Zelta zeme, Eldorado, leģenda
Čibču indiāņu leģenda par Zelta cilvēku.
Avoti. Kad spāņi sagrāba inku impēriju, tie bieži dabūja dzirdēt stāstus par to, ka kontinenta iekšienē Austrumkordiljēru nogāzēs atrodas ārkārtīgi bagāta indiāņu zeme. Pie svētā ezera, ieskauta nepieejamās klintīs, dzīvojot muisku cilts. Te dzīvojot varens valdnieks, ko spāņi nosauca par El Dorado – „apzeltītais.”
Tāds nosaukums tika dots dēļ īpašas ceremonijas, kuru piekopa turienes indiāņi. Pēc upurēšanas priesteri iesēdināja jaunekli nestuvēs no tīra zelta. Tās pārklāja ar sniegbaltu seģeni, kas darināta no putnu spalvām., jo saule līdz noteiktam laikam nedrīkst redzēt valdnieka seju. Priesteri nestuves ar ķēniņu svinīgā gaitā pa gludu ceļu nesot līdz svētajam ezeram. Ezera krastā sapulcējusies visa cilts, kas piedalīsies upurēšanas ceremonijā.
Saskaņā ar cilts reliģiju svētajā ezerā dzīvojot Furatēna – sieviete čūska, kuru indiāņi pielūguši kā dievību. Priesteri uzmanīgi nocēluši ķēniņu no nestuvēm un svētajā traukā iedegta uguns. Tas bijis signāls, ka visiem klātesošajiem jāpagriež ezeram mugura, jo šai brīdī neviens nedrīkst skatīties uz valdnieku.
Priesteri noņēma balto seģeni, iezieda ķēniņa ķermeni ar smaržīgiem sveķiem un pēc tam pārklāja ar zelta pulveri, to pūšot cauri īsām niedru caurulītēm. Tad apzeltītais valdnieks kāpa uz plosta, kas apkrauts ar dārglietām, un gaviļu pavadībā peldēja uz ezera vidu. Pašā vidū plosts apstājās un varēja sākties pats svinīgākais brīdis. Ķēniņš sveica ezera valdnieci. Pēc īsa brīža viņš sāka mest ezerā upuri – statuetes, zelta stieņi un citas dārglietas. Tad ūdenī ielēca arī pats ķēniņš, un, kamēr peldēja uz krastu, noskalojās viņa zelta putekļi. Tā Furatēna pieņēma upuri. Tātad atbalstot savu tautu kādā ļoti svarīgā jautājumā.
Stāstošie indiāņi pārspīlēja un teica, ka ceremonija notiekot katru dienu, citi turpretī apgalvoja, ka tikai īpašos gadījumos. Lai kā arī nebūtu, domāja, ka ezerā pa visu to laiku ir samests milzum daudz bagātības. Tā spāņi tika maldināti par ceremonijas norises biežumu.
Īstenībā gan „zelta cilvēka” iegremdēšanās ezera viļņos notika gan tikai vienu reizi katra ķēniņa mūžā. Tādējādi viņš saņēma dievu svētību savai valdīšanai.
„Zelta zemes” meklējumi. Leģendārās vietas meklējumiem tika veltītas desmitgades, pat simtgades, taču nekā. Paradoksāli, ka īstā Eldorado tika atrasta jau sen, tikai apmātajiem konkistadoriem nelikās tā gana laba esam.
Kesadas ekspedīcija. Eldorado pirmatklājējs bija Gonsalo Himeness de Kesada, kurš 1536.gadā no Santamartas pilsētas Dienvidamerikas Karību jūras piekrastē devās meklējumos. Viņa organizētajā ekspedīcijā bija vairāk kā 200 cilvēku. Pārgājiens pa tropu mežiem bija ārkārtīgi grūts. Cēlās pāri straujām kalnu upēm un glābās no indiāņu saindētajām bultām. Tikai neliela ekspedīcijas daļa sasniedza plato, kas atradās starp kalnu galotnēm.
Viņu skatienam pavērās auglīga un brīnišķīga ieleja. Ciemi sastāvēja no skaistām mājām, ap tām bija plaši iekopti lauki. Cilvēki – skaisti, pārtikuši un viesmīlīgi. Šī tauta sevi sauca par muiskiem un bija radījusi augsti attīstītu kultūru, uzkrājusi senču zināšanas.
Ciemu, kurā spāņi bija ieradušies, sauca par Guisku. 1537.gada jūnijā šeit notika tikšanās starp spāņiem un Eldorado ķēniņu. Kesadas nometnē ieradās divi no galvas līdz kājām ar zeltu greznojušies indiāņi, nometās Kesadas priekšā zemē un paziņoja, ka spāņus vēloties sveikt viņu lielais vadonis Guatavita.
Pēc tam vispirms uz ceļa parādījās četri indiāņi, pūzdami milzīgās gliemežvāku taurēs. Viņiem sekoja dažādi kalpotāji, kas nolasīja no ceļa akmeņus un kaisīja uz tā ziedošus zarus. Pēc tam parādījās saules staros zaigojošas zelta nestuves, kurās atradās cilvēks, kas ar ziņkāri raudzījās uz atnācējiem. Rezultātā ķēniņš Guatavita ielūdza spāņus savos netālajos valdījumos.
Tā spāņi pieņēma ielūgumu un devās uz kaimiņu ciemu. Spāņus tur gaidīja grezna pieņemšana, katrs spānis kā dāvanu saņēmu zelta rotaslietas, smaragdus un smalkus tērpus. Pēc svētku pusdienām Guatavita visus uzaicināja uz ezera krastu, kur todien bija jānotiek pateicības svētkiem. Svētais Guatavitas ezers atradās burvīgā ielejā, uz turieni veda taisns ceļš. Krastmalā notika dejas un skanēja dziesmas, bet svētki noslēdzās ar jaunu meiteņu sacensību. Pēc ķēniņa dotās zīmes viņas skrēja apkārt ezeram, un uzvarētāja saņēma ar smaragdiem rotātu zelta kausu.
Taču Kesada, sēdēdams blakus mutisku ķēniņam, tā arī nesaprata, ka šī arī ir īstā Eldorado zeme. Tādēļ, ka spāņu staiguļu acis bija aizmiglojusi aina ar zelta pilīm un zelta smiltīm ezera krastos.
Pirmā ekspedīcija (!?). Šī leģenda iedvesmoja konkistadorus un tie nolaida Guatavitas ezera ūdeni pie Bogotas, taču lielākā dārgumu daļa bija iegrimusi un zudusi dūņās. Vienīgais šī pasākuma dalībnieks iznāca no džungļiem 1536.gadā, un, aiz izvārguma zvārojoties, stāstīja brīnumus par zelta pilsētu Manoauz ezera salas kādā Gviānas sālsezerā.
Oreljanas ekspedīcija. 1541.-1542.gados spāņu konkistadors Francisko de Oreljana nodevās Zelta zemes meklējumiem. Aprakstīja lielu greznību. 1542.gada februarī Orlejānas karavīri atklāja skaisto un vareno Amazones upi, bet zeltu tomēr neatrada.
Voltera Reilija ekspedīcija. Angļu avantūrists Volters Reilijs 1595.gadā meklēja mītisko Manoa pilsētu Gviānā. Pasākums beidzās ar katastrofu. Tas arī bija viens no viņa nāvessoda iemesliem pēc 23 gadiem.
Tālākie meklējumi. Pēc visai neilga laika muisku tauta tika spāņu militāri pakļauta un senās tradīcijas aizmirstas. Tagad šī vieta ieguva Jaunās Granādas nosaukumu.
Kāds hronists gan aprakstīja senā valdnieka zelta peldi, taču popularitāti viņa rakstītais neguva. To uzskatīja tikai par īstās un neatrodamās Eldorado vāju atblāzmu.
Tikai pēc daudziem gadiem kļuva skaidrs, ka ziņas par Eldorado nāca tieši nu Guatavitas ezera apkārtnes. Pirmais šādu minējumu izteica vācu zinātnieks Aleksandrs Humbolts XIX gs. sākumā. Viņš devās ceļojumā uz Guatavitas ezeru un atrada tur klintīs izcirstas kāpnes, kas sniedzās ūdenī. Humbolts izteica domu, ka tieši pa šīm kāpnēm uz ezeru devās muisku ķēniņi. 1810.gadā pētnieks publicēja pirmo Guatavitas ezera attēlu. Viņš mēģināja arī aprēķināt, cik ezerā ir zelta, un ieguva skaitli, kas, pēc 1807.gada vērtības mūsdienās atbilstu 300 miljoniem ASV dolāru.
1856.gadā netālu no ezera tika uzieta neliela zeltā lieta cilvēka figūriņa, kas sēž uz plosta savu padoto vidū.
1912.gadā beidzot ezeru nolēma nosusināt kāds britu uzņēmums, lai tiktu pie bagātībām. Ezera krastā uzstādīja jaudīgus tvaika sūkņus un ezeru nosusināja. Sākums bija daudzsološs. No dūņām izcēla visai daudz zelta rotaslietu un smaragdu. Bet pēc tam dūņas sakalta saulē akmenī un dārgumu meklēšana kļuva apgrūtināta. Tad sākās lietus sezona un ezers no jauna piepildījās ar ūdeni. Iegūtie dārgumi tikko sedza darbu izmaksas. Ezera susinātāji bijuši tik vīlušies, ka krastā atstājuši savus sūkņus, kas tur rēgojās vēl ilgu laiku.
Foseta meklējumi. Aizrautīgs zudušo indiāņu civilizāciju meklētājs bija britu pulkvedis Pērsijs Fosets, kas laikā 1902.-1925.gadam 9 reizes devās ekspedīcijās, kamēr pats pazuda.
Atradumi.
Zelta plosta modelis. Šo zelta artefaktu uzgāja kādā alā uz dienvidiem no Bogotas 1970.gados. Plosta modelis atradās māla traukā. Ar to kopā bija arī plakanas zelta figūriņas - sauktas par tunhas. Katra no šīm figūriņām ir individuāla pēc izskata, kā arī atšķiras to krāsas - tas atkarīgs no zelta un vara procentuālās attiecības. Figūriņu virsma nav pulēta. Liekas, ka tagad šo figūriņu var aplūkot Bogotas Zelta muzejā.
Saites.
Zelts.
