Venēcijas republika (V gs.-1797.g.)
Vairāk kā 1000 gadu pastāvējusi itāļu aristokrātijas valsts ar galvaspilsētu Venēciju centrā, iespējams - pirmā demokrātiskā republika pasaulē.
Vēsture. Venēcijas valsts radās Venēcijas līča salās Adrijas jūras ziemeļu daļā V gs.
421.gadā dibināta Venēcija.
466.gadā salu kopienu pārstāvji Grado sapulcē izstrādāja "pašvaldīšanās" statūtus ar vēlētiem tribūniem no katras kopienas.
Romiešu valdīšanas laikā še dzīvoja zvejnieki un sāls ieguvēji. barbaru tautu iebrukuma laikā IV-VII gs. strauji palielinājās salu iedzīvotāju skits dēļ bēgļiem no kontinenta. To vidū bija daudz aristokrātijas pārstāvju kopā ar vergiem un koloniem. Sociālā noslāņošanās noveda pie tā, ka Grado, Torčello, Malamokko, Kodže, Ezolo u.c. salās nodibinājās neatkarīgas kopienas, kuras vadīja aristokrātijas pārstāvji - tribūni. Formāli gan šīs teritorijas iekļāvās Austrumgotu valstī (V gs.).
Pēc tam, kad Itāliju iekaroja Justiniāns, lagūnas teritorija kļuva par bizantiešu Venēcijas-Istras provinces daļu.
No 568.gada, kad Itāliju iekaroja langobardi, salās nonāca jauni pārceļotāji.
568.-571.gados salu komūnas atradās bizantiešu Ravennas ekzarha valdīšanā.
Zemes platību neesamība sekmēja jūrniecību un jūras tirdzniecību. Līdz ar zemes īpašnieku aristokrātiju lielāku lomu sāka spēlēt kuģu īpašnieki un tirgoņi. Lai nostiprinātu pozīcijas Adrijas jūrā un uzturētu lagūnu braucamu jūras kuģiem, salu kopienas VII gs. beigās un VIII gs. sākumā apvienojās un kļuva par hercogisti - dukātu, ar djūku jeb dodžu priekšgalā - radās "Venēcijas komūna," lai gan pašas Venēcijas pilsētas vēl neeksistēja.
803.gadā Venēcija praktiski kļuva neatkarīga.
IX gs. sākumā franki mēģināja hercogisti pakļaut, taču saskaņā ar 812.gada Āhenes mieru Venēcijas lagūna palika Bizantijas pārvaldē (kā daļa no Istras fēmas).Tai laikā arī Rialto salā nodibināja jauno hercogistes centru - Venēciju.
Venēcijas valsts pieaugšana spēkā. IX un X gs. pieauga tirdzniecība ar pilsētām Bosfora šaurumā, Marmora jūrā, Vidusjūras austreņu krastā, Ēģiptē un Ziemeļāfrikā. Venēcijas un Austrumu preces pa upju sistēmu Lombardijā, caur brēneru un Sengotardu nonāca Eiropā. Jau šajā laikā Venēcija kļuva par nozīmīgu starpnieku tirdzniecībā starp Rietumiem un Austrumiem. Attīstījās tādas amatniecības nozares kā kuģubūve, kokapstrāde, metālapstrāde, arī ādu un kažokādu apstrāde, audumu ražošana, stikla un stikla izstrādājumu ražošana.
Zemes īpašnieki sāka tirgoties, bet tirgoņi - iegādājās zemi. Radās stiprs patriciāts, republikas nobilitāte. Vājā atkarība no Bizantijas izbeidzās X gs. beigās, kaut gan Venēcijas republika savās darbībās palīdzēja Bizantijas impērijai cīņā ar arābiem, kas apdraudēja arī pašas republikas tirdzniecības saites un neatkarību.
No X gs. beigām Venēcijas republika pieņēmās spēkā un pakļāva sev pilsētas Istras provincē - Kapodistriju, Parenco, Umago, Roviņju u.c.
Venēcijas valsts loma IV Krusta karā. Kad krustnešu karapulki sataisījās Ceturtajā Krusta karā, tie izlēma noīrēt no venēciešiem kuģus, lai ar tiem nokļūtu Palestīnā. Viltīgie venēcieši pierunāja krustnešus uzbrukt savai konkurentei – bizantiešu Konstantinopolei, ko tie 1204.gadā arī ieņēma un izlaupīja. Tādējādi Venēcija ieguva noteicošo kontroli pār tirdzniecību Vidusjūrā, jo Konstantinopole vairs nekad neattapās. Bez tam Venēcija paturēja savā kontrolē Konstantinopoli - par tās patriarhu tika iecelts Tomass Morosini no Venēcijas. Tādejādi Venēcija faktiski kļuva par Romas impērijas centru de facto. Šādu statusu venēcieši saglabāja līdz 1600.gadam - saukta par Latīņu impēriju.
Sadursmes ar osmaņu turkiem. 1423.gadā pēc dumpīgā brāļa Mustafas nogalināšanas Murads II nolēma neturpināt karu ar Bizantiju, bet gan karot ar Venēciju, kas tai paša 1423.gadā bija saņēmusi Salonikus ar apkārtējām zemēm Tesālijā kā samaksu par palīdzību Bizantijai cīņā pret turkiem. 1430.gadā sultāns Murads II ieņēma Salonikus un visu Tesāliju, izdzenot no turienes venēciešus.
1463.gadā venēcieši, sašutuši par turku iejaukšanos Levantes tirdzniecības lietās, pieteica tiem karu un sniedza atbalstu Morejas grieķiem. 1464.gadā osmaņi izspieda venēciešus no Morejas, kas kļuva par Osmaņu impērijas provinci.
Venēciešu-turku karš (1463.-1479.g.). Turpinājās karadarbība pret turkiem, venēcieši 1473.gadā sagrāba Kipru.
1477.gadā osmaņu armija izsēdās krastā tagadējās Itālijas ZA un apdraudēja pašu Venēciju.
1479.gadā starp Venēciju un Osmaņu impēriju Konstantinopolē tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza šo karu. Osmaņi paturēja dažus venēciešu īpašumus – Negroponti un Lemnas salu. Venēcija apņēmās maksāt turkiem gadskārtēju nodevu par tirdzniecību Levantē un Melnās jūras piekrastē.
Venēciešu-turku karš (1499.-1503.g.). 1499.gadā atkal uzliesmoja konflikts ar Osmaņu impēriju un turpinājās līdz 1503.gadam – 4 gadus. Sadursmes beidzās 1503.gada augustā. Osmaņu vara tika atzīta pār visu Grieķiju.
Turpmākās cīņas ar Osmaņu impēriju. 1537.gadā ar franču un Hairadīna korsāru atbalstu osmaņi sāka karu pret Venēciju un aplenca Korfu salu Grieķijā.
1538.gadā Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu-venēciešu apvienoto floti pie Prevezas Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā. 1538.gadā osmaņu un berberu pirātu admirālis Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu un venēciešu apvienoto floti pie Prevezas līča Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā. 1538.gadā pie Prevezas līča notika izšķirošā cīņa starp "Svētās līgas" (Spānija, Pāvesta apgabals, Venēcijas un Dženovas republikas, Maltas Bruņinieku ordenis) floti un Sarkanbārdas eskadru. Darguta vienība no 20 galērām un 10 galiotiem bija novietota otrās līnijas centrā. Kopā ar diviem saviem galiotiem viņš sagrāba pāvesta galēras, kuras komandēja bruņinieks Džambatista Dovīzi. Todien tikai nolaidusies nakts paglāba kristiešus no pilnīgas iznīcināšanas.
1540.gadā Suleimans I noslēdza mieru ar Venēciju.
1551.gadā Draguta un Sinana pašā apvienotā armija devās uz Adrijas jūru, kur turku eskadra apšaudīja venēciešu ostas un nopietni traucēja Eiropas kristīgo valstu tirdzniecību.
Osmaņu armija ļāvās sefardu žīda dona Josifa Nazi aicinājumam, kurš Kipru gribēja padarīt par žīdiem drošu vietu, un atkaroja salu venēciešiem.
1571.gadā osmaņi, karojot pret Svēto Līgu, ieņēma Famagustu. Taču 7.oktobrī jūras kaujā Korintas līcī pie Lepantas (Līgas floti komandēja Austrijas dons Huans) cieta sakāvi un zaudēja ap 300 kuģu. Neskatoties uz tādu lielu kristiešu militāru veiksmi, osmaņiem 2 gadu laikā izdevās atjaunot savu floti. Līgas sastāvā esošā Venēcija, aizstāvot savas tirdzniecības intereses, ātri ir uz mieru divpusējai uguns pārtraukšanai.
1572.gada oktobrī Austrijas dons Huans ieņēma Tunisu un noturēja to ilgāk par gadu.
1578.gadā Venēcija oficiāli nodeva Kipras pārvaldes tiesības Osmaņu impērijai. No kādreiz varenās salu impērijas venēciešiem palika tikai Krēta, Para un bruņinieku joanītu valdījumi.
XV gs. plsēta bija viena no bagātākajām pasaulē un bija pasaules ietekmīgākais finanšu centrs.
Venēcieši Holandē. XVII gs. venēcieši savu tirdzniecības centru ar visām bankām pārcēla uz Nīderlandi.
Venēcijas republikas gals (1787.g.). Venēcijas republikas neatkarību pārtrauca Napoleons 1797.gadā.
Saites.
Venēcija.
