Viņa Svētība Karmapa konferencē "Prāts un Dzīvība"
Matreriālu sagatavojis Imants Kore.
2011.gada 17.–20.oktobrī Viņa Svētība Karmapa piedalījās konferencē „Prāts un Dzīvība,” Dharamsalā. Konferences beidzamajā dienā viņš uzstājās ar ziņojumu.
Uzstāšanās sākumā Karmapa paskaidroja, kas pamudinājis viņu pievērsties ekoloģijas jautājumiem, un piedalīties apkārtējās vides saglabāšanas cīņā. Pēc viņa vārdiem, spēcīgāko iespaidu atstājuši divi gadījumi. Pirmkārt, viņš apmeklējis ekoloģijas konferenci, kas mainījusi viņa skatījumu uz tādām ikdienišķām parādībām kā ūdens un koki, ko mēs parasti skatām kā kaut ko eksistējošu neatkarīgi no mums. Viņš apzinājies, cik cieši saistīta ir šā dabas daļa ar mūsu izdzīvošanu un labvēlīgu eksistenci uz planētas.
No otras puses, Karmapa dzimis klejotāju ģimenē nomaļā Tibetas reģionā, un viņa bērnība pagājusi ciešā tuvumā ar dabu. Ieskauts ar sniegotajām kalnu virsotnēm, neskartajiem apvidiem, mežonīgās ainavas zaļumiem, viņš jau agros gados izjutis tuvību ar dabu, mīlēja to un saprata tās vērtību. Pēc Viņa Svētības vārdiem, vien no modernās sabiedrības problēmām ir lielpilsētu iedzīvotāju attālināšanās no dabas, kas neļauj sajust sevi kā dabas daļu, un novērtēt tās skaistumu. Pēc tam Karmapa pārgāja pie jautājuma par apkārtējās vides aizsargāšanas saistību ar budismu. Budisma filozofija atbalsta apkārtējās vides aizsardzību, taču šis atbalsts jāpārveido darbībā.
Mahajanas budisma pamatā ir centieni palīdzēt un atnest labumu pēc iespējas lielākam jūtošo būtņu skaitam. Tādēļ katram, kurš tic šim ideālam, apkārtējās vides aizsardzība ir būtisks jautājums – jo apkārtējā vide ir izdzīvošanas un sekmīgas eksistences priekšnoteikums visām jūtošajām būtnēm, kā labā mēs cenšamies. Aizsargājot apkārtējo vidi, mēs pastarpināti kalpojam visu no apdzīvojamās vides atkarīgo jūtošo būtņu labklājībai un vajadzībām. Bez tam Karmapa uzskata, ka apkārtējās vides aizsardzība sniedz praktizējošajiem budistiem vienu no labākajām iespējām realizēt ideālu – strādāt visu jūtošo būtņu labā. Tā, ka budistiem ar lielu prieku jāpiedalās apkārtējās vides aizsardzībā.
Šāds uzskats atspoguļots arī budisma tekstos, piemēram, Šantidevas „Bodhisatvas ceļš,” kurā rakstīts kā cenšoties visu dzīvo būtņu laimes sasniegšanas vārdā, jākļūst tiem par ūdeni, kokiem, un pat par telpu. Protams, reāli mēs nevaram izpildīt šo vēlējumu burtiski, taču varam aizsargāt jūtošo būtņu dzīvības nodrošināšanas pamatus. Tādējādi, rūpējoties par apkārtējo vidi, mēs izpildām bodhisatvu centienus.
Diemžēl ne vienmēr cilvēkus var viegli pārliecināt. Kā piemēru Karmapa stāstīja par divām viņa organizētajām apkārtējās vides aizsardzības konferencēm. Vienā no tām daudz runāja par bioloģisko daudzveidību, un daži mūki protestēja pret tīģeru aizsardzību, jo tīģeri esot slepkavas, medīdami briežus un citus dzīvniekus. Šie mūki tīģeru aizsardzību uzskatīja par bezvērtīgu.
Otrajā konferencē Karmapa nolēma atkārtoti pievērsties šim jautājumam. Sākumā viņš mūkiem atgādināja stāstu no „Džatakām”, kur Buda vienā no savām iepriekšējām dzīvēm ziedoja sevi tīģerienes labā. Pēc tam pievērsies zinātniskajam skaidrojumam – atgādinājis par plēsoņu lomu ekosistēmas līdzsvara saglabāšanā. Un nobeigumā piebildis, ka konsekventi ievērojot mūku argumentāciju, cilvēki iznāk daudz bīstamāki kā tīģeri. Tīģeri nogalina vienīgi lai iegūtu pārtiku, cilvēki nogalina bez jebkāda mērķa. Tādējādi, ja jau no kā nepieciešams atbrīvoties, tad no cilvēkiem, nevis tīģeriem.
Tālāk Karmapa runāja par nepieciešamību fundamentāli mainīt 21.gadsimta cilvēku skatījumu uz pasauli, un piedāvāja budisma uzskatu par pašeksistējoša „es" neesamību, savstarpējo atkarību un tukšību kā līdzekli šā mērķa sasniegšanai.
No budisma viedokļa, apkārtējās vides stāvokļa pasliktināšanās ir sekas cilvēku egoismam un nezināšanai. Mēs naivi dzīvojam priekšstatos par pašeksistējošu un neatkarīgu „es," sakām „man" un „mans,” bet dziļāk aizdomājoties par dzīvei nepieciešamajām lietām, tādiem kā apģērbs, vai ēdiens, vai par skābeklis, ko elpojam, saprotam, ka mūsu eksistence atkarīga no neskaitāmiem ārējiem faktoriem.
Tādējādi nonākam pie sapratnes par savstarpējās atkarības pamatfunkciju visam pasaulē. Šāda izpratne, pēc Karmapas domām, ir pilnīgi nepieciešama, ja vēlamies lai cilvēki mainītu savus uzskatus. Piedevām, atrodoties jēdziena „es," vai „mans” gūstā, mēs neesam spējīgi saskatīt kopsakarību, vai saikni starp kāda nebūt – pat lielā tālumā no mums esošā labklājību un mūsu personisko labklājību. Mums jāatbrīvojas no šā gūsta un jānodibina saikne ar pasauli, saskatot to, ko Viņa Svētība Dalailama sauc par „kopējo ainu.” Šādai mūsu skatījuma uz pasauli fundamentālai maiņai ir izšķiroša nozīme.
Stāstot par 21.gadsimta cilvēkiem nepieciešamo skatu uz pasauli, Viņa Svētība Karmapa kā piemēru minēja veidu, kā mēs skatāmies uz skaistu koku. Mēs priecājamies par skatienam atklātajām daļām – zariem, lapām, bet neredzam slimās un bojātās saknes. Tieši tāpat mēs jūsmojam par tehnoloģijas sasniegumiem, bet neredzam apkārtējās vides sabrukumu. Vērojot televīzijas ziņas, rodas iespaids, ka pasaules līderi pārņemti tikai ar ekonomiku un politiku, un šķiet, ka nevienam nav ne mazākās intereses par fundamentālajiem cilvēces izdzīvošanas un apkārtējās vides labklājības jautājumiem. Taču ja izzudīs mūsu eksistences pamats, nebūs nedz politikas, nedz ekonomikas!
Atbildēdams uz jautājumiem pēc uzstāšanās, Karmapa smejoties izstāstīja, ka sen, kad vēl dzīvojis Tibetā, bijis nelabojams gaļas ēdājs. Taču, nokļuvis Indijā, kļuvis par veģetārieti pēc vairāku dokumentālo filmu noskatīšanās par dzīvnieku ciešanām rūpnieciskajās kautuvēs. Uz Karmapu iespaidu atstāja gan dzīvnieku ciešanas, gan ar viņiem strādājošo cilvēku vienaldzība, neuzskatot dzīvniekus par spējīgiem uz pārdzīvojumiem. Viņa Svētība izteica cerību, ka visās nākamajās dzīvēs arī spēs ievērot veģetāru dzīves veidu. Kagju Monlama laikā, sajutis nepieciešamību cilvēkiem stāstīt par veģetārisma priekšrocībām, piedāvājis dažus variantus, kā iespējams samazināt gaļas patēriņu, un bijis patīkami pārsteigts, ka daudzi izvēlējieties atteikties no gaļas pilnībā. Karmapa paskaidrojis, ka nekad nav uzspiedis veģetārismu, bet vienmēr centies to saistīt ar tādas vai citādas cilvēku grupas kultūras kontekstu, lai tas tieši saistītos ar cilvēku attīstības centieniem. Kā arī piedāvā cilvēkiem pašiem atrast būtiskākos iemeslus pārmaiņu īstenošanai.
Runājot par Tibetas plakankalnes ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos, Karmapa pauda pārliecību, ka šis jautājums ir tik ļoti svarīgs, ka to nepieciešams skatīt atsevišķi no pārējiem Tibetas politiskajiem jautājumiem, kā cilvēka tiesības, kultūras saglabāšana, reliģijas brīvība un cilvēku izdzīvošanas tiesībām. Tibeta tiek saukta par planētas „trešo polu” – jo Tibetas plakankalne sniedz sākumu Āzijas galvenajām upēm, un ietekmē globālo klimata konfigurāciju. Visi procesi, kas norisinās Himalaju reģionā, ir tieši saistīti ar miljardiem cilvēku dzīvi. Tādēļ Tibetas videi nepieciešams pievērst īpašu vērību.
