Zvani
Vēsture. Arheologi uzgājusi ap 3000 gadu vecu asīriešu zvanu ar ļauno garu attēliem.
Senajā Ēģiptē, Grieķija un Senajā Romā daudzās pagānu svētnīcās bijuši zvani.
Dažādos reliģiskajos kultos bijis uzskats, ka zvanu skaņas ir maģisks lidzeklis visādu nešķīstību atgainīšanai. Šo pagānisko priekšstatu pārņēma arī jaunradusies kristietība.
Kad II Pasaules kara laikā vācu bumbvedēji bumboja angļu pilsētas, tika pamanīts, ka bumbas nekrita uz Oksfordu. Vācu militārie speciālisti nosprieda, ka visa vaina ir Oksfordas katedrāles zvanos, kuras it kā aizsargā pilsētu no aviācijas bumbām.
Zvani kristietībā. Katoļu leģenda zvanu rašanos attiecina uz V gs. Itāliju. Bīskaps Paulīnijs Nolas pilsētā, pastaigādamies pa lauku, sācis lūgt Dievu, lai tas paveic kādu brīnumu. Piepeši bīskaps izdzirdis, ka zilās lauku puķes - zvaniņi sāk brīnišķīgi skanēt. Lai atzīmētu šo brīnumu, Paulīnijs pavēlējis izliet no vara milzīgu zvaniņa ziedu un uzkārt to baznīcas smailē. Tas tad nu esot bijis pirmais zvans.
Uz senajiem zvaniem katoļu dievnamos var sastapt uzrakstus: "Lieku bēgt dēmoniem," "Zvanot aizdzenu pērkonu, zibeni, sērgas, sātanu un ļaunu cilvēku."
Zvanu skaņa. Melnsvārči apgalvo, ka zvans izstaro daudz ultraskaņas viļņus, kas rezonē, tādejādi garīgi un fiziski attīrot telpu. Tāda skaņa varot būt dziedinoša katrai dzīvai šūnai, dzīvības procesi tādejādi tiek stimulēti.
Cilvēka skelets esot savdabība antena, o varot īpašā veidā noregulēt. Vīrišķā antena funkcionē do diēza tonalitātē, bet sieviešu - sol bemolā. Ja šādā tonalitātē skan zvani, tad cilvēks var sajust dievišķu svētlaimi. Bieži vien tieši tādēļ cilvēki apmeklē baznīcas.
Zvanu skaņas padzenot dažādas bailes, ārstē bezmiegu, trauksmi, nervozitāti. Zināmi gadījumi, kad zvanu skaņas nomierinājušas pat psihiski nemierīgus pacientus. Bez tam tiek apgalvots, ka šī skaņa spēj sagraut vidi, kurā attīstās patogēnā mikroflora. Esot pat ticis pierādīts, ka gripas, hepatīta u.c. vīrusi ejot bojā šīs skaņas iedarbībā. Kad Petrī šālītē tos novietoja zem sešu oktāvu zvana skaņas, tad vīrusu un baktēriju olbaltumvielas sabruka un kļuva nekaitīgas cilvēkam. Turpmākos eksperimentos secināts, ka katrs vīrusu veids sabrūk konkrētā skaņu diapazonā.
Iespējams, senos laikos cilvēki nojautuši šādu zvanu lomu epidēmijā un tis lietojuši. XVI un XVII gs. mēra epidēmiju laikā zvanīja vai nu lēni un ritmiski vai arī bieži ar starpzvaniem. Tā esot ieteikuši tā laika ārsti. Iespējams, šeit kādu lomu spēlējusi ultraskaņa, kas neapšaubāmi arī rodas zvanīšanas rezultātā.
Esot pat nozare - zvanu terapija. ASV tādu ar sekmēm pielietojot pat onkoloģijā - svarīga esot skaņas frekvence. Ārsti esot noskaidrojuši, ka zvanu skaņas darbojas uz katru organizma daļu ar veģetatīvās nervu sistēmas starpniecību veicot katra orgāna savdabīgu "masāžu."
veselīgi esot pat klausīties skaņu ierakstu ar zvanu skaņām.
Saites.
Maģija.
Reliģijas un reliģiozitāte.
