (ap 610.-546.g.pmē.) pieņēma, ka dzīvība raduies jūrā un cilvēks cēlies no dzīvniekiem.
Zinātne viduslaikos. Līdz ar viduslaiku sākšanos zinātniskās domas stāvoklis krasi pasliktinājās, jo par visas garīgās un politiskās dzīves pamatu kļuva reliģija. Zinātnes un filozofijas stāvokli šai laika posmā raksturoja reliģiskās dogmātikas kundzība, kā rezultātā kultūras līmenis bija ārkārtīgi zems pat salīdzinājumā ar antīkajiem laikiem.
Tādejādi zinātnisko meklējumu centrs no Eiropas pārvietojās uz austreņiem, uz arābu ietekmes zemēm, kur jaunais islāms vēl nebija spējīgs aktīvi bremzēt zinātnisko progresu. Austrumu zinātnieki vairoja antīko domātāju sasniegumus, virzījās uz priekšu astronomijas, matemātikas, optikas un medicīnas laukā.
Kad Arābu kalifātā sāka valdīt reakcija un Avicennas ateistiskie uzskati tika nosodīti, viņa "divējādās patiesības" mācību Kordovas kalifātā attīstīja tās dedzīgs piekritējs Averoess (1126.-1198.g.). Pēc tam šo mācību aizguva daudzi Austrumu un Rietumu zinātnieki un to aizstāvēja, lai nosargātu zinātni pret reliģiju. Tomēr vēlāk šo mācību atbilstošā interpretācijā sāka izmantot teologi, tā aizstāvēdami reliģiju un apspiezdami ticību.
R.Bēkons (1214.-1294.g.) savā mācībā kritizēja sholastisko filozofiju. Kritizējot sava laika tikumus, viņš nesaudzēja pat pašu pāvestu. Pretēji garīdznieku apgalvojumiem, ka "svēto rakstu autoritāte stāv pāri visām cilvēka prāta spējām," zinātnieks noridīja aklu ticību šai autoritātei. Rodžers Bēkons veica eksperimentus ar pulveri, izdarīja izmēģinājumus ar magnēta adatu un palielināmajiem stikliem. Viņš paredzēja, ka tiks uzbūvēta lidmašīna, izgudroti teleskops un mikroskops.
1327.gadā Florencē tika sadedzināts uz sārta itāļu astronoms Čeko 'Askoli, kas iedrošinājās propagandēs antīko zinātnieku uzskatu, ka Zemei ir lodes forma.
Cīnīdamās pret zinātni, baznīca dažādi centās atturēt no zinātniskiem pētījumiem garīdzniekus, kuriem viduslaikos bija visvairāk iespēju šāda veida nodarbēm. XII gs. pāvests Aleksandrs III aizliedza garīdzniecībai nodarboties ar fiziku. XII gs. Sv.Dominiks nosodīja izmēģinājumu un novērojumu metodi zinātnē un uz šā pamata aizliedza dominikāņu ordeņa locekļiem studēt dabas zinātnes un medicīnu, Veselus tūkstoš gadus baznīca uzskatīja par grēku nodarboties ar ķirurģiju.
Katoļu baznīca izjuta dziļu nepatiku pret zinātnisko domu un zinātniekiem, visiem spēkiem centās nepieļaut zināšanu izplatību ticīgo vidū.
1513.gadā pirmais no tā dēvētajiem "lielinkvizitoriem" - pāvesta kardināls Karaffa izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru nevienu grāmatu nedrīkstēja laist klajā bez īpašas inkvizīcijas atļaujas.
1559.gadā pāvests Pauls IV izdeva "Aizliegto grāmatu sarakstu," kurā bija minēti darbi, kuru lasīšana ticīgajiem bija aizliegta. Par to lasīšanu draudēja apsūdzība nāves grēkā un pat izslēgšana no baznīcas.
Sakarā ar "Saraksta" parādīšanos kāds vēsturnieks rakstīja: "Vēl nekad līdz tam laikam pasaule nebija redzējusi tādu vēršanos pret zinātni un literatūru... Pirmajam "Grāmatu sarakstam" bija drausmīgas sekas. Romā, Neapolē un gandrīz visur kūpēja sārti, kuros milzīgām kaudzēm sadedzināja aizliegtās grāmatas."
Inkvizitoru "melnā saraksta" prasību garā ieturēts arī Vatikāna koncila pasludinātais baznīcas lāsts tam, "kas sacīs, ka cilvēku zinātnes jāattīsta tādā brīvības garā, lai drīkstētu uzskatīt to apgalvojumus par patiesiem pat tad, kad tie runā pretī Dieva atklāsmes mācībai."
Bez autoriem un grāmatām, kas bija tieši minētas "Sarakstā," ticīgajiem bija aizliegts lasīt arī daudzus tūkstošus citu darbu, piemēram, darbi, kas saturēja marksistu idejas, evolūcijas teoriju u.c.
Gadu gaitā tas nemitīgi tika papildināts un piedzīvoja 32 izdevumus. Pēdējais izdevums ietvēra jau 4000 grāmatu.
Krievu pareizticīgā baznīca pret zinātni. Pareizticīgo baznīcas kalpi mūsdienās cenšas to iztēlot kā seno laiku zinātnes un kultūras sasniegumu mantinieci. Tomēr tā nav taisnība, jo Krievu pareizticīgā baznīca, tāpat kā katoļu u.c. baznīcas vērsās ar vajāšanām pret progresīvo zinātnisko domu un tās pārstāvjiem - spīdzināja pētniekus, dedzināja sārtos grāmatas: "Nelasi daudz grāmatu, ka neiekrīti ķecerībā."
1551.gadā Krievu pareizticīgo baznīcas simtpantu koncils aizliedza nodarboties ar veselu rindu zinātņu, ieskaitot astronomiju, ko pareizticīgie teologi pieskaitīja "ķecerīgiem sastāviem un gudrībām." Krievu baznīca izjuta lielu nepatiku pret Kopernika mācību un izvirzīja lozungu: "Nolādētais Koperniks - Dieva konkurents" (vārdu spēle no krievu valodas: Кoпepниk - coпepниk).
Tā, piemēram, 1568.gadā garīdzniecības musināšanas rezultātā sagrāva I.Fjodorova un P.Mstislaveca pirmo krievu tipogrāfiju, pie kam paši pirmspiedēji bija spiesti bēgt no Krievijas.
XVI gs. kāds "smerds Ņikitka" uzbūvēja lidaparātu, kas smagāks par gaisu, un to veiksmīgi demonstrēja Ivanam Bargajam. Tomēr pēc garīdzniecības pieprasījuma atjautīgo konstruktoru apsūdzēja pret Dievu vērstā darbībā un sakaros ar pašu Nelabo. Spriedums skanēja: "Par sadarbību ar nešķīstiem spēkiem nocirst izgudrotājam galvu. Nolādētā smirdošā suņa miesu nomest cūkām par barību. Bet izgudrojumu, kas uzbūvēts ar velna palīdzību, pēc dievišķās liturģijas sadedzināt ugunī." Tādi, lūk, bija aviācijas pirmsākumi Maskavijā.
Visādi vajājot zinātnisko domu, baznīcas kalpi tai pašā laikā visiem spēkiem paplašināja un savas literatūras izdošanu, kurā propagandēja reliģiskās dogmas. Ir aprēķināts, ka, piemēram, līdz "Jēzus biedrības" 400 jubilejai 1940.gadā jezuīti bija sarakstījuši 115 000 grāmatu, kuros galvenokārt aprakstīti pārdabiski brīnumi un Kristus, Dievmātes, eņģeļu un velnu darbi.
Keplera un Ņūtona likumi izskaidroja debess ķermeņu kustību. Astronomijas un fizikas attīstība sasniedza tādu līmeni, ka Kantam un Laplasam tapa iespējams radīt pirmo zinātnisko kosmogonisko hipotēzi.
Angļu ārsts E.Dženners atklāja vakcinācijas principu darbā ar baku epidēmiju.
Baznīca pretojās zibensnovedēju ieviešanos.
Nevaldāmu niknumu baznīcu darboņos izraisīja darvinisms, Č.Dārvinu un viņa piekritējus pasludināja par ķeceriem, bet darvinismu - par velna mācību: "Zinātne darvinisma veidā pacēlusi ieroci pret kristietību: tā ir tās smagākā vaina." Darvinisma piekritēju vajāšana pieņēma tādus apmērus, ka pret vienu no ievērojamākajiem darvinistiem E.Hekeli, pat veica atentātu.
Zinātne un reliģija. Tās abas saistītas ar diviem pretējiem pasaules uzskatiem. Zinātnes attīstības idejiskais pamats ir materiālistiskā filozofija, bet reliģiskie uzskati būtībā ir pilnīgi ideālistiski.
