Vilkābeles, vilkābeļu ģints
Ziemeļu puslodē plaša un sarežģīta kokaugu ģints, kurā izdala vairākus simtus grūti atšķiramu un savstarpēji hibridizējošu sugu.
Ģints pētniecības problemātiku uzskatāmi parāda fakts, ka Latvijā un pat Baltijā nav īstas skaidrības par šeit sastopamo sugu skaitu, sugu morfoloģiskajām robežām un to floristisko statusu.
Raksturojums. Lielākai daļai vilkābeļu stumbru klāj ērkšķi, piemēram C. crus-galli L vilkābelei ir līdz pat 8 cm gari dzelkšņi, taču lapas rudenī krāsojas ļoti skaistas.
Lapas vilkābelēm ir ļoti dažādas - apaļīgas, rombveida, eliptiskas vai olveida ar robotām vai gludām malām. Arī to izmēri ir dažādi un atkarīgi no šķirnes. rudenī vairumam vilkābeļu lapas krāsojas purpura vai oranžā līdz zeltainā nokrāsā, taču dažām paliek zaļas līdz pat lapkritim.
Vilkābeles zied pavasarī, un ziedu toņi sastopami no baltas līdz pat košai purpura krāsai, tie mēdz būt vienkārši un arī pildīti, izkārtoti ķekariņos. septembrī, oktobrī nobriest mazi ābolīši, arī to krāsa atkarībā no sugas mēdz būt no oranžīgiem līdz pat teju melniem. Tās augļi ir ēdami, garšo saldskābi, bet mīkstums ir dzeltens un miltains. Mazos ābolīšus var izmantot kompotu vai želeju pagatavošanā, vai arī pievienot kā piedevu citiem augļiem un ogām.
Vilkābeles izmanto arī tautas medicīnā, mēdz kaltēt arī ziedus un gatavot no tiem tējas un uzlējumus.
Vienirbuļa vilkābele. Craetagus monogyna.
Divirbuļu vilkābele. (Crataegus laevigata (Poir.) DC) Liels krūms vai zems, līdz 8 m augsts koks, kam raksturīgas sīkas, 1,5-3 cm garas, sekli daivainas lapas, īsi 1-1,5 cm gari ērkšķi. Galvenā pazīme, kas to atšķir no citām latvijā augošām vilkābelēm - divi irbuļi ziedā (šo pazīmi var redzēt arī augļa laikā). Līdz ar to arī ir divas, nevis viena, sēklas nelielajā ābolā - precīzāk, ābola kaulenī.
Vilkābeles aug ne tikai savvaļā, bet ir arī populārs apstādījumu un dārzu augs vienkāršās audzēšanas dēļ - tā ir ziemcietīga, sausumizturīga, neizvēlīga augsnes ziņā. pavasarī vilkābele ir sevišķi pievilcīga balto ziedu dēļ. Vilkābeles iecienītas dzīvžogu veidošanas dēļ, jo tās saaug blīvi, turklāt ir ērkšķainas un veido sienu, cauri kurai ir grūti izlauzties.
Latvijā ir reta un aizsargājama suga, iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, 2.kategorijā.
senākā literatūrā parasti tika lietots sugas vecais epitets C. oxyacantha, ko vēlāk noraidīja kā neprecīzu un pārprotamu, jo ar šo nosaukumu apzīmēja arī citas vilkābeles, tai skaitā plaši izplatīto vienirbuļa vilkābeli C. monogyna un abu šo sugu hibrīdu - vidējo vilkābeli Crataegus x media.
Divvirbuļu vilkābele latvijā sastopama tikai ļoti nelielā teritorijā Vērgales apkaimē, turklāt sugai raksturīgās augsnes tiešā veidā ir saistītas ar Baltijas ledusezera stāvkrastu - krūmainām, kaļķainām nogāzēm. latvijā suga sasniedz sava izplatības areāla ziemeļu robežu. Citviet Eiropā sugas izplatība ir ļoti plaša - no Spānijas un Britu salām līdz Čehijai un Ungārijai. Daudzviet šo vilkābeli uzskata par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo sugu.
latvijas dendrologu biedrība izvēlējusi šo augu par 2021.gada koku.
Divvirbuļu vilkābelei vēl joprojām nav skaidra floristiskā statusa - vai tā ir vietēja suga vai tomēr cilvēka ievests un kultivēts arheofīts.
Vidējā vilkābele. Crataegus x media. Vienvirbuļu un divvirbuļu vilkābeļu hibrīds.
Dekoratīvajā dārzkopībā plaši izmanto galvenokārt šīs sugas dekoratīvās šķirnes - Paul's Scarlet, Rosea u.c., pamatsuga kultūrā sastopama reti. C. monogyna, arī Karmesina Plena ir sārti ziedi, bet balti - C. laevigata Plena. Interesanti izskatās vilkāsbele C. monogyna Stricta krūma formas dēļ.
Avoti.
"Baltijas vilkābeles." Latviešu dendrologa Raimonda Cinovska monogrāfija, viņš pētījis vilkābeles.
