Žalgires kauja (15.07.1410.)
Tannenbergas, Grīnvaldes jeb Žalgires kauja, kas notika 1410.gada 15.jūlijā.Tā bija otrs notikums baltu vēsturē, kura gadskārta atzīmējama jūlijā, ir ne mazāk slavenā Tannenbergas, Grīnvaldes jeb Žalgires kauja.
Abas slavenās kaujas šķir 150 gadu. Lietuva kļuvusi par lielvalsti, kuras robežas sniedzās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.
1386.g. Lietuvas dižkunigaitis Jagailis tika iecelts arī par Polijas karali, kam sekoja viņa pāriešana katoļticībā un laulības ar Polijas karalieni Jadvigu. Līdz ar to Lietuva pārvērtās par katoļticīgu valsti, un Vācu ordeņa pastāvēšanai, kura galvenais uzdevums bija cīņa pret pagānismu, it kā vairs nebūtu bijis loģiska attaisnojuma.
Taču Vācu ordenis Baltijā 15.gs. sākumā bija ieņēmis stabilas pozīcijas.
Liels ieguvums ordenim bija Žemaitijas iegūšana 14.gs. beigās, brāļu kara laikā starp Aļģirda un Ķeistuta dēliem – nākotnē – Polijas karali Jagaili un Lietuvas dižkunigaiti Vitautu. Ar to beidzot abas ordeņa valsts daļas – Prūsija un Livonija – savienojās. Bez tam ordenis bija ieguvis jaunas teritorijas valsts DA. Tas sajuta un apzinājās savu spēku, kārojot pēc Lietuvas valsts plašajām zemēm. Lietuva, savukārt, sēroja pēc Žemaitijas un bija gatava cīnīties par tās atgūšanu. Brieda nenovēršama sadursme, par kuras tiešo iemeslu kļuva arī 20.gs. pazīstams incidenta veids.
1408.g. Lietuvā bija neraža un Polijas karalis Vladislavs II Jagailis sūtīja tai 20 liellaivas ar labību. Laivām nācās braukt arī gar Vācu ordeņa robežām. Te tām uzbruka ordeņa bruņinieki, tās atņemot un melīgi apgalvojot, ka labībā esot bijuši paslēpti ieroči. Polijas prasīto atlīdzību par nekaunīgo laupīšanu ordenis neņēma vērā, kas smagi aizskāra Polijas un Lietuvas valstu godu.
Abas puses gatavojās karam. Vācu ordenis, pēc esošajām ziņām, sapulcēja ap 90 tūkstošus vīru, no kuriem 30 tūkstoši bijuši saaicināti no Rietumeiropas, galvenokārt, no Vācijas. Ordeņa bruņojumā bija arī lietuviešiem un poļiem gandrīz pilnībā iztrūkstošie lielgabali. Savukārt Lietuvas un Polijas karaspēkā bijuši ap 150 tūkstoši karotāju ( citur gan teikts, ka kopējais karotāju daudzums sasniedzis tikai 60 000 vīru ). Zem Lietuvas lielkņaza Vitauta karoga cīnījās ne tikai leiši, kuri veidoja viņa karaspēka galveno kodolu, bet arī krievi un ap 30 tūkstoši tatāru jātnieku ( Vitauts bija ļāvis tatāru bēgļiem apmesties dažās Lietuvas provincēs, ļāvis tiem ticības brīvību, tā pārvēršot viņus par uzticamiem pavalstniekiem ). Polijas karalis Vladislavs II Jagailis veda kaujā poļus un ap 20 tūkstošus čehu. Lietuvas un Polijas karapulki apvienojās un ielauzās Prūsijā, kur starp Grīnvaldes ( Žalgires ) un Tannenbergas ( tagadējā Stembarka Polijā ) ciemiem sastapās ar ordeņa karaspēku.
Kauja notika 1410.g. 15.jūlijā un beidzās ar spožu Lietuvas un Polijas uzvaru. Šoreiz vēsture neatkārtojās. Kaujā krita Vācu ordeņa lielmestrs Ulrihs fon Jungingens, liels skaits vācu un citu Eiropas zemju bruņinieku. Vācu ordeņa militārā un politiskā varenība bija sagrauta. Bija izjaukti tā plāni izveidot savu lielvalsti Baltijā un iekarot visu Austrumeiropu.
1411.g. 1.februārī ar jauniecelto ordeņa lielmestru Tornas pilsētā tika noslēgts miers. Saskaņā ar to, žemaišu zeme uz mūžīgiem laikiem atgriezās Lietuvā. Ordenis bija zaudējis galveno – godu un slavu citu Eiropas valstu acīs, tādēļ jaunu krusta karotāju pieplūdums izsīka. Tas atbalsojās arī Livonijas ordeņa valstu iekšienē. 1419.g. tika sasaukts pirmais Livonijas landtāgs, kura, kā kārtu pārstāvniecības orgāna, uzdevums bija ierobežot ordeņa politisko varenību. Sāka sacelties apspiestās pilsētas; 1452.g. no ordeņa virskundzības atbrīvojās arī Rīga.
Saites:
Leiši.
