Aliens

Vēstules no Zemes, Marka Tvena darbs

Vēstules no zemes

Letters from the Earth

1867- 1910
 

Anotācija

Stāstu krājums par reliģijas tēmu. Liela daļa krājumā ietverto darbu pēc autora vēlēšanās publicēti tikai pēc viņa nāves. Lai gan Marks Tvens bija pārliecināts kristietības pretinieks, sievas, kura bija priekšzīmīga kristiete, un draugu dēļ, viņš savus antikristietiskos uzskatus atklāti nepauda.

VĒSTULES NO ZEMES

RADITĀJS sēdēja Tronī un domāja. Viņam aiz mugu­ras pletās bezgalīgais debesu jums, kas laistījās gaismas un krāsu spožumā, priekšā kā siena pacēlās Izplatījuma melnā nakts. Viņš slējās līdz pašam zenītam kā varens, stāvs kalns, un Viņa dievišķā galva spīdēja debesu augstumos kā tāla saule. Pie Viņa kājām stāvēja trīs milži, kas salīdzinājumā ar Viņu šķita tīrie knišļi, — tie bija erceņģeļi, kuru galvas sniedzās Viņam līdz potītēm.
Beidzis domāt, Radītājs teica:
— Esmu apdomājis. Jel raugiet!
Viņš pacēla roku, un no tās izšļāca žilbinoša uguns strūkla — miljons milzīgu sauļu, kas pāršķēla tumsu un aizlidoja arvien tālāk un tālāk līdz pat pašām atstatākajām Izplatījuma malām, kļūdamas arvien mazākas un nespodrākas, kamēr beidzot atgā­dināja dimanta naglu galviņas, kas mirdzēja pie neizmērojamās Visuma velves.
Pēc stundas Lielā padome tika atlaista.
Satriekti un domīgi erceņģeļi devās projām no Troņa pavēņa un uzmeklēja klusu kaktiņu, kur varētu brīvi parunāties. Tikai neviens no visiem trim nesteidzās sākt, kaut arī ikkatrs nepacie­tīgi gaidīja, lai kāds to darītu. Visi gaužām ilgojās apspriest dižo notikumu, bet negribēja izteikt savas domas, iepriekš neuz­zinājuši pārējo viedokli. Tā sākās bezmērķīga, stomīga saruna par niekiem, kura garlaicīgi vilkās, nevezdama ne pie kāda gala, kamēr beidzot ercenģelis Sātans, saukdams talkā visu savu vī­rišķību — un tās viņam netrūka, — ķērās vērsim pie ragiem. Viņš teica:
— Milordi, mēs zinām, par ko gribējām runāt, šurp atnā­kuši, tad nu atmetīsim izlikšanos un sāksim. Ja tāds ir Padomes uzskats…
— Kā tad, kā tad, — pateicīgi izsaucās Gabriels un Miķelis.
— Lieliski, tad nu turpināsim. Mēs bijām apbrīnojama darba liecinieki — šai ziņā mēs tātad būtu vienis pratis. Kas attiecas uz tā praktisko vērtību — ja tam tāda ir, — tad šis jautājums uz mums personiski neattiecas. Mēs varam domāt par to, ko gribam, bet tas arī ir viss. Balss tiesību mums nav. Es uzskatu, ka Izplatījums bija labs arī tā agrākajā veidā un turklāt visai noderīgs. Auksta, tumša un patīkama vieta, kur dažkārt varēja atpūsties no pārāk maigā debesu klimata un to apnicīgā krāš­ņuma. Taču tie visi ir sīkumi, kam nav nozīmes. Jaunievedums, varen lielisks jaunievedums ir — nu, kas tas ir, kungi?
— Mehānisks, automātisks un pats sevi regulējošs likums, kas izgudrots un ieviests, lai vadītu sauļu un pasauļu miriādes, kuras griežas un joņo cita par citu ātrāk.
— Tieši tā! — piebalsoja Sātans. — Ievērojiet, ka tā ir ko­losāli pārsteidzoša ideja! Neko tamlīdzīgu Augstākais Saprāts vēl nekad nav radījis. Likums — Automātisks Likums, precīzs un negrozāms likums, kas visu garo mūžību neprasa ne uzrau­dzību, ne labojumus, ne pārkārtojumus! Viņš teica, ka šie neskai­tāmie milzu ķermeņi nekad nebeigšot šķelt tuksnesīgo Izplatī­jumu, neiedomājamā ātrumā traukdamies pa gigantiskām orbī­tām un tomēr nekad nesadurdamies, nepagarinādami un nesa­īsinādami sava apgrieziena laiku pat par sekundes simtdaļu divos tūkstošos gadu! Tas jau ir tas jaunais un lielākais no vi­siem brīnumiem — šis Automātiskais Likums Un Viņš deva tam nosaukumu — DABAS LIKUMS un sacīja, ka dabas Likums ir «DIEVA LIKUMS» — divi vienas un tās pašas parādības no­saukumi, kurus var likt vienu otra vietā.
— Jā, — piebilda Miķelis, — un Viņš teica, ka ievedīšot Da­bas Likumu — DIEVA LIKUMU visos savos īpašumos un tam piemitīšot visaugstākā vara, ko neviens nedrīkstēšot aizskart.
— Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un ari tos pakļaušot šā Likuma varai.
— Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
— Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet trīs gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)
— Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?
Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:
— Vaicājiet, es atbildēšu.
— Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?
— Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.
Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:
— Šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.
— Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.
— Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?
— Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.
— Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.
— Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.
— Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?
— Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.
Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
— Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un … vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. Šo radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?
— Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad … verieties … rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
— Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
— Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību, egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem. Verieties… raugieties … viņi pazūd!
— Kurp viņi dodas, ak Dievišķais?
— Uz Zemi — kā viņi, tā visi viņu brāļi dzīvnieki.
— Bet kas ir Zeme?
— Bumbiņa, ko es radīju pirms divām ērām, vēl vienas ēras un vēl pusēras. Jūs redzējāt to pasauļu un sauļu eksplozijā, kad tās izšļāca no manas rokas, tikai nepievērsāt tai uzmanību. Cil­vēks ir eksperiments, un pārējie dzīvnieki — otrs eksperiments. Laiks rādīs, vai bija vērts ar viņiem ķēpāties. Demonstrācija bei­gusies. Varat iet, milordi.
Pagāja dažas dienas.
Tās atbilst garam (mūsu) laika periodam, jo debesīs diena ilgst tūkstoš gadu.
Satans izteica dažas apbrīnas pilnas piezīmes par zināmām asprātīgam Radītāja izdarībām, taču nebija grūti viņa slavināju­mos saskatīt sarkasmu. Viņš gan bija izteicis tās konfidenciāli saviem uzticamajiem draugiem, citiem ercenģeļiem, bet daži pa­rastie enģeļi bija vinu noklausījušies un paziņoja Galvenajā štābā.
Par sodu viņu uz vienu dienu — debesu dienu izsūtīja trimda Viņš jau sen bija pieradis pie tamlīdzīgiem sodiem, ku­rus Izpelnījās, pārmērīgi lokanās mēles dēļ. Agrāk viņu bija sū­tījuši uz Izplatījumu, jo citu trimdas vietu nebija, un tur viņš garlaikodamies bija lidinājies pa mūžīgo nakti un arktisko auk­stumu; tagad turpretī viņš nosprieda palaisties tālāk, uzmeklēt Zemi un palūkoties,kā norit eksperiments ar Cilvēci.
Pēc kāda laika viņš — ļoti konfidenciāli — aizrakstīja uz mājām svētajam Miķelim un svētajam Gabrielam par to, ko pieredzējis.

SĀTANA VĒSTULE

TĀ Ir dīvaina vieta — ārkārtīgi neparasta un interesanta. Pie mums mājās nekā tamlīdzīga nav. Visi ļaudis ir nenormāli, pārējie dzīvnieki visi nenormāli, Zeme ir nenormāla, un pati daba arī nenormāla Cilvēks ir gaužām brīnumaina lieta.
Savā labākajā veidā viņš atgādina nolakotu zemākās kategori­jai eņģeli, bet kad ir pa īstam slikts, tad tas ir kas neiedomā­jams, vārdos grūti izsakāms; vienmēr, visur un visā viņš ir parodija. Un tomēr viņš vienā mierā nemaz neliekuļodams, sauc sevi par «cildenāko dieva radījumu. Stāstu jums skaidru patiesību. Un tā viņam nav nekāda jauna ideja viņš to sludi­nājis un tai ticējis visos laikos. Ticējis tai, un neviens no visas šīs cilts vēl ne reizi nav ievērojis, cik tā smieklīga.
Bez tam — man jālūdz jūs atkal saturēties — viņš uzskata sevi par Radītāja mīluli. Viņš tic, ka Radītājs ar viņu lepojas, tic pat tam, ka Radītājs viņu mīl, mīl līdz neprātam, neguļ nak­tis, par viņu jūsmodams; jā, un ari stāv par viņu nomodā un sarga no likstām. Šis savādnieks lūdz Viņu un domā, ka Viņš klausās. Vai tā nav dīvaina ideja? Un iesvaida vēl savas lūgša­nu ar uzkrītoši kailiem un rupjiem glaimiem un iedomājas, ka Viņš sēž un ņurrā aiz labsajūtas, klausoties tamlīdzīgus aplamus slavinājumus. Katru dienu šis radījums skaita pātarus, mēģinā­dams izkaulēt palīdzību, žēlsirdību un aizsardzību, un lūdzoties tic un cer, kaut gan līdz šim laikam viņa lūgšanas visas līdz pē­dējai palikušas bez atbildes. Taču tāds ikdienējs apvainojums, ikdienēja neveiksme neatņem viņam drosmi — viņš tik lūdzas tālāk. šajā neatlaidībā ir kaut kas gandrīz vai lielisks. Man jūs vēlreiz jālūdz saturēties: viņš domā, ka tiks debesīs!
Cilvēkam ir algoti skolotāji, kas šo pasaciņu stāsta. Viņi stāsta arī par pekli un mūžīgajām elles ugunīm, kur cilvēks nokļūšot, ja neievērošot Baušļus. Kas ir Baušļi? Ļoti interesanta lieta. Savā laikā es jums par tiem pastāstīšu.

OTRĀ VĒSTULE

«NEESMU jums stāstījis par cilvēku ne mazāko nepatiesību.» Jums man jāpiedod, ja šie vārdi manās vēstulēs dažreiz atkārto­sies; gribu, lai jūs pret maniem stāstiem izturētos ar vajadzīgo nopietnību, bet jūtu, ka gadījumā, ja es būtu jūsu vietā un jūs manā, man laiku pa laikam derētu šāds atgādinājums, citādi mana ticība varētu izsīkt.
Jo nemirstīgam garam cilvēkā viss liekas dīvains. Uzskati par lietām mums ir citādi, mēra izjūta — ne uz to pusi kā viņam, bet vērtību nojēgumi — tik pretēji, ka par spīti mūsu lielajām garīgajām spējām diez vai pats apdāvinātākais no eņģeļiem jebkad spēs līdz galam izprast viņa viedokli.
Te būs raksturīgs piemērs: viņš iztēlojies paradīzi, neietilpnādams tajā augstāko no visām savām baudām — ekstāzi, kas ikviena viņa cilts (tāpat kā mūsējās) piederīgā sirdī ieņem pašu pirmo vietu, — dzimumsakarus.
Te nu cilvēku varētu pielīdzināt ceļiniekam, kas, nonācis svel­mainā tuksnesī, patlaban taisās izlaist garu, bet tad izdzird glābēja balsi, kura piesola visu ilgoto, lūgdama atteikties tikai no kaut kā viena, — un ceļinieks atsakās no ūdens!
Cilvēka paradīze ir uz mata tāda pati kā viņš: dīvaina, inte­resanta, pārsteidzoša, groteska. Tajā, goda vārds, nav atradu­sies vieta nekam, ko cilvēks patiesi augstu vērtē. Tā sastāv vie­nīgi no izpriecām, kas te, uz Zemes, cilvēkam pagalam nepatīk, un tomēr viņš ir cieši pārliecināts, ka paradīzē tas būs tieši viņa gaumē. Vai nav jocīgi? Vai nav interesanti? Un nedomājiet, ka es pārspīlēju, es to nedaru. Minēšu jums faktus.
Vairākums cilvēku nedzied, vairākums cilvēku neprot dzie­dāt, vairākums cilvēku neparko nepaliks tur, kur citi dzied, ja dziedāšana turpināsies ilgāk par divām stundām. Ievērojiet to.
No simt cilvēkiem labi ja divi prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu, un tai pašā simtā neatradīsies pat četri, kam gri­bētos to iemācīties. Arī šo lieciet aiz auss.
Daudzi cilvēki skaita lūgšanas, bet lielākajai tiesai to ne­patīk darīt. Tikai nedaudzi purpina garos pātarus, pārējie izvē­las ko īsāku.
Nedomājiet, ka visiem, kas iet uz baznīcu, patiktu turp iet.
Četrdesmit deviņiem cilvēkiem no piecdesmit Svētdienas ievērošana ir gaužām apnicīgs un garlaicīgs pienākums.
Divas trešdaļas no tiem, kas svētdienās tup baznīcā, pagurst, kad dievkalpojums vēl nav ne pusē, bet pārējie — pirms tas beidzas.
Pats priecīgākais visiem ir brīdis, kad garīdznieks paceļ rokas, lai dotu svētību. Visu baznīcu pāršalc klusa atvieglojuma nopūta, kurā skaidri jaušama pateicība.
Nav nācijas, kas nenoskatītos augstprātīgi uz visām pārējām nācijām.
Nav nācijas, kas neizjustu pret pārējām nepatiku.
Nav tādas baltās nācijas, kas nenicinātu visas pārējās nā­cijas ar jebkuru ādas krāsu un neapspiestu tās, kad vien var.
Baltie nemēdz saieties ar «melnajiem velniem», nedz arī ar tiem precēties.
Viņi nelaiž tos savās skolās un baznīcās.
Visa pasaule neieredz ebrejus un cieš viņus tikai tad, ja viņiem ir nauda.
Lūdzu jūs visus šos faktus labi iegaumēt.[1]
Tālāk. Nav tāda normāla cilvēka, kuram patiktu troksnis.
Turpretī visiem, kā normāliem, tā nenormāliem, patīk dažā­dība. Vienmuļa dzīve viņiem ātri apnīk.
Katrs cilvēks atbilstoši intelektuālajām spējām, kas viņam piešķirtas, pastāvīgi un nepārtraukti vingrina prātu, un šie vin­grinājumi ir varen būtiska, vērtīga un svarīga viņa dzīves sa­stāvdaļa. Kā visneattīstītākajam, tā arī visizglītotākajam cilvē­kam piemīt kāda kripata dotību, un viņš izjūt lielu apmierinā­jumu, tās parādot, pierādot un pilnveidojot. Palaidnis, kas pār­spēj savu biedru rotaļās, sajūsmas pilns vingrinās tikpat cītīgi kā skulptors, gleznotājs, pianists, matemātiķis un visi pārējie. Neviens no viņiem nevarētu justies laimīgs, ja viņa talantam liegtu izpausties.
Tagad nu jūs dzirdējāt visus faktus. Jūs zināt, kas cilvēkiem patīk un kas nepatīk. Un, raugiet, cilvēce izgudrojusi paradīzi pēc savas saprašanas, pilnīgi bez kāda cita palīdzības: miniet, kāda tā ir! Deru, ka neuzminēsiet, kaut arī lauzītu galvu pusotra tūkstoša mūžību! Pats asākais prāts, kāds vien jums vai man pazīstams, to nespētu, lai arī pūlētos piecdesmit miljonu mūžību. Lai iet, es jums to pastāstīšu.
1. Vispirms atgādināšu jums pārsteidzošo faktu, ar kuru sāku, proti: kaut gan cilvēks, tāpat kā nemirstīgie, krietni vien augstāk par visiem citiem priekiem, dabiski, stāda dzimumsaka­rus, tomēr viņš nav ierādījis tiem vietu savā paradīzē! Viņu jau satrauc pati doma par tiem; iespēja šos sakarus baudīt dara viņu traku; nonācis šādā stāvoklī, viņš ir gatavs likt uz spēles ir dzī­vību, ir labo slavu, ir visu — pat savu muļķīgo paradīzi, lai tikai izmantotu gadījumu un sasniegtu gaužām brīnišķo kulmināciju. No jaunības dienām līdz pusmūžam kā vīrieši, tā sievietes bez mazākā izņēmuma savienošanās aktu stāda augstāk par visām citām baudām, kopā ņemtām, un tomēr, kā jau teicu, tam nav at­radusies vieta viņu paradīzē, to aizstāj lūgšana.
Jā, šo aktu viņi vērtē bezgala augstu, taču, tāpat kā visi citi tā dēvētie cilvēku «labumi», tas ir bezgala nožēlojams. Pat vis­ideālākajā gadījumā šis akts viņiem ir neiedomājami īss, tas ir, raugoties no nemirstīgas būtnes viedokļa. Kas attiecas uz tā atkārtošanu, tad tajā cilvēks ir tik ierobežots, ka … nē, nemir­stīgie to galīgi nespēs saprast. Mēs, kas baudām minēto tīksmi un tās augstāko ekstāzi bez pārtraukuma un apstājas gadsim­tiem ilgi, nekad nebūsim spējīgi pa īstam un ar piedienīgo līdz­jūtību izprast, cik drausmīgi nabagi cilvēki ir attiecībā uz visu, kas saistās ar šo bagātīgo dāvanu, kura, piemītot kādam tik plašā mērā kā mums, padara visus pārējos priekus par tik neno­zīmīgiem, ka par tiem nav vērts pat muti dzisināt.
2. Cilvēku paradīzē visi dzied. Cilvēks, kas Zemes virsū nav dziedājis, tur dzied; cilvēks, kas Zemes virsū to nav pratis, tur tiek apveltīts ar šo māku. Un šai vispārējai dziedāšanai nav ne­jaušs, gadījuma raksturs; tā neapklust ne mirkli; ik dienas tā turpinās no rīta līdz vakaram, pa divpadsmit stundām pēc kār­tas. Un neviens nemūk projām, kaut gan virs Zemes tāda vieta būtu tukša jau pēc divām stundām. Un dziedāt dzied tikai korāļus. Nē, kur nu — vienu vienīgu korāli. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Korālī nav ne jausmas no ritma vai dzejiskuma: «Ozianna, ozianna, ozianna, Kungs Dievs Cebaot, alelūja, alelūja, alelūja, cššš, bum! … A-ā-ā!»
3. Tai pašā laikā visi kā viens spēlē arfas — visi šie miljonu miljoni! — lai gan uz Zemes neatrastos pat divdesmit no tūk­stoša, kuri prastu spēlēt mūzikas instrumentus vai gribētu to iemācīties.
Iedomājieties šo apdullinošo skaņu viesuli — miljonu miljo­niem balsu, kas brēc visas reizē, un miljonu miljoniem arfu, kas ļerina tām pretī! Sakiet man: vai tas nav briesmīgi, vai tas nav riebīgi, vai tas nav nejēdzīgi?
Un atcerieties: tā ir slavas teikšana, komplimenti, glaimi, ze­mošanās! Vai gribat zināt, kas ir ar mieru panest tādus dīvai­nus, trako nama cienīgus aurus? Un kas tos ne tikai pacieš, bet par tiem priecājas un līksmo, kas tos gaida un pat pieprasa? Aiz­turiet elpu!
Tas ir dievs! Es gribu teikt, cilvēku cilts dievs. Viņš sēž tronī, divdesmit četru dižciltīgāko augstmaņu, kā arī citu galminieku pulka ielenkts, nolūkojas uz saviem sajūsmā trakojošajiem pie­lūdzējiem, kas aizņem nebeidzamu jūdžu lielu platību, un smaida un ņurrā aiz labsajūtas, un apmierināts māj uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, — esmu gatavs derēt, ka visā bezga­līgajā Visumā vēl neviens nav izdomājis muļķīgāku un naivāku ainu.
Nav grūti noģist, ka šīs paradīzes izgudrotājs nav to izdo­mājis pats, bet paraugam vienkārši paņēmis ceremonijas no kā­das niecīgas monarhijas, kas sameklēta nez kur austrumu pa­žobelēs.
Neviens normāls baltādainais cilvēks nevar paciest troksni. Un tomēr viņi vienā mierā pieņem šādu paradīzi — itin nemaz nedomājot, neprātojot, nepētot — un pat no sirds vēlas turp no­kļūt! Dziļi dievbijīgi sirmgalvji lielāko daļu sava laika veltī sap­ņiem par laimīgo dienu, kad atstās Zemes dzīves rūpes un sāks baudīt minētās vietas svētlaimi. Tai pašā laikā skaidri redzams, cik tā viņu acīs nereāla un cik maz viņi patiesībā tai tic: ne velti viņi nepavisam negatavojas milzīgajai pārmaiņai — nevienu jūs neredzēsiet vingrināmies arfas spēlē, nevienu nedzirdēsiet arī dziedam.
Kā jau redzējāt, šo neparasto kumēdiņu mērķis ir teikt slavu — slavu, ko pauž korālis, slavu, kas izteicas ceļu locīšanā. Tas aizstāj «baznīcu». Turpretī te, zemes virsū, cilvēki nespēj panest lielas dievkalpojumu devas: stunda un ceturksnis — tas ir lielākais — un arī ne biežāk par reizi nedēļā. Tas ir, svētdie­nās. Vienā dienā no septiņām, un pat šādos apstākļos viņi pēc savas dieva pielūgšanas ceremonijas pārāk neilgojas. Bet ko viņiem sola paradīze? Dievkalpojumu, kas ilgs mūžīgi mūžam, un Svētdienu, kura nekad nebeigsies! Viņiem ātri apnīk pat še­jienes īsā svētdiena, kas nāk tikai reizi nedēļā, un tomēr viņi kāro, lai tā vilktos mūžīgi; viņi sapņo par to, runā par to, savā prātiņā iedomājas, ka tīri vai alkst pēc svētlaimes, kuru tā sola, aizkustinošā vientiesībā iztēlojas, ka tādā paradīzē būs pagalam laimīgi.
Un tas viss notiek tāpēc, ka viņi vispār nespēj domāt: viņiem tikai šķiet, ka viņi domā. Patiesībā viņi domāt nemaz nav spē­jīgi; no desmit tūkstošiem cilvēku neatradīsies pat divi, kam būtu ar ko domāt. Bet kas attiecas uz iztēli… Palūkojieties uz viņu paradīzi! Viņi to pieņem, atzīst un par to sajūsminās. Tā vien pietiek, lai jūs gūtu izsmeļošu priekšstatu par viņu saprātu.
4. Viņu paradīzes autors sabāž tur bez kādas izvēles visas nācijas. Un turklāt uz pilnīgas vienlīdzības pamata; neviena nav nedz augstāka, nedz zemāka par otru; visiem jābūt «brā­ļiem», jāturas kopā kā salipušiem, kopā jāskaita pātari, kopā jālerina arfas, kopā jāvelk ozianna — gan baltajiem, gan meln­ādainajiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem, atšķirības nav galīgi nekādas. Te, uz Zemes, visas nācijas nīst cita citu, pie tam nav tādas, kura nenīstu ebrejus. Un tomēr ikviens dievbijīgs indivīds šo paradīzi dievina un par varas mākti grib turp nokļūt. Pavisam neliekuļoti. Un, kad uznāk svētā jūsma, viņam rādās, ka viņš to vien alkst kā ietikt tur, krist visām Zemes ciltīm ap kaklu un tik spiest tās pie savām krūtīm!
Cilvēks nudien ir tīrais brīnums! Man gribētos zināt, kas viņu izdomājis.
5. Katram cilvēkam uz Zemes piemīt sava tiesa saprāta, vai nu liela, vai maza; un viņš lepojas ar to, lai kāda tā ari būtu. Viņa sirds pildās ar pašapziņu, arī dzirdot savas cilts lielo do­mātāju vārdus, un viņam ļoti tīk klausīties stāstus par to lielis­kajiem sasniegumiem. Jo viņu dzīslās rit vienas asinis, un, iemantojot slavu sev, šie domātāji padarījuši slavenu arī viņu. «Redziet, ko spēj cilvēka saprāts!» viņš izsaucas un uzskaita visu laikmetu gudros vīrus, atsaucot atmiņā nemirstīgās grā­matas, ko tie dāvājuši pasaulei, tehnikas brīnumus, kurus tie iz­domājuši, un visu slavas spožumu, kādā tie ietērpuši zinātni un mākslu; to priekšā cilvēks noņem cepuri, tikpat kā uzlūkodams karaļus, un neliekuļoti apliecina tiem visdziļāko un sirsnīgāko cieņu, kādu vien spēj izgudrot viņa līksmes pilnā sirds, tā pa­celdams saprātu augstāk par visu, kas vien ir viņa pasaulē, un nosēdinādams to tronī augšā pie debesu velves kā augstāko valdnieku, kam nedrīkst ne pirksta piedurt. Taču pēc tam viņš safabricē paradīzi, kurā nav atrodama pat nožēlojama drusciņa saprāta!
Jūs teiksiet, ka tas ir dīvaini, jocīgi, nesaprotami. Un to­mēr tā, kā es saku, patiešām ir — kaut arī tas izklausītos neti­cami. Šis pilnīgi neliekuļotais saprāta pielūdzējs, kas pelnīti vērtē augstu tā diženo lomu te, Zemes virsū, izdomājis reliģiju un paradīzi, kuras neciena saprātu, necildina to, nedod par to ne plika vērdiņa, vārdu sakot, nepiemin pat, ka tāds pastāv.
Tagad nu jūs droši vien jau būsiet ievērojuši, ka cilvēku pa­radīze iecerēta un uzbūvēta pēc pilnīgi noteikta plāna, kurš paredz ietilpināt paradīzē līdz pat pēdējam sīkumam visu, kas cilvēkam pretīgs, un neietilpināt nevienu vienīgu lietu, kura vi­ņam patīk!
Un, jo dziļāk šo jautājumu pētīsim, jo šis visai dīvainais fakts kļūs skaidrāks.
Tātad iegaumējiet: cilvēku paradīzē saprātam nav vietas, jo tur tam taču nav no kā dzīvot. Tas tur sapūtu viena gada laikā — sapūtu un sāktu smirdēt. Sapūtu, sāktu smirdēt un šādā stāvoklī taptu apvīts ar svētā oreolu. Un tā būtu tīrā laime, jebšu tādus vājprātīgo patversmes priekus spēj izciest vienīgi svētais.

TREŠĀ VĒSTULE

JūS jau būsiet ievērojuši, ka cilvēciskā būtne ir īsts dīvainis. Pagātnē viņš atzinis (novalkājis un izmetis atkritumos) sim­tiem dažādu reliģiju; arī tagad viņam krājumā ir simtiem vis­visādu ticību, un katru gadu viņš laiž klajā ne mazāk par trim jaunām. Es šos skaitļus varētu vēl palielināt, tik un tā nepār­sniedzot faktu robežas.
Vienu no viņa pamatreliģijām sauc par kristiānismu. Tās īss apskats, manuprāt, varētu jūs ieinteresēt. šī ticība visai sīki izklāstīta grāmatā, kas ietver divus miljonus vārdu un saucas «Vecā un Jaunā Derība». Tai ir arī cits nosaukums — «Dieva Vārds». Jo kristietis uzskata, ka ikvienu vārdu šai grāmatā dik­tējis dievs — tas pats, par kuru jums jau stāstīju.
Sī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hro­nikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.
Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmentiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīš­ļos. Tādējādi tai nepārprotami trūkst jebkuras oriģinalitātes. Trīs četri svarīgākie un pārsteidzošākie notikumi, kas tur aprak­stīti, minēti jau iepriekšējās bībelēs; tāpat no tām aizgūti visi labākie likumi un priekšraksti; tagadējā bībelē parādās tikai divas jaunas lietas: pirmkārt, elle un, otrkārt, tā īpašā paradīze, par kuru es jums jau stāstīju.
Ko lai darām? Ja ticēsim, tāpat kā cilvēki, ka abas šīs draus­mīgās vietas izdomājis Dievs, tad līdz ar to nepelnīti apvainosim viņu; ja turpretī nospriedīsim, ka tās izdomājuši paši cilvēki, tad nepelnīti apvainosim tos. Ko tur runāt, nepatīkama dilemma, jo ne viena, ne otra puse mums nekā ļauna nav darījusi.
Lai vienā rāvienā to izbeigtu, izvēlēsimies: apvienosim spē­kus ar cilvēkiem un uzvelsim visu šo nepatīkamo nastu — gan paradīzi, gan elli, gan bībeli, gan visu pārējo viņu dievam. Var jau būt, ka tas nav ne taisni, ne godīgi, taču, ja atceras viņu pa­radīzi un to, cik centīgi tā piepildīta ar visu, kas cilvēkam pre­tīgs, tad vienkārši nav iespējams ticēt, ka to izgudrojuši paši cilvēki. Un, kad es jums pastāstīšu par elli, šī doma jums liksies vēl mazāk ticama, un jūs, bez šaubām, iesauksieties: nē, cilvēks tak nevarēja sagatavot tādu vietu ne sev, ne kādam citam; tas vienkārši nav iespējams.
Viņu vientiesīgā bībele stāsta par pasaules Radīšanu. Kā ra­dīšanu? Vai Visuma? Tieši tā — Visuma. Un sešu dienu laikā!
To veicis dievs. Par «Visumu» viņš to nesauca — tas ir mo­derns vārds. Dievs visu savu uzmanību veltījis Zemei un taisījis to piecas dienas, bet pēc tam? Pēc tam vienā dienā izmanījies saražot divdesmit miljonus sauļu un astoņdesmit miljonus pla­nētu!
Un kam tās viņam ievajadzējušās? Lai apgādātu šo mazītiņo rotaļpasaulīti ar gaismu. Tas bija viņa vienīgais mērķis; cita viņam nebija. No divdesmit miljoniem vienai (vismazākajai) bija jāapgaismo šī lodīte dienā, bet pārējām — jāpalīdz vienam no neskaitāmajiem Visuma mēnešiem mazināt tās tumsību naktīs.
Viņš neapšaubāmi loloja pārliecību, ka, tikko pirmoreiz no­rietēs mazā saulīte, tūlīt jaunizceptās debesis noklāsies ar mir­dzošo zvaigžņu dimantu miriādēm; bet patiesībā pirmā zvaigzne aizdegās pie tumšās debess velves tikai tad, kad pēc šīs ievērības cienīgās nedēļas iespaidīgajiem darbiem bija aizritējis trīs ar pusi gadu[2]. Tad tikai parādījās pirmā zvaigznīte un sāka vien­tulīgi mirkšķināt savu actiņu. Vēl pēc trim gadiem izlīda otra. Divatā tās mirgoja vairāk nekā četrus gadus, kad tām piebiedro­jās trešā. Pirmajam gadsimtam ejot uz galu, šo drūmo debesu milzīgajos plašumos labi ja varēja saskaitīt divdesmit piecas zvaigznes. Arī tūkstoš gadu beigās ar redzamo zvaigžņu skaitu vēl nevarēja lielīties. Ja toreiz būtu bijis teleskops, tad pat tajā pēc viena miljona gadu labi ja varētu saskatīt pusi no tagadējās debesu rotas, un vajadzēja vēl miljonu gadu, lai, vulgāri izsako­ties, otra puse sekotu pirmās piemēram. Bet, tā kā tajos laikos teleskopu vēl nebija, tad šo spīdekļu parādīšanās palika nepa­manīta.
Nu jau trīssimt gadu kristiešu astranomi zina, ka viņu die­vība nav radījusi zvaigznes šo vērā liekamo sešu dienu laikā, bet vai nu astronoms kristietis ies par to gari un plaši muti vārstīt. To nedara arī kristiešu garīdznieki.
Savā Grāmatā dievs neskopodamies cildina paša varenos darbus, šai sakarā lietojot visaugstāko stilu, kāds vien viņam ir pie rokas, pierādīdams, ka pilnīgi pamatoti jūt visai dziļu cieņu pret lielām lietām; taču visam tam par spīti viņš izgatavojis mil­joniem kolosālu sauļu, kuru pienākums ir apgaismot apburoši maziņo lodīti, kaut gan būtu vajadzējis šīs lodītes maziņajai saulītei likt dejot pēc lielo stabules. Savā Grāmatā viņš piemin Arktūru — jūs to atcerēsieties, mēs tur reiz bijām iegriezušies. Tas ir tikai naktslampiņa Zemei! Bet šī milzīgā lode taču ir piecdesmit tūkstošu reižu lielāka par Zemes sauli un līdzinās tai tikpat daudz, cik melone katedrālei.
Tomēr svētdienas skolā bērnus joprojām māca, ka Arktūrs radīts, lai palīdzētu apgaismot Zemi, un bērns, augdams lielāks, joprojām tic tam pat tad, kad jau sen atklājis, ka saskaņā ar varbūtības likumu diezin vai tā būtu varējis būt.
šī grāmata un tās kalpi apgalvo, ka Visums esot sešus tūķstošus gadu vecs. Vienīgi pēdējo simt gadu laikā zinātkāro mācīto -vīru prātam izdevies konstatēt, ka tā vecums ir tomēr tuvāks simt miljoniem gadu.
šo Sešu Dienu laikā dievs radīja cilvēku un pārējos dzīv­niekus.
Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar ci­tiem radījumiem skaistā dārzā. Viņi visi tur dzīvoja apmierināti un laimīgi, baudīdami mūžīgu jaunību, taču tad notika nelaime. Dievs bija brīdinājis vīrieti un sievieti, ka viņi nedrīkst ēst kāda koka augļus. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, piebildis, ka, ap­ēduši tos, viņi noteikti miršot. Es saku «lai cik dīvaini tas ari būtu» tāpēc, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši nāvi un, pro­tams, nespēja saprast, par ko dievs runā. Un ne viņš, ne ari kāds cits dievs nebūtu varējis šiem naivajiem bērniem izskaid­rot, par ko ir runa, neparādot uzskatāmu piemēru. Vārds pats par sevi viņiem bija tikpat nesaprotams kā jaunpiedzimušam zīdainim.
Drīz pie viņiem paslepus ieradās kāda čūska, pie tam tā nevis līda, bet gāja kājām jo tāds toreiz esot bijis čūsku paradums. Čūska TEICA KA AIZLIEGTAIS AUGLIS PILDĪŠOT VIŅU TUKŠāS GALvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, kas ir pilnīgi dabiski jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievs, kuru viņš atdarina un pārstāv zemes virsū jau no sākta gala uzņēmies misiju traucēt cilvēkam izzināt it visu derīgo.
Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bezgrēcīga.
Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūtas kas atšķir cilvēku no zvēra un paceļ viņu augstāk, nevis nostāda zemāk par zvēru, kā pēc taisnības pienāktos jo cilvēka domas ir netīras un grēcīgas turpretī zvēra-tīras un bezgrēcīgas. Citiem vārdiem runājot apzināti sabojātu pulksteni te vērtē augstāk par to kas nemaz nevar sabojāties.
Baznīca joprojām slavina Tikumiskās jūtas kā cilvēka cildenāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tām bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastajā neveiklībā darījis, ko varējis, lai viņa laimīgie Bērni Paradīzes Dārzā pie tām netiktu.
Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā pašu galveno — to, kas, taisnību sakot, dievam arī bija prātā. Runa ir par dzimumsatiksmes mākslu un noslēpumu. Ādamam un Ievai tas likās lielisks atklājums, un nabaga jaunieši, pār­stājuši bezmērķīgi klaiņāt apkārt, nodevās tam ar visu kvēli, aiz līksmes vai gavilēdami. *
Svētlaimīgās dzīres vēl netuvojās galam, kad viņi izdzirda, ka dievs, izgājis savā parastajā pēcpusdienas pastaigā, soļo pa krūmājiem, un šausmīgi nobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija kaili. Agrāk viņi to nebija zinājuši. Toreiz viņiem bija vienalga un dievam tāpat.
Tajā neaizmirstamajā brīdī dzima netikumība, ko daži cilvēki līdz šim laikam vērtē visai augstu, kaut gan, protams, nevarētu paskaidrot — kāpēc.
Ādams un Ieva uzradās pasaulē kaili, nepazīdami kauna, — kaili un sirdsskaidri; un tāpat nākuši un nāk pasaulē visi viņu pēcteči. Nāk kaili, nepazīstot kauna, ar skaidrām sirdīm. Nāk tikumiski. Netikumība un netīras domas viņiem jāiegūst no ci­tiem — tā ir vienīgā iespēja. Pirmais mātes kristietes pienākums ir iedvest savam bērnam netīras domas, un viņa neatstāj šo pie­nākumu novārtā. Viņas puisēns izaug, kļūst par misionāru un dodas pie nevainīgajiem mežoņiem un civilizētajiem japāņiem iedvest šīs netīrās domas tiem. Tā nu arī tie kļūst netikumīgi, sāk slēpt savus ķermeņus un vairs nepeldas kopā kaili.
Cilvēku pieņemtajam rīcības veidam, ko nepamatoti godina par tikumību, nav vienota standarta, un tāds tam arī nevar būt, jo tas ir pretrunā ar dabu un saprātu — tātad mākslīgs izdomā­jums, kas pakļaujas jebkurai iegribai, jebkurai neveselīgai kap­rīzei. Tā, piemēram, Indijā smalka dāma slēpj seju un krūtis, bet kājas, sākot no pašiem gurniem, atstāj kailas, turpretī smalka eiropiešu dāma slēpj kājas un atsedz seju un krūtis. Zemēs, ko apdzīvo vientiesīgie mežoņi, smalka eiropiešu dāma drīz vien f pierod, ka pieaugušie iezemieši staigā pilnīgi pliki, un to kailums vairs neaizvaino viņas jūtas. Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds smalks franču grāfs un grāfiene, kas nebija pat attāli radinieki, pēc kuģa bojā ejas vienā naktsveļā tika izmesti neapdzīvotā salā-, kur drīz pazaudēja ari šo apģērba gabalu. Kaunēties sava kai­luma viņi kaunējās — nedēļu. Pēc tam tas viņus vairs neuztrauca un beidzot pilnīgi piemirsās.
Jūs ne reizes neesat redzējuši apģērbtu cilvēku. Jāteic, ka tas nav absolūti nekāds zaudējums.
Atgriezīsimies pie dīvainajām ziņām, kas atrodamas bībelē. Jūs, protams, domāsiet, ka dievs savus draudus neizpildīja un Ādama un Ievas nepaklausība palika nesodīta, jo viņi taču ne­bija radījuši ne paši sevi, ne savu raksturu, tieksmes un vājības un šādā sakarā viņiem, patiesību sakot, nebija jāpakļaujas kāda pavēlēm un jāatbild par savu rīcību. Jūs izbrīnīsieties, uzzinā­juši, ka draudus tomēr izpildīja. Ādamu un Ievu sodīja, un šī ļaundarība vēl šobaltdien atrod dedzīgus aizstāvjus. Nāves spriedums tika īstenots.
Kā jūs būsiet ievērojuši, vienīgais, kas bija vainojams na­baga pārīša pārkāpumā, izbēga no soda un ne tikai izbēga, bet kļuva arī par nevainīgo ļautiņu bendi.
Mūsu dzimtenē mēs, protams, varētu par tāda veida morāli pasmieties, bet šeit tāda rīcība būtu tīrā cietsirdība. Daudziem no šiem cilvēkiem piešķirta spriešanas spēja, taču, kad runa ir par reliģiju, neviens to neizlieto.
Cildenākie vīri jums teiks, ka cilvēkam, kas devis dzīvību bērnam, ir morāls pienākums maigi rūpēties par mazo, sargāt to no nelaimēm un slimībām, apģērbt, barot, pacietīgi panest sava dārguma untumus, sodīt, bet ne cietsirdīgi un tikai paša bērna labuma dēļ; nekad, nekādā gadījumā nepakļaut savu atvasi bez­jēdzīgām mocībām. Dievs dienu un nakti rīkojas ar saviem ze­mes bērniem gluži pretēji, tomēr tie paši cildenie vīri dedzīgi attaisno šos noziegumus, aizstāv un aizbildina tos, un sašutuši atsakās vispār uzskatīt tos par noziegumiem, jo darītājs taču esot Viņš. Mūsu — eņģeļu kopējā dzimtene ir ļoti interesanta zeme, tomēr tajā nav nekā kaut pusi tik interesanta kā cilvēka saprāts.
Dievs tātad izdzina Ādamu un Ievu no Paradīzes dārza un pēc laika viņus vispār nogalēja, darīdams to visu tāpēc, ka tie nepakļāvās pavēlei, kuru viņam nebija tiesību dot. Taču, kā jūs redzēsiet, ar to viņam nepietika. Viņam ir viens morāles kodekss sev un pavisam cits — saviem bērniem. No tiem viņš prasa, lai tie apietas taisnīgi — un lēnprātīgi! — ar noziedzniekiem un piedod viņiem septiņdesmit septiņas reizes, bet pats ne ar vienu neapietas ne taisnīgi, ne lēnprātīgi un tā arī nepiedeva vieglprā­tīgajam, naivajam jauno cilvēku pārītim pat viņu pirmo mazo pārkāpumu un nesacīja: «Šoreiz staigājiet laimīgi, došu jums iespēju laboties.»
Gluži otrādi! Par niecīgu pārkāpumu, ko citi izdarījuši jau sen pirms Ādama un Ievas dzimšanas, viņš nolēma uz mūžu mū­žiem, līdz laika galam sodīt pat visus šo nabadziņu pēctečus. Un soda tos vēl šobaltdien. Vai lēnprātīgi kā tēvs? Ak nē, ar zvērisku cietsirdību.
Jūs, bez šaubām, domāsiet, ka tamlīdzīga Būtne gan nepelna sevišķus cildinājumus. Tā ir alošanās: pasaule viņu dēvē par Visutaisno un Visutaisnprātīgo, par Visužēlīgo un Visužēlsirdīgo, par Visupatiesīgo, Visupiedodošo, Visumīlošo un visu Ti­kumisko Likumu Avotu. Šie sarkasmi dzirdami ik dienas visos šīs pasaules stūros. Taču ļaudis neapzinās, ka tie ir sarkasmi. Viņi domā tos nopietni un izrunā bez mazākā smīna.

CETURTĀ VĒSTULE

Tā nu Pirmais Pārītis aizgāja no Paradīzes dārza, nesdams līdzi lāstu — mūžīgu lāstu. Viņi zaudēja visus priekus, kurus bija pazinuši līdz «Grēkā krišanai», tomēr bija bagāti, jo ieguva kaut ko tādu, kas atsvēra visus pārējos, — proti, viņi iepazina Augstāko Mākslu.
Abi cītīgi to piekopa un bija laimīgi. Dievība pavēlēja viņiem tā darīt, un šoreiz viņi paklausīja. Tomēr labi, ka aizliegums bija atcelts, jebšu viņi tik un tā būtu piekopuši to arī tad, ja to aizliegtu tūkstotis Dievību.
Uz rezultātiem nebija jāgaida. Tos sauca Kains un Ābels. Vi­ņiem uzradās māsas, ar kurām abi zināja, kā rīkoties. Tas no­veda pie jauniem rezultātiem: Kains un Ābels deva dzīvību vairākiem brālēniem un māsīcām. Tie savukārt radīja pulciņu otrās pakāpes brālēnu un māsīcu. Turpmāk ievērot radniecību kļuva grūti, un mēģinājumus ieviest šai jautājumā skaidrību pārtrauca.
Tā nu dievam par prieku Zemes iedzīvotāju skaits no gad­simta gadsimtā vairojas visai produktīvi, jo tanīs laimīgajos laikos abu dzimumu pārstāvji vel spēja piekopt Augstāko Māk­slu pat tajā vecumā, kad viņiem pēc visiem likumiem vajadzēja jau savus astoņsimt gadus trūdēt kapā. Vājais dzimums, mai­gais dzimums toreiz, bez šaubām, sasniedza savu krāšņāko plauksmi, jo spēja savaldzināt pat dievus. īstus dievus. Viņi no­kāpa no debesīm un apbrīnojami jauki pavadīja laiku ar kvēles pilnajām, jaunajām puķītēm. To vēstī bībele.
Ar šo ārzemju viesu palīdzību Zemes iedzīvotāju skaits pie­auga arvien vairāk un vairāk, kamēr sasniedza jau dažus miljonus. Taču Dievība jutās vīlusies. Viņam nepatika cilvēku morāle, kas dažā ziņā patiešām nebija labāka par viņa paša morāli. Vispār tā nepatīkami precīzi atdarināja viņa morāli. Ļaudis izrīkojās gaužām nelāgi, un, nezinādams, kā tos labot, dievs viedi nosprieda, ka tie jāiznīcina. Tā nu bija vienīgā īsteni apgaismotā un vērtīgā doma, ko dieva bībele viņam piedēvē, un tā būtu uz mūžiem nostiprinājusi viņa labo slavu, ja vien viņš būtu spējis pie tās turēties un īstenot to dzīvē. Bet viņš taču vienmēr svārstījās — nelokāmība viņam piemīt tikai reklāmās — un tā arī šis labais nodoms izputēja. Dievs lepojās ar cilvēku; cilvēks bija viņa brīnišķīgākais izgudrojums, viņa mīlulis (tūlīt pēc mājas mušas), un viņš nespēja no tā uz mūžu mūžiem šķir­ties; tā nu galu galā viņš nolēma vienu paraugu izglābt, bet visus pārējos noslīcināt.
Šis fakts raksturo dievu spilgtāk par spilgtu. Viņš visus šos neliešus radīja un viens pats bija atbildīgs par viņu uzve­dību. Neviens atsevišķs cilvēks nāvi nebija pelnījis, kaut gan iznīcināt viņus visus, protams, būtu bijis prātīgi, jo lielākais no­ziegums jau bija pati viņu radīšana, un dot viņiem iespēju vairo­ties arī turpmāk nenozīmēja neko citu kā padarīt šo noziegumu vēl smagāku. Tai pašā laikā tomēr pieļaut izņēmumu mīluļiem bija gan negodīgi, gan arī netaisni — noslīcināt vajadzēja vai nu visus līdz pēdējam, vai vispār nevienu.
Bet nē, tas viņam nebija pa prātam; viņam gaužām gribējās atstāt pusduci vaislai. Ka arī jaunā cilvēce kļūs tikpat draņķīga, viņš nespēja paredzēt, jo Visuredzošs ir tikai paša reklāmās.
Dievs izvēlējās glābšanai Noasu un tā ģimeni un visus pārē­jos cilvēkus sataisījās nomaitāt. Viņš izgatavoja šķirsta pro­jektu, un Noass to realizēja. Ne dievs, ne Noass agrāk tādas ierīces nebija būvējuši un neko no tām nesajēdza, tā ka varēja sagaidīt patiešām ko sevišķu. Cerības nepievīla. Noass bija zem­kopis un, zinādams gan, kādam nolūkam šķirsts vajadzīgs, to­mēr nepavisam nespēja novērtēt, vai paredzētie apmēri atbilst visām uzstādītajām prasībām (protams, tie neatbilda), un uz­skatīja par labāku ar saviem padomiem neuzbāzties. Dievība nezināja, ka šķirsts ir par mazu, un darbojās tikai tālāk uz labu laimi bez kādiem precīziem mērījumiem. Beigu beigās kuģis iz­nāca tik šaurs, ka nebija ko domāt ietilpināt tur visu nepiecie­šamo, un pasaule vēl šobaltdien dabū no tā ciest.
Noass uztaisīja šķirstu. Viņš -centās būvēt to, cik labi vien varēja, taču daudz ko no paša būtiskākā pameta neuztaisītu. Šķirstam nebija ne stūres, ne buru, ne kompasa, ne sūkņu, ne jū­ras karšu, ne lotauklu, ne enkura, ne kuģa žurnāla, ne apgaismo­juma, ne ventilācijas; kas attiecas uz -kravas telpām — tās taču bija pašas galvenās, — tad, jo mazāk par tām runās, jo labāk. Pēc plāna šķirstam bija jāmētājas pa jūru vienpadsmit mēne­šus, tātad vajadzēja nodrošināties ar tādu saldūdens daudzumu, cik ietilptu divos šādos braucamrīkos, taču papildu šķirsts ne­tika pagādāts. Palu ūdeni izmantot nevarēja: bija paredzēts, ka puse no tā būs sāļa, un tādu žurgu nevar dzert ne cilvēki, ne sauszemes dzīvnieki.
Jebšu jāglābj bija ne vien cilvēka modelis, bet arī pārējo dzīvnieku sērijveida ražošanas modeļi. Jo, redziet, kad Ādams Paradīzes dārzā apēda ābolu un iemācījās augļoties un vairo­ties, citi dzīvnieki, noskatīdamies no viņa, arī apguva šo Māk­slu. Viņi rīkojās ļoti gudri, ļoti veikli, jo tā izdabūja no ābola visu, kas tajā bija derīgs, augli nenogaršodami un tāpēc neaplipdami ar postīgajām Tikumiskajām Jūtām, kuras ir ikvienas netikumības cēlonis.

PIEKTĀ VĒSTULE

Noāss sāka vākt kopā dzīvniekus. Viņam vajadzēja dabūt pa vienam pārim visu dzīvās pasaules radījumu, kas staigāja, līda pa zemi, peldēja vai lidoja. Par to, cik ilgs laiks pagāja, kamēr tos sadabūja, un cik daudz tas maksāja, mēs varam iz­teikt vienīgi minējumus, jo šie sīkumi nekur nav fiksēti. Kad Simahs gatavojās ievest savu dēlu imperatoriskās Romas sa­biedrībā, viņš sūtīja kalpus uz Āziju, Āfriku un visvisādām ci­tām vietām sameklēt tur meža zvērus cirka izrādēm. Lai dzīv­niekus savāktu un nogādātu Roma, kalpiem vajadzēja trīs gadus. Un runa taču bija, kā jūs varat noprast, tikai par četr­kājainajiem un aligatoriem viņi neveda ne putnus, ne čūskas, ne vardes, ne tārpus, ne utis, ne žurkas, ne blusas, ne ērces, ne kāpurus, ne zirnekļus, ne mušas, ne moskītus — neko, izņemot pašus vienkāršākos un primitīvākos četrkājainos un aligatorus un arī no četrkājainajiem tikai tos, kas bija piemēroti cīņām arēnā. Tomēr, pat lai savāktu šos vien, vajadzēja, kā jau teicu, trīs gadus, un dzīvnieku pirkšanas un pārvadāšanas izdevumi kopā ar kalpu algām sasniedza četrus miljonus piecsimt tūkstošus dolāru.
Cik dzīvnieku tur bija? Nav zināms. Katrā ziņā mazāk par pieciem tūkstošiem, jo šis ir vislielākais dzīvnieku skaits, kāds jebkad vests uz Romu izrāžu sarīkošanai, un šo kolekciju sa­vāca nevis Simahs, bet Tits. Taču salīdzinājumā ar Noasa lī­gumā paredzēto tā bija tīrā bērnu spēle. Viņam bija jāsavāc ne vien 146 000 putnu, zvēru un saldūdens dzīvnieku sugu, bet arī pāri par diviem miljoniem kukaiņu.
Saķert tūkstošiem šo būtņu sugu nav tik vienkārši, un, ja Noass nebūtu padevies un atmetis visam ar roku, viņš vēl šo­baltdien meklētu tos svīzdams, kā sacīts trešajā Mozus grāmatā. Taču es nebūt negribu teikt, ka viņš neizdarīja galīgi nekā. Nebūt ne. Viņš saķēra tik daudz radījumu, cik sagāja šķirstā, un pēc tam tvarstīšanu izbeidza.
Ja Noāss būtu zinājis visas prasības jau sākumā, viņš sa­prastu, ka neiztiks bez veselas šķirstu flotiles. Taču ne viņam, ne arī viņa Šefam par dzīvnieku sugu skaitu nebija ne jausmas. Tāpēc Noāss nepaņēma šķirstā ne ķenguru, ne oposumu, ne indeszobi ķirzaku, ne pīļknābi un palika vēl bez daudzām citām gaužām nepieciešamām dabas balvām, kuras mīlošais Radītājs bija sagādājis cilvēkam un vēlāk aizmirsis, jo tie jau sen bija aizklīduši uz otru pasaules malu, kuru viņš nekad nebija redzē­jis un par kuru viņam nebija ne mazākās sajēgas. Tā nu tie visi gandrīz vai apslīka.
Viņus izglāba nejaušs gadījums. Ūdens bija par maz, lai aiztecētu uz otru pasaules malu. Tā tik tikko pietika, lai applū­dinātu mazu mazītiņu zemeslodes stūrīti, — visa pārējā virsma tai laikā nemaz nebija pazīstama; pastāvēja uzskats, ka tādas vispār nav.
Tomēr iemesls, kas noteikti, nesatricināmi un galīgi lika Noāsam aprobežoties ar savāktajām sugām (praktiskiem mēr­ķiem to pilnīgi pietika) un pārējām ļaut iznīkt, bija viens no pēdējo dienu notikumiem: proti, ieradās kāds stipri satraukts svešinieks un atnesa šausmīgas vēstis. Viņš stāstīja, ka bijis ap­meties kalnu un ieleju vidū sešsimt jūdzes no Noasa dzīves vietas un tur redzējis dīvainu skatu: stāvēdams kraujā, kas slejas pār plašu ieleju, viņš ieraudzījis, kā pa to uz viņa pusi veļas melna, bangaina nepazīstamu kustoņu jūra. Drīz šīs milzīgās, riebīgās, viļņojošās gaļas masas grūstīdamās, kaudamās, sliedamās stā­vus, griezīgi kaukdamas, sprauslādamas pagājušas viņam ga­rām. Tur bijuši sliņķi ziloņa lielumā, vardes tik lielas kā govis, neticami milzīgais megaterijs ar savu harēmu, zauri, zauri un vēlreiz zauri, kārta pēc kārtas, dzimta pēc dzimtas, suga pēc sugas, pa simt pēdām garumā, pa trīsdesmit augstumā un divkārt nikni; viens no tiem ne no šā, ne no tā tik stipri iesitis ar asti pilnīgi miermīlīgajam bikasimentālam, ka tas uzlidojis trīs­simt pēdu augstumā, nopūzdamies nokritis pie stāstītāja kājām un izlaidis garu. Svešinieks teica, ka šie milži saklausījuši par šķirstu un nākot šurp, proti, glābties no ūdens plūdiem. Un ne­nākot vis pāriem, bet visi, jo nezinot — tā vīrs teica, — ka pa­sažierus ielaižot tikai pa diviem no katras sugas, turklāt arī par šo nolikumu nenieka nebēdātu, vai nu tos pieņemšot šķirstā, vai ari tie parunāšot ar kapteini kādu biezāku vārdu. Stāstītājs piebilda, ka šķirstā neietilpšot pat puse no šī bara; bez tam tie nākot izsalkuši un apēdīšot visus krājumus — zvērnīcu un Noasa ģimeni ieskaitot.
Bībeles vēstījumā visi šie fakti noslēpti. Tur jūs neatradīsiet i ne mazāko mājienu, ka tā bijis. Notikums ņemts un notušēts. Nav pieminēti pat šo milžu vārdi. Tas liecina, ka, tāpat kā visur citur, ļaudis arī bībelēs lieliski prot noklusēt savu neapzinīgumu, kura dēļ nav pildījuši kādu līguma noteikumu. Tagad, kad kravas pārvadāšana izmaksā tik dārgi un transporta tā trūkst, šie varenie kustoņi taču būtu cilvēkam ļoti noderīgi, tomēr tie ir uz visiem laikiem viņam zuduši. Un zuduši Noasa vainas dēļ. Visi viņi noslīkuši, daži turklāt jau pirms astoņiem miljoniem gadu.
Vārdu sakot, svešinieks pabeidza savu stāstāmo, un Noāss saprata, ka viņam jālasās lapās pirms briesmoņu ierašanās. Viņš arī būtu aizbraucis uz karstām pēdām, bet tapsētājiem un mēbeļniekiem, kas iekārtoja viesistabu mušai, vēl bija šis tas jā­nogludina, un šinī sakarā Noāss zaudēja vienu dienu. Otra diena pagāja, uzdabūjot mušas uz klāja — to, proti, salasījās sešdesmit astoņi miljardi, turklāt Dievība baidījās, ka arī ar šo skaitu nepietikšot. Vēl trešā diena aizritēja, iekraujot četrdes­mit tonnu augstākā labuma atkritumu mušu uzturam.
Tad Noāss beidzot aizbrauca — un tieši īstajā laikā, jo šķirsts vēl nebija pagaisis aiz apvāršņa, kad krastā parādījās briesmoņi, un viņu vaimanas salējās ar tiem sāpju kliedzie­niem, ko izdvesa neskaitāmi raudoši tēvi, mātes un pārbiedēti bērniņi, kas, lietum gāžot, mēģināja ķerties pie viļņu apšļāktajām klintīm un raidīja kvēlas lūgšanas Visutaisnīgajai, Visupiedodošajai un Visužēlsirdīgajai Būtnei, kura neatsaucās ne uz vienu viņu lūgšanu jau kopš tā brīža, kad šīs klintis graudiņu pa graudiņam veidojās no smiltīm, un neatsauksies, kamēr gadu tūkstoši tās atkal pārvērtīs par smiltīm.

SESTĀ VĒSTULE

Trešajā dienā ap pusdienlaiku noskaidrojās, ka viena no mušām aizmirsta krastā. Atpakaļbrauciens bija ilgs un grūts, jo karšu un kompasa nebija un krasta līnija bija izmainījusies līdz nepazīšanai, tāpēc ka ūdens, nepārtraukti celdamies, ze­mienēs pārplūdināja parastos orientierus un kalnu galotnēm piešķīra nepazīstamu izskatu. Taču pēc sešpadsmit dienu ilgiem, nopietniem un apzinīgiem meklējumiem mušu beidzot atrada un, slavas un pateicības himnām skanot, uzņēma uz kuģa, pie tam Noasa ģimene stāvēja ar kailām galvām, tā izrādot cieņu pret mušas dievišķīgo izcelšanos. Muša bija nogurusi un izmo­cījusies, kā arī maķenīt cietusi no laika apstākļiem, taču citādā ziņā vesela kā rutks. Cilvēki veselām ģimenēm gāja bojā aiz bada kailajās kalnu grēdās, turpretī mušai barības nebija trū­cis, jo, rāpodama pa neskaitāmajiem līķiem, tā varēja pieēsties puvešu līdz kaklam. Tā nu providences roka izglāba svēto dzīvībiņu.
Providences roka. Tieši tā. Jo muša nebūt neaizmirsās krastā nejauši. Nē, tas bija skaidrs dieva pirksts. Nejaušību vispār nav. Lai notiek kas notikdams, visam ir savs nolūks. Tas ir nolikts un paredzēts no laika gala uz mūžu mūžiem. Jau Radīšanas rītausmā tas Kungs paredzēja, ka Noāss, uztraucies par milzīgo patentēto izrakteņu tuvošanos, ļausies panikai un priekšlaicīgi aizbrauks jūrā, neapveltīts ar kādu ārkārtīgi vēr­tīgu slimību. Visas pārējās slimības viņam būs, un viņš tās va­rēs iedalīt jaunām ļaužu ciltīm, kas uzradīsies pasaulē, bet vienas no pašām lieliskākajām trūks — trūks, proti, tīfa, kaites, kas sevišķi labvēlīgos apstākļos var pacientu, īsti nenomušījot, jauki izkropļot, tā ka viņš izveseļojas un dzīvo ilgu mūžu, pār­vērties par aklu, kurlu, mēmu, vārgu idiotu. Mājas muša ir gal­venā tīfa iznēsātāja, kas nelaimi transportē tik sekmīgi, ka ar savu lietpratību pārtrumpo visus pārējos šī posta sējējus. Tā nu muša pēc iepriekšēja likteņa lēmuma atpalika no šķirsta, lai atrastu tīfa slimnieka līķi, pabarotos no šīs maitas, sakasītu uz savām kājām mikrobus un pēc tam nodotu tos jaunapdzīvotajai pasaulei, kur tie pūlētos tālāk vaiga sviedros. Pateicoties šai mušai, gadsimtiem ritot, miljardiem gultu tika piebāztas ar slimniekiem, miljardiem kropļu grīļodamies klejoja pa pasauli un miljardiem kapsētu pildījās ar jauniem miroņu pulkiem.
Ir ļoti grūti saprast Bībeles dieva raksturu; tas ir gatavais pretrunu jūklis: te viņš ir mīksts kā māli, te ciets kā dzelzs; vienu brīdi viņa morāle izpaužas sīrupaini saldos abstraktos vārdos, otru — velnišķīgos konkrētos darbos; retie labsirdības uzplūdi noslīkst nepārtrauktajā dusmu straumē.
Tomēr, pienācīgi palauzījuši galvu, jūs atradīsiet šī rakstura atslēgu un galu galā to zināmā mērā izpratīsiet. Viņš apbrīno­jami naivā, jocīgā un bērnišķīgā vaļsirdībā pats jums šo at­slēgu ir pagādājis. Tā ir — skaudība!
Manuprāt, jūs būsiet mēmi aiz pārsteiguma. No manām iepriekšējām vēstulēm jums zināms, ka ļaudis uzskata skaudību par sliktu īpašību — par mazisku cilvēciņu pazīmi, par visu mazisko cilvēciņu īpašību, no kuras tomēr kaunas pat paši vis­maziskākie: kad viņiem to piedēvē, viņi uzskata šādu apsūdzību par apvainojumu un, ņemdami palīgā viltu, cenšas to noliegt.
Skaudība. To neaizmirstiet un paturiet prātā. Tā ir atslēga. Ar tās palīdzību jūs turpmāk varēsiet dievu vismaz kaut cik sa­prast, kamēr bez tās viņu nesapratīs neviens. Kā jau teicu, viņš pats atklāti izstādījis šo nodevīgo atslēgu, lai visi to redzētu. Viņš vientiesīgi, vaļsirdīgi, bez mazākā apjukuma pavēsta: «Tev nebūs priekš citiem dieviem zemē mesties, nedz tiem kalpot, jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs dievs.»
Redziet, citiem vārdiem sakot, tas nozīmē: «Es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu mazisks dieviņš, sīkmanīgs dieviņš, kas apvainojas par visādiem niekiem.»
Sājos vārdos slēpjas brīdinājums: proti, viņš necieš domu, ka citam dievam varētu tikt kāda kripatiņa komplimentu, ar kuriem viņu svētdienās apber šī jocīgā ļaužu ciltiņa, — viņš grib tos visus dabūt sev, jo vērtē tos gaužām augstu. Viņam tie ir īsta bagātība, tikpat kā zulusam skārda nauda.
Bet pag, neesmu taisnīgs; parādu viņu nepareizā gaismā; aizspriedumi aizvilinājuši mani projām no patiesības. Viņš ne­apgalvo, ka pieprasa sev monopolu uz visām šīm lišķībām; viņš neteic, ka nebūtu ar mieru dalīties tajās ar saviem biedriem — citiem dieviem; viņš tikai saka: «Tev nebūs citus dievus turēt priekš manis.»
Tas ir pavisam kas cits, un man jāatzīst, ka tas nostāda viņu krietni labvēlīgākā gaismā. Dievu bija milzīgi daudz, meži, tā sacīt, čumēja un mudžēja no viņiem, un viņš tikai prasīja, lai tiktu ierindots vienā līmenī ar citiem — ne augstāk, bet arī ne­kādā ziņā zemāk. Viņš labprāt bija ar mieru, ka tie apaugļo ze­mes jaunavas, taču tikai ar tādiem noteikumiem, kādus varētu izmantot arī pats. Viņš gribēja, lai tiktu uzskatīts par līdzīgu citiem dieviem. Uz to nu viņš pastāvēja skaidri un gaiši: lai ne­viens cits dievs i nedomā stāvēt viņam priekšā. Lai soļo ar viņu vienā rindā, tikai ne procesijas priekšgalā, un viņš pats ari ne­pretendē uz pirmo vietu.
Vai jūs domājat, ka dievs spēja palikt pie šis godīgās un slavējamās nostājas? Nē. Pie slikta lēmuma viņš varēja turēties kaut vai veselu mūžību, bet labu aizmirsa jau pirmajā mēnesī. Drīz viņš aizmeta to krūmos un aukstasinīgi pasludināja sevi par vienīgo dievu visā pasaules telpā.
Kā jau sacīju, izskaidrojums tam visam ir greizsirdīga skau­dība: šīm jūtām ir galvenā loma visā dieva vēsturē. Tās ir viņa gara dzīves kauli un miesa, viņa rakstura stūrakmens. Ikviens sīkums, kas kaut drusku aizskar šo viņa vārīgo vietu, liek viņam lēkt vai no ādas ārā un laupa domu skaidrību. Tikko uzrodas mazākās aizdomas, ka varbūt kāds tīko atņemt viņa dievišķības monopolu, šīs jūtas ir klāt kā sauktas. Bailes, ka Ādams un Ieva, nobaudījusi Atzīšanas Koka augli, kļūs «līdzīgi dieviem», sakairināja viņa skaudību līdz tādai pakāpei, ka viņam aptum­šojās prāts un viņš ne tikvien nespēja vairs izturēties taisnīgi un žēlsirdīgi pret abiem, bet cietsirdīgi un noziedzīgi ņēmās iz­gāzt dusmas pat arī uz abu nevainīgajiem pēctečiem.
No šī trieciena viņa prāts nav atguvies vēl šobaltdien; kopš tā brīža viņu nepārtraukti vajā atriebes lietuvēns, un viņš iz­šķiedis gandrīz visu savu iedzimto atjautību, izdomādams daž­dažādas ciešanas, likstas, pazemojumus un bēdas, lai ar to pa­līdzību saindētu Ādama pēcteču īsos mūža gadus. Atcerieties, kādas tik slimības viņš cilvēkiem nav izgudrojis! Tām nav ne gala, ne malas; neviena grāmata nespēj tās visas nosaukt. Un ikviena no šīm slimībām ir slazdi, kas uzglūn nevainīgajam upurim.
Cilvēks ir mašīna. Automātiska mašīna. Tā sastāv no tūk­stošiem sarežģītu un trauslu mehānismu, kas nevainojami un pilnīgā harmonijā cits ar citu pilda savas funkcijas, klausot īpašiem vadības likumiem, pār kuriem pašam cilvēkam nav ne varas, ne teikšanas, ne kontroles. Katram no šiem tūkstošiem mehānismu Radītājs izdomājis ienaidnieku, kura uzdevums ir nedot tam mieru, to traucēt, vajāt, bojāt, mocīt sāpēs un bē­dās un beidzot pilnīgi iznīcināt. Neviens no mehānismiem nav atstāts bez ievērības.
Šie ienaidnieki nenogurstoši vajā cilvēku no pat šūpuļa līdz kapam, nepazīstot atpūtas ne dienu, ne nakti. Pastāv vesela armija; regulāra armija; armija, kas ielenc; armija, kas uzbrūk; modra, kareiviska, nežēlīga armija; armija, kas nepazīst pieļā­vību un neielaižas ne uz kādu pamieru.
Tā pārvietojas vadiem, rotām, bataljoniem, pulkiem, brigā­dēm, divīzijām, korpusiem; dažreiz tā sakopo savus spēkus un dod cilvēcei koncentrētu triecienu. Tā ir Radītāja «Slavenā Ar­mija», un viņš — tās Virspavēlnieks. Metot izaicinājumu sau­lei, tās kaujas ierindā plīvo šausmīgie karogi ar devīzēm «Katastrofa», «Slimības» un tā tālāk.
Slimības! Tās ir šīs armijas galvenais spēks, nenogursto­šais spēks, postošais spēks. Tās sāk uzmākties zīdainim tūlīt pēc dzimšanas un apveltī viņu ar dažnedažādām kaitēm: gan garo kāsu, masalām, cūciņu, gan caureju, zobu sāpēm, skarlatīnu, gan citām, kas specializējušās tieši bērnu nozarē. Tās vajā mazo, kamēr viņš kļūst par jaunieti, un apgādā to savu­kārt ar šim vecumam piemērotām sērgām. Tās neliekas mierā, kamēr iedzen viņu brieduma gados, tad vecumā un beidzot kapā.
Tagad, kad jūsu rīcībā ir visi šie fakti, mēģiniet uzminēt, kādā mīlīgā vārdā cilvēks visbiežāk dēvē virspavēlnieku. Es jums aiztaupīšu pūles, tikai, lūdzami, nesmejieties: «Mūsu De­besu Tēvs!»
Cilvēka loģikas ceļi ir gaužām neparasti. Kristietis balstās uz šādas skaidras premisas, pilnīgi noteiktas premisas, stingras un nepielūdzamas premisas: dievs ir visuzinošs un visuspēcigs.
Ja tā, tad nekas, kam jānotiek, nevar notikt bez viņa ziņas; nekas nenotiek bez viņa atļaujas; un tas, ko viņš nolemj no­vērst, nenotiek.
Tas ir pietiekami skaidrs, vai ne? Un tas padara Radītāju nepārprotami atbildīgu par visu, kas notiek pasaulē, vai ne?
Kristietis atzīst šo kursīvā rakstīto frāzi. Atzīst no visas sirds, pilns sajūsmas.
Bet tad, uzlicis Radītājam atbildību par visām iepriekš uz­skaitītajām ciešanām, slimībām un nelaimēm, ko dieva spēkos gan būtu novērst, viedais kristietis mīlīgi un maigi sāk dēvēt viņu par «Mūsu Tēvu»!

Stāvoklis patiešām ir tāds, kā es jums stāstu. Cilvēks ap­veltī Radītāju ar visām īpašībām, no kurām sastāv velns, un tad secina, ka velns un tēvs ir viens un tas pats! Un tik un tā viņš liegsies līdz pēdējam, ka nešpetns prātā jukušais un svēt­dienas skolas direktors savā būtībā ir vienādi! Nu, ko jūs teik­siet par cilvēka saprātu? Tas ir, tai gadījumā, ja tāds, pēc jūsu domām, vispār pastāv.

SEPTĪTĀ VĒSTULE

Noāss ar savu ģimeni izglābās — lai gan, kāds viņiem no tā bija labums, ir cits jautājums. Es šo aizrādījumu izsaku tāpēc, ka vēl nav atradies neviens saprātīgs sešdesmit gadu vecs cilvēks, kas būtu ar mieru vēlreiz nodzīvot savu mūžu. Vai ari kāda cita mūžu. Tātad Noass ar savu ģimeni izglābās, taču jutās ārkārtīgi slikti, jo bija pilni ar mikrobiem. Pilni līdz kak­lam, pieņēmušies miesās, resni un uzpūtušies kā gaisa baloni. Tā bija gaužām nepatīkama sajūta, bet, ko lai dara, vajadzēja taču izglābt pietiekamu skaitu mikrobu, lai nodrošinātu nāka­mās cilvēku ciltis ar nāvi nesējām slimībām, bet uz šķirsta klāja atradās tikai astoņas personas, kas slimības dīgļiem varēja kal­pot par patvērumu. Mikrobi bija šķirsta vērtīgākā krava, pret kuru Radītājs izrādīja vismaigākās rūpes un dziļu dievināšanu. Tos vajadzēja labi barot un nodrošināt ar visām ērtībām. Šķir­stā atradās gan tīfa un holeras, gan trakumsērgas un stinguma krampju, gan diloņa un melnā mēra mikrobi, gan vēl simtiem tamlīdzīgu dižciltīgu, sevišķi vērtīgu radījumu un brīnum jauku būtņu (tās pauda maigā tēva mīlestību pret cilvēku un bija viņa svētītās balvas bērniem), un tos visus vajadzēja grezni iekārtot un bagāti pacienāt; tos novietoja visērtākajās telpās, kādas vien izdevās sameklēt Noasa un viņa ģimenes iekšās: plaušās, sirdī, smadzenēs, nierēs, asinīs, zarnās. īpaši elegants kūrorts skaitījās resnā zarna. Tur pulcējās neskaitāmi mil­jardi mikrobu, kas darbojās, barojās, draiskojās un dziedāja slavas un pateicības korāļus; nakts klusumā varēja dzirdēt šo dziesmu liegās atbalsis. Resnā zarna, tā sacīt, bija mikrobu paradīze. Stāvgrūdām pilna ar mikrobiem tā kļuva cieta kā gāzes caurules līkums. Mikrobi ar šo veikumu lepojās. Savā galvenajā korāli viņi piemin to ar lielu apmierinājumu:
Nāc, aizcietējum, esi sveikts,
Nu svētlaimei nav gals!
«Lai Radītājs ir augsti teikts,»
Skan cilvēkzarnu balss.
Šķirsta neērtības bija daudzas un dažādas. Noāsam un viņa ģimenes locekļiem vajadzēja dzīvot pašā zvēru gūzmā, elpot viņu drausmīgo smirdoņu, cauru dienu klausīties pērkondimdošo rēkoņu un spiedzienus, kamēr aizkrīt ausis, nemaz nerunājot par papildu neērtībām, kādas bija jāpiedzīvo dāmām, kas nevarēja pat galvu pagriezt, neredzēdamas, kā tūkstošiem dažādu radījumu augļojas un vairojas. Un tad vēl mušas! Tās veseliem mākoņiem šaudījās apkārt un nedeva mieru Noasam un viņa ģimenei visu mīļu dienu. No rīta tās pamodās agrāk par visiem citiem, bet naktī devās pie miera pēdējās. Taču sist un kropļot tās nedrīkstēja, jo tās bija svētas, to izcelšanās — dievišķīga un Radītājs tās uzskatīja par savas sirds lolojumu, saviem dārgajiem acuraugiem.
Ar laiku pārējiem dzīvniekiem bija paredzēts gan vienā, gan otrā vietā izkāpt no šķirsta un izklīst pa visu zemeslodi: tīģe­rus gaidīja Indija, lauvas un ziloņus — kailie tuksneši un dziļie džungļu biezokņi; putnus — bezgalīgās debesu tāles; kukai­ņus — viens vai otrs klimatisks apgabals atkarībā no viņu gaumes un prasībām. Bet muša? Tai nav tautības; visas pasau­les zemes tai ir dzimtās mājas, visa zemeslode — tās īpašums, visi dzīvie radījumi — tās upuri, un visiem viņiem tā ir krusts un nāve.
Turpretī cilvēkam tā ir dieva sūtne, viņa pilnvarotais vēst­nieks, Radītāja personiskā pārstāve. Mušas kā apsēstas bariem dūc pār zīdaiņa šūpuli, rāpo pa viņa miegā salipušajiem plak­stiņiem, dzeļ, kaitina viņu un laupa viņam miegu, bet noguru­šajai mātei — pēdējos spēkus, kurus tā izšķiež ilgajos nomoda brīžos, cenzdamās aizsargāt savu bērnu no šīm uzmācīgajām Ēģiptes mocībām. Muša vārdzina vājinieku mājās, slimnīcā un pat uz nāves cisām, kad viņš dveš pēdējo elpas vilcienu. Tā ne­dod cilvēkam mieru ēdienu reizēs, vispirms uzmeklēdama ļau­dis, kas sirgst ar kādu pretīgu vai nedziedināmu slimību, ložņādama pa viņu vātīm, sakrādama uz ķepām miljoniem nāvi nesēju mikrobu, bet pēc tam atlaižas uz vesela cilvēka galdu, nomet šos nešķīsteņus uz sviesta un tīfa mikrobus kopā ar sa­viem mēsliem izkārna uz pankūkām. Mājas muša sēj vairāk ciešanu un izdzēš vairāk cilvēku dzīvību nekā visi pārējie ne­skaitāmie dievišķo bēdu un nāves vēstnešu karapulki kopā.
Sēms bijis piebāzts ar ankilostomas oliņām. Taisni brīnums, cik dziļi un centīgi Radītājs izstudējis lielo mākslu, kā cilvēku padarīt nelaimīgu. Es jau minēju, ka viņš izgudrojis īpašu ienaidnieku ikvienai cilvēka organisma detaļai, neizlaižot sveikā nevienu, un, to darīdams, esmu teicis skaidru patiesību. Daudziem nabaga ļaudīm jāstaigā basām kājām, jo viņiem nav naudas zābakiem. Radītājs arī te izmantoja izdevīgu gadījumu. Piezīmēšu, starp citu, ka viņš vienmēr patur acīs nabagus. De­viņas desmitdaļas viņa izgudroto slimību domātas nabagiem — un tās sasniedz adresātu. Bagātniekiem tiek vienīgi nožēloja­mas druskas. Nedomājiet, ka šis apgalvojums ir no gaisa grābts — tā nav: lielum lielais vairums Radītāja izgudroto sli­mības dīgļu domāti, tieši lai sa­indētu dzīvi nabagiem. To jūs nopratīsiet kaut vai no fakta, ka, sprediķodami baznīcās, garīdznieki visbiežāk godina Ra­dītāju par «Nabaga ļaužu draugu». Un slavas dziesmās, kuras Radītājam skandina no kancelēm, nekad un nemūžam nav ne vārda patiesības. Visnepielūdzamākais un nenogurstošākais nabaga ļaužu ienaidnieks ir viņu Debesu Tēvs. Vienīgais īstais nabagu draugs ir viņu brālis cilvēks. Tas jūt viņiem līdzi, žēlo un pierāda savu līdz­cietību darbos. Tas visādi cen­šas atvieglot nelaimīgo cieša­nas, bet cildināts ik reizes šajā sakarā top Debesu Tēvs.
Tieši tāpat ir ar slimībām. Ja zinātne iznīcina slimību, kas uzticīgi kalpojusi dievam, tad nopelnus nepiedēvē nevienam citam kā viņam, un no visām baznīcas kancelēm atskan vesels reklāmas koris, kurš pateicīgā sajūsmā cildina Radītāju un aicina ticīgos lieku reizi pārliecināties, cik tas labs! Nu kā tad, to taču veicis «Viņš». Var jau būt, tikai tad viņš savus tūkstoš gadus pagaidījis, pirms to izdarījis. Bet nē, nieki — no kance­lēm apgalvo, ka viņš domājis par to visu laiku. Kad izmocītie ļaudis saceļas, gāž gadsimtiem ilgo tirāniju un atbrīvo tautu, sajūsminātā baznīca to tūlīt pasludina par dieva darbu un aicina visus krist ceļos un skaitīt dievam pateicības lūgšanu. Apbrīnas pilnā pacilātībā no kancelēm skan: «Lai tirāni zina, ka Modrā Acs, kas vienmēr ir nomodā, viņus redz; lai viņi at­ceras, ka Dievs mūsu Kungs nebūs pacietīgs mūžīgi, bet no­teiktā dienā liks pār viņiem brāzties savai dusmu vētrai.»
Baznīca tikai aizmirst pieminēt, ka otru tik gausu kā viņu pat dienas laikā ar uguni nesameklēsi; ka viņa Acs, kas vien­mēr ir nomodā, mierīgi varētu arī gulēt, ja jau tai vajadzīgs gadsimts, lai ieraudzītu to, ko jebkura cita acs redzētu nedēļas laikā; ka visā vēstures gaitā nav atrodams piemērs, kur viņš pirmais būtu izdomājis kādu cēlu darbu — katru reizi viņš maķenīt nokavē un grasās rīkoties tikai tad, kad cits jau ir gan izdomājis, gan izdarījis. Tad nu viņš ir klāt kā nagla un grābj ciet dividendes.
Tātad pirms sešiem tūkstošiem gadu Sēms bija pilns ar ankilostomas oliņām. Apmēros mikroskopiskām, neapbruņotai acij neredzamām. Visi Radītāja izgudrotie sevišķi nāvīgie slimību dīgļi ir neredzami. Tā ir meistariska izdoma. Gadu tūkstošiem ilgi tā neļāva cilvēkam piekļūt slimību saknēm un izjauca viņa mēģinājumus šīs sērgas uzvarēt. Tikai pavisam nesen zinātnei izdevies atmaskot dažas no šīm zemiskajām viltībām.
Viena no pēdējām svētību nesošajām zinātnes uzvarām ir apslēptās slepkavas — ankilostomas atklāšana un indentificēšana. Tās iemīļotais upuris ir baskājainie ubagi. Tā guļ savā slēptuvē siltos apgabalos un smilšainās vietās un izgrauž sev ceļu nabadziņu kailajās kājās.
Ankilostomu atklāja pirms diviem vai trim gadiem kāds ārsts, kas ilgu laiku bija pacietīgi pētījis tās upurus. Ankilosto­mas izraisītā slimība strādāja savus tumšos darbus visā pa­saulē, jau kopš Sēms izcēlās Araratā, tikai neviens nedomāja, ka tā vispār ir slimība. Cilvēkus, kas ar to sirga, uzskatīja vienkārši par sliņķiem, un tāpēc viņus nicināja un apsmēja, lai gan patiesībā nelaimīgie bija pelnījuši līdzcietību. Ankilostoma ir īpaši zemisks un negodīgs izgudrojums, kas, neviena netrau­cēts, slepeni dzinis viltu gadsimtiem ilgi; tagad tomēr šis ārsts un viņa palīgi iznīdēs to līdz kaulam.
Un atkal tas ir dieva pirksts. Jau sešus tūkstošus gadu viņš domājis, kā iznīdēt šo sērgu, tikai nekādi nav varējis saņemt dūšu un rīkoties. Taču ideja par ankilostomas iznīcināšanu — tā pieder viņam. Netrūka daudz, ka viņš būtu gandrīz vai aiz­steidzies doktoram Čarlzam Vordelam Stailsam priekšā. Lai nu kā, bet nopelnus viņš jau paspējis piesavināties. Tādās reizēs viņš nekad nenokavējas.
Ankilostomas iznīcināšana maksās miljonu dolāru. Iespē­jams, ka viņš tieši grasījās ziedot šo summu, tikai kāds cilvēks aizsteidzās viņam priekšā — kā jau parasti. Tas bija misters Rokfellers. Viņš pagādās miljonu, bet gods tiks citam — arī kā parasti. Sīrīta avīzes pastāsta mums mazliet par ankilostomas darbību.
«Šie parazīti bieži tā pazemina slimnieku organisma funkcionēšanas spēju, ka aizkavē pat cilvēku fizisko un garīgo attīstību, padara viņus uzņēmī­gākus pret citām slimībām, samazina darba spējas, bet apgabalos, kur šī sērga sevišķi izplatīta, tā ievērojami paaugstina mirstību no tuberkulozes, plaušu karsoņa, tīfa un malārijas. Ir pierādīts, ka daudzu cilvēku organisma pazemināto funkcionēšanas spēju, ko agrāk izskaidroja ar malāriju un klimatu un kas nopietni ietekmē attiecīgā rajona ekonomisko attīstību, patiesībā iz­raisa šis parazīts. Šī slimība nebūt nav raksturīga tikai vienai šķirai; tā ievāc ciešanu un nāves meslus kā no bagātiem un augsti inteliģentiem cilvēkiem, tā arī no viņu mazāk laimīgajiem brāļiem. Paši mērenākie aprēķini rāda, ka šis parazīts aplipinājis ap diviem miljoniem mūsu zemes iedzīvotāju. Visbiežāk un visnopietnāk ar šo kaiti sirgst skolas vecuma bērni.
Tomēr, kaut gan tā ir plaši izplatīta un nopietna, mēs varam raudzīties nākotnē cerību pilni. Slimību iespējams viegli noteikt, bez grūtībām izārstēt un ar visvienkāršāko sanitāro pasākumu palīdzību (lasi: ar dieva palīdzību) efektīvi novērst.»
Kā redzat, Acs, kas ir vienmēr nomodā, uzmana nabaga bēr­nus. Sis krusts viņiem bijis jānes no laika gala. Viņi un «tā Kunga jēri» (es lietoju populāro sarkastisko izteicienu) nekad nav varējuši izsprukt no Acs neatslābstošās uzmanības.
Jā, pazemīgie un neizglītotie nabaga jaudis ir tie, kam pa­pilnam tiek šie labumi. Piemēra pēc apskatīsim Āfrikas «miega slimību». Sīs nežēlīgās mocības upuris ir neizglītotā, lādzīgā melno cilts, kuru dievs nometinājis mežonīgajos džungļos, lai pēc tam pievērstu viņiem savu tēvišķīgo Aci, kas nesnauž ne reizes, kad ir izdevība kādam sagādāt bēdas. Par šiem ļaudīm viņš parūpējās jau pirms plūdiem. Izvēlētā uzticības persona bija muša, ce-ce mušas radiniece; ce-ce ir muša, kas valda pār Zambezu apvidu, ar savu dzēlienu nesot nāvi ragulopiem un zirgiem un tā padarot šo apgabalu par neapdzīvojamu arī cilvēkam. Ce-ce šausmīgā radiniece pārnēsā mikrobu, kas izraisa miega slimību. Hams bija pilns ar šiem mikrobiem, un, kad ceļojums beidzās, viņš izkrāva tos Āfrikā, kur sākās posts, kas trakoja bez mitas sešus gadu tūkstošus, kamēr zinātne beidzot izpētīja šo noslēpumu un atrada slimības cēloni. Dievbijīgās tautas tagad tencina dievu un slavē viņu, jo viņš taču nācis glābt savus nabaga melnos. No kancelēm sludina, ka viņš to esot pelnījis, tāpēc ka zinātnieki no viņa smēlušies iedvesmu. Viņš ir patiesi dīvaina Būtne. Viņš izdara drausmīgu noziegumu, turpina savas ļaundarības nepārtraukti sešus tūkstošus gadu un tad pavēsta, ka ir pelnījis slavināšanu, jo ierosinājis, lai kāds cits viņa bardzību mīkstina. Viņu sauc par pacietīgu, un viņam, protams, arī jābūt pacietīgam, citādi viņš jau sen būtu aiztriecis baznīcu pie visiem velniem par tiem baigajiem komplimentiem, ar ko tā viņu apveltī.
Par miega slimību, ko citiem vārdiem sauc par nēģeru letarģiju, zinātne izsakās šādi: «To raksturo miega periodi, kas atkārtojas pēc zināmiem starplaikiem. Slimība ilgst no četriem mēnešiem līdz četriem gadiem un vienmēr beidzas ar nāvi. Slimnieks sākumā kļūst gurdens, vārgs, bāls un truls. Viņa plaksti pietūkst, un uz ādas parādās izsitumi. Viņš aizmieg runājot, ēdot un strā­dājot. Slimībai progresējot, viņu tikai ar grūtībām vairs var pabarot, un viņš stipri noliesē. Neēšanai un izgulējumiem seko krampji un nāve. Daži pacienti zaudē prātu.»
Un tieši tas, kuru baznīca un cilvēki sauc par Mūsu Debesu Tēvu, ir izgudrojis šo mušu un licis tai nest nabaga mežonim, kas Lielajam Noziedzniekam nav darījis nekā ļauna, šo drūmo, ilgstošo slimību, bēdas, postu un miesas un dvēseles pakāpenisku iznīcību. Pasaulē nav cilvēka, kurš nejustu līdzi nabaga melnajam cietējam, tāpat kā nav cilvēka, kurš negribētu viņu salāpīt, ja vien spētu. Lai atrastu radījumu, kas nejūt melna­jam līdzi, jums jādodas uz debesīm; turp jums jādodas arī, ja gribat atrast vienīgo būtni, kura melno varētu izārstēt, bet kuru nekādi nav iespējams pierunāt to darīt. Ir tikai viens tēvs, kas ir pietiekami nežēlīgs, lai sūtītu šo drausmīgo slimību pār savu bērnu galvām — tikai viens. Otru tādu nespētu radīt pat pati mūžība. Vai jums patīk dedzīgi, sašutuma pilni pārmetumi, kas izteikti vārsmās? Te tādi ir — nupat kā noklausīti no kāda verga, kas izlējis vārdos savas slepenākās ciešanas:
Kā akmens cilvēks cietsirdīgs Pret brāļu tūkstošiem!
Pastāstīšu jums kādu jauku notikumu, kas pat zināmā mērā aizkustina sirdi. Kāds cilvēks, pār kuru bija nākusi dievbijība, vaicāja priesterim, kas viņam jādara, lai viņš izrādītos savas jaunās mantas cienīgs. Priesteris sacīja: «Atdarini Mūsu De­besu Tēvu, mācies būt viņam līdzīgs.» Vīrs cītīgi, pamatīgi un saprātīgi studēja bībeli un tad, izlūdzies dieva palīdzību, ņēmās viņu atdarināt. Ar viltu viņš panāca, ka viņa sieva nokrīt pa kāpnēm, salauž mugurkaulu un paliek krople uz mūžu: viņš nodeva savu brāli blēža rokās, kas nolaupīja tam visu mantu un noveda nabagmājā; viņš aplipināja vienu no saviem dēliem ar cērmēm, otru ar miega slimību, trešo ar gonoreju; vienai meitai viņš pagādāja skarlatīnu, un tā jau bērnībā kjuva kurla, mēma un akla uz visu mūžu; palīdzējis kādam nelietim pavest otru meitu, viņš aizcirta tās priekšā savas mājas durvis, un tā nomira atklātajā namā, nolādēdama tēvu. Tad viņš ziņoja visu priesterim, kas sacīja, ka tā nu gan nevarot atdarināt Mūsu Debesu Tēvu. Atgrieztais jautāja, kur tad viņš esot kļūdījies, bet priesteris naski uzsāka citas valodas, pavaicādams, kāds ārā laiks.

ASTOTĀ VĒSTULE

Cilvēks, bez šaubām, ir visinteresantākais muļķis, kādu vien var atrast. Un arī visekscentriskākais. Ne viņa bībelē, ne ārpus tās nav neviena rakstīta likuma, kura mērķis un nolūks nebūtu ierobežot un anulēt dieva likumus.
Pavisam reti gadās, ka viņš no vienkārša fakta izdarītu pa­reizu secinājumu. Te viņš neko nevar līdzēt; tā ir iekārtots juceklis, kuru viņš dēvē par savu saprātu. Palūkojieties, ko viņš atzīst un cik dīvaini uz šo atzinumu pamata secina.
Tā, piemēram, viņš atzīst, ka dievs radījis cilvēku. Radījis to bez cilvēka vēlēšanās un ziņas.
Tas, šķiet, skaidri un neapstrīdami uzliek dievam — dievam vienam pašam atbildību par cilvēka rīcību. Taču cilvēks to noliedz.
Viņš atzīst, ka dievs radījis eņģeļus pilnīgus, bez mazākās vainas, nepieejamus sāpēm, nemirstīgus; viņš atzīst arī, ka dievs būtu varējis izturēties tikpat labi pret cilvēku, ja vien būtu to gribējis, taču noliedz, ka tam būtu morāls pienākums to darīt.
Viņš atzīst, ka cilvēkam nav morālu tiesību savu miesīgu bērnu tīši mocīt, nolemt slimībām un nāvei, bet atsakās ierobe­žot attiecīgās dieva privilēģijas, kad runa ir par tā bērniem.
Bībele un cilvēka likumi aizliedz slepkavot, pārkāpt laulību, melot, nodot, zagt, apspiest un izdarīt citus noziegumus, taču apgalvo, ka dievam neesot šiem noteikumiem jāklausa un vi­ņam esot tiesības tos pārkāpt, kad vien viņam tas ienākot prātā.
Viņš atzīst, ka dievs cilvēku, tam piedzimstot, apveltī ar zināmu temperamentu un iedabu; viņš atzīst, ka cilvēks nekādi nevar šo temperamentu pārveidot, bet ir vienmēr spiests tam pakļauties. Taču skaitās pareizi un prātīgi sodīt par noziegumiem cilvēku, kura iedaba ir nejauku kaislību pilna, un atalgot par rātnumu to, kam šādu ļaunu īpašību nav.
Apskatīsim šīs dīvainības sīkāk.
Temperaments (iedzimtas slieksmes).
Ņemsim divus gluži pretējus temperamentus — āzi un bruņurupuci.
Neviens no šiem radījumiem neveido pats savu tempera­mentu, bet, tāpat kā cilvēks, piedzimst ar to un, tāpat kā cil­vēks, nevar to mainīt.
Temperaments ir dieva likums, kas ar dieva paša roku ierakstīts katra radījuma sirdī un kas jāklausa, jāklausa par spīti visiem ierobežojumiem vai aizliegumiem — vienalga, no kurienes tie nāktu.
Iesim tālāk. Aža temperamenta galvenā īpašība ir iekāre, tā ir dieva likums, kas ierakstīts viņa sirdī, un viņš spiests tam klausīt un arī klausa riesta laikā no rīta līdz vakaram, nedo­mādams ne par ēdienu, ne dzērienu. Ja bībele teiktu āzim: «Tev nebūs laulību pārkāpt,» — tad pat cilvēks ar visu savu kāpost­galvas saprātu apjēgtu, cik tāds aizliegums ir muļķīgs, un pie­kristu, ka āzis nav jāsoda par to, ka tas klausa sava Radītāja priekšrakstam. Taču viņš domā, ka ir pareizi un taisnīgi pa­kļaut šim aizliegumam cilvēku. Visus cilvēkus. Visus kā vienu.
Tas ir acīm redzams absurds, jo daudzi vīrieši pēc sava tem­peramenta, kas ir īstais dieva likums, ir āži un nevar noturēties nepārkāpuši laulību, kad viņiem gadās šāda izdevība, turpretī ir arī krietns skaits vīriešu, kuru temperaments atļauj viņiem palikt šķīstiem un palaist garām izdevību, ja sieviete nav diez cik pievilcīga. Taču bībele vispār aizliedz pārkāpt laulību — vienalga, vai cilvēks to spēj vai ne. Tā nepieļauj atšķirību starp āzi un bruņurupuci — starp ātri sakairināmo, kaislīgo āzi, kam vai nu katru dienu jāgrēko, vai arī jānovīst kā puķei bez ūdens, un bruņurupuci, aukstasinīgo, vēso puritāni, kas atļaujas šo iz­priecu tikai reizi divos gados un arī tad aizmieg pašā jaukā­kajā brīdī un atmostas tikai pēc diviem mēnešiem. Neviena kazu lēdija pat Svētajā Dienā nav droša no vardarbības, ja trīs jū­džu attālumā no viņas aizvēja pusē atrodas āžu džentlmenis un abus šķir tikai četrpadsmit pēdu augsts žogs, turpretī bruņu­rupuču džentlmenis un lēdija nav nekad tik izsalkuši, lai savu svētsvinīgo miesas prieku dēļ būtu ar mieru pārkāpt Svētās Dienas aizliegumus. Taču saskaņā ar cilvēka savdabīgo loģiku āzis ir pelnījis sodu, bet bruņurupucis — uzslavu.
«Tev nebūs laulību pārkāpt» ir bauslis, kas neparedz nekādu atšķirību starp tālāk minētajām personām. Šis likums bez ierunām jāievēro.
Jaunpiedzimušiem.
Zīdaiņiem šūpulī.
Skolēniem.
Jauniešiem un jaunavām.
Pieaugušiem jauniem ļaudīm.
Mazliet vecākiem.
Vīriešiem un sievietēm četrdesmit gadu vecumā.
Piecdesmit gadu vecumā.
Sešdesmit gadu vecumā.
Septiņdesmit gadu vecumā.
Astoņdesmit gadu vecumā.
Deviņdesmit gadu vecumā.
Simt gadu vecumā.
Baušļu uzliktā nasta nav sadalīta vienādi, un citādi tas arī nevar būt.
Pirmās trīs — bērnu kategorijas tā nenospiež.
Uz nākamajām trim kategorijām tā gulstas smagi — sma­gāk — vēl smagāk — ar visu savu cietsirdīgo smagumu.
Nākamajām trim kategorijām tā kļūst jau patīkami vieg­lāka.
Tad nu tā ir nodarījusi visu postu, ko vien varējusi nodarīt, un būtu atbrīvojama no sava pienākuma. Taču idiotiskas stūr­galvības dēļ to atstāj spēkā, un četras atlikušās šķiras paliek smokam zem šī aizlieguma. Nabaga vecie grausti — viņi nespētu nepaklausīt, pat ja gribētu to darīt. Un padomājiet — par to, ka viņi svēti atturas no laulības pārkāpšanas, viņus slavē! Tās taču ir blēņas, jo pat bībele zina, ka vajadzētu tikai pašam vecākajam no viņiem atgūt kaut uz stundu savas jaunības spē­kus, un viņš pasūtītu šo bausli pie visiem velniem un pazudi­nātu pirmo sievieti, kas viņam gadītos ceļā, lai arī tā būtu pil­nīga svešiniece.
Ir tiešām tā, kā esmu sacījis: ikviens bībeles un likumu grā­matu paragrāfs ir mēģinājums iedragāt dieva likumu, citiem vārdiem sakot, negrozāmo un nesatricināmo dabas likumu. Šo ļautiņu dievs ar savu rīcību viņiem miljoniem reižu parādījis, ka Bībeles noteikumi viņam ir tikpat ka kaķim uz astes. Viņš pats pārkāpj i laulību, i grēko pret visiem citiem baušļiem.
Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas sievietes organisma uzbūvē, skan šādi: tev nebūs ne mazākā mērā iero­bežot savus seksuālos sakarus ar otru dzimumu nevienā savā dzīves stundā.
Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas vīrieša or­ganisma uzbūvē, skan šādi: visu tavu mūžu tava dzimumdzīve būs pakļauta nepielūdzamiem ierobežojumiem un aizliegumiem.
Vīrietis spēj piekopt dzimumsakarus tikai īsu laiku un ari tad vienīgi mērenos apjomos. Viņš tam der, sākot no sešpa­dsmit septiņpadsmit gadu vecuma, apmēram trīsdesmit piecus mūža gadus. Pēc piecdesmitiem viņa veikums ir visai zemas kvalitātes, ar lieliem starplaikiem, un apmierinājums, ko gūst abas puses, savā vērtībā gaužām zems; turpretī viņa vecvec­māmiņa tanī pašā laikā ir tikpat kā jauna. Viņas mehānismam nekas nekait. Viņas lukturis ir tikpat stingrs kā vienmēr, tur­pretī viņa svece, laika iedarbībā atmiekšķēdamās, kļūst arvien mīkstāka, līdz beidzot nespēj vairs nostāvēt un skumji tiek no­likta pie malas cerībā uz svētlaimīgo augšāmcelšanos, kas tā arī paliek nepiepildīta.
Saskaņā ar sievietes uzbūvi viņas mehānisms iziet no ierin­das trīs dienas mēnesī un zināmu daļu no grūtniecības laika. Šis periods ir nepatīkams, bieži pat ciešanu pilns. Kā taisnīgu un godīgu atlīdzību viņa saņem cēlo priekšrocību neierobežoti grēkot visas pārējās mūža dienas.
Tas ir dieva likums, kurš izpaužas viņas mehānisma uz­būvē. Kāds ir šīs cildenās privilēģijas liktenis? Vai sieviete var to brīvi baudīt? Nē. Nekur visā plašajā pasaulē. Visur viņai to nelikumīgi atņem. Kas to dara? Vīrietis. Vīrieša statūti — ja Bībele patiesi ir dieva Vārds.
Te nu jums ir piemērs cilvēka «spriešanas spējām», kā viņš tās dēvē. Viņš ievēro zināmus faktus. Piemērs: visā vīrieša mūžā nav nevienas dienas, kad viņš spētu apmierināt kaut vienu sievieti, un sievietes mūžā tāpat nav nevienas dienas, kad viņa nevarētu pārspēt, galīgi nogurdināt un izvest no ierindas jebkurus desmit vīriešus, ko noliktu viņai blakus gultā.[3]
Viņš šos ārkārtīgi skaidros un ierosinošos faktus saliek.
Tad viņš šo bezgala dīvaino secinājumu pārvērš par likumu, kam jāpaliek spēkā uz mūžīgiem laikiem.
Un to viņš dara, nemaz neaprunājoties ar sievieti, lai gan tā ir ieinteresēta šai jautājumā tūkstoš reižu vairāk nekā viņš. Vīrieša vairošanās spējas ir ierobežotas ar vidēji simt vingri­nājumiem gadā piecdesmit gadu laikā, turpretī sieviete gada laikā — un arī tad, ja dzīvo vēl krietni ilgāk, — var veikt sa­vus trīs tūkstošus. Tā nu viņa mūža tiesa ir pieci tūkstoši at­spirdzinājumu, turpretī viņas — simt piecdesmit tūkstoši; un tomēr šis bezkaunīgais vepris, par kura ieinteresētību šai jau­tājumā vispār nav vērts muti dzisināt, nejauj vis, kā pēc taisnī­bas pienāktos, izdot likumu tai personai, kas ir dziļi jo dziļi tajā ieinteresēta, bet izdod to pats!
No manām agrākajām pamācībām jūs varējāt secināt, ka vīrietis ir muļķis; tagad jūs skaidri redzat, ka arī sieviete ir nolāpīti dumja.
Ja jūs vai kāda cita patiesi saprātīga persona kārtotu attie­cības starp vīrieti un sievieti, gribēdami visu sadalīt taisnīgi un godīgi, jūs dotu vīrietim divus procentus no vienas sievie­tes, bet sievietei — harēmu. Vai ne? Noteikti. Tad nu klausie­ties un brīnieties: radījums ar ļodzīgo sveci ierīkojis visu tieši otrādi. Zālamanam, kas bija viens no dieva favorītiem, piede­rēja kopošanās iestāde, kurā ietilpa septiņsimt sievu un trīs­simt konkubīņu. Pat ja viņam draudētu ar nāvi, viņš nebūtu spējis pienācīgi iepriecināt šīs jaunās būtnes, kaut arī viņam palīdzētu piecpadsmit ekspertu. Rezultātā gandrīz veselam tūk­stotim maigo būtņu vajadzēja gadu no gada nīkt izsalkumā un badā. Padomājiet, cik cietsirdīgam bija jābūt cilvēkam, lai diendienā vērotu visas šīs ciešanas un nejustu ne mazāko dziņu tas mazināt. Viņš pat aplamā nežēlībā vēl padziļināja šīs drausmīgās mokas, mūžīgi turēdams sieviešu redzes lokā uz­ticamus sargus, kuru skaistās, vīrišķīgās formas skatot nabaga meičām saskrēja siekalas mutē; taču šiem kavalieriem nebija princeses dažādos nopelnus, panākumus un spējas, šos trīsdesmit sešus ērze­ļus devēja par viņas harēmu, un dziesma pauda, ka viņa bijusi lepna un lai­mīga, jo spējusi tos visus nodarbināt, un dažkārt noticis, ka vairāki no jau­nekļiem varējuši pieprasīt virsstundas. (AI T.) ar ko iepriecināt lukturīšus — viņi bija einuhi. Einuhs ir per­sona, kura svece izdzēsta. Mākslīgi.[4]
Risinādams savu stāstījumu, es laiku pa laikam iztirzāšu kādu Bībeles statūtu un parādīšu, kā tas vienmēr apgāna kādu dieva likumu, bet pēc tam tiek ierakstīts tautu likumu grāmatās, kur savu gānīšanos turpina. Taču visam savs laiks; nav ko steigties.

DEVĪTĀ VĒSTULE

TURPINĀDAMS ceļojumu, Šķirsts mētājās šurp turp un vēl kaut kurp bez kompasa un stūres, būdams vienīgi laika kavēklis nejaušu vēju un vētrainu straumju rokās. Un šie lieti, lieti, lieti! Tie lija, gāza, izmērcēja un applūdināja. Tāds lietus vēl nekad nebija redzēts. Gadījās kādreiz, ka nolija sešpadsmit collu dienā, bet tas pret šīm gāzēm bija tīrais nieks. Tagad lija simt divdesmit collu — desmit pēdu dienā! Un šis netica­mais daudzums nāca zemē četrdesmit dienas un četrdesmit naktis no vietas un apklāja it visus pakalnus, kas bija četrsimt pēdu augsti. Tad debesis un pat eņģeļi palika galīgi sausā; ne­bija kur ņemt ūdeni.
Kā Vispārējie Plūdi šie nebija necik izdevušies, bet arī ag­rāk bija rīkots simtiem Vispārēju Plūdu (tā liecina visu tautu bībeles), un šie nemaz nebija sliktāki par iepriekšējiem.
Beidzot Šķirsts pacēlās augstu gaisā un apstājās pie Ararata kalna galotnes, septiņpadsmit tūkstošu pēdu virs ielejas, un tā dzīvā krava izrāpās ārā un devās pa nogāzi lejup.
Noāss iedēstīja vīnadārzu, baudīja vīnu un apdzērās.
No visiem zemes iedzīvotājiem tieši šo personu izvēlējās tāpēc, ka labāks neviens neatradās. Viņam bija jāsāk celt cil­vēce uz jauniem pamatiem. Tāds tad nu izskatījās tas jaunais pamats. Neko labu gaidīt nevarēja. Turpināt eksperimentu no­zīmēja pakļaut pasauli lielam un visai nesaprātīgam riskam. Tagad bija īstais brīdis izrīkoties ar šiem ļautiņiem tikpat gudri kā ar citiem, proti, viņus noslīcināt. Jebkurš cits, izņemot Radītāju, to būtu sapratis. Bet viņš jau nu nesaprata. Tas ir, varbūt nesaprata.
Apgalvo, ka kopš laika gala viņš paredzējis visu, kas notiks pasaulē. Ja tas tiesa, tad viņš paredzēja, ka Ādams un Ieva apēdīs ābolu; ka viņu pēcnācēji būs neciešami un tos vajadzēs noslīcināt; ka Noasa pēcnācēji tāpat būs neciešami un ka ar laiku viņam pašam vajadzēs atstāt troni debesīs un nokāpt lejā, un jauties sist sevi krustā, lai izglābtu atkal šo pašu apnicīgo cilvēku cilti. Vai visu? Nē! Vai daļu? Jā. Cik daudz? Simtiem un tūkstošiem paaudžu mainoties, no katras paaudzes miljards nomirs un aizies pazušanā, un tikai desmit tūkstoši no šī mil­jarda varbūt paglābsies. Šie desmit tūkstoši būs niecīgā kris­tiešu pulciņa locekļi, un arī no šā mazā bariņa tikai viens no simta var lolot cerības uz glābiņu. Laimīgie var būt vienīgi Romas katoļi, kam gadīsies pie rokas garīdznieks, kas, mirējam pēdējo reizi velkot elpu, ar smilšpapīru noberzīs viņa dvēseli; varbūt retumis izspruks cauri arī kāds prezbiteriānis. Cits ne­viens lai uz glābiņu necer, tie visi, kopumā apmēram miljons, brauks uz elli.
Vai jūs piekritīsiet, ka viņš visu to paredzēja? Baznīca tam piekrīt pilnā rīklē. Tas nozīmē tikpat kā atzīt, ka saprāta ziņā dievs ir Vislielākais Ubags Visumā un ka morāles un tikumības jautājumos viņš atrodas apmēram vienā līmenī ar ķēniņu Dāvidu.

DESMITĀ VĒSTULE

ABAS Derības ir interesantas, katra savā veidā. No Vecās mēs uzzinām, kāds bija šo ļautiņu dievs, pirms kļuva ticīgs, Jaunā mums parāda viņu pēc kristīšanas. Vecā Derība nodar­bojas galvenokārt ar asinīm un baudkāri, Jaunā — ar pestī­šanu. Ar pestīšanu caur uguni.
Kad dievs nokāpa uz Zemes pirmoreiz, viņš atnesa dzīvību un nāvi; ierazdamies otrreiz, viņš bija paķēris līdzi elli.
Dzīvība nebija vērtīga dāvana, bet nāve gan. Dzīve bija drudžains sapnis, kur priekus sarūgtināja bēdas un laimi sain­dēja sāpes; sapnis — murgs, kur īsas, pārejošas baudas, jūs­mas, līksmes un laimes izjūtas mijās ar nebeidzamām cieša­nām, postu, briesmām, šausmām, vilšanos, rūgtām neveiksmēm, pazemojumiem un izmisumu; dzīve bija vissmagākais lāsts, ko dievišķā atjauta spēja izdomāt, turpretī nāve bija salda, nāve bija maiga, nāve bija laipna; nāve dziedināja ievainoto dvēseli un salauzto sirdi, nesa tām mieru un aizmirstību; nāve bija cil­vēka labākais draugs; kad viņš nespēja dzīvi vairs ilgāk pa­nest, nāca nāve un atpestīja viņu.
Ar laiku dievība tomēr atjēdzās, ka nāve ir kļūda; kļūda tāpēc, ka tai kaut kā vēl trūka; trūka tai ziņā, ka tā gan brīniš­ķīgi prata apbēdināt dzīvu palikušo, bet pašam mirušajam ļāva patverties no visām turpmākajām vajāšanām svētlaimīgajā kapa klusumā. Ar to nu nevarēja samierināties. Vajadzēja at­rast līdzekli, kas ļautu mocīt mirušo arī aizsaulē.
Četrus gadu tūkstošus dievs velti lauzīja galvu, bet, tikko viņš nokāpa uz Zemes un kļuva par kristieti, viņa prāts ap­skaidrojās un viņš zināja, ko darīt. Viņš izgudroja elli un pa­ziņoja šo faktu atklātībai.
Te nu jāpievērš uzmanība kādai interesantai parādībai. Visi tic, ka, būdams debesīs, dievs bijis bargs, ciets, viegli aizvai­nojams, skaudīgs un nežēlīgs, bet, nokāpis uz zemes un pie­ņēmis Jēzus Kristus vārdu, kļuvis gluži citāds nekā agrāk, proti, mīļš, maigs, žēlsirdīgs, visu piedodošs; viss viņa bargums izkūpējis kā dūmi un tā vietā stājusies dziļa, tvīksmīga mīla pret saviem nabaga zemes bērniem. Taču tieši Jēzus Kristus iz­skatā viņš izgudroja elli un paziņoja to visai pasaulei.
Citiem vārdiem sakot, būdams lēnprātīgais un maigais Pestītājs, viņš bija tūkstošiem miljardu reižu nežēlīgāks nekā jebkad Vecās Derības laikā, — o, nesalīdzināmi zvērīgāks nekā pašā visbriesmīgākajā dusmu izvirduma brīdī senajās dienās!
Lēnprātīgs un maigs? Nāks laiks, kad mēs papētīsim šo po­pulāro sarkastisko epitetu viņa izgudrotās elles liesmu gaismā.
Taču, kaut arī nav noliedzams, ka pirmā godalga ļaunprā­tībā jāpiešķir Jēzum, elles izgudrotajam, tomēr jānorāda, ka ciets un bezsirdīgs viņš visās savās dievišķīgajās izdarībās bija arī pirms kristīgās ticības pieņemšanas. Cik var spriest, viņam nekad nav ienācis prātā, ka cilvēka nepareizajā rīcībā nav vai­nojams neviens cits kā viņš, jo cilvēks rīkojas tikai saskaņā ar iedabu, ko dievs viņam uztiepis. Bet kur nu — viņš sodīja cil­vēku, nevis sevi. Bez tam sods salīdzinājumā ar nodarījumu parasti bija par bargu. Turklāt bieži to piesprieda nevis noziedz­niekam, bet gan kādam citam — piemēram, vadonim, draudzes galvām.
Un Izraels mita iekš Sitim, un tie ļaudis saka maucību dzīt ar moabiešu meitām.
Un tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem trisu ļaužu virsniekus un pakar tos tam Kungam pret sauli, lai tā Kunga bargā dusmība no Izraēla nostājas.
Vai jums tas šķiet taisnīgi? Cik spriežams, virsnieki grēkā krituši nebija, un tomēr kārt pakāra nevis «ļaudis», bet viņus.
Ja tas bija godīgi un taisnīgi toreiz, tad tas būtu godīgi un taisnīgi arī šodien, jo baznīctēvi vienā mutē apgalvo, ka dieva taisnība esot mūžīga un negrozāma, ka viņš esot jebkuras mo­rāles avots un ka viņa morāle arī esot mūžīga un negrozāma. Lieliski — tad mums jātic arī šādai iespējai: ja Ņujorkas ļaudis sāktu dzīt maucību ar Ņūdžersijas meitām, tad būtu taisnīgi un godīgi uzcelt pilsētas valdes priekšā karātavas un pakārt tur mēru, šerifu, tiesnešus un arhibīskapu, kaut ari viņiem no šiem priekiem nekas nebūtu ticis. Man gan tas neliekas taisnīgi.
Bez tam varat būt pārliecināti par vienu: tas nemaz neno­tiktu. Paši ļaudis to nepieļautu. Viņi ir labāki par savu Bībeli. Nekas tur nenotiktu, izņemot dažas tiesas prāvas sakarā ar zaudējumu atlīdzību, ja incidentu neizdotos notušēt; pat dien­vidos neiesūdzētu personas, kas minētos priekus nebūtu baudī­juši; tur paķertu virvi un dzītos pakaļ vainīgajiem, bet, ja tos nedabūtu, nolinčotu kādu melno.
Lai nu baznīctēvi melš, ko grib, stāvoklis kopš Visuvarenā laikiem ir ievērojami uzlabojies.
Vai vēlaties iepazīties ar dievības morāli, raksturu un uzve­dību mazliet tuvāk? Atcerieties, ka svētdienas skolā mazos bēr­nus mudina mīlēt, godāt un slavināt Visuvareno, uzlūkot viņu par paraugu un pūlēties, cik vien spēka, viņam līdzināties! Lasiet:
1. Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
2. Atrieb Izraēļa bērnus pie Midijaniešiem; tad tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm…
7. Un tie kāvās pret Midijanu, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visu, kas bija no vīriešu kārtas.
8. Un tie nokāva ar tiem citiem nokautiem Midijana ķēniņus Evu un Reķemu, un Curu, un Uru, un Rebu, piecus Midijana ķēniņus; tā tie arī nokāva Bileamu, Beora dēlu, ar zobiņu.
9. Un Izraēla bērni aizveda gūstītas Midijaniešu sievas līdz ar viņu bērniem un laupīja visus viņu lopus un visus viņu ganāmos pulkus, un visu viņu mantu.
10. Un visas viņu pilsētas ar viņu māju vietām un ar visām viņu pilīm tie sadedzināja ar uguni.
11. Un ņēma visu laupījumu un visu, ko tie bija sagūstījuši, cilvēkus un lopus.
12. Un noveda pie Mozus un priestera Eleazara un pie visas Izraēļa bērnu draudzes, ko bija gūstījuši, saņēmuši un laupījuši, uz lēģeri Moaba klajumos, kas ir pie Jardanes pret Jeriku.
13. Bet Mozus un priesteris Eleazars, un visi draudzes virsnieki viņiem gāja pretī ārā priekš lēģera.
14. Un Mozus apskaitās pret tiem kara virsniekiem, tiem virsniekiem pār tūkstošiem un tiem virsniekiem pār simtiem, kas no tās kara kaušanas nāca.
15. Un Mozus uz tiem sacīja: kam tad jūs visas sievas esat pametuši dzīvas?
16. Redzi, šās bija caur Bileama padomu vainīgas, ka Izraēļa bērni apgrēko­jās pret to Kungu Peora dēļ, kādēļ mocība nāca pār tā Kunga draudzi.
17. Nu tad nokaujiet visus, kas ir no vīriešu kārtas starp tiem bērniem, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas.
18.Bet visus bērnus no sieviešu kārtas un kas nav gulējušas pie vīra pametat dzīvas.
19. Un jūs paliekat ārā lēģera priekšā septiņas dienas, ikviens, kas cilvēku nokāvis, un ikviens, kas nokautu aizskāris. Trešā dienā un septītā dienā jums būs šķīstīties, jums un jūsu gūstītiem.
20. Un visas drēbes un visas ādu lietas, un visu, kas darīts no kazu spalvas, un visus koka rīkus jums būs šķīstīt…
21. Un priesteris Eleazars sacīja uz visiem karavīriem, kas karā bija gājuši: šis ir tas bauslības likums, ko tas Kungs Mozum pavēlējis…
25.Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
26. Skaiti, cik tā laupījuma, tos sagūstītos cilvēkus un lopus, tu un priesteris Eleazars un tie draudzes cilšu priekšnieki.
27. Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi.
28. Un ņem vienu daļu priekš tā Kunga no tiem karavīriem, kas karā iz­gājuši …
31. Tad Mozus un priesteris Eleazars darīja, kā tas Kungs Mozum bija pavē­lējis.
32. Un tas atlikušais laupījums no tā, ko tie kara ļaudis bija laupījuši, bija sešsimt un septiņdesmit pieci tūkstoši sīku lopu.
33. Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu.
34. Un sešdesmit un viens tūkstotis ēzeļu.
35. Un cilvēku dvēseles, tie sievieši, kas vīru nebija atzinuši, visas tās dvēse­les, trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu.
40. Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, un viņu noliktā daļa priekš tā Kunga bija trīsdesmit divi dvēseles.
41. Un Mozus deva priesterim Eleazaram to daļu par cilājamu upuri tam Kun­gam, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis …
47. Un Mozus ņēma no Izraēļa bērniem pustiesas vienu gūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem un lopiem, un deva tos tiem Levitiem, kas tā Kunga dzīvokli kopa, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
10. Kad tu nāc pie kādas pilsētas pret viņu karot, tad tev būs viņai piedāvāt mieru.
13. Un, kad tas Kungs, tavs Dievs, to pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobiņa asminu.
14. Bet tās sievas un tos bērniņus, un tos lopus, un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu, ņem sevim un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis.
15. Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām.
16. Bet no šo ļaužu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša.
Bībeles likums skan: «Tev nebūs nokaut.»
Dieva likums, kas iepotēts cilvēka sirdī viņa dzimšanas stundā, skan: «Tev būs nokaut.»
Nodaļa, ko es jums citēju, liecina, ka Bībeles statūti atkal izrādās bezspēcīgi. Tie nespēj uzveikt dabas likumu, kas ir stiprāks.
Cilvēku ticība apgalvo, ka pats dievs teicis: «Tev nebūs no­kaut.»
Tādā gadījumā nav ne mazāko šaubu, ka viņš pats nespēj ievērot savus baušļus.
Viņš nokāva visus — jebkuru vīriešu kārtas radījumu.
Viņi bija dievību kaut kā aizvainojuši. Kāds bija šis aizvai­nojums, mums nav daudz jāgudro; citiem vārdiem sakot, mēs zinām, ka tas bija kāds sīkums, mazs nieks, kam neviens cits, izņemot dievu, nebūtu pievērsis ne mazāko uzmanību. Ļoti iespējams, ka viens no midijaniešiem atdarinājis kādu cilvēku, vārdā Onanu, kam bija pavēlēts iet «pie sava brāļa sievas», ko viņš arī darīja, tikai nenoveda aizsākto galā, likdams «tam izgaist zemē». Par to tas Kungs Onanu nokāva, jo neparko ne­varēja ciest sliktas manieres. Tas Kungs nokāva Onanu, un kristīgā pasaule vēl šobaltdien nespēj izprast, kāpēc viņš ap­robežojās ar Onanu un neapkāva visus iedzīvotājus trīssimt jūdžu apkaimē, — tie taču bija nevainīgi, un nevainīgus viņš tieši mēdza piebeigt. Tāpēc ka tāds viņam vienmēr bijis jēdziens par godīgumu. Ja viņam būtu bijusi devīze, tā skanētu: «Lai neviens nevainīgais nedomā izsprukt sveikā!» Atcerieties, kā viņš darījās plūdu laikā. Cik tur nebija sīku, kuslu bērniņu, un viņš zināja, ka tie nekad nav nodarījuši viņam ne mazāko ļau­numu; taču bērnu radinieki bija viņu apvainojuši, un ar to viņam pietika: viņš redzēja ūdeni smeļamies to kliedzošajās mutītēs, redzēja mežonīgās bailes to acīs, redzēja, ka mātēm sejās rakstīts izmisīgs lūgums, kas būtu aizkustinājis jebkura sirdi, izņemot viņējo, — bet viņš taču juta pret nevainīgajiem īpašu niknumu un tāpēc visus nabaga mazuļus noslīcināja.
Un jūs atcerēsieties, ka visi Ādama pēcteču miljardi ir ne­vainīgi, — neviens no tiem nav pret viņu ne pirkstu pacēlis, bet dievība vēl šobaltdien uzskata tos par vainīgiem. Nevienam neizdodas izlocīties, — vienīgais glābiņš ir atzīt šo vainu, ar mazākiem meliem cauri tikt nav iespējams.
Kāds midijanietis droši vien izdarījās tāpat kā Onans un piesauca šo drausmīgo nelaimi pār savu tautu. Ja nu tomēr die­vības dusmu cēlonis nebija minētā nepiedienīgā rīcība, tad es nekļūdīšos, nosaukdams citu: kāds midijanietis laikam bija no­slapinājis sienu. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, jo tā nu reiz bija piedauzība, ko visa Labā Toņa Avots nekādi nevarēja ciest. Varēja tecināt pret koku, varēja apgānīt savu māti, va­rēja laist paša biksēs un tikt cauri ar veselu ādu, bet noslapināt sienu — tā nu nedrīkstēja; tas nozīmēja aiziet pārāk tālu. Kā radušies dievišķie aizspriedumi pret šo necilo noziegumu, nav noskaidrots; taču mēs zinām, ka šie aizspriedumi bija spēcīgi — tik spēcīgi, ka dievība spēja nomierināties tikai, apslaktējot vi­sus iedzīvotājus, kas mita apvidū, kur atradās apgānītā siena.
Piemēra pēc minēsim Jerobeamu. «Es . . . izdeldēšu no Jerobeama visu, kas miezn pie sienas.» Tā arī tapa darīts. Un iz­deldēts tapa ne vien tas, kas bija nogrēkojies, bet arī visi citi.
Tas pats notika ar Baezas namu: apkauti tika gan radi, gan draugi, gan visi citi, neatlicinot «neviena, kas miezn pie sienas».
Gadījums ar Jerobeamu jums spilgti ilustrē dievības paražu neaprobežoties tikai ar vainīgo sodīšanu; sods ķer ari nevainī­gos. Tika nogādāti pie malas pat nelaimīgā nama «pēcnākami», «itin kā sūdi top izmēzti, tiekams tas visai būs pagalam». Tas zīmējas arī uz sievietēm, jaunavām un mazajām meitenēm, kas visas bija nevainīgas, jo viņas taču nokārtot savas mazās da­rīšanas pret sienu nekādi nevarēja. To nevar neviena sieviešu dzimuma būtne. Šo varoņdarbu spēj veikt tikai pretējā dzimuma piederīgie.
Dīvaini aizspriedumi. Un tie pastāv vēl tagad. Vecāki pro­testanti joprojām tur bībeli mājās pa rokai, tā ka bērni to var studēt, un viens no pirmajiem, ko mazie zēni un meitenes mā­cās, ir būt svētiem un taisnīgiem un nečurāt pret sienu. Šīs rindkopas viņi lasa cītīgāk par citām, ja neskaita tās, kuras mudina uz masturbāciju. Tās viņi kāri sameklē un rūpīgi pār­lasa vienatnē. Nav neviena protestantu bērna, kas nenodotos masturbācijai. Šī ir pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī puisēnu. Tā ir arī pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī meiteni.
Priekšrocība, kas piemīt bībelei pār visām citām grāmatām, kuras māca smalko toni un labas manieres, ir šāda: tā pati iet pie bērna. Bērns ar to iepazīstas visjūtīgākajā un uzņēmīgākajā vecumā — citām grāmatām jāgaida sava kārta.
Un lai tev ir lāpstiņā pie tavām citām lietām, un, kad tu ārā sēdēsi, tad tev ar to būs rakt un atkal apraust, ko tu izmetis.
Šo likumu izdeva vecos laikos, jo «tas Kungs, tavs dievs, staigā tavā lēģeri».
Varbūt nav vērts pūlēties uzzināt, kāpēc īsti midijaniešus apkāva. Mēs varam vienīgi būt pārliecināti, ka nekāds lielais viņu nodarījums nebija; to mums liecina notikumi ar Ādamu, plūdiem un sienas apgānītājiem. Tikpat labi iespējams, ka na­baga midijanietis bija aizmirsis mājās lāpstiņu un visas nepa­tikšanas cēlās1 no tā. Tomēr tas nav svarīgi. Galvenais ir pati nelaime un tā morāle, kuru mūslaiku kristieši var no tās smel­ties sev par pamācīšanu un sirds pacilāšanu.
Dievs uz bauslības galdiņiem uzšņāpa: «Tev nebūs no­kaut,» — un: «Tev nebūs laulību pārkāpt.»
Pāvils, ar kura muti runāja dievs, ieteica vispār atturēties no dzimumsatiksmes. Kopš gadījuma ar midijaniešiem dieva viedoklis, acīm redzot, bija krietni mainījies.

VIENPADSMITĀ VĒSTULE

CILVĒCES vēsture visos laikmetos ir asinīm aptraipīta, ienaida žults piesātināta un nežēlību pilna, taču kopš bībeles laikiem šīs zvērības ir maķenīt iegrožotas. Šos ierobežojumus ievērojusi pat baznīca, kas, cik zināms, kopš savas kundzības nodibināšanas izlējusi vairāk asiņu nekā visi politiskie kari, kopā ņemti. Arī tā sevi vismaz kaut cik iegrožojusi. Bet ievēro­jiet: tad, kad dodas karā Kungs Dievs, Debesu un Zemes Pavēl­nieks, dievinātais Cilvēka Tēvs, nekādi ierobežojumi vairs ne­eksistē. Viņā nav ne smakas no žēlastības, kaut arī viņu dēvē par Žēlastības Avotu. Viņš slaktē, ka asinis vien šķīst! Kauj nost visus vīriešus, visus lopus, visus zēnus, visus zīdaiņus, kā arī visas sievietes un meitenes, izņemot tās, kas nav zaudējušas nevainību.
Viņš nešķir nevainīgus no vainīgajiem. Zīdaiņi bija nevai­nīgi, lopi — nevainīgi, daudzi vīrieši, sievietes, zēni un meitenes arī bija nevainīgi, un tomēr viņiem bija jācieš kopā ar vainīga­jiem. Prātu zaudējušais Tēvs prasīja asinis un postu; izejviela viņam bija vienaldzīga.
Vissmagāko sodu piesprieda tām, kuras tik drausmīgu likteni nekādi nevarēja būt pelnījušas, proti, 32 000 jaunavu. Vi­ņas izģērba kailas un pārbaudīja, vai viņu nevainības plēve vēl vesela; pēc šī pazemojuma viņas aizdzina projām no zemes, kas bija viņu mājas, un pārdeva verdzībā — visļaunākajā un kaunpilnākajā no visām verdzībām, prostitūcijas verdzībā, gultas verdzībā, kur viņām bija jāizraisa iekāre un jāapmierina tā ar savu ķermeni, kur viņas pārdeva jebkuram pircējam, vienalga, vai tas bija džentlmenis vai rupjš un pretīgs nelietis.
Šo cietsirdīgo un nepelnīto sodu neaizsargātajām un vientu­ļajām jaunavām uzlika Tēvs, kas nabaga meiteņu acu priekšā bija noslepkavojis viņu vecākus un ciltsbrāļus. Bet viņas taču toreiz laikam lūdzās Radītājam pēc žēlastības un glābiņa? Bez šaubām.
Šīs jaunavas bija «kara laupījums», trofejas. Viņš savu daļu pieprasīja un dabūja. Kāds viņam bija labums no meitenēm? Iepazīstieties ar viņa dzīves stāsta turpinājumu, tad jūs re­dzēsiet.
Viņa priesteri arī dabūja savu tiesu no šīm jaunavām. Kāds priesteriem no tā bija labums? Uz šo jautājumu jums var atbil­dēt romiešu katoļu biktskrēsla slepenā vēsture. Visā baznīcas pastāvēšanas laikā biktstēvu galvenā izprieca bijusi pavešana. Pāters Hiacints liecina, ka no simt priesteriem, kuru biktstēvs viņš bijis, deviņdesmit deviņi veiksmīgi izmantojuši biktskrēslu, lai pavestu precētas sievietes un jaunas meitenes. Kāds pries­teris atzinies, ka no deviņsimt meitenēm un sievietēm, kuru grēksūdzi viņš savā laikā pieņēmis, no viņa izvirtušajām ska­vām izbēgušas tikai vecās un neglītās. Oficiāli paredzētie jau­tājumi, kas priesterim grēksūdzē jāuzdod, neizbēgami sakairinās jebkuru sievieti, ja vien viņa nav paralītiķe.
Ne barbarisma, ne civilizācijas vēsturē nav savā nežēlībā pilnīgākas un plašākas kampaņas par Visužēlsirdīgā Tēva kam­paņu pret midijaniešiem. Oficiālais pārskats nemin atsevišķus gadījumus, epizodes un sīkākās detaļas, tas sniedz tikai liela mēroga informāciju: visas jaunavas, visus vīriešus, visus zīdai­ņus, visu, «kam ir dzīva dvaša», visas mājas, visas pilsētas; tas paver jūsu acīm milzīgi plašu ainu, kur, cik vien tālu ska­tiens sniedz, gan še, gan tur izkaisītas pārogļojušās drupas,— tā ir postaža, kam pāri brāzusies vētra; iztēle ļaus jums vēl pie­domāt drūmo klusumu un baismo mieru — nāves mieru. Taču bija, protams, arī sīkāki notikumi. Kur lai tos rodam?
Nesenajā pagātnē. Amerikas sarkanā indiāņa vēsturē. Viņš atkārtojis dieva darbus, turklāt tieši dieva garā. 1862.gadā Minesotas indiāņi, ar kuriem Savienoto Valstu valdība bija apgā­jušies drausmīgi nežēlīgi un nodevīgi, sacēlās pret baltajiem kolonistiem un tos noslepkavoja; noslepkavoja ikvienu, kam va­rēja tikt klāt, nesaudzēdami ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus. Palasiet kādu notikumu.
Divpadsmit indiāņi rītausmā ielauzās kādā fermā un sagūs­tīja fermera ģimeni — pašu saimnieku, sievu un četras meitas, jaunākajai no tām bija četrpadsmit, vecākajai — astoņpadsmit gadu. Vecākus viņi piesita krustā, tas ir, pilnīgi kailus nostā­dīja dzīvojamās istabas kaktā un pienagloja rokas pie sienas. Tad viņi norāva apģērbu meitām, nosvieda tās vecāku priekšā uz grīdas un vairākas reizes izvaroja. Beidzot viņi pienagloja meitenes pie sienas vecākiem pretī, pēc tam nogrieza tām de­gunu un krūtis. Bez tam viņi… bet to es nestāstīšu. Visam ir savs mērs. Notiek tik zvērīgas nelietības, ka spalva atsakās tās aprakstīt. Viens no nabaga krustā sistās ģimenes locekļiem — tēvs vēl bija dzīvs, kad pēc divām dienām atnāca palīdzība.
Nupat jūs iepazināties ar vienu no Minesotas asinspirts pie­mēriem. Es jums varētu aprakstīt piecdesmit. Tie ietvertu visus dažādos cietsirdības veidus, kādus vien cilvēka zvērības talants jebkad izgudrojis.
Šie pārliecinošie piemēri jums parāda, kas Visužēlīgā Tēva personiskajā vadībā tika darīts midijaniešu kampaņas laikā. Minesotas kampaņa bija vienkārši midijaniešu iznīcināšanas atkārtojums. Vienā notika tieši tas pats, kas otrā.
Nē, tas nav īsti precīzi. Indiānis bija žēlsirdīgāks par Visužēlsirdīgo Tēvu. Viņš nepārdeva jaunavas verdzībā, lai tās tur apmierinātu savu ciltsbrāļu slepkavu iekāres līdz sava nelai­mīgā mūža galam; viņš tās izvaroja, bet tad žēlsirdīgi saīsināja to tālākās mocības, dāvājot ilgoto nāvi. Viņš nodedzināja tikai dažas mājas — ne visas. Viņš aizdzina nevainīgos, mēmos lo­pus, nevienam tomēr neatņemdams dzīvību.
Vai jūs varat sagaidīt, lai šis morāli bankrotējušais dievs bez sirdsapziņas kļūtu par morāles, maiguma, lēnprātības, tais­nīguma, šķīstības sludinātāju? Tas šķiet neiespējami un galīgi neticami, tomēr paklausieties vien, ko viņš saka. Citēšu jums viņa paša vārdus:
Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo debesu valstība tiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.
Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Svētīgi tie žēlsirdīgie, jo tie žēlastību dabūs.
Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.
Svētigi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.
Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo debesu valstība tiem pieder.
Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs lamā un vajā, un visu ļaunu no jums runā melodami.
Mute, kas izrunāja šos drausmīgos sarkasmus, šos bezgala liekulīgos solījumus, ir tā pati mute, kas pavēlēja sarīkot asins­pirti midijaniešu vīriem, bērniem un lopiem, kas lika noslaucīt no zemes virsas ik māju un pilsētu, kas aizdzina visas jaunavas neķītrā un neaprakstāmi nežēlīgā verdzībā. Tā ir tā pati būtne, kas piesprieda midijaniešiem velnišķīgās mocības, kuras astoņ­padsmit gadsimtus vēlāk Minesotā precīzi atkārtoja sarkanie indiāņi. Epizode ar midijaniešiem pildīja viņu ar prieku. Tikpat laimīgu viņu darīja arī Minesotas notikums, citādi viņš to būtu novērsis.
Kalna sprediķi un citētās nodaļas no ceturtās un piektās Mozus grāmatas vienmēr vajadzētu lasīt no kanceles reizē; tad draudze gūtu vispusīgu ieskatu par Mūsu Debesu Tēvu. Taču man ne reizi nav gadījies dzirdēt kādu garīdznieku to darām.

ĀDAMA DZIMTAS ARHĪVS

ĀDAMA DIENASGRĀMATA (Fragmenti)

PIRMDIENA. Jaunais radījums ar garajiem matiem man galīgi apnicis. Tas visu laiku rēgojas acu priekšā un staigā man pa pēdām. Tas man traki nepatīk: neesmu pieradis pie sa­biedrības. Būtu gājis pie citiem lopiņiem . .. Šodien apmācies, vējš pūš no austrumiem, laikam mēs dabūsim krietnu gāzienu . . . Mēs? No kurienes es esmu izrāvis tādu vārdu? .. . At­cerējos — to lieto tas jaunais radījums.
Otrdiena. Apskatīju lielo ūdeni, kas gāžas zemē. Lai­kam gan tas ir pats labākais manos īpašumos. Jaunais radī­jums sauc to par Niagaras ūdenskritumu. Kāpēc? Tas nevie­nam nav zināms. Apgalvo, ka tas tā izskatoties. Manuprāt, ar tādu pamatojumu vien nepietiek. Cik man redzams, tā ir kaut kāda muļķīga un aplama iedoma. Taču pašam man tagad lau­pīta jebkura iespēja dot lietām nosaukumus. Jaunais radījums tos izdomā, iekāms es esmu paspējis muti atvērt. Un ikreiz viņš min vienu un to pašu argumentu: tas tā izskatoties. Ņem­sim, piemēram, dodo. Jaunais radījums apgalvo, ka vajagot ti­kai pamest skatienu uz dodo, un tūlīt varot redzēt, ka tas esot «izspļauts dodo». Būs viņam arī jāpaliek par dodo, ko tur da­rīt. Man trūkst spēka ar šo radījumu cīnīties, un kāda tur jēga — tam taču nav nekādas nozīmes! Dodo! Viņš ir tikpat lī­dzīgs dodo, cik es.
Trešdiena. Uzcēlu sev telti, lai patvertos no lietus, bet nepaspēju ne mirkli pasēdēt tur viens pats ar savām domām, kad manā mājoklī bez kāda uzaicinājuma ielauzās jaunais ra­dījums. Kad mēģināju dabūt to laukā, no iedobumiem, ar ku­riem tas vēro apkārtējos priekšmetus, sāka līt valgme, un radī­jums ņēmās to slaucīt ar ķepas mugurpusi un izgrūda tādas pašas skaņas kā citi dzīvnieki, kad tie nokļuvuši nelaimē! Nu, lai! Kaut tikai tas nerunātu! Bet tas tarkšķ bez apstājas. Varbūt manos vārdos izskan zināms izsmiekls, sarkasms, taču es ne­būt negribēju nabadziņu apvainot. Es tikai nekad vēl nebiju dzirdējis cilvēka balsi, un ikviena nepierasta skaņa, kas iztraucē šo svinīgo, laisko klusumu un vientulību, griež man ausīs tik­pat kā nepareiza nots. Un bez tam šīs jaunās skaņas dzirdamas tik tuvu! Tās visu laiku skan man aiz muguras, pie pašas auss — te no vienas puses, te otras, bet es esmu pieradis tikai pie tāda trokšņa, kas atlido no zināma attāluma.
Piektdiena. Par spīti visām manām pūlēm nosaukumi joprojām birst no pilnības raga, kā pagadās. Man saviem īpa­šumiem bija ļoti labs nosaukums, muzikāls un daiļskanīgs: Pa­radīzes dārzs. Klusībā es arī tagad to joprojām lietoju, bet at­klātībā gan vairs ne. Jaunais radījums apgalvo, ka te esot pā­rāk daudz koku, klinšu un brīvu klajumu un tātad dabas ainava nebūt neatgādinot dārzu. Tas teic, ka te viss izskatoties pēc parka un ne pēc kā cita. Un pavei, nemaz neapspriedies ar mani, tas nokrustījis manu dārzu par Niagāras parku. Manu­prāt, tas vien jau pietiekami pārliecinoši parāda, cik patvarīgi šis radījums atļaujas rīkoties. Bet tas vēl nav viss — pēkšņi pa­rādījās uzraksts:
ZĀLI NEMIDIT!
Es vairs neesmu tik laimīgs kā agrāk.
Sestdiena. Jaunais radījums noēd pārāk daudz augļu. Tā mēs drīz vien nonāksim sprukās. Atkal «mēs» — jaunā ra­dījuma izgudrotais vārds. Taču tagad tas kļuvis arī par ma­nējo, — un kāds tur brīnums, es tak to dzirdu ik mīļu brīdi. Šo­dien kopš paša rīta ir bieza migla. Kas attiecas uz mani, tad es miglā ārā neeju. Jaunais radījums rīkojas pilnīgi pretēji. Tas ļepo pa peļķēm, vienalga, kāds laiks, un tad iebrūk manā mājoklī ar netīrām kājām. Un pļukst. Cik jauki un klusu es te kādreiz dzīvoju!
Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku. Svētdienas man kļūst aizvien nepanesamākas un nepanesamākas. Jau novembrī svētdienu atšķīra no citām kā vienīgo nedēļas dienu, kas do­māta atpūtai. Agrāk man nedēļā bija sešas tādas dienas. Šorīt redzēju, kā jaunais radījums mēģināja notriekt ābolus no koka, kura augļus aizliegts ēst.
Pirmdiena. Jaunais radījums apgalvo, ka to saucot par Ievu. Lai iet, es neiebilstu. Radījums saka, lai saucot to šinī vārdā, ja gribot, ka tas nāk pie manis. Es teicu, ka, manuprāt, tā nu gan būtu pārmērība. Šis vārds, acīm redzot, stipri pacēla manu vērtību radījuma acīs. Un tas patiesi ir diezgan garš un skanīgs vārds, vajadzēs to lietot arī turpmāk. Jaunais radījums stāsta, ka neesot «tas», bet «viņa». Domāju, ka par to gan jā­šaubās. Starp citu, man gluži vienalga, kas viņš īsti ir. Lai būtu «viņa», kad tikai atstātu mani mierā un apklustu.
Otrdiena. Viņa izķēmojusi visu parku ar nez kādiem nejēdzīgiem rādītājiem un šausmīgi aizvainojošiem uzrakstiem:
Uz ūdenskritumu
Uz kazu salu
Uz vēju alu
Viņa teic, ka šo parku varētu pārvērst par ļoti pieklājīgu kūrortu, ja vien salasītos piemērota publika. Kūrorts — tas ir vēl viens no viņas izgudrojumiem, nez kāds mežonīgs vārds bez mazākās jēgas. Kas tas kūrorts tāds ir? Tomēr es uzskatu par labāku neprasīt, viņu jau tā apsēdusi mānija ņemties visu skaidrot.
Piektdiena. Nu viņa bāžas man virsū ar ko citu: lū­dzas, lai nepeldu pāri ūdenskritumam. Kam no tā kāds ļau­nums? Viņa apgalvo, ka, to redzēdama, trīsot kā apšu lapa. Nesaprotu — kāpēc. Es daru to vienmēr — man patīk mesties ūdenī un izjust jauku satraukumu un spirdzinošu vēsumu. Do­māju, ka tādēļ ūdenskritums tieši radīts. Neredzu, kāda citādi no tā jēga — kādēļ tad tas pastāv? Viņa apgalvo, ka tas radīts tāpat vien — kā degunradži un mastodonts, — lai padarītu ko­pējo ainavu gleznaināku.
Pārcēlos pār ūdenskritumu mucā — ar to viņa nebija mierā. Tad izmantoju šim nolūkam lielāku toveri — atkal viņa nebija apmierināta. Pārpeldēju kritumu un vērpatu vīģes lapu peld­kostīmā. Kostīms, protams, no tā krietni cieta, un es biju spiests uzklausīt bezgala garlaicīgu sprediķi — viņa pārmeta man izšķērdību. Šī aizgādība kļūst pārlieku apnīkstoša. Jūtu, ka jāmaina dzīves vieta.
Sestdiena. Aizbēgu otrdienas naktī un veselas divas dienas tik gāju un gāju, bet pēc tam uzcēlu vientuļā vietā jaunu telti un pacentos pēc iespējas rūpīgāk noslēpt pēdas, tomēr viņa mani atkal uzmeklēja, ņemdama palīgā dzīvnieku, ko pieradi­nājusi un sauc par vilku; vārdu sakot, viņa ieradās un ņēmās no jauna izgrūst savas žēlīgās skaņas un liet valgmi no iedobu­miem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus. Biju spiests kopā ar viņu atgriezties uz veco vietu, bet, tikko gadīsies izdevība, atkal aizbēgšu. Viņu nemitīgi nodarbina kaut kādas neiedomā­jamas muļķības, — piemēram, kāpēc dzīvnieki, ko sauc par lau­vām un tīģeriem, pārtiek no zāles un puķēm, kaut gan, kā viņa saka, tie radīti, lai ēstu cits citu, — pietiekot jau paskatīties uz viņu zobiem. Skaidrs, ka tas ir bezgala muļķīgs spriedums, jo ēst citam citu nozīmē citam citu nokaut, tas ir, cik es saprotu, atsaukt šurp to, ko dēvē par «nāvi», bet nāve, cik man zināms, pagaidām parkā vēl nav iekļuvusi. To, starp citu, dažkārt jā­nožēlo.
Svētdiena. Kaut kā nositu laiku.
Pirmdiena. Liekas, esmu izpratis, kādēļ pastāv nedēļa: lai varētu atpūsties no svētdienas garlaicības. Manuprāt, tā ir ļoti pareiza hipotēze… Viņa atkal bija uzrāpusies tanī kokā. Es viņu no turienes aizdzinu, apmētādams ar zemes pikām. Viņa pavēstīja, ka neviens, sak, neesot redzējis, kā viņa līduši kokā. Acīm redzot, tas viņai ir pietiekams attaisnojums, lai ris­kētu un pakļautu sevi briesmām. Tā arī viņai pateicu. Vārds «attaisnojums» viņu sajūsmināja… un, liekas, modināja ari skaudību. Tas ir jauks vārds.
Otrdiena. Viņa pavēstīja, ka esot radīta no manas ribas. Tas ir visai apšaubāmi, lai neteiktu vairāk. Man visas ribas ir savā vietā… Viņa raizējas par klijānu — šis putns nevarot pārtikt no zāles, viņš nespējot to lāgā sagremot. Viņa baidās, ka neizdošoties klijānu izaudzēt lielu. Pēc viņas domām, tam jāpārtiekot no maitas. Nu, viņam vajadzēs papūlēties iztikt ar to, kas ir. Mēs taču nevaram sagraut visu mūsu sistēmu par prieku kaut kādam klijānam.
Sestdiena. Vakar viņa iekrita ezerā: lūrēja pēc sava paraduma ūdenī un iekrita. Tikko neaizrijās un sacīja, ka tā esot ļoti nepatīkama sajūta. Sinī sakarā viņā pamodās līdzjū­tība pret dzīvniekiem, kas dzīvo ezerā un ko viņa dēvē par zi­vīm. Viņa, tāpat kā agrāk, joprojām izdomā dažādām būtnēm nosaukumus, kaut arī tām vārdi nemaz nav vajadzīgi un tās viņas saucienam nekad neklausa: viņa, starp citu, tam nepiešķir ne mazāko nozīmi. Lai nu saka, ko grib, tas skaidri liecina, ka viņa ir galīga muļķīte. Vārdu sakot, vakar vakarā viņa noķēra veselu lēveni zivju, atstiepa tās teltī un noguldīja manā gultā, lai tās apsildītos, taču es laiku pa laikam šodien tās pavēroju un nemanīju, ka tās izskatītos sevišķi laimīgas, vienīgi mierī­gas gan. Nakti izmetīšu tās ārā. Vairāk vis negulēšu ar tām vienā gultā, tāpēc ka tās ir aukstas un glumas un nemaz nav tik patīkami gulēt starp tām, sevišķi kailam.
Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku.
Otrdiena. Nu viņa sadraudzējusies ar čūsku. Visi pā­rējie dzīvnieki par to priecājas, jo viņa mūžīgi izdarīja ar tiem visādus eksperimentus, kas tiem apnika līdz beidzamam. Es arī priecājos, jo čūska prot runāt, un tas dod man iespēju maz­liet atpūsties.
Piektdiena. Viņa apgalvo, ka čūska iesakot nogaršot tās ābeles augļus, jo tas došot iespēju uzzināt ko cēlu, diženu un lielisku. Es teicu, ka ar zināšanu vien viss nebeigsies, — pa­saulē ienāks arī nāve. Te nu es pieļāvu kļūdu, man vajadzēja būt uzmanīgākam — mana piezīme tikai uzvedināja viņu uz kādām domām: viņa nolēma, ka tad viņai būšot vieglāk izau­dzēt slimo klijānu un piebarot ar svaigu gaļu noskumušos lau­vas un tīģerus. Es devu viņai padomu turēties tālāk no šī koka. Viņa teica, ka i nedomājot to darīt. Nojaušu nelaimi. Sāku ga­tavoties bēgšanai.
Trešdiena. Pārdzīvojumu nav trūcis. Aizbēgu tai pašā naktī -— uzsēdos zirgā un dzinu to, cik jaudas, līdz pašai rīt­ausmai, cerēdams izkļūt no parka un atrast patvērumu kādā citā zemē, pirms notiks katastrofa. Bet kur nu! Apmēram stundu pēc saules lēkta, kad es patlaban auļoju pa ziedošu ieleju, kur zvēri mierīgi ganījās, kā parasti cits ar citu rotaļādamies vai savā nodabā sapņodami par kaut ko, viņi pēkšņi ne no šā, ne no tā baismīgi ierēcās, it kā būtu zaudējuši prātu, ielejā tūlīt sākās tīrais haoss, un es ieraudzīju, ka ikviens zvērs cenšas aprīt savu kaimiņu. Sapratu, kas noticis: Ieva nogaršojusi aiz­liegto augli, un pasaulē ienākusi nāve . . . Tīģeri aprija manu zirgu, nepievērsdami ne mazāko uzmanību maniem vārdiem, kaut arī es viņiem noteikti pavēlēju pārtraukt šīs izdarības. Ja es būtu tur uzkavējies, viņi apritu ari mani, taču es, protams, nevilcinājos un laidu ļekas vaļa . . . Atradu šo vietiņu aiz parka un pāris dienu jutos te pilnīgi ciešami, taču viņa uzmeklēja mani arī šeit. Uzmeklēja un tūlīt nosauca šo vietu par To- naundu, pavēstīdama, ka tāda tā izskatoties. Taisnību sakot, pārāk neskumu, viņu ieraudzīdams, jo te nav lāgā ko grauzt un viņa atnesa pāris ābolu no tā paša jau minētā koka. Jutos tik izsalcis, ka biju spiests tos apēst. Tas bija pret maniem liku­miem, taču esmu pārliecinājies, ka likumi saglabā savu spēku tikai līdz tam laikam, kamēr esi paēdis . . . Viņa ieradās, drapējusies ar zaru un lapu pušķīšiem, un, kad es vaicāju, kas tās par jaunām muļķībām un, norāvis šos kankarus, nosviedu zemē, viņa sāka ķiķināt un nosarka. Līdz šim mirklim man nekad ne­bija gadījies redzēt, kā ķiķina un sarkst, un šāda uzvedība man šķita galīgi idiotiska un nepieklājīga. Taču viņa teica, ka drīz es to visu pats uzzināšot. Un tas izrādījās patiesība. Par spīti izsalkumam es noliku iekosto ābolu zemē (tas patiesi bija gar­šīgāks par visiem, ko jebkad biju baudījis, īpaši, ja ņem vērā, ka ābolu laiks sen beidzies), salasīju izsvaidītās lapas un zarus un izgreznojos ar tiem, pie tam izteicu viņai diezgan bargu rā­jienu, pavēlēdams atnest vēl zarus un lapas, turpmāk ievērot pieklājības likumus un tā neizrādīties svešu acīm. Viņa darīja, kā biju licis, pēc tam mēs aizgājām uz ieleju, kur bija notikusi zvēru kauja, padabūjām tur pāris ādu, un es pavēlēju viņai iz­gatavot no tām tērpus, kuros mēs varētu rādīties sabiedrībā. Jāatzīstas, tajos gan nevar justies pārāk ērti, toties tiem piemīt zināms šiks, un tas jau, patiesību sakot, ir tieši tas, kas mums vajadzīgs . . . Redzu, ka ar viņu var diezgan patīkami pavadīt laiku. Tagad, kad esmu zaudējis savus īpašumus, izjūtu vientu­lību un skumjas, kad viņas nav pie manis. Un vēl kas: viņa apgalvo, ka turpmāk mums lemts vaiga sviedros savu maizi pelnīt. Te nu viņa var būt noderīga. Darba vadītājs būšu es.
Pēc desmit dienām. Viņa apsūdz mani: es esot ka­tastrofas vaininieks! Viņa apgalvo — kā liekas, pati tam no visas sirds ticēdama, — ka, pēc čūskas vārdiem, aizliegtie augļi nemaz neesot āboli, bet citroni! Es teicu, ka tas tikai lieku reizi pierāda manu nevainību, jo es nekad neesmu ēdis citronus. Taču čūska, tā viņa teica, paskaidrojusi, ka tam esot tīri alegoriska nozīme, jo ar «citroniem» nosacīti saprotams viss, kas vienā mirklī nomizojot zobus, kā, piemēram, seklas, nodrāztas asprā­tības. To dzirdot, es nobālēju, jo aiz gara laika šad tad biju atļāvies trīt zobus, un kāda no manām asprātībām tiešām va­rēja izrādīties tāda, kā jau minēts, kaut arī es savas sirds vien­tiesībā uzskatīju tās par pilnīgi jaunām un nedzirdētām. Viņa pavaicāja man, vai es neviļus neesot trinis zobus tieši katas­trofas priekšvakarā. Vajadzēja atzīties, ka patiešām biju ko tamlīdzīgu darījis, gan ne skaļi, bet klusībā. Tas bija tā. Atce­rējos ūdenskritumu un nodomāju: «Kas tā par brīnišķu ainu, kad viss šis ūdens daudzums krīt no augšas lejup!» Un tūlīt kā zibens man iešāvās prātā spīdoša asprātība, un es atļāvos do­mās ietērpt to vārdos: «Bet būtu taču vēl lielāks brīnums, kad viss šis ūdens sāktu krist no lejas augšup.» Te es tā iesmējos, ka gandrīz vai pārplīsu no smiekliem, — un tai pašā brīdī visa daba it kā zaudēja prātu, ielejā ienāca naids un nāve, un man vajadzēja bēgt, ja gribēju glābt savu dzīvību.
«Nu, redzi!» viņa triumfēdama sacīja. «Tā arī ir. Tieši par tādām asprātībām domāja čūska, teikdama, ka tās līdzīgi cit­ronam var nomizot zobus, jo tās lieto jau kopš pasaules radī­šanas.»
Ak vai, acīm redzot, visā vainojams esmu es! Labāk nebūtu man bijis šīs asprātības! Labāk lai šī spīdošā asprātība nekad nebūtu iešāvusies man prātā!
Nākamajā gadā. Nosaucām viņu par Kainu. Viņa pārnesa to tai laikā, kad es biju projām — liku cilpas Eri ezera ziemeļu piekrastē. Kā redzams, viņa bija noķērusi to kaut kur mežā, jūdzes divas no mūsu dzīves vietas vai varbūt arī tālāk, trīs četru jūdžu atstatumā — viņa pati lāgā nezina, kur. Dažā ziņā šis radījums ir līdzīgs mums un, iespējams, pieder pie mūsu sugas. Tādas vismaz ir viņas domas, tomēr, manuprāt, tā ir maldīšanās. Atšķirība apjomā jau pati par sevi pierāda, ka tas ir kāds jauns radījums no citas sugas. Varbūt tā ir zivs, kaut gan, kad es, pārbaudīt gribēdams, ielaidu to ezerā, tas no­gāja dibenā, un viņa tūlīt metās ūdenī un izvilka to ārā, tādē­jādi neļaudama man novest eksperimentu līdz galam un izdibi­nāt īstenību. Tomēr man tā vien šķiet, ka tas ir no zivju sugas, taču viņai, acīm redzot, ir galīgi vienalga, kas tas īsti ir, un viņa neļauj man mēģināt noskaidrot. Es viņu nesaprotu. Kopš uzradies šis radījums, viņa ir galīgi pārmainījusies — kļuvusi neprātīgi ietiepīga un negrib ne dzirdēt par kādiem eksperimen­tiem. Neviens dzīvnieks nav tā aizņēmis viņas domas kā šis zvērēns, turklāt viņa pilnīgi nav spējīga paskaidrot, kāpēc. Sa­jukusi prātā — visas zīmes to rāda. Dažkārt viņa gandrīz visu nakti nēsā šo zivi uz rokām, ja tā sāk pīkstēt, acīm redzot, gri­bēdama tikt ūdeni. Viņa plikšķina zivij pa muguru un, pūlēda­mās to nomierināt, izdod ar muti diezgan maigas skaņas, un vēl simt citos veidos izrāda savas rūpes par to, visādi žēlo, un no iedobumiem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus, atkal sāk plūdināt valgmi. Nekad neesmu redzējis, ka viņa būtu tā apgājusies ar citām zivīm, un tas vieš manī lielu nemieru. Kad mēs vēl nebijām zaudējuši savus īpašumus, gadījās, ka viņa nēsāja uz rokām mazos tīģerēnus un kavēja ar tiem sev laiku, taču tā bija tikai rotaļa. Viņa nekad neņēma tik dziļi pie sirds, ja tīģerēniem pēc pusdienām sabojājās vēders.
Svētdiena. Svētdienās viņa tagad vairs nestrādā, bet guļ galīgi pārguruši un ļauj zivulēnam kūleņot sev pāri, kas viņai nepārprotami sagādā patiku. Lai zivulēnu uzjautrinātu, viņa ar muti izdod kaut kādas muļķīgas skaņas un izliekas ko­žam tā locekļus, un zivulēns smejas. Nekad vēl nebiju redzējis, ka zivis smietos. Tas uzvedina mani uz pārdomām … Man arī tagad iepatikušās svētdienas. Kad veselu nedēļu esi vadījis darbu, jūties fiziski pilnīgi salauzts. Vajadzētu iekārtot vairāk svētdienu. Agrāk es tās nevarēju ciest, bet tagad izrādās, ka tās nāk tieši laikā.
Trešdiena. Nē, tā nav zivs. Es tā arī nevaru izdibināt, kas tas īsti ir. Kad tas nav ar ko mierā, tas izgrūž tik dīvainas skaņas, ka šermuļi skrien pa muguru, bet, kad tam izdabā, saka — «gu-gu». Viņš nav no mūsu sugas, jo nestaigā, bet nav arī putns, jo nelido, nav varde, jo nelēkā, nav čūska, jo nelodā, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka to nevar pieskaitīt arī pie zivīm, kaut gan līdz šim man nav bijusi iespēja noskaidrot, vai tas prot peldēt. Tas tikai guļ, galvenokārt uz muguras, pievilcis kājas pie vēdera. Nekad neesmu redzējis kādu dzīvnieku tā iz­turamies. Teicu, ka, manuprāt, tā ir kāda mīkla, bet viņa gan sajūsminājās par šo vārdu, taču it nemaz neizprata tā nozīmi. Domāju, ka tā ir vai nu mīkla, vai kāds kukainis. Ja tas no­sprāgs, es to uzšķērdīšu, lai iepazītos ar tā uzbūvi. Pirmoreiz mūžā esmu galīgi iedzīts strupceļā.
Pēc trim mēnešiem. Esmu galīgi izsists no sliedēm, un, jo tālāk, jo ļaunāk. Esmu pazaudējis miegu. Jaunais radī­jums vairs neguļ uz muguras un sācis pārvietoties četrrāpus. Tomēr tas stipri atšķiras no citiem dzīvniekiem, kuri staigā uz četrām kājām, jo viņa priekškājas ir nenormāli īsas un rumpja dibengals tāpēc dīvaini izslējās augšup, kas atstāj diezgan ne­patīkamu iespaidu. Pēc savas uzbūves viņš stipri atgādina mūs, taču viņa pārvietošanās veids liek domāt, ka tā tomēr ir citas su­gas būtne. Garās pakaļējās un īsās priekšķepas norāda, ka viņš pieder pie ķenguru cilts, taču tā neapšaubāmi ir pilnīgi cita pasuga, jo parastie ķenguri lēkā, bet šis to nedara nekad. Vis­pār tas ir ļoti interesants un savāds eksemplārs, kas līdz šim laikam vēl nav klasificēts. Tā kā es esmu šī radījuma atklājējs, uzskatu, ka man ir tiesības piesavināties atklājuma slavu un es drīkstu sev par godu to nosaukt par Adamveidīgo Ķenguru … Acīm redzot, pie mums tas nokļuva, būdams vēl pavisam jauns, jo kopš tā laika ir gluži neticami izaudzis. Tagad tas kļuvis vismaz piecas reizes lielāks un, ja kas nenotiek viņam pa prā­tam, saceļ divdesmit trīsdesmit reižu lielāku troksni nekā ag­rāk. Spēka lietošana ne vien nepadara viņu rāmu, bet dod pilnīgi pretējus rezultātus. No šī ietekmēšanas līdzekļa biju spiests atteikties. Viņa nomierina to, ņemot palīgā pārliecinā­šanu vai dodot priekšmetus, kurus nupat kā bija atteikusies dot. Kā jau teicu, manis nebija mājās, kad šis dīvainis parādījās, un toreiz viņa sacīja, ka atradusi to mežā. Man negribas ticēt, ka šis būtu vienīgais tāds eksemplārs pasaulē, taču laikam tā ir. Esmu galīgi nomocījies — vairākas nedēļas pēc kārtas visu laiku pūlējos uzmeklēt kaut vienu tādu pašu kā šis, lai papil­dinātu savu kolekciju un šim būtu ar ko parotaļāties (tad tas droši vien kļūtu rāmāks un mums būtu vieglāk to pieradināt), bet tā arī neatradu neko, kas kaut aptuveni atgādinātu mūsējo, un, kas bija sevišķi pārsteidzoši, — neatradu pat nekādas pē­das. Viņam taču gribot negribot būtu jāstaigā pa zemi, kā tad viņš izmanās neatstāt nekādas pēdas? Izliku ap duci cilpu, bet velti. Tajās ieķērās visi mazie zvēriņi, tikai šis ne. Un man liekas, šie zvēriņi līda cilpās aiz tīras ziņkāres — palūrēt, kāpēc tur ielikts piens. Šķidrumam neviens no tiem i nepieskārās.
Pēc trim mēnešiem. Kengurs joprojām aug — tas ir ļoti savādi un vieš nemieru. Neesmu redzējis vēl nevienu dzīvnieku, kam būtu vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izaugtu. Galva viņam tagad apklājusies ar vilnu, kas itin nemaz neatgādina ķengura spalvu, bet izskatās ļoti līdzīga mūsu matiem; vienīgā atšķirība ir tā, ka tie ir daudz smalkāki un mīkstāki par mūsē­jiem un nevis melni, bet rudi. Es laikam drīz sajukšu prātā no šī zinātnes neizpētītā bioloģiskā izdzimteņa nedzirdētajiem, tra­kajiem untumiem un dīvainībām. Kaut varētu noķert vismaz vēl vienu tādu kā viņš … Taču viss velti. Tas ir vienīgais eksem­plārs no kādas pilnīgi jaunas bioloģiskas pasugas. Par to vairs nav šaubu. Tomēr es noķēru parastu ķenguru un atnesu sev līdzi, domādams, ka mūsējais par to priecāsies, jo viņam taču trūkst sev līdzīgas sabiedrības un vispār vienaudžu, ar kuriem viņš varētu iedraudzēties un kuri justu līdzi, ka viņam jādzīvo šausmīgā vientulībā pie svešiem radījumiem, kas neizprot ne viņa iedabu, ne paražas un nemāk ieskaidrot, ka viņš atrodas draugu vidū. Taču tā bija kļūda: ieraugot ķenguru, viņš tā iz­bijās, ka zaudēja vai atmaņu, un es nopratu, ka viņam vēl ne­kad mūžā nav gadījies ķenguru redzēt. Man žēl nabaga brē­kuli zvēriņu, bet nav manos spēkos viņu kaut kādi uzjautrināt. Ja es varētu viņu pieradināt… Taču par to nemaz nav ko sap­ņot: jo vairāk es cenšos, jo sliktāk man iznāk. Žēl skatīties, kā šis sīkais zvēriņš plosās, kad ir par ko noskaities vai apbē­dināts. Es to palaistu brīvībā, bet viņa par tādu iespēju i dzir­dēt negrib. Manuprāt, tas ir ļoti cietsirdīgi un nemaz nesaskan ar viņas raksturu — tomēr iespējams, ka viņai taisnība. Varbūt šis radījums tad justos vēl vientuļāks — jo, ja jau es nevarēju atrast otru, viņam līdzīgu, vai tad viņš pats to spēs?
Pēc pieciem mēnešiem. Tas nav ķengurs. Nē, tā­pēc ka tas prot paspert pāris soļu uz pakaļkājām, turēdamies pie viņas pirksta, un pēc tam nokrīt. Iespējams, ka tā ir kāda lāču pasuga, tikai viņam nav astes — vismaz pagaidām — un arī vilnas, izņemot galvu. Viņš joprojām vēl aug, un šis apstāklis man šķiet ārkārtīgi savāds, jo lāči savus pienācīgos apmērus sasniedz daudz ātrāk. Lāči tagad ir bīstami (kopš katastrofas), un man negribētos, lai šis arī turpmāk pastaigātos, kur vien iedomājas, bez uzpurņa. Piedāvājos saķert viņai ķenguru, ja viņa būtu ar mieru palaist lācēnu brīvē, taču no tā nekas neiz­nāca. Kā redzams, viņa grib, lai mēs kā pēdējie muļķi grūžam savu dzīvību briesmās. Būdama vel pie pilna prāta, viņa bija pavisam citāda.
Pēc divām nedēļām. Apskatīju viņa rīkli. Pagaidām viņš vēl nav bīstams: viņam ir tikai viens zobs. Un joprojām nav astes. Tagad viņš taisa vēl lielāku troksni, sevišķi pa nak­tīm. Es pārvācos no telts zem klajas debess. Starp citu, no rīta vienmēr ieeju teltī, lai paēstu brokastis un apskatītos, vai lācē­nam nav izlīduši jauni zobi. Ja viņam būs pilna rīkle zobu, tad, vai nu viņam aste izaugs vai ne, lai iet, kur deguns rāda. Galu galā lācim nemaz nav jābūt astei, lai tas kļūtu bīstams apkār­tējiem.
Pēc četriem mēnešiem. Biju apmēram mēnesi pro­jām — ķēru zivis un medīju kādā vietā, kuru viņa nezin kāpēc sauc par Bizonu — visticamāk laikam tāpēc, ka tur nav neviena bizoņa. Manas prombūtnes laikā lācēns iemācījies pilnīgi pat­stāvīgi pārvietoties uz pakaļkājām un sacīt: «papa» un «mamma». Tā ir, bez šaubām, pilnīgi jauna pasuga. To, ka šie skaņu savienojumi atgādina vārdus, var, protams, izskaidrot ar kādu nejaušību, un pilnīgi pieļaujams, ka tiem nav nekādas jēgas un nozīmes, tomēr tas ir kaut kas pavisam neparasts, ko neiespēj neviens lācis. Fakts, ka viņš atdarina runu, ka viņam gandrīz nemaz nav vilnas un pilnīgi trūkst astes, pietiekami spilgti pierāda, ka mums ir darīšana ar jaunu lāču pasugu. Tur­pinot viņu pētīt, var gūt neparasti interesantus rezultātus. Pa­gaidām esmu nolēmis doties tālā ekspedīcijā un rūpīgi pārbau­dīt mežus, kas atrodas Ziemeļos. Nevar būt, ka tur neatrastos neviens šāds eksemplārs, un tad tas, kas atrodas pie mums, guvis iespēju satikties ar sev līdzīgu būtni, neapšaubāmi kļūs mazāk bīstams. Nolēmu nešķiest laiku un doties ceļā. Taču vis­pirms uzlikšu viņam uzpurni.
Pēc trim mēnešiem. Ak, cik nogurdinošas bija šīs medības un, galvenais, cik nesekmīgas! Un viņa tai pašā laikā, nepaspērusi ne soli ārpus mājas, noķērusi vēl vienu! Savu mūžu neesmu redzējis, ka cilvēkam tā veiktos! Es turpretī varu klīst pa mežiem kaut simt gadu un tik un tā nedabūšu šo zvērēnu.
Nākamajā dienā. Salīdzinu jauno ar veco, un man kļūst pilnīgi skaidrs, ka tie ir no vienas sugas. Gribējās no viena iztaisīt izbāzni savai kolekcijai, bet viņa nez kādu ap­svērumu dēļ tam pretojās. Biju spiests atteikties no savas iedo­mas, kaut gan uzskatu, ka velti. Ja viņi aizmuks, zinātnei tas būs neatlīdzināms zaudējums. Vecākais tagad jau gandrīz pie­radināts, iemācījies smieties un pļāpāt kā papagailis, — acīm redzot, tāpēc, ka ilgu laiku pavada papagaiļu sabiedrībā. Bez tam viņam piemīt ārkārtīgi attīstītas spējas atdarināt. Būšu ļoti pārsteigts, ja galu galā izrādīsies, ka tā ir jauna papagaiļu suga, lai gan, starp citu, man būtu laiks ne par ko nebrīnīties, jo, sākot ar pirmajām dienām, kad tas vēl bija zivs, tas paspējis pārvērsties par visiem radījumiem, kas vien pasaulē atrodami un par ko tam tikai iešāvās prātā kļūt. Jaunākais radījums ir tieši tikpat ķēmīgs, kāds sākumā bija vecākais: tā ādas krāsa atgādina jēlu gaļu ar jocīgu, pelēkdzeltenu nokrāsu, kamēr galva arī šim ir ārkārtīgi neparastas formas un bez mazākām pazīmēm, ka uz tās varētu augt vilna. Viņa nosauca to par Ābelu.
Pēc desmit gadiem. Tie ir puikas: atklājām to jau sen. Mūs tikai mulsināja tas, ka viņi uzradās pasaulē tik ma­ziņi un formā nepilnīgi — nebijām tam sagatavojušies. Tagad mums ir arī meitenes. Ābels ir labs zēns, turpretī Kainam būtu bijis lietderīgāk palikt par lāci. Tagad, pametot skatienu pa­gātnē, redzu, ka attiecībā uz Ievu esmu kļūdījies: labāk dzīvot aiz Paradīzes vārtiem kopā ar viņu nekā Paradīzē bez viņas. Reiz man šķita, ka viņa pārāk daudz runā, taču tagad man būtu skumji, ja šī balss apklustu un aizietu no manas dzīves uz vi­siem laikiem. Lai svētīta pliekanā asprātība, kas savienoja mūs uz mūžiem un ļāva man iepazīt viņas šķīsto sirdi un lēnīgo dabu.

IEVAS DIENASGRĀMATA (tulkojums no oriģināla)

SESTDIENA. Esmu jau gandrīz veselu dienu veca. Uzrados vakar. Tā vismaz man liekas. Un droši vien tā arī ir, jo, ja arī bija kāda aizvakardiena, tad manis toreiz vēl nebija, ci­tādi es atcerētos. Starp citu, iespējams, ka es vienkārši neievē­roju, kad bija aizvakardiena, kaut arī tā tiešām bija. Nu, lai arī tā. Tagad būšu vērīgāka, un, ja vēlreiz atkārtosies aizvakar­diena, noteikti to pierakstīšu. Varbūt sākt tūlīt, lai pēc tam ne­sajauktu hronoloģiju; kāda iekšēja balss man čukst, ka visi šie sīkumi var vēlāk izrādīties ļoti svarīgi vēsturniekiem. Proti, pēc manām domām, es esmu eksperiments; jā, noteikti jūtos kā ek­speriments, nemaz nav iespējama stiprāka eksperimenta izjūta par to, kas patlaban pārņēmusi mani, un tāpēc manī arvien vairāk un vairāk nostiprinās pārliecība, ka tieši tā ari ir: es esmu eksperiments, tikai eksperiments un vairāk nekas.
Nu, bet, ja es esmu eksperiments, tad eksperiments ir — es? Nē, manuprāt, tā nav. Man liekas, viss pārējais arī ir daļa no šī eksperimenta. Es esmu galvenā sastāvdaļa, taču arī viss cits, pēc manām domām, piedalās eksperimentā. Vai var uzskatīt, ka mans stāvoklis ir jau galīgi noteikts vai ari man vēl vien­mēr jābaidās par sevi un jātur acis vaļā? Laikam gan jādara pēdējais. Iekšējā balss man čukst, ka izcilu stāvokli var iegūt ar pastāvīgas modrības palīdzību. (Man šķiet, tas ir ļoti veik­smīgs izteiciens tādai jaunai būtnei kā es.)
Šodien viss izskatās krietni labāk nekā vakar. Vakar pie­vakarē viss radās milzīgā steigā, tāpēc kalnus nokrāva, kur gadījās, bet ielejas tā piegružoja ar visvisādām drumslām un grabažām, ka tās atstāja bezgala nomācošu iespaidu. Diženus un krāšņus mākslas darbus nedrīkst radīt steigā, un šī lieliskā, jaunā pasaule ir patiesi dižens un krāšņs veidojums, kas atro­das uz pilnības sliekšņa, kaut arī radīts tik īsā laikā. Zvaigžņu gan varbūt šur tur ir par daudz, turpretī citās vietās to nepie­tiek, taču tas, bez šaubām, ir viegli labojams. Mēness vakarnakt notrūka, noripoja lejā un izkrita ārā no pasaules telpas. Tas ir ļoti liels zaudējums, un, domājot par to, man sirds vai plīst aiz bēdām. Visu brīnišķo pasaules greznumu vidū nav nevienas lietas, kas daiļumā un pilnībā varētu līdzināties mēnesim. Va­jadzēja to labāk piestiprināt. Kaut būtu iespējams to atgādāt atpakaļ…
Taču neviens, protams, nezina, kur tas varēja nokrist. Un skaidrs, ka tas, kas mēnesi atradis, pacentīsies to labi no­slēpt, — es zinu, jo pati rīkotos tāpat. Visādā citādā ziņā es, liekas, varētu būt godīga, tomēr jau tagad sāku saprast, ka manas dabas pamatu pamats ir skaistuma mīlestība, kaislas alkas pēc daiļuma, un tāpēc nav droši uzticēt man svešu mē­nesi, it īpaši, ja persona, kam tas pieder, nezina, ka šī lieta at­rodas pie manis. Ja es atrastu mēnesi gaišā dienas laikā, tad varbūt ari atdotu — kāds taču varētu būt redzējis, ka es to pa­ņemu. Bet, ja tas gadītos tumsā, tad nu gan es, šķiet, prastu aiz kāda iegansta atradumu noslēpt. Tāpēc ka no mēnešiem es esmu tīri vai bez prāta — tie ir tik skaisti un tik romantiski. Man gribētos, ka mums to būtu kādi pieci vai seši. Tad es pa­visam negulētu, man nekad neapniktu vāļāties mīkstajās sū­nās, lūkoties augšup un tīksmināties par tiem.
Zvaigznes man arī patīk. Gribētos padabūt kādas divas trīs un iespraust matos. Taču baidos, ka tas nav iespējams. Nudien, grūti ticams, ka tās ir tik tālu no mums, jo izskatīties tā nemaz neizskatās. Kad tās pirmoreiz parādījās — tas notika pagājušajā naktī, — es mēģināju kādu pārīti notriekt zemē ar nūju, bet nevarēju nevienu aizsniegt, un tas mani ļoti pārsteidza. Tad es ņēmos tās apmētāt ar māla kukuržņiem un sviedu tik­mēr, kamēr galīgi noguru, taču panākumu kā nebija, tā nebija. Tas ir tāpēc, ka esmu kreile un manam metienam trūkst trāpīguma. Pat kad es tīšām nesviedu uz to zvaigzni, uz kuru mēr­ķēju, man neizdevās notriekt ne to, ne kādu citu, lai gan trāpīt es trāpīju diezgan precīzi un redzēju, kā melnais māla kukurznis reizes četrdesmit vai pat piecdesmit lido tieši uz zeltīto ķe­karu un tikai nezin kāpēc nenosit to zemē. Tiesa, ja man būtu pieticis spēka izturēt vēl drusku ilgāk, es noteikti būtu notrie­kusi kaut vienu zvaigzni.
Jāatzīstas, es mazliet noraudājos, kas manā vecumā droši vien ir pilnīgi dabiski, bet tad atpūtusies paņēmu groziņu un devos uz. mūsu apaļā laukumiņa malu, kur zvaigznes karājas pavisam tuvu zemei un tās var noraut vienkārši ar roku, kas, starp citu, ir daudz labāk, jo to var izdarīt uzmanīgi, neko ne­salaužot. Taču iet vajadzēja tālāk, nekā biju domājusi, un galu galā biju spiesta no sava nodoma atteikties: jutos tik nogurusi, ka nevarēju paspert vairs ne soli, turklāt biju arī noberzusi kā­jas, un tās sāka šausmīgi sāpēt.
Nevarēju atgriezties mājās, jo biju aizgājusi pārāk tālu un kļuva ļoti auksts, taču sastapu dažus tīģerus un iekārtojos starp viņiem tik ērti, ka jutos kā septītajās debesīs: tīģeriem ir brīnišķīgi patīkama, smaržīga elpa — tas tāpēc, ka viņi ēd zemenes. Līdz tam brīdim es tīģerus nekad nebiju redzējusi, to­mēr uzreiz tos pazinu pēc svītrām. Ja varētu kaut kur padabūt tādu ādiņu, no tās iznāktu lieliska kleita.
Šodien sāku jau labāk orientēties atstatumos. Man tā gribē­jās iegūt visas skaistās lietas, ka es pa galvu pa kaklu tiecos tās satvert, taču izrādījās, ka viena atrodas daudz tālāk no manis, nekā biju domājusi, bet otra — gluži pretēji; man šķita, ka līdz tai ir vesela pēda, turpretī patiesībā bija tikai collas se­šas — toties, ak vai, katra colla pilna ērkšķu! Tā man bija laba mācība. Bez tam atklāju kādu aksiomu — pati aizdomājos līdz tai, — un tā bija mana pirmā aksioma: saskrāpēts eksperiments ērkšķa baidās. Man šķiet, ka tas nemaz nav slikts izteiciens tik jaunam radījumam kā es.
Vakar pēc pusdienas ilgi sekoju otram eksperimentam, tu­rēdamās gan no tā patālāk, lai izdevīgā brīdī noskaidrotu, kam tas domāts; tomēr man nelaimējās. Laikam tas ir vīrietis. Neesmu gan vēl nekad redzējusi vīrieti, bet šis izskatās pēc vīrieša, un es jūtu, ka tā arī ir. Izdarīju atklājumu, ka šis radī­jums rosina manī lielāku ziņkāri nekā jebkurš cits rāpulis. Pro­tams, ja tas vispār ir rāpulis, bet, manuprāt, tas ir, jo tam ir pinkaini mati, zilas acis un vispār tas atgādina rāpuli. Šim rā­pulim nav gurnu, tie uz lejasgalu kļūst tievāki kā burkāns, bet, kad šis radījums stāv, tie sadalās divās daļās līdzīgi kaķenei. Vārdu sakot, domāju, ka tas ir rāpulis, taču ļoti var būt, ka konstrukcija.
Sākumā es no šī eksperimenta baidījos un ikreiz, kad tas pagriezās pret mani, metos bēgt — domāju, ka tas grib mani noķert, taču pamazām nopratu, ka, nabadziņš, tieši otrādi, cen­šas aizmukt no manis; tad nu es savu pārmērīgo kautrību atmetu un vairākas stundas kādu divdesmit jardu attālumā dzi­nos rāpulim pakaļ, kas padarīja to pavisam bailīgu un izskatā gaužām nelaimīgu. Beigu beigās tas tā uztraucās, ka uzlīda kokā. Es diezgan ilgi to uzmanīju, bet tad man apnika un es atgriezos mājās.
Šodien atkal viss sākās no gala. Vēlreiz uztrencu to kokā.
Svētdiena. Rāpulis joprojām sēž kokā. Laikam atpūšas. Bet tā ir tikai viltība: svētdiena nav atpūtas diena, tam domāta sestdiena. Man liekas, šim radījumam vairāk par visu pasaulē patīk atpūsties. Turpretī, manuprāt, tik daudz pūsties ir bezgala nogurdinoši. Es jau nogurstu, pat sēdēdama zem koka un uzmanīdama rāpuli. Ļoti gribas uzzināt, kam tas domāts: neesmu vēl ne reizi redzējusi, ka tas ko darītu. Vakar vakarā mēnesi atkal nolika vietā, un es tā priecājos! Uzskatu, ka licēji rīko­jušies ļoti godprātīgi. Mēness gan arī šoreiz noripoja zemē un nokrita, taču tas mani neskumdināja: kad ir tādi kaimiņi, nav ko uztraukties — viņi uzkārs mēnesi atpakaļ. Man gribētos vi­ņiem kaut kā izteikt savu atzinību. Tā, piemēram, labi būtu aiz­sūtīt pārīti zvaigžņu, jo mums jau tā šos spīdekļus nav kur likt. Pareizāk sakot, ne mums, bet man, jo rāpulis, cik esmu novērojusi, par tādām lietām galīgi neinteresējas.
Tam ir ļoti slikta gaume un trūkst labsirdības. Vakar, kad sāka krēslot, es aizgāju pie tā un redzēju, ka tas norāpies no koka un pūlas noķert mazās, lāsumainās zivtiņas, kas peld ezerā, un man vajadzēja laist darbā zemes pikas, lai tas atstātu zivtiņas mierā un uzlīstu atpakaļ kokā. Vai gan tas tādēļ vien dzīvo? Vai tiešām tam nav sirds? Vai patiesi tas nejūt līdz šiem niecīgajiem radījumiem? Vai tas nudien ir iecerēts un radīts tā­dai kaunpilnai nodarbībai? Tā liekas. Apmētādama to ar kukuržņiem, es reiz trāpīju tam pa galvu, un izrādījās, ka tas prot runāt. Šī parādība mani patīkami satrauca, jo es pirmo reizi izdzirdu runājam kādu citu, ne tikai pati sevi. Vārdus es nesa­pratu, taču tie skanēja visai izteiksmīgi.
Kad atklāju, ka šim radījumam piemīt runas spējas, mana interese pret to pieauga, jo man traki patīk pļāpāt. Pļāpāju visu cauru dienu un pat miegā, un manī ir ļoti interesanti klausīties; tomēr, ja man būtu ar ko pļāpāt, tas būtu divkārt interesanti, un es varētu runāt bez mitas, ja tik kāds mani uzmudinātu.
Ja rāpulis ir vīrietis, tad taču nevar teikt tas — vai ne? Tā būtu gramatiska kļūda, vai nav tiesa? Man šķiet, tādā gadī­jumā jāsaka viņš; domāju, ka tā ir. Tad to jāloka būs šādi: nominatīvs — viņš; datīvs — viņam; lokatīvs — viņā. Vārdu sakot, uzskatīšu rāpuli par vīrieti un saukšu par «viņu» līdz tam laikam, kamēr varbūt noskaidrosies, ka tas ir kas cits. Tā būs ērtāk, citādi paliek pārāk daudz nenoteiktības.
Nākamā nedēļa. Svētdiena. Veselu nedēļu neat­laidīgi sekoju viņam pa pēdām un pūlējos iepazīties. Sarunas pavediena risināšanu vajadzēja uzņemties man, jo viņš ir ļoti kautrs; starp citu, man tas bija tīrais sīkums. Viņam, acīm re­dzot, patīk, ka es visu laiku atrodos viņa tuvumā, un es aiz pieklājības cenšos pēc iespējas biežāk teikt «mēs» — šķiet, vi­ņam glaimo, ka viņš tādējādi tiek iesaistīts manā sabiedrībā.
Trešdiena. Mēs tagad gluži labi satiekam un iepazīstamies arvien tuvāk un tuvāk. Viņš jau vairs nemēģina no manis aizšmaukt, un tā ir laba zīme, acīm redzot, viņam mana sabied­rība iet pie sirds. Tas man tīk, un es mācos būt viņam noderīga, kā vien spēju, lai vēl vairāk iemantotu viņa labvēlību. Pēdējās dienās atbrīvoju viņu no nepieciešamības meklēt dažiem priekš­metiem nosaukumus, kas sagādāja viņam lielu atvieglojumu. Viņam uz to nav ne mazākās dāvanas, tāpēc skaidrs, ka viņš ir man gaužām pateicīgs. Sit vai nost, viņš nespēj izdomāt ne­vienu cik necik jēdzīgu nosaukumu, taču es izliekos, ka šo trū­kumu nemanu. Tikko parādās kāds jauns radījums, es tūlīt dodu tam vārdu, kamēr viņš ar savu neveiklo klusēšanu nav paspējis atkal parādīt savu analfabētismu. Tā es viņu jau ne vienu reizi vien esmu glābusi no neērta stāvokļa. Man šis viņa trūkums nepiemīt ne mazākā mērā. Pietiek man tikai pamest acis uz kādu dzīvnieku, un es jau zinu, kas tas tāds ir. Es pat nepūlos ne mirkli apdomāties: pareizais nosaukums dzimst manī zibens ātrumā, it kā pār mani būtu nākusi iedvesma no augšas — un tā, bez šaubām, arī ir, jo es pavisam noteikti zinu, ka vēl pirms sekundes man par šo vārdu nebija ne mazākā priekšstata. Lai­kam es vienkārši pēc katra radījuma ārējā izskata un paražām tūlīt uzminu, kas tas par zvēru.
Tā, piemēram, kad parādījās dodo, viņš nodomāja, ka tas ir meža kaķis, — to es nopratu pēc viņa acīm. Taču es viņu pa­glābu no kļūdas, pacenzdamās to izdarīt tā, lai neciestu viņa lepnums. Es visdabiskākajā balsī, it kā būtu patīkami pār­steigta, iesaucos: «Palūk, tas taču ir dodo! Nu, protams, tas ir dodo!» Jā, es sacīju to tā, it kā man i sapņos nevarētu ienākt prātā, ka viņam vajadzīga mana informācija. Un paskaidroju (izturēdamās tā, it kā tas nemaz nebūtu paskaidrojums), kā es zinu, ka tas ir dodo; un, ja arī viņš jutās mazliet aizvainots, ka es šo putnu esmu pazinusi, bet viņš ne, tad tomēr bija pilnīgi acīm redzams, ka mana attapība viņu sajūsmina. Mani tas ārkārtīgi ielīksmoja, un pirms gulētiešanas es atkal un atkal ar milzīgu labpatiku atcerējos šo vārdu. Kāds sīkums var darīt mūs laimīgus, ja apzināmies, ka esam to pilnīgi pelnījuši!
Ceturtdiena. Manas pirmās bēdas. Vakar viņš vairījās no manis un, acīm redzot, negribēja, lai es ar viņu runāju. Nespēju tam ticēt, domāju, ka te ir kāds pārpratums, jo man taču tā patīk atrasties viņa tuvumā un klausīties viņa runā, — kā var būt, ka viņš sācis tik nekrietni izturēties pret mani, ja es neesmu nekā slikta darījusi? Taču galu galā nopratu, ka tā tomēr laikam ir, un aizgāju, un ilgi sēdēju gluži viena tur, kur radīšanas rītā viņu pirmo reizi ieraudzīju, vēl nezinādama, kas tas tāds ir, un būdama pilnīgi vienaldzīga. Tagad turpretī šī vieta manās acīs ir skumju vīta, katrs nieks te man atgādināja viņu, un sāpēja sirds. Šīs jūtas man bija kas jauns, un es pati nesapratu, kāpēc sērojos. Vēl nekad neko tamlīdzīgu neesmu izjutusi; tas bija tik noslēpumaini, un es nespēju saprast, kas ar mani notiek.
Taču, kad pienāca nakts, jutu, ka nespēju vairs ilgāk panest vientulību, un devos uz jauno telti, ko viņš sev uzcēlis; gribēju viņam pavaicāt, ko esmu nodarījusi un kā lai atgūstu viņa lab­vēlību. Bet viņš mani izdzina ārā lietū, un tās bija manas pirmās bēdas.
Svētdiena. Tagad viss ir atkal labi, un es esmu laimīga. Bet tās man bija ļoti grūtas dienas, un es pūlos šo laiku vairs neatcerēties.
Gribēju dabūt viņam pāris augļu no aizliegtās ābeles, bet nekā nevaru iemācīties trāpīgi mest. No mana pasākuma nekas neiznāca, tomēr domāju, ka mana labā griba darīja viņam prieku. Šos ābolus aizliegts aizskart, un viņš sacīja, ka es piesaukšot pār savu galvu nelaimi. Bet, ja es piesaukšu nelaimi, darīdama viņam patikšanu, vai tad nav viss vienalga?
Pirmdiena. Šorīt pavēstīju viņam savu vārdu, domā­dama, ka tas viņu interesēs. Bet viņš nepievērsa tam pat uz­manību. Cik dīvaini! Ja viņš man pateiktu savu vārdu, man tas nemaz nebūtu vienaldzīgi. Man šķiet, viņa vārds būtu vissal­dākā skaņa manām ausīm.
Viņš ļoti maz runā. Varbūt tāpēc, ka nav visai attapīgs, pats no tā cieš un pūlas to slēpt? Ja tas patiesi viņu moka, tad man viņa žēl, jo prāts nav nekas, vienīgi sirds — tā ir ko vērts. Man gribētos viņam ieskaidrot, ka sirds, kas spēj mīlēt, ir vesela bagātība, patiesa bagātība; turpretī prāts bez sirds ir nabags.
Lai gan runāt viņš runā maz, leksika viņam ir diezgan ba­gāta. Šorīt viņš lietoja kādu pārsteidzoši jauku vārdu. Iespē­jams, ka viņš ari pats to saprata, jo pēc tam it kā neviļus at­kārtoja to vēl reizes divas. Nevar teikt, ka tas viņam būtu iz­devies visai veikli, taču tāpat nevar noliegt, ka viņam piemīt jušanas spēja. Nevar šaubīties, ka šīs sēklas, labi koptas, var dzīt lieliskus asnus.
Kur viņš šo vārdu ķēris? Neatceros, ka būtu to kādreiz lie­tojusi.
Nē, mans vārds viņu galīgi neinteresē. Pūlējos noslēpt savu vilšanos, taču baidos, ka tas man neizdevās. Tad es aizgāju un ilgi sēdēju sūnām apaugušā krastā, mērcēdama kājas ūdenī. Tā es daru vienmēr, kad man pietrūkst sabiedrības un gribas uz kādu palūkoties, ar kādu parunāt. Protams, ari ar to man nepietiek — nepietiek ar šo burvīgo, balto stāvu, kas tur ezerā redzams, — tomēr tas jau ir kaut kas, un kaut kas ir labāk nekā pilnīga vientulība. Viņa runā, kad es runāju; kad esmu skumja, arī viņa skumst; viņa jūt man līdz un mani mierina; viņa saka: «Nenokar degunu, nabaga vientuļā meitenīt, es būšu tava drau­dzene.» Un patiesi — viņa ir mans uzticamais draugs, turklāt vienīgais. Viņa ir mana māsa.
Ak briesmīgā stunda, kad viņa pirmoreiz mani atstāja! Ne­kad to neaizmirsīšu — nekad, nekad. Cik smagi man kļuva ap sirdi! Es teicu: «Viņa bija man vienīgā, un nu viņas vairs nav!» Izmisumā iesaucos: «Sirds, apklusti! Man nav vairs spēka dzī­vot!» Aizklāju seju ar rokām un, neremdināmu bēdu mākta, ieraudājos. Bet, kad pēc brīža pacēlu galvu, viņa atkal bija tur — balta, mirdzoša un daiļa, un es metos viņas skavās! Tā bija patiesa svētlaime. Pazinu laimi arī agrāk, bet tas bija pavi­sam kas cits, tas skurbināja. Kopš tā laika es vairs nekad par šo meiteni nešaubījos. Brīžiem viņa pazuda uz stundu, reizēm uz visu dienu, taču es gaidīju un ticēju viņai. Es teicu: «Viņa ir aizņemta vai devusies ceļojumā. Tomēr viņa atgriezīsies.» Un tiešām — viņa vienmēr atgriežas. Viņa ir kautra un bailīga būtne un tāpēc nekad nerādās tumšās naktīs, bet, tikko uzlec mēness, viņa ir atkal klāt. Es pati gan nebaidos tumsas, taču viņa ir par mani jaunāka: vispirms piedzimu es, tad — viņa. Daudz daudz reižu esmu nākusi pie viņas — viņa ir mans mie­rinājums un balsts grūtos dzīves brīžos, un šo brīžu ir tik daudz.
Otrdiena. Visu rītu strādāju — sakārtoju mūsu īpašu­mus — un tīšām pūlējos nerādīties viņam acīs, cerēdama, ka viņam kļūs bez manis garlaicīgi. Taču viņš neatnāca.
Dienvidū, pabeigusi darbu, atpūtos: rotaļājos ar tauriņiem un bitēm un gozējos saulītē, apgūlusies puķēs — šajās brīniš­ķajās dieva balvās, kas debesīs tver Radītāja smaidu un glabā to savos ziedu kausiņos. Saplūcu puķes, nopinu vainagus un vi­jas, izgreznojas ar tiem un otrajās brokastīs, kā parasti, paēdu ābolus. Pēc tam sēdēju ēnā un tvīku gaidās. Taču viņš neat­nāca.
Bet vienalga. No tā tikpat nekas labs nebūtu iznācis, jo vi­ņam nepatīk ziedi. Viņš saka — tie esot tīrie mēsli, neprot at­šķirt vienu ziedu no otra un uzskata, ka tas nozīmējot pacelties pāri sīkumiem. Viņš nemīl mani, nemīl ziedus, nemīl rieta de­besu krāsas — interesanti, kas viņam tā īsti iet pie sirds, laikam viņam patīk tikai paplikšķināt ar plaukstu melones, aptaustīt kokos bumbierus un pagaršot no ķekara vīnogas, pārbaudot, vai tie visi labi briest, un vēl viņam patīk celt teltis, lai paslēptos tur no jaukā, spirdzinošā lietutiņa.
Noliku zemē sausu koku un ņēmos ar otru rīvēt tajā cau­rumu. To man vajadzēja kādam eksperimentam, ko biju izplā­nojusi, bet te nu man bija jāpiedzīvo šausmīgs izbīlis. Virs cau­ruma uzvijās kaut kas viegls, caurspīdīgs, zilgans, un es nosviedu nūju un metos bēgt! Domāju, ka tas ir gars, un draus­mīgi izbijos. Taču tad, atskatījusies atpakaļ, redzēju, ka tas nedzenas man pakaļ, un atslējos pie klints, lai mazliet atvilktu elpu un atgūtos, kā ari nogaidīju, kamēr rokas un kājas pārstāj trīcēt un sāk atkal uzvesties tā, kā pieklājas. Pēc tam piesar­dzīgi aizzagos atpakaļ; ik mirkli biju gatava ņemt kājas pār pleciem. Piegājusi tuvāk, pašķīru rožu krūma zarus un palūrēju uz nūju (cik žēl, ka vīrieša nebija tuvumā — šai brīdī es izska­tījos tik apburoša!), bet gars bija pazudis. Piegāju vēl tuvāk un ieraudzīju izurbtajā caurumā saujiņu sārtu putekļu. Iegrūdu tajos pirkstu — gribēju pataustīt, bet tūlīt iekliedzos un atrāvu roku atpakaļ. Sajutu dedzinošas sāpes. Iebāzu pirkstu mutē, palēkāju vispirms uz vienas kājas, tad uz otras, drusku pavaidēju, un tas man sniedza mazu atvieglojumu. Taču manī bija jau pamodusies spēcīga ziņkāre, un es sāku pētīt.
Man ļoti gribējās saprast, kas ir sārtie putekļi. Un negaidot man uzausa gaisma (kaut arī agrāk par to nebiju dzirdējusi): tā ir uguns! Ja vispār var būt par ko pārliecināts, tad es biju absolūti pārliecināta, ka tā ir uguns, un tāpēc, nemaz nešau­bīdamās, to tā arī nosaucu.
Biju radījusi ko tādu, kas agrāk nepastāvēja; pie bezgala plašās lietu pasaules biju pievienojusi vēl vienu lietu. Sapratu to un biju lepna — un gribēju jau skriet atrast vīrieti un pavēs­tīt viņam par savu sasniegumu, lai tā paceltos viņa acīs, taču, mazliet padomājusi, nolēmu to nedarīt. Nē — viņam ir pārāk bieza āda. Viņš pajautās: bet kam tas vajadzīgs? Un ko es vi­ņam tad atbildēšu? Jo ja nu tas nekam nav vajadzīgs, ja tas vienkārši ir skaisti, tikai skaisti…
Vārdu sakot, nopūtos un negāju viņu meklēt, jo mans atklā­jums patiesi nekam neder, — ar tā palīdzību neuzcelsi telti, ne­uzlabosi meloņu šķirni, neliksi ātrāk nobriest augļiem; tas ir pilnīgi nevajadzīgs — tā ir tikai muļķība un tukša godkārība; un viņš, protams, izturēsies pret to nicīgi un pateiks ko indīgu. Taču es nespēju izturēties pret savu atklājumu ar nicināšanu. Es teicu: «Ai uguns! Es mīlu tevi, tu smalkā, maigi sārtā būtne! Mīlu tāpēc, ka tu esi daiļa, un ar to man pietiek!» Tā teikusi, gribēju to kļaut pie savām krūtīm. Bet tad apvaldīju šo dziņu. Un tūlīt man iešāvās prātā jauns aforisms — tas ir, aizdomājos līdz tam, taču tas ir tik līdzīgs manam pirmajam izteicienam, ka bīstos, vai tas nav jāuzskata par plaģiātu: «Apdedzinājies eksperiments uguni baidās.»
Atkal ķēros pie darba, un, kad biju savākusi krietni lielu kaudzi ugunīgo putekļu, izbēru tos uz sausas zāles kušķīša — man gribējās aiznest to mājās, lai tas vienmēr būtu man pie rokas un es ar to varētu parotaļāties, kad man uznāktu pa­tika, bet vējš uzpūta zālei, pasvieda to gaisā, un tā sāka tik briesmīgi uz mani šņākt, ka es izmetu to no rokām un laidos bēgt. Kad atskatījos, redzēju, ka zilganais gars tur vijas un mutuļo kā mākonis, un tai pašā mirklī to pazinu — tie bija dūmi! Bet, goda vārds, līdz tam brīdim nebiju par dūmiem dzir­dējusi.
Un gandrīz tūlīt caur dūmiem izlauzās žilbinoši zeltainas un sarkanas mēles, un es tās nekavējoties nosaucu par lies­mām — un, protams, nekļūdījos, kaut arī tās bija pirmās lies­mas virs zemes. Tās sāka lēkāt pa kokiem, krāšņi dzirkstīdamas, brīžiem izlauzdamās cauri biezajai, joprojām augošajai, mutu­ļojošajai dūmu segai, brīžiem atkal pazuzdamas, un es neviļus sāku sist plaukstas, smieties un aiz prieka dejot — tas viss bija tik jauns un brīnišķīgs, tik neparasts un lielisks!
Viņš atdrāzās šurp, ko kājas nesa, apstājās, plati ieplētis acis, ņēmās blenzt ugunī un kādas piecas vai desmit minūtes nebilda ne vārda. Tad noprasīja, kas tas tāds esot. Ak, kāpēc gan viņam vajadzēja uzstādīt jautājumu tik asi! Es, protams, biju spiesta atbildēt un atbildēju. Teicu, ka tā ir uguns. Ja vi­ņam bija nepatīkami, ka jāvaicā man, tad tā nav mana vaina. Man nebija ne mazākās vēlēšanās viņu kaitināt.
Brīdi klusējis, viņš jautāja:
— No kurienes tas te gadījies?
Tas bija atkal tiešs jautājums, kas prasīja tādu pašu tiešu atbildi.
— Es to uztaisīju.
Uguns ložņājot līda arvien tālāk un tālāk. Viņš piegāja pie izdegušās pļavmales, apstājās, pavērās uz zemi un vaicāja:
— Un kas tas?
— Ogles.
Viņš pacēla vienu oglīti, lai labāk apskatītu, bet, kā re­dzams, pārdomāja un nolika atpakaļ. Tad viņš aizgāja. Viņu nekas neinteresē.
Mani turpretī interesē. Zemi klāja pelni, pelēki, mīksti, maigi un skaisti, un es tūlīt nopratu, ka tie ir pelni. Turpat blakus plēnēja ari pirkstis. Arī tās es tūlīt pazinu. Atradu tur savus ābolus un izraku no pelniem, par to ļoti priecājos, jo esmu vēl jauna un par ēstgribu nevaru sūdzēties. Taču mani gaidīja vilšanās: visi āboli bija sasprāguši un galīgi sabojāti. Starp citu, izrādījās, ka sabojāts tikai to izskats, — patiesībā tie tagad bija garšīgāki nekā zaļi. Uguns ir brīnišķa un, manu­prāt, reiz nesīs labumu.
Piektdiena. Pirmdien, vēlu vakarā, es atkal uz mirkli ieraudzīju viņu — bet tikai uz mirkli. Cerēju, ka viņš mani uz­slavēs par cītību, ar kādu biju kārtojusi mūsu īpašumus, — jo biju taču strādājusi, acu nepaceldama un vislabāko nodomu mudināta, — tomēr viņš nekā neizrādīja savu atzinību, pagrie­zās un aizgāja. Vēl vairāk — viņš bija neapmierināts. Un šāda iemesla dēļ mēģināju viņu vēlreiz pārliecināt nepeldēt pāri ūdenskritumam. Tāpēc ka uguns bija manī pamodinājusi jaunas izjūtas — gluži jaunas, kas itin nemaz nebija līdzīgas ne mīles­tībai, ne skumjām, ne kam citam, ko man bija jau gadījies iz­just. Sīs jūtas ir bailes. Un tās ir šausmīgas jutas! Kam man vajadzēja tās iepazīt! Tās aptumšo manu dzīvi, neļauj būt lai­mīgai un piespiež drebēt un trīsēt baigās nojautās. Tomēr man neizdevās viņu pārliecināt, jo viņš vēl nav iepazinis bailes un tātad nespēj mani saprast.

NO ĀDAMA DIENASGRĀMATAS (Fragments)

Droši vien nedrīkstu aizmirst, ka viņa vēl ir ļoti jauna, patiesībā gluži meitene, un pelnījusi saudzību. Viņa ir pilna ziņkāres, viss viņu interesē, dzīvība viņā kūsāt kūsā, pasaule viņas acīs ir brīnums, noslēpums, prieks, svētlaime; redzot jaunu puķi, viņa zaudē valodu aiz sajūsmas, — viņa to glāsta, rotaļājas ar to, runājas, osta un apber ar vismaigākajiem vārdiem. Viņa ir kā ķerta uz krāsām: brūnas klintis, dzeltenas smiltis, pelēka sūna, zaļas lapas, zilas debesis, pērļaini sārta rītausma, violetas ēnas aizās, zelta mākoņu saliņas purpursarkanajā rieta okeānā, bālais mēness, kas slīd pa mā­koņu skrandām, dimanta zvaigžņu lauki, kas mirdz bezgalīgajā telpā, — tam visam, cik varu spriest, nav ne mazākās praktiskās nozīmes, bet, ja tas ir krāsains un dižens, tad viņai ar to pietiek, viņa galīgi zaudē galvu. Ja viņa varētu tā nešaudīties un kaut retumis, kaut divas trīs minūtes, palikt mierā, tas būtu neparasti iepriecinošs skats! Tādā gadījumā, manuprāt, būtu tīkami uz viņu lūkoties; esmu pat pārliecināts, ka man tas patiktu, jo sāku ievērot, ka viņa ir gaužām piemīlīgs radījums: lokana, stalta, glezna, apaļīga, veikla, aša, gracioza… Un reiz, kad viņa, marmorbalta un saules apspīdēta, stāvēja uz liela akmens un, galvu atmetusi un pielikusi plaukstu pie acīm, vēroja putna lidojumu pie debesīm, es sapratu, ka viņa ir skaista.
Pirmdiena, pusdienas laiks. Ja uz visas planētas ir kaut viens priekšmets, kas viņu neinteresē, tad es vismaz to neņemos nosaukt. Daži dzīvnieki neizraisa manī ne mazāko interesi, bet viņai tādi nemaz neeksistē. Viņas acīs tiem nav nekādas atšķirības, visus viņa vienādi dievina, uzskata par bezgala dārgām mantām un katru jaunu dzīvnieku saņem ar izplestām rokām.
Kad mūsu nometnē ieklīda gigantiskais brontozaurs, viņa uzskatīja to par ļoti vērtīgu ieguvumu, turpretī, pēc manām domām, tā bija nelaime. Te nu ir piemērs, kas pārliecinoši parāda mūsu uzskatu disharmoniju. Viņa gribēja brontozauru pieradināt, bet es labprāt būtu uzdāvājis viņam mūsu zemes gabalu un pats pārvācies uz citu vietu. Viņa tic, ka, labi apejoties, var to izdresēt un pārvērst par kaut ko līdzīgu mīļam klēpja sunītim; es sacīju, ka klēpja sunītis divdesmit vienu pēdu augstumā un astoņdesmit četru pēdu garumā mājsaimniecībā nav sevišķi ērts, jo šis milzenis var, vislabāko no­domu mudināts, nejauši uzsēsties uz mūsu mājas un saspiest to kā plāceni, jo var taču viegli redzēt, cik šis lielais dzīvnieks izklaidīgs, pietiek pavērot viņa acu izteiksmi.
Bet viņa bija uz šo briesmoni kā uzburta un neparko nevēlējās no tā šķirties. Viņa nolēma, ka mēs varot organizēt piena fermu, un lūdza mani palīdzēt brontozauru izslaukt. Es tomēr atteicos, jo tas bija pārāk riskanti. Vispirms tas nemaz nepiederēja pie attiecīgā dzimuma, un bez tam mēs vēl nebijām iegādājušies slietnes. Tad viņai iešāvās prātā ar to pajāties un patīksmināties par apkārtni. Daļa viņa astes — pēdas trīsdesmit četrdesmit gu­lēja zemē kā vētras lauzts koks, un viņa ieņēma prātā, ka varēs pa asti uz­rāpties briesmonim mugurā, taču tas viņai neizdevās. Viņa uzlīda tikai līdz tai vietai, kur slīpums kļuva ļoti stāvs, un tad nokūleņoja lejā, jo aste izrā­dījās slidena, un, ja es viņu laikā nebūtu saķēris, viņa krietni sadauzītos.
Vai jūs domājat, ka viņa pēc tam nomierinājās? Lika drusku pagaidīt. Viņa nemūžam nenomierinās līdz tam laikam, kamēr visu neizmēģina: pie­redzē nepārbaudītas teorijas nav viņas gaumē, tās viņu neapmierina. Jāat­zīstas, ka tā ir teicama īpašība, kas man ļoti iet pie sirds; jūtu, ka tā pielīp arī man, un, ja mēs nāktu ciešākā saskarē, es to pārņemtu pilnīgi. Starp citu, attiecībā uz šo kolosu viņai bija vēl viena ideja: viņa domāja, ka mums izdo­sies to pieradināt un piespiest sadraudzēties, un tad mēs varēsim to nostatīt šķērsām pāri upei un staigāt pa to kā pa tiltu. Taču noskaidrojās, ka bries­monis jau tagad ir pilnīgi pieradināts — vismaz viņai tas gandrīz ēd vai no rokas, — un viņa mēģināja īstenot savu ideju dzīvē. Tomēr no tā nekas neiz­nāca: tikko viņa nostatīja milzeni vajadzīgajā stāvoklī šķērsām pāri upei un izkāpa krastā, lai izmēģinātu savu jauno tiltu, tas tūlīt izrāpās no ūdens un vilkās viņai pa pēdām kā tīrais klēpja sunītis. Tieši tāpat kā visi pārējie dzīvnieki. Tie arī staigā viņai nopakaļus.
Piektdiena. Otrdien, trešdien, ceturtdien un šodien — visas šīs dienas neesmu viņu redzējusi. Grūti ir tik ilgi būt vie­nai, taču labāk būt vienai nekā ierasties nelūgtai.
Tomēr nevaru iztikt bez sabiedrības, man šķiet, ka sabied­rība ir mana stihija, un es draudzējos ar dzīvniekiem. Viņi ir apburoši, ar maigu, patīkamu raksturu un uzvedas ārkārtīgi pieklājīgi; nekad viņi nav drūmi, nekad neļauj noprast, ka tu būtu ieradies nelaikā; viņi tev uzsmaida un vēdina asti, ja tā viņiem ir, un vienmēr gatavi ar tevi padraiskoties un doties mazā ekskursijā, vārdu sakot, gatavi darīt visu, ko vien tu iero­sini. Uzskatu, ka viņi ir īsti džentlmeņi. Visas šīs dienas mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku, un es ne reizi nejutos vientuļa. Vientuļa? Nē, ak nē! Viņi taču ir visapkārt, ka čum un mudž, dažreiz viņi aizņem četru piecu akru lielu platību, — tad nav ko domāt viņus saskaitīt; kad stāvi uz klints un lūkojies uz šo vilnas jūru, kas līgo visapkārt un ir tik raiba, jautra un krāsu bagāta, un visi lāsumi un svītras ņirb saulē kā vilnīši, tad var likties, ka tavā priekšā patiešām ir jūra, tikai es jau gan zinu, ka tā tomēr nav. Brīžam atkal atlaižas veseli pļāpīgu putnu bari un garām aizšaujas spārnu vēdu viesuļi, un, kad saules stari izlaužas cauri šim lidoņu haosam, acu priekšā pland daudzkrāsaini zibeņi, kvēlo un mirdz visas pasaules krāsas, un, par to tīksminoties, var vai acis izskatīt.
Mēs veicām garas ekskursijas, un es redzēju labu daļu pa­saules; man pat šķiet, ka es redzēju to gandrīz pilnībā. Tādē­jādi esmu pirmā ceļotāja zemes virsū un pagaidām arī vienīgā. Mūsu procesija ir ārkārtīgi dižens skats — tādu nekur citur ne­redzēsi. Ērtākas pārvietošanās labad es parasti jāju uz tīģera vai leoparda, tāpēc ka tiem ir mīksta, apaļīga mugura, uz kuras patīkami sēdēt, un tāpēc ka tie ir tik piemīlīgi dzīvnieki; taču tāliem ceļojumiem, kā arī tad, kad man gribas patīksmināties par apkārtni, es izmantoju ziloni. Viņš ar savu snuķi uzsēdina mani mugurā, turpretī nokāpt es varu bez citu palīdzības; kad mēs nolemjam atpūsties, zilonis apsēžas un es nokāpju zemē, tā sacīt, pa ķēķa trepēm.
Visi putni un dzīvnieki ir draugi, un viņu vidū nekad ne­rodas ne mazākās domstarpības. Viņi visi prot runāt un saru­nājas ar mani, tikai laikam kādā svešvalodā, jo es nesaprotu nevienu vārdu. Turpretī viņi gan bieži saprot, kad es ko saku; sevišķi labi mani izprot suns un zilonis, un šajos gadījumos man vienmēr ir liels kauns: tas taču neapstrīdami norāda, ka viņi ir par mani gudrāki, un man jāatzīst viņu pārākums. Tas ir nepatīkami, jo es gribu būt galvenais eksperiments un ceru, ka tomēr tas būšu.
Esmu jau iepazinusies ar diezgan daudzām un dažādām lie­tām un kļuvusi tagad izglītota, to agrāk par mani nekādi nevarēja sacīt. Sākumā es biju galīgi dumja. Pirmajā laikā va­rēju censties, cik gribēju, nekādi nespēju izsekot, kad ūdenskri­tums aizplūst atpakaļ kalnup, — man tam nepietika sapraša­nas, un es skaitos un dusmojos, ka tā ir, bet tagad esmu nomie­rinājusies. Vēroju un salīdzināju, un tagad zinu, ka ūdens nekad neplūst kalnup gaismā — tikai tad, kad satumst. Sa­pratu, ka tas notiek, kad pienāk nakts, jo ezers neizsīkst, bet, ja ūdens vēlās stundās neatgrieztos atpakaļ savā vietā, tas no­teikti izsīktu. Vislabākais ir pārbaudīt visu eksperimentālā ceļā: tad patiešām var iegūt zināšanas, turpretī, ja izdara secināju­mus, balstoties uz minējumiem, nekad nevar kļūt par īsti izglī­totu cilvēku.
Dažas parādības izprast nav iespējams, bet, kamēr jūs centī­sieties tās uzminēt un uzstādīsiet visādas hipotēzes, jūs tā arī neaptversiet, ka tās nav izzināmas; nē, jums jābūt pacietīgiem un jāizdara mēģinājumi, līdz jūs atklāsiet, ka neko nevar at­klāt. Un tas tieši ir tas brīnišķais — pasaule tad kļūst neparasti interesanta. Ja nebūtu ko atklāt, dzīve kļūtu pavisam garlai­cīga. Un galu galā pūlēties atklāt un neko neatklāt ir tikpat in­teresanti kā pūlēties atklāt un atklāt, varbūt pat vēl interesan­tāk. Kamēr vēl nebiju izzinājusi ūdenskrituma noslēpumu, tas man šķita bezgala dārga manta, turpretī pēc atklāšanas mana interese izgaisa un es iepazinu zaudējuma izjūtu.
Ar eksperimentu palīdzību es konstatēju, ka koks, sausas lapas, spalvas un vēl daudzi jo daudzi priekšmeti peld; uz šo faktu pamata, izdarot vispārinājumu, var nonākt pie secinā­juma, ka klintij arī jāpeld, taču esam spiesti to tikai atzīt teo­rētiski, jo pierādīt eksperimentāli nav nekādas iespējas … pa­gaidām. Es, protams, atradīšu līdzekli, kā izdarīt arī to, taču tad visa interese zudīs. Man kļūst skumji, kad par to domāju: pamazām taču atklāšu visu, un tad nebūs par ko uztraukties, un satraukums man sagādā tādu baudu! Vakarnakt nekādi neva­rēju aizmigt, par to prātodama.
Agrāk nevarēju saprast, kādēļ vispār esmu radīta, tomēr tagad laikam esmu izpratusi: lai atklātu šīs brīnumu pilnās pasaules noslēpumus, būtu laimīga un pateiktos Radītājam par to, ka viņš šo pasauli uzcēlis. Domāju, ka ir vēl ļoti daudz noslēpumu, kurus man lemts izzināt, — ceru, ka tā ir; un, ja rīko­ šos apdomīgi un pārāk nesteigšos, tad to, manuprāt, pietiks vēl labam laiciņam, — tā es vismaz ceru. Ja pamet augšup spalvu, tā lidinās gaisā un pazūd no redzes loka. Ja turpretī pasviež māla piku, ar to notiek citādi. Tā vienmēr nokrīt zemē. Mēģi­nāju vēl un vēlreiz, un allaž iznāk viens un tas pats. Intere­santi, kāpēc? Protams, es zinu, ka patiesībā tā nekrīt, bet kāpēc tas vienmēr tā liekas? Laikam tie ir redzes māņi. Tas ir, es gribu teikt, ka viena no šīm divām parādībām ir redzes māņi. Kura īsti — nezinu. Varbūt pirmais gadījums ar spalvu, varbūt otrais — ar māla piku; nevaru pierādīt ne vienu, ne otru, varu ti­kai abus nodemonstrēt. un tad kļūs skaidrs, ka viens no abiem ir māņi, bet, kurš īsti,— to lai katrs izlemj pēc savas patikšanas.
No novērojumiem zinu, ka zvaigznes nav mūžīgas. Esmu redzējusi, kā dažas, visskaistākās, pēkšņi sāk kust un noripo no debesīm. Bet, ja var izkust viena, tad taču var izkust visas, un, ja var izkust visas, tad tas var gadīties vienā naktī. Un kād­reiz šī nelaime notiks, to es zinu. Tāpēc nolēmu ik nakti sēdēt un lūkoties zvaigznēs, kamēr vien spēšu cīnīties ar miegu; pa­centīšos iegaumēt visu šo mirdzošo plašumu, lai tad, kad zvaig­znes izgaisīs, varētu ar iztēles palīdzību atsaukt dzirkstošo uguntiņu miljonus atpakaļ melnajā debesu velvē un piespiest no jauna tur margot, divkāršojoties manu asaru kristāla prizmās.

PĒC GRĒKĀ KRIŠANAS

Kad pametu skatienu atpakaļ, man šķiet, ka mūsu dārzs man rādījies sapņos. Tas bija skaists, nesalīdzināmi skaists, burvīgi skaists, bet tagad tas mums ir zudis, un es to nekad vairs neredzēšu.
Dārzs ir zaudēts uz mūžiem, taču esmu atradusi viņu, un ar to man pietiek. Viņš mani mīl, kā prot; es viņu mīlu ar visas savas kaislās dabas kvēli, kā manam dzimumam un vecumam, manuprāt, piedien. Kad jautāju sev, kāpēc viņu mīlu, man ir skaidrs, ka es to nesaprotu un, patiesību sakot, arī sevišķi ne­cenšos saprast; tādai mīlestībai, pēc manām domām, nav nekā kopēja ne ar prāta apsvērumiem, ne ar statistiku kā mīlestībai pret citiem rāpuļiem un dzīvniekiem. Jā, droši vien te tieši ir šī noslēpuma atslēga. Es mīlu dažus putnus, tāpēc ka viņi tik jauki dzied, bet Ādamu es nebūt nemīlu tāpēc, ka viņš dzied, — nebūt ne. Jo vairāk viņš dzied, jo mazāk man tas patīk. Un tomēr es lūdzu viņu dziedāt, jo gribu iemācīties mīlēt visu, kas viņam patīk, un esmu pārliecināta, ka to izdarīšu, — sākumā es taču galīgi nespēju paciest viņa dziedāšanu, bet tagad jau spēju. No viņa dziedāšanas saskābst piens, bet ari tam nav no­zīmes — pie skāba piena tāpat var pierast.
Mīlu viņu ne jau atjautības pēc — nē, tāpēc arī ne. Lai kāds viņš būtu — tā nav viņa vaina, viņš taču nav pats sevi radījis. Viņš ir tāds, kādu viņu radījis dievs, un ar to man pilnīgi pie­tiek. Esmu nešaubīgi pārliecināta, ka šinī darbā izpaudusies īpaša gudrība. Ar laiku viņa gara spējas attīstīsies, lai gan ne­domāju, ka tas notiks tūlīt. Un kur gan jāsteidzas? Viņš tāpat arī ir pietiekami labs.
Tāpat mīlu viņu ne jau tāpēc, ka viņš būtu delikāts, rūpīgs un smalkjūtīgs — nē; šajā ziņā viņam piemīt savi trūkumi, tomēr arī tiem par spīti viņš ir pietiekami labs, turklāt sācis jau pa druskai pilnveidoties.
Manas mīlas cēlonis nav arī viņa čaklums — nē, arī ne. Man šķiet, viņam piemīt šī īpašība, un es nesaprotu, kāpēc viņam gribas to no manis slēpt. Tas ir vienīgais, kas mani skumdina. Visu pārējo viņš man tagad vaļsirdīgi izstāsta. Esmu pārliecināta, ka neko citu viņš no manis neslēpj. Mani apbē­dina, ka viņš uzskata par vajadzīgu kaut ko man neizpaust, un reizēm es ilgi nevaru aizmigt, mocīdamās ar šīm domām. Bet es piespiedīšu sevi izmest tās no galvas — jo bez tām mana laime būtu pilnīga.
Mīlu viņu arī nevis tāpēc, ka viņš būtu sevišķi izglītots, — nē, tāpēc ne. Viņš izglītību ieguvis pašmācības ceļā un patiesi zina veselu lēveni dažādu lietu, taču tam visam nav nekādas nozīmes.
Mīlu viņu arī nevis tāpēc, ka viņš būtu cēls un bruņnie­cisks, — nē, tāpēc ari ne. Viņš mani nodeva, tomēr es viņu ne­vainoju, manuprāt, šī īpašība piemīt visam viņa dzimumam, un viņš taču šo dzimumu nav radījis. Protams, es viņu nekad ne­nodotu, drīzāk ietu bojā, bet tas savukārt raksturīgs manam dzimumam, tāpēc es neuzskatu, ka tas būtu mans nopelns, jo es savu dzimumu neesmu radījusi. Kāpēc tad es galu galā viņu mīlu? Iespējams, vienkārši tāpēc, ka viņš ir vīrietis.
Sirds dziļumos viņš ir labs, un par to es viņu mīlu, taču, ja viņš būtu ari citāds, es tik un tā viņu mīlētu. Ja viņš sāktu mani rāt un sist, es viņu aizvien vēl mīlētu. Es to zinu. Man šķiet, viss izskaidrojams ar to, ka tāds nu reiz ir mans dzimums.
Viņš ir stiprs un skaists, un par to es viņu mīlu un jūsmoju, un lepojos ar viņu, bet es viņu mīlētu tik un tā, pat ja viņš tāds nebūtu. Ja viņš izskatītos neglīts — vienalga, es viņu mīlētu; ja viņš būtu kroplis — es tāpat viņu mīlētu un strādātu viņa vietā, un būtu viņa verdzene, un aizlūgtu par viņu, un sēdētu nomodā pie viņa guļvietas, kamēr vien dzīvotu.
Jā, domāju, ka mīlu viņu vienkārši tāpēc, ka viņš ir mans, un tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Man liekas, cita iemesla nav. Un tāpēc laikam esmu jau sākumā izlēmusi pilnīgi pareizi: tādai mīlestībai nav nekā kopēja ne ar prāta apsvērumiem, ne ar sta­tistiku. Tā vienkārši atnāk nez no kurienes, un izskaidrot to nav iespējams. Un tas nav arī vajadzīgs.
Tādas ir manas domas. Bet es taču esmu tikai sieviete, gan­drīz vēl bērns, turklāt pirmā sieviete, kas pūlas izprast šo jau­tājumu, un ļoti var būt, ka pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ esmu secinājusi nepareizi.

PĒC ČETRDESMIT GADIEM

Mana vienīgā vēlēšanās un kvēlākā lūgšana ir, lai mēs va­rētu atstāt šo pasauli abi kopā; un šī lūgšana nekad nemitēsies skanēt virs zemes, tā dzīvos katras mīlošas sievas sirdī laiku laikos, un to sauks par Ievas lūgšanu.
Taču, ja vienam no mums jāaiziet pirmajam, lai tā esmu es, arī to es lūdzu, jo viņš ir stiprs, bet es vāja un es neesmu viņam tik nepieciešama kā viņš man; dzīve bez viņa man nebūs ne­kāda dzīve, kā es šo nastu spēšu panest? Un arī šī lūgšana būs mūžīga, un to raidīs uz debesīm, kamēr vien virs Zemes dzīvos cilvēku cilts. Es esmu pirmā sieva virs Zemes, un pēdējā būs mans atspulgs.

PIE IEVAS KAPA

Ādams. Tur, kur bija viņa, bija Paradīze.
IZVILKUMS NO IEVAS AUTOBIOGRĀFIJAS
…Mīlestība, klusums, miers, mūžīga svētlaimē — tāda bija dzīve Paradīzes Dārzā. Dzīvot bija laime. Mēs nepazinām ne sāpju, nedz nespēka, ne arī kādas citas fiziskas pazīmes, kas norādītu, ka laiks rit uz priekšu; slimības, rūpes, bēdas palika aiz Ēdenes vārtiem. Dārzā tām nebija vietas, tās bēga no šīs svētlaimes salas pa gabalu. Visas dienas bija vienādas, visas — burvīgs sapnis.
Interešu netrūka, jo mēs bijām bērni — naivi bērni; tik briesmīgi naivi, ka tagadējos laikos pat trūkst priekšstata, kas ļautu šo naivumu iztēloties. Mēs nezinājām nenieka, it nenieka. Mēs visu sākām no sākuma — no paša sākuma; mums bija jā­mācās lietu ābece. Tagad četru gadu vecs bērns lieliski zina to, par ko mums vēl nebija ne jausmas trīsdesmit gadu vecumā. Jo mēs bijām bērni bez auklēm un skolotājiem. Mums nebija neviena, kas kaut ko paskaidrotu. Vārdnīcu nebija, un mēs ne­varējām zināt, vai lietojam vārdus pareizi vai ne; mums patika gari nosaukumi, bet tagad es zinu: mēs bieži izrunājām tos tā­pēc, ka tie skanēja skaisti un cienīgi, turpretī par to nozīmi mums nebija ne jausmas; un, kas attiecas uz mūsu pareizrak­stību, tad tā bija kas neaprakstāms. Taču par tādiem sīkumiem mums bija maza bēda, un tā mēs sakrājām lielu un daiļskanīgu vārdnīcu, aplam neraizēdamies par līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību to darījām.
Mūsu lielākā kaislība bija pētīšana, mācīšanās un iedziļinā­šanās visu sastopamo parādību cēloņos, nolūkos un raksturā, un mūsu dienas bija pilnas ar šo brīnišķo un aizraujoši intere­santo izziņas darbu. Ādams pēc savas dabas un slieksmēm bija zinātnieks; es par sevi pamatoti varu teikt to pašu, un mums gaužām patika dēvēt sevi šajā diženajā vārdā. Mēs abi kārojām pārspēt viens otru zinātnes atklājumu laukā, un šis dzinulis uz­mundrināja mūsu draudzīgo sacensību un neļāva palaisties laiskumā un slinkumā vai meklēt vieglas izpriecas.
Mūsu pirmais neaizmirstamais zinātniskais atklājums bija likums, ka ūdens un tamlīdzīgi šķidrumi plūst no augstākas vietas uz zemāku, nevis otrādi. To atrada Ādams. Dienām ilgi viņš izdarīja savus mēģinājumus slepeni, man par tiem neko neteikdams, jo gribēja vispirms pilnīgi pārliecināties un tad tikai runāt. Es zināju, ka viņa dižo saprātu nodarbina kas ār­kārtīgi svarīgs, jo viņa dusa vairs nebija mierīga un miegā viņš stipri svaidījās. Taču beidzot viņa šaubas izklīda, un tad viņš man pastāstīja. Es nespēju ticēt — tas šķita tik dīvaini, tik ne­loģiski. Mans izbrīns bija viņa triumfs, atlīdzība par veikto darbu. Viņš veda mani no viena strautiņa pie otra — viņš bija izracis tos dučiem — un visu laiku atkārtoja: «Nu, redzi, kā tas plūst no kalna lejup — tikai no kalna lejup, nekad augšup. Mana teorija bija pareiza; tā pamatojas uz faktiem, tās nekļūdība ir pierādīta, nekas to nevar apgāzt.» Varēja no sirds priecāties, redzot, kā viņš līksmo par savu lielo atklājumu.
Tagad neviens bērns nebrīnās par to, ka ūdens plūst no kalna lejup un nevis augšup, bet toreiz tas likās pārsteidzoši un neticamāk par jebkuru citu parādību, ar ko esmu sastapusies. Tā nu redziet — es šo vienkāršo parādību biju skatījusi kopš dienas, kad mani radīja, taču nekad man neienāca prātā pie­vērst tai īpašu uzmanību. Bija vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai es samierinātos un pierastu pie tā, un es ilgi nevarēju pa­lūkoties burbuļojošā strautiņā, neviļus nesākusi vērot, kurp tas plūst, pa pusei cerēdama, ka te atklāsies kāds Ādama likuma iz­ņēmums; taču beidzot pārliecinājos par tā nemaldību un pie šīs pārliecības arī paliku; kopš šīs dienas es būtu jutusies pārsteigta un samulsusi, ja redzētu, ka ūdenskritums plūst nepareizā vir­zienā. Zināšanas iegūstamas sūrā darbā; nekas mums nekrīt klēpī no debesīm.
Sis likums bija pirmais lielais Ādama ieguldījums zinātnē, un vairāk par diviem gadsimtiem to dēvēja viņa vārdā, proti: «Ādama likums par šķidruma plūsmas virzienu». Ikviens, kas viņa klātbūtnē izmeta šai sakarā pāris komplimentu, varēja būt drošs, ka ieguvis viņa labvēlību. Nemēģināšu slēpt: viņš bija stipri lepns uz saviem panākumiem, taču samaitāts gan ne. Viņu nekas nespēja samaitāt, viņš bija tik taisnīgs, mīļš un labsirdīgs. Viņš vienmēr atgaiņājās, noraidoši atmezdams ar roku, un teica, ka tā neesot nekāda lielā lieta, — kāds cits zi­nātnieks ar laiku būtu to atklājis tā kā tā; un tomēr, ja kāds svešinieks, izlūdzies no viņa audienci, bija tik netaktisks, ka aizmirsa likumu pieminēt, mēs vienmēr ievērojām, ka otru ielū­gumu viņš vairs nesaņēma. Pēc gadsimtiem diviem uzradās šaubas, kas īsti šo likumu atklājis; zinātniskās biedrības strī­dējās par to veselu gadsimtu, un beidzot atklājēja godu piešķīra kādam jaunākam. Tas bija nežēlīgs trieciens. Ādams nekad no tā vairs neatguvās. Sešsimt gadu šīs skumjas grauza viņa sirdi, un es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tās viņu noveda kapā. Dzīvs būdams, viņš, protams, stāvēja augstāk par kara­ļiem un visiem citiem ļaudīm, jo bija taču Pirmais Cilvēks; vi­ņam parādīja visu cieņu, kas pienākas tādai izcilai personai, taču šī godināšana nespēja kompensēt iepriekš minēto rūgto zaudējumu, jo viņš bija īsts zinātnieks, turklāt Pirmais; un viņš ne reizi vien atzinās man, ka labprāt būtu ar mieru skaitīties par paša dēlu un Otro Cilvēku, ja vien varētu saglabāt Šķid­ruma plūsmas virziena likuma Atklājēja slavu. Mierināju viņu kā mācēdama. Teicu, ka Pirmā Cilvēka slava būs mūžīga un ka nāks laiks, kad tā vārds, kurš ar viltu piesavinājies ūdens lejupteces likuma atklājēja godu, pazudīs no Zemes virsas, iz­kūpēs kā dūmi un taps aizmirsts. Un es tam ticu. Nekad neesmu mitējusies tam ticēt. Šī diena noteikti pienāks.
Par nākamo lielo uzvaru zinātne var pateikties man: proti, es izpētīju, kā piens iekļūst govī. Mēs abi bijām ilgi lauzījuši galvu par šo noslēpumu. Cauriem gadiem staigājām govīm pa pēdām, tas ir, dienā, bet nekad nenoķērām tās, dzerot tamlīdzī­gas krāsas šķidrumu. Un tā nu mēs beidzot nospriedām, ka vi­ņas noteikti sadabū to tumsā. Tad mēs pa kārtai uzmanījām viņas naktī. Iznākums bija tāds pats — mīkla palika neatrisi­nāta. Citādu rīcību no iesācējiem arī nevarēja gaidīt, taču tagad ikvienam skaidri redzams, ka tā bija nezinātniska. Pienāca laiks, kad pieredze iemācīja mums labākas metodes. Kādu nakti, kad es gulēju domādama, lūkodamās zvaigznēs, man prātā iešāvās lieliska ideja, un es sapratu, kas man jādara! Mana pirmā vēlēšanās bija uzmodināt Ādamu un izstāstīt savu plānu, taču es noturējos un paglabāju noslēpumu pie sevis. To­nakt es vairs acis neaizvēru. Tikko pie apvāršņa parādījās pir­mais blāvais ausmas stars, zagšus aizlavījos projām, izmek­lēju meža dziļumā mazu, zālainu pļaviņu, iežogoju to ar klūgu pinumu, tā ka iznāca labs aploks, un iedzinu tur govi. Kārtīgi izslaucu viņu un atstāju iežogojumā — tikpat kā gūstekni. Ko dzert tur nebija — viņai vajadzēja dabūt pienu vai nu ar savas slepenās alķīmijas palīdzību, vai arī palikt sausai.
Visu dienu es biju nemierīga un nespēju sakarīgi runāt — tik ļoti mēģinājums nodarbināja manas domas; taču arī Ādams bija aizņemts — viņš pūlējās izgudrot reizrēķinu — un neko nepamanīja. īsi pirms saules rieta viņš atklāja, ka sešreiz de­viņi ir divdesmit septiņi, un, noreibis priekā par savu sasnie­gumu, neredzēja vairs ne mani, ne ko citu, un es varēju slepus aizzagties pie savas govs. Rokas man drebēja satraukumā un bailēs no neveiksmes, tā ka dažus mirkļus es lāgā nespēju pat satvert pupus; tad man tas izdevās, un piens sāka tecēt! Izte­cēja divi galoni[5]. Divi galoni, lai gan izejvielas govij taču ne­bija nekādas. Es tūlīt atradu tam izskaidrojumu: govs neuzņem pienu caur muti, tas kondensējas no atmosfēras caur govs spal­vām. Aizskrēju pastāstīt to Ādamam, un viņš bija tikpat laimīgs kā es un bezgala lepns uz mani.
Tad viņš pēkšņi ieteicas: «Vai zini, tu taču esi izdarījusi nevis vienu svarīgu un tālejošu ieguldījumu zinātnē, bet divus.»
Un tā bija taisnība. Veicot veselu sēriju eksperimentu, mēs jau sen bijām nonākuši pie secinājuma, ka atmosfēras gaiss sastāv no neredzamām ūdens pilītēm, ūdens savukārt — no ūdeņraža un skābekļa, pie tam uz divām daļām ūdeņraža ņemta viena daļa skābekļa, ko izsaka ar formulu H2 0. Mans atklā­jums pierādīja, ka gaisam ir vēl viens ingredients — piens. Un mēs precizējām formulu, dabūjot H2 OP.

IZVILKUMI NO IEVAS DIENASGRĀMATAS, KAS IETILPINĀTI VIŅAS AUTOBIOGRĀFIJĀ

Vēl viens atklājums. Kādu dienu ievēroju, ka Viljams Makinlijs*(Viljams Makinlijs — viens no Amerikas Savienoto Valstu prezidentiem1 (1897.—1901.), kas piekopa imperiālistisku politiku. Viņa laikā, starp citu, ASV okupēja Kubu. (Tulk.)) izskatās gluži slims. Viljams ir pirmais lauva un kopš paša sākuma mans mīlulis. Es apskatīju slimnieku, lai redzētu, kas viņam vainas, un konstatēju, ka, nabadziņam, rīklē iespriedies nesagremots kāposts. Nevarēdama to izvilkt ārā, paņēmu slotas kātu un pagrūdu kāpostu tālāk. Viljamam tūlīt kļuva vieglāk. Nopūlēdamās ap savu mīluli, biju likusi viņam plašāk atplest žokļus, lai labāk varētu ieskatīties iekšā, un te nu es pamanīju, ka viņa zobiem ir ļoti dīvaina forma. Sāku tos rūpīgi pārbaudīt ar zinātniskām metodēm un rezultātā piedzīvoju bez­galīgu pārsteigumu: lauva nav veģetārietis, viņš ir neapšau­bāms gaļas ēdājs! Vismaz domāts tādai barībai.
Aizdrāzos pie Ādama to pavēstīt, bet viņš, protams, tikai pazobojās un noteica: — Kur tad viņš to gaļu ķers?
Man bija jāatzīstas, ka es to nezinu.
— Lieliski; tātad tu pati redzi, ka tava iedoma ir tīrā fan­tāzija. Gaļa nav paredzēta, lai to ēstu, citādi tā būtu mums dota. No fakta, ka gaļa mums nav dota, izriet vienīgi iespēja­mais secinājums, ka pasaules radīšanas shēmā gaļas ēdāji nav tapuši ietverti. Vai tā ir loģiska dedukcija vai nav?
— Ir.
— Vai pret to var ko iebilst?
— Nē.
— Lieliski, kas tev tādā gadījuma būtu sakāms?
— Ka ir vēl kas stiprāks par loģiku.
— Patiesi? Kas tad?
— Fakti.
Es pasaucu kādu lauvu un liku tam atplest muti.
— Paskaties uz kreisā borta augšžokli, — es teicu. — Vai šis garais priekšzobs nav ilknis?
Ādams jutās pārsteigts un svarīgi noteica:
— Zvēru pie sava staru vainaga — jā.
— Kas ir šie četri, kas atrodas tam aizmugurē?
— Priekšējie dzerokļi, ja esmu vēl pie skaidra saprāta!
— Kas ir tie divi pašā galā?
— Dzerokļi, ja es vēl esmu spējīgs atšķirt dzerokli no pa­gātnes divdabja. Man vairāk nav ko sacīt, nav pieļaujams, ka statistika kļūdītos; šis zvērs nav zāles ēdājs.
Tāds viņš ir vienmēr — taisnīgs un augstsirdīgs, ne jaus­mas no sīkumainības vai skaudības; pierādi viņam kaut ko, un viņš tūlīt ar mīļu prātu atzīs, ka kļūdījies. Mulstu minējumos, vai esmu šī brīnišķā jaunekļa, šī daiļā radījuma, šī cildenā gara cienīga.
Tas notika pirms nedēļas. Toreiz mēs pārbaudījām neskai­tāmus dzīvniekus un atklājām, ka šis apvidus ir bagāts ar gaļas ēdājiem, kurus mēs līdz šim par tādiem neuzskatījām. Tagad es nez kāpēc jūtu lielu saviļņojumu, redzot, kā staltais Bengālijas tīģeris stūķē sev māgā zemenes un sīpolus; tas šķiet tā runājam pretī viņa raksturam, lai gan agrāk man tādas domas nenāca ne prātā.
{Vēlāk.) Šodien mēs mežā dzirdējām Balsi.
Mēs ilgi to meklējām, bet nevarējām atrast. Ādams sacīja, ka esot to jau dzirdējis, taču nekad neesot redzējis, lai gan bijis tai pavisam tuvu. Šā iemesla dēļ viņš bija pārliecināts, ka tā esot līdzīga gaisam un tāpēc neredzama. Es lūdzu, lai viņš pa­stāsta man visu, ko zina par Balsi, tomēr viņš zināja ļoti maz. Viņš teica, ka tas esot Dārza Kungs, kas licis viņam Dārzu kopt un glabāt; viņš esot arī aizliedzis mums ēst kāda īpaša koka aug­ļus un teicis — ja mēs tos ēdīšot, tad noteikti miršot. Tad lai i nesapņojot izbēgt no nāves. Vairāk Ādams nekā nezināja. Man gribējās koku redzēt, un tā mēs devāmies patīkamā, garā pa­staigā uz jauku, nomaļu vietu, kur tas auga vientuļš, bez citiem kokiem; apsēdušies zemē, mēs ilgi un ziņkāri nolūkojāmies tajā un runājāmies. Ādams teica, ka tas esot laba un ļauna atzīša­nas koks.
— Laba un ļauna?
— Jā.
— Kas tas ir?
— Par ko tu jautā?
— Nu, par šiem vārdiem. Ko nozīmē — labs?
— Nezinu. Kā man to zināt?
— Nu, bet — ļauns?
— Domāju, ka tas ir kāda priekšmeta nosaukums, tikai ne­zinu, kāda.
— Bet, Ādam, kaut kādam priekšstatam tev taču par to jābūt.
— Kāpēc man jābūt kādam priekšstatam? Es taču šo lietu nekad neesmu redzējis, kā lai es izveidoju par to kādu nojē­gumu? Kādi ir tavas pašas uzskati par to?
Skaidrs, ka man nebija nekādu uzskatu, un es sapratu, cik muļķīgi bija gaidīt, lai Ādamam tādi būtu. Mēs nekādi nevarē­jām uzminēt, ko tas varētu nozīmēt. Kā viens, tā otrs bija jauni vārdi, agrāk mēs tos nebijām dzirdējuši, mums tie izlikās tukša skaņa. Joprojām lauzīdama galvu, es pēkšņi ieteicos: — Adam, bet tie citi jaunie vārdi — «mirt» un «nāve». Ko tie nozīmē?
— Nav ne jausmas.
— Nu, bet kā tu domā, ko tie varētu nozīmēt?
— Mans bērns, vai tu nesaproti, ka attiecībā uz šo pro­blēmu man nav iespējams izteikt pat kaut cik ticamu minējumu, jo es par to absolūti neko nezinu. Cilvēks nevar domāt, ja vi­ņam nav par ko domāt. Vai tā nav taisnība?
— Jā — zinu; bet tas ir tik nejauki! Tieši tāpēc, ka es ne­zinu, man jo vairāk gribas uzzināt.
Brīdi mēs sēdējām klusu ciešot, pūlēdamies atrisināt šo mīklu, tad pēkšņi es aptvēru, kā to uzzināt, un brīnījos, ka tas mums nebija ienācis prātā pašā sākumā, — tas bija tik vien­kārši. Pielēcu kājās un iesaucos: — Kādi mēs esam muļķi! Apēdīsim augli un nomirsim; tad taču mēs zināsim, kas tas ir, un mums nebūs vairs velti jālauza galva.
Ādams saprata, ka man taisnība, tūlīt piecēlās un jau snie­dzās pēc ābola, kad garām aizmeimuroja kāda jocīga būtne, kuru mēs nekad iepriekš nebijām redzējuši, tāpēc mēs, protams, atmetām` ar roku ābolam, kam nebija nekādas īpašas zinātnis­kas vērtības, un metāmies pakaļ tādam radījumam, kam tā bija.
Jūdzēm tālu pāri kalniem un lejām mēs skrējām pakaļ šim neveiklajam ķēmam, kas brīžam rāpoja, brīžam cēlās spārnos; beidzot mēs nonācām ielejas rietumu pusē, kur aug milzu lielais vīģes koks, un tur mēs viņu noķērām. Kāds tas bija prieks, kāda līksmība: radījums izrādījās pterodaktils! Ak, cik viņš ir brī­nišķīgs, šis nejaucēns! Un kur nikns un cik riebīgi ķērc! Mēs pasaucām pāris tīģeru un jājām mājās, paķerdami pterodaktilēnu līdzi, un tagad viņš tup tepat blakus, un ir vēls, bet man pagalam negribas iet gulēt, šis velnēns ir tik apburošs, — un kāds karalisks ieguldījums zinātnē! Zinu, ka nevarēšu gulēt, domādama par viņu un ilgodamās, kaut pienāktu rīts, lai man būtu iespējams viņu kārtīgi apskatīt un izpētīt, un izdibināt, kā viņš cēlies, un izlemt, cik viņā ir no putna un cik no rāpuļa, un vai viņš attīstījies dabiskās izlases ceļā, par ko gan es šau­bos, jo pēc tāda viņš neizskatās. Ai Zinātne, kur esi tu, tur vi­sas citas intereses izgaist kā migla!
Ādams mostas. Lūdz, lai neaizmirstu pierakstīt četrus jau­nos vārdus. Tas liecina, ka viņš tos aizmirsis. Es gan ne. Viņa dēļ es vienmēr esmu modra. Vārdi ir pierakstīti. Ādams domā, ka vārdnīcas sastādītājs ir viņš — bet es manu, ka darbs jādara man. Taču tam nav nozīmes, man patīk darīt, ko viņš liek, un, ja runa ir par vārdnīcu, tad man šis darbs sagādā sevišķu baudu, jo aiztaupa nabaga zēnam pazemojumu. Viņa pareizrak­stība taču ir gaužām nezinātniska. Viņš raksta kaķi ar k, bet katastrofu ar c, lai gan abiem ir viena un tā pati sakne.
Pēc trim dienām. Nosaucām viņu par Teriju — tas skan īsāk, un, ai, cik viņš ir burvīgs! Visas šīs trīs dienas tik vien esam darījuši kā ņēmušies ar viņu. Ādams brīnās, kā zinātne vispār varējusi līdz šim iztikt bez Terija, un es esmu tais pa­šās domās. Mūsu kaķis, redzēdams, ka Terijs ir svešs, gribēja palaist nagus, taču dabūja to nožēlot. Terijs kā krāva viņam i no priekšas, i muguras, tā spalva vien gāja pa gaisu, un To­mass aizšmauca projām, izskatīdamies pēc tāda, kas gatavojis patīkamu pārsteigumu, bet tagad nolēmis iet klusībā pārdomāt, kāpēc viss iznācis otrādi. Terijs ir vienkārši lielisks, — viņš atstāj ēnā visus pārējos radījumus. Ādams viņu pamatīgi iz­pētīja un ir pārliecināts, ka viņš cēlies dabiskās izlases ceļā. Tomass, manuprāt, gan ir citādos uzskatos.
Trešais gads. Jūlija sākumā Ādams pamanīja, ka vienai no zivīm dīķī attīstās kājas, — šī zivs pieder pie vaļu dzimtas, taču nav attīstījusies par īstu vali, bet palikusi kādā no tā sā­kuma stadijām. Tas ir kurkulis. Mēs vērojām to ar lielu interesi, jo, ja kājas patiešām būtu izaugušas un kļuvušas lietojamas, tad mēs bijām nolēmuši pieaudzēt tās ari citām zivīm, lai tās varētu izkāpt no ūdens un brīvāk paklaiņāt apkārt. Mēs bieži tikām raizējušies par šiem mūžīgi slapjajiem, nožēlojamajiem radījumiem, kuriem bija lemts vienmēr dzīvot ūdenī, kamēr citi varēja brīvi draiskoties puķainās pļavās un jauki pavadīt laiku. Drīz kājas bija gatavas — patiešām gatavas, un no vaļa iznāca varde. Tā izrāpās krastā un sāka līksmi lēkāt un dziedāt, īpaši vakaros, un tās pateicībai nebija robežu. Citas aši sekoja pir­mās piemēram, un nu mums naktis pagāja vienos koncertos; pēc līdzšinējā klusuma tas bija ļoti patīkami.
Mēs iznesām krastā dažādas zivju pasugas un palaidām, lai skraida pa pļavām, bet ik reizi mūs gaidīja jauna vilšanās — kājas kā nedīga, tā nedīga. Tas bija savādi, mēs to nevarējām saprast. Nepagāja i nedēļa, kad visas atkal salīda ūdenī un, lie­kas, jutās tur labāk nekā uz sauszemes. Mēs secinājām, ka zi­vīm vispār sauszeme ir bijusi nebijusi un ka, izņemot vaļus, neviena no tām par dzīvi krastā sevišķi neinteresējas. Trīssimt jūdzes no mūsu apmetnes kādā prāvā ezerā mita daži lieli vaļi, un Ādams devās turp, nodomājis izaudzēt tiem kājas, līdz ar to nabadziņiem būtu pavērta laimīgāka nākotne.
Nedēļu pēc viņa aiziešanas piedzima mazais Kains. Tas mani ļoti pārsteidza — nebiju nemaz nojautusi, ka tādas lietas var notikt. Taču te nu piepildījās Ādama vārdi, kurus viņš vien­mēr mēdz atkārtot: «Parasti notiek tas, ko nemaz negaida.»
Sākumā es nesapratu, kas tas ir. Domāju — kāds dzīvnieks. Taču, apskatījusi to, redzēju, ka esmu laikam maldījusies, jo mazulītim nebija ne zobu, ne arī lāga spalvas, un šķita, ka pats viņš ir galīgi nevarīgs. Dažas sastāvdaļas viņam bija tādas pa­šas kā cilvēkam, tomēr to izrādījās pārāk maz, lai man būtu pamats, zinātniski klasificējot, pieskaitīt viņu pie šās sugas. Tāpēc sākumā nosaucu viņu par lusus naturae — dabas un­tumu; pagaidām vajadzēja ar to apmierināties un gaidīt, kas notiks tālāk.
Taču drīz viņš izraisīja manī interesi, kura diendienā pie­auga; nepagāja ilgs laiks, kad šī interese pārvērtās par siltā­kām jūtām un kļuva vispirms par pieķeršanos, tad par mīlestību un visbeidzot par aklu dievināšanu. Mazais radījums bija viss manas dzīves saturs, un es jutos bezgala pateicīga un laimīga. Mana dzīve bija viena vienīga jūsma, prieks, lieglaime, un es ik dienu, ik stundu, ik mirkli ilgojos, kaut atgrieztos Ādams un dalītos ar mani šai gandrīz pārāk lielajā svētlaimē.
Ceturtais un piektais gads. Beidzot viņš ieradās, taču ne­piekrita, ka tas būtu bērns. Viņa nodomi bija labi, un viņš iz­turējās mīļi un jauki, taču viņš vienmēr ir vispirms zinātnieks un tad tikai cilvēks — tāda ir viņa daba, — un jebkuram ap­galvojumam viņš tic tikai tad, kad to ir zinātniski pierādījis. Cik daudz uztraukumu es pārdzīvoju nākamajos divpadsmit mēnešos, kamēr viņš izdarīja savus mēģinājumus, — to es ne­maz nevaru aprakstīt. Viņš lika bērnam pārciest visvisādas neērtības, kādas vien varēja izdomāt, lai noteiktu, vai tas pie­der pie kādas putnu, rāpuļu vai četrkājaino pasugas un kam tas īsti lieti der, un tā nu man augām dienām un naktīm nogu­rušai un izmisušai vajadzēja sekot viņam pa pēdām, lai mieri­nātu mazulīti tā bēdās un palīdzētu kaut kā pārciest visus pār­baudījumus. Ādams domāja, ka esmu atradusi mazo mežā, un es par to priecājos un nemaz necentos apgalvot pretējo, tāpēc ka šī ideja mudināja viņu reizēm doties projām un mēģināt sa­medīt vēl otru; mums ar bērnu tie bija svētlaimīgi miera un atpūtas brīži. Diez vai kāds spēs aptvert, kādu atvieglojumu es jutu ikreiz, kad Ādams pārtrauca savus drausmīgos mēģināju­mus, paķēra cilpas un ēsmu un devās uz mežu. Tikko viņš pa­gaisa skatienam, es piekļāvu savu dārgo mazulīti pie sirds, smacēju vai nost skūpstos un raudāju aiz pateicības. Mazais nabadziņš, šķiet, saprata, ka ar mums abiem noticis kas labs, un spārdījās ar kājelēm, un gavilēja, un savilka bezzobaino mutīti laimīgā bērna smaidā, kas atsedza pat smadzenes — vai kā nu tās padarīšanas tur sauc.
Desmitais gads. Nākamais ieradās mūsu mazais Ābels. Ma­nuprāt, mēs bijām pusotra vai divus gadus veci, kad piedzima Ķains, un apmēram trīs vai trīs ar pusi, kad viņam piebiedrojās Ābels. Ap to laiku Ādams sāka jau daudz ko saprast. Pamazām viņa mēģinājumi kļuva mazāk bīstami un beidzot gadu pēc Glēdisas un Edvinas dzimšanas (piektajā un sestajā gadā) — iz­beidzās pavisam. Izdarījis bērnu zinātnisko klasifikāciju, viņš tos maigi iemīlēja, un kopš tā brīža līdz pašreizējam momentam Ēdenē valda viena vienīga svētlaime.
Patlaban mums ir deviņi bērni — puse zēnu, puse meiteņu.
Kains un Ābels sāk mācīties. Kains jau prot saskaitīt tikpat labi kā es un mazliet reizināt un atņemt. Ābels neaptver visu tik ātri kā brālis, bet ir neatlaidīgs, un šī īpašība, liekas, atsver atjautību. Ābels trijās stundās izmācās apmēram tikpat daudz, cik Kains, bet Kains šai laikā paspēj vēl pāris stundu parota­ļāties. Tādējādi Ābels ir ilgi ceļā, taču, kā Ādams saka, «tik un tā pienāk precīzi pēc saraksta». Ādams secinājis, ka neatlai­dība ir viens no talantiem un ierakstījis to zem šāda virsraksta savā vārdnīcā. Esmu pārliecināta, ka arī māka pareizi rakstīt pieder pie talantiem. Par spīti visām savām spējām Kains ne­var iemācīties pareizi rakstīt. Te nu viņš ir līdzīgs savam tē­vam, kas ir visapdāvinātākais no mums visiem, tomēr viņa ortogrāfija ir vienkārši briesmīga. Es rakstu pareizi un Ābels tāpat. Sie nedaudzie fakti neko neliecina, jo no tik trūcīgiem piemēriem nevar deducēt principu, bet tie vismaz norāda, ka spēja iemācīties pareizrakstību ir talants, ka tas ir iedzimts un nozīmē garīgu mazvērtīgumu. Uz analoģijas pamata tā trū­kums liecina par lielu gara spēku. Dažbrīd, kad Ādams samalis savās dzirnavās jauku, garu vārdu, kā «racionalizācija», un, sviedrus slaucīdams, stāv pie tā drupām, es būtu ar mieru krist viņa priekšā ceļos, — tāds dižens un lielisks garamilzis viņš man šķiet. Viņš spēj uzrakstīt vārdu «ftiziatrs» neiedomājami daudzos veidos.
Kains un Ābels ir mīļi, mazi puisēni un labi prot pieskatīt savus jaunākos brāļus un māsas. Četri vecākie klaiņā apkārt, kur tik tīk, un bieži mēs neredzam viņus divas trīs dienas. Reiz viņi pazaudēja Glēdisu un atgriezās vieni paši. Viņi nevarēja atcerēties, kur un kad māsa noklīdusi. Teica, ka tas bijis tālu projām, bet, kur, — to viņi nezināja; tā bijusi nepazīstama vieta, bagāta ar tā stāda ogām, kuru mēs saucam par nāvējošo beladonnu, — kāpēc īsti nāvējošo, kas to lai zina. Tas neko neizsaka, bet tajā izmantots viens no vārdiem, kuru mēs pirms ilga laika dzirdējām no Balss, un mēs labprāt liekam lietā jau­nus vārdus, kad vien gadās izdevība, tā padarot tos pierastus un parocīgus. Bērniem šīs ogas ļoti garšo, un toreiz viņi ilgi klīduši apkārt, tās ēzdami, bet, kad beidzot taisījušies iet uz citu vietu, izrādījies, ka Glēdisa pazudusi un neatsaucas, lai cik viņi arī klaigājuši.
Viņa neatnāca arī nākamajā dienā. Un aiznākamajā un aiz- aiznākamajā arī ne. Pagāja vēl trīs dienas, un viņa joprojām nerādījās. Tas bija ļoti savādi; līdz šim nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Mūs pārņēma ziņkāre. Ādams nolēma, ka gadījumā, ja Glēdisa neatnāks ne nākamajā, ne, visvēlākais, aiznākamajā dienā, mums vajadzētu sūtīt Kainu un Ābelu viņu meklēt.
Tā arī izdarījām. Viņi palika projām trīs dienas, tomēr skuķi atrada. Viņa bija daudz ko piedzīvojusi. Pirmajā naktī viņa tumsā iekritusi upē un aizskalota tālu projām, — cik īsti, to viņa nezināja, — un beidzot izmesta uz smilšu sēkļa. Pēc tam viņa uzturējusies kāda ķengura ģimenē, kur piedzīvojusi vies­mīlīgu uzņemšanu un jautri pavadījusi laiku. Brīnišķi laipnā un sirsnīgā ķenguru mamma ik rītu izņēmusi savus bērnus no kabatas, devusies pāri kalniem un lejām gādāt barību un mā­jās atgriezusies ar pilnu kabatu visskaistāko augļu un riekstu; un gandrīz katru vakaru ieradušies viesi — lāči, truši, klijāni, cāļi, lapsas, hiēnas, seski un citi radījumi, — visi līksmi plosī­jušies un draiskojušies, vārdu sakot, gājis augsti. Zvēriem lai­kam bijis žēl, ka bērnam nav kažoka, jo vienmēr, kad Glēdisa gulējusi, tie apseguši viņu ar lapām un zāli, lai pasargātu maigo miesu no aukstuma, un tā viņa bijusi apsegta arī tad, kad zēni viņu atraduši. Pirmās dienas viņa ilgojusies pēc mā­jām, bet vēlāk tas pārgājis.
«Ilgoties» bija Glēdisas izgudrots vārds. Mēs ierakstījām to vārdnīcā un drīz izpētīsim tā nozīmi. Pēc savas uzbūves tas ir līdzīgs vārdiem, kādi mums jau ir un kuru nozīme ir pavisam skaidra, turpretī šo mēs pagaidām neizprotam. Vārdnīcas sa­stādīšana ir ārkārtīgi interesants, bet grūts darbs; kā saka Ādams . . .

LAPPUSE NO IEVAS AUTOBIOGRĀFIJAS, 920. GADS KOPŠ PASAULES RADĪŠANAS

Ak jā, tanīs senajās dienās, kad bijām naivi un vientiesīgi, mūsu aprobežotajos pratiņos i sapnī neiešāvās doma, ka mēs, pazemīgie, nepazīstamie un nenozīmīgie mazie ļautiņi, kopjam, lolojam un veicinām vissvarīgāko un izcilāko notikumu, kam pasaules telpā lemts piepildīties šai tūkstošgadē, — proti, cil­vēku cilts dibināšanu!
Tiesa, pirmajās dienās pasaule bija tīrais tuksnesis, bet drīz vientulība izkūpēja kā dūmi. Trīsdesmit gadu vecumā mums bija trīsdesmit bērnu, un mūsu bērniem savukārt bija 300 at­vases; pēc divdesmit gadiem iedzīvotāju skaits sasniedza sešus tūkstošus; otrā gadsimta beigās to varēja jau rēķināt miljonos. Jo mūsu cilts dzīvo ilgi; nāve aizsauca tikai nedaudzus. Vairāk nekā puse manu bērnu ir vēl dzīvi. Es nemitējos dzemdēt, ka­mēr sasniedzu pusmūžu. Visi mani bērni, kas pārdzīvoja pirmos bīstamos mūža gadus, dzīvo vēl šobaltdien, un tāpat noticis ar citām ģimenēm. Cilvēku cilti tagad var skaitīt miljardos.

METUZĀLA DIENASGRĀMATA

PIRMAIS FRAGMENTS

747. gads kopš pasaules radīšanas
CETURTĀ mēneša pirmā diena. Šodien man apri­tēja sešdesmit gadi, jebšu mana dzimšanas stunda sita 687. ga­dā kopš šīs pasaules radīšanas. Un atnāca pie manis daži no manas dzimtas, mīļi lūgdami, lai ņemu sev sievu, tā ka mūsu cilts zudībā neietu. Esmu par jaunu, lai saviem pleciem tādu nastu uzkrautu, kaut arīdzan man zināms, ka mans tēvs Enoks, mans vectēvs Jareds, mans vecvectēvs Maālaleēls un mans vecvecvectēvs Kenans visi apņēmuši sievas tanī mūža gadā, kuru es tiku sasniedzis šodien. Visi tie sacījuši savu padomu par mani, un visiem sakrīt tanī ziņā, ka man jāņem sieva, jebšu esmu sava tēva vecākais dēls un mantinieks šim augstam na­mam (kad pienāks mana kārta) un visvarenais valdnieks pār pilsētām, zemēm un amatiem, kas tur klāt piederas, — tas viss man piekritīs, kad dieviem labpatiks aizsaukt no šīssaules tos mantiniekus un vecākos brāļus, kuri ir pie dzīvības un patlaban stāv starp mani un šiem augstajiem godiem.
Desmitā diena. Devu dāvanas dažiem gudrajiem un to kalpiem un atlaidu tos, lai tie staigātu uz savām zemēm, jebšu neredzu vairs vajadzību pēc skolotājiem, ja apdomā, ka mana jaunība beigusies un vīra gadu slieksni esmu pārkāpis. Viedajam Ucam, kas tālās Noda zemes senajā Enoka pilsētā mīt, devu līdzi centurionu un daudzus dūšīgus karavīrus no sa­vas miesassardzes, lai tie aizstāvētu viņu un viņa karavānu pret Jabala bērniem, kuri tuksnešos šo ceļu apsēst mēdz. Viņa mazmazmazmeita Cilla šimbrīžam vēl kavējas sava ciltsbrāļa Abakuka namā, jo rod patikšanu savu viesošanos paildzināt, bet radinieki savukārt — viņas sabiedrību baudīt. Sī ir piemī­līga jaunava un kautra.
Astoņpadsmitā diena. Mūsu pilsētas celšanas gada­diena — svētīts lai Aumrāts un visi, kas mīt iekš tās mūriem! Mans vecvectēvs Maālaleēls, kas pirms trim simtiem gadu tika tai stūra akmeni licis, sēdēja augstu savā goda vietā templī un saņēma pilsētas vecajos, teikdams tās dižumu un spēku, un varu, un tās būvju krāšņumu un norādīdams, ka skatījis pirmo namu ceļamies un vērojis, kā pilsēta augusi no šā necilā asna.
līdz tagad piecus kalnus un ielejas sedz un savos mūros tik daudz ļaužu patver, ka neviens tos saskaitīt neiespēj. Un patiesi tā ir glīta pilsēta ar tempļiem un pilīm, un stiprām sienām, un ielām, kam gala nav, un neatradīsies teitan neviena nama, kas no akmens nebūtu celts. Pirmā māja ir sabrukusi pīšļos, bet ne­skaitāmi cilvēki, godbijības pilni, ierodas to skatīt, un nevie­nam nav atļauts to bojāt, taču daudzi nesaprātīgi ļautiņi, no tālām zemēm nākdami, savā uzpūtībā paraduši ieskrāpēt uz nama akmeņiem ne vien savus vārdus, bet arīdzan nevienam nezināmās vietas, kur to šūpulis kārts, — tas ir muļķīgi un liek mums noprast, ka darītājs ir stulbenis.
Divdesmit ceturtā diena. Šinī dienā mana tēva galma priekšā savu mākslu daži jokdari rādīja, no kuriem viens uguni ēda, bāzdams mutē karstas ogles, samaldams tās ar zobiem un norīdams, kā arīdzan dzerdams degošu eļļu, pie tam itin nekas nerādīja, ka viņš nelabumu justu; izskatījās, itin kā viņš būtu apmierināts un sātīgi paēdis.
Tad otrs, palicis apakš groza bērnu, izdūra tam cauri zo­biņu un izvilka atpakaļ, asinīs pilošu, pie tam mazais visu laiku brēca. Kad nu grozu apkārt apgrieza, nekur nebija saredzams nedz bērns, nedz tā asinis. Tak tās ir vecas burvības ar mazu vērtību.
Trešais aprija līku zobiņu, tik garu kā cilvēka roka. Šis bija piemīlīga izskata burvju mākslinieks ar glaudīgu mēli, tak vē­lējos, lai taptu saplosītas viņa iekšas un tā beigtos šī izrāde, jebšu ne es, ne kāds cits iedrošinājāmies mana tēva klātbūtnē nedz apsēsties, nedz aiziet, kamēr vien viņam palikt labpatika. Bet viņam viss gauži gāja pie sirds un likās apbrīnojams, kas nāk no tā, ka viņš vientulībā uzturas un zinībām ziedojas, un neredz tikpat ka nenieka, kas notiek pasaulē. Patiesi, kā es saku, šīs nodrāztās asprātības iekveldināja viņa apbrīnošanu tik stipri, it kā viņš pēdējais lempis būtu, kas pirmoreiz pilsētu redz.
Pēc tam gāja viņš uz teātri ar lielu greznību, un viss galms, krāšņi ģērbies, gāja viņam līdzi. Jaunais kumēdiņu rādītājs Lucs, kurš beidzamā laikā visā zemē slavens kļuvis, tā kusti­nāja mūsu sirdis, dižajā un cēlajā klasiskajā lugā «Izdzīšana no Ēdenes» (tagadējos modernajos laikos nav uzrakstīts ne­viens darbs, kas būtu salīdzināms ar šo) tēlodams Ādamu, ka visi skaļi raudāja un daudzkārt cēlās kājās, un kliedza, palik­dami stāvot tik ilgi, ka likās, tam nekad gala nebūs. Tad pēkšņi Jebels ienāca, mana vecvecvecvecvectēva Enosa pusbrālis, kura lielo gadu skaitu vēl allaž nevar i nomanīt, un sarauca uzacis, un ņēmās grozīties gan uz vienu pusi, gan otru, raudzīdamies cilvēkos ar līdzjūtību, it kā gribētu sacīt: «Vai patiesi to viņi sauc par tēlošanu?» Tā viņš rīkojas allaž, būdams apmierināts vienīgi tad, ja tas ir kaut kas vecs un muļķīgs, ko viņš redzējis un citi ne, nopulgodams visu, kas moderns, par seklu un tukšu un tādējādi laupīdams prieku gan pats sev, gan citiem. Tad viņš, uzpūties un augstprātīgs, ņēmās skaļā balsī gari pār­spriest, kāds teātris bijis agrāk, pirms šie izvirtušie laiki pie­nākuši, teikdams: «Kad dzīvoja lielais Uciels, raugi, tad tik bija Ādams! Žēlīgais dievs, kad mēs, kas esam redzējuši īstu spēli, pametam skatienu atpakaļ un atceramies, kāds bija teāt­ris pirms četriem vai pieciem simtiem gadu,» — un tad tas kuri­nāt kurināja savu rūgtumu, līdz sāka tā lielīties un tādus pārdro­šus un neticamus melus melst, ka sirdi pārņēma ilgošanās, lai ātrāk pienāktu laiks, kad varētu tencināt dievu, ka šis pļāpa pie saviem zudušajiem ideāliem aizgājis. Cik apnicīgi ir šādi cil­vēki, skābi un bezzobaini, un veci, un tā vien rādās, ka tie dzī­votu pāri savam laikam tikai tādēļ, lai mestu citam vaigā savus kožu saēstos brīnumus, kas notikuši tik sen, ka jau aizmirsti un netop ne no viena nožēloti, izņemot viņus pašus. Vecumam ir sava pievilcība, tak šāda izrīcība to vis negrezno. Es, nudien, viņam to pateiktu, ja tādas valodas piedienētu maniem jauna­jiem gadiem un pūkainajai bārdai.
Divdesmit septītā diena. Šodien Cuārs, viens no maniem vergiem, uz vaiga manā priekšā nokrita, pazemīgi at­gādinādams, ka patlaban seši gadi aprit, kopš viņu atpirku no viņa tēva. Pasaucu savu pārvaldnieku, un tas man apliecināja, ka Cuāra sacītais tiesa esot. Tā kā šis vīrs ir ebrejs, nevarēju viņu ilgāk turēt, tādējādi pateicu, ka viņš ir brīvs no verdzības. Tad viņš atkal paklanījās līdz zemei, teikdams: «Mans kungs, man ir sieva un bērni.» Šai mirklī, nemaz neapdomājis, gandrīz jau pasacīju: «Ņem viņus sev līdzi,» — tak mans pārvaldnieks, ce­ļos krizdams, iesaucās: «Ak mans princi, kaut arī grūts ir mans pienākums, man tas jāpilda: kad tu viņu nopirki, viņš bija viens kā koks; tava žēlība deva viņam sievu, un viņa bērni piedzima verdzībā.» To dzirdot, liels apjukums manu sirdi pārņēma, jebšu, agrāk nesastapies ar tādu gadījumu, nezināju, ko darīt, taču sacīju: «Nu, ja tā, tad lai tā arī ir — dod viņam naudu un drēbes, un lai viņš aiziet no šī nama viens, tak esi laipns pret viņa sievu un bērniem, lai tie netop nedz pārdoti, nedz arī trū­kumu cieš.»
Tad Cuārs piecēlās un palocījies izgāja ārā, salīcis kā cil­vēks, kura plecus spiež jo lielas bēdas. Man nebija mierīgi ap sirdi, kauču tiku rīkojies pēc likuma. Vēlējos, kaut būtu citādi. Devos apskatīties, liegdams sargiem nākt līdzi, un atradu viņus vienotra skavās, bet klusus un mēmus, ar sejām kā akmenī kal­tām, acīs tiem nebija asaru valgmes, abi bērni vecākiem uz ceļiem sēdēja, strīdēdamies par taurenīti, ko viens noķēris. Aiz­gāju atpakaļ uz savām istabām, tak viss mans dzīves prieks bija zudis, tas likās dīvaini, jebšu šie bija tikai vergi, pīšļi zem manām kājām. Tas prasās tapt sīkāk apdomāts.
Divdesmit astotā diena. Atgāja šie nabaga ļau­tiņi pie manis, un Cuārs ar izmisumu vaigā, kas gaiši runāja pretī viņa vārdiem, sacīja: «Mans kungs, klausīdams likumiem un paražām, esmu atnācis pavēstīt, ka mīlēju savu kungu un savu sievu, un bērnus un atsakos no brīvības, tālabad lai manu ausi piedur ar īlenu pie durvīm tiesnešu vaiga priekšā, un lai tas ir par zīmi, ka es un manējie būsim par kalpiem mūžīgi, jebšu tas vai pat nāve ir labāki nekā manis atšķiršana no tiem, kas man dārgāki par maizi un saules gaismu, un dzīvības elpu.»
Nezinu, vai mana izrīcība bija pareiza, bet mana sirds ne­spēja ciest, skatot tādu izsamišanu, tālabad es sacīju: «Tas ir bargs un cietsirdīgs likums; esiet visi brīvi un staigājiet savu ceļu, lai sirdsapziņa mani vairs nemocītu.» Šie bija gauži vēr­tīgi kalpi, bet lūdzu dievu, lai viņš man neliktu nožēlot, ko esmu darījis, jebšu mana manta un bagātība ir tik liela, ka nabaga ļautiņu atlaišana pielīdzināma tikpat kā graša aizmešanai.
Piektais mēnesis, trešā diena. Neiet pie sirds man princese Sāra, mana radinieka Elijas mazmeita, kauču vi­ņas nams ir bagāts un varens, un sens, kā arī neņemšu viņu par sievu, ja vien tēvs mani uz šo soli nespiedīs. Viņa bija at­gājusi atkal pirms trim dienām ar lielu svītu augstmaņu un zemāku kalpu, lai viesotos mana tēva pilī, kas paceļas iepretī manai jaunajai pilij un nav tālu no tās. Šī meitene ir gandrīz vienā vecumā ar mani, gan maķenīt vecāka — nupat pārkāpusi sešdesmit pirmā gada slieksni, tas ir nepatīkamāk, nekā ja vi­ņai piecdesmit deviņi būtu. Bet, ak kungs, kamēr šinī mūža posmā tai vajadzētu būt ziedošai un līksmai, tā iztaisās tik no­pietna kā precēta bērnu māte, un tās izskats ir kā nobriedušai sievai, un ādas krāsa pelēka. Tā nežēlo pūliņus, lai izliktos gudra un mācītā, un staigā apkārt, degunu gaisos izslējusi, it kā cēlās pārdomās gremdējusies. Lai dievs dod, ka tā neaizķer­tos ar šo sava vaiga rotu aiz kāda koka zara un tādējādi nepa­kārtos, jebšu deguns tai ir palīks un šādam nolūkam tieši pie­mērots. Sekojot mūslaiku paražai, tai uz galvas ir pulka vairāk tādu matu, kas pirkti tirgū, nekā tādu, kas pašas dabas doti. Ja nu būtu pieņemts arīdzan pie deguna, kas mums dots no dieva žēlastības, pielikt tikpat lielu gabalu, tad, brīnos, ko šī sieva gan darītu? Lai kur tā savus soļus virzītu, tā staipa sev līdzi šņorē iesietu pinkainu un nejauku suni un, kad atsēžas at­pūsties, ņem sev to klēpī un glāsta, un, kad auksts ir, ieģērbj tā rumpi sarkanā, izrakstītā drānā, lai sasaldēšanās vai drudzis to viņsaulē neaiznestu un pasaulei jāsēro nebūtu. Lai nolādēta ir diena, kad mani piemeklēs nelaime un būs lemts iemantot šo vietu un tā pavēlnieces mīlestību. Amen.
Piektā diena. Atgāja Cuārs un viņa sieva Māla, kad es pastaigājos Strūklaku Pagalmā, un nokrita uz vaiga manā priekšā zemē,, lai uzrunātu mani lūgdamies, un, kad sargi gra­sījās rupji ar tiem apieties, ka tie traucējuši manu vientulību un pārdomas, tad es to neļāvu, jebšu kopš brīža, kad nesen biju pret tiem žēlastību izrādījis, pār mani bija nākušas raizes par nabaga ļautiņu likteni. Kad nu tie lūdzās, lai es tos savā kal­pībā ņemtu, tad tā arīdzan darīju, kauču dīvaina bija vientie­sība, ar kādu tik zemas kārtas radījumi iedomājās traucēt ar savām lūgšanām tik dižu cilvēku kā mani; un es noliku Mālai kalpot sievu galā un Cuāram būt manā tuvumā par pāžu pa­vēlnieku un devu abiem labu algu, par ko tie bija gauži patei­cīgi, jebšu nebija tik lielu laimi nedz gaidījuši, nedz cerējuši.
Ap dienvidu redzēju meiteni Cillu paejam garām pils liela­jiem vārtiem, un tai sekoja viens vienīgs kalps, jebšu tās cilts nav lepna un bagāta. Ucs, tās vecvecvectēvs, ir augsti mācīts, tak nāk no neciliem senčiem. Tie zemojas elku dieviem, pielūdz Baalu, un tālabad likums tos spaida un atņem dažus labumus. Šī meita ir ļoti daiļa, pat daiļāka, nekā iepriekš man rādījies bija.
Desmitā diena. Visa pilsēta saskrēja uz ielām, mū­riem, namu jumtiem un visām vietām, kas jo tālu ļauj skatie­nam sniegt, lai redzētu pilsētā nākam mežoņus no slavenās Jabala cilts, kuru mājokļi nevis nami, bet teltis ir un kuri klīst krustu šķērsu pa lielajiem tuksnešiem tālu ziemeļaustrumos pie Noda zemes robežām. Šie bija skaitā divdesmit, lielāki un ma­zāki virsaiši ar daudziem kalpiem, visi kamieļu un dromedāru mugurās sēdoši, ģērbušies ar fantastisku, barbarisku greznību; un tie gribēja manam tēvam pakļauties un miera līgumu no­slēgt, un tad tie saņemtu preces un greznumlietas, un darba rīkus, ko zemi kopt, un pretī dotu solījumu atmest laupīšanu uz lielceļiem un mūsu karavānas un tirgoņus neaiztikt. Tā tie nāk pie mums ik piecdesmit vai sešdesmit gadu un tad iet un lauž, ko nolīguši, un atkal nekārtības dara. Tak ne allaž tie vainīgi ir. Tie apņemas iet un dzīvot zemēs, kuras iedalītas to tiesā, un baroties no mierīgiem amatiem, bet uzticības vīri, kas izsū­tīti pār tiem valdīt, tos apkrāpj un tiem pāri dara, un aizdzen uz citiem lēģeriem, kuri tik labi nav, un atņem tiem auglīgās ze­mes un medību vietas, un, kad tie pretojas, ar sitieniem moka,— un to tie nepacieš; un tā nu tie naktī ceļas un apkauj visus, kas pagadās pie rokas, atriebdami savu valdnieku nodevību un spaidus kā prazdami. Tad dodas mūsu armijas nest postu to pavardiem, bet nenieka neiespēj. Tie, kas šodien atnāca, stai­gāja pa pilsētu, skatīdami tās brīnumus, taču nebilzdami ne vārda, kā arī nekā citādi neizrādīdami savu apbrīnošanu. Au­diencē daudzas sirsnīgas runas no abām pusēm tapa teiktas un virsaiši ēdināti un dzirdināti, un aizsūtīti mājup ar bagātī­gām dāvanām, lielākoties darba rīkiem, ko zemi kopt, kurus tie par ieročiem pārkais un ar kuriem no jauna pret saviem vajātā­jiem izies. Tie bija skatā mežonīgi, vaigā nikni vīri, pie kuriem it tīkami acis pamielot varēja; tak ir viņi, ir citas tādas pašas ciltis iraid manam tēvam un tā padomei kā dadzis acī. Dieva tiem nav; un, ja mēs savas sirds lēnprātībā nosūtām misionāru, lai tas mācītu, kā jādzīvo, tie uzklausa ar cieņu visu, kas tam sakāms, un tad apēd to. Tas stipri aizkavē apgaismības izpla­tīšanos.

OTRAIS FRAGMENTS

Desmitā diena. Nav vajadzīgs ilgs laiks, lai aprobe­žoti ļautiņi ar ko jaunu aizrautos. Raugi, nav paspējuši vēl divi gadi mūžībā nogrimt, kad atkal kāda sena bumbas spēle ievesta tapusi, un jau uz visu lupām ir vārdi, kas zīmējas uz tās likumiem un kārtību, tā ka nopietnāku un arīdzan tādu ļaužu ausis, kas ar svarīgākām lietām aizņemas, sāpēt sāp un mokās lielās ciešanās no šās aplamās tarkšķēšanas. Ja kāds vīrs ar viltu savu tuvāku apkrāpj, tā ka no tā bēdām sev la­bumu gūst, tad tumšais pūlis teic, ka tam pa tīro salikts esot. Un, ja kāds pēkšņi lielu uzvaru ir guvis, tad par tādu runā, ka tas esot vārtos pa pirmo zorti iesist mācējis.
Tā nu šīs pretīgās runas kroplības ar uzbāzīgu nekaunību mūsu valodas šķēros un audos iespiedušās ir un dara nedaiļu to, kas pirms tam bija glīts un ausij tīkams. Šodien pēc mana tēva pavēles šo sacensību viņa pils lielajā pagalmā izveda, tā­das pašas spēles paražas kā pirms trim gadu simteņiem ievē­rojot. Deviņi vīri, savus kāju ikrus sarkanā ietērpuši, cīnījās pret otriem deviņiem, kuru ikrus zilas zeķes sedza. Daži no tiem, kas bija zilā ģērbti, cits no cita patālāk stāvēja saliekušies, del­nas pret ceļiem atspieduši, un modri uz priekšu raudzījās; šos par aizsargiem sauc — kāpēc, tas dievam vienam zināms. Man tas nedz saprotams ir, nedz arī man to saprast kārojas. Viens no sarkanzeķainajiem stāvēja, rungu ap galvu griezdams, ik pa brīžam to pret zemi uzsizdams, tad atkal gaisā griezdams. Vi­ņam aiz muguras līkņājās kāds zilzeķis, kas bieži sev plaukstās spļāva un par ķērāju dēvējās. Viņam blakām locījās cits, par tiesnesi saukts, pēc mūsdienu paražas ģērbies, tas ar kūju zemē zīmes skrāpēja, tak, ciktāl varēju noprast, jēgas no tā nekādas vis nebija. Tad šis bilda: «Zema bumba.» Uz ko viens no zilzeķiem ar negantu spēku triektin trieca bumbu taisni virsū tam, kas kūju vicināja, tak nenogāza to zemē, jebšu nebija labi no­mērķējis. Te piepeši visi par aizsargiem dēvētie saspļāva saujās un noliecās, un atkal ņēmās modri lūkoties. Tas ar kūju ļāva, lai bumbu pulka reižu pret viņu met, tak lieca savu rumpi allaž uz priekšu un atpakaļ un tā izglābās; tiekams citi saujās spļāva, šis ar savu milnu pūlējās tiesnesi pasist, tomēr nekādi to ne­spēdams, jebšu bija gauži neveikls. Bet tā stunda sita, un viņa roka bija laimīgāka, un tiesnesis gulēja beigts, kas mani varen ielīksmoja, tak šis arīdzan nokrita, jebšu nebija bumbas vairī­ties pratis, un tā šoreiz sašķēla tam galvaskausu, man par gaužu patikšanu un sirds apmierinājumu. Domādams spēles galu tuvu esam, es mīļi lūdzu tēvam ļaut man iet, ko tas arī­dzan neliedza, kauču visi man blakus palika uz vietas, lai skatītu pārējos piebeigtus topam. Bet es jau biju saskatījies gana un vairs neiešu uz tādām čīkstēšanām, jebšu trāpīgi cirtieni nāk gausi, tādā sakarībā spēlei trūkst dzīvības. Turklāt bija tur arī Jebels, uzpūties aiz nicības par modernajiem spēlētājiem un lie­līgs uz kādu neuzvaramu Devītnieku, ko pirms trīssimt gadiem pazinis un kas tagad miris un trūd kapā, — lai slavēts Dievs, kas labi dar` ko darīdams.
Divpadsmitā diena. Šo divdesmit gadu laikā nemi­tīgi pieņēmušās spēkā valodas, ka mūsu ķēnišķīgās cilts galva, zemes tautu tēvs, visdiženais, viscēlais, viscienījamais Ādams (lai miers ar viņu!) nodomājis manu tēvu viņa galvaspilsētā apciemot; kā nu tapis zināms, tās nav vairs tukšas runas, bet skaidra patiesība. Jau sūtņi ar vēstīm tuvojas. Jo liels satrau­kums valda pilsētā, visi līksmo un dievam tencina. Mans tēvs pavēlēja pirmajam ministram par pienācīgu sagaidīšanu rū­pēties.
Trīspadsmitā diena. Atnāca šinī dienā uzticības vīri; šie ziņoja, ka sūtņi kavējas Balkas oāzē, astoņpadsmit dienu gājienā no šejienes uz dienvidiem.
Četrpadsmitā diena. Citu runu vairs nav kā tik par svarīgajām vēstīm un sūtņiem. Ap saules lēktu mana tēva vēst­neši devās ceļā grezni apģērbti, kā arī nesdami sev līdzi dāva­nas — zeltu un dārgus akmeņus, vircas un goda drānas. Karo­giem vēdot un kara trumetēm skanot, tie gāja spīdēdami un vi­zēdami, tiekams man no to garās rindas un trokšņa nogurums uzmācās. Cilvēku barus, kas uz namu jumtiem bija sakāpuši vai klaigādami sūtņiem sekoja, nav neviena spēkos saskaitīt. Patiesi tā ir dižena diena.
Piecpadsmitā diena. Mans tēvs pavēlēja par jaunu izrotāt Palmu Pili, lai tur sūtnis un tā pavadoņi apmesties va­rētu. Astoņsimt amata pratēju un mākslinieku steidzīgi ķersies pie darba, lai visu pārkrāsotu, apzeltītu un atjaunotu.
Sešpadsmitā diena. Biju muzejā, lai aplūkotu vīģes lapu un savādu, nemiecētu zvērādu ģērbus, ko mūsu vecāki sen­dienās Ēdenē valkājuši. Kā arī Liesmaino Zobiņu, kas Eņģelim ap gurniem apjozts bijis. Kad nu pilsētā tagad valda tāds sa­traukums, kurš aug augumā, tad muzejs, kā dzird, varot tikai nedaudzus tūkstošus no viesiem uzņemt, kas ik dienas lūdzot, lai pie svētumiem ielaisti taptu. Lai tiktu man palūkoties ar vienkāršu ļautiņu acīm un paklausīties ar vienkāršu ļautiņu ausīm un nebūtu pašam par nezin kādu zilu brīnumu jābūt, uz kuru visi acis bola un moka nost ar saviem cieņas pierādīju­miem, kas manam augstajam stāvoklim pienākas, es gāju tur, par vienkāršu mohaku*(Netulkojams. Nozīmē kaut ko labāku par amatnieku un sliktāku par mākslinieku — tik smalkas tos laikos bija kastu atšķirības. «Vēstuļu no Ze­mes» izdevēja piezīme. (M. T.) ) pārģērbies, pat nevienu kalpu līdzi ne­ņemdams. Vairāki simti gidu pa lielajām istabām staigāja, kuru rindām ne gala, ne malas neredz, un skaidroja par savāktajiem brīnumiem viesiem, kas gāja tiem nopakaļus un klausījās, mu­tes atplētuši. Ievēroju, ka gidi nestāsta par dārgumiem tāpat vien, kā pagadās, bet pēc savas īpašas kārtības, un ka to va­loda pēc vecas ieražas senseno vārdu secību saglabājusi un ir skarba, vienmuļa, salta un nejūtīga, kā kad mašīna te runātu.
Tas, kam es sekoju, bija četrsimt gadu par gidu bijis un dien­dienā visu šo ilgo laiku vienu un to pašu ļerinājis, tā ka nu vairs nebija kungs pār savu mēli; kad tā reiz sāka šaudīties, tad Dievs vien to varēja apstādināt pirms runas beigām. Šie muļķīgi uzpūtīgie un dīžīgie vārdi, kam reiz varbūt kāda iespai­dīga skaņa bija, tagad var tikai par apsmieklu kalpot vai līdz­jūtības asaru acī ieriest, tik tukši un sekli tie rādījās. Ak nabaga vecais, izkaltušais ēzelis, trīsreiz es to pārtraucu, pārbaudīt gri­bēdams. Tā bija, kā jau domāju; mana iejaukšanās izsita to no sliedēm, un tam vajadzēja griezties atpakaļ un sākt visu no gala. Tas bija tā. Viņš uzsāka savu sakāmo: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāzmoja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem…» Pārtraucu viņu, vaicādams par kādu mil­zīgu lietu, uz kuras rakstīts bija: «Dārza Atslēgas līdziniece un pakaļtaisījums, kura oriģināls atdusas Kaina dārgumu krātuvē tālajā Enoka pilsētā.» Vārgulīgais gids bija gauži apjucis no tā un pielika visus pūliņus, lai man atbildētu, mēģinādams vienu un tad otru reizi, bet veltīgi; tad tas sāka domāt, pie ku­ras vietas pirmiņ savā gaudenajā runā palicis; kad arī tas ne­palīdzēja, nabadziņš sāka no gala, ķērkdams kā pirms brīža: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāz­moja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem …» Kad nu pār­traucu viņu vēl divas reizes, viņš allaž atgriezās pie sava nolā­pītā: «Raugiet šo bargo ieroci.» Tak pēkšņi viņam uzausa gaisma, jebšu viņš ieraudzīja pūli uzjautrināmies un noprata, ka izsmiets top, un viņš pagriezās pret mani, teikdams: «Lai gan neesmu dižas cilts un augstā amatā, tak neklājas vis neuzvedīgam jauneklim no mohaku kārtas manus sirmos matus izņirgāt.» Būdams sadusmots, jebšu iepriekš nekad nebiju tādu apvainojumu piedzīvojis, gandrīz pateicu: «Likuma vārdā, kas apvaino kādu no ķēniņa nama, lai maksā ar savu galvu.» Tak laikā attapos un nevēru vaļā muti, noņēmies citā reizē likt to sist krustā kopā ar tā ģimeni.
Redzēju, ka nekas tā nepiekaldina ļaužu ziņkārīgos skatie­nus kā vīģes lapa. Tomēr pēc taisnības tā nav vīģes lapa, bet gan tās kauli, jebšu miesa visa ir satrunējusi un sabrukusi pīš­ļos, atstājot tikai stiegras. Atrodas gan mēlneši, kas teic, ka mums nebūšot īsteno Dārza tērpu trūkums, kamēr vien vīģes koki augšot un būšot zvēri, kuri šos svētos dārgumus atjauno­šot. Kas uz mani attiecas, es nebilstu ne vārda, jebšu te jābūt gauži piesardzīgam. Tak man sirds sāp, kad atceros, ka vēl šo­baltdien ikvienā no septiņām pilsētām Vienīgi īstais un Patiesi Liesmojošais Padzīšanas Zobins atrodas. Tas sirdī šaubas vieš.
Tanī brīdī garām pagāja mīlīgā elku pielūdzēja un pazuda pūlī, un izgaisa manam skatienam. Tūlīt ļāvos sapņiem un ap­cerei un tā, zaudējis patikšanu lūkoties brīnumos, kas te sa­krāti, virzīju savus soļus mājup.
Divdesmitā diena. Kaut jele drīzāk ar dieva palīgu šie sūtņi atietu, jebšu ļaudis pavisam galvas zaudējuši. Visa pilsēta tik vien runā kā par dižo notikumu un kā to cienīgi sa­gaidīt. Tak daudz dienu vēl aizritēs mūžībā, tiekams šīs cerības augļus atnesīs.
Divdesmit septītā diena. Lai satrun visa Jabala cilts! Lai sakalst roka, kura nerimās, cēlās ērģeles un brīnišķo arfu radījusi, b.et ieslēdza vēl kastes iekšienē arī nevaldāmo velnu un ļāva, lai visvisādi klaidoņi, rokturi griezdami, spiestin spiestu no tās raudas un gaudas, tās par Mūziku dēvējot. Šīs jaunās mocības, kopš kuru izgudrošanas i gadsimts nav pagā­jis, kā mēris izplatījušās jau uz visām pusēm, tā ka šimbrīžam jūs ikvienā pilsētā redzēsiet, kā staiguļi, kas no svešām zemēm atnākuši, šīs šausmīgās kastes maļ un biedros un draugos sev mērkaķi tur. Būtu vēl paciešams, ja mūzika mainītos; bet, ak posts, tas visas vienu meldiņu velk — jauno meldiņu, kas ļaužu patikšanu pirms gadiem trīsdesmit sāka atrast un no modes laikam tik tad izies, kad pasaule noslīks muļķīgajos plūdos, par kuriem aplam dievbijīgi plānprātiņi ar sliktu gremošanu laiku pa laikam pļāpā un pareģo. Runā, ka gaidāmās svinības mūsu kastes griezēju baram varen daudzus palīgus piepulcinājušas, tā ka nu to pilsētā ir veseli astoņdesmit tūkstoši, kas visi tik maļ un maļ bez mitas raudulīgo dziesmiņu: «Ak, skūpsti mātes vietā Hagagu.» Patiesi, nevaru to vairs paciest. Kaut arī Hagags zemē ielīstu, man tāpat nebūtu gana, tik liels ir mans nik­nums, ka tas jelkad dzimis, jebšu tas ir vainīgs, ka šis posts pār mūsu galvām nācis.
747.gada sestā mēneša otrā diena. Vakardien atnāca mana tēva sūtņi, līdzi vezdami augstos vēstniekus, ko mans tēvs ar lielu svinību pie pilsētas vārtiem saņēma. Gara bija procesija un savādās drānās ģērbusies, un viss bija glīts un acij tīkams. Pilsēta bija vai prātu zaudējusi aiz sajūsmas. Nekad visā savā mūžā vēl netiku tādu troksni dzirdējis un tādu kņadu redzējis. Ik nams un iela, un visas pilis laistījās uguņos augu nakti, un tie, kas mita tālajos austrumpuses kalnos, teica, ka pilsēta ka dārgakmeņiem nosēta ieleja rādījusies un tik maigā gaismā mirdzējusi un vizējusi, ka tīri vai prāti sākuši jukt.
Sūtnis savas atnestās vēstis pasludināja, un šaubu nu vairs nav. Ādams patiesi nāks, laiks ir nolikts: 787.gads vai nāko­šais pēc tā. Šī ziņa tika tautai nesta, un nu visā pilsētā līksmas klaigas dzird. Manam tēvam labpaticis izdot pavēles, lai ga­tavošanās tādam varen izcilam notikumam ievadīta taptu.
Nu sāksies spēles un citas izpriecas sūtnim par uzjautrinā­šanu, tālabad mans tēvs licis, lai divus mēnešus, tiekams tas dūrēs, visi to dusēšanas dienu turētu.

IZVILKUMS NO «RADIKĀĻA» 916.GADA JANVĀRA NUMURA

…KAD iedzīvotāju skaits sasniedza piecus miljardus, to ap­gādāšana ar uzturu kļuva zemei par smagu nastu. Tomēr kari, sērgas un bada gadi laiku pa laikam nesa zināmu atvieglojumu un samazināja pārmērīgi lielo slogu. Neaizmirstami svētīgs bija 508.gads, kad bads ar visai efektīvu mēra palīdzību devi­ņos mēnešos noslaucīja no zemes virsas sešpadsmit simtu mil­jonu ļaužu.
Tas gan nebija daudz, bet labāk nekā nekas. To pašu var sacīt par līdzīgiem notikumiem vēlākos laikos. Iedzīvotāju nasta no gadsimta gadsimtā kļuva smagāka un smagāka, drau­dīgāka un draudīgāka, līdz ar ko attiecīgi padziļinājās arī šī fakta izraisītā stāvokļa nopietnība.
No tiem, kas pārdzīvoja bērna gadus, mira tikai nedaudzi. Vidējais mūža ilgums bija sešsimt gadu. Šūpuļi tik pildījās, pil­dījās un pildījās bez mitas, bez gala, bez jēgas; kapsētās reti kad varēja redzēt rosmi, un uzņēmēji, kas nodarbojās ar apbe­dīšanu, ar mokām spēja uzturēt savas ģimenes. Mirstības gadī­jumu skaits sasniedza tikai 2250 no miljona. Saprātīgus cilvē­kus tas biedēja, pavieglākie ar to dižojās! Šie plānā galdiņa ur­bēji mūžam salīdzināja vienas desmitgades iedzīvotāju skaitu ar iepriekšējās dekādes rādītājiem un urravoja par vareno pie­augumu — it kā tas nestu pasaulei kādu labumu, kad patiesībā tā knapi varēja izplēst no zemes tik daudz, lai nebūtu galīgi jākar zobi vadzī.
Taču pats ļaunākais vēl bija priekšā! Dabiski, mūsu lielākās cerības mēs nelikām un nevarējām likt uz nejaušajiem bada un sērgu uzliesmojumiem, kuru izraisītās labvēlīgās sekas varēja būt vienīgi īslaicīgas, bet gan uz kariem un dakteriem, kuru palīdzība nepieviļ nemūžam. Tad nu palūkosimies, kas noticis. Pagājušos piecdesmit gados zinātne uz pusi samazinājusi ār­stu efektīvo rīcību. Kur agrāk ārsts parakstīja desmit nāves zāles, tagad viņš lieto tikai vienas. Veselus lielus apgabalus, kas agrāk skaitījās neveselīgi, uzlabotais sanitārais darbs pār­vērtis par kaut ko gluži pretēju. Ir atklāts, ka vairākumu vis­derīgāko un neārstējamāko slimību izsauc dažādu sugu mik­robi; un, ko jūs domājat, ir tādi cilvēki, kuri izmācījušies pada­rīt šo mikrobu pūliņus neauglīgus. Šinī sakarā dzeltenais drudzis, melnais mēris, holera, difterija un gandrīz it visas vērtī­gās kaites, kas mums bijušas pūrā, kļuvušas par izpriecām gar­laicības kliedēšanai, kamēr Valstij no tām nav lielāka labuma par vēdergraizēm. Mūsu postu vēl dziļāku padara apbrīnojamie sasniegumi ķirurģijā. Tagad var izgriezt slimu kuņģi, un cil­vēks dzīvo, cepuri kuldams, ietaupot turklāt vēl uz uztura rē­ķina. Ja kāds zaudē dzirdes vai redzes spēju, dakteri izurbj vi­ņam galvā caurumu un iepriekšminēto spēju atjauno. Ir iespē­jams nogriezt slimniekam rokas un kājas, pielikt to vietā citas, kas ņemtas no mehānisko piederumu noliktavas, un cilvēks ir tikpat kā jauns. Ja vajadzīgs, viņam var iedot jaunu degunu, jaunas iekšas, aplaimot ar jauniem kauliem, jauniem zobiem, stikla acīm, sudraba caurulēm, pa kurām norīt barību, vārdu sa­kot, izjaukt viņu pa sastāvdaļām un atkal salikt kopā, tā ka viņš ir divkārt izturīgāks pret visiem dzīves stiķiem un niķiem. Tas top veikts ar visādu dezinfekciju un anestēziju palīdzību, un ne no kādas gangrēnas, ne sāpēm nav ne vēsts. Tā nu karš ir gandrīz vai zaudējis savu vērtību; no simt ievainotajiem, kas agrāk būtu jauki nomiruši, tagad deviņdesmit deviņi mēneša laikā ir atpakaļ ierindā.
Kāds tad nu ir visas šīs mikrobu apkaušanas, veselības aiz­sardzības pasākumu drudža un cītīgās ķirurģijas attīstības sa­triecošais rezultāts? Pilnīgi drausmīgs: mirstība samazināta līdz 1200 cilvēkiem no miljona un muļķi par to līksmo, aiz lepnuma vai siekalodamies! Stāvoklis ir nopietns. Tādā garā tur­pinot, zemeslodes iedzīvotāju skaits ik divpadsmit mēnešos du­bultosies. Ar laiku pasaulē nebūs vietas, kur cilvēkam stāvēt, nemaz nerunājot par sēdēšanu.
Kur izeja? Es tādas neredzu. Mūža ilgums ir pārāk garš, mirstības procents pārāk nenozīmīgs. Cilvēkam vajadzētu dzī­vot trīsdesmit piecus gadus — pavisam īsu brītiņu — un mir­stībai vajadzētu būt no 20 000 līdz 30 000 no miljona. Pat tad iedzīvotāju skaits pēc katriem trīsdesmit pieciem gadiem būtu atkal divkāršojies, un pamazām arī tas no jauna kļūtu par nastu, un mums tāpat vajadzētu tikai ar pūlēm vilkt dzīvību.
Taču gods kam gods: dakteri mūs pievīla, karš izglāba. No­galināto un ievainoto skaits gan, protams, nesasniedz kaut cik iepriecinošus apjomus un līdz ar to stāvokli neatvieglo, tomēr nabadzība un iznīcība, kuru karš nes sev līdz, aizslauka tūksto­šiem un miljoniem mēslainē, atbrīvojot vietu jauniem ieceļotā­jiem. Karš ir gan rupjš, bet arī laipnīgs draugs. Tas notur mūs sešdesmit miljardu robežās, neļaujot vaiga sviedros strādājo­šajai pasaulei nosprāgt badā. Vairāk zemeslode piebarot ne­var …

PASAULE 920. GADĀ KOPŠ TĀS RADĪŠANAS

FRAGMENTS NO KĀDAS AUGSTDZIMUŠAS DĀMAS — TREŠA AUGUMA MĀSĪCAS DIENASGRĀMATAS

ŠODIEN pieņēmu Trako Pravieti. Viņš ir labs cilvēks, un viņa saprāts, pēc manām domām, daudz dziļāks, nekā ļaužu valodas to daudzina. Savu iesauku viņš iemantojis senos laikos un gluži nepelnīti, jo nevis pareģo, bet tikai sastāda prognozes. Ne uz ko citu viņš nepretendē. Viņš izstrādā tās uz vēstures un sta­tistikas pamata, izlietojot pagātnes faktus, lai noteiktu nākot­nes iespējas. Tas nav nekas cits kā zinātne, kas pielietojama praksē. Astronoms arī noteic, kad notiks saules aptumsums, un nevienam nenāks prātā apsūdzēt viņu mēģinājumā tēlot pra­vieti. Noass gan ir pravietis, un noteikti neviens nejūt pret viņu un viņa svēto sūtību lielāku cieņu par šo necilo iespēju un var­būtību sastādītāju.
Pazīstu Trako Pravieti jeb Trako Filozofu (viņu dēvē kā vienā, tā otrā vārdā) kopš trešā gadsimta sākuma, kad viņš vēl studēja koledžā. Toreiz viņam bija vai nu deviņpadsmit, vai divdesmit gadu. Esmu vienmēr lolojusi pret viņu siltas jū­tas; daļēji, protams, tāpēc, ka viņš ir mans radinieks (gan at­tāls), taču galvenokārt viņa nenoliedzami asā prāta un labās sirds dēļ. Viņš iemīlējās divdesmit četru gadu vecumā, kad ne pats, ne arī viņa meitene neatradās tādos apstākļos, lai va­rētu sev atļauties tādu greznību, jo abi bija nabagi un piederēja pie ģimenēm, kam piemita šī pati nelaime. Abas ģimenes bija diezgan cienījamas un attāla rada ar augstmaņiem, bet, kā Ādams mēdza teikt: «No cienījama stāvokļa paēdis nebūsi,» — un nebūtu visai saprātīgi uz šāda kapitāla dibināt ģimenes dzīvi. Es devu viņiem padomu kādu laiciņu pagaidīt, un viņi to, protams, darīja, jo Augstdzimušas Personas padoms bija un ir — likums: tāda ir mūsu cilts etiķete un paraža; taču viņi bija jauni un nepacietīgi un viens otrā briesmīgi iemīlējušies, un tā nu gaidīja tikai tik ilgi, turpretī citāda rīcība būtu ne­pārprotami nozīmējusi apgrēcību pret labo toni. Ar manu pa­līdzību viņš dabūja savā universitātē nelielu matemātikas pa­sniedzēja vietu un varēja to arī paturēt; viņš uzcītīgi strādāja un čakli krāja naudu. Nabadziņi cieta šos bada laikus (kā abi tos dēvēja), cik ilgi vien spēja; nogaidījuši sešdesmit gadus, viņi tomēr apprecējās. Jaunā sieva bija jauka, maza pelīte, burvīgi valdzinoša: slaida, lokana brūnace ar bedrītēm vaigos un firziķzieda sejas krāsu, draiska, rotaļīga, gracioza — taisni kā bilde, kā sapnis. Viņa bija cēlusies no svešzemniekiem, un mazā lāsīte aristokrātiskās asins laika gaitā bija nonākusi vi­ņas dzīslās no kāda diža augstmaņa, proti, Ziepju hercoga, kas mīt tālā zemē, daudzus garuma grādus no mūsu dzīves vietas. Viņš ir mans pēctecis, tikai no kā īsti — esmu aizmirsusi, atce­ros vienīgi, ka viņš pieder pie manas meitas Regīnas ciltskoka, tas ir, pie tā, kas izveidojies no Regīnas otrās laulības. Viņš ir otrā auguma brālēns — kam, to gan es arī esmu aizmirsusi. Mazās līgaviņas vārds ir Sarkanais Mākonītis — tikpat ārzem­niecisks kā viņas izcelsme. Vārds, liekas, skaitījās iegūts man­tojuma ceļā.
Abi dzīvoja trūcīgi un arī tagad vēl ir nabagi, bet tikpat laimīgi kā daudzi, kas par mantas trūkumu nevar sūdzēties. Līdzekļu pašu vajadzībām viņiem vienmēr pieticis, jo, pateico­ties manām rekomendācijām, viņš varēja saglabāt savu vietu un vairākas reizes saņemt ari mazu algas paaugstinājumu. Viņu mierīgās dzīves ritumu aptumšoja tikai viens trieciens, vienas milzīgas bēdas, kuras abus nelaimīgos piemeklēja viņu kop­dzīves pirmā gadsimta beigās un kuru ēna joprojām gulstas uz viņu sirdīm. Kādā dzelzceļa katastrofā viņi pazaudēja seš­padsmit bērnus.
Šodien pirms atnākšanas Filozofs bija apskatījis dzinēju, ko darbina brīnumainais jaunais spēks — sašķidrināta doma.
Tas bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Viņš teica, ka nere­dzot iemeslu, kāpēc šis spēks lai nestātos tvaika un elektrības vietā, jo jaudas ziņā esot par tiem krietni pārāks, neaizņemot gandrīz nekādu vietu un nemaksājot tikpat kā neko. Tas ir, nemaksājot neko Trestam, kam uz to esot patents. Tas ir tas pats Trests, kam pieder zemeslodes dzelzceļi un kuģi, — vārdu sakot, zemeslodes transports.
«Pirms pieciem gadiem,» viņš teica, «nejēgas par šo jauno spēku ņirgājās un gudrie to noraidīja — tāds nu reiz ir jaunizgudrojumu liktenis. Tā bija ar liogrāfu, ar helogrāfu, ar stostopīkstogrāfu, un tāpat notiks ar visiem jaunajiem izgudro­jumiem mūžīgi mūžos. Kāpēc cilvēki nevar pagaidīt ar secinā­jumiem, kamēr uzzina rezultātus? Pieredze viņus jau noteikti nez cik reižu brīdinājusi. Gandrīz vienmēr izgudrojums, kas pirmajā mirklī šķiet galīgi aplams, vēlāk izrādās visai derīgs, it īpaši, ja atrod, kā to uzlabot. Pirms pieciem gadiem sašķidri­nātai domai nepiemita itin nekāda praktiska vērtība, to varēja izmantot tikai par Karaliskās akadēmijas Dāmu vakara izstā­des eksponātu. Tās pašizmaksa bija tik bezgala augsta, ka par rūpniecisko vai komerciālo ražošanu nevarēja būt ne runas: tanī attīstības stadijā vienīgo piemēroto izejvielu varēja iegūt no valstsvīriem, tiesnešiem, zinātniekiem, dzejniekiem, filozo­fiem, redaktoriem, skulptoriem, gleznotājiem, ģenerāļiem, ad­mirāļiem, izgudrotājiem, inženieriem un viņiem līdzīgiem ļau­dīm, turpretī tagad — kā Metuzāls teic — to var dabūt arī no politiķiem un idiotiem, pie tam viņš savā parastajā ironijā pie­bilst: «Bet tā ir tautoloģija, jebšu politiķis un idiots ir sinonīmi.»»
«Manuprāt, šī noslēpumainā jaunā spēka attīstība jopro­jām atrodas bērnu autiņos. Domāju, ka arī tagad mēs zinām visai maz salīdzinājumā ar to, ko zināsim pēc dažiem gadu desmitiem. Iespējams, varbūt izrādīsies, ka tas ir tas pats sla­venais un rūgti apraudātais Pazudušais seno leģendu spēks! Un tās nav leģendas vien; tās sakņojas vēsturē. Leģendas jūs, tāpat kā visa cita pasaule, pazīstat pati, visžēlīgā gaišība, taču vēsturi jūs nezināt. Nupat atšifrēts māla plāksnīšu ar­hīvs, kas atrakts kādā senā Dubultā Kontinenta pilsētā, un, kad to publicēs, tautas uzzinās, ka fenomenālais cilvēks, kura vārds bija «Brīnums» un kurš piektā gadsimta vidū iznira no neziņas tumsas, pāris gados iekaroja pasauli un pakļāva visas karalistes savam valdonīgajam scepterim, ko vēl šobaltdien savā spēcīgajā rokā tur viņa dēls, — ka šis cilvēks, vārdu sakot, savā milzīgajā darbā balstījās ne vien uz kolosālo militāro, valstsvīra un administratīvo ģēniju (kas viņam, protams, pie­mita tik lielā un neaptveramā apjomā kā nevienam citam), bet arī uz kādu ārēju spēku. Leģendās, romānos un dzejā to dēvēja par Pazudušo spēku. Tiesa, necilais jaunais kurpnieks pārstai­gāja Dubulto Kontinentu no viena gala līdz otram, šķīstīdams to ar uguni un ar zobenu bez šī noslēpumainā faktūra palīdzī­bas, un nodibināja savu autokrātisko varu pār visām monar­hijām, balstīdamies vienīgi uz paša iedzimtajām spējām un miljardu karavīriem, kurus komandēja miljons ģenerāļu; tos viņš pats bija apmācījis, un tie neklausīja neviena cita kā vien viņa gribai, kuras izpildi neapgrūtināja ne ministriju, ne likumdošanas iestāžu iejaukšanās; jaunais kurpnieks atstāja kaujaslaukos nogalināto un ievainoto kalnus, taču atlikušo zemeslodi ieņēma bez asins izliešanas, ja neskaita vienu izņēmumu.»
«Tagad ar māla plāksnīšu uzrakstu palīdzību šis noslēpums atklāts. Kurpniekam tapa zināms, ka nez kāds cilvēks, vārdā Neipīrs, miglaina personība, bet visai mācīts, savā testamentā pavēstījis, ka atradis līdzekli, ar kura palīdzību varētu vienā mirklī iznīcināt veselu armiju, taču šo līdzekli neatklāšot, jo karš jau tā esot pietiekami briesmīgs un viņš negribot padarīt to vēl drausmīgāku.»
«Imperators kurpnieks sacīja: «Tas vīrs bija muļķis — viņa izgudrojums vispār novērstu karus,» — un pavēlēja, lai visus Neipīra atstātos papīrus atnestu viņam. Viņš atrada formulu, apguva to visos sīkumos un tad iznīcināja. Pēc tam viņš sle­peni izgatavoja milzīgo spēku un, iebāzis to kabatā, izgāja viens pret austrumzemju valdniekiem. Tikai viena armija pa­spēja viņam stāties pretī. Tā izvērsās kaujas kārtībā plašā ielejā, un viņš no divpadsmit jūdžu atstatuma uzspridzināja to gaisā, neatstādams no tās ne ziņas, ne miņas, izņemot pā­ris lupatu un pogu.»
«Viņš pieprasīja, lai viņam dod varu pār visu zemeslodi, un to viņam neviens neliedza. Kā jums zināms, trīsdesmit gadus, kamēr viņš sēdēja tronī, valdīja miers; tad viņš nejauši kopā ar šo mašīnu uzspridzināja pats sevi līdz ar vienu no vicekaraļu galvaspilsētām un paņēma šausmīgo noslēpumu līdzi kapā. Tad sākās atkal baismīgie kari, kuri turpinās vēl šobaltdien kā sods par cilvēku grēkiem. Taču vispasaules valsts, ko viņš no­dibināja, bija balstīta uz spēku un gudrību, un šodien viņa dēls sēž tās tronī tikpat droši kā pirms daudziem gadsimtiem, kad tajā uzkāpa.»
Tas bija ļoti interesanti. Trakais Pravietis patlaban sāka apcerēt savu «Periodiskās Atkārtošanās Likumu», — vai var­būt tas bija viņa «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Li­kums», kad tika pārtraukts. Viņam bija apsolīta audience pie Viņas Majestātes, un kāds Galma virsnieks ieradās pavēstīt, ka ar šo izcili augsto godu viņš top aplaimots tūdaļ pat.

FRAGMENTS NO TRAKĀ FILOZOFA REDŽINALDA SELKIRKA SARUNAS AR VIŅAS MAJESTĀTI, CILVĒCES VADOŅA VIETAS IZPILDĪTĀJU

«Mūsu apbrīnojamā civilizācija? Neiebildīšu pret šo epi­tetu — tas dod pareizu raksturojumu, — taču es iebilstu pret pārmērīgo un pašapmierināto sajūsmu, ko tas sevī ietver. Visas atsauksmes un it īpaši jūsējā, ekselence, liecina, ka šķīstā, jaukā, naivā un gaišā Ēdenes civilizācija bija tūkstoš miljonu reižu vērtīgāka par mūsējo. Kas ir civilizācija šā vārda precīzajā izpratnē? Morāli tā nozīmē ļauno kaislību ap­spiešanu un uzvedības līmeņa pacelšanu; garīgi — elku dievu satriekšanu un Dieva nosēdināšanu tronī; materiāli — maizi un taisnīgu apiešanos ar lielāko cilvēces daļu. Tā ir parastā for­mula, parastā definīcija; visi to pieņem un ir ar to pilnīgi ap­mierināti.»
«Mūsu civilizācija zināmos ārējos efektos ir apbrīnojama; apbrīnojami ir tās žilbinošie zinātnes sasniegumi un dzirkstošā izgudrotāju izdoma; apbrīnojama ir materiālā pārpilnība, kuru tā dēvē par attīstību, progresu un citos mīlināmos vārdos; ap­brīnojama ir iespiešanās dziļajos Dabas noslēpumos un uzvara pār tās stūrgalvīgajiem likumiem; apbrīnojami ir ārkārtīgie fi­nansiālie un tirdznieciskie sasniegumi; apbrīnojama ir naudas kāre un vienaldzība, ar kādiem līdzekļiem šo naudu iegūst; apbrīnojami ir agrāk neredzētie milzīgie personiskā īpašuma ap­jomi un devība, ar kādu tos ziedo sabiedriskās kultūras iestā­dēm; apbrīnojama ir kliedzošā nabadzība; apbrīnojami ir pār­steigumi, kurus sagādā dižais nesen dzimušais bērns Orga­nizācija, kas ir veikalnieciskā intelekta jaunākais produkts un dara brīnumus gan transportā, gan rūpnīcās un fabrikās, gan sakaru sistēmā, gan jaunu ziņu medīšanā, grāmatu izdo­šanā, žurnālistikā, gan darba aizsardzībā un strādnieku ap­spiešanā, gan nacionālo partiju pārvēršanā par rāmu avju bariem, stingri turot tās pazemībā un paklausībā, gan valsts amatu liegšanā cilvēkiem ar saprātīgu galvu un raksturu, gan pērkamu likumdevēju iestāžu, pļāpīgu kongresu un ierāvēju domnieku ievēlēšanā, dodot tiem iespēju aplaupīt pilsētu un par kukuļiem ņemt savā aizsardzībā spēļu namu īpašniekus, zagļus, prostitūtas un profesionālus pavedējus. Tā ir civilizācija, kas nolaupījusi dzīvei vienkāršību un bezrūpību, aizstājot mieru, dzejiskumu, liegos ilgu sapņus un jausmas ar naudas drudzi, netīrām iegribām, vulgāru godkāri un miegu, kas nenes atspir­dzinājumu; tā izgudrojusi tūkstoš nevajadzīgu greznību un pa­darījusi tās par nepieciešamību; tā iekairinājusi tūkstošiem netiklu alku un nevienu no tām neapmierina, tā nogāzusi no troņa Dievu un nosēdinājusi tā vietā mamonu.»
«Reliģija pārvietojusies no sirds uz muti. Tā saka Noass. Bija laiks, kad divas sektas, kuras šķīra viens vienīgs doktrīnas matiņš, par šo matiņu kāvās, slepkavoja, spīdzināja, vajāja un mira. Tāda bija reliģija, kas iemājoja cilvēku sirdīs; bez tās ne­varēja dzīvot, jo tā pati dzīvoja; reliģija bija cilvēks un cil­vēks — reliģija. Kas tagad cīnās par savu reliģiju citādi kā ar muti? Jūsu civilizācija piesaukusi plūdus. Tā teica Noass, un viņš gatavojas.»

IZVILKUMS NO LEKCIJAS

Astoņpadsmitajā datumā notika Ķeizariskā Institūta kār­tējā ikmēneša sanāksme. Bija aizņemtas trīsdesmit astoņas no Četrdesmit nemirstīgo vietām. Tovakar referēja slavenais Vēs­turisko Paredzējumu Zinātnes Profesors. Daļu lekcijas viņš veltīja Redžinalda Selkirka (parasti saukta par Trako Filo­zofu) Likumiem, proti, «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Likumam» un «Periodiskās Atkārtošanās Likumam». Brīdi pa­kavējies pie radnieciskām problēmām, viņš teica:
«Uzskatu, ka šie Likumi pierādīti. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu nekas nevar notikt vienu vien reizi; atkal un atkal pēc zināma noteikta laika notiek tas, kas jau bijis. Dabai trūkst oriģinalitātes, tas ir, tai nepiemīt tikpat kā nekā­das spējas izgudrot jaunas lietas, jaunas idejas, jaunus teat­rālus efektus. Tai ir lielisks, pārsteidzošs un ārkārtīgi dažāds veco eksemplāru krājums, taču tā nekad nepievieno tam nekā jauna. Tā atkārto — atkārto — atkārto — atkārto. Parakņā­jieties savā atmiņā un pieredzē; jūs redzēsiet, ka man ir tais­nība. Kad Daba rada cilvēku un jūtas ar viņu apmierināta, tā ir lojāla, turas ar viņu vienmēr kopā, lai tur plīst vai lūst, at­kārto viņu miljardos un vēlreiz miljardos kopiju, un fiziski un garīgi vidusmērs vienmēr paliek tieši tāds pats, tas ne par matu neatšķiras no pirmā cepiena, vidējā cepiena un pēdējā cepiena. Ja jūs jautāsiet: «Bet vai jūs tiešām domājat, ka visi cilvēki ir vienādi?» — es atbildēšu: «Es teicu, ka vidusmērs nekad nemai­nās.»»
«Bet jums būs jāatzīst, ka daži indivīdi krietni pārsniedz vidusmēru — vismaz garīgi.»
«Jā, es atbildu, un Daba atkārto arī šos. Nav nekā tāda, ko tā neatkārtotu. Atļaušos lietot metaforu un norādīšu, ka tā nosacījusi cilvēku cilts vispārējo intelektuālo līmeni, teiksim, sešu pēdu augstumā. Ņemiet miljardu cilvēku, nostādiet tos blakus, un jūs redzēsiet, ka to pauri izveidos plāksni — plāksni, tik līdzenu kā galds. Sī plāksne ir masu garīgā līmeņa attēls — un tā nekad nemainās. Šur un tur, vairāku jūdžu atstatumā, kāda galva pacelsies, tā sakot, par vienu intelektuālu collu pāri ci­tām — tie ir ievērojami zinātnieki, juristi, karavīri, komersanti utt.; pieci tūkstoši kvadrātjūdžu atstatumā jūs atradīsiet trīs galvas, kas paceļas vēl collu augstāk, tie ir vīri, kam slava tautā; vēl viena galva pacelsies divas vai trīs collas augstāk par šim — tas ir vīrs, kas (uz laiku) kļuvis pazīstams visā pa­saulē; un beidzot, apejot apkārt visai zemeslodei, jūs vienreiz pa pieciem gadsimtiem atradīsiet majestātisku galvu, kas snie­dzas pāri visām citām, — tas ir rakstnieks, skolotājs, māksli­nieks, cietējs, iekarotājs, kura slava aizskan līdz zvaigznēm un neiznīks un neizgaisīs nekad, kamēr vien pastāvēs laiks; tas ir milzis, kas pāraudzis visas cilvēces jēru baru, tas ir kāds ne­pārspēts un nepārspējams brīnums — līdzīgs tam, kurš ar savu maģisko iedzimto spēju palīdzību pārvērta kurpnieka āmuru par universālas varas scepteri. Šī aina jums parāda pa­rasto jebkuras tautības cilvēku; jūs redzat arī šad tad sasto­pamo cilvēku, kam ir lielākas smadzenes un kas kļūst ievēro­jams; tāpat jums nepaliek apslēpts vēl retāk atrodamais cil­vēks, kura slava aizskan vēl tālāk un ir paliekamāka, un tad nu beidzamā galva, kas vientuļa paceļas gadsimtu plašajās ārēs, ir ilustrācija pašam vislieliskākajam, ko Daba vispār spēj radīt.»
«Vai tā šo programmu izmainīs? Nē, nekad un nemūžam. Vai tā atkārtos to laiku laikos? Jā. Tā atkal un atkal, vēl un vēl reizi radīs šīs pakāpes, vienmēr tais pašās proporcijās un vienmēr regulāri kā mašīna. Katrā miljonā ir noteikts skaits viencollas slavenību; katrā miljardā noteikts skaits divcollu slavenību un tā tālāk; un vienu reizi visā ērā, nekad ne biežāk, vienmēr viena un tā pati vientuļā zvaigzne, nemūžam divas reizē.»
«Kad dabai kāda doma iepatīkas, tā nenogurst to atkārtot. Tā rada ielejas; tā rada paugurus; tā rada kalnus un retumis šur tur liek izslieties augstām smailēm; veselu kontinentu at­statumā cita no citas paceļas vēl diženākas un retākas kalnu galotnes, un beidzot viena, vismajestātiskākā, sasniedz sešu jūdžu augstumu. Tādu pašu pakāpenību Daba ievēro, radot zir­gus: tā laiž klajā tūkstošiem ar vienu un to pašu vienmuļo gaitu, tikai šur un tur atgadās kāds ātrāks rikšotājs; pavisam reti mēs pamanām tādu, kas skrien jau manāmi žiglāk, un vienreiz piec­desmit gados parādās slavenība, kura nolēkšo jūdzi divās mi­nūtēs. Šo zirgu tad nu daba atkārtos ik piecdesmit gadus līdz laika galam.»
«Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu visam, kas reiz noticis, jānotiek atkal un atkal — un nevis nejauši, bet pēc noteiktiem starplaikiem, un katra lieta atkārtojas pēc savas pa­šas, nevis kādas citas lietas noteiktā starplaika, un katra klausa pati savam likumam. Saules aptumsums, Venēras aizvirzīšanās saules diska priekšā, komētu parādīšanās un pazušana, gads­kārtējie zvaigžņu lieti — visas šīs parādības liek mums no­prast, ka tā pati Daba, kam patīk periodiski atkārtojumi debe­sīs, valda arī pār zemi. Nenovērtēsim šā mājiena nozīmi pārāk zemu.»
«Vai ir kāda iespēja, kas ļauj apšaubīt pašnāvības likumu? Nav. Tas ir nolikts uz laiku laikiem. Ja tik un tik personas no­maitāja sevi tādā un tādā .pilsētā pagājušajā gadā, tad apmē­ram tikpat daudz aizžmiegs sev dziesmu arī šogad. Šis skaitlis pats no sevis pieaugs gadu gadā proporcionāli iedzīvotāju skai­tam. Ja jums zināms iedzīvotāju skaits, kāds būs pēc viena gad­simta, jūs varat noteikt, kādu pašnāvības ražu šai tālajā gadā ievāks.»
«Vai šī apbrīnojamā mūsdienu civilizācija iznīks? Jā, viss iznīkst. Vai tā atkal celsies un pastāvēs no jauna? Jā gan, jo visam, kas notiek, lemts atkārtoties. Atkārtoties vēl un vēl­reiz — un tā mūžīgi. Vajadzēja vairāk par astoņiem gadsim­tiem, lai šo civilizāciju sagatavotu, tad tā pēkšņi sāka augt un nepilnā gadsimtā kļuva par brīnumu, kas mulsina prātus. Ar laiku tā ies bojā un nogrims aizmirstībā. Paies gadsimti, un tā nāks no jauna, turklāt nevis nepilnīga, bet pilnīga, kāda bijusi; netrūks neviena atklājuma, neviena izgudrojuma, ne­viena mazākā sīkuma. Un atkal tā ies bojā un pēc gadsimtiem celsies augšā un apžilbinās pasauli tāpat, kā žilbina to tagad, būdama pilnīga pat sīkākajā niekā. Tas ir Periodiskās Atkārto­šanās Likums.»
«Ir pat iespējams, ka tiks reproducēti lietu nosaukumi. Vai Dziedniecības Zinātne, kas radās vecos laikos, neizgaisa aiz­mirstībā? Un vai tā nav nupat atkal nākusi godā un atnesusi sev līdzi aizmirsto vārdu? Vai tā iznīks vēlreiz? Manuprāt, gad­simtiem ritot, daudzreiz; un atkal un atkal iznirs no jauna. Un senaizmirstā grāmata «Zinātne un Veselība līdz ar Padomnieku Svēto Rakstu tulkošanai» — vai tā nav atkal pie mums, izlabota, izrediģēta, tā ka skaidri redzams, ka tās stila un gramatisko konstrukciju orģijas apvaldījis kāds izglītots apustulis? Un vai gan tā neaizies pazušanā vēl un vēlreiz un vēl desmit reižu, lai atkal pēc gariem starplaikiem celtos jaunai dzīvei un iedzītu strupceļā cilvēku saprašanas spējas? Par to nav ko šaubīties. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu tam tā jānotiek.»

FRAGMENTS NO TRAKĀ FILOZOFA DIENASGRĀMATAS

Tapu pieņemts audiencē pie Visslavenākās, Visvarenākās, Visžēlīgākās, Viscienījamākās Viņas Majestātes, Cilvēces Va­doņa vietas izpildītājas, kuru uzrunāju, lietodams šos viņas ofi­ciālos titulus, un kurai pazemīgi pateicos, ceļus locīdams; tad, saņēmis atļauju piecelties, kura izpaudās rokas mājienā, uzslējos kājās un nostājos Troņa priekšā. Tas notika Valdnieku Zālē, tanī pašā pilī, ko viņa un viņas ģimene apdzīvojusi nezin cik gadsimtus un kas viņiem tīk daudz labāk par visām pārē­jām. Tā ir joprojām viskrāšņākā — un, manuprāt, arī visskais­tākā — visā impērijā. Tās zeltītie mūri stiepjas jūdzēm tālu un mirdz kā saule, kas nokritusi zemē. Tās iekšējie parki, dārzi un meži iesniedzas zilajās tālēs un atgādina paradīzi, kurai nav ne gala, ne malas. Simttūkstoš zaldātu, neskaitot Karaliskā Galma Apsardzes brigādes un divīzijas, kalpo teitan Vecākiem un zi­nāmām Ēdenē dzimušām ģimenēm, kas cēlušās no viņu tieša­jiem pēctečiem. Taču salīdzinājumā ar šo milzu pilsētu pils ne­liekas aizņemam pārmērīgi daudz vietas, jebšu šejienes iedzī­votāju skaits gandrīz nav izsakāms skaitļos un teitan ir daudz ielu, kuras aizstiepjas divsimt jūdžu garumā.
Valdnieku zāle ir plaša, mirdzoša rotonda, kuru seni visu mākslu meistari pārvērtuši par krāšņuma un dailes valsti, iz­greznojot ar marmora skulptūrām, dārgakmeņu inkrustācijām un vērtīgiem zelta ornamentiem, kas atviz visās saulrieta krā­sās. Ik piecdesmit gadus te pulcējas visas zemeslodes monarhi ar saviem diženākajiem augstmaņiem, lai suminātu Cilvēces Vecākus. Tam, protama lieta, nepieciešama telpa, un tās teitan nav trūkums. Kas tam jābūt par lielisku skatu, kad tik daudz melnu un baltu, brūnu un dzeltenu ķēniņu sanāk kopā, visi sa­vās bagātajās svešzemju drānās, no kuru spožuma tīri vai acu gaismu var zaudēt. Un kas tās par dzīrēm tulkiem! Taču tobrīd zāle bija tikpat kā tukša — tur atradās vienīgi miesassargi, kambarkungi, pāži un viņiem līdzīgas personas, kā arī pienā­cīgs skaits sekretāru, kas bija gatavi cītīgi lāpīt slinkumu, ko arī darīja.
Viņas Majestāte bija tērpusies tā, kā tērpjas Arktikas de­besis, kad ziemeļblāzma plūdina tām pāri savus trīsošos purpursarkanos, aveņsārtos un zelta liesmu viļņus, un šim pasa­kainajam bagātu krāsu lāsmojumam pa vidu lēkāja neskaitāmu dārgakmeņu uguntiņas, cita citu tvarstīdamas, cita no citas bēgdamas, iedzalkstīdamās un apdzisdamas kā dzirksteļu spiets aiz sadeguša papīra. Vēlāk es ar sajūsmu aprakstīju šo brīnišķo ainu mūžīgajam īgņām un paklīdenim Nangam Parbatam, kurš gan ir dzimis Ēdenē un skaitās Pirmās Pakāpes pēctecis, bet kura ļauno sirdi aizraidīšana no Augstās Dzimtas Tuvuma jau sensenis pildījusi ar niknumu, naidu un skaudību. Nanga Parbats pasmaidīja savu etiķskābo smaidu un nicīgi izgrūda:
— Ha! Šī augstprātība! Es vēl atceros tās dienas, kad Aug­stajai Dzimtai nebija i lāga krekla mugurā.
Nedrīkstēju ņemt to ļaunā, jo manas kārtas cilvēkam nav brīv runāt pretī Ēdene dzimušajam, pat ja viņam to gribētos, kaut gan šāda doma īsti lojāla vīra krūtīs varētu uzliesmot tikai dusmu brīdī; taču es lūdzu Nangu Parbatu aiztaupīt man šādus vārdus par Pašreiz Valdošajām Personām, jo man nepiedien tādus klausīties.
«Kā tad, protams!» viņš ņirgājās. «Tu tak esi Patriots — tu un citi no tavas sugas. Un kas ir patriots, saki, lūdzams? Tas ir radījums, kas lien uz vēdera Augstās Dzimtas priekšā un brēc: «Lai dzīvo Imperators un Valdība,» — vienalga, vai tie rīkojas pareizi vai ne un īpaši tad, kad tie dara galīgi aplam; to viņi sauc par «stāvēšanu un krišanu par Dzimteni». Patrio­tisms — ak jēziņ! — Šis māns, šī aplamība, šī apzeltītā un ap­sudrabotā bērnu paija, ar kuras palīdzību laupītāju, konstitu­cionālu pļāpu, plānprātiņu un liekuļu banda, ko sauc par impē­rijas valdību, apkrāpj un ievilina savos slazdos lētticīgos bēr­nus — tautu. Ak jā, patriotisms ir jauka lietiņa. Ādams mēdza to dēvēt par «neliešu pēdējo patvērumu». Iedomājies, nejēgas un vieglprāši mani pašu kādreiz saukuši par Patriotu. Ak dievs tēvs, šinī pasaulē cilvēks nekad nevar būt drošs no apvainoju­miem. Vai iesim iedzert kādu lāsīti?»
Atrados bezgala neveiklā stāvoklī, jo cilvēki visu laiku, ga­rām ejot, blenza uz mums, brīnīdamies, ka Pirmās Pakāpes- Pēctecis, kas ģērbies savas Šķiras svētajā uniformā (tā, starp citu, bija stipri apnēsāta) familiāri rausta aiz pogas tik zemas kārtas cilvēku, it kā tas būtu viņam līdzīgs. Un viņa vārdi droši vien bija dzirdami visiem ceļa gājējiem, tāpēc ka viņš tīšām ru­nāja skaļā balsī, nemaz nepūloties to apvaldīt (jo bija, tā sa­cīt, «vīra dūšā»), lai cik es centos viņu nomierināt. Gribēdams izbēgt no ziņkārīgiem skatieniem, devos viņam līdzi uz «Ēdenes Ģerboni», kur, protams, radu mieru un atelpu, jebšu apmeklē­tāji godbijīgi piecēlās un atsegtām galvām atstāja telpu.
«Vergi!» viņš norūca. «Palūkojies vien uz tiem! Viņi zemojas mana apģērba un pilnīgi nejaušā augstā dzimuma priekšā — tā ir atkal otra sudraboti zeltīta paija … Ak kungs, tas tikai parāda, cik vērta cilvēku cilts!» un viņš griezīgi un ironiski iesmējās. «Cilvēku cilts, kas ir tik augstās domās par sevi!» Viņš pārlaida skatienu savai svētajai uniformai, norāva no tās attrūkušu zelta mežģiņu drisku, domās iegrimis, pagrozīja to pirkstos gan uz vienu, gan otru pusi, tad pasvieda sunim, kas, cerību pilns, to brītiņu apostīja, bet tad atstāja guļam un vīlies aizslāja projām. «Re, kur patiesi saprātīgs radījums, kas pel­nījis, lai to cienītu. Klanos viņa priekšā!» Viņš izbrauca pirk­stus caur saviem sniegbaltajiem matiem un nopūzdamies sacīja: «Ak jā, reiz mēs bijām tikpat gudri kā viņš, ar tikpat veselu saprātu — es tās dienas esmu pieredzējis.»
Drīz viņš atkal sāka malt savu maļamo — šoreiz par nepotismu. Viņš gan nenogāja tiktāl, ka būtu pieminējis Vārdus, taču bija pietiekami skaidrs, ka par mērķi izraudzīta Cilvēces Vadoņa vietas izpildītāja, viņa vecmāmiņa. Nangā Parbatā klausoties, man šermuļi gāja pār kauliem.
«Tur tanī pilī,» viņš sacīja, «nav neviena kārtīga amata,, kuru varētu iegūt par nopelniem; neviena bagāta sinekūra, ko savās ķetnās nebūtu sagrābis kāds izčākstējis, vecs ģeķis vie­nīgi tāpēc, ka viņš nejauši pēc dzimuma ir kāds no Trīs Pirmo Pakāpju Asinsradiniekiem. Viss, kas ir ko vērts, tiek taupīts šīm Trim Šķiram, — un kā viņi turas pie savām siltajām vietiņām, šie pratu izdzīvojušie grausti! Ādams mēdza nopūsties un teikt: «Viņi reti mirst un no amatiem neatsakās nekad.» Nepotisms? Tas jau ir tīrais nepotisma lapseņu midzenis. Viņa — vai die­niņ! — viņa tak nevar paciest i smakas no plebēju miesas, pat trauku mazgātājām jābūt trešās pakāpes radiniecēm ar heral­dikas pārvaldes apliecībām, ka ģimenē nav neviena ģerboņa ar bastarda zīmi, vārdu sakot, tur «nepiederīgām personām ieeja aizliegta». Ak, kas tā par ironiju — viņa tak pati nekad nav bi­jusi precējusies!»
Iedrošinājos viņam aizrādīt, sacīdams: «Viņa jau piedzi­musi precēta.»
«Ha-ha!» viņš zobojās, knipi sizdams. «To tu vari stāstīt zīdaiņiem.»
Nerimdamies paļāt nepotismu, viņš aizrunājās galīgi purvā. Es būtu varējis viņam atgādināt (ja manas kārtas cilvēkam pieklātos tā ko sacīt), ka neviens cits kā viņš pats visvairāk baudījis šīs šķietami ļaunās sistēmas labumus, tāpēc ka vienīgi Asinsradniecība deva viņam iespēju pāris gadsimtu kalpot pilī, slīdot arvien zemāk un zemāk pa Trešās Radniecības Pakāpes amatu kāpnēm, jo viņš visas savas ieņemamās vietas diskredi­tēja un kompromitēja, kamēr beidzot nobrauca līdz kurpju spod­rinātājam, un, tikai kad atklājās, ka viņš nekaunas grūst ne­godā arī šo amatu, no viņa beidzot izmisumā atsacījās un aiz­liedza viņam spert kāju pils teritorijā.
Viņš savukārt uzbruka visam, ko cilvēks tur godā un cieņā, un es biju spiests palikt un klausīties, jebšu viņš ir gaužām kaprīzs un var līdz sirds dziļumiem apvainoties, ja es lūgtu viņam atļauju iet. Taču beidzot, bez kāda ievada vai brīdinā­juma, viņš pēkšņi teica, ka esot noguris no manām vienmuļajām pļāpām, un parādīja ar roku uz durvīm. Tas nebija taisnīgi, jo runājis taču bija viņš, turpretī es nebildu gandrīz ne vārda; tomēr es tūlīt bez mazākā protesta, godbijīgi kāpdamies atpa­kaļ, devos prom no viņa Tuvuma, priecīgs, ka tieku vaļā — vienalga, kā. Pēc brīža arī viņš pats iznāca ārā un aizsoļoja pa ielu, nelikdamies ne par vienu ne zinis, kaut gan cilvēki viņa priekšā pašķīrās un zemu klanījās. Visnepatīkamākais slaists, kādu vien es pazīstu, — par to nav ne mazāko šaubu.
Raksturā, runā un izskatā viņš bija bēdīgs pretstats savai cildenajai vecmāmiņai. Stāsta, ka senos laikos viņa arī dumpo­jusies un neparko negribējusi piekāpties; taču rūpes un gad­simtu nasta šķīstījusi viņas sirdi un atdzemdinājusi tajā žēl­sirdību un maigumu, kas viņai nācis jau šūpulī līdzi, un šo val­dzinošo īpašību atblāzma rotā viņas seju, un tā ir skaista. Kāds gods bija viņu atkal redzēt! Nebiju viņu skatījis kopš pašrei­zējā gadsimta pirmā gada, kad viņa svētku uguņu gaismā visā savā krāšņumā brauca pa ielām, lai parādītos tautai, un sa­skaņā ar senu tikumu oficiāli atklāja jauno ēru; šī ceremonija vienmēr bijusi iespaidīga, bet jo īpaši aizkustinoša tā bija šinī gadījumā, tāpēc ka Viņas Majestāte to pirmo reizi veica viena pati.
Nebija acs, kas nepildītos asarām, lūkojoties uz tukšo vietu viņai blakus, vietu, kurai laikam lemts palikt neaizņemtai mū­žīgi mūžam. Pirms astoņdesmit gadiem viņa Visaugstā Gai­šība, Cilvēces Vadonis, sakarā ar veselības pasliktināšanos no­deva visus pienākumus — varu gan ne — savas Dzīvesbiedres rokās un kopš tā laika nav piedalījies Augstās Dzimtas darī­jumu kārtošanā, ja neskaita to, ka pirms piecdesmit pieciem gadiem viņš sakarā ar kādu pilnīgi neatliekamu jautājumu pri­vāti pieņēma Pasaules Valdnieku, kā arī ļāvās pierunāties pēc trīsdesmit viena gada darīt to pašu. Pagājušos trīs gadsimta ceturkšņus viņš vadījis savas dienas vientulībā, uzticēdamies ārstu gudrībai, un tie, medicīnas zinātnes iedarbīgumam nemi­tīgi progresējot, spējuši pēdējā pusgadsimta laikā ar dieva žē­lastību no gada gadā aizkavēt viņa vārgajai dzīvības svecei apdzist. Patiešām jāapbrīno, ko dziednieki izdarījuši; to pelnīti var saukt par brīnumu. Ar to viņi iemantojuši skaļu slavu visā pasaulē un turību arīdzan.

FRAGMENTS NO DIENASGRĀMATAS *(1 Iespējams, no Nanga Parbata dienasgrāmatas. (Red.))

. .. Viņa īstais stāvoklis plašai publikai nekad nav atklāts — vismaz ārstu biļetenos jau nu ne. Mēs, pieredzējušie, gan zinām, kā tos novērtēt, jebšu ir skaidrāks par skaidru, ka ārstam, kam mīļa sava kabata, laiku pa laikam ir izdevīgi izpūst, ka bries­mas, kas draud viņa ievērojamajam pacientam, ir sešpadsmit vai divdesmit reižu lielākas nekā patiesībā, un pēc tam iemantot pasaules nebeidzamo apbrīnu un cieņu un jaunus pacientus,, uzdabūjot augstdzimušo personu atkal līdz tādam stāvoklim, kad viņš pats ar karotīti spēj strēbt savu putriņu, smaidīt savu stulbo smaidu un sīrupaini saldi šļupstēt par «maniem mīļo­tajiem pavalstniekiem», ko tad telegrammas izbazūnē pa visu pasauli, avīzes apraksta, asarās nopuņķojušās, un baznīctēvi izlieto draudzes siržu atmiekšķēšanai un jaunu ziedojumu izpumpēšanai. Visu šo gadu desmitu laikā vienīgais, ar ko viņš slimojis, patiesībā ir «dakteru slimība», — tā man stāstīja kāda persona, kas dublē vienu no profesionālajām medicīnas māsām. Tie no mums, kas nav galīgi ēzeļi, zina, kam šī slimība vaja­dzīga, kas to rada, kā tā top darbināta, kādu naudu no tās var izspiest un cik lielu slavu tā nes. «Dakteru slimība» pagodina vienīgi izredzētos, vienīgi aristokrātus, ar to sirgst tikai bagā­tie un slavenie, un ilguma un paliekamības ziņā tā dod desmit punktus priekšā nemirstībai.
Manā rīcībā ir precīzi fakti, kas iegūti privāti no minētās dublieres, proti, ka dakteri jau no sākta gala izmantojuši šo kaiti biržas spēlei un pārdevuši biļetenus mākleriem nedēļu uz priekšu, dažreiz tiem, kas spēlējuši uz slimības pasliktināšanos, citreiz tiem, kas cerējuši, ka vājiniekam kļūs labāk. Reiz, kad obligācijas maksājušas simt divi, viņi slepeni tirgojušies ar abām pusēm, piedāvādami vieniem uzskrūvēt cenas līdz simt astoņi, bet otriem — nosist līdz deviņdesmit četri atkarībā no tā, kurš solīs vairāk. Tas ir fakts; tā man stāstīja dubliere. Vairāk solījuši lielie spekulanti; to viņa arī man stāstīja. Ne­skaitāmos citos gadījumos viņi tāpat, pārdodami minētos biļe­tenus, panākuši akciju celšanos vai krišanu, — dubliere tikai nezināja precīzus skaitļus. Te nu var redzēt, kāda biļetenam ir vērtība, kad pacients sirgst ar «dakteru slimību». Pasaule ir tīrā (nākamais vārds nav salasāms)!

DIVI FRAGMENTI NO AIZLIEGTAS GRĀMATAS AR VIRSRAKSTU «SKATIENS VĒSTURĒ» JEB «VĒSTURISKS APSKATS»

… Runā, ko viņš teica pirms vairāk nekā piecsimt gadiem un kas visā pilnībā nonākusi līdz mums, viņš norādīja:
«Mēs, Lielās Republikas brīvie pilsoņi, patiesi lepojamies ar tās diženumu, tās spēku, tās taisnīgo un lēnprātīgo valdīšanu, ar plašajām tiesībām, ko tā mums dod, ar tās slaveno vārdu, neaptraipīto vēsturi un netīrumiem neslacīto karogu, ar tās ro­kām, kas nekad nav apspiedušas vājākos un lējušas asinis ieka­rošanas karos, ar tās viesmīlīgajām durvīm, kas stāv atvērtas visu tautu apspiestajiem un vajātajiem; mēs lepojamies ar god­bijīgo cieņu, ko pret to izrāda monarhijas, kas ieslēdz mūs no visām pusēm, un visvairāk mēs lepojamies ar cildeno patrio­tismu, ko esam mantojuši no mūsu tēviem, turējuši tīru un kas mums palīdzējis iekarot brīvības un nosargāt tās līdz šai die­nai. Kamēr dzīvs šis patriotisms, Republikai nekas nedraud, tās diženums ir nesatricināms, un visas pasaules lielvalstis neie­spēs pret to nenieka.»
Es lūdzu jūs apstāties un padomāt. Pretēji mūsu tradīcijām mēs tagad uzsākam netaisnu un nelietīgu karu, karu pret tautu, kas nespēj pretoties, karu ar zemisku mērķi — laupīšanu. Sā­kumā mūsu pilsoņi, audzināti pavisam citā garā, dabiska im­pulsa dzīti, izteicās pret šo neprātu. Šobrīd viņi savu nostāju mainījuši un runā ko citu. Kas ir šī svārstīguma cēlonis? Nekas cits kā politisks triks — skanīga frāze, musinošs sauklis, kas sagrozījis galvu visiem tiem, kuri neprot neko kritiski novēr­tēt: mūsu zeme augstāk par visu — vienalga, vai tai taisnība vai ne Tā ir tukša un muļķīga frāze. To klaigā visas avīzes, to dārdina no baznīcu kancelēm, izglītības departamenta superintendents licis šo lozungu izkārt visās mūsu dzimtenes skolās, kara ministrija ierakstījusi savā karogā. Un ikvienu cilvēku, kas nekliedza to pietiekami skaļi vai vispār klusēja, pasludināja par nodevēju, — par patriotiem uzskatīja tikai tos, kas bļāva līdzi. Lai skaitītos par patriotu, vajadzēja nemitīgi atkārtot: «Mūsu dzimtene augstāk par visu — vienalga, vai tai taisnība vai ne!» — un pieprasīt šo mazo karu. Vai jūs neesat ievērojuši, ka šī frāze ir apvainojums tautai?
Jo kas republikā ir «dzimtene»? Vai tā ir valdība, kas šo­brīd sēž seglos? Valdība taču ir tikai kalpone — tikai kalpone uz laiku; tās pienākumos neietilpst noteikt, kas ir pareizs, kas ne un kas ir patriots, kas ne. Tās funkcija ir klausīt pavēlēm, nevis tās izdot. Kas tad ir «dzimtene»? Avīze? Baznīcas kan­cele? Varbūt tas ir skolu superintendents? Tie taču ir tikai daļa dzimtenes, nevis tā visa; tiem nepieder vara, tiem pieder tikai mazs kriksītis varas. Katrs no tiem ir tikai viens no tūkstoša; nevienam citam kā šiem tūkstošiem jānoteic, kas ir pareizs, kas nepareizs; tiem jāizlemj, kas ir patriots, kas ne.
Kas ir šie tūkstoši, citiem vārdiem, kas ir «dzimtene»? Mo­narhijā dzimtene ir karalis un viņa ģimene; republikā tā ir tau­tas balss. Ikvienam no jums jārunā no sevis, savā vārdā un uz savu atbildību. Un tā ir nopietna un svarīga atbildība, no kuras nevar viegli atvairīties, ļaujoties baznīctēvu, preses un valdības iebiedēšanai vai aizraujoties ar politikāņu tukšajām frāzēm. Katram pašam, bez citu palīdzības, jāizlemj, kas ir pa­reizs un kas nepareizs, kura rīcība patriotiska un kura ne. Ne­var izlocīties no šā pienākuma un tomēr palikt par īstu cilvēku. Taču izlemt pretēji savai pārliecībai nozīmē kļūt par nelabo­jamu nelieti un nodevēju gan pašam pret sevi, gan pret savu dzimteni — vienalga, kā arī cilvēki tevi dēvētu. Ja tu viens pats atšķirībā no citiem saviem tautas brāļiem izvēlēsies kādu ceļu un šis ceļš saskaņā ar tavu pārliecību būs pareizs, tad tu esi veicis savu pienākumu gan pats pret sevi, gan pret savu dzim­teni, — tāpēc galvu augšā! Tev nav par ko kaunēties.
Vienīgi, ja republikas dzīvība ir briesmās, cilvēkam vaja­dzētu atbalstīt savu valdību arī tad, ja tai nav taisnība. Citreiz nekad.
Mūsu republikas dzīvība nav briesmās. Nācija ir pārdevusi savu godu par tukšu frāzi. Tā ir pārcirtusi savu drošo enkura tauvu un mētājas pa jūru, atdevusi stūri pirātu varā. Muļķīga­jai frāzei vajadzēja pastiprinājumu, un tā to dabūja, proti: «Pat ja karš ir netaisnīgs, mēs nu to reiz esam iesākuši, un tas mums jāpabeidz: ja to pārtrauksim, iegrūdīsim sevi negodā.» Nudien, pat laupītājs nepateiktu labāk. Mēs nevaram izbeigt netīro si­rojumu, tāpēc ka slēgt mieru ar šo mazo tautu, apmierinot tās vienīgo prasību — prasību pēc neatkarības, nozīmētu grūst mūs negodā. Jūs esat aizmirsuši Ādama izteicienu — jums vajadzētu to atcerēties un kārtīgi pārdomāt. Viņš sacīja: Kaunpilns miers ir labāks par negodīgu karu.
Jūs esat iesējuši sēklu, un tā dzīs asnus.
…Taču nebija iespējams glābt Lielo Republiku. Tā bija sa­puvusi līdz pašiem pamatiem. Iekarošanas alkas jau sen bija padarījušas savu zemisko darbu; mīdot kājām bezspēcīgos svešzemniekus, republika, dabiski, bija iemācījusies vienaldzīgi vērot tādu pašu vardarbību dzimtenē; neskaitāmi cilvēki, kuri bija aplaudējuši citu tautu brīvības sagraušanai, piedzīvoja dienu, kad dabūja šo kļūdu izbaudīt paši uz savas ādas. Valdī­bas groži bija uz visiem laikiem pārgājuši lielo bagātnieku un to pakalpiņu rokās, vēlēšanu tiesības pārvērtušās par vienkāršu mašīnu, ar kuru naudasmaisi darīja, kas viņiem ienāca prātā. Vienīgais morāles princips bija peļņas kāre, vienīgais patrio­tisma paveids — savas kabatas mīlestība. Plutokrāti, kas sā­kumā bija tikai grezni un krāšņi uzņēmuši kaimiņu titulētos aristokrātus un pirkuši tos savām meitām, laika gaitā sāka paši alkt pēc tituliem un to mantošanas tiesībām. Notika nosvērša­nās uz vienu vai otru monarhijas formu; sākumā par to runāja čukstus, vēlāk jau drošāk.
Tieši šai laikā tālu dienvidos parādījās likteņa sūtītais cil­vēks, ko sauca par «Brīnumu». Armiju pēc armijas, vienu neat­karīgu valsti pēc otras iemina pīšļos spēcīgais kurpnieka pa­pēdis, un viņa uzvaras gājiens virzījās arvien tālāk uz zieme­ļiem, tikai uz ziemeļiem. Guļošā Republika beidzot pamodās, taču par vēlu. Tā izdzina naudas mijējus no tempļa un nodeva valdības grožus tīrās rokās — taču tas viss bija velti. Lai no­turētu varu, naudas mijēji jau sen bija uzpirkuši pusi visas valsts pilsoņu ar karavīru pensijām, pārvēršot sākotnēji tais­nīgo pasākumu par mašīnu, kas ražoja vergus, —mašīnu, kas tai pašā laikā bija arī uzticamākais tirānijas ierocis, jo ikvie­nam pensionāram bija balss tiesības, bet pensiju saņēma visi vīrieši vai sievietes, kas jebkad bija pazinuši kādu karavīru; pensijas rēķināja, sākot ar Grēkā krišanas dienu, un uzradās bariem cilvēku, kas nekad savā mūžā nebija turējuši rokās iero­čus, bet tagad ar atpakaļejošu datumu saņēma par trīssimt ga­diem naudu. Iekarojumi ne vien nepildīja valsts kasi, bet no sākta gala bija tai par smagu nastu. Par spīti vistrakākajiem nodokļiem pensijas, iekarojumi un korupcija — viss kopā — bija noveduši zemi līdz bankrotam; valdības kredīti bija iz­smelti, arsenāli — tukši, zeme — karam nesagatavota. Kara un jūrskolas, kā ari virsnieku pakāpes armijā un flotē sen bija kļuvušas par naudas mijēju rezervātu, un pastāvīgā armija, iekarojumu laikmeta produkts, bija viņu personiskais īpa­šums.
Armija un flote atsacījās kalpot jaunajam kongresam un jaunajai administrācijai un ironiski teica: «Ko jūs mums varat padarīt?» Uz tādu jautājumu grūti atbildēt. Cilvēki, kas neko nesaprata no jūrniecības, paņēma nedaudzos kuģus, kuri nebija nosūtīti uz svešām zemēm sargāt iekarojumus, un, godīgi pūlē­damies veikt savus pienākumus, nogrima jūras dzelmēs. Civi­listu armija, kuru komandēja tādi paši civilisti, kvēlodami sen­aizmirsto dienu patriotismā, bariem traucās uz fronti, apbruņoti ar medību bisēm un labības dakšām, un regulārā armija sasita tos lupatās. Jebšu naudas mijēji bija slepeni pārdevuši armiju kurpniekam. Viņš piešķīra dižciltīgus titulus naudas mijējiem un uzkāpa Republikas tronī bez viena vienīga šāviena.
Tā šis Popoatahualpakatapetls kļuva par mūsu kungu; drīz vien viņa varu mantoja viņa pēctecis, kas saucas tādā pašā vārdā un valda pār mums vēl šobaltdien.

FRAGMENTS NO SEMA DIENASGRĀMATAS 920. GADĀ KOPŠ PASAULES RADĪŠANAS

Svētdiena. Kā parasti to neviens neievēro. Neviens, iz­ņemot mūsu ģimeni. Visur, kur vien acis rāda, grēcinieki sala­sās baros un plītē. Dzer, kaujas, dejo, spēlē uz naudu, smejas, klaigā, dzied — visi, kā vīrieši un sievietes, tā jaunekļi un jau­navas. Un piekopj arīdzan citādu apgrēcību — apgrēcību, ko kauns vārdos izteikt.
Un kāds troksnis! Trumetes pūš, katli un grāpji blarkšķ, mi­siņa taures rēc, bungas dun un dimd — tīri vai ausis pušu plīst. Un tas notiek svētajā dienā — padomājiet tikai!
Tēvs teic, ka agrāk tā vis neesot bijis. Viņa zēna gados vēl visi turējuši Dusēšanas dienu, neviens negrēkojis, neplītējis, ne­trokšņojis; toreiz visur miers un klusums valdījis; vairākas rei­zes dienā, kā arī vakarā notikuši dievkalpojumi. Tas bijis gan­drīz pirms sešiem simtiem gadu.
Salīdziniet viņus laikus ar tagadējiem! Gandrīz vai nav ticams, ka tādas pārmaiņas tik īsā laika sprīdī notikušas, — pat ļaudis, kas vēl nav veci, atceras agrāko.
Šodien šie briesmīgie radījumi sanāca vēl lielākā skaitā nekā parasti acis uz šķirstu pabolīt, pa to paložņāt un nelabus jokus par to dzīt. Tie uzdod jautājumus, un, kad tiem pateic, ka tas ir kuģis, tie smejas un vaicā, kur te sausā klajumā ūdens esot. Kad mēs sakām, ka tas Kungs tos ūdeņus no debesīm sū­tīs un visu pasauli noslīcinās, tie ņirdz atkal un teic: «To tu vari savai vecaimātei stāstīt.»
Šodien te atkal pabija Metuzāls. Kaut arīdzan viņš nav vis­vecākais pasaulē, tomēr viņš ir visvecākais no dižciltīgajiem, un šī īpašā priekšrocība liek visiem viņu ar cieņu un bijību uz­lūkot; un, kur vien viņš parādās, tur trakās līksmības troksnis rimst un klusums pār ļaužu bariem nogulstas, un tie savas gal­vas atsedz un sveic viņu, kad viņš garām iet, ar verdzisku pa­devību, cits citam murminādami: «Pavei, pavei, kur viņš iet — gandrīz vai tūkstoš gadu vecs, — runā, ka viņš pazinis Ādamu.» Metuzāls ir godkārīgs vecītis, un katram redzams, cik gauži tas viss viņam pie sirds iet, kaut arī viņš tipina, degunu gaisos izslējis, gorīdamies kā keikvokā, un izliekas, ka būtu dziļās pār­domās par kādu svarīgu jautājumu iegrimis un ne dzirdētu, ne redzētu, kas visapkārt notiek.
No zināmiem sīkumiem, ko esmu novērojis, es noprotu, ka viņš ir skaudīgs, kā arī nenovīdīgs. Varbūt man nevajadzētu to teikt, jo esmu ar viņu rada, proti, mana sieva ir viņa mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmaz mazmaz maz­meita vai kas tamlīdzīgs un atklātībā es nekad tā nerunātu, bet uzticēt to savai dienasgrāmatai, manuprāt, nevar būt nekas Jauns, tas taču nozīmē tikpat kā sev pašam iečukstēt. Esmu pil­nīgi pārliecināts, ka viņam skauž šķirsts. Skauž tāpēc, ka to uzdeva tēvam un nevis viņam būvēt. Šķirsts ir tāds brīnums visām apkārtējām tautām, ka tas piešķīris tēvam, kurš līdz tam gluži nepazīstams bija, pasaules slavu, un Metuzālam tas skauž. Sā­kumā ļaudis mēdza sacīt: «Noass? Kas, lūdzu, ir Noass?» — bet tagad tie nostaigā jūdzēm garu ceļu, lai viņa autogrāfu dabūtu. Tas Metuzālu kaitina.
Viņam nav jāsēž caurām naktīm nomodā, autogrāfus taisot, bet mums ir. Mums visiem astoņiem, tāpēc ka tēvs nevar i ar desmito tiesu no tiem galā tikt, kur nu vēl ar visiem, jo viņa roka ir veca un stīva. Metuzālam ir gaužām nelāgs raksturs. Man šķiet, viņš nekad nav laimīgs, izņemot brīžus, kad viņam citu cilvēku garastāvokli sabojāt laimējas. Viņš vienmēr sauc manus brāļus, mani un mūsu sievas par «bērniem». Viņš dara tā, jo redz, ka tas mūs aizvaino. Kādu dienu Jafets bailīgi uz­drošinājās viņam atgādināt, ka mēs esam pieauguši vīrieši un sievietes.
Viņa nievas varēja dzirdēt pat jūdzi tālu. Un viņš aizvēra acis, it kā vai ģībtu aiz smiekliem, un atņirdza savītušās lūpas, atsegdams dzeltenos zobus, no kuriem laba daļa jau izkritusi, un krekšķināja savu sauso, pretīgo smiekliņu, ko lai­kiem ilgs kāss pārtrauca, un teica: «Jūs esot vīrieši un sievie­tes — jūs! Sakiet, lūdzami, — cik veci tad jūs, cienījamie grausti, esat?»
«Mūsu sievām ir gandrīz astoņdesmit gadu; un no mums es esmu visjaunākais — pagājušajā pavasarī es paliku simt gadu vecs.»
«Astoņdesmit, ak tētīt! Simt, ak tētīt Un jau apprecējušies! Ak tu dieviņ tētīt žēlīgais! Jūs tak esat zīdaiņi, kam šū­pulī jāguļ! Lupatu lelles! Precējušies! Manās jaunības die­nās gan nevienam nenāca prātā precināt bērnus. Tas tak ir drausmīgi!»
Jafets gribēja viņam atgādināt, ka daudzi patriarhi precē­jušies agrā jaunībā, bet viņš par to i dzirdēt negribēja! Tā viņš vienmēr dara; ja minēsi viņam neapgāžamu piemēru, ko viņš atspēkot nevar, tad viņš paceļ balsi un sāk tā bļaut virsū, ka vienīgais, ko var darīt, ir muti aizvērt un vairs par to nerunāt. Strīdēties ar viņu nav brīv; to par nepiedodamu bijības trū­kumu uzlūkotu. Vismaz mums, jauniešiem, nepiedien viņam pretī runāt. Ne mums, ne kādam citam. Izņemot dziednieku. Dziednieks no viņa nebaidās; vismaz cieņu jau nu nejūt. Dzied­nieks teic, ka cilvēks esot tikai cilvēks; tas, ka viņam esot tūk­stoš gadu, nenozīmējot, ka viņš būtu kas vairāk par cilvēku.

RELIĢISKI SPREDIĶI UN LŪGŠANAS

ZEMĀKAIS DZĪVNIEKS

*( Fragmentu, acīm redzot, vajadzēja ievadīt avīžu izgriezumiem par reliģiskām vajāšanām Krētā. Šie izgriezumi ir pazuduši. Tie, iespējams, attiecās uz krētiešu sacelšanos 1897. gadā. (Red.))

AUGUSTA 1572.gadā tieši tas pats notika Parīzē un visā Francijā. Toreiz kristietis uzbruka kristietim. Romiešu katoļi pēc iepriekšējas norunas negaidīti uzklupa nesagatavotajiem protestantiem, kas neko nenojauta, un noslepkavoja viņus tūk­stošiem — vīriešus un sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Tā bija neaizmirstamā sv. Bērtuļa diena. Kad brīnišķās vēstis pienāca Romā, pāvests un baznīca publiski pateicās dievam.
Jau krietnu laika sprīdi ik gadus sadedzināja uz sārta sim­tiem ķeceru, jo viņu reliģiskie uzskati nebija pa prātam katoļu baznīcai.
Visos laikmetos visu zemju mežoņu parastā nodarbošanās bijusi savu brāļu un tuvāko slepkavošana un viņu sievu un bērnu pakļaušana verdzībā.
Liekulība, skaudība, ļaunums, cietsirdība, atriebības kāre, pavešana, izvarošana, laupīšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzi­nāšana, divsievība, laulības pārkāpšana un visvisāda nabago un neaizsargāto ļaužu apspiešana un pazemošana ir bijusi un joprojām ir vairāk vai mazāk parastas parādības kā civilizēto, tā civilizācijas neskarto pasaules tautu vidū.
Gadsimtiem ilgi slavināta «visu cilvēku brālība» (svētdie­nās) un «patriotisms» (kā svētdienās, tā darbdienās). Taču patriotisma jēdziens ir gluži pretējs cilvēku brālības jēdzienam.
Neviena tauta ne senos, ne mūsu laikos, ne civilizēta, ne mežonīga, nav pieļāvusi sievietes un vīrieša vienlīdzību.
Esmu pētījis (tā saukto) «zemāko dzīvnieku» iedabu un tiek­smes un salīdzinājis tās ar cilvēka rakstura īpašībām un slieksmēm. Uzskatu, ka rezultāti mani pazemo. Jo tie liek man atteikties no ticības Darvina teorijai par Cilvēka Attīstību no Ze­mākajiem Dzīvniekiem; tagad man šķiet skaidrs, ka šīs teorijas vietā jāliek jauna, patiesāka, kura jānosauc par Cilvēka Degradēšanos no Augstākajiem Dzīvniekiem.[6]
Pie šī nepatīkamā secinājuma neesmu nonācis ar minējumu, prātojumu vai pieņēmumu palīdzību, bet lietojot to, ko parasti dēvē par zinātnisku metodi. Tas ir, ikvienu uzradušos postulātu es pakļāvu kritiskai eksperimentālai pārbaudei un atkarībā no šās pārbaudes rezultātiem to pieņēmu vai noraidīju. Tā es pie­rādīju un pamatoju ikvienu savu soli un tikai tad spēru nā­kamo. Šie eksperimenti tika izdarīti Londonas Zooloģiskajā dārzā un prasīja daudzu mēnešu neatlaidīgu un nogurdinošu darbu.
Pirms pāreju pie eksperimentu sīkākas iztirzāšanas, es vē­lētos izteikt dažas piezīmes, kas še, liekas, būtu vairāk vietā nekā vēlāk. To es daru skaidrības labad. Masveida eksperimenti deva man pamatu izdarīt zināmus vispārinājumus, un proti:
1. Cilvēce ir viena noteikta dzīvnieku pasaules suga. Pastāv nelielas atšķirības ādas krāsā, ķermeņa uzbūvē, gara dzīves izmēros un tā tālāk atkarībā no klimata, vides un tā joprojām; taču tā ir pilnīgi patstāvīga suga, ko nedrīkst sajaukt ar citām.
2. Arī četrkājainie ir viena noteikta pasuga. Šī pasuga uz­rāda atšķirības krāsā, lielumā, pārtikas produktu izvēlē un tā tālāk; taču arī tā ir pilnīgi patstāvīga pasuga.
3. Vairāk vai mazāk noteiktas ir arī pārējās pasugas — putni, zivis, kukaiņi, rāpuļi utt. Tie seko cits citam. Tie ir tās ķēdes locekļi, kura stiepjas lejup no augstākajiem dzīvniekiem uz cilvēku, kas stāv uz paša zemākā pakāpiena.
Daži no maniem eksperimentiem bija visai interesanti. Stu­dēdams nepieciešamo literatūru, es uzdūros šādam gadījumam: pirms daudziem gadiem daži mednieki sarīkoja mūsu plašajās prērijās bizoņu medības, kuru mērķis bija izklaidēt kādu angļu grāfu un sagādāt mazliet svaigas gaļas viņa pieliekamajam. Medības izdevās ārkārtīgi jauki. To dalībnieki nogalināja sep­tiņdesmit divus milzeņus, daļēji apēda vienu no tiem un septiņdesmit vienu atstāja, lai pūst. Lai noteiktu atšķirību starp ana­kondu un angļu grāfu — ja tāda vispār pastāv, — es liku ana­kondas būrī ielaist septiņus telēnus. Pateicīgais rāpulis vienu tūlīt nožņaudza un aprija un tad pilnīgi apmierināts atgūlās atpūsties. Tas neizrādīja nekādu interesi par citiem teļiem un ne mazāko tieksmi darīt tiem ko ļaunu. Es atkārtoju šo eksperi­mentu ar citām anakondām; rezultāti bija vienmēr vieni un tie paši. Tādējādi var uzskatīt par pierādītu sekojošo: starpība starp grāfu un anakondu slēpjas faktā, ka grāfs ir cietsirdīgs, turpretī anakonda — ne un ka grāfs tīšām nogalina dzīvu ra­dību, lai gan nevar to nekur izlietot, taču anakonda to nedara. Pamatojoties uz to, acīm redzot, jāsecina, ka anakonda nav cē­lusies no grāfa. Tas liek arī domāt, ka grāfs cēlies no anakon­das, attīstības gaitā zaudēdams krietnu skaitu labu īpašību.
Man zināms, ka daudzi cilvēki, kas sakrājuši vairāk miljonu, nekā jebkad būs spējīgi izlietot, deguši trakā kārē iegūt vēl un nav kautrējušies izkrāpt naivajiem un neaizsargātajiem viņu trūcīgos ietaupījumus, lai daļēji apmierinātu savu apetīti. Es devu simtiem dažādu meža un mājas dzīvnieku sugu iespēju no­drošināties ar lieliem pārtikas krājumiem, taču neviens no vi­ņiem neizrādīja vēlēšanos to darīt. Vāverītes, bites un daži putni gan gādāja krājumus, tomēr pārtrauca šo darbu, kad bija savākuši ziemas iztiku, un ne par ko nebija piedabūjami vākt vēl — ne godīgi, ne negodīgi. Lai kaut kā mēģinātu stutēt sa­tricināto reputāciju, skudra izlikās, ka vāc krājumus, bet es neļāvos piemuļķoties. Skudru es pazīstu. Šie eksperimenti mani pārliecināja, ka starp cilvēku un augstākajiem dzīvniekiem ir šāda starpība: cilvēks ir mantrausīgs un skops, turpretī dzīv­nieki tādi nav.
Mēģinājumu gaitā es pārliecinājos, ka cilvēks ir vienīgais no dzīvniekiem, kas atceras apvainojumus un pāridarījumus, sle­peni perina naidu, gaida, kamēr rodas izdevība, un tad atrieb­jas. Augstākie dzīvnieki atriebības kaisli nepazīst.
Gaiļi tur sev harēmus, taču tas notiek ar viņu konkubīņu piekrišanu; tāpēc te nav nekā ļauna. Vīrieši arī tur harēmus, taču tas notiek ar rupja spēka palīdzību un cietsirdīgu likumu atbalstu, pie tam pretējam dzimumam piedalīties likumdošanas darbā neatļauj. Šajā ziņā cilvēks ieņem daudz zemāku vietu par gaili.
Kaķiem ir vaļīga morāle, bet viņi to neapzinās. Cilvēks, sava attīstības gaitā noslīdēdams zemāk par savu priekšteci — kaķi, ir paņēmis līdzi tā vaļīgumu, bet zaudējis naivo neziņu — īpašību, kura kaķi glābj un attaisno. Kaķis ir nevainīgs, cilvēks — ne.
Piedauzība, vulgaritāte, neķītrība ir cieši saistītas vienīgi ar cilvēku; viņš ir tās izgudrojis. Augstāko dzīvnieku vidū no šīm īpašībām nav ne miņas. Tie neko neslēpj un nepazīst kauna jūtas. Cilvēks ar savu aptraipīto apziņu aizsedz savu miesu. Viņš pat viesistabā neieies ar kailām krūtīm un muguru, tik traki viņš un viņam līdzīgie bīstas no jebkura mājiena uz kādu nepieklājību. Cilvēks ir «Dzīvnieks, kas Smejas». Taču, kā no­rādījis misters Darvins, arī pērtiķis smejas; smejas arī Austrā­lijas putns, ko sauc par dzelteno ķauķi. Nē — Cilvēks ir Dzīv­nieks, kas Sarkst. Viņš ir vienīgais, kas to dara vai kam ir iemesls to darīt.
Šā raksta sākumā redzējām, ka pirms pāris dienām «dzīvi sadedzināti trīs mūki» un «aplami nežēlīgi nogalināts» kāds klostera priekšnieks. Vai lai painteresējamies par sīkumiem? Nē, citādi uzzināsim, ka priora izkropļojumi bijuši tik draus­mīgi, ka to aprakstu nav iespējams publicēt. Ja cilvēks ir Zie­meļamerikas indiānis, viņš izdur savam gūsteknim acis; ja viņš ir karalis Džons, kam jāpataisa nekaitīgs brāļadēls, viņš lieto sarkani nokaitētu dzelzi; ja viņš ir ticīgs viduslaiku fanātiķis, kas izrēķinās ar ķeceriem, viņš novelk savam upurim dzīvam ādu un apkaisa tam muguru ar sāli; Ričarda Pirmā laikā viņš ieslēdz krietnu pulku ebreju ģimeņu tornī un pielaiž tam uguni; Kolumba laikā viņš sagūsta Spānijas ebreju ģimeni, un — bet tas nu patiesi nav publicējams atklātībā; mūsu dienās cilvēku, kas ar krēslu piekāvis savu māti gandrīz līdz nāvei, Anglijā soda ar desmit šiliņiem, bet cilvēku, pie kura atrastas četras pāva olas un kurš nav varējis pietiekami ticami paskaidrot, kā viņš tās dabūjis, — ar četrdesmit šiliņiem. No visiem dzīvnie­kiem tikai cilvēks ir cietsirdīgs. Viņš ir vienīgais, kas citam dara sāpes sava prieka pēc. Tā ir īpašība, ko augstākie dzīv­nieki nepazīst. Kaķis spēlējas ar pārbiedēto peli, bet viņam ir attaisnojums: viņš nezina, ka pele cieš. Kaķis ir savaldīgs, ne­cilvēciski savaldīgs: viņš tikai baida peli, bet nedara tai sāpes; viņš neskrāpē tai ārā acis, nedīrā ādu, nedzen zem nagiem nag­las, kā to dara cilvēks; kad viņam apnīk rotaļāties, viņš ņem un apēd savu laupījumu un tādējādi izbeidz peles mokas. Cilvēks ir Cietsirdīgais Dzīvnieks. Sī izcilā īpašība piemīt tikai viņam vienam.
Augstākie dzīvnieki dažreiz kaujas viens ar otru, bet nekad necīnās organizēti un masveidīgi. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj izraisīt viszvēriskāko no zvērībām, karu. Viņš ir vienī­gais, kas sapulcē savus brāļus un aukstasinīgi un mierīgi dodas iznīcināt savus līdziniekus. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas par netīru algu (kā hesieši mūsu neatkarības karā un jaunais prin­cis Napoleons karā ar zulusiem) ies un palīdzēs apkaut svešus cilvēkus, savus ciltsbrāļus, kuri viņam nekad nav darījuši nekā ļauna un ar kuriem viņš nekad nav strīdējies.
Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas nolaupa savam vājāka­jam brālim dzimteni — sagrābj zemi savā īpašumā un izdzen otru cilvēku no turienes vai viņu nogalina. Tā cilvēks rīkojies visos laikos. Pasaulē neatradīsies pat akrs zemes, kas piederētu tā likumīgajam īpašniekam vai ko ar spēka un asinsizliešanas palīdzību viens īpašnieks nebūtu atņēmis otram, otrs trešam un tā tālāk bez gala un mitas.
Cilvēks ir vienīgais Vergs. Un viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas pakļauj verdzībā. Viņš vienmēr ir kaut kādā veidā bijis vergs un vienmēr kaut kādā veidā turējis verdzībā citus. Mūs­dienās viņš vienmēr vergo kādam par algu un dara sava kunga darbu; šim vergam savukārt ir citi vergi, kas saņem mazāku algu un dara viņa darbu. Tikai augstākie dzīvnieki veic savu darbu patstāvīgi un nopelna sev uzturu.
Cilvēks ir vienīgais Patriots. Viņš norobežojas pats savā zemē zem sava paša karoga, nicīgi smīn par citām nācijām un tur sev pie rokas neskaitāmus uniformētus slepkavas, maksājot tiem milzu algas, lai sagrābtu kumosus no citu tautu zemēm un neļautu tām nogrābt kādu kumosu no savējās. Uzbrukumu starplaikos viņš nomazgā no rokām asinis un ņemas darboties «visas cilvēces brālības labā», — protams, tikai ar mēli.
Cilvēks ir Ticīgs Dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Ticīgais Dzīv­nieks. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas turas pie īstenās Ticī­bas — pie vairākām īstenām Ticībām. Viņš ir vienīgais dzīv­nieks, kas mīl savu tuvāko kā sevi pašu un pārgriež tam rīkli, ja tā uzskati teoloģijas jautājumos atšķiras no viņējiem. Viņš ir pataisījis visu zemeslodi par kapsētu, vaiga sviedros pūlēda­mies nolīdzināt sava brāļa ceļu uz debesu svētlaimi. Ar to viņš nodarbojās Cēzara laikā, ar to viņš nodarbojās Muhameda laikā, ar to viņš nodarbojās inkvizīcijas laikā, ar to viņš pirms pāris gadsimtiem nodarbojās Francijā, ar to viņš nodarbojās Anglijā karalienes Marijas valdīšanas laikā, ar to viņš ir no­darbojies, kopš pirmoreiz skatīja pasauli, šodien viņš ar to pašu nodarbojas Krētā — kā liecina iepriekš citētās telegrammas — un rīt ar to nodarbosies vēl kur citur. Augstākajiem dzīvniekiem nav reliģijas. Un mums māca, ka viņiem netikšot piešķirta pēc­nāves dzīves svētlaime. Interesanti zināt — kāpēc? Tas ož pēc sliktas gaumes.
Cilvēks ir Saprātīgs Dzīvnieks. Tā apgalvo. Manuprāt, par šo jautājumu gan var strīdēties. Patiesi, mani eksperimenti ir pierādījuši, ka viņš ir Nesaprātīgs Dzīvnieks. Atcerieties viņa vēsturi, ko es iepriekš īsi pārstāstīju. Man šķiet skaidrs, ka, lai nu kas viņš ir, tikai saprātīgs dzīvnieks gan ne. Viņa vēsture ir ārprātīga cilvēka fantastiskais dzīves stāsts. Es uzskatu, ka visspēcīgākais pierādījums viņa nesaprātīgumam ir fakts, ka ar tādu vēsturi pūrā viņš itin mīlīgi uzdodas par visu dzīvnieku galvu, turpretī, mērojot ar viņa paša mēru, viņam būtu jāat­rodas pašā astē.
Patiesībā cilvēks ir nedziedināms muļķis. Viņš nespēj iemā­cīties viekāršas lietas, ko citi dzīvnieki apgūst pavisam viegli. Es, piemēram, izdarīju šādu eksperimentu: stundas laikā iemā­cīju kaķi un suni būt draugos. Ievietoju viņus būrī. Otras stun­das laikā iemācīju viņus draudzēties ar trusēnu. Divu dienu laikā man izdevās ievietot pie viņiem lapsu, zosi, vāverīti un dažus baložus, kā arī beidzot — pērtiķi. Viņi mierīgi dzīvoja kopā un pat izturējās cits pret citu ļoti mīļi.
Tad es otrā būrī ieslodzīju kādu īru katoli no Tipererijas un, tikko viņš šķita pieradināts, ievietoju turpat kādu skotu prezbiteriāni no Eberdīnas, tad turku no Ķonstantinopoles, kris­tieti grieķi no Krētas, armēni, metodistu no Arkanzasas biezok­ņiem, budistu no Ķīnas, brahmani no Benaresas un beidzot pes­tīšanas armijas pulkvedi no Vopingas. Tad es veselas divas dienas nerādījos būriem tuvumā. Kad ierados uzzināt rezultā­tus, Augstāko Dzīvnieku būrī valdīja miers un saticība, turpretī otrā telpā skatienam atklājās viens vienīgs asiņainu turbānu, fesku, saplosītu apmetņu, kaulu un gaļas juceklis, — neviens eksemplārs nebija atstāts dzīvs. Saprātīgo Dzīvnieku domas bija dalījušās kādā teoloģiskā jautājumā, un viņi bija nolēmuši izšķirt to ar Augstākās Tiesas palīdzību.
Jāatzīst, ka patiesā gara cildenumā cilvēks netiek ne tuvu pat pašam zemākajam no Augstākajiem Dzīvniekiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš organiski nespēj pacelties tādos augstumos, ka viņam piemīt fizisks trūkums, kas nekad neļaus viņam to darīt, jo nav šaubu, ka šis trūkums ir mūžīgs, neatņemams un neizlabojams.
Esmu nācis pie atziņas, ka šis trūkums ir Tikumiskās Jūtas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kam tās piemīt. Te slēpjas viņa pagrimuma cēlonis. Tā ir īpašība, kas dod viņam iespēju darīt ļaunu. Cita uzdevuma šīm jūtām nav. Tās nespēj veikt nekādu citu funkciju. Tās nekad nav bijušas domātas citam mērķim.
Bez tām cilvēks nevarētu darīt ļaunu. Viņš tūlīt paceltos Aug­stāko Dzīvnieku līmenī.
Tā kā Tikumiskajām Jūtām ir tikai viens mērķis un viens uzdevums — dot iespēju cilvēkam darīt ļaunu, — tad tās, bez šaubām, viņam nav vajadzīgas. Tās viņam ir tikpat nevajadzī­gas kā jebkura slimība. Patiesību sakot, ir skaidrs, ka tā ir slimība. Trakumsērga ir briesmīga, taču tā nav tik nejēdzīga kā šī slimība. Trakumsērga dod cilvēkam iespēju izdarīt ko tādu, ko viņš nevar veikt, būdams vesels, proti, ar indīgu kodienu no­galināt savu tuvāko. No tā, ka cilvēkam ir trakumsērga, viņš nekļūst labāks. Tikumiskās Jūtas dod iespēju cilvēkam darīt ļaunu. Tās dod viņam iespēju darīt ļaunu tūkstoš veidos. Salī­dzinājumā ar Tikumiskajām Jūtām trakumsērga ir nevainīga slimība. Tātad tāpēc, ka cilvēkam piemīt Tikumiskās Jūtas, viņš nekādi nevar būt labāks. Kāds tad īstenībā bija Pirmais Lāsts? Tieši tāds, kā sākumā minēts: cilvēka apveltīšana ar Tikumis­kajām Jūtām, ar spēju atšķirt labu no ļauna un rezultātā līdz ar to — spēju darīt ļaunu, jo cilvēka rīcība kļūst ļauna tikai tad, ja darītājs apzinās, ko viņš dara.
Tādējādi es nonācu pie atziņas, ka mēs esam cēlušies un deģenerējušies no kāda tāla senča — mikroskopiska atoma, kas varbūt klejojis savā vaļā ūdens piliena bezgalīgajos plašumos, un tālāk soļojuši no kukaiņa uz kukaini, no dzīvnieka uz dzīv­nieku, no rāpuļa uz rāpuli, arvien zemāk un zemāk pa šķīsto nevainības ceļu, kamēr beidzot sasniedzām zemāko attīstības pakāpi, kur mums piešķīra cilvēka nosaukumu. Zemāk par mums vairs nav nekā. Nekā, izņemot francūzi.
Zemāk par Tikumiskajām Jūtām var būt tikai viena pakāpe, proti, Netikumiskās Jūtas. Frančiem tās piemīt. Cilvēks stāv mazliet zemāk par eņģeļiem. Tas ļauj nekļūdīgi noteikt viņa vietu. Viņš atrodas starp eņģeļiem un frančiem.
Skaties, kā gribi, cilvēks liekas diezgan nožēlojams radī­jums; sava veida Britu Muzejs, kur sakopotas vājības un trū­kumi. Viņu vienmēr remontē. Ja kāda mašīna būtu tik nepilnīga kā viņš, tai nebūtu nekāda noieta. Virs viņa pamatīpašības — Tikumiskajām Jūtām — slejas vesela kaudze sīkāku trūkumu; to ir tik daudz, ka, vispār runājot, tos var saukt par neskaitā­miem. Augstākajiem dzīvniekiem zobi nāk bez sāpēm un grūtī­bām. Cilvēkam, tiem nākot; mēnešiem ilgi jācieš nežēlīgas mo­cības, turklāt tas notiek tādā vecumā, kad viņš tās nemaz vēl lāgā nevar izturēt. Tikko zobi sanākuši, tie visi atkal jārauj ārā, jo no sākta gala nav nekam derīgi un to dēļ nebūtu bijis vērts zaudēt pat vienas nakts miegu. Otrs komplekts kādu brīdi kalpo, ja vien to nostiprina ar kaučuku vai aizbāž ar zeltu, to­mēr īsti izturīgu garnitūru cilvēks dabū tikai tad, kad viņam to uztaisa zobārsts. Tos sauc par «mākslīgajiem», it kā viņam jeb­kad būtu bijuši arī citādi.
Dzīvojot brīvībā, tas ir, piekopjot savu dabisko dzīves veidu, Augstākie Dzīvnieki slimo reti; viņu slimības nav smagas; gal­venā ir vecums. Turpretī cilvēks jau bērnībā apgādājas ar visā­dām kaitēm un pārtiek no tām līdz pat savai nāvei: tās viņam ir tikpat kā regulāra diēta. Viņam ir cūciņa, masalas, garais kāss, krups, angīna, difterija, skarlatīna, un tās uzskata gan­drīz vai par pilnīgi dabiskām. Vēlāk, kad cilvēks pieaug, viņa dzīvību tāpat uz katra soļa apdraud sasaldēšanās, kāss, astma, bronhīts, kašķis, holera, vēzis, dilonis, dzeltenais drudzis, žultspūšļa iekaisums, visādi tīfi, siena drudzis, malārija, apsaldē­jumu tulznas, hemoroīdi, zarnu iekaisums, gremošanas traucē­jumi, zobu sāpes, ausu sāpes, kurlums, mēmums, aklums, gripa, vēja bakas, govju bakas, melnās bakas, aknu kaites, aizcietējumi, dizentērija, kārpas, pūtes, furunkuli, karbunkuli, augoņi, tulznas, varžacis, audzēji, plaušu karsonis, smadzeņu atmiekšķēšanās, melanholija un piecpadsmit citu vājprāta veidu; asi­ņaina caureja, dzeltenā kaite, sirds, kaulu, ādas, skalpa, liesas, nieru, nervu, smadzeņu, asins slimības; skrofuloze, paralīze, spitālība, neiralģija, trieka, krampji, galvassāpes, trīspadsmit reimatisma un četrdesmit seši ģikts paveidi, kā arī iespaidīgs skaits šādu vai tādu nepieklājīgu slimību, kuras nav pieņemts saukt vārdā. Bez tam… taču kāda jēga šo sarakstu turpināt? Ja šo sagrabējušās mašīnas bojāšanas līdzekļu vārdus iespiestu kaut ar vismazākajiem metāllējēju mākslai pazīstamajiem bur­tiem uz cilvēka ķermeņa, tad ar to pietiktu, lai to aizsegtu no citu skatieniem. Cilvēks nav nekas cits kā nāvējošu puvekļu krātuve, kas domāta neaptverami lielu baciļu armiju barošanai un izklaidēšanai, pie tam šo armiju uzdevums ir savu labdari pūdēt un iznīcināt, un katrai armijai uzticēta īpaša darba no­zare. Uzglūnēšanas, vajāšanas, bojāšanas un iznīdēšanas pro­cess sākas līdz ar pirmo elpas vilcienu un bez mazākās žēlastī­bas un līdzcietības turpinās līdz pat pēdējam.
Pavērojiet zināmas cilvēka ķermeņa detaļas. Kādam mēr­ķim kalpo mandeles? Tās neveic neko derīgu; tām nav nekādas vērtības. Kaklā tām nav ko darīt. Tās ir tikai lamatas. Tām ir viens vienīgs uzdevums, viens vienīgs mērķis: nodrošināt savu īpašnieku ar angīnu, hronisku mandeļu iekaisumu un tamlī­dzīgām veltēm. Un kam vajadzīgs aklās zarnas piedēklis? Pēc tā nav galīgi nekādas vajadzības, tas nedod ne mazākā labuma. Tas nav nekas cits kā apslēpts ienaidnieks, kura vienīgās inte­reses ir uzglūnēt neceļos aizgājušiem vīnogu kauliņiem un iz­mantot tos, lai izraisītu strutojošu iekaisumu. Un kam der vīriešu ciči? Praktiskam darbam tie neder ne tik, cik melns aiz naga, un kā rotājums arī neiztur kritiku. Kāpēc vīrietim aug bārda? No derīguma tai nav ne smakas; tā ir traucēklis, kas rada neērtības; visas nācijas to ienīst un vajā ar bārdas naža palīdzību. Un tāpēc, ka tā ir traucēklis, kas rada neērtības, Daba nekad, sākot no pārejas gadiem līdz kapam, neļauj izsīkt tās krājumiem, ņemiet, kuru vīrieti gribat. Jūs nekad neredzē­siet vīrieti ar pliku zodu. Turpretī mati! Tie ir jauka rota, lab­patikas avots, labākais no aizsarglīdzekļiem pret zināmām bīs­tamām kaitēm, cilvēks vērtē tos augstāk par smaragdiem un rubīniem. Un tieši tāpēc Daba tos piestiprina pie galvas tik ne­vīžīgi, ka tie drīz vien nokrīt. Cilvēka redze, oža, dzirde, orien­tēšanās spēja ir gaužām nožēlojamas. Kondors saredz maitu piecu jūdžu attālumā; cilvēkam nav pat tāda teleskopa, kas ļautu to izdarīt. Dzinējsuns saož divu dienu vecas pēdas. Sarkan­krūtītis dzird, kā tārps graužas cauri zemei. Kaķis, ko aiz­ved projām slēgtā grozā, atrod ceļu uz mājām, kaut arī tās būtu divdesmit jūdžu attālumā un viņš apvidu nekad nebūtu redzējis.
Zināmas funkcijas, kas piemīt vājajam dzimumam, arī šķiet gaužām kroplīgas salīdzinājumā ar tām pašām funkcijām pie Augstākajiem Dzīvniekiem. Sievietēm tādi vārdi kā menstruāci­jas, grūtniecība un dzemdības nozīmē neaprakstāmas šausmas. Augstākajiem Dzīvniekiem šīs parādības nesagādā nekādas ne­ērtības.
Kas attiecas uz ārējo iznesību — paskatieties uz Bengālijas tīģeri, šo grācijas, daiļuma, fiziskās pilnības, diženuma ideālu. Un tad paraugieties uz gaudeno radījumu, ko dēvē par Cilvēku. Viņš ir dzīvnieks ar parūku, trepanētu galvaskausu, dzirdes pa­stiprinātāju, mākslīgu aci, kartona degunu, porcelāna zobiem, sudraba rīkli un koka kāju — radījums, kas no galvas līdz kā­jām sastāv no vieniem ielāpiem un labojumiem. Ja šī antīkā būve viņā saulē netiks atjaunota, pēc kā viņš izskatīsies?
Taču vienā ziņā viņš ir neapstrīdami pārāks. Sis pārākums slēpjas viņa saprātā. Augstākie Dzīvnieki te netiek viņam ne tuvumā. Un dīvains un ievērības cienīgs ir fakts, ka viņam nekad nav piedāvātas debesis, kurās būtu paredzēta iespēja šo vienīgo pārākuma izpausmi papilnam izbaudīt. Pat, iztēloda­mies debesis pats personiski, viņš nekad nav papūlējies nodro­šināt tās ar intelektuāliem priekiem. Tā ir pārsteidzoša aizmār­šība, kas izskatās pēc mēmas atzīšanas, ka debesis paredzētas vienīgi Augstākajiem Dzīvniekiem. Par to vērts padomāt, no­pietni padomāt. Tas uzvedina mūs uz visai drūmu secinājumu: ka mēs nebūt neesam tik svarīgi, kā mums pašiem tas pastāvīgi liekas.

DZĪVNIEKU TIESĀ

1. trusis. uz liecību pamata pierādīts, 1) ka Trusis, atsacījies iet armijā brīvprātīgi, tika iesaukts piespiedu kārtā un 2) kau­jas priekšvakarā, atrodoties aci pret aci ar ienaidnieku, dezer­tēja. Kad apsūdzētajam jautāja, vai viņš vēlas ko sacīt savā labā, pirms pasludinās nāves spriedumu (jo viņš pārkāpis kara likumus, kas aizliedz būt gļēvam un dezertēt), viņš teica, ka neesot gribējis pārkāpt šo likumu, bet bijis spiests paklausīt kādam augstākam likumam, kam esot lielāks spēks par pirmo un kas to anulējot. Kad viņam jautāja, kas tas par likumu, viņš atbildēja: «Dieva likums, kas trusim liedz būt drosmīgam.»
Tiesas spriedums. Armijas priekšā degradēt; noraut uni­formu; pakārt kaklā plakātu ar uzrakstu «Gļēvulis», aizvest uz ešafota un uzvilkt pie kāķa.
2. lauva. uz liecību pamata pierādīts, ka Lauva ar savu lie­lisko drosmi un nesalīdzināmo spēku un izturību izšķīris kau­jas iznākumu.
Tiesas spriedums. Piešķirt hercoga titulu, uzstādīt Lauvas statuju, ierakstīt viņa vārdu ar zelta burtiem Slavas Tempļa tīstokļa pirmajā rindā.
3. lapsa. uz liecību pamata pierādīts, ka Lapsa pārkāpusi dievišķo likumu: «Tev nebūs zagt». Uz jautājumu, ko viņa var sacīt sev par attaisnojumu, viņa aizbildinājās, ka bijusi spiesta paklausīt dievišķajam likumam: «Lapsai būs zagt».
Tiesas spriedums. Mūža ieslodzījums.
4. zirgs. uz liecību pamata pierādīts, ka viņš pavadījis dau­dzas dienas un naktis bez uzraudzības aplokā kopā ar māj­putniem un tomēr uzveicis kārdinājumu.
Tiesas spriedums. Lai viņa vārds top godāts; lai viņa varoņ­darbu pasludina atklātībai un cildina visā zemē.
5. vilks. uz liecību pamata pierādīts, ka viņš pārkāpis likumu: «Tev nebūs nokaut». Mēģinādams panākt sprieduma at­celšanu, viņš aizbildinājās ar savas dabas likumu.
Tiesas spriedums. Nāve.
6. aita. uz liecību pamata pierādīts, ka tai daudzreiz bijusi iespēja nogalināt un izdarīt masu slepkavības, taču tā nav ļāvu­sies kārdinājumam.
Tiesas spriedums. Lai tās tikums paliek mūžīgā piemiņā.
7. Mašīna.
Tiesnesis: Apsūdzētā, ir pierādīts, ka jūs esat nepārdo­māti plānota un slikti konstruēta. Ko jūs varat teikt savā labā?
Atbildētāja: Es sevi neizgudroju, es sevi nekonstruēju.
Tiesnesis: Ir pierādīts, ka jūs esat kustējusies, kad jums to nevajadzēja darīt; ka jūs esat novirzījusies sānis tad, kad jums vajadzēja braukt taisni; ka jūs esat ātri skrējusi cauri gā­jēju pūlim, kad likums un sabiedrības drošība šādu steigu noliedz; ka jūs, lai ietu kur iedama, atstājat aiz sevis nelabu smaku un nemaz nemēģināt laboties, lai gan zināt, ka tas ir nepieklājīgi un citas mašīnas cenšas to nedarīt. Ko jūs varat sacīt sev par attaisnojumu?
Atbildētāja: Es esmu mašīna. Es esmu sava uzbūves likuma verdzene, man tas jāklausa vienmēr un visur. Pati es nedaru nekā. Manus spēkus iedarbina ārēji faktori, es tos nekad neiedarbinu pati.
Tiesnesis: Varat būt brīva. Jūsu paskaidrojums ir pie­tiekams. Jūs esat diezgan nožēlojams radījums, kam piemīt da­žas labās un dažas sliktas īpašības; taču piedēvēt jums perso­niskus nopelnus par uzvedību, kas izriet no pirmajām, un nopelt par izturēšanos, kas izriet no otrajām, būtu negodīgi un ne­taisni. Tas ir, attiecībā uz mašīnu — uz mašīnu.
Dievišķais saprāts.
Viņš radīja visu esošo. Visuma nav tadas lielas vai mazas lietas, ko Viņš nebūtu radījis. Viņš pasludināja Savu darbu par «labu». Šis vārds ietver visu; uz katras detaļas tas uzspiež viņa atzinīgā vērtējuma zīmogu; ikvienu detaļu tas cildina. Mēs arī tās atzīstam un cildinām — ar mēli. Mēs darām to skaļi, mēs darām to dedzīgi — kā arī apdomīgi. Apdomīgi. Jo mēs neielaižamies sīkumos. Ik dienas mēs izlejam veselu neapmieri­nātības, nopēlumu, nosodījumu, kaislīga sašutuma straumi uz krietnu tiesu no viņa darba — tikai ne skaļi. Nē, mūs nenodod mūsu vārdi, bet mūsu darbi. Mūsu vārdi ir vieni vienīgi kompli­menti, un tie Viņu apmāna. Katrā ziņā apmāna. Tie liek Viņam domāt, ka mēs atzīstam it visu, ko Viņš darījis.
Tā vismaz mēs iedomājamies. Gadsimtiem ilgi mēs esam mācījuši sevi ticēt, ka, apslēpjot nepatiku, aprokot to zem liš­ķīgu melu kalna, Viņš to neapjauš, neievēro, redz tikai kompli­mentus un ļaujas apkrāpties. Bet vai tiešām tā ir? Paši savā starpā mēs atzīstam, ka darbi runā skaļāk par vārdiem, taču esam sev iegalvojuši, ka ar Viņu ir citādi; mēs iedomājamies, ka Viņu interesē vienīgi vārdi — troksnis: ja mēs tos krietni iz­pušķosim, tie padarīs Viņu aklu pret darbiem, kas šos vārdus bez žēlastības apgāž.
Taču, runājot nopietni, vai gan kāds tam īsti tic? Vai ticēt tam nenozīmē nekaunīgi apvainot Augstāko Saprātu? Vai gan kādam iešausies galvā pilnā rīklē slavēt mātei visus tās bēr­nus, ja viņš tanī pašā laikā ņemsies vienu no tiem pliķēt? Vai šāda rīcība nepārvērtīs mūsu liesmaino daiļrunību par pēdējo aplamību? Vai māti varēs apkrāpt? Vai viņa nejutīsies aizvai­nota — turklāt aizvainota līdz sirds dziļumiem?
Bet paraugieties, ko mēs darām, ja runa ir par Viņu. Mēs at­zīstam visus Viņa darbus un slavējam tos kvēlā sajūsmā — vārdos, tai pašā laikā nosizdami mušu, kas ir gluži tāds pats Viņa radījums kā jebkurš cits un bijis ietverts un cildināts mūsu vētrainajās slavas dziesmās. Mēs ne vien nositam mušu, bet darām to ar bezgalīgu sašutumu, izrādīdami pat naidu, nik­numu, atriebes kāri; mēs uzlūkojam šo radījumu ar pretīgumu un riebumu, kas būtībā nozīmē nicināšanu, kaut gan nupat to slavējām, atzinām, cildinājām. Mēs slavējām to tās Radītājam, bet tagad mūsu rīcība šo Radītāju apvaino. Slavēšana bija ne­godīga, rīcība — godīga, cildinājumi — liekulīga pļāpāšana, sitiens — neviltotu jūtu izpausme.
Mēs nežēlīgi vajājam ne vien mušu, bet arī blusu, žurku, čūsku, slimības dīgli un tūkstošiem citu radījumu, ko Viņš pa­sludinājis par labiem, ar kuriem bijis apmierināts un kurus mēs skaļi slavējam un cildinām — ar mēli, lai pēc tam ņemtos šos mīļos kustonīšus iespējami lielākos apjomos postīt, vajāt un ar ļaunu prieku iznīcināt.
Skaidrs, ka tas nav ne labi, ne gudri, ne taisnīgi. Tas rada melus un nepatiesību. Vai tiešām Viņš jutīsies apvainots, ja mēs sāksim rīkoties citādi un stāsimies Viņa vaiga priekšā ne vien ar patiesiem darbiem, bet ari ar patiesiem vārdiem? Vai mēs nevaram paļāvīgi un bez bailēm pārmainīt savus vārdus un teikt:
«Ak Patiesības Avots, mēs esam melojuši un nožēlojam. Uz­klausi, ko mēs atzīstamies jutuši no laika gala, bet gļēvi noslē­puši no Tevis: mēs pazemīgi slavējam un cildinām daudzus no Taviem darbiem un esam pateicīgi, ka tie atrodas Tava kājsoliņa — zemes virsū, taču par visiem mēs to nevaram sacīt.»
Ar to pietiktu. Uzskaitīt izņēmumus nebūtu nekādas vaja­dzības.

FRANČI UN KOMANČI

Fragments no manuskripta «Klaidonis ārzemēs», 1879.g.
TAGAD parunāsim par cietsirdību, nežēlību un slepkavoša­nas tieksmi. Tās gan nav daļēji civilizētajām pasaules tautām nekāda rota, taču tanī pašā laikā tās diezin vai var saukt arī par trūkumiem. To saknes, dabiski, meklējamas sabiedriskajā sistēmā; bez minētajām parādībām šī sistēma nebūtu pilnīga. Jāteic, ka te ļoti grūti novilkt precīzu robežu starp frančiem, komančiem un dažām citām tautām, kas atrodas uz vienāda tikumiskā un sabiedriskā līmeņa. Vaļsirdīgi jāatzīst, ka vienā ziņā komanči stāv augstāk par frančiem, proti, viņi nekaujas savā starpā, turpretī franču iemīļotā izprieca kopš neminamiem laikiem bijusi savu tautas brāļu dedzināšana un slaktēšana. Neviens ierocis nav izdzēris tik daudz franču asiņu kā franču zobens. Neviens naids nav bijis nepielūdzamāks par francūža naidu pret savu brāli. Neviena cita dzīva radījuma reliģija ne­veic tādus mežonīgas slepkavošanas brīnumdarbus kā lēnprā­tīgā un kautrā franču reliģija. Taču pēdējā piezīme attiecībā uz minēto salīdzinājumu nav īsti taisnīga, jo komančam nav reli­ģijas un tātad nav arī neatliekamas vajadzības nogalināt savu brāli, lai uzvestu to uz pareizā ceļa.
Turki, kā arī daudzas citas no mazattīstītajām tautām, ir kāvušies paši savā starpā, taču patiesībā pilsoņu karš augstāko pilnību (kā niknuma un iedarbīguma, tā arī nerimtīgas rosmes un izturības ziņā) sasniedzis vienīgi divās sabiedriskās organi­zācijās, proti, franču un Kilkenijas kaķu[7] sadraudzībā.
Es loti šaubos, vai franči ir nežēlīgāki par komančiem; ma­nuprāt, viņi tikai ir atjautīgāki savās metodēs. Ja to izdosies pierādīt, tad šis fakts liecinās, ka francūzis ir augstāka būtne par komanču. Franču muižniecība izgudrojusi vairākas pārstei­dzošas un apbrīnojamas paražas un, pateicoties cilvēku viedajai lēnprātībai, saglabājusi tās veselu gadu tūkstoti. Izrentējis zemniekam zemi, aristokrāts, dzenoties pakaļ medījumam, drīk­stēja nomīdīt ražu, nemaksājot par nodarīto postu ne graša. Viņam bija arī tiesības aizliegt zemniekam celt ap savu īpa­šumu mūrus vai žogus, lai izsargātos no plēsīgiem zvēriem, jo žogi traucēja medības. Tāpat kungam bija tiesības turēt baložu būdu, nemaksājot par graudiem, ko putni noēda; toties viņam bija brīv sodīt jebkuru nelaimīgo, kurš bija kādu no šiem radī­jumiem nejauši nogalinājis. Bez tam kungam bija tiesības turēt dzirnavas un maizes ceptuvi un piespiest vienkāršo tautu tajās malt un cept, un maksāt divkāršu cenu. Kungam bija arī tiesī­bas sagrābt atraitņu un bāriņu zemi un mantu, ja ģimenes galva nomira, neatstājis testamentu. Kungs drīkstēja atņemt apmēram piekto daļu no pārdošanas naudas, ja zeme, kas atra­dās viņa jurisdikcijā, pārgāja citās rokās. Taču tās ir sīkas ciet­sirdības izpausmes — tādas varētu izgudrot un paciest jeb­kura daļēji civilizēta sabiedrība. Uz augstākas pakāpes stāv dažas citas, proti, kunga tiesības likt zemniekam pēc smagā dienas darba sēdēt visu nakti pie dīķa un plīkšķināt ar rīkstēm pa ūdeni, lai aizgaiņātu vardes, kuru kurkstēšana varētu trau­cēt augstā kunga dusu; viņa tiesības uzšķērst zemnieka vēderu un sildīt tajā savas kājas, kad medības dižo kungu nogurdinā­jušas un viņam kļuvis auksti; un beidzot nāk le droit du seigneur[8] — lietosim franču nosaukumu, lai neaptraipītu dzimto valodu. Varbūt komanči varētu šīs pēdējās trīs tiesības pār­trumpot, bet daudz efektīgāku viņi neko neizgudrotu. Tomēr visaugstākos kalngalus franču atjautība sasniedza revolūcijas laikā, kad kailus vīriešus sasēja kopā ar kailām sievietēm un meta upē.
Izdomāt tik lielisku paņēmienu nebūtu komanču spēkos. Tāpēc te komanči cieš neveiksmi un franči aiziet viņiem priekšā.
Tā kā tas noticis pirms nepilniem simt gadiem, mums ir pa­mats domāt, ka franči vēl nav zaudējuši savu izdomas spēju, kā arī varbūt tieksmi to vingrināt.
Vienā ziņā franči ir gandrīz nepārspējami. Pašas debesis šķiet viņiem dāvājušas slepkavošanas tieksmi. Nevienai citai tautai tā tik lielā apjomā nav piešķirta. Gadsimtiem ilgi frančiem uz to piederējušas gandrīz vai monopoltiesības. Jau labu laiku pirms sv.Bērtuļa nakts viņi bija iepazinuši un iemīlējuši bez­gala jaukos slaktiņa priekus. Tomēr sv. Bērtuļa nakts ir tik monumentāla, ka tās milzīgajā ēnā pazūd viss cildenais agrak notikušo slepkavību pulks; mēs redzam tās tik miglaini, ka gan­drīz palaižam garām nepamanītas, taču tās tik un tā ir notiku­šas. Ja dažas no pašām lielākajām būtu izdarītas Anglijā, tad tās līdzīgi aptumsumam izdzēstu šīs zemes vēstures sauli; bet, tā kā tās notiek slaktēšanas dzimtenē, tad liekas tikpat dabiskas un piedienīgas kā spitālīgajam lepras plankumi un piesaista sev tikpat niecīgu uzmanību.
Sv.Bērtuļa nakts neapstrīdami ir vislieliskākais šāda veida šedevrs, kāds pasaulē jebkad izplānots un veikts. Tanī savu roku pielika visi diženākie cilvēki, karali un karalieni māti ieskaitot. Tas notika 1572.gadā. Iemesls bija nesaprašanās kādā reliģiskā jautājumā. Francūzis ir bezgala dievbijīgs. Viņš neapmierinās ar to, ka pats ir dievbijīgs, viņš prasa, lai diev­bijīgs būtu arī kaimiņš, citādi viņš ņem un nosit to un tādējādi padara dievbijīgu. Jā, ja šis kaimiņš atsakās svēti dzīvot, fran­cūzis paņem cirvi un ar tā palīdzību nostata stūrgalvīgo uz pareizā ceļa. Francūzis ir sabiedriska būtne un nevēlas uzturē­ties debesīs vienatnē, tāpēc viņš savlaicīgi gādā par biedriem. Laikā, par kuru es runāju, reliģijas jautājumos neceļos noklīdis bija ne viens kaimiņš vien, bet puse no visas tautas. Tas nu bija gaužām nelabi. Katoļu partijas vadoņi dziļi cieta, redzot, kā iz­platās šī baismīgā apgrēcība, un sāka apspriesties, kā šo kaiti vislabāk izdziedēt. Karaliene māte, kuras gudrība un dievbijība bija sasniegušas augstāko pilnības pakāpi, ieteica parasto tau­tisko līdzekli — slaktiņu. Ierosinājumu pieņēma; tāpat kā citi cilvēki pasūta brokastis, te tika pasūtīts slaktiņš. Nolēma, ka pie labā darba jāķeras kādā pusnaktī starp divām augusta die­nām, par to informēja arī attiecīgos pilsoņus lielās un mazās pilsētās. īsteni dievbijīgie spodrināja ieročus, glabāja savu no­slēpumu un gaidīja. Viņi, kā parasti, apciemoja un uzņēma ari savā namā grēcīgos kaimiņus, kas nekā nenojauta, un nelaimes mākoņi gaisā nemaz nelikās manāmi. Karalis uzturēja visdrau­dzīgākos sakarus ar grēcinieku vadoni, un, ja šis vadonis būtu bijis acīgāks, viņš ievērotu šauteni, ar kuru viņa majestātei mazliet vēlāk labpatika no pils loga lētticīgo ievainot.
Noliktā stunda pienāca, un baigās pusnakts trauksmes ska­ņas pāršķēla klusumu. Dievbijīgie bija gatavi, grēcīgos pārstei­dza pilnīgi negaidot. Taisnigie iebruka mājās, slepkavoja vīrie­šus un sievietes gan guļamistabās, gan uz kāpnēm; bērnus trieca ar galvu pret sienu. Dievam patīkamie darbi turpinājās divas dienas un trīs naktis; nogalināto ķermeņi aizsprostoja upes, ielās slējās līķu kaudzes, gaiss bija pilns smirdoņas, kas plūda no to ļaužu pūstošajām miesām, kurus bija pazudinājis pašu atjautas trūkums, jo viņi bija franči un, ja šī doma viņiem būtu ienākusi prātā pirmajiem, viņi būtu apslaktējuši savus pre­tiniekus. Sais divās vai trijās dienās Francijā gāja bojā septiņ­desmit tūkstoši dzīvību, un īsteno ticību varoņdarbs tā spēci­nāja, ka otra puse nekad vairs nespēja nopietni apdraudēt tās kundzību.
Protams, kopš tā laika notikuši arī citi franču slaktiņi. Visai ilgs un patīkams bija Terora laiks, un ir savi piemēriņi arī mūsu dienās, it īpaši 2. decembra asinspirts un dažas apkaušanas Komūnas laikā, franču-prūšu kara beigās. Taču ne ar vienu no tiem franči nelepojas tā kā ar savu nesalīdzināmi burvīgo sv. Bērtuja nakti.
Visvaldzinošākā franču rakstura īpašība, kas iedveš vislie­lākās cerības misionāriem, ir viņu apbrīnojamā un nepārspē­jamā paklausība. Mēs par lēnprātīgiem uzskatām trušus. Bet kas gan ir truša lēnprātība pret francūža lēnprātību? Vai atra­dīsies kāds trusis, kas veselus tūkstoš gadus no vietas bez viena atelpas brīža ļausies sevi apspiest, apvainot un mīdīt kājām, ne reizes nemēģinādams kost pretī? Visa Eiropa ir nosēta ar ma­zām, drosmīgām savienībām, kas atkal un atkal ceļ galvu pret saviem varenajiem apspiedējiem un panāk taisnības uzvaru. Sīs savienības pat grūti uzskaitīt. Vilhelmi Telli un Voti Taileri sa­stopami gandrīz visur, izņemot Franciju. Tomēr sacēlās beidzot pat Francija —un būtu gluži apmierināta atgriezusies savā trušu būrī, ja muļķa karalis iedotu tai pļauku un konfekti, bet viņa stilā nebija darīt īstajā laikā to, kas vajadzīgs, un tā nu izdevība aizgāja viņam gar degunu. Tad nācija nometa savu trušādu un apģērba otru tautisko tērpu — tīģerādu; kad, apbru­ņojusies līdz zobiem, tai mācās virsū visa Eiropa, tauta paspēra vēl soli uz priekšu un pierādīja savu vīrišķību, būdama, bez šaubām, pārsteigta, ka šīs īpašības tai izrādījies tik daudz. Na­poleons, lielais ārzemnieks, attīstīja tautas kara mākslu līdz pēdējai iespējai un, dabūjis to gatavu, ietērpa nāciju atkal trūšādiņās un uzlika tai uz kakla savu papēdi, un nācija cildināja viņu par to līdz debesīm. Napoleons III aprūpēja frančus tādā pašā garā, un viņi jutās dziļi apmierināti.
Ārzemnieki vispār izdarījuši frančiem vērtīgus pakalpoju­mus. Francijas dižvīri bieži jo bieži nākuši no ārzemēm — taga­dējais laiks nav izņēmums, — un šie viedie ļaudis, liekas, itin labi izpratuši, kā izdabāt vidusmēra pilsonim. Vidusmēra pilso­nim vajadzīga «slava» — tas nu ir galvenais; pēc iespējas vai­rāk slavas, pēc iespējas vairāk trokšņa, pēc iespējas vairāk greznības, pēc iespējas vairāk brālības un vienlīdzības, pēc iespējas vairāk karnevālu un citu bezjēdzīgu vizuļu; pēc iespē­jas vairāk blēņu un plātīšanās, pēc iespējas vairāk pārliecības, ka visas pasaules skatieni pievērsti viņam, ka viņa sieva dod likumus modēm un viņš pats — smalkajām (lasi: ārišķīgajām) manierēm; pēc iespējas vairāk atgādinājumu, ka viņa valodu Francūža lēnprātība, kā jau teicu, ir viņa visbrīnišķākā na­cionālā rakstura īpašība, kas drīz kļūs arī visnoderīgākā, jo ar tās palīdzību mūsu misionāri pacels viņu augšup tāpat, kā pa­rasti aiz ausīm paceļ trusi. Francūzis sastāv no vissīkākajiem sīkumiem, kādus vien var iedomāties, un no vislielākajiem lie­lumiem.[11] tīģeris, kas viņā mīt, — slepenais, asinskārais, slep­kavīgais instinkts — ļauj pēc pienācīgas apvaldīšanas un kārtī­gas dresūras iztaisīt no viņa vislabāko kareivi. Truša paklau­sība, ko viņā ieaudzinājusi gadsimtiem ilgā samierināšanās ar pārestībām un apvainojumiem, ļauj viņam nekurnot panest dre­sūras spaidus. Francūža milzīgā godkāre mudina viņu darīt brīnumus mākslā, zinātnē, valsts vadīšanā un literatūrā, — brī­numus, kas jebkurā citā viestu bailes, taču francūža kaislā un traka iztēle, viņa nerimtīga enerģija un uzcītība ļauj iesākto sekmīgi novadīt galā.
Ja nu man izdevies savas ieceres realizēt, tad esmu spējis parādīt, ka francūzis vienā ziņā ir pārāks par ķīnieti; otrā — vienāds ar turku un dahomieti un laikam sevišķi daudz neat­paliek no komanča. No sirds cerēju, ka man šai darbā sekmēsies, un domāju, ka tā arī ir noticis. Manuprāt, nav jāšaubās, ka Francijai ir tiesības ieņemt cienīgu vietu mūsu zemeslodes da­ļēji civilizēto tautu vidū.
Es lieku milzīgas cerības uz Franciju un no sirds kvēli ilgo­jos redzēt tās tikumisko un garīgo pacēlumu un apgaismību. Taču es zinu un jūtu, ka šo diženo atdzimšanu nevarēs visā pilnībā sagatavot ar vietējās amerikāņu kolonijas ierobežota­jām un nesistemātiskajām pūlēm, lai cik rosīgas, vērtīgas un dievbijīgas tās būtu, — nē, ir tikai viens ceļš, proti, izmantot speciāli apmācītu laicīgu amerikāņu misionāru korpusu, kura locekļi būtu apbruņoti ar oficiālām dienesta pakāpēm (pašaiz­sardzības nolūkos), apgādāti ar goda leģiona lentīti (lai pada­rītu viņus nemanāmākus un tā paglābtu no skaudības un liekas uzmanības) un saņemtu no valdības algu (līdzekļus varētu smelt no īpaši uzlikta nodokļa). Tad nu iesim visi talkā un sniegsim palīdzību francūzim! Iedegsimies mīlestībā pret šo no­niecināto un pazemoto starplocekli, kas cilvēku saista ar pēr­tiķi, celsim viņu augšup un padarīsim par savu brāli!

VĒSTULE NO DEBESĪM

Lūgumu departaments, Eņģeļa reģistratora nodaļa, 20. janvāri.
Ebneram Skofildam, ogļu tirgonim, Bufalo Ņujorkas štatā.
SASKAŅĀ ar pavēli man ir gods pavēstīt, ka jūsu nesenais labdarības un pašuzupurēšanās piemērs iereģistrēts vienā no grāmatas «Cilvēku zelta darbi» lappusēm; atļaušos piezīmēt, ka tas ir ne vien ārkārtējs, bet pat vienreizīgs apbalvojums.
Attiecībā uz jūsu lūgšanām, kas iesūtītas šās nedēļas laikā līdz 19. datumam (ieskaitot), man ir gods ziņot sekojošo:
1. Par laiku — lai būtu iespējams pacelt antracīta cenas par 15 centiem tonnā. Apmierināts.
2. Par darbaspēka pieplūdumu — lai varētu par 10 procen­tiem samazināt algas. Apmierināts.
3. Par cenu pazeminājumu uz zemākās kvalitātes oglēm, ar kurām tirgojas konkurenti. Apmierināts.
4. Par sodību, kurai būtu vēlams piemeklēt to cilvēku vai tā cilvēka ģimeni, kurš atvēris konkurējošu ogļu mazumtirdz­niecības uzņēmumu Ročesterā. Apmierināts šādējādi: difterija, 2 saslimšanas gadījumi, 1 beidzies ar nāvi; skarlatīna, 1 saslimšanas gadījums, sekas — kurlums un plānprātība. Piezīme. Šo lūgšanu gan lietderīgāk būtu bijis attiecināt uz tirgoņa priekšniecību, Ņujorkas Centrālo dzelzceļu kompāniju.
5. Par to, lai taptu nogādāti ellē neskaitāmie bezkaunīgie lūdzēji, kas ik dienas diedelē darbu vai visādu citādu palīdzību. Nodots vēlreizējai caurskatīšanai un kompromisa lēmuma pie­ņemšanai, jo, kā liekas, atrodas pretrunā ar citu tajā pašā datumā augšup raidītu lūgumu, ko citēšu vēlāk.
6. Par kāda pēkšņa nāves veida pielietošanu pret kaimiņu, kas metis ar ķieģeli jūsu kaķim brīdī, kad tas dziedājis serenādi. Atlikts apsvēršanai un kompromisa atrašanai, jo nesaskan ar tā paša datuma lūgšanu, kas taps citēta vēlāk.
7. Par lūgumu «pie velna ar misionāriem». Arī atlikts — iepriekš minēto iemeslu dēļ.8. Par peļņas palielināšanu no 22 230 dolāru decembrī līdz 45 000 dolāru janvārī, nodrošinot arī uz priekšu ikmēneša peļ­ņas pieaugumu proporcionāli iepriekš minētajam — «par ko jums pilnībā tiks atlīdzināts». Lūgšana piepildīta; piebilde pieņemta ar ierunām.
9. Par ciklonu, kas nepieciešams, lai applūdinātu Ziemeļpensilvanijas sabiedrības ogļraktuves un nopostītu virszemes ēkas. Piezīme. Ziemas sezonā ciklonus krājumā netur. Ir iespējams uzsūtīt tikpat iedarbīgu raktuvju gāzu sprādzienu; šinī gadī­jumā jāiesniedz attiecīgs lūgums.
Tā kā iepriekš minētie lūgumi bija sevišķi svarīgi, tie iz­skatīti atsevišķi. Pārējie divsimt deviņdesmit astoņi iesniegumi, kas saņemti nedēļas laikā līdz 19. datumam un ierindojami Se­višķu Atmaksas paveidu ailes A rubrikā, apmierināti pilnā sa­stāvā, izņemot 3 no 32 gadījumiem, kur bija prasīta tūlītēja nāve, kas aizstāta ar nedziedējamām slimībām.
Ar to ir izsmelts nedēļas laikā ienākušo petīciju saraksts, kuras saskaņā ar mūsu nodaļas nomenklatūru pieder pie Slepenu Sirds lūgšanu kategorijas un kurām mēs paša par sevi sapro­tama iemesla dēļ allažiņ nekavējoties veltījam īpašu uzmanību.
Nedēļas iesniegumu saraksta atlikums ierindojams ailē, ko mēs saucam par Publiskām Lūgšanām, šai kategorijai pieskai­tīdami lūgšanas, kuras raida pret debesīm dievkalpojumos, svētdienas skolā, sanāksmēs, kurās tiekas brāļi iekš Kristus, ģi­menes pātaru laikā utt. Šos lūgšanu veidus vērtē atkarībā no tā, pie kuras šķiras pieder kristietis, kas tās raida augšup. Saskaņā ar mūsu nodaļā pieņemto kārtību kristiešus iedala divās lielās šķirās: 1) kristiešos, kas tic pārliecības pēc, 2) kristiešos, kas tic sava labuma pēc. Šos savukārt iedala sīkāk un ierindo ailēs atkarībā no viņu lieluma, sugas, klases un, beidzot, kursa, kuru izsaka karātos, pie tam minimums ir viens, maksimums — tūk­stoš karātu.
Kas attiecas uz 1847.gada 31.decembrī notecējušā ceturk­šņa bilanci, tad tur jūs esat klasificēts šādi:
Pamatkategorija: Kristietis, kas tic pārliecības pēc.
Lielums: Viena ceturtdaļa no maksimuma.
Suga: Gara cilvēks.
Klase: Izredzēto «A» klase, 16.kārta.
Kurss: 322 karāti tīrmetāla.
Kas attiecas uz nupat notecējušā ceturkšņa bilanci (kopš pirmās aizritējuši četrdesmit gadi), tad te jūs esat novērtēts šādi:
Pamatkategorija: Kristietis, kas tic sava labuma pēc.
Lielums: sešas simtdaļas no maksimuma.
Suga: Cilvēks ar dzīvnieciskām interesēm.
Klase: Izredzēto «V» klase, 1547.kārta.
Kurss: 3 karāti tīrmetāla.
Man ir gods pievērst jūsu uzmanību faktam, ka jūs, acīm redzot, esat savā attīstībā slīdējis lejup.
Atgriežoties pie jūsu Publiskajām Lūgšanām, es atļaušos izteikt piezīmi, ka jūsu un jums līdzīgu kategoriju kristiešu iedrošināšanas labad mūsu nodaļā ieviesusies paraža apmieri­nāt daudzus iesniegumus, kas augstākās kategorijas kristie­šiem netiktu apmierināti — daļēji tāpēc, ka viņi neko tādu ne­lūgtu.
Lūgums, lai visžēlīgi taptu sūtīts siltāks laiks un nabagiem un plikajiem nevajadzētu salt. Noraidīts. To jūs lūdzāt dievkal­pojumā, un tas runā pretī šā ziņojuma 1. punktam, kurā ietverta Slepena Sirds Lūgšana. Mūsu nodaļā pieņemtā kārtība stingri noliedz stādīt zināma rakstura Publiskās Lūgšanas, kuras skai­tījuši kristieši, kas tic sava labuma pēc, augstāk par Slepena­jām Sirds Lūgšanām.
Lūgums pēc labākiem laikiem un pārticīgākas dzīves «dar­barūķim ar cieti sastrādātajām rokām, kura sūrie un pacietīgie pūliņi dara ērtākas viņa laimīgāko brāļu mājas un ļauj tiem vieglāk staigāt mūža takas, turpretī viņam pašam dod tiesības uz mūsu pateicīgo siržu vismaigākajām rūpēm, kā arī uz mūsu modro un iedarbīgo aizsardzību no pārestībām un netaisnībām, ko viņam nodara skopums un mantkārība». Dievkalpojuma laikā izteikts lūgums. Noraidīts. Atrodas pretrunā ar 2. Slepeno Sirds Lūgšanu.
Lūgums «lai pār tiem, kas kaut kādā veidā traucē mūsu mērķu piepildīšanos, kā arī pār viņu ģimenēm nāk augstsirdīgā debesu svētība, tādā sakarībā mēs šeitan piesaucam mūsu sirdis par lieciniecēm, jo no viņu pasaulīgās labklājības mēs smeļa­mies garīgu svētlaimi, caur ko mūsu prieki top pilnīgi». Lūg­šana dievkalpojuma laikā. Noraidīta. Runā pretī 3. un 4. Slepe­najai Sirds Lūgšanai.
«Lai ne mūsu vārdi, nedz darbi nevienu neiegrūž pazušanā.» Ģimenes pātari. Saņemti 15 minūtes pirms 5. Slepenās Sirds Lūgšanas, ar kuru atrodas acīmredzamā pretrunā. Tiek ierosi­nāts, lai jūs vai nu vienu, vai otru no šīm lūgšanām atsauktu vai arī mainītu abu saturu.
«Esi žēlīgs pret visiem, kas dara ļaunu mums pašiem vai mūsu īpašumam.» Še ietverts cilvēks, kas meta ar ķieģeli kaķim. Ģimenes pātari. Saņemti dažas minūtes pirms 6.Slepenās Sirds Lūgšanas. Ierosinām lūgumus pārstrādāt, lai novērstu nesaskaņas.
«Ļauj, lai visās pagānu zemēs, kuru gara tumsība mums jo­projām ir dzīvs pārmetums, brīvi un plaši zeļ un plaukst cilde­nais misiones darbs, visvērtīgākie pūliņi, kādi jebkad uzticēti cilvēku rokām.» Patvaļīgi sacerēta lūgšana, kas nelikumīgi noskaitīta Amerikāņu misionāru padomes sanāksmē. Saņemta gandrīz 12 stundas pirms 7.Slepenās Sirds Lūgšanas. Mūsu nodaļa par misionāriem neinteresējas, un tai nav nekādu vei­kala sakaru ar šīs organizācijas Amerikāņu padomi. Mēs lab­prāt apmierinātu vienu no šīm lūgšanām, taču nevaram apmie­rināt abas. Ierosinām sanāksmē skaitīto atsaukt.
Mūsu nodaļa jums divdesmito reizi atgādina nekavējoties pievērst uzmanību piezīmei, kas pievienota 8. numura lūgšanai. Tā ir nodrāzts joks.
No 464 sīki izklāstītām prasībām, kas ietvertas jūsu publis­kajās lūgšanās par pagājušo nedēļu un kas ziņojumā iepriekš nav uzskaitītas, mēs apmierinām divas, pārējās noraidot. Un proti: apmierināts — 1) lai mākoņi arī turpmāk veic savu uzdevumu un 2) saule savējo. Starp citu, tieši tāds bija arī dieviš­ķais nodoms; jums būs patīkami zināt, ka jūsu vēlēšanās ar to sakrīt. No 462 noraidītajiem iesniegumiem 61 bija izteikts svēt­dienas skolā. Šinī sakarā man jums vēlreiz jāatgādina, ka mēs neapmierinām nevienu svētdienas skolas lūgšanu, ko skaitījis kristietis, kurš tic, lai gūtu sev labumu, un saskaņā ar mūsu nodaļas nomenklatūru pieder pie Džona Venemeikera katego­rijas. Mēs tikai iereģistrējam tās «vārdu» ailē un ierēķinām kredītā, pamatojoties uz vārdu skaitu, kas izteikti zināmā laika sprīdī; minimums ir 3000 ceturtdaļminūtē. Pieredzējušie svēt­dienas skolu apmeklētāji parasti nober 4200 no 5000 iespēja­miem, kas tiek pielīdzināti diviem korāļiem un puķu pušķim, ko jaunas lēdijas nāves soda izpildīšanas rītā nosūta uz slepkavas kameru. Jūsu pārējie iesniegumi, skaitā 401, ir derīgi tikai vējā palaišanai. Mēs sasienam tos kopā un izlietojam kā pretvēju, lai aizkavētu bezdievīgu cilvēku kuģus, taču kaut cik iespaidīga vēja radīšanai vajag tik daudz vārdu, ka mēs nekādi nevaram atļauties tos apmaksāt.
Tagad es vēlētos pie šī ziņojuma piebilst dažus savus vārdus.
Kad zināma tipa cilvēki veic kaut cik taustāmu labu darbu, tad mēs vērtējam viņu rīcību tūkstoškārt augstāk par līdzīgu rīcību, ko veic labāks cilvēks sakarā ar pieliktajām pūlēm. Šinī ziņā jūs stāvat daudz augstāk par savu kategoriju, jo esat bijis spējīgs uz zināmu pašuzupurēšanos, kura ievērojami pārsniedz to, ko no jums varēja gaidīt. Pirms daudziem gadiem, kad jūsu kapitāls sasniedza tikai 100 000 dolāru un jūs nosūtījāt divus dolārus savai nabadzībā iestigušajai māsīcai — atraitnei, kas lūdza jūsu palīdzību, debesīs daudzi nespēja tam ticēt, un vēl vairāk bija tādu, kas uzskatīja, ka nauda bijusi viltota. Jūsu labā slava ievērojami cēlās, kad tika pierādīts, ka šīs aizdomas bijušas nepamatotas. Vienu vai divus gadus vēlāk, kad, atbildot uz otru lūgumu, jūs nabadzītei aizsūtījāt četrus dolārus, visi tūlīt noticēja un vairākas dienas par to vien runāja. Pēc diviem gadiem, kad nomira atraitnes jaunākais bērns un viņa atkal griezās pie jums pēc palīdzības, jūs nosūtījāt sešus dolārus, un šī rīcība pilnīgi nostiprināja jūsu reputāciju. Debesīs visi dau­dzināja: «Vai esat dzirdējuši par Ebneru?» — jo jūs te tagad mīlīgi dēvē par Ebneru. Jūsu pieaugošais upuris, ko jūs ziedo­jāt ik divus vai trīs gadus, licis jūsu vārdam palikt uz visu lūpām un sasildījis ikviena sirdi. Svētdienās, kad jūs savā krāš­ņajā karietē braucat uz baznīcu, jūs pavada visu debesu iemīt­nieku skatieni; un, kad jūs atņemat roku no upurtrauka, pat līdz tālās elles ugunssārtajām sienām aizskan priecīgs sauciens: «Vēl pieci centi no Ebnera!»
Taču savas žēlsirdības kalngalus jūs sasniedzāt pirms da­žām dienām, kad atraitne atrakstīja, ka varētu dabūt skolotājas vietu kādā attālā ciematā, ja vien viņai būtu 50 dolāru, ar ko segt savus un divu dzīvu palikušo bērnu izdevumus tālajā ceļā; tad nu jūs aprēķinājāt, ka pagājušajā mēnesī esat saņēmis no savām trim ogļraktuvēm 22 230 dolāru tīras peļņas, pieskaitījāt tai šīmēneša drošo peļņu, kas sasniegs savus četrdesmit piecus vai pat visus piecdesmit tūkstošus dolāru, paņēmāt spalvu un čeku grāmatiņu un nosūtījāt lūdzējai veselus piecpadsmit dolārus. Ak, lai debesis svētī un pasargā tevi mūžīgi mūžos, tu dāsnā sirds! Nebija tādu acu svētītajās debesu ārēs, kas paliktu sausas, un brīdī, kad visi spieda cits citam roku, apkampās un līksmojās, no mirdzošā troņa atskanēja pērkondimdoša pavēle, ka šis varoņdarbs jāteic augstāk par visiem vēsturē pieminēta­jiem cilvēku un eņģeļu pašuzupurēšanās piemēriem un jāierak­sta atsevišķā lappusē, jo jūsu pūliņi, to veicot, bijuši sūrāki un grūtāki par 10 000 mocekļu ciešanām, atdodot savas dzīvības uz uguns sārta; un visi teica: «Ko nozīmē viena vai pat desmit tūkstošu cildenu dvēseļu dzīvību salīdzinājumā ar piecpadsmit dolāriem, ko no savām alkatīgajām ķetnām izlaidis viszemiskā­kais skopulis, kāds jebkad dzīvojis zemes virsū?»
Un tie bija patiesi vārdi. Un Ābrams, asaras liedams, izkra­tīja no krūtīm visu iepriekšējo saturu un piestiprināja pie tām izkārtni ar daiļrunīgo uzrakstu: «Aizņemts», un Pēteris raudā­dams sacīja: «Kad viņš nāks uz debesīm, tad taps saņemts ar lāpu gājienu,» — un visas debesis atbalsoja sajūsmas aurus un līksmoja jūsu atnākšanas gaidās. To pašu darīja elle.
Priekšniecības uzdevumā. (Paraksts.)
Eņģelis reģistrators.
(Zīmogs.)

KARA LŪGŠANA

Tie bija milzīga saviļņojuma un pacilātības laiki. Visa zeme traucās cīņā — bija karš, visas sabiedrības un katra atsevišķa indivīda krūtīs dega svētā patriotisma liesma; rībēja bungas, spēlēja orķestri, šāva rotaļu pistolītes, svilpdami un sprakstēdami gaisā uzvijās raķešu kūļi; kur vien skaties — gar tālē gaistošām jumtu un balkonu rindām saulē mirdzēja plandošais karogu mežs; ik dienas pa plašo prospektu, jaunos mundieros tērpušies, soļoja zaļoksni, līksmi un skaisti brīvprātīgie, bet viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas stāvēja ceļmalā un laimē aizlūstošās balsīs viņus apsveica; ik vakarus lieli ļaužu pūļi, elpu aizturējuši, klausījās kādā patriotiskā oratorā, ik mirkli pārtraukdami viņa runu ar vētrainiem aplausiem, jebšu tā skāra viņu apslēptākās dvēseles stīgas un lika pār vaigiem līt asarām; mācītāji baznīcās ņēmās pārliecināt ļaudis ar sirdi un dvēseli kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi lūdza kara dievu sūtīt mums palīdzību taisnā lietā, ka klausītāju vidū neatradās neviens, kas nebūtu aizkustināts līdz asarām. Tas bija patiesi cildens un lielisks laiks, un tie nedaudzie neapdomīgie cilvēki, kas iedrīkstējās izteikties par karu noraidoši un šaubīties par tā taisnīgumu, tūlīt saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka pašu drošības labad uzskatīja par ieteicamāku lasīties prom no acīm un turēt mēli aiz zobiem.
Pienāca svētdiena — nākamajā dienā karaspēkam vajadzēja doties uz fronti; baznīca kopš paša rīta bija stāvgrūdām pilna ļaužu, te atradās arī brīvprātīgie, kuru jauneklīgās sejas kvē­loja kaujas varoņdarbu jausmās; domās viņi bija jau tur — raugi, viņi neatlaidīgi uzbrūk, traukdamies uz priekšu arvien ātrāk, arvien apņēmīgāk, pāriet straujā triecienā, zib zobeni, ienaidnieks bēg, izceļas panika, kūp pulvera dūmi, viņi neganti vajā pretinieku, tas kapitulē! — un tad viņi atkal ir mājās: spožo uzvaru apmirdzēti, no kara atgriezušies cīņās rūdītie, ilgi gaidītie un dievinātie varoņi! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu lepnie un laimīgie tuvinieki, rosinādami skaudību to draugu un tuvinieku sirdīs, kuriem nebija brāļu un dēlu, ko tie varētu sūtīt uz karalauku gūt tēvzemei uzvaru vai krist varoņa nāvē. Dievkalpojums ritēja savu gaitu: mācītājs nolasīja karei­vīgu nodaļu no Vecās Derības, tad pirmo lūgšanu; sadrebinā­damas dievnama mūrus, iedūcās ērģeles; strauji pukstošām sir­dīm un mirdzošām acīm lūdzēji visi kā viens pietrūkās kājās, un baznīcā nodimdēja varens aicinājums:
Kungs, kas tu bargi pār pasauli valdi, Pērkons un zibeņi paklausa tev!
Pēc tam sekoja «ilgā» lūgšana. Dedzīgumā, jūtu dziļumā un izteiksmes daiļumā tā pārspēja visas līdz šim dzirdētās. Vairāk par visu tajā tika lūgts, lai mūsu visulabais un visužēlīgais tēvs sargātu varonīgos jaunos karavīrus, lai tas būtu viņiem palīgs, balsts un atspaids viņu pūliņos tēvzemes vārdā; lai tas viņus svētītu un pasargātu kaujas dienā un briesmu stundā, lai tas paceltu savu svēto vaigu uz viņiem, dotu viņiem spēku un paļāvību un darītu viņus neuzvaramus asiņainos cīniņos, lai tas palīdzētu viņiem satriekt ienaidnieku un dāvātu mūžīgu godu un slavu kā pašiem, tā arīdzan viņu ieročiem un dzim­tenei …
Šai brīdī baznīcā ienāca kāds pavecs svešinieks un nestei­dzīgiem, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz altāri. Viņa skatiens bija pievērsts garīdzniekam, stalto augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz zemei, sirmie mati kuplās cirtās krita uz pleciem, ieskaujot grumbām izvagoto seju, kurā plaiksnījās nedabisks, pat līķa bālums. Visi nesapratnē raudzījās viņā, bet viņš, klusu ciešot izgājis cauri solu rindām, uzkāpa kancelē un nogaidot nostājās blakus mācītājam. Pievēris plakstus un neno­jauzdams svešinieka klātbūtni, mācītājs skaitīja tālāk savu sa­viļņojošo lūgšanu un pabeidza to ar kvēlu aicinājumu: «Svētī mūsu karapulkus, dāvā mums uzvaru, ak mans dievs, tēvs un mūsu zemes un ieroču sargs!»
Svešinieks pieskārās viņa plecam, pamāja, lai viņš atiet sā­nis — to pārsteigtais garīdznieks nekavējoties izpildīja, — un ieņēma viņa vietu. Dažus mirkļus atnācējs bargi lūkojās uz sa­triektajiem klausītājiem, un viņa acis dega spokainā gaismā. Tad viņš zemā, dobjā balsī iesāka:
— Es esmu troņa sūtnis, kas nes jums tā kunga vārdu!
Draudzes locekļi stāvēja, kā pērkona spērienu dabūjuši; taču svešinieks, ja arī ievēroja viņu izbīli, tomēr nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.
— Visuaugstākais ir dzirdējis sava kalpa — jūsu gana lūg­šanu un ir gatavs to izpildīt, ja tāda būs jūsu vēlēšanās arī pēc tam, kad es, viņa sūtnis, jums izskaidrošu tās jēgu, pareizāk sa­kot, visu tās jēgu. Jebšu kā daudzās citās cilvēku lūgšanās jūs, paši to nenojaušot, lūdzat daudz vairāk, nekā jums šķiet brīdī, kad jūs izsakāt savu vēlēšanos vārdos, protams, ja vien jūs iepriekš neesat jau visu apdomājuši.
Dieva un jūsu kalps te noskaitīja lūgšanu. Vai viņš pirms skaitīšanas bija to pārdomājis? Un vai tā ir viena lūgšana? Nē, divas — viena, ko viņš izrunāja skaļi, un otra, kuru viņš skaitīja klusībā. Un abas aizsniedza tā ausis, kurš dzird visus lūgumus — kā balsī izsacītos, tā neizsacītos. Padomājiet par to un paturiet to prātā. Ja lūdzat svētību saviem soļiem un dar­biem, esiet uzmanīgi, jo šai brīdī jūs netīši varat piesaukt lāstu pār sava kaimiņa galvu. Ja jūs lūdzat, lai Visuvarenais sūta lietu, jo tas vajadzīgs jūsu tīrumam, tad līdz ar to jūs varbūt nolemjat postam jūsu kaimiņu, kura zemei valgmes netrūkst un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.
No jūsu kalpa lūgšanas jūs dzirdējāt to daļu, ko viņš izru­nāja skaļi. Dievs mani atsūtīja pie jums ietērpt vārdos tās otru daļu — to, ko mācītājs un jūs visi viņam lūdzāt klusībā sirds dziļumos. Vai jūs nesapratāt un neapdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā būtu. Jūs dzirdējāt vārdus: «Jel dāvā mums uzvaru, kungs dievs!» Ar to pietiek. Visa lūgšana, ko jūs iztei­cāt skaļi, ir ietverta šajos nozīmīgajos vārdos. Tuvāki paskaid­rojumi te lieki. Lūdzot uzvaru, jūs izlūdzāties arī daudzas vār­dos neminētas sekas, kuras uzvarai nāk līdzi, kurām jānāk tai līdzi, kuras nemaz nevar nenākt tai līdzi. Un raugiet, līdz jūsu debesu tēva ausīm nonākusi arī balsī neizteiktā lūgšanas daļa. Viņš pavēlēja man ietērpt to vārdos. Tāpēc klausieties!
Kungs dievs, mūsu jaunie patrioti, mūsu siržu lolojumi do­das kaujā — stāvi viņiem klāt! Domās mēs kopā ar viņiem at­stājam savu tik dārgo pavardu mieru un siltumu un ejam dra­gāt ienaidnieku. Kungs dievs, palīdzi mūsu šāviņiem saplosīt viņu kareivjus asiņainās driskās; palīdzi mums nosēt viņu zie­došos laukus ar viņu patriotu atdzisušajām miesām; dari tā, lai viņu ievainotie, sāpēs locīdamies, pārkliedz lielgabalu dārdus; palīdzi mums ar uguns viesuļiem noslaucīt no zemes virsas viņu vienkāršos mitekļus; dari tā, lai neremdināmas bēdas sagrauž viņu nevainīgo atraitņu sirdis; palīdzi atņemt viņiem kā drau­gus, tā pajumti, lai viņi līdz ar saviem kuslajiem bērniem, skrandās ģērbti, bada un slāpju mocīti, gan vasaras saules svelmē, gan ziemas ledainajos vējos klīstu pa savas izpostītās zemes neauglīgajiem klajumiem un, pagalam izmisuši, velti lūgtos tevi atvērt viņu priekšā kapa vārtus un dāvāt ilgoto mieru; mūsu dēļ, kas tavā priekšā ceļus loka, ak kungs, satriec pīšļos viņu cerības, dzen postā viņu mūžu, paildzini viņu sūrās bēdu takas, dari smagus viņu soļus, slacini viņu ceļu ar asarām un liec, lai baltais sniegs sārtojas no viņu ievainoto kāju asi­nīm! Paļāvīgi savā mīlestībā un ticībā mēs to lūdzam tev, kas tu esi mīlestības avots un uzticams draugs un patvērums visiem grūtdieņiem, kuri ar pazemīgu sirdi un nožēlas pilnu dvēseli nāk meklēt tavu palīdzību. Amen.
(Pēc īsa klusuma brīža.) To jūs izlūdzāties no viņa; ja tāda joprojām ir jūsu vēlēšanās — sakiet! Visuaugstākā sūtnis gaida.
Vēlāk daudzi apgalvoja, ka tas bijis ārprātīgais, jebšu viņa runai trūcis jebkādas jēgas.

ŠIS TAS PAR NOŽĒLU

Ļoti dīvaina ir nepareizā asociācija, ko izraisa zināmi vārdi. Tā, piemēram, vārds Nožēla. Nemaz nepūlēdamies palauzīt galvu, mēs saistām to vienīgi ar Grēka jēdzienu. Šis uzskats pielīp mums jau bērnībā, un tā arī mēs visu savu mūžu domā­jam, ka nožēlojam tikai ļaunus darbus, turpretī patiesībā mēs drausmīgi daudz noņemamies, nožēlodami labos darbus. Bieži, kad nožēlojam kādu grēku, mēs darām to pavirši, principa pēc, vienaldzīgi un abstrakti; bet, kad nožēlojam labu darbu, nožēla ir kvēla un rūgta un nāk tieši no sirds. Nožēlojot grēku, mēs bieži spējam to sev piedot un izmest notikušo no prāta, turpretī, nožēlojot labu darbu, mēs reti gūstam mieru, — mēs nožēlojam padarīto līdz pat nāves stundai. Un šī nožēla paliek mūžam dzīva, jauna, stipra un spēkpilna! Ar kādu centīgu neatlaidību un neizsīkstošu enerģiju jūs nožēlojat, ja esat no visas sirds izdarījis patiešām ko labu nepateicīgam cilvēkam! Grēka nožē­lošana salīdzinājumā ar to atstāj gaužām bālu, sērīgu un no­žēlojamu iespaidu.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vidusmēra cilvēks ir uz mata tāds pats kā es; citādi es tik klaji nerādītu visiem, kas man iekšā. Es saku — «vidusmēra cilvēks» un vairāk nebilstu ne vārda, jo nešaubos, ka ir cilvēki, kas nenožēlo savus labos dar­bus, kad tos viņiem atmaksā ar nodevību un nepateicību. Manu­prāt, šiem nedaudzajiem vajadzētu atrasties debesīs — te viņi tikai maisās pa kājām. Es savā mūžā esmu pastrādājis vairākus miljonus grēka darbu. Daudzus no tiem es varbūt esmu nožēlo­jis — tagad neatceros; citus esmu gan taisījies nožēlot, bet kaut kā nav gribējies tērēt tam laiku; tos visus, izņemot nesenos un pāris no agrākajiem, esmu aizmirsis. Savā mūžā esmu veicis vienpadsmit labus darbus. Atceros tos visus, četrus pat tā, it kā tie būtu notikuši vēl vakar. Šos četrus es nožēloju, kad vien tie ienāk man prātā, un tas nenotiek retāk par piecdesmit divām reizēm gadā. Es joprojām tos nožēloju tikpat nikni un dedzīgi kā senāk. Ja naktī pamostos, tie jau ir kaujas gatavībā un gaida, un izklaidē mani līdz pat rītam. Neviens no maniem grēkiem, izņemot vienu, nav mani tik ilgi vajājis, un nevienu savu grēku es neesmu nožēlojis tik dziļi nopietni un sirsnīgi kā šos četrus jaukos un skaistos darbus.
Varbūt jūs, kas lasāt šīs rindiņas, esat no tiem nedaudza­jiem, kuru īstā vieta ir debesīs — uz augstākiem plauktiem. Tādā gadījumā jūs manis teikto nesapratīsiet un tas jums arī nepatiks; taču jūsu tuvākajam, ja viņš ir piecdesmit gadu vecs, tas gan patiks.

LŪGŠANA PAR PIPARKŪKU

1906. gada 15. augusta

Sāku apmeklēt skolu, kad biju četrus ar pusi gadus vecs. Tajos laikos sabiedrisko skolu Misuri pilsētā nebija, toties bija divas privātās skolas, kur par mācībām vajadzēja maksāt div­desmit piecus centus nedēļā, bet nebija jau kur ņemt arī tos. Baļķu mājiņā Galvenās ielas dienvidu galā misis Horra mācīja mazos bērnus. Dēļiem apšūtā mājā, kas slējās uzkalnā, misters Sems Kross nodarbojās ar lielākajiem. Mani nodeva misis Horras skolā, un es pat tagad, pēc vairāk nekā sešdesmit pieciem gadiem, ļoti skaidri atceros pirmo dienu, ko pavadīju šai baļķu namiņā, — vismaz vienu šīs dienas epizodi. Biju kaut ko nogrē­kojies, un mani brīdināja, lai vairs tā nedaru, citādi nākamo reizi mani par to sodīšot. Visai drīz nogrēkojos otrreiz, un misis Horra lika man dabūt stibu un atnest šurp. Biju itin priecīgs, ka viņas izvēle kritusi tieši uz mani, jo uzskatīju, ka tādam ga­dījumam piemērotu stibu pratīšu atrast labāk par jebkuru citu.
Ielas dubļos sagrābstīju ozola mucas dēlīti collas divas pla­tumā, ceturtdaļcollas biezumā un vienā pusē mazliet izliektu. Blakus vāļājās tādi paši ļoti labi, jauni dēlīši, tomēr es paņēmu tieši šo, kaut arī tas bija galīgi satrupējis. Aiznesis un nodevis to misis Horrai, paliku rimti un pazemīgi stāvam skolotājas priekšā, būdams pārliecināts, ka ar to modināšu viņā līdzjūtību un saudzību, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa vienlīdz nosodoši pavērās kā uz mani, tā uz dēlīti, tad nosauca mani pilnā vārdā — Semjuels Lenghorns Klemenss (es laikam ne reizi ne­biju dzirdējis, ka visus šos vārdus izrunā reizē, citu pēc cita) un teica, ka viņa par mani kaunoties. Vēlāk uzzināju — ja sko­lotājs nosauc skolnieku pilnā vārdā, tad nekas labs no tā nav gaidāms. Viņa sacīja, ka papūlēšoties izraudzīties zēnu, kas stibu mācēšot izvēlēties lietpratīgāk, un mani vēl tagad pārņem rūgtums, atceroties, cik daudzu zeņķu sejās atmirdzēja prieks — cerībā, ka atbildīgo uzdevumu uzticēs tieši viņam.
Misis Horra bija dāma pusmūža gados, dzimusi Jaunajā An­glijā, un stingri ievēroja visus savas dzimtenes likumus un pa­ražas. Viņa vienmēr sāka stundas ar lūgšanu, kā arī nolasīja kādu nodaļu no Jaunās Derības, sniedzot turklāt īsus paskaid­rojumus. Vienu tādu izskaidrojošu pārrunu laikā viņa apstājās pie teksta: «Lūdziet, un jums taps dots,» — un norādīja, ka cil­vēkam vajagot tikai kaut ko stipri vēlēties un cītīgi lūgt, un viņa vēlēšanās noteikti tapšot uzklausīta.
Domājams, dzirdēju šo vēsti pirmo reizi — tik ļoti mani pārsteidza patīkamās izredzes, kas pavērās manā priekšā. No­lēmu nekavējoties ķerties pie pārbaudes. Uz misis Horru es pa­ļāvos kā uz klinti, tāpēc i nedomāju šaubīties par rezultātiem. Izlūdzos no dieva ingvera piparkūku. Maiznieka meita Marga­rita Kunimena ik dienas ņēma līdzi uz skolu veselu klaipu in­gvera piparkūkas; agrāk viņa to no mums slēpa, bet tagad, tikko biju beidzis skaitīt lūgšanu un pacēlu acis, piparkūka ga­dījās man pa ķērienam un Margarita tieši tobrīd skatījās uz otru pusi. Nekad mūžā nebiju tā priecājies, ka mana lūgšana uzklausīta, un uz karstām pēdām kļuvu ticīgs. Man bija vaja­dzīgs daudz kas, bet līdz šim nebiju varējis to dabūt; toties ta­gad, uzzinājis, kā to dara, taisījos atlīdzināt sev par visām cie­šanām un palūgt vēl ko.
Tomēr šis sapnis, tāpat kā visi mūsu sapņi, izrādījās vel­tīgs. Dienas divas trīs es laikam nelūdzos mazāk par mūsu pil­sētas cītīgāko pātaru skaitītāju, darīdams to no sirds un neat­laidīgi, taču nekas no tā neiznāca. Pat viscentīgākā lūgšana nepalīdzēja man otrreiz nočiept piparkūku, un es nonācu pie se­cinājuma, ka tam, kas uzticīgs savai piparkūkai un nenolaiž no tās ne acu, ir pilnīgi lieki apgrūtināt sevi ar lūgšanām.
Kāds sīkums manā uzvedībā satrauca māti: viņa paveda mani sānis un noraizējusies ņēmās iztaujāt. Man negribējās at­klāt, kāda pārmaiņa ar mani notikusi, — baidījos nodarīt sāpes viņas labajai sirdij, taču galu gala, izplūzdams asaras, atzinos, ka neesmu vairs kristietis. Bēdu mākta, viņa iejautājās:
— Kāpēc?
— Pārliecinājos, ka esmu kristietis tikai pašlabuma dēļ, un nespēju ar šo domu samierināties, — tā ir tik zemiska.
Viņa piekļāva mani pie krūtīm un sāka mierināt. No viņas vārdiem sapratu, ka, turpinādams tādā pašā garā tālāk, nekad nebūšu vientuļš.

Zinātkārā Besija

1906. gada 30. augustā

MAZAJAI Besijai drīz būs trīs gadi. Viņa nav nekāda vējagrābsle vai nerātne, bet jauka meitenīte, domīga, sevī iegrimusi, un viņai patīk prātot gan par šo, gan to un pastāvīgi vaicāt «kāpēc?», pūloties izprast, kas notiek visapkārt. Reiz viņa jau­tāja:
— Māmiņ, kāpēc visapkārt tik daudz sāpju, ciešanu un bēdu? Kam tas viss vajadzīgs?
Tas nebija nekāds sarežģītais jautājums, un māte, ne mirkli neapdomājusies, atteica:
— Mūsu pašu labā, bērniņ. Dievs savā neizdibināmajā gud­rībā sūta mums pārbaudījumus, lai uzvestu mūs uz pareizā ceļa un padarītu labākus.
— Tātad viņš ir tas, kas sūta ciešanas?
— Jā.
— Vai visas ciešanas, māmiņ?
— Protams, mīlulīt. Nekas nenotiek bez viņa gribas. Bet viņš sūta tās aiz mīlestības uz mums, vēlēdamies darīt mūs la­bākus.
— Tas ir savādi, māmiņ.
— Savādi? Ko tu, mīlulīt! Man tas neliekas savādi. Arī cits neviens, manuprāt, nav uzskatījis to par savādu. Domāju, ka tā jābūt, ka tas ir žēlsirdīgi un gudri.
— Kas pirmais sāka tā domāt, māmiņ? Vai tu?
— Nē, drostaliņ, mani tā mācīja.
— Kas tevi tā macīja, mamiņ?
— To es vairs neatceros. Droši vien mana māmiņa vai ga­rīdznieks. Un katrs zina, ka tā ir taisnība.
— Bet man tas liekas savādi, māmiņ. Saki: vai tas bija dievs, kas uzsūtīja Bilijam Norisam tīfu?
— Jā.
— Kādēļ?
— Kā — kādēļ? Lai uzvestu viņu uz pareizā ceļa, lai pada­rītu viņu par labu puisīti.
— Bet viņš taču no tīfa nomira, māmiņ. Viņš nevar kļūt par labu puisīti!
— Ak jā! Nu, tas nozīmē, ka dievam bijis citāds mērķis. Katrā ziņā tas bijis gudri izraudzīts mērķis.
— Kas tas bija par mērķi, māmiņ?
— Tu uzstādi man pārāk daudz jautājumu. Varbūt dievs sū­tīja pārbaudījumu Bilija vecākiem.
— Bet tas nav godīgi, māmiņ! Ja dievs gribēja sūtīt pār­baudījumu Bilija vecākiem, kāpēc viņš lika nomirt Bilijam?
— Nezinu. Varu tev tikai pasacīt, ka viņa mērķis bija gudri izraudzīts un žēlsirdīgs.
— Kāds mērķis, māmiņ?
— Viņš gribēja … viņš gribēja sodīt Bilija vecākus. Viņi droši vien bija nogrēkojušies, un tāpēc viņus sodīja.
— Bet mirt taču nomira Bilijs. Vai tad tas ir taisnīgi?
— Protams, taisnīgi. Dievs nedara neko sliktu vai netaisnu. Tagad tu to nesaproti, bet, kad izaugsi liela, sapratīsi, ka viss, ko dievs dara, ir gudri un taisnīgi.
Klusums.
— Māmiņ, vai tas bija dievs, kas lika jumtam uzkrist virsū tēvocim, kurš stiepa slimo vecenīti ārā no degošās mājas?
— Jā gan, drostaliņ. Pagaidi! Nejautā, kādēļ, es to nezinu. Zinu vienu: viņš to darījis, vai nu lai uzvestu kādu uz pareizā ceļa, vai lai sodītu, vai arī lai parādītu savu varenību.
— Bet tad, kad piedzērušais iesita ar dakšām misis Velčas bērniņam …
— Tur nu tev nav nekādas daļas! Starp citu, dievs droši vien gribēja sūtīt šim bērniņam pārbaudījumu, uzvest viņu uz pareizā ceļa.
— Māmiņ, misters Berdžess teica, ka miljoniem miljonu ma­ziņu radljumiņu brūkot mums virsū un liekot slimot ar holeru, tīfu un tūkstošiem citu slimību. Māmiņ, vai tās sūta dievs?
— Protams, drostaliņ, protams. Kā gan citādi?
— Kāpēc viņš tās sūta?
— Lai uzvestu mūs uz pareizā ceļa. Es jau tev esmu teikusi to tūkstošiem reižu.
— Bet tas ir briesmīgi cietsirdīgi, māmiņ! Un muļķīgi! Ja man …
— Apklusti tūlīt, apklusti! Vai gribi, lai mūs zibens nosper?
— Māmiņ, pagājušā nedēļā zibens iespēra zvanu tornī un baznīca nodega. Vai dievs gribēja uzvest baznīcu uz pareizā ceļa?
— (Nogurušā balsi.) Nezinu, varbūt.
— Zibens toreiz nospēra cūku, bet tā nebija izdarījusi ne­kādu palaidnību. Vai dievs gribēja uzvest cūku uz pareizā ceļa?
— Mīlulīt, tev droši vien laiks iet pastaigāties. Ej drusku paskraidies.
— Padomā tik, māmiņ! Misters Holisters sacīja, ka ikvie­nam putniņam, ikvienai zivtiņai, ikvienai vardītei, ikvienam dzī­vam radījumam esot ienaidnieks un dievs to sūtot kost, vajāt, mocīt, nokaut, dzert asinis un uzvest uz pareizā ceļa, lai visi dzīvnieki kļūtu taisni un dievbijīgi. Vai tas tiesa, māmiņ? Es gribu zināt — tāpēc ka misters Holisters smējās, kad to sa­cīja.
— Šis Holisters ir nekauņa, un es aizliedzu tev klausīties, ko viņš runā.
— Kāpēc, māmiņ, — viņš tik interesanti stāsta, un es do­māju, viņš cenšas būt arī taisnīgs. Viņš sacīja, ka lapsenes ķe­rot zirnekļus un iemūrējot savās pazemes alās — dzīvus zirneklīšus, māmiņ! — un viņi mocoties tur apakšzemē ilgi ilgi, un izsalkušās, mazās lapsenes nokožot viņiem kājiņas un grau­žot vēderiņus, lai iemācītu zirneklīšus būt taisniem un dievbi­jīgiem, tā ka tie teiktu dievam slavu par viņa neizsakāmo lab­sirdību. Es gan domāju, ka misters Holisters ir labs cilvēks, taisni dikti labs. Kad es viņam prasīju, vai viņš arī tā darītu ar zirneklīšiem, viņš teica, lai viņu velns aizraujot uz elli, ja viņš tā darītu, un tad viņš sacīja … Māmiņ, vai tev slikti? Aiz­skriešu pasaukšu kādu palīgā. Vai ta var sēdēt pilsētā tādā karstumā?

Misters Rokfellers un bībele

1906. gada 20. martā

Džona Rokfellera, jaunākā, teoloģiskie pētījumi ir viena no iemīļotākajām amerikāņu izpriecām. Katru svētdienu jaunais Rokfellers savā svētdienas skolā izskaidro kādu bībeles tekstu. Nākamajā dienā aģentūra Associated Press un laikraksti izbazūnē par to visā zemē, un visa zeme vai plīst aiz smiekliem. Visa zeme smejas, savā stulbumā un vientiesībā neapjauzdama, ka smejas pati par sevi.
Jaunajam Rokfelleram droši vien ir apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņš ir neglīts, kautrs, bez jebkādas humora izjūtas, ikdienišķs līdz beidzamam un no sirds vēl visiem labu. Ja viņš varētu nostāties publikas priekšā tikai ar savām necilajām garī­gajām dotībām un nevis ar tēva miljoniem, tad viņa bībeles tul­košana tā arī neizietu tautā. Bet viņa tēvs skaitās visbagātākais cilvēks pasaulē, un tāpēc dēla teoloģiskā virves deja skaitās in­teresanta un dziļi saturīga. Domā, ka vecais Rokfellers ir viena miljarda dolāru vērts. Nodokļus viņš maksā no divarpus mil­joniem. Viņš ir pārliecināts kristietis — kristietis, kas savu kva­lifikāciju cēlis pašmācības ceļā; tagad viņš jau ilgus gadus ir svētdienas skolas admirālis Klīvlendā Ohaio štatā. Jau labu laiku viņš uzstājas publikas priekšā, paskaidrodams saviem klausītājiem, kā ticis pie dolāriem. Un visus šos gadus ļaudis kā apburti klausās viņā un parāda dziļu cieņu un bijību kā pret dievu, tā arī pret misteru Rokfelleru — pret pēdējo gan vairāk. Sīs pārrunas svētdienas skolā pārraida pa telegrāfu uz visām mūsu zemes malām, kur tās lasa ar likpat lielu patiku kā viņa dēla teoloģiskos pētījumus.
Es jau teicu, ka amerikāņi smejas, klausīdamies, kā jaunais Rokfellers tulko bībeli. Taču amerikāņiem nebūtu par ļaunu, ja viņi apzinātos, ka tieši tādu pašu bībeles tulkojumu mums ik svētdienas sludina no baznīcu kancelēm un ka tas sludināts jau daudzām mūsu senču paaudzēm. Velti meklēt tur kaut vienu jaunu domu (ja vispār atļauts lietot vārdu «domas», kad runa ir par teoloģiju). Jaunā Rokfellera metodi izmanto visas baz­nīcu kanceles.
Jau simtiem gadu baznīca no nepievilcīgiem faktiem fabricē tīri izskatīgu morāli. Rokfellera argumenti ir skrandas no sen- senis novazātiem baznīctēvu apģērbiem. Visi viņa spriedelējumi izīrēti no sapelējušā baznīcas rekvizītu krājuma, kuru vecumu rēķina gadu simteņos.
Jaunais Džons nekad nav nopietni studējis bībeli; viņš to la­sījis, paturēdams acīs vienu vienīgu mērķi, proti, cenzdamies saskaņot to ar spriedumiem, ko apguvis ar citu starpniecību, noklausījies no saviem skolotājiem. Viņa sprediķi nav ne par matu vairāk vai mazāk oriģināli un svaigi par citu teologu domu graudiem, sākot ar Romas pāvestu un beidzot ar viņu pašu. Klausoties jaunā Džona dziļdomīgos un neveiklos prāto­jumus par bībeles Jāzepa raksturu un rīcību, amerikāņi smejas, bet vai gan amerikāņu garīdznieki neizskaidro Jāzepa raksturu un rīcību tikpat aplami un neveikli?
Amerikāņiem laiks būtu saprast, ka, smejoties par jauno Džonu, viņi apsmej paši sevi. Viņiem derētu saprast, ka jaunais Džons tēlo Jāzepu pēc veciem paraugiem. Ar to pašu otu un to pašu krāsu Jāzepu, kā par apsmieklu pasaulei, mālē gadsimtiem ilgi.
Pazīstu jauno Rokfelleru jau sen, cienu viņu un uzskatu, ka viņa īstā vieta ir baznīcas kancele.
Prāta mirdzums tad apvītu viņa galvu ar svētā oreolu, kas tai ārkārtīgi piedienētu. Tomēr baidos, ka viņam būs jāpadodas liktenim un pēc tēva nāves jākļūst par grandiozā Standard Oil Corporation galvu.
Pie visvaldzinošākajiem jaunā Rokfellera teoloģiskajiem sa­sniegumiem pieder trīs gadus vecais, vienīgi pareizais un ne­kļūdīgais komentārs Kristus vārdiem, ar kuriem tas uzrunājis jaunekli, kuru bezgala nospiedusi bagātības smagā nasta un kurš vēlējies glābt dvēseli, ja pagadītos tāda izdevība. «Pār­dod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem,» teicis Kristus. Jau­nais Džons komentēja šo tekstu šādi:
«Ja kaut kas kavē tavu dvēseles glābšanu — novāc šo šķēr­sli no ceļa, lai ko tas tev maksātu. Ja tā ir nauda — atsakies no tās, atdod nabagiem. Ja tā ir manta — pārdod to līdz pē­dējai skrandai un peļņu atdod nabagiem. Ja tās ir alkas pēc sla­vas kaujaslaukā — atstāj karadienestu. Ja tā ir pieķeršanās kā­dam cilvēkam, lietām vai darbam — atraisies no tā un pilnīgi nododies savas dvēseles glābšanai.»
Viss pateikts skaidrāk par skaidru. Vecā Rokfellera un jaunā Džona miljoni ir tik nenozīmīgs fakts viņu dzīvē, ka tos, protams, nevar uzlūkot par šķēršļiem ceļā uz glābiņu. Tādējādi Kristus vārdi uz viņiem neattiecas. Kāda Ņujorkas avīze aizsū­tīja reportierus pie sešiem vai septiņiem garīdzniekiem, lai uz­zinātu, ko viņi par to domā. Visi, izņemot vienu, atzina, ka jaunā Rokfellera spriedelējumi esot pareizi. Patiešām nezinu, ko mēs darītu bez garīdzniekiem. Vieglāk būtu iztikt bez saules, par mēnesi nemaz nerunājot.
Pirms trim gadiem es devos jaunajam Džonam līdzi uz viņa svētdienas skolu un teicu tur runu (gan ne par teoloģisku te­matu, tā būtu sliktas gaumes izpausme, bet es labu gaumi stādu augstāk par dievticību). Izrādījās, ka ikviens, kas saka runu šīs svētdienas skolas klausītājiem, līdz ar to kļūst par vienu no tās kuratoriem. Ar šo titulu pagodināja arī mani. Šinīs dienās sa­ņēmu paziņojumu, ka parīt vakarā baznīcā nolikta kuratoru sanāksme un ka mani lūdz tur ierasties, kā arī uzstāties. Ja es esot aizņemts, vai es nebūtu tik laipns un neuzrakstītu vēstuli, kuru tad sanāksmē varētu nolasīt?
Biju aizņemts līdz kaklam ar citām darīšanām, tāpēc atvai­nojos un aizsūtīju šādu vēstuli:
«1906. gada 14. martā Misteram Edvardam M.Futam, sanāksmes priekšsēdētājam.
Godātais draugs un kolēģi!
No sirds vēlētos būt personiski klāt mistera Rokfellera svēt­dienas skolas kuratoru sanāksmē (jo skolai izdarīto pakalpo­jumu dēļ skaitos to saimes loceklis), taču padomājis nolēmu pa­likt mājās. Cēlonis visam ir Jāzeps. Saruna ik mirkli var skart Jāzepa problēmu, un tad ir beigas, jo mēs ar misteru Rokfelleru esam par šo jautājumu dažādās domās. Pirms astoņiem gadiem es visai nopietni un izsmeļoši izanalizēju Jāzepa dzīves stāstu Pirmās Mozus grāmatas četrdesmit septītās nodaļas gaismā un ievietoju žurnālā North American Review par to īpašu eseju, ko vēlāk publicēja manu kopoto rakstu XXII sējumā. Biju pār­liecināts, ka esmu ar Jāzepu reizi par visām reizēm ticis galā, ka temats izsmelts, un mierīgi ķēros pie citām problēmām.
Taču jutos sāpīgi pārsteigts, kad no laikrakstiem uzzināju, ka misters Rokfellers nolēmis atkal celt Jāzepu gaismā, acīm redzot, nemaz neaptverdams, ka ar to vairs galīgi nav ko no­ņemties, jo visus jautājumus, kas skar Jāzepu, esmu jau pilnībā noskaidrojis.
Tas, ka misters Rokfellers runā par Jāzepu, liecina, ka viņš šo personu neizprot. No tā izriet, ka viņš manu rakstu nav lasī­jis. Par to nav ko šaubīties, jo viņa vērtējums attiecībā uz Jā­zepā raksturu atšķiras no manējā. Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja viņš būtu izlasījis manu rakstu. Viņš uzskata Jāzepu par nevainīgu jēriņu — un tie ir maldi. Jāzeps bija . .. starp citu, palasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.
Ilgus gadsimtus Jāzepa problēma ir bijusi un palikusi viena no sarežģītākajām un āķīgākajām problēmām. Visiem, tikai ne man. Jo es atšķirībā no citiem teologiem spriežu par Jāzepu, balstīdamies uz noteiktiem faktiem. Turpretī viņi, par visu varu cenzdamies sasniegt iepriekš nodomāto mērķi, faktus izskais­tina. Dažus viņi pavisam notušē, to vietā uzmālēdami citus, pie­vilcīgākus, kas ir viņu fantāzijas auglis. Viņu raksti par Jāzepu atgādina pārskatus, ko banku pārvaldnieki izlaiž bankrota priekšvakarā, pūlēdamies apvest ap stūri revidentus. Cenzda­mies slēpt iztrūkumu, baņķieri ieraksta atskaitē neesošus no­guldījumus. Nedomājiet, ka es fantazēju. Paklausieties, ko aizpagājušās nedēļas Times lappusēs paziņoja augsti mācītais un gudrais doktors Silvermens:
«Zemnieki, laukstrādnieki un lopkopji, kuru eksistence at­karīga no zemes augļiem, vairāk par visiem cieta no neražas. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps visus Ēģiptes lauku iedzī­votājus no viena robežu gala līdz otram nometināja pilsētās (Pirmā Mozus grāmata, četrdesmit septītā nodaļa) un deva vi­ņiem pārtiku.
Kamēr viņiem bija nauda, Jāzeps samaksai ņēma to; kad naudas vairs nebija, viņš sāka ņemt ķīlā lopus — zirgus, avju barus un ēzeļus; kad pietrūka arī to — ņēma zemi. Un tie, kas valdīja pār ļaudīm, paši baroja avju barus, zirgus un citus lopus, kuri citādi būtu nosprāguši badā.
Vēlāk zemi atdeva agrākajiem saimniekiem (vai īpašumā?). Viņiem deva sēklas, ar ko apsēt tīrumus, kā arī tik daudz vēršu, zirgu, avju utt., cik bija vajadzīgs, un samaksā no viņiem pra­sīja tikai vienu piektdaļu ražas un lopu pieauguma, kas bija jā­ziedo faraonam.
Jāzepa rīcība liecina, ka viņš bijis liels valstsvīrs un humāns cilvēks. Viņa pasākumi atstāja spēcīgu iespaidu uz faraonu un tā padomniekiem, un tāpēc nav jābrīnās, ka Jāzepu iecēla par Ēģiptes vicekarali. Jāzeps satrieca lupatās augļotājus un spe­kulantus, kas kopš senseniem laikiem bija raduši neražas laikā aplaupīt nabaga ļaudis, nolemjot tos ubaga tarbai un bada nāvei. Zemi un lopus viņš paņēma no trūkumcietējiem tikai ķīla, vēlāk atdodams atpakaļ (vai īpašumā?).
Par pārtiku, ko viņš tiem deva, jāmaksā bija tikai vidējā tir­gus cena. Ja viedais Jāzeps iepriekš neparūpētos par sabiedrisku noliktavu celšanu, cilvēki būtu pazaudējuši savu mantu, visa zeme iestigusi nabadzībā un daudzi tūkstoši gājuši bojā, kā bieži vien noticis bada gados.»
Tāds ir doktora Silvermena itin glīti sastādītais, ar zelta apmali izpušķotais, revidentiem domātais bankas pārskats.
Turpretī bībelē teikts šādi (kursīvs mans):
«Un pa visām zemēm nebija maizes: jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glāb­ties.
Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Vāraus namā.
Kad nu tā nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija pagalam, tad visi Ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nevaid?
Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nevaid.
Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem.
Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka ne vien tā nauda ir beigta, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši, un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi.
Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem?
Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Vāraum būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša.
Tad Jāzeps visus Ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Vāraus, jo Ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts.
Tad tā zeme kļuva Varaus roka, un viņš tos ļaudis parcela pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.
Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava daļa no Vāraus, un tie ēda no savas daļas, ko Vāraus tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva.
Tad Jāzeps sacīja uz tiem ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Vāraum, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat.
Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Vā­raum, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pār­tiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērni­ņiem.
Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību at­rodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Vāraus kalpi.
Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār Ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Vāraum tā piektā tiesa nāktos, — tikai priesteru zeme vien nekļuva Vāraum.»
Es neatrodu te ne mazākā norādījuma uz «ķīlu». Attiecībā uz Jāzepa rīcību tas ir skaidrs jauninājums. Patīkams jauninā­jums, es pat teiktu, iepriecinošs jauninājums!
Bet kur tam pamats?
Es personiski neredzu tam ne mazāka pamata. Kur te sacīts, ka Jāzeps, ņemdams ķīlā tīrumus un lopus, izsniedzis šiem ne­laimīgajiem zemniekiem aizdevumus?
Redzu, ka viņš sagrābis no tiem visu zemi līdz pēdējam ak­ram un visus lopus līdz pēdējam ragam un nagam.
No kā tad izriet, ka Jāzeps par šo nabaga ļautiņu izbarošanu prasījis «tikai vidējo tirgus cenu»?
Es personiski uzskatu, ka viņš aptīrījis tos līdz pēdējam gra­sim, līdz pēdējam zemes stūrītim, līdz pēdējai aitai, bet pēc tam «par vidējo tirgus cenu» ieguvis no tautas tās brīvību un tiesī­bas, dodot pretī maizi un verdzības važas.
Es jums jautāju, vai vispār pastāv «vidējā tirgus cena» vai vienalga kāda cena, kas izteikta zeltā, briljantos, banknotēs vai valsts vērtspapīros, cena uz cilvēka dārgāko mantu, to mantu, bez kuras viņa dzīvei nav nekādas jēgas, — uz viņa brīvību?
Attiecībā uz priesteriem Jāzeps rīkojās augstsirdīgi — to es nevaru noliegt. Augstsirdīgi un diplomātiski. Garīdznieki to nav piemirsuši.
Nē, pateicos jums, pateicos no visas sirds, taču jūtu, ka man labāk palikt mājās, tāpēc ka es esmu pedantiski precīzs, hu­māns, ātrsirdīgs un neizcietīšu, ja jaunais misters Rokfellers, ko es tik augsti cienu, kāps katedrā un ņemsies izskaistināt Jā­zepu. Pieņemiet manus labākos novēlējumus.
Marks Tvens,
svētdienas skolas kurators.»

RELIĢIJA KRITISKA SAPRĀTA GAISMĀ

Vai pasaule radīta cilvēka dēļ?

«Teorija, ko atkal izvilcis gaismā Alfrēds Rasels Volless, — ka Zeme ir Visuma centrs un vienīgā apdzīvotā planēta, — izraisījusi visā pasaulē lielu interesi.»
*LITERARY DIOEST»
«Mēs turpretī esam cieši pārliecināti, ka cilvēks, kas apdzīvo šo niecīgo Zemi, pēc savas būtības un iespējām ir visu pasaulī­gas izcelsmes radījumu augstākā forma — Dieva prieks un acuraugs
ČIKĀGAS «INTERIOR» (PREZB.)
ŠĶIET, ka es esmu vienīgais zinātnieks un teologs, kas vēl nav izsacījis savas domas šajā svarīgajā jautājumā: vai pa­saule radīta cilvēka dēļ vai ne? Jūtu, ka man pienācis laiks ru­nāt.
Es gandrīz piekrītu pārējiem. Viņi uzskata, ka pasaule ra­dīta cilvēka dēļ, es uzskatu par iespējamu, ka tā radīta cilvēka dēļ; pēc viņu domām, ir pierādījumi, galvenokārt astronomiski, ka tā radīta cilvēka dēļ; manuprāt, ir tikai liecības, nevis pie­rādījumi, ka pasaule radīta cilvēka dēļ. Ir vēl par agru formulēt spriedumu, mums nav zināmi visi statistikas dati. Kad tos sa­vāks, tad tie, pēc manām domām, parādīs, ka pasaule tika radīta cilvēka dēļ, taču mēs nedrīkstam steigties, mums pacietīgi jāgaida, kamēr šie fakti visi būs kopā.
Cik var spriest pašreizējā momentā, astronomija ir mūsu pusē. Misters Volless to skaidri parādījis. Viņš skaidri parādī­jis divus faktus: ka pasaule radīta cilvēka dēļ un ka Visums radīts pasaules dēļ, — redziet, lai būtu tāds smuks līdzsvariņš. No astronomijas viedokļa jautājums izšķirts, tā ka tur nav ko pīkstēt pretī.
Tagad apskatīsim ģeoloģisko viedokli. Te nu gan visas lie­cības nav savāktas. Tās ienāk ik stundas, ik dienas, ienāk ne­pārtraukti, taču, kā jau ģeoloģijā parasts, piesardzīgi un gausi, un mēs nedrīkstam zaudēt pacietību, nedrīkstam uztraukties, mums rāmi jāsēž un jāgaida. No tā, ka mēs zaudēsim mieru, ģeoloģijai nebūs ne silts, ne auksts; ģeoloģiju nekas nespēj pa­steidzināt.
Lai pasauli sagatavotu cilvēkam, vajadzīgs ilgs laiks, tādu padarīšanu nevar veikt vienā dienā. Daži no lielajiem zinātnie­kiem, rūpīgi izanalizējot ģeoloģijas datus, nonākuši pie pārlie­cības, ka mūsu pasaule esot bezgala veca, un iespējams, ka viņiem taisnība, kaut arī lords Kelvins tam nepiekrīt. Lai izbēgtu no riska, viņš turas pie piesardzīga, konservatīva uzskata, proti, ka pasaule nav tik veca, kā citi domā. Tā kā lords Kelvins ir vislielākā autoritāte mūslaiku zinātnieku vidū, tad, manuprāt, mums viņa priekšā jāpiekāpjas un jāpieņem viņa viedoklis. Viņš nepieļjauj, ka pasaule būtu vecāka par simt miljoniem gadu. Viņš uzskata, ka tā ir tieši tik veca, bet ne vecāka. Laiela do­mas bija, ka cilvēce uzradusies pasaulē pirms 31 000 gadu, Her­berts Spensers turpretī apgalvo, ka tas noticis pirms 32 000 ga­du. Lords Kelvins ir vienisprātis ar Spenseru.
Lieliski, saskaņā ar šiem skaitļiem bija vajadzīgi 99 968 000 gadu, lai pasauli sagatavotu cilvēkam, kaut gan Radītājs, bez šaubām, beidzās vai nost aiz nepacietības šo ūnikumu redzēt un apbrīnot. Taču tik milzīgs pasākums kā šis jāveic uzmanīgi, rūpīgi un loģiski. Bija paredzēts, ka cilvēkam būs vajadzīga austere. Tāpēc vispirms veica sagatavošanās darbus austeres taisīšanai. Bet, redziet, austeri taču nevar uzburt ne no kā, tā­pēc vispirms jāuztaisa austeres sencis. To nevar izdarīt vienā dienā. Jāsafabricē krietns pulciņš bezmugurkaulnieku — sākot ar belemnītiem, trilobītiem, jezuītiem, karmelītiem un tamlīdzī­giem moluskiem, — jāiemet tie, lai mirkst pirmatnējā okeānā, lai mirkst veseli, un vienā mierā jāgaida, kas tur iznāks. Daži, proti, belemnīti, amonīti un tamlīdzīgi mīkstmieši, sagādās vil­šanos; no tiem nekas neiznāks; deviņpadsmit miljonu gadu laikā, kas vajadzīgi eksperimentam, tie izmirs un pārvērtīsies par izrakteņiem, taču viss vēl nav zaudēts, jo jezuīti nonāks līdz finišam un pakāpeniski attīstīsies par kvadrantiem, seks­tantiem un intrigantiem vai arī par kaut ko citu, kamēr visas šīs milzum garās ēras lēnām sekos vienpakaļ otrai un arhais­kais un kembrija periods sakraus savas diženās klintis pirmat­nējās jūrās, un beidzot pirmais prāvais pakāpiens pasaules sagatavošanā cilvēkam būs uztaisīts un austere gatava. Nav do­mājams, ka austerei piemistu lielākas sprieduma spējas nekā zinātniekam, un tāpēc ir tikpat kā skaidrs, ka šī austere uz kar­stām pēdām nosprieda, ka deviņpadsmit miljoni gadu bijuši sa­gatavošanās viņas radīšanai; un ko no austeres gan citu var gaidīt: tā taču ir visiedomīgākais dzīvnieks pasaulē, izņemot cilvēku. Un tanīs senajās dienās tā arī, patiesību sakot, neva­rēja zināt, ka ir tikai viena epizode visā plānā un ka ar to plāns nebūt nav izsmelts.
Kad nu austere bija uzradīta, nākamais, ko vajadzēja taisīt, sagatavojot pasauli cilvēkam, bija zivis. Zivis un ogles, lai būtu, uz kā tās cept. Tā nu senās Silūra jūras tika iekārtotas tā, lai tur varētu audzēt zivis, un tanī pašā laikā sākās lielais darbs veco, astoņdesmit tūkstošu pēdu augsto sarkanā smilšakmens kalnu celtniecībā, jo vajadzēja taču pagrabus, kur uzglabāt iz­rakteņus. Bez tiem nekādi nevarēja iztikt, jo ari turpmāk bija paredzamas neskaitāmas neveiksmes, neskaitāmi izmiršanas gadījumi — miljoniem šādu gadījumu, — un bija, protams, lē­tāk un ērtāk iekonservēt šos izrakteņus klintīs nekā vest par tiem uzskaiti kantora grāmatā. Skaidrs, ka ogļu nogulsnes un astoņdesmit tūkstošu pēdu augstus perpendikulārus senā sar­kanā smilšakmens kalnus īsā laikā neviens neuztaisīs — tas atkal prasīja divdesmit miljonus gadu. Pirmkārt, ogļu slāņa ierīkošana ir traki gauss, apgrūtinošs un garlaicīgs darbs. Jā­izaudzē purvainā vietā milzīgi kokveidīgo paparžu, niedru un kosu meži; tad jāiztaisa tā, lai upes tos applūdinātu, jo tie jā­apsedz ar vairāku pēdu biezu nogulu kārtu; nogulām savukārt vajag zināmu laiku, lai tās sacietētu un pārvērstos par klintīm; pēc tam virsū atkal jāuzaudzē jauns mežs, tas jāapplūdina, jā­noklāj ar otru nogulu slāni un jāļauj tam sacietēt; tad atkal nāk mežs un atkal klintis, slānis uz slāņa, trīs jūdžu dziļumā, — jā, pareizi izgatavot ogļu nogulas, nudien, ir ilgs un apnicīgs darbs!
Tā nu gadu miljoni velkas uz priekšu kā gliemeži, un pa to laiku zivju kultūra nīkst un vārgst pa jūru, ka riebjas virsū skatīties. Jūs esat iztaisījis no austeres desmittūkstoš zivju pa­veidu, bet, kad nu paskatās vērīgāk, tad iznāk, ka jūs esat izau­dzējis vienīgi izrakteņus, neko citu kā vienīgi pārakmeņojušās grabažas. Dzīvi un attīstības spējīgi palikuši labi ja pāris ganoīdu un varbūt pusducis asteroīdu. Ar to pat kaķis paliktu pusēdis.
Tomēr tam nav lielas nozīmes; laika vēl ir diezgan, un gan jau attīstīsies arī kas garšīgs, pirms radīsies cilvēks, kas to apēdīs. Šai ziņā var paļauties pat uz ganoīdu, ja vien to neliks galdā, pirms būs aizritējuši sešdesmit miljoni gadu.
Tā kā nu bija sasniegta paleolitiskā laikmeta robeža, tad vajadzēja pāriet uz nākamo pakāpi pasaules sagatavošanā cil­vēkam, atklāt mezozoisko ēru un noorganizēt dažu rāpuļu ra­šanos. Jo rāpuļi cilvēkam būs vajadzīgi. Ne ēšanai, bet lai no tiem attīstītos. Tā kā šī bija vissvarīgākā plāna daļa, tad ar laiku neskopojās un piešķīra — trīsdesmit miljonus gadu. Kādi nu sākās brīnumi! No pārpalikušajiem ganoīdiem, asteroīdiem un alkaloīdiem, tos pamazām rūpīgi un neatlaidīgi kopjot, iz­veidojās milzīgi lielas ķirzakas, kuras viņās senās dienās mē­dza ložņāt pa karstos tvaikos tīto zemi, sacēlušas savas čūskām līdzīgās galvas četrdesmit pēdu augstu gaisā un vilkdamas sev pakaļ sešdesmit pēdu garo ķermeni un asti, kas dauzījās kā nelabā. Ak dievs, tagad tās visas ir beigtas, visas mirušas, iz­ņemot mazu saujiņu arkanzauru, kurus tagad nez kāpēc dēvē par Arkanzasas štata pilsoņiem un kuri, vientuļi un kā no lai­vas izmesti, mīt šajā bezgala tālajā laika posmā mūsu vidū.
Jā, vajadzēja trīsdesmit miljonu gadu un divdesmit miljonu rāpuļu, lai iegūtu ko tādu, kas būtu pietiekami izturīgs un at­tīstītos par ko citu, tā ievirzot plāna izpildi jaunā posmā.
Tad visā savā iespaidīgajā svinīgumā un krāšņumā pasaules skatuvē uznāca pterodaktils, un visa Daba redzēja, ka kainozoiskā laikmeta slieksnis pārkāpts un priekšā paveras jauns periods, līdz ar to sākas jauna stadija zemeslodes sagatavošanā cilvēkam. Varbūt pterodaktils bija pārliecināts, ka trīsdesmit miljoni gadu domāti viņa taisīšanai, jo pterodaktils savā bez­galīgajā muļķībā var iztēloties nezin ko, bet tā bija kļūda, tas viss bija sagatavošanās cilvēkam. Pterodaktils, bez šaubām, pievērsa sev lielu uzmanību, jo pat vissliktākajam novērotājam bija redzams, ka viņš slēpj sevī putna iedīgļus. Un tā arī izrā­dījās patiesībā. Kā arī zīdītāja iedīgļus, tikai tie attīstījās vē­lāk. Viens mums gan jāsaka pterodaktila labā: gleznainībā viņš bija sava laikmeta kalngals, apbrīnojams, spārniem un zobiem greznots, iestīvināts visādu pasugu maisījums, kurā varēja sa­skatīt attālu radniecību ar Kiplinga jūrnieku:
Tā kā no kājniekiem, tā kā no kuģa — gudrs īsti nevar tikt;
Pa druskai no viena, pa druskai no otra — zini nu tādu, kur likt!
Sākot no šā brīža, gandrīz atkal trīsdesmit miljonu gadu sagatavošanās darbi virzījās it raiti. No pterodaktila attīstījās putns, no putna ķengurs, no ķengura citi somainie, no šiem savukārt mastodonts, megaterijs, milzu sliņķis, īru alnis un viss bars, no kuriem var iegūt visai vērtīgus un pamācošus izrakte­ņus, bet tad nāca pirmais lielais ledus pārklājs, un tā priekšā visi minētie radījumi atkāpās^ devās pa tiltu pāri Bēringa jūras līcim, izklīda pa Eiropu un Āziju un nosprāga. Nosprāga visi, izņemot nedaudzus, kam iepriekš bija nolemts turpināt saga­tavošanās darbus. Seši ledus laikmeti ar divus miljonus gadu ilgiem starpbrīžiem trenkāja šos nabaga bārus no vienas ze­meslodes malas uz otru, no viena klimata uz otru — no tropis­kas svelmes polu rajonā uz arktisku aukstumu ekvatorā un atkal atpakaļ, un pēc tam no jauna šurp un turp, tā ka nelai­mīgie nekad nezināja, kāds laiks būs rit, un, pat ja kādreiz kaut kur apmetās, viss kontinents bez jebkāda brīdinājuma pēkšņi iegrima ūdenī, un šiem burvīgajiem radījumiem vajadzēja mai­nīties vietām ar zivīm un slapjiem līdz ādai rāpties turp, kur agrāk bija atradušās jūras; un, kad citādi viss būtu bijis mie­rīgi, sāka darboties kāds vulkāns, kas izkvēpināja viņus no jeb­kuras vietas, kur tik viņi bija apmetušies. So nemierīgo un ner­vozo dzīves veidu viņi piekopa divdesmit piecus miljonus gadu, pa pusei ķepurodamies ūdenī, pa pusei žāvēdamies uz sausze­mes, nepārstādami brīnīties, kam tas viss vajadzīgs, jo viņiem, protams, nebija ne mazākās jausmas, ka tā ir sagatavošanās cilvēkam un ka tieši tā tam jābūt, jo citādi pasaule, kad šīs ra­dības kronis tajā ieradīsies, nebūs viņam piemērota un pietie­kami harmoniska.
Beidzot uzradās arī pērtiķis, un nu bija skaidri noprotams, ka nav vairs tālu no cilvēka. Un patiesi, tā arī bija. Pērtiķis ņēmās attīstīties apmēram piecus miljonus gadu un tad, sprie­žot pēc visa ārējā izskata, pārvērtās par cilvēku.
Tāda ir cilvēka vēsture. Šis radījums dzīvo pasaulē 32 000 gadu. Fakts, ka bija vajadzīgi simt miljoni gadu, lai sataisītu viņam te vietu, liecina, ka zemeslode radīta neviena cita kā viņa dēļ. Tā es vismaz domāju. Pavisam labi es gan to nezinu. Ja, piemēram, Eifeļa tornis simbolizētu pasaules vecumu, tad krā­sas kārta uz torņa smailes attēlotu cilvēka vietu tajā, un ikviens tūlīt noprastu, ka tornis celts tieši šīs krāsas kārtas dēļ. Es vis­maz uzskatu, ka tas tūlīt noprotams, pavisam labi es nezinu.

Oficiāls ziņojums ILZI

Būdams Indianopolisas Lietišķo zinātņu institūta sekretārs, esmu uzskatījis par savu pienākumu izpētīt, cik reāli iespējama ir Ziemeļpola atklāšana, kā arī izklāstīt sava darba rezultātus augsti godājamai padomei.
Šo pienākumu pildot, esmu uzskatījis par pietiekamu uzzināt vispāratzītā Salīdzināmās zinātnes un Teoloģijas speciālista profesora Hirama Bledsona viedokli, tālāk tad arī vairs nemek­lējoties.
Es profesoram jautāju, vai, pēc viņa domām, mums iepriekš minētā pola atklāšana jāuzskata par neapstrīdamu faktu un tādā sakarībā svinīgi jāatzīmē, tāpat kā atzīmē citus ievēroja­mus devītniekus — 1609., 1809., un 1909., līdz ar to novietojot uz viena izpušķota plosta cilvēku, kas pārstāvētu Henriju Hudzonu, uz otra — cilvēku, kas pārstāvētu Robertu Fultonu, un uz trešā pašu doktoru Frederiku Kuku.1
Profesors Bledsons lūdza, lai ļauj viņam jautājumu dažas minūtes apdomāt. Tad viņš sacīja:
— Apstiprinoša vai noliedzoša atbilde ir pilnīgi atkarīga no tā, kā atbild uz jautājumu: vai doktora Kuka sasniegumu uz­skata par Faktu vai par Brīnumu.
— Kāpēc tā?
— Redziet, ja tas ir Brīnums, tad pietiks ar jebkuru liecību, ja turpretī tas ir Fakts, tad nepieciešami neapgāžami pierādī­jumi.
— Vai tā ir vienmēr?
— Jā. Tas ir negrozāms likums. Nekādas novirzes nav pie­ļaujamas. Šinī jautājumā visai trāpīgi izteikusies Vestminsteras avīze, norādot, ka «golfa spēlētājam, ar lielu punktu pārsvaru uzvarot ienaidnieku, jādabū uz savas kartītes kompetentu cil­vēku paraksti, turpretī doktoram Kukam šādu parakstītāju nav bijis; ir gan divi eskimosi, kas galvo, ka darbs tiešām veikts, taču Kukam viņi bijuši tas pats, kas golfa spēlētājam zēni bum­biņu pienesēji, un tādas liecības golfā neskaitās». Te nu jums viss izklāstīts kā uz delnas. Ja doktora Kuka varoņdarbu uzlūko par Faktu, tad ar viņa divu bumbiņu pienesēju liecību nepie­tiek; ja to uzlūko par Brīnumu, tad ar vienu bumbiņu pienesēju pietiek atliku likām.
— Vai tiešām citas atšķirības starp Faktu un Brīnumu nav?
— Jā, to pierāda vēsture — gadsimtiem ilga vēsture. Nav bijis Brīnuma, kas kaut cik jūtami atgādinātu Faktu. Ilustrēšu to ar piemēru. Misters Dženvjers citē šādu izvilkumu no Hen­rija Hudzona kuģa žurnāla — Hudzons rakstījis to četrpadsmit mēnešus pirms upes atklāšanas:
Šinī rītā viens no mūsu komandas ieraudzīja aiz borta nāru, un, kad viņš pasauca kādu citu matrozi nāru apskatīt, tad tas arī pienāca, un tanī brīdī viņa piepeldēja pie kuģa malas un nopietni raudzījās vīros. Pēc mirkļa uznāca liels vilnis un apsvieda viņu apkārt. No nabas vietas augšup viņas krūtis un mugura bija tādas kā sievietes, bet augums tik liels kā mums, vīriešiem. Ada viņai ļoti balta, bet mati nokarājas uz muguras gari un melni. Kad viņa ienira ūdenī, matroži redzēja asti; tādu kā delfīnam un ar raibu­miem kā makrelei. Tos matrožus, kas viņu redzēja, sauc par Tomasu Hilu un Robertu Reineru.
Ievērojiet, ka Hudzons to neuzskatīja par Faktu, bet par Brīnumu. Kā es to zinu? Tāpēc, ka viņš tic pāris jūrniekiem uz vārda. Viņš zina, ka tie redzējuši nāru, jo viņš neraksta, ka tie sakās to redzējuši, viņš pilnā pārliecībā apgalvo, ka tie nāru redzējuši. Labi. Ja to uzlūko par brīnumu, tad ar jūrnieku teik­šanu pilnīgi pietiek, patiesību sakot, pietiek atliku likām un pa­liek vēl pāri; labāk nopamatota brīnuma vēsturē neatradīsim. Turpretī doktoram Ešeram, mūsdienu komentētājam, kas uz­skata, ka Hudzons ierakstījis šo notikumu žurnālā kā faktu, šāda liecība ir tikai bumbiņu pienesēja liecība un tātad galīgi nepietiekama. Viņš piezīmē: «Iespējams, ka tas bija ronis.»
— Tātad starpība .. .
— Tieši tā. Starpība starp Brīnumu un Faktu ir vienāda ar starpību starp nāru un roni. Grūti atrast labāku izskaidrojumu.
— Lieliski. Kā tad nu tādā gadījumā būtu jānovērtē Ziemeļ­pola atklāšana? Kuru ceļu jūs ieteiktu izvēlēties institūtam un Roberta Fultona biedrībai?
— Manuprāt, šo. Ja gribat balstīties uz hipotēzi, ka tas ir Brīnums, tad dariet to un virzieties tik ar pilnu tvaiku uz priekšu, liecība ir vairāk nekā pietiekama. Turpretī, ja jūs vēla­ties pamatoties uz hipotēzi, ka tas ir Fakts, tad pagaidiet, ka­mēr ieradīsies doktors Kuks, kas varēs to sīki un skaidri pie­rādīt. Izdarīt secinājumus priekšlaicīgi būtu aplam.
H. Dz. Vokers, sekretārs
Indianopolisā 1909. gada 3. septembrī
kristīgā zinātne pirmā nodaļa
Vīnē 1899.

KRISTĪGĀ ZINĀTNE

PAGĀJUŠAJĀ vasarā, kad biju kādu laiku kalnu sanatorijā labojis savu veselību un ēstgribu un patlaban devos atpakaļ uz Vīni, es mijkrēslī novēlos no klints un salauzu pāris roku, kājas un šo to citu, bet laimīgi pagadījos ceļā kādiem zemniekiem, kas bija pazaudējuši ēzeli, un viņi aiznesa mani uz tuvāko cil­vēku mitekli: vienu no šai nostūrī bieži sastopamajām garajām, zemajām, salmiem apjumtajām lauku mājām ar bēniņu istabām visai ģimenei un jauku, mazu balkoniņu, kas slēpās dziji zem čukura un bija izrotāts ar spilgtu puķu kastēm un kaķiem; pir­majā stāvā atradās liela un gaiša viesistaba, ko šķērssiena šķīra no govju apartamentiem; durvju priekšā stalts un skaists slējās mājas lepnums un bagātība — mēslu čupa. Šis teikums ir vā­cisks un parāda, ka es patlaban sekmīgi apgūstu šīs valodas gara un stila meistarības, kas cilvēkam ļauj cauru dienu jādelēt pa vienu teikumu, nenokāpjot no zirga.
Jūdzes atstatumā atradās ciemats, kur dzīvoja kāds zirgu dakteris, taču no ķirurga nebija ne vēsts. Izredzes šķita bēdīgas, jo man noteikti bija nepieciešama ķirurģiska palīdzība. Tad kāds atcerējās, ka šai ciematā vasaras atpūtā uzturoties lēdija no Bostonas, kas esot kristīgo zinātņu doktore un spējot izārstēt ikvienu kaiti. Tā nu aizsūtīja pēc viņas. Pa šo laiku bija satumsis, un izrādījās, ka augsti mācītā dāma baidās tik vēlu doties ceļā. Viņa tikai bija likusi pateikt, ka ārsta personiskā klātbūtne neesot svarīga, steigties nevajagot, šovakar viņa ārstēšot mani «neklātienē», bet rīt ieradīšoties pati; pagaidām viņa lūdzot mani nomierināties, iekārtoties ērtāk un atcerēties, ka man ne­kas nekaišot. Domāju, ka noticis kāds pārpratums.
— Vai jūs viņai teicāt, ka noripoju no septiņdesmit piecas pēdas augstas klints?
— Jā.
— Un apakša uzkritu uz akmens un tiku atsviests atpakaļ?
— Jā.
— Un tad atsitos pret otru akmeni un atkal tiku atsviests atpakaļ?
— Jā.
— Un pēc tam triecos pret trešo un atkal mani atsvieda atpakaļ?
— Jā.
— Un saberzu druskās visus akmeņus?
— Jā.
— Tad ir skaidrs: viņa domā par akmeņiem. Kāpēc jūs viņai neteicāt, ka es arī esmu cietis?
— Es teicu. Pastāstīju viņai tieši to, ko jūs likāt: ka jūs tagad esat nesakarīga sarežģītu lūzumu virkne, kas stiepjas no čupra līdz papēžiem, un ka asas kaulu šķautnes, kuras izspiežas uz visām pusēm, padara jūs līdzīgu cepuru pakaramajam.
— Un pēc tam viņa izteica man novēlējumu paturēt prātā, ka man nekas nekaiš?
— Tie bija viņas vārdi.
— Nesaprotu. Laikam viņa šajā gadījumā nav pietiekami rūpīgi uzstādījusi diagnozi. Vai viņa izskatījās kā persona, kas lido augstās teorijas sfērās, vai arī kā cilvēks, kas pats_ kritis bezdibeņos un abstraktai zinātnei ņem palīgos personiskās pie­redzes faktus?
— Kāpēc?
— Viņa teica, ka jums it nekā nevajadzēšot.
— Bet es esmu izsalcis un izslāpis un mokos drausmīgas sāpēs.
— Viņa sacīja, ka jums būšot gan šādas iedomas, bet lai jūs nepievēršot tām uzmanību. Viņa īpaši lūdza jūs paturēt prātā, ka tādas izjūtas kā izsalkums, slāpes un sāpes nemaz ne­eksistējot.
— Ak tā viņa no tiesas lūdza?
— Tādi bija viņas vārdi.
— Vai viņa izskatās pēc cilvēka, kurš pilnīgi spēj kontrolēt sava intelektuālā mehānisma darbību?
— Bitte?
— Vai viņai ļauj brīvi skraidīt apkārt, vai tur viņu ķēdē pie­sietu?
— Ķēdē piesietu?

OTRĀ NODAĻA

Protams, tā bija mokpilna nakts, vismaz man šķiet, ka tā tāda bija, jo tai piemita visi attiecīgie simptomi, taču beidzot tā pagāja, atnāca kristīgā zinātniece, un mans gars kļuva možs. Viņa bija pusmūža gados, liela auguma, kaulaina, taisna kā olekti norijusi, ar bargu seju, noteiktu zodu un romiešu knābi; viņa bija atraitne trešajā pakāpē, un viņas vārds bija Fullere. Man neizsakāmi gribējās ātrāk nokļūt pie mērķa un rast atvieglo­jumu, bet viņa bija gausa līdz ārprātam. Viņa izņēma savas adatas, atraisīja āķus un pogas, citu pēc cita noģērba uzmetņus un apmetņus, ar rokas vēzienu izgludināja krokas, pēc tam visus drēbju gabalus akurāti pakāra; novilka cimdus un kārtīgi nolika sānis; padabūja no rokas somiņas grāmatu, tad pievilka krēslu pie gultas malas, nesteigdamās atsēdās, un es izbāzu mēli. Iecietīgi, taču mierīgi un vēsi viņa norādīja:
— Atvelciet to atpakaļ pienācīgajā vietā. Mūs interesē tikai gars, nevis tā mēmie kalpi.
Nevarēju viņai piedāvāt pārbaudīt pulsu, jo šīs locītavas man bija salauztas, taču viņa nemaz neļāva man ietērpt savu aizbildināšanos vārdos un ar noraidošu galvas mājienu norā­dīja, ka pulss tāpat esot mēms kalps, ko viņa nekādi nevarot likt lietā. Tad es nodomāju, ka jāapraksta viņai visi simptomi un jāpastāsta, kā jūtos, lai viņa zinātu uzstādīt diagnozi, taču atkal izrādījās, ka esmu bāzies ar savu gudrību, kur mani ne­lūdz; viņai tā nebija vajadzīga; vēl vairāk, mana piezīme, kā jū­tos, izrādījās valodas kļūda, nepareizi lietots termins.
— Cilvēks nemaz nejūt, — viņa paskaidroja, — jūtas vis­pār neeksistē: tāpēc runāt par nereālu lietu kā par reālu ir pret­runa. Matērija nepastāv; pastāv vienīgi gars; gars nevar izjust sāpes, tas var tikai radīt tās iztēlē.
— Bet ja nu tik un tā sāp …
— Nesāp. Tas, kas nav reāls, nevar veikt reālā funkcijas. Sāpes ir nereālas, tāpēc sāpēt nekas nevar.
Plaši atvēzēdama roku, lai parādītu, ka aizgaiņā no prāta sāpju ilūziju, viņa uzdūrās kniepadatai, kas bija izlīdusi no kleitas, iekliedzās: — Au! — un mierīgi turpināja savas pamā­cības. — Nekad nav jāļauj sev runāt par to, kā jūs jūtaties, kā arī nav jāļauj, lai citi izprašņā, kāda jums sajūta; nekad neva­jag atzīties, ka esat slims, kā arī nevajag ļaut citiem savā klāt­būtnē runāt par slimībām, sāpēm, nāvi vai līdzīgām neesošām lietām. Tādas runas tikai mudina garu nodoties tā tukšajām fantāzijām.
Tieši šai brīdī Stubenmādchen uzkāpa kaķim uz astes, un tas savā kaķiskajā nezināšanā laida vaļā ņaudienu. Es piesar­dzīgi ievaicājos:
— Vai kaķa ieskats par sāpēm ir vērā liekams?
— Kaķim vispār nav ieskatu; ieskatus rada vienīgi gars; nīcībai lemtie zemākie dzīvnieki ar garu nav apveltīti, un ieskati bez gara nav iespējami.
— Tātad tas tikai iedomājās, ka jūt sāpes — nu, kaķis?
— Tas nemaz nespēj iedomāties, ka jūt sāpes, jo iedomas ir gara darbības rezultāts; ja nav gara, nav arī iedomu. Kaķim nav iedomu.
— Tātad tas patiešām juta sāpes?
— Es jau jums teicu, ka tādu sāpju vispār nav.
— Tas ir dīvaini un interesanti. Brīnos, kas ar kaķi notika. Jo, ja patiesu sāpju nav un iedomātas tas iedomāties nespēj, va­rētu likties, ka dievs savā žēlsirdībā dāvājis kaķim kādas no­slēpumainas izjūtas, kuras tas var likt lietā ikreiz, kad tam uzkāpj uz astes, un ka šīs izjūtas uz acumirkli apvieno kaķi un kristieti kopējā brālībā . ..
Viņa sakaitināta mani pārtrauca:
— Apklustiet! Ne kaķis, ne kristietis neko nejūt. Jūsu tukšās un muļķīgās iedomas ir svētuma apgānīšana un dieva zaimo­šana un var nodarīt jums ļaunu. Gudrāk, labāk un dievbijīgāk ir pieļaut un atzīt, ka tādas parādības kā slimības, sāpes un nāve nemaz neeksistē.
— Man visu ķermeni moka iluzoriskas ciešanas, — es sacīju, — taču nedomāju, ka justos par matu sliktāk, ja tās būtu īstas sāpes. Kas man jādara, lai tiktu no tām vaļā?
— Nav nekāda pamata tikt no tām vaļā, jo tās nemaz ne­eksistē. Tās ir ilūzijas, ko rada matērija, un matērija taču arī nepastāv; tādas matērijas vispār nav.
— Tas izklausās pareizi un saprotami, un tomēr to samērā grūti aptvert; tieši, kad šķiet, ka nupat pavediens būs rokā, tas atkal aizslīd kaut kur projām.
— Paskaidrojiet tuvāk.
— Nu, piemēram, ja matērija vispār nepastāv, kā tā var ra­dīt kādas izjūtas?
Viņa gandrīz vai pasmaidīja aiz līdzcietības. Viņa arī pa­tiešām būtu pasmaidījusi, ja eksistētu tāda lieta kā smaids.
— Tas ir pavisam vienkārši, — viņa teica, — izskaidrojums tam rodams Kristīgās Zinātnes pamatprincipos, kas apkopoti šādās četrās pašās par sevi saprotamās regulās: Pirmkārt. Dievs ir viss, un viss ir Dievs. Otrkārt. Dievs ir Labums. La­bums ir Gars. Treškārt. Dievs un Svētais Gars ir viss, matērija nav nekas. Ceturtkārt. Dzīvība, Dievs, Labums ir visuvareni; kas gan ir nāve, ļaunums, grēks, slimības? Te nu jums viss re­dzams skaidri kā uz delnas.
Man šis paskaidrojums šķita miglains; neredzēju, ka tas atrisinātu pašreizējās grūtības — kā nereāla matērija var radīt ilūzijas. Mazliet vilcinādamies, teicu:
— Vai tas — vai tas visu noskaidro?
— Vai tad ne? Tas būs saprotams pat tad, ja skaitīsim no beigām.
Manā sirdī pamodās vāja cerība, un es lūdzu kristīgo zināt­nieci noskaitīt regulas no otra gala.
— Ar lielāko prieku. Slimības grēks ļaunums nāve ir gan kas visuvareni ir Labums Dievs Dzīvība nekas nav matērija viss ir Gars Svētais un Dievs Gars ir Labums Labums ir Dievs Dievs ir viss un viss ir Dievs. Nu — vai tagad saprotat?
— Tagad . . . tagad būtu gan tā kā skaidrāks, tomēr …
— Nu?
— Vai jūs varbūt varētu to vēl kā citādi noskaitīt?
— Varu skaitīt visādi, taču jēga mūžam būs viena un tā pati. Vārdu kārtību var grozīt, kā grib, nozīme tik un tā paliks nemainīga, lai kā sarindotu teikumu sastāvdaļas. Tāpēc ka šīs regulas ir pati pilnība. Varat samaisīt visu juku jukām — un nebūs ne mazākās starpības: viss vienmēr iznāk tāpat kā agrāk. Tāpēc ka tās radījis apbrīnojams saprāts. Tas ir nepārspējams gara tour de forcekas nav ielāgojams ne vienkāršā, ne kon­krētā, ne pārdabiskā ietvaros.
— Tas nu gan laikam ir pārākais murgojums.
Nosarku, taču vārdi bija pasprukuši, pirms tos paspēju apturēt.
— Kas?
— Brī… brīnišķa konstrukcija… kombinācijā, ka sacīt jāsaka, no dziļām domām . . . neaptveramām domām … ne …
— Pilnīgi pareizi. Lasiet gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan perpendikulāri, gan jebkurā citā leņķī, šīs četras regulas saturā mūžam saskanēs un sniegs vienlīdz neapstrīdamus pierādī­jumus.
— Ak… e… pierādījumus. Nu jau mēs tuvojamies lietas būtībai. Saturs saskan; tas saskan ar… e … ar — nu, vien­alga, ar ko, bet saskan; turpretī, ko šīs regulas pierāda, es do­māju — tā īpaši?
— Tas tak nu ir skaidrāks par skaidru. Tās pierāda, pirm­kārt, ka Dievs ir visa Pirmsākums, Dzīvība, Patiesība, Mīles­tība, Dvēsele, Gars, Saprāts. Vai aptverat?
— Es … e … jā, liekas gan. Lūdzu, turpiniet.
— Otrkārt, Cilvēks ir Dieva universālā ideja, individuāls, pilnīgs, mūžīgs. Vai tas jums ir skaidrs?
— Tas … e … domāju, ka ir. Un tālāk?
— Treškārt, Ideja ir gara tēls; tas ir tiešs mūsu saprāta pētījumu objekts. Te nu jūs redzat visu Kristīgās Zinātnes die­višķo noslēpumu, izklāstītu pāris vārdos. Vai varat atrast tajā kaut vienu apšaubāmu vietu?
— Tā kā nevarētu; tas liekas stiprs kā klints.
— Lieliski. Bet tas vēl nav viss. Šīs trīs regulas ir Nemir­stīgā Gara Zinātniskā Definīcija. Tagad es jūs iepazīstināšu ar Mirstīgā Gara Zinātnisko Definīciju. Te tā ir. PIRMĀ PAKAPE: Izvirtība. Pirmkārt, fiziskais faktors: iekāres un kaislības, bai­les, neķītras alkas, lepnums, skaudība, viltība, naids, atriebība, grēks, slimības, nāve.
— Cik saprotu, kundze, tās visas ir nereālas parādības — tīrās ilūzijas?
— Visas līdz pēdējai. OTRA PAKĀPE: Ļaunums gaist. Pirmkārt, morālais faktors: godīgums, simpātijas, līdzjūtība, cerības, uzticība, lēnprātīgums, mērenība. Vai skaidrs?
— Kā diena.
— TREŠĀ PAKĀPE: Garīga šķīstīšanās. Pirmkārt, garīgais faktors: ticība, gudrība, spēks, šķīstība, saprāts, veselība, mīles­tība. Jūs redzat, cik viss te rūpīgi pārdomāts un saskaņots, sav­starpēji saistīts un antropomorfs. Sajā Trešajā Pakāpē, kā mums māca Kristīgā Zinātne, mirstīgais gars izgaist.
— Ātrāk ne?
— Nē, tas notiek tikai tad, kad pabeigts mācīšanas un audzi­nāšanas darbs, kurš nepieciešams Trešajai Pakāpei.
— Tātad, cik noprotu, tikai tad cilvēks spēj sekmīgi apgūt Kristīgo Zinātni, izprast tās pareizo jēgu un to iemīlēt. Citiem vārdiem sakot, tas nav iespējams, kamēr vēl norit Otrās Pakā­pes procesi, jo šinī periodā joprojām saglabājas prāta paliekas un tāpēc — taču es jūs pārtraucu. Jūs grasījāties tālāk paskaidrot, kādi lieliski rezultāti izriet no Trešās Pakāpes grau­šanas un ārdīšanas darba. Tas ir ļoti interesanti; lūdzu, turpiniet.
— Jā, kā jau teicu, šajā Trešajā Pakāpē mirstīgais gars pa­zūd. Zinātne tik radikāli pārveido cilvēka miesisko izjūtu sniegto liecību, ka mūsu siržu vārti plaši atveras un uzņem svēto rakstu pravietojumu: «Tie pēdējie būs tie pirmie un tie pirmie — tie pēdējie,» — un mēs izprotam, ka Dievs un Viņa ideja var kļūt mums visaptveroši — kas arī dievišķais patiešām ir un kas tas nemaz nevar nebūt.
— Tas ir burvīgi. Un ar kādu izsmeļošu precizitāti jūsu vārdu izvēle un sakārtojums apliecina un pamato visu, ko jūs teicāt par Trešās Pakāpes varenību un funkcijām! Otrā, acīm redzot, varētu saprātam likt pazust tikai uz laiku; uzdevums izgaisināt to pilnīgi tiek pataupīts Trešajai. Teikumam, kas sastādīts Ot­rās Pakāpes faktora šefībā, varētu vēl būt zināma jēga — tā sacīt, kaut vai maldinoša līdzība ar jēgu, — un vienīgi Trešās Pakāpes burvju spēks ļauj šo trūkumu novērst. Turklāt nav šaubu, ka tieši Trešā Pakāpe ir tā, kas apveltī Kristīgo Zinātni ar vēl vienu ievērojamu īpašību — proti, ar vieglu un brīvu valodas plūdumu, vārdu bagātību, ritmu, kā arī ar līganu un gludu frāzi. Tam laikam ir kāds īpašs cēlonis?
— Jā, Dievs — viss, viss — Dievs, Dievs — labs, matērijas nav, Gars, Kauli, Patiesība.
— Tagad man viss skaidrs.
— Kristīgajā Zinātnē nav nekā tāda, kas nebūtu saprotams; jo Dievs ir viens, Laiks ir viens, Individualitāte ir viena un var būt viena no daudzām sev līdzīgām, kā, piemēram, atsevišķs cilvēks, atsevišķs zirgs; kamēr Dievs ir viens, tas nav viens no sev līdzīgiem, bet viens pats, bez kādiem sev līdzīgiem.
— Tās ir cildenas domas. Tās iekvēlina manī alkas uzzināt vēl vairāk. Kā Kristīgā Zinātne izskaidro sistemātiskā duālisma garīgo attieksmi pret nejaušām novirzēm?
— Kristīgā Zinātne apgriež otrādi šķietamās attiecības starp Dvēseli un miesu — tāpat kā astronomija apgriež otrādi cilvēka priekšstatu par saules sistēmas kustību — un padara ķermeni par Gara piedēkli. Tāpat kā Zeme griežas un Saule ir nekustīga (lai gan, vērojot saullēktu, ir tikpat kā neiespējami noticēt, ka tā nelec), tāpat ķermenis ir tikai miera stāvoklī esošā Gara pazemīgais kalps, kaut arī mūsu aprobežotajam prātam viss šķiet otrādi; taču mēs nemūžam to neizpratīsim, ja uzskatī­sim, ka dvēsele mīt ķermenī vai gars matērijā un ka cilvēks ir daļa no neapgarotās pasaules. Dvēsele ir Dievs, nemainīgs un mūžīgs; cilvēks eksistē līdzās dvēselei, to atspoguļodams, jo Visa Pirmsākums ir Viss Esošais, un Viss Esošais ietver Vienpatni, Dvēsele — Garu, Gars — Dvēseli, Mīlestību, Saprātu, Kaulus, Aknas, vienas no daudzām tādām pašām, vienas vienī­gās, kurām citu līdzīgu nav.
— Kā cēlusies Kristīgā Zinātne? Vai tā ir Dieva dāvana vai arī uzradusies pati no sevis?
— Zināmā mērā — Dieva dāvana, tas ir, proti, tās varenība ir no Viņa, taču par šīs varenības un tās sūtības atklāšanu jā­pateicas kādai amerikāņu lēdijai.
— Vai patiesi? Kad tas notika?
— Tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestajā gadā. Tas ir ne­mirstīgais laiks, kad sāpes, slimības un nāve uz mūžu mūžiem izgaisa no zemes virsas. Tas ir, izgaisa tās ilūzijas, kuras dēvē šais vārdos. Pašas parādības nekad nav pastāvējušas; tāpēc, tikko atklāja, ka tās neeksistē, kļūdainos priekšstatus bija viegli izklīdināt no mūsu apziņas. Diženā atklājuma vēsture un būtība apcerēta šinī grāmatiņā un ...
— Vai grāmatu sarakstījusi minētā lēdija?
— Jā, to sarakstījusi viņa, viņa pati no sākuma līdz galam. Grāmatas virsraksts skan «Zinātne un veselība līdz ar padom­nieku Svēto Rakstu tulkošanai», jo lēdija komentē bībeli; agrāk neviens to nesaprata. Pat divpadsmit apustuļi ne. Tā sākas šādi… es jums palasīšu.
Tomēr viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi acenes.
— Nekas, nav svarīgi, — viņa sacīja. — Atceros, kas tur bija teikts, patiesību sakot, visi Kristīgie Zinātnieki māk šo grāmatu no galvas; tas nepieciešams mūsu praksē. Citādi mēs pieļautu kļūdas un nodarītu ļaunumu. Viņa iesāk šādi: «1866. gadā es atklāju Metafiziskās Dziedniecības Zinātni un nosaucu to par Kristīgo Zinātni.» Un viņa turpina — un, manuprāt, turpina lieliski: «Kristīgā Zinātne iedveš reliģijai un medicīnai dievišķīgāku raksturu un būtību, jauni spārni top doti ticībai un saprātam, un domas nāk saskarē tieši ar Dievu.» Tādi ir viņas vārdi — ne pielikt, ne atņemt.
— Eleganti teikts. Un cik spīdoša ideja — apprecināt reln ģiju ar medicīnu, nevis kā senos laikos — medicīnu ar kapraci; jo reliģija un medicīna, būdamas visas garīgās un miesīgās veselības pamats, cieši sader kopā. Kādas zāles jūs parakstāt parastajām slimībām, piemēram …
— Mēs nekad un nekādos apstākļos neparakstām zāles! Mēs …
— Bet, kundze, tur taču sacīts …
— Man nav nekādas daļas, kas tur sacīts, un es par to ne­vēlos runāt.
— Piedodiet, ja esmu jūs apvainojis, bet, redziet, jūsu pie­zīme man šķita zināmā mērā pretrunīga un …
— Kristīgajā Zinātnē nav nekādu pretrunu. Tas ir neiespē­jami, jebšu šī Zinātne ir absolūta. Citādi nevar būt, jo tā nāk tiešā ceļā no Visa Pirmsākuma un Visuaptverošās Būtnes, kā ari no Dvēseles, Kauliem, Patiesības — vienas no daudzām, vie­nas vienīgas, kurai līdzīgu nav. Tā ir matemātika, kura attīrīta no matērijas sārņiem un apveltīta ar garu.
— To es saprotu, bet…
— Tā balstās uz Apodiktiskā Principa nesatricināmā pa­mata.
Veltīgi pūloties iekļūt manā paurī, šis vārds apdauzījās ap to plakans, un es maķenīt apdullu, taču, pirms paspēju pavaicāt, kāds tam sakars ar pārējo, viņa jau steidzās sniegt vajadzīgos paskaidrojumus.
— Šis Apodiktiskais Princips ir Zinātniskās Gara Dziednie­cības absolūtais Princips, Visuvarenais Valdnieks, kas atsva­bina cilvēka bērnus no sāpēm, kaitēm, iznīcības un jebkura ļau­numa, kam lemta miesa.
— Droši vien taču ne no katra Jaunuma, ne no katra iznīcī­bas veida?
— No jebkura un katra; izņēmumu nav; tādas lietas kā iz­nīcības nemaz nav — tā ir nereāla, tā nemaz neeksistē.
— Bet bez brillēm jūsu vājā redze neļauj jums …
— Mana redze nevar būt vāja; nekas nevar būt vājš; Gars ir valdnieks, un Gars nepieļauj nekam pasliktināties.
Viņu bija pārņēmusi Trešās Pakāpes iedvesma, tāpēc nebija nekādas jēgas turpināt jautājumu apspriest. Sāku runāt par citu tematu un pavaicāju vēl šo to, kas attiecas uz Zinātnes Atklājēju.
— Vai šī zinātne tapa atklāta pēkšņi kā Klondaika vai arī pēc ilgām pārdomām un meklējumiem kā Amerika?
— Jūsu salīdzinājumi ir zaimu pilni, jebšu tie attiecas uz nīcīgām lietām — bet lai paliek. Atbildēšu jums ar Atklājējas pašas vārdiem: «Dievs savā žēlsirdībā ilgus gadus gatavoja mani, lai es beidzot būtu cienīga saņemt Zinātniskās Gara Dziedniecības absolūto Principu.»
— Ak ilgus gadus. Cik īsti?
— Astoņpadsmit gadsimtus!
— Dievs — Viss, Viss — Dievs, Dievs — Labums, Patie­sība, Kauli, Aknas, vienas no daudzām un vienīgās, kam citu līdzīgu nav, — jūsu paskaidrojums mani patiešām satriec!
— Jums ir pamats būt pārsteigtam, ser. Taču tā ir skaidra patiesība. Šī amerikāņu lēdija, mūsu cienījamā un svētā Dibi­nātāja, nepārprotami pieminēta Jāņa atklāsmes grāmatas div­padsmitajā nodaļā, kur pareģota viņas atnākšana; svētā Jāņa norādījums ir skaidrāks par skaidru, vienīgais papildinājums varētu būt viņas īstā vārda nosaukšana.
— Cik neticami, cik brīnišķīgi!
— Citēšu viņas pašas vārdus no Padomnieka Svēto Rakstu tulkošanai: «Jāņa parādīšanas grāmatas divpadsmitā nodaļa satur ipašu mājienu uz mūsu deviņpadsmito gadsimtu.» Vai re­dzat? Apdomājiet to un labi iegaumējiet.
— Bet… e — ko tas nozīmē?
— Klausieties, tad uzzināsiet. Es atkal citēju viņas iedves­mas pilnos vārdus: «Nodaļā, kur stāstīts par sestā zīmoga at­darīšanu, kas notika sešus tūkstošus gadus pēc Ādama dzimša­nas, atrodam kādu raksturīgu piezīmi, kura tieši attiecas uz mūsu laikmetu. Tā skan šādi:
Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 1. pants. Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēness apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm.
Tā ir mūsu Vadone, mūsu Māte, mūsu Kristīgās Zinātnes Atklājēja — nekas nevar būt skaidrāks, nekas nevar būt nepār­protamāks. Un ievērojiet vēl šo:
Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 6. pants. Un tā sieva bēdza uz tuksnesi, kur tai bija no Dieva sataisīta vieta.
— Tā ir Bostona. Par to es nešaubos, kundze. Cik diženi! Esmu satriekts; agrāk es šīs rindas galīgi neizpratu; lūdzu, tur­piniet … e … savu … e … savu pierādījumu izklāstu.
— Lieliski. Klausieties:
Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. Viņa rokā bija maza atvērta grāmata.
Maza grāmata, tikai maza grāmata … kur gan vēl pazemī­gākus vārdus rast? Bet kāda tai neaptverami milzīga nozīme! Jūs droši vien jau nojaušat, kas tā bija par grāmatiņu?
— Vai tā …
— Es turu to savas rokas — tā bija Kristīgā Zinātne!
— Mīlestība, Aknas, Gaisma, Kauli, Patiesība, Nieres, vie­nas no daudzām, vienas vienīgās, kam citu līdzīgu nav, — tas patiesi ir neiedomājams brīnums!
— Klausieties mūsu Dibinātājas daiļskanīgos vārdus: «Un balss, ko es dzirdēju no debesīm, runāja atkal uz mani, sacī­dama: «Ej ņem atvērto grāmatu; ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mutē.» Mirstīgais, loki ceļus dievišķīgā evaņģēlija priekšā. Sāc mācīties Dievišķo Zinātni! Izlasi to no sākuma līdz galam. Pēti to, pārdomā to. Tā patiesi būs salda, kad tu pirmoreiz pieliksi to pie lūpām, un tā tevi dziedinās; bet nekurni pret Patiesību, ja norijot tā tev liksies rūgta.» Tagad jūs, ser, esat iepazinies ar mūsu dārgās un svētās Zinātnes vēsturi un redzat, ka tās izcelsme nav šīszemes, teitan tā ir tikai atklāta. Grāmatiņu es jums atstāšu un pati ta­gad iešu un lūgšu neraizēties — dziedēšu jūs neklātienē, no šī brīža sākot līdz tam, kad došos atdusēties.»

TREŠĀ NODAĻA

Klātienes un neklātienes dziedniecības apvienoto, spēcīgo pūliņu rezultātā mani kauli pamazām ievilkās uz iekšu un iz­gaisa skatienam. Svētīgā darba iesākums bija raits, un arī tālā­kais virzījās uz priekšu knaši. Mans ķermenis cītīgi liecās un staipījās gan uz vienu pusi, gan otru, lai atvieglotu atjaunoša­nas procesu, un ik pēc brītiņa es dzirdēju sev iekšā kaut ko dobji noklaudzam un zināju, ka tur sekmīgi savienojušies kāda lauzta kaula gali. Šie apslāpētie kliksti, čirksti, šņirksti un čīksti tur­pinājās nākamās trīs stundas un tad apklusa — lūzumi bija sadzijuši. Visi, izņemot izmežģījumus; to bija tikai septiņi, proti, gurnos, plecos, ceļos un kaklā; ar tiem tiku galā tīri veicīgi; cits pēc cita kauli ieslīdēja savās pamatnēs, paukšķēdami kā korķi, ko kaut kur otrā istabā velk no pudeles, un es pielēcu kājās tikpat kā jaunpiedzimis un aizsūtīju pēc zirgu daktera.
Biju spiests to darīt iesnu un vēdergraižu dēļ, to dziedēšanu vairs negribēju uzticēt sievietei, kuru nepazinu un kuras spējai veiksmīgi ārstēt parastās slimības galīgi biju zaudējis uzti­cību. Manu nostāju attaisnoja fakts, ka iesnas un vēdergraizes līdz ar lūzumiem jau no paša sākuma bija nodotas viņas ziņā, taču nebiju jutis ne mazāko atvieglojumu; tieši otrādi, vēder­graizes kļuva arvien stiprākas un stiprākas, arvien neciešamā­kas un neciešamākas — tagad gan varbūt tāpēc, ka jau krietnu laika sprīdi biju atturējies no ēdiena un dzēriena.
Atnāca zirgu dakteris, ļoti patīkams cilvēks, pilns cerību un profesionālas intereses par manām slimībām. No viņa plūda vi­sai spēcīga un aromātiska smarža, — patiesību sakot, gluži zirdziska smarža, — un es mēģināju ar viņu vienoties par neklā­tienes ārstēšanu, bet tā neietilpa viņa specialitātē, un es aiz smalkjūtības arī daudz neuzstāju. Viņš apskatīja manus zobus, pataustīja potītes un pavēstīja, ka mans vecums un vispārējais veselības stāvoklis ļaujot lietot enerģiskus līdzekļus, tāpēc viņš man došot zāles, kas manas vēdergraizes pārvērtīšot par zirgu cērmēm un iesnas par aitu griezoni; tad tas būšot viņa ampluā un viņš zināšot, ko darīt. Dakteris sajauca spainī kliju dziru un sacīja, ka mēriņš šā līdzekļa ik pēc divām stundām pamīšus ar terpentīna un ratu smēres mikstūru vai nu divdesmit četrās stundās aiztriekšot manas kaites pie visiem velniem, vai izraisī­šot citāda veida sekas, kas man tāpat izdzīšot slimības no gal­vas. Pirmo devu viņš iedeva man pats un tad atvadījās, sacī­dams, ka es varot ēst un dzert visu, ko vien vēloties un kādos daudzumos tik gribot. Taču es izsalkumu vairs nejutu, un ēdiens man nebija ne prātā.
Paņēmu misis Fulleres atstāto grāmatu par Kristīgo Zinātni un izlasīju pusi no tās, tad iedzēru mēriņu mikstūras un izlasīju otru pusi. Tālākie pārdzīvojumi bija visai interesanti un negai­dītu atklājumu pilni. Visu laiku, kamēr turpinājās šņākšana, burbuļošana, mutoļošana un trīcēšana, kas pavadīja vēder­graižu pārvēršanos par zirgu cērmēm un iesnu — par aitu grie­zoni, es varēju sajust intensīvo cīņu par kundzību, kas risinā­jās starp kliju dziru, mikstūru un literatūru; bieži man arī izdevās noteikt, kura gūst virsroku; tāpat viegli spēju atšķirt literatūru no abiem pārējiem faktoriem, kad tie darbojās katrs atsevišķi, turpretī, visiem sajaucoties kopā, gan vairs neko ne­varēju pateikt, jo kliju dziras un eklektiskas mikstūras maisī­jums ir uz mata tas pats kas Apodiktiskais Princips, kad tas ieskrējies un nav vairs apturams: šinī gadījumā to nespētu at­šķirt neviens. Beidzot finišs bija klāt un evolūcija visai veik­smīgi nonākusi galā, lai gan domāju, ka šo rezultātu varēja sasniegt arī, lietojot mazāk izejvielu. Pilnīgi ticu, ka pārvērst vēdergraizes par zirgu cērmēm bez dziras palīdzības nekādi ne­varēja, taču aitu griezonis no literatūras rastos, manuprāt, gluži dabiskā ceļā un šinī gadījumā būtu labākas kvalitātes un no­turīgāks nekā tas, ko mākslīgi ieguva zirgu dakteris.
Tāpēc ka visu cilvēka iztēles radīto dīvaino, bezprātīgo, ne­saprotamo un neaptveramo grāmatu vidū šī neapšaubāmi ir cienīga saņemt lauru vainagu. Tā sarakstīta neierobežotā paš­paļāvībā un pašapmierinātībā, kā arī ar tādu dedzību, enerģiju un nopietnību, ka bieži šķiet daiļrunīga, pat ja visam vārdu savirknējumam nav nekādas jēgas. Ir daudz cilvēku, kas domā šo grāmatu izprotam; es to zinu, jo esmu ar viņiem runājis, taču tie allaž bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka nav tādu lietu kā sāpes, slimības un bēdas un ka pasaule vispār nav reāla, ka patiesībā pastāv tikai Gars. Man šķiet, ka šis apstāklis mazina viņu uz­skata vērtību. Kad šie cilvēki runā par Kristīgo Zinātni, viņi rīkojas līdzīgi misis Fullerei: nelieto vis savējo, bet grāmatas valodu; viņi apber mūs ar tās efektīgajām muļķībām, un tikai vēlāk cilvēks saprot, ka tās nav bijušas oriģinālas domas, bet citāti; šķiet, viņi zina šo sējumu no galvas un godā tikpat kā nez kādu bībeli, man laikam vajadzētu sacīt — citu bībeli. Sī grāmata, acīm redzot, sarakstīta Trešās Pakāpes garīgās deģe­nerācijas ietekmē, un esmu pārliecināts, ka tikai piederība pie šās pakāpes var cilvēkam dot iespēju saredzēt tanī kādu saturu. Kad jūs to lasāt, jums rodas iespaids, ka dzirdat visai kvēlu, agresīvu un pravietisku runu nepazīstamā valodā — runu, kuras garu jūs saprotat, bet saturu ne; citiem vārdiem, jums šķiet, ka jūs klausāties spēcīgu tauri, kas savu bazūnēšanu uzskata par melodiju, turpretī citiem, kuri nespēlē orķestri līdzi, tā atgādina vienīgi kareivīgu trombona rēkoņu: dvēseli šis jandāliņš gan sa­trauc, bet sacīt tai nekā nepasaka.
Grāmatas rāmā pašapmierinātība šķiet gandrīz ožam pēc dievišķīgas izcelsmes — uz zemes tai nekas radniecīgs nav at­rodams. Vienkāršais mirstīgais nespēj būt tik nesatricināmi pār­liecināts par visu, tik brīnišķīgi augstprātīgs, nespēj tik aplam tīksmināties pats par sevi un savu uzvedību. Nevienu vienīgu reizi neminot nekā tāda, ko pamatoti varētu dēvēt spēkpilnajā vārdā «Liecība», un dažreiz nebalstoties pat ne uz tik daudz kā zila gaisa, šī grāmata pērkondimdošā balsī nodārdina pārsteig­tajam lasītājam pie auss: «Es esmu Pierādījusi-» to un to. Jā­sapulcē kopā pāvests un visi viņa lielie garīgie dūži, lai ar to autoritātes palīdzību iztulkotu un pierādītu pat vienas vienīgas nenoskaidrotas Svēto Rakstu rindkopas jēgu (turklāt tam vaja­dzīgs ilgs laiks, centīgi pētījumi un pārdomas), turpretī šī darba autore stāv tam pāri: viņa uzskata, ka visa bībele ir vēl galīgi neskaidra un, velti nešķiežot laiku un nepatērējot itin nekādus garīgus pūliņus, ienes tajā apskaidrību no viena gala līdz ot­ram, maina un uzlabo aprakstīto notikumu nozīmi, pēc tam tos autoritatīvi iztulko un pierāda, lietojot apmēram tādas pašas formulas kā «Lai top gaisma!» un «Tad tapa gaisma!». Pirmo reizi kopš radīšanas rītausmas pasaules telpu piekliedz tik paš­apmierināta, nekaunīga un pavēlnieciska Balss * ( 1903. gada janvārī. Pirmo reizi lasot vienalga kādu grāmatu ar jaunu un neparastu terminoloģiju, lasītājs droši vien būs samulsis un noskaņots uz sarkasmu. Taču es, kas pēdējo divu mēnešu laikā, cītīgi nododamies studijām, esmu tīri labi iepazinies ar «Zinātnes un Veselības» speciālo terminoloģiju, vairs nedomāju, ka šī darba būtību būtu grūti izprast. (M. T.))
(P. S. Gudrība, ko esmu iemantojis no iepriekšminētajām domām, ir jau izdarījusi man pakalpojumu un aiztaupījusi nepatikšanas. Apmēram pirms mēneša no kādas mūsu universitātes saņēmu doktora Edvorda Antonija Spitckas traktātu par «Dažādu rasu smadzeņu anatomiju». Nospriedu, ka univer­sitāte vēlas dzirdēt manas domas, jutos visai glaimots par šo uzmanību un aizrakstīju, ka atbildēšu, cik ātri vien spēšu. Tovakar metu pie malas rakņāšanos pa Kristīgo Zinātni, kas mani bezgala nogurdināja un atņēma jebkuras cerības, un ķēros pie jaunā darba. Uzrakstīju dedzīgu nodaļu un grasījos nā­kamajā dienā savu atsauksmi pabeigt, taču tad man vajadzēja uz nedēļu aizbraukt, un drīz manus prātus jau aizņēma citas intereses. Pagāja gandrīz vesels mēnesis, kamēr beidzot šodien atkal atsāku rakstu par smadzenēm. Pa šo laiku pār mani bija nākusi jauna gudrība, un es pārlasīju uzrakstīto, sarkdams kaunā. Sapratu, ka esmu ķēries pie darba pilnīgi nepareizā noska­ņojumā, nemaz nejuzdams to cieņu un objektivitāti, ko tas likumīgi pelnījis. Iesildīdamies biju analizējis šādu rindkopu:
«Parietālo un okciptālo smadzeņu daivu rievas (laterālā virsma). Postcentrālais rievu komplekss. Šajā smadzeņu puslodē postcentrālās un subcentrālās rievas savienojas, veidojot vienu nepārtrauktu rievu, kas sasniedz 8,5 centimetru garumu. Dorsālajā daļā rieva sadalās, veidojot kroku, ko iezīmē paracentrālās rievas kaudālais gals. Postcentrālās rievas kaudālo galu sasaista transparietālā kroka. Paracentrālās rievas kaudālais gals savie­nots ar transparietālo kroku. No kombinētās rievas iziet pavisam pieci atzarojumi. Viens vadums atdala to no parietālās, otrs no centrālās rievas.»
Tagad liekos sev nožēlojams, atceroties, cik negants kļuvu, to lasot, un ar kādu nicību rakstīju atsauksmi. Teicu, ka šāds stils dara autoram tikai kaunu; ka tas ir samocīts, juceklīgs un dažviet neapvaldīts, ka tēmas trak­tējums ir pārāk sarežģīts, kļūdains un gandrīz vienmēr iedzen lasītāju strup­ceļā; ka darbam trūkst ne tikvien vienkāršības, bet arī pietiekami laba vārdu krājuma; ka autors pārāk klaji parāda savas jūtas; ka gadījumā, ja man būtu suns, kas tik aplami satrauktos un zaudētu galvu tāda mierīga jautā­juma kā Smadzeņu Anatomijas dēļ, es nemaksātu vairs par viņu nodokli; nonācis līdz šai vietai, uztraucos arī pats un pamatīgi izgāzu savas dusmas par šīm sunisko jaukteņu vājprātībām, un pavēstīju, ka cilvēks tikpat labi varētu mēģināt izprast Zinātni un Veselību.
Tagad es zinu, kur rodams izskaidrojums, un priecājos par pārtraukumu, kas aizkavēja mani nosūtīt savu spriedumu uz universitāti. Man šermuļi skrien pār kauliem, kad iedomājos, kādu iespaidu šie cilvēki būtu no manis guvuši. (M. T.))

CETURTĀ NODAĻA

Neviens nešaubās — un es jau nu itin nemaz ne, — ka prāts spēcīgi ietekmē miesu. Kopš laika gala burvis, sapņu tulks, nā­kotnes pareģotājs, šarlatāns, pūšļotājs, tautas dziednieks, iz­glītots ārsts, mesmerists un hipnotizētājs izmantojuši pacienta iztēli kā palīgu savā darbā. Viņi visi atzinuši šā spēka varenību un noderīgumu. Ārsti izdziedē daudzus slimniekus ar maizes tabletēm; viņi zina, ka tad, kad slimība ir tikai iedomas, pa­cienta ticība ārstam piešķir maizes tabletēm brīnumainu spēku.
Ticība ārstam. Varbūt te ir tas āķis. Vismaz tā izskatās. Se­nos laikos ķēniņš izārstēja vāti, tikai pieskaroties tai ar savu ķēnišķīgo roku. Viņš bieži vien veica šai jomā tīros brīnumus. Vai viņa sulainis to būtu varējis izdarīt? Nē, pats savās drēbēs tērpies, ne. Vai viņš būtu varējis to izdarīt, pārģērbies par ķēniņu? Manuprāt, par to nav ko šaubīties. Pēc manām domām, varam būt pārliecināti, ka jebkurā gadījumā dziedētājs nebija vis ķēniņa pieskāriens, bet pacienta ticība ķēniņa pieskāriena spēkam. Cilvēki ir patiesi lieliski izārstējušies ar svēto relikviju palīdzību. Vai nav pieļaujams, ka jebkuri citi kauli būtu veikuši to pašu, ja apmaiņa notiktu, slimajam nezinot? Kad biju zēns, piecas jūdzes no mūsu ciemata dzīvoja kāda fermera sieva, kas bija ārkārtīgi slavena kā dziedniece, kura ārstē ar ticības palī­dzību, — tā viņa sevi sauca. Sirdzēji nāca pie viņas no visām malām, un viņa uzlika tiem savu roku un teica: «Tici — tas ir viss, kas vajadzīgs,» — un tie devās projām, aizmirsuši savu slimību. Viņa nebija reliģioza sieviete un nepretendēja ne uz kā­diem pārdabiskiem spēkiem, teikdama, ka visu veicot pacienta ticība viņas spēkam. Vairākas reizes redzēju, kā viņa vienā acu­mirklī izdziedēja negantas zobu sāpes. Paciente bija mana māte. Austrijā dzīvo kāds zemnieks, kurš no šā amata gūst smuku peļņu un dziedē kā augstus, tā zemus. Šad tad viņu iebāž ķurķī, jo viņš taču praktizē bez diploma, bet, kad viņš iznāk ārā, vei­kals atkal plaukst, jo viņš strādā neapstrīdami veiksmīgi, stin­gri turēdams savu labo slavu tās augstumos. Bavārijā ir kāds cilvēks, kas izārstēja tik daudzus, ka bija spiests atmest skatu­ves strādnieka amatu, lai varētu apmierināt savas pastāvīgi pie­augošās klientūras prasības. Gadu gadā viņš dara savus brī­numus un ir kļuvis ļoti bagāts. Viņš tāpat nepretendē ne uz reliģijas, ne cita kāda pārdabiska spēka palīdzību, bet uzskata, ka viņa raksturam piemītot īpašības, kas iedvešot pacientā uzticību, un ka visu pārējo paveicot šī uzticība, nevis kāds no­slēpumains spēks, kurš no viņa izplūst.*(1903. gada janvārī. Man pašam labi zināms kāds gadījums, kur «brī­nišķīgā kārtā» tika izdziedināta paralīze, kas bija veselus divus gadus piekalusi pacienti pie gultas par spīti visu Ņujorkas labāko ārstu pūlēm. Tādi divus rītus pēc kārtas pie viņas ieradās ceļojošais «pūšļotājs» (tā viņu dē­vēja), pacēla slimo no gultas un teica: «Staigā!» — un paciente staigāja. Ar to arī viss beidzās. Tas notika pirms četrdesmit viena gada. Kopš minētā brīža paciente joprojām staigā. (M. T.))
Gadsimta pēdējā ceturkšņa laikā Amerikā uzradušās vairā­kas dziednieku sektas ar dažādiem nosaukumiem, un tās visas veikušas lielas lietas, ārstēdamas slimības bez zālēm. Pastāv Dziedniecība ar Prāta palīdzību, Dziedniecība ar Ticības palī­dzību, Dziedniecība ar Sprediķu palīdzību, Dziedniecība ar Psi­hiskās zinātnes palīdzību, Dziedniecība ar Kristīgās Zinātnes palīdzību, un, acīm redzot, tās visas paveic savus brīnumdarbus, balstoties uz seno, spēcīgo līdzekli — pacienta iztēli. Vārdi ir dažādi, bet pašā dziedēšanas veidā atšķirību nav. Taču neviena sekta nemaksā šim līdzeklim pietiekamus meslus; ikkatra ap­galvo, ka tās dziedēšanas veids radikāli atšķiroties no citu lī­dzīgu gudrinieku ārstniecības paņēmieniem.
Nav ko strīdēties, visas pieminētās metodes dažreiz gūst pa­nākumus, un Dziedēšana ar Ticību, tāpat kā Dziedēšana ar Sprediķiem, neveikdamas gan laikam neko labu, vismaz neno­dara varbūt nekādu ļaunumu, jo atļauj pacientam (ja tas to vēlas) ņemt palīgā zāles; turpretī citas dziedniecības metodes zāles pilnīgi noliedz un apgalvo, ka spējot izārstēt jebkuru kaiti zemes virsū tikai ar saviem gara spēkiem vien. Man nu gan šķiet, ka tas ir diezgan bīstami. Šie dziednieki laikam drusku par daudz brauc ar muti. Publikas ticība varbūt būtu lielāka, ja viņi šo dižošanos mazliet piebremzētu.
Kristīgā Zinātniece nespēja izārstēt manas vēdergraizes un iesnas, turpretī zirgu dakteris tās izdziedēja. Šis fakts iedveš man pārliecību, ka Kristīgā Zinātne ir pārāk lielīga. Manuprāt, tai vajadzētu likt iekšķīgās slimības mierā un aprobežoties ar ķirurģiju. Tur tā varētu darīties, kā grib.
Zirgu dakteris noprasīja man trīsdesmit kreicerus, un es tos samaksāju; patiesību sakot, es šo summu dubultoju un iedevu savam dziedniekam šiliņu. Misis Fullere atnesa garu rēķinu par veselu kaudzi salauztu kaulu, kam bijuši vajadzīgi divsimt trīs­desmit četri labojumi; katrs sadziedētais lūzums maksāja vienu dolāru.
— Vai reāls ir tikai gars?
— Tikai tas, — viņa atbildēja. — Viss cits ir nereāls, viss cits ir iedomas.
Iedevu viņai iedomātu čeku, un nu viņa mani iesūdzējusi tiesā, dzīdamās pēc reāliem dolāriem. Kur te loģika?

SARUNA AR GARIEM

PIRMS vairākām dienām mūsu pilsētā notika spiritisks seanss. Devos turp kopā ar vakara laikraksta reportieri. Viņš pastāstīja man, ka savā laikā pazinis šuleru Gesu Grehemu, kuru nošāvuši uz ielas kādā Ilinoisas pilsētiņā. Tā kā visā San­francisko droši vien neatradīšoties otra cilvēka, kas zinot par šo notikumu ko tuvāk, viņš gribot iesmērēt gariem Grehemu — lai papūloties tikt ar to galā. (Jaunais žurnālists pieder pie demo­krātu partijas un, tāpat kā visi viņa kolēģi, izsakās enerģiski un bez kādiem izpušķojumiem.) Kad seanss sākās, viņš uzrak­stīja uz papīra strēmelītes sava nelaiķa drauga vārdu, zīmīti rūpīgi saritināja un iemeta cepurē, kurā atradās ne mazāk par pieciem simtiem līdzīgu dokumentu. Zīmītes izbēra uz galda, un sieviete medijs sāka tās citu pēc citas attīt un atlikt pie ma­las, vaicādama:
— Vai šis gars ir te klāt? Un šis? Un šis?
Apmēram vienu reizi no piecdesmit par atbildi atskanēja klaudzieni, un tad tas, kas bija iesniedzis zīmīti, piecēlās un uzdeva nelaiķim dažus jautājumus. Kad bija aizritējis zināms laiks, kāds gars satvēra mediju aiz rokas un uzrakstīja uz pa­pīra «Gess Grehems», tikai otrādi. Sieviete medijs tūlīt ņēmās rakņāties papīru kaudzē, meklēdama šo vārdu. Kad viņa pie­skārās vajadzīgajai zīmītei, pirms tam pārkravājusi ap pus­simtu citu, atskanēja klaudzieni: vecais blēdis bija pazinis savu kārti jau no mugurpuses. Pārbaudes komisijas loceklis zīmīti attina, un tajā bija rakstīts: «Gess Grehems.» Pieprasīju, lai zīmīti man parāda. Tā bija mana ceļabiedra iesniegtā papīra strēmelīte. Es pārāk nebrīnījos: visi demokrāti ir tuvos draugos ar velnu. Jaunais žurnālists piecēlās un vaicāja:
— Kad jūs nomirāt? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit pir­majā gadā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit otrajā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit trešajā? Vai tūkstoš astoņsimt piec­desmit ceturtajā?
Gars: Tuk-tuk-tuk!
— No kā jūs nomirāt? Vai no holeras? Vai no caurejas? Vai no dizentērijas? Vai no traka suņa kodiena? Vai no bakām? Vai nedabiskā nāvē?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jūs pakāra? Vai noslīcināja? Vai nodūra? Vai no­šāva?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jūs nomirāt Misisipi štata? Vai Kentuki? Vai Ņu­jorkā? Vai Sendviču salās? Vai Teksasā? Vai Ilinoisā?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai Adamsa rajona? Vai Medisona rajona? Vai Rendolfa rajonā?
— Tuk-tuk-tuk!
Bija skaidrs, ka mirušo karšu biedi ar pliku roku vis nepa­ņemsi. Viņš savu partiju zināja no galvas un spēlēja ārā trumpjus.
Šai brīdī no publikas iznāca divi vācieši, viens pavecs, otrs pašpārliecināts jauneklis, kam, acīm redzot, bija kaut kas padomā. Viņi uzrakstīja uz papīriņa vārdus. Tad jaunais Ollendorfs uzdeva jautājumu, kas skanēja apmēram šādi:
— Ist ein Geist heraus? (Nevaldāmi smiekli zālē.)
Trīs klaudzieni liecināja, ka Geist ir heraus.
Trīs klaudzieni.
— Fūnfzigstollenlinsiwfterowlickterhairowferfrowleineruhackfolderol?
Varat man neticēt, bet gars uz šo pārsteidzošo jautājumu mundri atbildēja: «Jā!»
Ar katru jaunu jautājumu klausītāju jautrība pieauga, un seansa vadītāji bija spiesti brīdināt, ka tādas vieglprātīgas uzvešanās gadījumā eksperimenti tiks pārtraukti. Troksnis norima.
Vācu gars, acīm redzot, bija galīgs profāns un nespēja at­bildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Beidzot jaunais Ollendorfs, ielūkojies nez kādās piezīmēs, mēģināja noskaidrot, kad gars miris. Gars pinās kā vista pa pakulām un nevarēja pa­teikt, vai miris 1811. vai 1812.gadā, kas, starp citu, bija pilnīgi dabiski, jo vai nu mazums ūdens aiztecējis kopš tā laika. Galu galā viņš palika pie pēdējā skaitļa.
Te nu jaunais Ollendorfs pielēca kājās un trakā satraukumā iebrēcās:
— Cienīto dām un kung! Es rakstīj tād cilfēk vārd, kurš ir pafisam dzīf. Te sak, ka viņš ir miruš iekš astoņpadsmit simt tifpadsmito gad, aber viņ tokš ir dzīf un vesel…
Sieviete medijs: Apsēdieties, ser!
Ollendorfs: Nē, es negrib…
Sieviete medijs: Jūs neesat nācis šurp, lai teiktu ru­nas. Sēdieties!
(Ollendorfs pa to laiku gatavojas jaunai runai.)
Ollendorfs: Sito gar ir vien krāpēj. Sito gar vispār nav.
(Publika nebeidz aplaudēt un smieties.)
Sieviete medijs: Sēdieties savā vietā, ser, es jums tūlīt paskaidrošu.
Un viņa paskaidroja. Savā runā viņa deva jaunajam Ollendorfam tik iznīcinošu triecienu, ka es nemaz nebrīnītos, ja vā­cietis būtu izsprādzis ārā no zāles, savā lidojumā izsizdams sienā caurumu. Viņa teica, ka jaunais nekauņa ieradies te, sirdī perinādams blēdīgus nodomus, noskaņots uz krāpšanos un mā­nīšanos, un ka viņam pretī no ēnu valsts iznācis tikpat zema morālā līmeņa gars. Sieviete medijs kvēloja nemākslotā sašu­tumā. Viņa lika noprast, ka ellē tādu zemisku, jaunajam Ollendorfam līdzīgu personību esot, ka biezs, un tās to vien gaidot, lai pēc tādu Ollendorfu aicinājuma, maskējoties ar svešiem vār­diem, izspruktu ārā un tad rakstītu un klaudzinātu pēdējās ķe­cerības un blēņas. (Zālē jauns smieklu vilnis un aplausi.)
Varonīgais Ollendorfs nemeta tomēr plinti krūmos un bija gatavs savukārt atklāt uguni, bet publika sāka klaigāt:
— Sēdies vietā! — Nē, turpini! — Ārā no zāles! — Runā, mēs klausāmies! — Stiepiet viņu nost no tribīnes! — Turies! — Pazūdi kokos! — Nezaudē dūšu, esi vīrs!
Sieviete medijs piecēlās un pavēstīja, ka gadījumā, ja Ollen­dorfs neapsēdīšoties savā vietā, viņa atstāšot zāli. Viņa neparko nepiejaušot, lai ar visādām krāpnieciskām izdarībām viņu ap­vainotu vai ņirgātos par viņas reliģisko pārliecību. Auditorija noklusa, un Ollendorfs, padarīts rāms, nokāpa no tribīnes.
Otrais vācietis nu savukārt izsauca garu, uzdeva tam da­žus jautājumus vācu valodā un paziņoja, ka visas atbildes esot pareizas. Sieviete medijs norādīja, ka viņa nesaprotot ne vārda vāciski.
Šinī brīdī kāds kungs piesauca mani pie estrādes un nopra­sīja, vai es nepiederot pie spiritistiem. Teicu, ka ne. Tad viņš jautāja, vai es neesot spiritisma pretinieks. Atbildēju, ka droši vien ne vairāk par citiem cilvēkiem, kas netic gariem, un pa­skaidroju, ka nevaru ticēt tam, ko nesaprotu, bet to, ko te redzu, saprast nespēju. Tad viņš sacīja, ka laikam iemesls garu šodienējām svārstīgajām atbildēm gan neesot meklējams manī, taču viņš skaidri redzot, ka tieši no tās zāles puses, kur es sē­žot, stipri izstarojot antagonistiski fluīdi — viņš to tūlīt esot ievērojis, viņu vis ap stūri neapvedīšot, — tieši no turienes iz­starojot ārkārtīgi spēcīgi negatīvi fluīdi. Ieminējos, ka vainīgs droši vien ir mans ceļabiedrs, un piebildu, ka ikvienu, kas vei­cina šo zemisko negatīvo fluīdu plūsmu, uzskatu par nelabo­jamu nelieti. Mani paskaidrojumi fanātiķi, acīm redzot, apmie­rināja, un viņš lika man mieru.
Reiz man bija tuvs draugs, kas, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, bija devies vai nu uz kukaiņu ciemu, vai velnam rīklē, vārdu sakot, uz vienu no šīm vietām, un man gribējās kaut ko par viņu uzzināt. Taču uzrunāt mirušā ēnu ar grēcīgiem zemes vārdiem bija tik baisi, ka es ilgi nespēju sevi piespiest piecel­ties kājās un izteikt savu vēlēšanos skaļi. Beidzot, satraukumā drebēdams, pietrūkos no krēsla un tikko dzirdamā, aizlūstošā balsī izdvesu:
— Vai te būtu Džona Smita gars?
(Nebiju padomājis, ka ar Smitiem nav joki. Vajag tik pa­saukt vienu, kad no elles dzīlēm, gribēdami ar tevi apsveicinā­ties, izdrāzīsies vesels leģions.)
— Tram-tram-tararam!
Tā jau zināju! Visa Smitu cilts, kas, sākot no Sanfrancisko un beidzot ar elles vārtiem, grēkus nenožēlojusi, atdusējās kapā, reizē metās virsū mazajam galdiņam. Biju samulsis, pa­reizāk sakot, galīgi apstulbināts. Zāle tomēr prasīja, lai uz­dodu jautājumus, un es pavaicāju:
— No kā jūs nomirāt?
Smiti noskaitīja visas slimības un visus nelaimes gadījumus, kas var būt par nāves cēloni.
— Kur jūs nomirāt?
Viņi bija miruši visos ģeogrāfiskos punktos, kādus vien va­rēju nosaukt.
— Vai esat laimīgi?
Nelaiķa Smiti lielā vienprātībā enerģiski noskaldīja:
— Nē!
— Vai pie jums tur ir silti?
Viens no rakstitpratejiem Smitiem sagraba medija roku un uzšņāpa: «Vārdos nav izsakāms, cik mums ir silti!»
— Vai vietā, no kurienes jūs atnācāt, palika vēl kādi Smiti?
— Tik daudz, ka pats velns nespēj saskaitīt!
Man tā vien šķita, ka, izsacījusi šo primitīvo joku par velnu un smiltainē dusošajiem Smitiem, atbildētāja Smita ēna no­smējās.
— Cik Smitu te ir klāt?
— Astoņpadsmit miljonu. Rinda stiepjas no šās vietas līdz Ķīnas rietumu robežām.
— Cik pavisam Smitu ir pekles iedzīvotāju vidū?
— Lielum lielais vairākums. Elles valdnieks nolēma tagad ērtības labad dēvēt katru jaunpienācēju par Smitu. Kas nav Smits, tam par to jāpaziņo. Taču šādi gadījumi ir reti.
— Kā pazudinātās dvēseles sauc savu drūmo mitekli?
— Par Smitu institūtu!
Beidzot uzdūros man vajadzīgajam Smitam — tam pašam, ko meklēju, savam labajam, neaizmirstamajam draugam — un uzzināju, ka viņš miris nedabiskā nāvē. Izrādās, sieva pierunā­jusi viņam tik pilnu galvu, ka viņš nomiris. Tā jau domāju. Na­baga Smits!
Tad uzradās vēl viens Smits. Kāds no klātesošajiem sacīja, ka tas esot viņa Smits, un sāka uzdot jautājumus. Noskaidro­jās, ka arī šis Smits miris nedabiskā nāvē. Zemes virsū viņš turējies pie visai juceklīgiem reliģiskiem ieskatiem, bijis tāds kā jauktenis no universālista un unitārieša, bet viņā pasaulē ticis ar šiem jautājumiem skaidrībā un tagad esot laimīgs. Mēs sākām viņu iztaujāt, un labsirdīgais vecais mācītājs labprāt ielaidās ar mums pārrunās. Viņam piemita humors, ar ko gari nemaz tik bieži nav apveltīti. Viņš sacīja, ka ķermenis viņam esot dematerializējies un lode tagad tam varot iziet cauri, ne­atstādama nekādas pēdas. Arī lietus varot saslapināt viņu tā, ka ne vīlīte nepaliekot sausa, un viņš tomēr nejūtot nekā nepa­tīkama. (Ja tā, tad taču viņš lietu nejūt un nevar neko par to spriest.) Viņš sacīja, ka tas, ko mēs saucot par paradīzi un elli, neesot nekas cits kā zināma veida dvēseles stāvoklis: paradīzē mirušie esot jaukā, mierīgā noskaņojumā, turpretī ellē tos mo­kot nožēla un sirdsapziņas pārmetumi. Tālāk viņš apgalvoja, ka pats personiski esot ar visu apmierināts un jūtoties lieliski. Viņš atteicās atbildēt, vai bijis uz zemes viens no «taisnajiem» vai grēcīgs. (Vecais, nemirkstošais, dematerializētais zutis! Sa­prata, ka es nevaicāju tāpat vien, bet gribu noskaidrot, vai man ir šanses iekārtoties ne sliktāk par viņu.) Teica — nesēžot bez darba, mācot citus un mācoties pats. Sacīja, ka viņiem esot sfēras — pilnības pakāpes; viņš uzrādot teicamas sekmes un esot jau pārcelts otrajā pakāpē. («Lēnāk, vecais, lēnāk, tev priekšā vesela mūžība,» klusībā noteicu. Viņš neko nebilda pretī.) Viņš nemācēja pateikt, kāds ir sfēru kopskaits. (Es per­soniski domāju, ka to ir veseliem miljoniem. Ja cilvēks pārlec no citas uz citu kā šis vecais universālists, tad, nesasniedzis pat Sezostrīsa un viņam līdzīgu mūmiju vecumu, viņš jau būs izgājis cauri krietni daudzām un uz mūžības sliekšņa nespēs tās vairs saskaitīt. Manuprāt, vecais mācītājs uzņem ātrumu, kas neatbilst ne apstākļiem, kuros viņš atrodas, ne laika ap­jomam, kas ir viņa krājumā.) Tāpat viņš apgalvoja arī, ka gari nejūtot ne karstuma, ne aukstuma. (Tas apgāž manus ortodok­sālos uzskatus par elli — par nokaitētajām pannām un mutu­ļojošo darvu.) Gari savā starpā sarunājoties domās, valodas tiem neesot; dalīšana vīriešos un sievietēs un tamlīdzīgas lietas tomēr paliekot.
Vecais mācītājs sarunājās ar mums gan rakstveidā, gan mutvārdos veselu stundu, un pēc viņa ašajām, prātīgajām at­bildēm varēja spriest, ka laiku viņš aizsaulē velti nešķiež, bāž degunu visos kaktos, cenšas noskaidrot, kas vien viņam šķiet nesaprotams, un, ja piedzīvo neveiksmi, tad neliekas vis mierā (to viņš pats mums stāstīja), bet uzmeklē kādu pazīstamu dvē­seli, kas varētu ar viņu dalīties pieredzē. Nav brīnums, ka viņš zina visu kā savus piecus pirkstus. Man gribētos atzīmēt viņa ārkārtīgo laipnību un pakalpību un novēlēt viņam tikpat veik­smīgi darboties ari turpmāk, līdz viņš uzrāpsies visaugstākās sfēras galotnē un tādējādi iemantos pašu augstāko pilnību.

KAPTEIŅA STĀSTS

SAVĀ laikā klīda ne mazums nostāstu, kuru varonis bija ve­cais kapteinis Džonss, saukts «Viesulis», no Klusā okeāna, — miers viņa pīšļiem! Diviem trim no mums, kas te ir klāt, bijusi laime viņu redzēt; es pazinu viņu īpaši labi, jo četrus reisus braucu uz viņa kuģa. Tas bija patiesi lielisks cilvēks. Viņš pat dzimis bija uz kuģa, savu trūcīgo izglītību salasījis pa kri­patai no biedriem jūras braucējiem un, sākdams no kuģa puikas, galu galā uzkalpojies par kapteini. Vecais Džonss no saviem sešdesmit pieciem gadiem vairāk par piecdesmit bija nobraucis uz jūras; viņš bija izvagojis visus okeānus, redzējis visas ze­mes, un viņa ādu saule bija svilinājusi visos iespējamos platuma grādos. Ja cilvēks ir pusi gadsimta nodzīvojis uz jūras, tad skaidrs, ka viņš nezina nenieka ne par cilvēkiem, ne par dieva pasauli — izņemot to, ko redzējis paša acīm; viņam nav ne jaus­mas par cilvēka domas un vispasaules zinātnes attīstību, viņš pazīst tikai ābeces patiesības, un arī tās pašas, izgājušas caur neizglītota saprāta prizmu, ir apmiglojušās un izkropļojušās. Tāds cilvēks vienkārši ir sirms un bārdains bērns. Tāpēc ari vecais Džonss Viesulis bija šāds nevainīgs, mīļš, vecs zīdainis. Kad saprāts viņam mierīgi dusēja, viņš bija mīksts un maigs kā meitene, kad turpretī viņā kūsāja dusmas, viņš pārvērtās par viesuli — tomēr pat šī iesauka deva visai nepilnīgu priekšstatu par šā vīra raksturu. Bezgala drošsirdīgs un neparasti stiprs viņš kaujā kļuva par tīro biedu. No galvas līdz kājām viņu klāja zili un sarkani ietetovēti zīmējumi un uzraksti. Braucu ar viņu tanī reisā, kad viņš lika notetovēt pēdējo brīvo vietiņu ap kreisās kājas potīti. Trīs dienas viņš lampačoja pa kuģi ar pliku, satūkušu kāju, un cauri izplūdušajam ķīniešu tušas mākonītim vīdēja sarkans un iekaisis uzraksts: «Tikums top atal-ts» (vairāk ne­atlika vietas).
Vecais Džonss bija dziļi ticīgs cilvēks, bet lamājās tikpat kā zivju sieva. Viņš neuzskatīja to par grēku: pavēli bez kreptīga vārda atbalsta matroži gluži vienkārši nebūtu sapratuši. Džonss bija cītīgs bībeles pētnieks un tulkotājs, tas ir, viņš pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja visam, kas bībelē rakstīts, bet pamatoja šo ticību katrreiz pa savai gaumei, ar paša me­todēm. Kapteinis piederēja pie «progresīvo» domātāju skolas un izskaidroja visus brīnumus ar dabas likumiem — līdzīgi tiem, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešām ģeolo­ģiskām ērām un tā tālāk. Pats to neapzinādamies, viņš bija diezgan indīga mūslaiku mācīto teologu karikatūra. Vai gan jāteic, ka tādam cilvēkam kā manam kapteinim līdz neprātam tīk pastrīdēties un patērgāt par savu meklējumu augļiem?
Kādā reisā uz kuģa bija garīdznieks; taču Džonsam nebija ne jausmas, ka tas ir garīdznieks, — pasažieru sarakstā šis fakts bija noklusēts. Vecais gaužām pieķērās cienījamajam misteram Pītersam un ilgi ar viņu runājās: stāstīja anekdotes, jocīgus notikumus, pikantus gadījumus no savas dzīves, piebārstīdams dīkās pļāpas ar daiļrunīgiem zaimiem — tie iedarbojās uz bālo, vienmuļo, grūtsirdīgo sarunu kā atsvaidzinoša duša. Reiz kap­teinis jautāja:
— Pīters, vai esat kādreiz lasījis bībeli?
— M … hm … esmu.
— Pēc jūsu atbildes spriežot, laikam ne pārāk bieži. Ķerie­ties pie tās ar visu savu sirdsdegsmi un ticību, tad paši pārliecināsieties, ka tas ir ko vērts. Tikai nenolaidiet rokas, bet turie­ties dūšīgi līdz galam. Sākumā jūs neko nesapratīsiet, taču pa­mazām viss sāks iet kā pa šņori, un tad jūs no šās nodarbības pat ar varu nevarēs atraut!
— Jā, esmu dzirdējis, ka tā mēdzot notikt.
— Un tā arī ir. Ar bībeli nespēj sacensties neviena grā­mata. Tā sit pāri visām, Pīters. Tajā ir grūtas vietas, rauj tevi kociņš, bet palasieties uzmanīgāk un palauziet galvu: ja šos riekstus pārkodīsiet, viss kļūs skaidrs kā tinte.
— Vai brīnumi arī, kaptein?
— Jā, ser. Brīnumi arī. Jebkurš brīnums. Ņemsim kaut vai notikumu ar Baala priesteriem; jūs laikam nospriedāt, ka to jums mūžam neizprast, vai ne?
— Kā to teikt, nezinu, bet...
— Atzīstieties jau nu bez aplinkiem, ka tā bija. Un tas ir arī saprotams. Šāda mezgla atrisināšanai jums tak trūkst pie­redzes! Rokas par īsām! Vai gribat — es jums visu paskaidrošu un parādīšu, kur suns aprakts?
— Protams, kaptein, ja tas jūs neapgrūtina.
Un kapteinis ņēmās stāstīt.
— Paskaidrošu jums visu ar lielāko prieku. Sākumā, redziet, •es tikai lasīju un lasīju, domāju un pārliku — kādi gan bijuši šie senie bībeles laiku ļaudis, bet beigu beigās, kad tiku jel kādā galā, viss kļuva skaidrs un saprotams. Paklausieties, kā es sa­liku visu stāstu par Īzāku[16] un Baala priesteriem pa sastāvda­ļām. Senos laikos ievērojamo ļaužu vidū pagadījušies daži tra­koti manīgi. Viens no tādiem zibeņzeļļiem bijis Izāks. Trūkumu viņam bijis, cik uziet, un nav mans uzdevums tos notušēt. Viņš velnišķīgi veikli apstrādājis Baala priesterus, un savā ziņā vi­ņam bijusi taisnība, ja ņem vērā, ka pretinieka spēki bijuši pā­rāki. Es viņu neaizstāvu, saku tikai vienu — nekāds brīnums tur nenotika; es to jums tūlīt pierādīšu, un jūs pats par to pārlie­cināsieties.
Tolaik priesteriem klājās arvien sērīgāk un sērīgāk, tas ir, Īzāka ticības priesteriem. Draudzē bija četrsimt piecdesmit Baala priesteru un tikai viens prezbiteriānis, protams, ja vien īzāks patiešām bija prezbiteriānis, manuprāt, par to nav ko šaubīties, bet bībelē šai sakarā nekas nav sacīts. Baala pries­teri, pats par sevi saprotams, bija sagrābuši savās rokās visu klientūru. Nu, jādomā, ka īzākam bija jāsajož siksna ciešāk, taču viņš bija īsts vīrietis un droši vien staigāja tik tālāk pa savu zemi, pravietodams un izlikdamies, ka viss ir labākajā kārtībā; tomēr nekas nepalīdzēja, — vai nu viens var cīnīties pret visiem! Drīz viņam nebija vairs galīgi kur dēties — karies vai augšā; tāpēc viņš sāka lauzīt galvu un pārdomāt gan tā, gan šitā. Un ko viņš galu galā izgudroja? Sāka izmest mājie­nus, ka viņa pretinieki esot, sak, gan tādi, gan šādi; neko no­teiktu viņš neteica, taču priesteru labo slavu iedragāja, darī­dams to turklāt paslepu. Visur sāka klīst baumas, kuras beidzot nonāca līdz paša valdnieka ausīm. Nu valdnieks prasa Izākam, kāpēc tas izplatot tādas valodas. Izāks saka: «Ta nē jau, es tā­pat vien, taču interesanti — vai dievs pēc viņu lūguma aizdedzi­nātu upuri uz ziedokļa? Varbūt to nemaz nav tik grūti izlūg­ties, jūsu augstība, tomēr lai viņi pamēģina. Par citu jau arī nav runa.» Te nu valdnieks gauži satraucās, devās pie Baala priesteriem, bet tie, ne mirkli neapdomājušies, atsaka: būtu tikai ziedoklis, cits viņiem esot tīrais sīkums. Un pat piebilst, ka ne­būtu slikti, ja ziedokli apdrošinātu.
Nākamajā rītā sanāca visi Izraēļa bērni ar saviem vecākiem un citiem ļaudīm. Vienā pusē Baala priesteru kā melna debess, i ābolam nav kur nokrist, otrā pusē šurp un turp staigā īzāks, viens kā koks, gatavojas cīņai. Nu, uzņēma laiku, Izāks izlikās mierīgs — viņam, tā sacīt, viss vienalga — un mudina preti­nieku komandu: viņiem, rau, pirmā roka. Tie visi kā viens ķeras pie darba, visi četrsimt piecdesmit sanāk ap ziedokli un nu tik ņemas lūgties — pūlas, cik spēka, protams, paļaudamies uz savu dievu. Lūdzas stundu, lūdzas divas, tris, lūdzas līdz pašai pus­dienai. Bet viss velti. Nezina, kur skriet, ko grābt. Protams, kauns no ļaudīm, vai nu ne. Kā, pēc jūsu domām, kārtīgs cilvēks tādā brīdī izturētos? Droši vien klusētu? Skaidra lieta. Bet ko darīja Izāks? Sāka Baala priesterus kaunināt, visādi par tiem ņirgāties un sacīja: «Brēciet skaļāk, jūsu dievs droši vien guļ vai varbūt izgājis pastaigāties! Skaļāk, skaļāk jāauro!» — iespē­jams, ka vārdi bija arī citādi, lāgā neatceros. Ievērojiet, es ne­aizstāvu Izāku, viņam bija savi trūkumi.
Tā nu Baala priesteri izmēģināja visvisādas lūgšanas, kā­das tik zināja, arī pēc pusdienas, bet no debesīm nekrita ne ma­zākā dzirksts. Beidzot, jau īsi pirms saules rieta, viņi, galīgi zaudējuši spēkus, izlūdzās žēlastību un atstāja kaujaslauku.
Nu, bet ko īzāks? Tas pieiet pie ziedokļa un pavēl kādam no saviem draugiem: «Uzlejiet uz ziedokļa četras mucas ūdens!» Visi varen izbrīnījās — Baala priesteri taču bija lūgušies sausa un pat kaļķiem nobalsināta altāra priekšā. Ūdeni uzlēja. īzāks teic: «Gāziet vēl četras mucas!» Tad saka: «Lai iet vēl četras!» Divpadsmit mucas ūdens, vai varat aptvert — divpadsmit, ne pielikt, ne atņemt. Ūdens applūdina ziedokli, līst pa visām pu­sēm pāri malām un piepilda grāvi, kur saietu divas četrdesmit spaiņu mucas — «satas», kā bībelē sacīts; domāju, ka «sata» ir apmēram četrdesmit spaiņu liela muca. To redzot, ļaudis, pro­tams, sāka ģērbties un izklīst, acīm redzot, nolēma, ka Izāks jucis. Slikti viņi pazina īzāku. Tas nometās ceļos un sāka pā­tarot: muld un muld kā pa ķešu — gan par pagāniem tālās ze­mēs, gan par radniecīgām baznīcām, gan par valsti un dzimteni vispār, gan par tiem, kuru rokās atrodas valdības groži, vārdu sakot, izklāsta parasto programmu, kamēr visi pagurst un katrs ņemas darīt savu; un tad nu, kad neviens nepievērš viņam ne­kādu uzmanību, pēkšņi izrauj sērkociņu, nočirkstina to pret pa­zoli, un — šššš! — pār ziedokli uzšaujas gaiša liesma, īsts ugunsgrēks! Jūs teiksiet — divpadsmit mucas ūdens? Petrole­jas, ser, PETROLEJAS! Lūk, kas tas bija!
— Petrolejas, kaptein?
— Jā, ser: tanī valstī bija tik daudz petrolejas, ka tajā va­rēja gandrīz vai mazgāties. īzāks to zināja. Lasiet bībeli! Lai jūs nemulsina grūtākās vietas. Tās nemaz nav tik sarežģītas, ja vien kārtīgi palauza galvu un pagudro, kas un kā. Viss, kas rakstīts bībelē, ir skaidra patiesība. Tikai vajag pie tās ķerties ar lūgšanām un izpētīt, kā viņi tur darījušies.

KAPTEIŅA STORMFĪLDA CEĻOJUMS UZ PARADĪZI

Fragmenti

PĪTERS, palūkojies man acīs un saņem dūšu. Debesīs es no­skaidroju, ka ikviens kazarks sastāv no simt sešdesmit deviņām tādām pasaulēm kā mūsējā. Redz, kādu kravu viņi pārsvieda pār bortu. Krītot tā aizslaucīja pa tīro veselu kaudzi zvaigžņu, it kā tās būtu svecītes un kāds ņemtos un tās nopūstu. Kas attiecas uz skriešanās sacīkstēm, tad tās līdz ar šo arī beidzās. Atbrīvojusies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, atnācis uz tās pakaļgalu, parādīja man garu degunu un nokliedza:
— Dzīvojiet vesels! Vai nevēlēsieties tagad nodot sveicienu saviem tuviniekiem Mūžīgajos Tropos?
Tad viņš piepogāja vaļā atgājušo bikšturu cilpu un devās projām, un pēc kādas trīsceturtdaļstundas komēta jau atkal, tik tikko saredzama, mirgoja tālē. Jā, Pīters, biju pieļāvis kļūdu — pats nelabais dīdīja mani brūķēt lielu muti! Laikam nemitēšos to nožēlot līdz mūža galam. Būtu es pievaldījis mēli, noskrietu šo debesu nekauņu kā nieku.
Taču esmu maķenīt novirzījies sānis; atgriezīšos pie sava stāsta. Tagad tev būs priekšstats par manu ātrumu. Atkārtoju vēlreiz, nolidojis tādā te veidā trīsdesmit gadu, sāku uztrauk­ties. Neteikšu, ka nebūtu guvis no lidojuma nekādu patikšanu — nē, redzēju daudz jauna un interesanta, tomēr vienam, sapro­ties, ir tā kā garlaicīgi. Un gribējās tak kaut kur pietauvoties. Nebiju jau tādēļ laidies ceļā, lai mūžīgi klaiņātu apkārt. Sā­kumā biju pat priecīgs, ka visa tā būšana ievelkas — jo biju pārliecināts, ka mani gaida itin pasilta vietiņa, bet beigu bei­gās man jau rādījās, ka labāk iet pie visiem… vārdu sakot, vienalga, kurp, nekā nīkt neziņā.
Bet reiz naktī… tur mūžam bija nakts, vienīgi tad ne, kad lidoju garām kādai zvaigznei, kas žilbinoši apspīdēja Visumu, — tādos brīžos, protama lieta, bija gaišs, bet pēc pāris minūtēm es gribot negribot pametu to aiz sevis un atkal uz veselu nedēļu ieniru tumsā. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita pie citas, kā mums šķiet… Tad… e… kur ta es paliku?… Ak jā… lidoju reiz naktī un pēkšņi ieraugu priekšā pie apvāršņa mirgo­jam garu uguņu rindu. Jo tuvāk tām pienāku, jo tās aug au­gumā un plešas plašumā, un drīz top līdzīgas milzu krāsnīm.
— Nupat gan beidzot esmu galā! — saku sev. — Un, kā jau varēja gaidīt, nebūt ne paradīzē!
Un paģībstu. Nezinu, cik ilgi biju gulējis nemaņā, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa bija izklīdusi, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un smaržoja pēc traka. Manam skatienam pa­vērās, nudien, brīnum skaista aina. Tas, ko biju noturējis par krāsnīm, izrādījās mirdzošu dārgakmeņu vārti, kas slējās jū­dzēm augstu; tie bija iedarināti tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas ne pa labi, ne pa kreisi. Uz vieniem tādiem vār­tiem es tad arī tīri kā sadedzis laidos. Šai brīdī tikai ievēroju, ka debesis ir melnas no ļaužu miljoniem, kas visi jož uz to pašu vietu. Un ar kādu dūkoņu viņi nesās pa gaisu! Debesu telpa ņu­dzēt ņudzēja no ļaudīm kā skudru pūznis no skudrām; manu­prāt, tur bija vairāki miljardi cilvēku.
Nolaidos lejā, un pūlis mani aizrāva līdz vārtiem. Kad pie­nāca mana kārta, galvenais klerks man itin lietišķi noprasīja]
— Nu, aši! No kurienes nākdams?
— No Sanfrancisko.
— Sanfran … Kā, kā?
— Sanfrancisko.
Viņš neizpratnē pakasīja aiz auss un tad vaicāja:
— Kas tas ir, planēta, vai?
Ir nu gan fantāzija, Pīters, nudien!
— Planēta? — es saku. — Nē, tā ir pilsēta. Turklāt tā ir visdiženākā, visbrīnišķīgākā …
— Pietiek! — viņš mani pārtrauc. — Te nav vietas garām runām. Ar pilsētām mēs nekrāmējamies. No kurienes jūs vispār esat?
— Ak, lūgtu piedošanu, — saku. — Pierakstiet: no Kalifornijas.
Biju atkal iedzinis šo klerku strupceļā, Pīters. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, un tad viņš asi un nikni uzbrēca:
— Es tādas planētas nezinu. Kas tas ir — zvaigznājs, vai?
— Ak kungs tētīt! — noelšos. — Kas tad tas par zvaig­znāju? Tas ir štats!
— Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Vai jūs beigu beigās pateiksiet, no kurienes jūs vispār, kopumā, nu, visā visumā esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?
— Eče, nu apjēdzu gan, ko jūs gribat. Esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Tici vai netici, Pīters, arī tas nelīdzēja. Lai mani pērkons nosper, ja meloju. Viņa ģīmis nepārmainījās ne par matu — tikpat kā mērķis pēc milicijas šaušanas sacīkstēm. Viņš pagrie­žas pret savu palīgu un jautā:
— Amerika? Kur tas ir? Kas tā tāda ir?
Palīgs viņam naski attrauc:
— Tāda spīdekļa nav.
— Spīdekļa? — es saku. — Ko jūs tur, jaunais cilvēk, mul­dat? Amerika nav spīdeklis. Tā ir zeme, kontinents. To atklāja Kolumbs. Par viņu tak jūs, cerams, būsiet dzirdējuši? Amerika, ser, Amerika . . .
— Turiet muti! — uzbrēca galvenais. — Prasu pēdējo reizi: no kurienes jūs esat ieradies?
— Nudien, nezinu, kā citādi lai jums paskaidroju, — saku. — Atliek tikai sabāzt visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pa­saules.
— Are, — viņš nopriecājās, — tas jau ir maķenīt tuvāk pie lietas. Un īpaši no kādas pasaules?
Tagad nu, Pīters, strupceļā iedzīts nebija vis viņš, bet es. Blenžu viņā, muti atplētis. Viņš atkal veras manī, rauc pieri un tad pēkšņi dusmās ierēcas:
— Nu, no kādas?
Bet es saku:
— Kā — no kādas? Skaidrs, ka no vienīgās.
— Vienīgās?! Pasauļu tak ir miljardiem! … Nākošais!
Tas nozīmēja, ka man jāatkāpjas sānis. Tā arī darīju, un kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā. Es devos pastaigāties. Tikai tagadiņ aptvēru, ka visi neskaitāmie radījumi, kas drūzmējās pie vārtiem, izskatās akurāt tādi kā gaišzilais cilvēks. Ņēmos meklēt pūlī kādu pa­zīstamu seju, bet nevienu neatradu. Pārliku savu stāvokli un galu galā sāniski iespraucos atpakaļ, juzdamies, tā sacīt, mazs un melns.
— Nu? — vaicā man galvenais klerks.
— Redziet, ser, — es pabailīgi iesāku, — nekādi nevaru ap­jēgt, no kādas īpašīgi pasaules esmu. Varbūt jūs paši apjautīsiet, ja teikšu, ka esmu no tās pasaules, kuru pestījis Kristus.
Dzirdot šo vārdu, viņš godbijīgi noliec galvu un lēnprātīgi saka:
— Kristus pestīto pasauļu ir tikpat daudz, cik debesīs vārtu, — neviens tās neiespēj saskaitīt. Kādā astronomiskā sistēmā atrodas jūsu pasaule? Tas mums varbūt palīdzēs.
— Tanī, kur ir Saule, Mēness un Marss … — viņš tikai no­raidot purina galvu: nebija, eče, nekad dzirdējis tādus nosau­kumus, — un Neptūns, un Urāns, un Jupiters …
— Pa, pa! Vienu mirklīti! Jupiters … Jupiters … Šķiet, pirms kādiem astoņsimt deviņsimt gadiem viens no turienes ieradās: cilvēki no tās sistēmas reti kad iet pa mūsu vārtiem.
Pēkšņi viņš ieurbjas ar skatienu manī tā, ka es nodomāju: «Nupat izdurs cauri,» — bet pēc tam, vārdus kā ar cirvi nocirzdams, noprasa:
— Vai jūs lidojāt šurp taisnā ceļā no savas sistēmas?
— Jā, — es saku, bet maķenīt nosarkstu.
Viņš atkal bargi paveras manī.
— Nav tiesa, un te nav īstā vieta, kur melot. Jūs novirzījā­ties no kursa. Kā tas notika?
Es atkal nosarkstu un purpinu:
— Atvainojiet, ņemu savus vārdus atpakaļ un izlūdzos pie­došanu. Vienreiz sadomāju pamēroties spēkiem ar komētu, bet tikai tā mazdrusciņ, mazdrusciņ...
— Tā, tā, — viņš norūc, bet balss viņam nebūt neskan saldi.
— Novirzījos tikai par vienu rumbu, — turpinu atzīšanos, — un atgriezos savā kursā tanī pašā mirklī, kad beidzās skriešanās.
— Nav svarīgi, tieši šī novirze bija visam cēlonis. Tā no­veda jūs pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu no tiem, pa kuriem jums patiesībā vajadzēja ieiet. Ja jūs būtu nokļuvis pie saviem vārtiem, tur zinātu visu par jūsu pasauli un nevajadzētu ķēpāties ar izprašņāšanu. Taču pacentīsimies jūs apkalpot.
Viņš pagriežas pret palīgu un jautā:
— Kādā sistēmā atrodas Jupiters?
— Neatceros, ser, — tas atsaka, — bet, šķiet, kaut kur Vi­sumā, kādā vientulīgā kaktā, ir planēta, kas ietilpst vienā no mazajām, jaunajām sistēmām. Tūlīt palūkošos.
Viņiem tur karājas karte, apmēram tik liela kā Rodailendas štats, un viņš pievēla tai klāt gaisa balonu un uzlidoja augšup. Drīz viņš izgaisa skatienam, taču pēc kāda brīža atgriezās, uz ātru roku iekoda un aizlaidās atpakaļ. Vārdu sakot, to viņš at­kārtoja divas dienas, pēc tam nolaidās lejā pie mums un sacīja, ka esot gan tā kā atradis uz kartes vajadzīgo saules sistēmu, tomēr negalvojot — varbūt tie esot mušu mēsli. Paņēmis mik­roskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa bažas izrādī­jās veltas: tā patiešām bija īstā sistēma. Viņš lika man pama­tīgi aprakstīt mūsu planētu, uzrādīt tās attālumu no Saules un tad sacīja savam priekšniekam:
— Tagad es zinu, ser, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir atzīmēta kartē un saucas par Kārpu.
«Plāni tev, brālīt, klātos,» es nodomāju, «ja tu, ieradies uz šās planētas, nosauktu to par Kārpu!»
Tad viņi atļāva man ieiet un norādīja, ka no šā brīža mū­žīgi mūžos es varot uzskatīt sevi par pestītu un nu vairs nejutīšot nekādas raizes.
Pēc tam viņi novērsās un iedziļinājās savā darbā, it kā ar mani viss būtu galā, tā sakot, nokārtots uz to labāko.
Mani tas pārsteidza, taču neuzdrošinājos ierunāties pirmais un par sevi atgādināt. Saproties, vienkārši nevarēju to darīt: cilvēki aizņemti līdz kaklam, un es lai nu lieku vēl noņemties ar sevi! Divas reizes nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet tad iedomājos, cik muļķīgi izskatīšos savā mundierī pestīto dvēseļu vidū, un atkāpos atpakaļ vecajā vietā. Vairāki ierēdņi sāka izbrīnā blenzt manī, nesaprazdami, kālab es neeju projām. Tas nebija vairs ciešams. Saņēmu beidzot dūšu un pamāju gal­venajam klerkam. Viņš man prasa:
— Ko, jūs vēl te? Kā jums trūkst?
Pieliku plaukstas kā tauri pie viņa auss un iečukstēju, lai neviens nedzird:
— Piedodiet, lūdzu, nedusmojieties, ka es itin kā iejaucos jūsu darīšanās, bet vai jūs neesat ko piemirsis?
Brīdi klusējis, viņš teica:
— Piemirsis? Nē, manuprāt, neko.
— Padomājiet tomēr, — es nelikos mierā.
Viņš padomāja.
— Nē, šķiet, neko. Kas tad ir?
— Palūkojieties uz mani, — es sacīju, — palūkojieties labi uzmanīgi!
Viņš palūkojās un vaicāja:
— Nu, kas ir?
— Kā — kas? Vai tad jūs neko neievērojat? Ja es tādā iz­skatā parādītos izredzēto vidū, vai tad es nepiesaistītu sev vis­pārēju uzmanību? Vai neliktos visiem dīvains?
— Es patiesi nesaprotu, kā jums trūkst, — viņš sacīja. — Kā jums vēl vajag?
— Nu, kā jūs tā varat jautāt? Man, draudziņ, nav ne kokles, ne vainaga, ne svētā oreola, ne dziesmu grāmatas, ne palmas zara, vārdu sakot, nevienas no tām lietām, kas te ikvienam ne­pieciešama.
Vai zini, Pīters, kā viņš apjuka? Tu tik samulsušu ģīmi savu mūžu neesi redzējis. Kādu brīdi nebildis ne vārda, viņš sacīja:
— Jūs tak esat un esat viens dīvains radījums, skaties, no kuras puses gribi. Pirmoreiz mūžā dzirdu par tādām lietām.
Vēros viņā, neticēdams savām ausīm.
— Piedodiet, — teicu, — neņemiet Jaunā, bet, nodzīvojis de­besu valstībā, acīm redzot, itin solīdu laiku, jūs nu gan varējāt iemācīties šejienes paražas daudz labāk.
— Šejienes paražas! — viņš novilka. — Mīļais draugs, de­besis ir milzīgas. Lielās valstīs mēdz būt daudz dažādu paražu. Un mazās arī, kā jūs, bez šaubām, esat pārliecinājušies pēc sa­vas pundurītes Kārpas parauga. Vai tiešām jums šķiet, ka es esmu spējīgs izpētīt visu neskaitāmo debesu valstību paražas? Man, par to domājot vien, galva reibst! Pazīstu to vietu para­žas, kur dzīvo tautas, kam lemts iziet caur maniem vārtiem, un, varat ticēt, man pietiek, ja esmu spējis sabāzt galvā visu, ko dienu un nakti studēju nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu. Bet iedomāties, ka var izpētīt visas bezgalīgās debesu telpas paražas, — nē, tur nu jābūt vienkārši trakam! Labprāt piekrītu, ka dīvainais tērps, par kuru jūs runājat, skaitās mo­derns tai paradīzes daļā, kur jums pēc taisnības būtu jābūt, bet pie mums neviens pat nepamanīs, ka jums tā trūkst.
«Nu, ja tā, tad labi!» es nodomāju, atsveicinājos no viņa un devos projām. Veselu dienu soļoju pa milzīgo kanceleju, cerē­dams, ka nupat, nupat nonākšu līdz tās durvīm un iekļūšu pa­radīzē, bet nekā: telpa bija celta pēc debesu mērogiem — skaidrs, ka tā nevarēja būt maza. Beigās tā noguru, ka nespēju vairs pār lūpu pārspļaut; apsēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga izskata garāmgājējus, lūkodams no viņiem kaut ko izdibināt, taču tā arī neko neizdibināju, jo viņi nesaprata manu valodu un es — viņējo. Jutos neciešami vientuļš. Mani pārņēma tādas skumjas, tādas ilgas pēc mājām, ka simtreiz no­žēloju, kādēļ esmu miris. Griezos, protams, atpakaļ. Nākamajā dienā ap pusdienlaiku nokļuvu vietā, no kuras biju laidies ceļā, piegāju pie reģistratūras un teicu galvenajam klerkam:
— Tagadiņ sāku apjēgt: lai būtu laimīgs, jādzīvo pašam savā paradīzē!
— Pilnīgi pareizi, — viņš saka. — Vai tiešām jūs domājat, ka viena un tā pati paradīze var apmierināt it visus cilvēkus bez izšķirības?
— Jāatzīstas, ka domāju gan; taču nule redzu, kas tas bijis muļķīgi. Kurp man jāiet, lai nokļūtu savā rajonā?
Viņš pasauca palīgu, kas viņdien bija pētījis karti, un tas parādīja man virzienu. Tencināju un grasījos jau kātot, bet viņš mani apturēja:
— Brītiņu uzgaidiet; līdz turienei ir daudzi miljoni jūdžu ko iet. Izejiet ārā un uzstājieties, rau, uz tā sarkanā paklāja; aiz­veriet acis, aizturiet elpu un vēlieties būt tur.
— Pazemīgi pateicos, — es sacīju. — Kam tad jūs mani neaizskapējāt tur tūlīt, tikko es ierados?
— Mums te jau tā rūpju gana; jums pašam vajadzēja pado­māt un palūgt. Dzīvojiet sveiki! Droši vien savu tūkstoti mū­žību jūs vairs mūsu pusē neredzēsim.
— Tādā gadījumā au revoir, — teicu.
Uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī izdzirdu pa­zīstamu balsi, kas lietišķi saukāja:
— Kokli un dziesmu grāmatu, pāri spārnu un trīsdesmitā numura oreolu kapteinim Elijam Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai iet iekšā.
Atvēru acis. Patiesi, biju uzminējis: tas izrādījās kāds Paijutas cilts indiānis, ar kuru biju iepazinies Tularas apgabalā, ārkārtīgi jauks puisis. Atcerējos, ka biju piedalījies viņa bērēs; ceremonijas laikā nelaiķi sadedzināja, un citi indiāņi notriepa sev seju ar pelniem un gaudoja kā meža kaķi. Mani ieraudzījis, viņš kļuva traki priecīgs, un, vari nešaubīties, arī man bija pa­tīkami viņu sastapt un just, ka beidzot esmu nokļuvis īstajā pa­radīzē.
Cik tālu vien skatiens sniedza, visur rosīdamies šurp un turp skraidīja veseli klerku pūļi, ietērpdami tūkstošiem jenkiju, mek­sikāņu, angļu, arābu un veselu lērumu visādu citādu ļaužu. Sa­ņēmis uzkabi, uzmaucu oreolu galvā un, ielūkojies spogulī, gan­drīz palēcos aiz laimes līdz griestiem.
— Re, nu pavisam cita lieta, — sacīju. — Tagadiņ man viss ir, kā pieklājas! Rādiet, kur mākonis!
Pēc piecpadsmit minūtēm jau atrados veselu jūdzi no šās vietas ceļā uz mākoņu grēdu; gājām liels pūlis, droši vien savs miljons cilvēku. Daudzi no maniem ceļabiedriem mēģināja lidot, taču daži nokrita un sasitās. Spārnu plivināšana vispār nepa­devās nevienam, tāpēc nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies ar šīm ierīcēm apieties, kā nākas.
Mums pretī virzījās ļaudis, ka biezum biezs. Vieniem rokās nebija nekas cits kā tikai kokles; otriem — vienīgi dziesmu grā­matas; trešiem — galīgi nekas; un izskatījās viņi tādi dīvaini nožēlojami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko viņš nesa rokā; pēkšņi viņš pastiepj to man un saka:
— Lūdzu, brītiņu paturiet. — Un pazūd pūlī.
Devos tālāk. Kāda sieviete palūdza mani paņemt uz brītiņu viņas palmas zaru un arī pagaisa. Pēc tam pazīstama meitene uzticēja man savu kokli — un, velns parāvis, arī pamanījās aiz­laisties ap stūri; tādā pašā garā tas turpinājās tālāk. Drīz biju apkrāvies mantām kā nastu nesējs ēzelis. Pēkšņi pie manis pie­nāk smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa lietas. No­slauku no sejas sviedrus un diezgan kodīgi nosaku:
— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet neesmu drēbju pakaramais!
Turpmākā ceļā redzēju veselām kaudzēm šīs mantas. Neuz­krītoši atbrīvojos arī no savas liekās nastas. Palūkojos apkārt un, zini, Pīters, redzēju, ka visi ļaužu tūkstoši, kas nāca reizē ar mani, ir apkrauti tāpat kā pirms brīža es pats. Pretimnākošie, saproties, griezās pie viņiem ar lūgumu paturēt lietas — tikai uz vienu mirklīti. Arī mani kompanjoni pameta visu uz ceļa, un mēs devāmies tālāk.
Kad līdz ar miljoniem citu cilvēku uzrausos uz mākoņa, ju­tos tīri kā svētlaimes kalngalos un teicu:
— Solījumi tātad nav vis kaisīti pa vējam. Biju jau sācis šaubīties, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu paradīzē!
Pavicināju, pats sev laimi vēlēdams, palmas zaru, tad noska­ņoju kokles stīgas un piebiedrojos orķestrim. Tu, Pīters, nemaz nevari iedomāties, kādu troksni mēs tur sacēlām! Skanēt ska­nēja vareni, pat šermuļi skrēja pār kauliem, tikai tā kā reizē spēlēja pārāk daudz dažādu meldiņu, izjuka kopējā saskaņa; bez tam tur bija sapulcējušās neskaitāmas indiāņu ciltis, un viņu kareivīgās klaigas laupīja mūzikai tās jaukumus. Pēc kāda laika metu trinkšķināšanai mieru un nospriedu atpūsties. Man blakus sēdēja kāds tīri simpātisks vecītis; ievēroju, ka viņš ko­pējā koncertā nepiedalās, un ņēmos viņu pierunāt spēlēt, taču vecais man paskaidroja, ka esot pēc dabas kautrs un neuzdrīk­stoties uzstāties tādas lielas auditorijas priekšā. Vārds pa vār­dam, un viņš man atzinās, ka nez kāda iemesla pēc nekad neesot īpaši mīlējis mūziku. Patiesību sakot, man pašam bija uzradusies līdzīga sajūta, tikai es neko neteicu. Nosēdējām ar viņu diezgan ilgi pilnīgā bezdarbībā, taču tādā vietā neviens nepie­vērsa tam uzmanību. Pagāja sešpadsmit vai septiņpadsmit stundu; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan pa druskai dziedājis (bet visu laiku vienu un to pašu meldiņu, jo citus nezināju), to­mēr tad atliku kokli pie malas un sāku apvēdināties ar palmas zaru. Abi ar veco bieži jo bieži nopūtāmies. Beidzot viņš prasa:
— Vai ta jūs nezināt vēl kādu citu meldiņu bez šī, ko visu dienu lirināt?
— Nevienu, — atsaku.
— Bet vai ta jūs nevarētu kaut ko iemācīties?
— Nekādā ziņā, — paskaidroju. — Esmu jau mēģinājis, bet nekas nav sanācis.
— Pārāk ilgi būs jāatkārto viens un tas pats. Jūs tak zināt, ka priekšā vesela mūžība!
— Nekaisiet man brūcēs sāli, — es ievaidos, — man jau tā garastāvoklis samaitāts.
Ilgi klusējam, tad viņš iejautājas:
— Vai esat priecīgs, ka tikāt šurp?
— Vectētiņ, — atsaku, — būšu ar jums vaļsirdīgs. Tas ne­maz neatgādina to priekšstatu par svētlaimi, kas man radās, kad gāju baznīcā.
— Ko jūs teiktu, ja mēs ņemtu kājas pār pleciem? — viņš ierosina. — Pusi dienas esam nostrādājuši — pietiek!
Es saku:
— Ar lielāko prieku. Vēl nekad savā mūžā neesmu tā ilgojies pēc sardzes maiņas kā pašreiz.
Tā nu mēs laidāmies lapās. Mūsu mākonim tuvojās miljo­niem laimīgu cilvēku, dziedādami «oziannā», turpretī miljoniem citu devās projām, un izskats tiem, tici man, bija diezgan skābs. Uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un es drīz palūdzu vienu no tiem paturēt manas lietas — tikai uz brītiņu — un atkal kļuvu par brīvu cilvēku, un jutos laimīgs līdz bezjēdzībai. Tieši šinī brīdī uzdūros vecajam Semam Bārtletam, kas jau sen miris, un mēs abi apstājāmies papļāpāt. Es viņam vaicāju:
— Saki, lūdzams, — vai tā būs mūžīgi? Vai tiešām nav pare­dzēta nekāda pārmaiņa?
Uz to viņš man atbildēja:
— Tūlīt tev visu uz ātru roku paskaidrošu. Kā bībeles tē­laino valodu, tā visas alegorijas cilvēki izprot burtiski — tāpēc, atnākuši šurp, pirmām kārtām pieprasa kokli, oreolu un tā tā­lāk. Ja viņu lūgumi skan pieklājīgi, nevienam ļauna nedara un ir izpildāmi, tad tie netop noraidīti. Viņiem bez vārda runas iz­sniedz visu ietērpu. Tad nu viņi arī kādu dieniņu sanāk kopā, padzied, paspēlē, bet vēlāk viņus vairs korī neredzēsi. Viņi paši nonāk pie secinājuma, ka tāda dzīve nebūt nav paradīziska, vismaz nav tāda, kādu normāls cilvēks var izciest kaut vai ne­dēļu, nezaudējis saprātu. Mūsu mākoņu valnis izvietots tā, ka pie vecajiem iemītniekiem troksnis no turienes nenonāk; tātad jauniņie var rāpties uz mākoņa, neviena netraucēdami, un uz­rāpušies viņi, jāteic, tūdaļ top izdziedēti.
Iegaumē, ko teikšu, — viņš turpināja, — paradīze ir pilna svētlaimes un daiļuma, taču dzīve te kūsā kā nekur citur. Jau dienu pēc ierašanās neviens te vairs nestāv dīkā. Veselu mūžību dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus ir gaužām jauka nodar­bošanās, kad par to gari un plaši stāsta no baznīcu kancelēm, bet patiesībā grūti izdomāt vēl muļķīgāku paņēmienu, kā šķiest dārgo laiku. Tā jau itin viegli varētu debesu iemītniekus pār­vērst par čivinošu plānprātiņu baru. Baznīcā mūžīgo mieru iz­tēlo par svētlaimes kalngaliem. Bet pamēģini izbaudīt šo mū­žīgo mieru uz savas muguras, un tu tūlīt jutīsi, ka laiks velkas tīri kā bruņurupucis. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu mūžu bijis kustīgs kā ūdens zāle, nokļuvis debesīs, kur jāsēž ar klēpī saliktām rokām, pusgada laikā sajuktu prātā. Nē, paradīze nav vieta atpūtai; par to tu vari būt drošs.
Es viņam saku:
— Sem, būtu man kāds teicis to agrāk, es justos apbēdināts, turpretī tagad priecājos. Priecājos, ka esmu nokļuvis šeit.
Bet viņš jautā:
— Kaptein, tu gan laikam esi pamatīgi noguris?
Es saku:
— «Noguris», Sem, nav īstais vārds! Jūtos nodzīts kā pēdē­jais lopiņš!
— Kā nu ne! Skaidrs kā diena! Tu esi pelnījis ciešu miegu — un miegs tev taps dots. Tev ir tiesības uz labu ēstgribu — un tu pusdienosi ar baudu. Te, tāpat kā uz zemes, izpriecas jāno­pelna godīgā darbā. Nevar papriekš baudīt un tikai vēlāk ieman­tot uz to likumīgas tiesības. Taču paradīzē ir viena atšķirība: nodarbošanos tu vari izvēlēties pats, un, ja strādāsi pēc labā­kās sirdsapziņas, visi debesu spēki tev palīdzēs gūt sekmes. Ja cilvēks zemes dzīvē bijis kurpnieks, bet viņam ir dzejnieka dvē­sele, tad te viņš nekādā ziņā nebūs spiests šūt zābakus.
— Tas nu reiz ir gudri un taisnīgi, — es teicu. — Daudz darba, bet tikai tāda, kas tev iet pie sirds; un nekādu moku, nekādu ciešanu...
— Nē, pa, pa, moku te arī ir daudz, tikai tās nedzen nāvē. Tāpat ciešanu ir papilnam, bet tās nav mūžīgas. Tev jāsaprot, laimes pašas par sevi nemaz nav, tā rodas tikai kā pretmets kaut kam nepatīkamam. Tas ir viss. Nav nekā tāda, kas pats par sevi būtu laime — laimi tu izjutīsi, vienīgi pretstatot to kam citam. Tikko tu pierodi un kontrasta spēks vājinās — laimei beigas un cilvēkam jau vajadzīgs kas jauns. Nu, bet debesīs ir daudz moku un ciešanu — tātad ir arī daudz kontrastu un līdz ar to neierobežota iespēja gūt laimi.
Es saku:
— Sem, pirmoreiz dzirdu par tādu ultrasaprātīgu paradīzi, taču tā tikpat maz atgādina to priekšstatu par paradīzi, kurš man potēts kopš bērnības, kā dzīva princese — savu vaska at­tēlu.
Pirmos mēnešus pavadīju, slamstīdamies pa debesu valstību, meklēdams jaunus draugus un apskatīdams apkārtni, un beidzot apmetos tīri patīkamā stūrītī atpūsties, pirms ķēros pie kāda darba. Taču arī te joprojām dibināju jaunas pazīšanās un vācu informāciju. Mēdzu ilgi pļāpāt ar vecu, plikpaurainu eņģeli, kuru sauca par Sendiju Makviljamsu. Viņš bija cēlies kaut kur no Ņūdžersijas. Mēs daudz bijām kopā. Siltā laikā pēc pusdienas, piemēram, atguvāmies piekalnītē klinšu paēnā, sūcam pīpes un pārspriežam gan šo, gan to. Reiz es viņam vaicāju:
— Sendij, cik tev gadu?
— Septiņdesmit divi.
— Tā jau domāju. Un cik ilgi tu esi paradīzē?
— Ziemsvētkos paliks divdesmit septiņi.
— Un cik tev bija, kad tu uzbrauci debesīs?
— Tas ir, kā — cik? Protams, septiņdesmit divi.
— Va tu joko, vai?
— Kālab ta jokoju?
— Saproties, ja toreiz tev bija septiņdesmit divi, tad tagad taču tev ir deviņdesmit deviņi.
— Nekā tamlīdzīga! Esmu tikpat vecs kā tad, kad te ierados.
— Va tu re! — saku. — Pie viena, ka nepiemirstu — gribu tev ko jautāt. Apakšā uz zemes es vienmēr biju pārliecībā, ka paradīzē mēs visi būsim jauni, jautri un rosīgi.
— Nu, ja jau tev tā gribas, vari arī kļūt jauns. Vajag tik vēlēties.
— Kālab ta tev nebija tādas vēlēšanās?
— Bija. Visi to vēlas. Jādomā jau, ka tu arī to kādreiz iz­mēģināsi, tikai tev drīz apniks.
— Kāpēc?
— Tūlīt tev paskaidrošu. Tu, rau, visu laiku biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis kādreiz nodarboties arī ar ko citu?
— Jā. Kādu laiku turēju pārtikas preču bodīti zelta raktu­vēs; taču šī šepte negāja man pie dūšas, traki garlaicīga — ne bangu, ne vētru, vārdu sakot, ne dzīve, bet nīkšana. Likos sev pa pusei dzīvs, pa pusei miris. Man turpretī gribējās būt vai nu pavisam dzīvam, vai pavisam mironim. Tāpēc knaši atkratījos no bodeles un atkal aizgāju jūrā.
— Nu, redz. Bodniekam tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam. Tāpēc ka tu nebiji pie tās pieradis. Nu, un es atkal nebiju pieradis būt jauns un nezināju, ko ar savu jaunību iesākt. Pārvērtos par skaistu, cirtainu zaļoksni ar tīri tādiem kā tau­riņa spārniem! Gāju ar citiem puišiem zaļumos, uz dančiem un ballītēm, lūkoju lakstoties ar skuķiem un melst visādas blēņas, taču viss izrādījās velti, nejutos it nemaz savā ādā, teikšu pat vairāk — man tāda dzīve apriebās līdz kaklam. Man gribējās agri iet gulēt, agri celties, strādāt kādu darbu un, to pabeigu­šam, mierīgi pasēdēt, papīpēt un padomāt, nevis klenderēt riņķī kopā ar tukšpaurainu zeņķu un meiteņu varzu. Tu nemaz ne­vari iedomāties, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.
— Cik ilgi ta tu biji jauns?
— Vairāk jau ne kā divas nedēļas. Ar to man bija atliku li­kām gana. Ak debestiņ, cik vientuļš es toreiz jutos! Saproties, pēc tam kad septiņdesmit divus gadus biju krājis pieredzi un zināšanas, visnopietnākie jautājumi, kas nodarbināja šo piena­puiku prātus, šķita man tikpat vienkārši kā ābece. Un, klauso­ties viņu strīdos, patiešām būtu varējis gardi pasmieties, ja tas nebūtu tik bēdīgi! Biju tā noilgojies pēc pierastās solīdās uzve­dības un saprātīgām runām, ka sāku smērēties klāt večiem, bet tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu acīs es biju iznirelis, ne­kur nederīgs zīdainis, kam vēl slapjš aiz ausīm. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar neizsakāmu prieku pārvērtos atkal par plikpauri, ņēmos sūkt pīpi un koka vai klints paēnā ļauties sap­ņiem, kā dažkārt agrāk.
— Paklau, — es viņu pārtraucu, — vai tu gribi sacīt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?
— Nezinu, un tas man galīgi vienalga. Taču par vienu gan esmu drošs: divdesmit piecus gadus vecs neparko nekļūšu. Man tagad ir nesalīdzināmi daudz vairāk zināšanu nekā pirms div­desmit septiņiem gadiem, un uzzināt ko jaunu man sagādā prieku; turpretī savu augošo gadu nastu es nemaz nejūtu. Tas nozīmē, ka miesa man vārgāka nekļūst, vecāks, spēcīgāks un nobriedušāks top gars, un tas kalpo man labāk nekā agrāk.
Es vaicāju:
— Ja cilvēks ierodas te deviņdesmit gadu vecumā, vai tie­šām viņš nepagriež pulksteņa rādītāju atpakaļ?
— Kā ne, noteikti. Sākumā viņš uzstāda rādītāju uz četr­padsmit gadiem. Pastaigājis drusku tādā izskatā, viņš jūtas kā pēdējais muļķis un pārbīda rādītāju uz divdesmit gadu ve­cumu — taču ar to arī nekas nav līdzēts; viņš izmēģina trīs­desmit, piecdesmit, astoņdesmit un beidzot deviņdesmit gadu vecumu — un pārliecinās, ka vislabāks un ērtāks viņam ir tas skaits, pie kura viņš visvairāk pieradis. Tiesa, ja viņa saprāts sācis niķoties, kad viņš zemes virsū sasniedza astoņdesmit gadu, tad viņš paliek pie šā skaitļa. Viņš izvēlas to gadskārtu, kad bijis apveltīts ar visasāko prātu, jo tieši tad dzīve viņam šķitusi patiesi jauka un gaume un paražas sasniegušas pilnību.
— Nu, bet, ja cilvēkam ir divdesmit pieci, vai viņš mūžam paliek šai vecumā, nemainoties pat ārējā izskatā?
— Ja viņš ir muļķis, tad jā. Ja turpretī viņš ir gudrs, uzņē­mīgs un čakls, tad iegūtās zināšanas un pieredze pārveido viņa ieražas, domas un gaumi, viņu jau valdzina vecāku ļaužu sa­biedrība, un viņš ļauj savai miesai novecot par tik gadiem, cik vajadzīgi, lai viņš jaunajā vidē justos kā mājās. Tā viņš arvien pilnveidojas un attiecīgi maina izskatu, kļūdams galu galā ārēji grumbains un plikpaurains, bet iekšēji — gudrs un vērīgs.
— Bet kā tad ar zīdaiņiem?
— Ar tiem tāpat. Kādi muļķīgi priekšstati mums par visu to bija zemes virsū! Spriedām, ka debesīs būsim mūžam jauni. Cik gadu mums īsti būs — par to mēs nerunājām un droši vien arī nedomājām, katrā ziņā visi par to nebija vienādos ieskatos. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit; kad pārkāpu divpadsmit gadu slieksni, droši vien nolēmu, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit; sasniedzis četrdesmit, pagriezu savus ratus atpakaļ: atceros, to­reiz tiku cerējis, ka paradīzē visiem būs trīsdesmit. Ne pieaugu­šais, ne bērns nekad neuzskata savu paša vecumu par visla­bāko — katram gribas būt vai nu pāris gadu vecākam, vai ma­ķenīt jaunākam, un ikviens apgalvo, ka visi paradīzes iemītnieki ir tieši tik veci, kā viņš savā prātā iedomājies. Ikviens turklāt grib, lai cilvēki debesu valstībā vienmēr paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un izjustu no tā apmierinājumu! Tu padomā tikai — paradīzē sastingt uz vietas! Iztēlojies, kas tā būtu par paradīzi, ja to apdzīvotu tikai septiņus gadus veci resgaļi, kas to vien darītu kā ripinātu ripas un spēlētos ar ak­mentiņiem! Vai arī lempīgi, kautri, sentimentāli deviņpadsmit gadu veci vasaraudži! Vai ari tikai spēcīgi, godkāri ļaudis, kas līdzīgi nelaimīgajiem galeru vergiem piekalti trīsdesmit gadu vecumam ar visiem tā trūkumiem! Pamēģini aptvert, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena gada gā­juma cilvēkiem ar vienādu izskatu, vienādām paražām, gaumi un jūtām! Padomā, tad jau zeme būtu daudz labāka par tādu paradīzi, jo tā čum un ņudz no dažādiem tipiem, sejām un ve­cumiem un šīs daudzveidīgās sabiedrības dzīves ritumu tik pa­tīkami atsvaidzina neskaitāmo interešu sadursmes un cīņas!
— Paklau, Sendij, — es saku, — vai tu saproti, ko dari?
— Ko ta es, pēc tavām domām, daru?
— No vienas puses, tu apraksti paradīzi ka visai tīkamu vietiņu, no otras, izdari tai lāča pakalpojumu.
— Kālab ta tā?
— Redzi, kalab. Piemēra pēc ņemsim jaunu māti, kas pa­zaudējusi bērnu un…
— Cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!
Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem matiem. Viņa soļoja lēni, galvu nodūrusi, gurdi un nedzīvi nokārtiem spār­niem; nabadzīte izskatījās bezgala nogurusi un raudāja. Asaru pilnām acīm viņa pagāja garām, mūs nemaz nepamanījusi. Un tad Sendijs klusā, maigā, līdzjūtības pilnā balsī sāka stāstīt:
— Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, ir jau to atradusi. Ak kungs, kā viņa pārvērtusies! Tomēr es viņu tūdaļ pazinu, kaut arī nebiju redzējis veselus divdesmit septiņus gadus. Toreiz viņa bija jauna māte, gadus divdesmit divus, varbūt arī savus div­desmit četrus veca, ziedoša, skaista, piemīlīga — roze kas roze! Un ar visu sirdi un dvēseli pieķērusies savam bērnam, mazai, divus gadus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte aiz žēlabām sajuka, burtiski, sajuka prātāl Vienīgais mierinājums viņai bija doma, ka aizsaulē viņa sastapsies ar savu bērnu, «lai nekad vairs nešķirtos». Sos vārdus — «lai nekad vairs nešķir­tos» viņa atkārtoja dienu un nakti, un no tiem viņai kļuva vieg­lāk ap sirdi; jā, tie darīja viņu pat līksmu. Kad es pirms divdes­mit septiņiem gadiem gulēju uz nāves cisām, viņa mani lūdza pirmām kārtām atrast viņas meitenīti un pateikt tai, ka cerot drīz jo drīz nokļūt pie tās!
— Cik bēdīgs stāsts, Sendij!
Kādu brīdi Sendijs sēdēja klusēdams un, domās iegrimis, stīvi vērās uz zemi, bet tad skumji noteica:
— Un nu viņa beidzot ir klāt!
— Nu, un tad? Stāsti tālāk.
— Stormfīld, iespējams, ka viņa savu meitiņu nav atradusi, taču man personiski šķiet, ka tas ir noticis. Jā, drīzāk domā­jams, ka noticis. Esmu redzējis tādus gadījumus jau agrāk. Sa­proti, viņas atmiņā palikusi apaļa drostaliņa, kuru viņa kādreiz auklējusi. Bet viņas meita te nav gribējusi palikt par mazulīti, tā vēlējusies izaugt, un šī vēlēšanās piepildījusies. Divdesmit septiņos gados, kas aizritējuši kopš tā laika, viņa izstudējusi visnopietnākās zinātnes, kādas vien pastāv, un tagad joprojām mācās un mācās, un uzzina arvien vairāk un vairāk. Viņai nav dārgs nekas cits kā vienīgi zinātne. Viņai gribas tikai nodarboties ar to un apspriest grandiozas problēmas ar tādiem pašiem cilvēkiem kā viņa.
— Nu, un tad?
— Kā — tad? Vai ta tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas mātei ir gan jēga par dzērvenēm, viņa prot šīs ogas lasīt, gatavot no tām ievārījumu un to pārdot, bet vairāk arī viņa nezina ne velna. Tagad viņa savai meitiņai nav piemērota, tāpat kā bruņu­rupucis nav piemērots paradīzes putnam. Nabaga māte: viņa sapņoja, ka varēs lolot savu mazulīti! Man šķiet, viņu piemeklē­jusi rūgta vilšanās.
— Bet kas tad notiks, Sendij, vai viņas tā arī paliks nelai­mīgas, lai gan dzīvos te, paradīzē?
— Nē, viņas tuvināsies, pamazām pielāgosies viena otrai. Tikai tas notiks ne viena vai divu gadu laikā, bet pakāpeniski.

Mormoņi
(No grāmatas «Bez ceļasomām»)

Pēc minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu «atrie­bības eņģeļa». Cik man zināms, «atriebības eņģeļi» ir «mūs­dienu svētie», kā sevi dēvē tie mormoņi, kuriem viņu baznīca uz­ticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bar­gajiem «eņģeļiem» un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet — ak vai! — mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi at­taisnoja savu «atriebēja» titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?
Tur bija arī citas nepieklājīgas personas — mūsu saimnieka ticības brāļi. Viņu vidū ar džentlmeņa ārieni un izturēšanos iz­cēlās tikai viens — Hibera KKimbela dēls, garš, slaids, gadu trīsdesmit vecs cilvēks. Pa istabu vienā laidā steidzīgi šaudījās krietns skaits nevīžīgi ģērbtu sieviešu, kas iznēsāja kafijkannas, sagrieztu maizi un citus vakariņu atribūtus. Mums sacīja, ka tās esot saimnieka sievas — ja ari ne visas, tad vismaz daļa no tām. Tā, protams, ari bija, jo, būdamas kalpones, viņas taču nepieļautu sevi apliet ar tādu lamu un rupjību straumi, kaut ari to plūdinātu pār savām lūpām pats debesu eņģelis, kur nu vēl šāds elles izdzimums.
Tāda bija mūsu pirmā sastapšanās ar šo «savdabīgo» Rie­tumu «institūtu», un, jāatzīstas, mums tas lāgā nepatika. Ne­cenzdamies pārāk sīki ar to iepazīties, mēs naski devāmies uz «mūsdienu svēto» mājokli, praviešu citadeli, Amerikas vienīgās absolūtās monarhijas metropoli — Sāļā Ezera Pilsētu. Naktij satumstot, atradām patvērumu viesnīcā «Sāļais ezers» un iz­saiņojām lietas…
Uzturējāmies Soltleiksitijā tikai divas dienas un tāpēc ne­paspējām pienācīgi izpētīt daudzsievības sistēmu, savākt attie­cīgus faktiskus datus un izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai pēc tam lieku reizi pievērstu šim jautājumam visas nācijas uz­manību. Man ļoti gribējās to izdarīt. Ar visu pašpārliecināta jaunekļa kvēli alku pa galvu pa kaklu mesties cīņā un gūt di­ženu uzvaru — alku līdz tam brīdim, kamēr ieraudzīju mormoņu sievietes. Tad es atmaigu. Sirds izrādījās gudrāka par prātu. Tā pildījās ar līdzjūtību pret šīm kroplajām, lācīgajām, nožēlo­jami neglītajām būtnēm, un, aizgriezies sānis, lai slēptu augst­sirdīgās asaras, kas ieriesās man acīs, es sev teicu: «Nē! Vīrie­tis, kas ņem vienu no viņām sev par sievu, izrāda kristīgu žēlsir­dību un pelnījis nevis bargu nosodījumu, bet visas cilvēces sirsnīgu uzslavu; tāpēc tas, kas ņem par sievām veselas seš­desmit, veic tik diženu, nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbu, ka pasaules tautām jāatsedz galva viņa priekšā un godbijīgā klusu ciešanā dziļi jāpaklanās.»*(īsu vēsturisku apskatu par mormoņiem un piezīmes par «Slaktiņu Kalnu pļavā» sk. pielikumos A un B. (M. T.))

XV NODAĻA

Pagānu nešķīstības perēklis. — Runas par daudzsievību. — Mazmeita un vecmāmiņa. — Vistu kūts atstādinātām sievām. — Bērni jāiezīmē. — Tēviš­ķīgas rūpes par atradeņiem. — Laulības gulta.

Kur vēl citur dzirdami tik saistoši nostāsti par nepakļāvīgo pagānu nomaitāšanu? Grūti iztēloties kaut ko omulīgāku par jauko vakaru, kuru pavadījām Soltleiksitijā kādā pagāna ne­šķīstības perēklī, pīpes sūkdami un klausīdamies nostāstus, kā Bertons jāšus zirgā iedrāzies neaizsargātu ļautiņu pūli, kuri lūguši žēlastību, un ar savu pistoli apšāvis sievietes un vīriešus gluži kā suņus. Un kā Bils Hikmens, «eņģelis atriebējs», no­kniebis Draunu un Arnoldu par to, ka tie ar tiesas starpniecību pieprasījuši, lai viņš atmaksā parādu. Un kā Porters Rokvels strādājis savus briesmu darbus. Un kā neapdomīgi cilvēki, iera­dušies Jutā, dažkārt nosodoši izsakās vai nu par Brigemu Jungu, vai daudzsievību, vai arī par kādu citu tikpat svētu iestā­dījumu un jau nākamajā rītā top atrasti guļam zemē kādā no­maļā šķērsieliņā un pacietīgi gaidām, kad atbrauks līķrati. Ne mazāk interesanti ir klausīties pagānu pārrunas par daudz­sievību; no tām var uzzināt, kā dažs labs resnvēderis vepris, draudzes vecākais vai bīskaps, apprecējis jaunu meiču — un bijis gluži apmierināts, tad apprecējis savas sievas māsu — un arī bijis apmierināts, apprecējis otru māsu — tāpat bijis apmie­rināts, apprecējis trešo ar to pašu rezultātu, pēc tam apprecējis visu četru māti — un arī bijis apmierināts, vispēcāk apņēmis sievastēvu, vectēvu un vecvectēvu un, kad viņam vēl nebijis gana, nācis par jaunu un prasījis vēl. Un kā nereti ņipra vien­padsmit gadu veca skuķe kļūst par mīļoto sievu, bet viņas pašas cienījamā vecmāmiņa abu kopējā laulātā drauga acīs galīgi zaudē savu vērtību un top aizsūtīta gulēt virtuvē. Uzzinājām arī iemeslu, kāpēc mormoņu sievietes cieš tādu nejēdzīgu stā­vokli, kad māte un meitas kā tārpi ložņā pa vienu un to pašu puvekļu pilno netiklības migu, kur jauna skuķe var pacelties augstāk un kļūt noteicēja par pašas māti: saskaņā ar mormoņu ticību, jo vairāk cilvēkam sievu un jo vairāk bērnu viņš iz­audzina, jo augstāka vieta viņiem visiem sagatavota nākamajā dzīvē; iespējams gan, ka šī vieta nebūs tik augsta, cik karsta, taču par to viņi nebilst ne pušplēsta vārda.
Spriežot pēc mūsu draugu pagānu vārdiem, Brigema Junga harēmā ietilpst no divdesmit līdz trīsdesmit sievu. Vairākas no viņām esot sasniegušas sirmu vecumu un no aktīvā karadie­nesta atvaļinātas, taču dzīvojot savā vistu kūtī jeb «Lauvu namā» (kā šo vietu nez kāpēc sauc), baudīdamas visas ērtības un lieliski apgādātas. Kopā ar katru sievu dzīvojot tās bērni, kuru pavisam sanākot piecdesmit gabalu. Kad bērni netrokšņo­jot, mājās valdot klusums un kārtība. Visi nama iemītnieki ēdot vienā istabā, un šāds mielasts spilgti ilustrējot, cik mierīgu laimi var baudīt ģimenes klēpī. Nevienam no mums nebija ga­dījies pusdienot pie mistera Junga, bet kāds pagāns, uzvārdā Džonsons, apgalvoja, ka viņam reiz bijusi patīkamā izdevība brokastot «Lauvu namā». Viņš ļoti tēlaini aprakstīja mums «rīta pārbaudi» un citas iepriekšējās ceremonijas, kā arī asiņaino kauju, kas iedegusies, kad galdā uzliktas griķu pankūkas. Taču šis stāsts neapšaubāmi bija pārspīlēts. Ja tam var ticēt, tad misters Jungs atkārtojis dažus stiprus vārdiņus, kuru autors bijis kāds no viņa «divgadniekiem», un ar manāmu lepnumu pie­bildis, ka jau labu laiku apgādājot ar šāda veida materiālu kādu žurnālu, kas iznākot austrumu štatos; viņš arī gribējis parādīt misteram Džonsonam, kuram jāpateicas par pēdējo veiksmīgo asprātību, bet nekādi nevarējis to atrast. Viņš ilgi lūkojies bērnu sejās, taču bez panākumiem. Galu galā viņš novērsies un no­pūzdamies sacījis: «Domāju, ka pazīšu šo palaidni, bet nē, nepazinu.»
Pēc tam, Džonsons stāstīja, misters Jungs teicis, ka dzīve esot sērīga, gaužām sērīga būšana, «jo ikreiz, kad cilvēks ņem jaunu dzīvesbiedreni, viņa prieku aptumšo kādas iepriekšējās sievas pagalam nepatīkamās bēres». Džonsons stāstīja arī, ka tikmēr, kamēr viņi ar misteru Jungu tā mīlīgi pļāpājuši, ienā­kusi viena no viņa laulenēm un lūgusi jaunu piespraudi, jo, kā viņai izdevies uzzināt, viņš uzdāvinājis piespraudi sestajam numuram, bet lai necerot, ka varēšot darīt tādas kliedzošas ne­taisnības un iziet cauri bez skandāla. Misters Jungs atgādinājis viņai, ka nepiederīgas personas klātbūtnē jābūt savaldīgākai. Misis Junga atteikusi, ka nepiederīgā persona taču varot aiz­vākties, ja tai nepatīkot viņu namā pieņemtā kārtība. Misters Jungs apsolījis viņai piespraudi, un viņa aizgājusi. Taču pēc mirkļa ieradusies cita misis Junga un arī pieprasījusi jaunu pie­spraudi. Misters Jungs grasījies viņu kaunināt, bet misis Junga aprāvusi vīru jau pusvārdā. Viņa teikusi, ka sestā dabūjusi piespraudi, vienpadsmitai tā apsolīta, un lai nemēģinot iz­locīties, viņa savas tiesības zinot. Misters Jungs apsolījis, un viņa aizgājusi. Vēl pēc brīža ieradušās atkal trīs laulenes, un pār mistera Junga galvu sācis brāzties asaru, pārmetumu un neatlaidīgu lūgumu viesulis. Viņas, sak, jau visu zinot — ir par sesto, ir vienpadsmito, ir četrpadsmito numuru. Misters Jungs apsolījis uzdāvāt vēl trīs piespraudes. Nepaspējušas šīs aiziet, kad istabā iegruvušas citas deviņas laulenes, un ap pra­vieti un viņa viesi sākusi trakot jauna vētra. Apsolītas vēl de­viņas piespraudes, un kareivīgās sievas atgriezušās savos apartamentos. Tad dīkdamas, kaukdamas, zobus griezdamas, ieradušās vēl vienpadsmit. Un atkal miers ticis pirkts par piespraudēm.
— Te nu jums ir uzskatāms piemērs, — teicis misters Jungs. — Paši redzat, kas iznāk. Varat spriest, kāda man dzīve. Cilvēks nespēj vienmēr rīkoties saprātīgi. Uz mirkli aizmirsies, spēru pārsteidzīgu soli: uzdāvāju piespraudi savai mīļotajai sesta­jai — piedodiet, ka dēvēju viņu šādi, viņas īstais vārds man iz­skrējis no prāta. Piespraude maksāja tikai divdesmit piecus dolārus, tas ir, tāda bija tās oficiālā cena, bet man tak vajadzēja nojaust, ka beigu beigās tā maksās man daudz dārgāk. Jūsu acu priekšā tās cena pieauga līdz sešsimt piecdesmit dolāriem, un — ak vai! — ar to vēl nav galā! Jo manas sievas ir izkaisītas pa visu Jutu. Man ir desmitiem tādu sievu, kuru numurus — par vārdiem nemaz nerunājot — es varu atcerēties, tikai ielūkojies ģimenes bībelē. Tās atrodamas visu manu īpašumu kalnos un lejās. Un, ņemiet vērā, viņas visas kā viena saklaušinās par šo nelaimīgo piespraudi un visas no pirmās līdz pēdējai drīzāk no­mirs, bet neatkāpsies. Sestā numura piespraude nemaksās man vis divdesmit piecus, bet divarpus tūkstošu dolāru. Turklāt šīs bezkauņas sāks dāvanas salīdzināt, un, ja izrādīsies, ka vienai tā ir maķenīt labāka par citām, viņas metīs man tās atpakaļ un mīļā ģimenes miera labad es būšu spiests pasūtīt jaunu sēriju. Jūs, ser, laikam pat nemanījāt, ka visu laiku, kamēr bijāt pie maniem bērneļiem, kalpi modri uzmanīja ikvienu jūsu kus­tību. Pamēģiniet tik iedot vienam no nebēdņiem naudas gabalu, ledeni vai citu kādu sīkumu: jūs tūlīt izvadīs pa durvīm — ja vien to izdosies izdarīt, kamēr jūs nebūsiet izlaidis dāvanu no rokām. Pretējā gadījumā jūs būsiet spiests uz mata tāpat apdā­vināt visus manus bērnus — un no pieredzes zinu, cik tas sva­rīgi, tādā reizē es pats parūpētos, lai neviens nepaliek bešā. Reiz kāds džentlmenis uzdāvināja vienam no maniem bērniem kaula svilpīti — īstu sātana izgudrojumu, kas iedveš man neaprakstā­mas šausmas, un, ja jums, ser, mājās būtu gandrīz vai simt bērnu, jums klātos tāpat. Taču, kas padarīts, tas padarīts, un ļaundaris pats bija pazudis. Zināju, kas mani gaida, un alku atriebes. Izsūtīju eņģeļu atriebēju vienību, un viņi dzinās vai­nīgajam pakaļ pa Nevadas kalnu kraujām, bet tā arī atgriezās ar tukšām rokām …
… Jums, ser, nav nekāda priekšstata, kas ir ģimenes dzīve. Esmu bagāts, un visi to zina. Esmu devīgs, un visi to izmanto. Man ir stipri attīstīts tēva instinkts, un visus atradeņus cenšas uzbāzt man. Ikviena sieviete, kas vēl savam bērnam labu, lauza galvu, kā izkārtot, lai viņas dārgums nokļūtu manā namā. Iedo­mājieties,- ser, reiz te ieradās sieviete ar bērnu, kam bija tāda savāda, it kā nedzīva ādas krāsa (tāpat kā mātei), un zvērēja, ka bērns esot mans un ka viņa esot mana sieva, ka es esot tad un tad tur un tur viņu apprecējis, bet viņa esot aizmirsusi savu numuru un es, protams, neatceroties viņas vārdu. Viņa lūdza, lai es pievēršot uzmanību līdzībai starp bērnu un mani, un pa­tiešām — mazais it kā atgādināja mani, kas šinī apgabalā ga­dās bieži; vārdu sakot, es to iebāzu bērnistabā, un sieviete aiz­gāja. Un ko jūs domājat? Ak Orsona Haida ēna! Kad bērnam nomazgāja balto krāsojumu, tas izrādījās sarkanādainais! Nē, sakiet, ko gribat, jums nav ne mazākā priekšstata, kas ir ģime­nes dzīve. Tā ir suņa dzīve, ser, taisni suņa dzīve. Par naudas taupīšanu nav pat ko sapņot. Mēģināju ievest vienu kāzu kleitu visiem gadījumiem. Nekas nesanāca. Vispirms tevi apprecina ar radījumu, kas atgādina ar katūnu aptītu maiksti, pēc tam tu ap­ņem mucu uz divām kājām, un nu kleita jāpielāpa ar pārplīsuša gaisa balona paliekām. Redz, kā. Un veļas mazgātājas rēķins (piedodiet, bet nespēju valdīt asaras) — deviņsimt astoņdesmit četri apģērbu gabali nedēļā! Nē, ser, tādā saimniecībā kā manējā ekonomija ir pilnīgi neiespējama. Cik šūpuļu vien nevajag — pa­domājiet tikai! Un cērmju dzenamo zāļu! Un sīrupa pret vēder­graizēm! Un riņķīšu, kad sāk nākt zobi! Un «tētes pulksteņu» zī­daiņu izklaidēšanai! Un suku un lupatiņu mēbeļu tīrīšanai! Un sērkociņu, ko sarīties, un stikla šķembu, ko sagriezties! Ar sum­mām, kas jāizdod tikai par stiklu, droši vien pietiktu visas jūsu ģimenes uzturēšanai, ser. Lai kā badinos, lai cik sašaurinu izde­vumus, eju kalnup ne ātrāk kā gliemezis, lai gan iespēju straujam uzplaukumam man būtu vai cik. Teikšu jums vaļsirdīgi, ser, bija laiks, kad plēsu sev matus, iedomājoties, ka tūkstošiem do­lāru liels kapitāls guļ nedzīvs septiņdesmit divās gultās, kur naktīs šņāc septiņdesmit divas sievas, un ka tas nenes nekādus augļus, ko tam, dabiski, pienāktos darīt; tā nu ņēmu un visas šīs mēbeles pārdevu, pārdevu ar zaudējumiem, ser, un uztaisīju vienu septiņas pēdas garu un deviņdesmit sešas pēdas platu gultu. Taču tā bija kļūda. Nespēju aizvērt ne acu. Tā vien šķita, ka visas septiņdesmit divas sievietes taktī krāc. Ausis plīsa pušu. Un cik tas bija bīstami! Drebēju aiz bailēm kā apses lapa. Viņas visas reizē ievilka elpu, un es savām acīm redzēju, ka sienas ieliecas uz iekšpusi, turpretī pie katras izelpas tās izspie­dās uz āru, un es dzirdēju, kā brīkšķ sijas un uz jumta grab dakstiņi. Mīļais draugs, pieņemiet sirmgalvja padomu, neapkraujieties ar lielu ģimeni — ticiet man, nav nekādas jēgas to darīt. Tikai mazā ģimenē, šaurā, mājīgā lokā, jūs radīsiet omu­lību un to dvēseles mieru, kas ir visvērtīgākais un cildenākais no visiem labumiem, kuri sagatavoti jums šai pasaulē un kuru zaudējumu jums neatlīdzinās ne bagātība, ne slava, ne vara, ne diženums. Ticiet man, ar desmit — nu, pats lielākais, vien­padsmit sievām jums pietiks atliku likām, šo robežu nepār­kāpiet.
Nezinu, kāpēc, bet šis Džonsons man neiedvesa sevišķu uz­ticību. Tomēr klausīties viņā bija interesanti. Un šaubos, vai mums būtu izdevies smelt visas šīs vērtīgās ziņas no kāda cita avota. Viņš vismaz patīkami atšķīrās no nerunīgajiem mormo­ņiem.

XVI NODAĻA
Mormoņu bibele. — Tās dievišķīgās izcelsmes pierādījums. — Plaģiāts. —Nefija stāsts. — Ievērojama kauja. — Ķilkenijas kaķi top apkaunoti.

Visi ir dzirdējuši par mormoņu bībeli, taču bez «izredzēta­jiem» tikai retais to redzējis un, ja arī redzējis, tad diez vai papūlējies izlasīt. Es vienu eksemplāru izvedu no Soltleiksitijas. Manuprāt, šī bībele ir tikpat reta, cik dīvaina: tā sola rādīt nez kādus brīnumus, bet patiesībā ir bezgala šļaugana un mie­gaina! Grūti iedomāties vēl pliekanāku mistrojumu — tā ir hlo­roforms, ne grāmata. Ja to sarakstījis Džozefs Smits, tad viņš izdarījis tieši brīnumu — kaut vai tanī ziņā, ka, to sacerēdams, nav aizmidzis. Ja turpretī, kā teika stāsta, viņš tikai to pārtul­kojis no noslēpumainu rakstu zīmju klātām, senām vara plāk­snītēm, kuras viņš saskaņā ar savu apgalvojumu atradis zem akmens kādā vientuļā nostūrī, tad šis tulkojums tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ ari ir brīnums.
Cik varu spriest, mormoņu bībele nav nekas cits kā vienīgi sājš izdomājums, sabrūvēts pēc Vecās derības parauga un pa­pildināts ar garlaicīgu evaņģēlija pārstāstījumu. Autors pūlē­jies piešķirt saviem vārdiem un izteicieniem to neparasto, senat­nīgo skanējumu, kas raksturo bībeles tekstu, kurš pārtulkots angļu valodā pēc karaļa Jēkaba pavēles; rezultātā iznācis jauk­tenis — te mūslaiku spriganā valoda, te senā vienkāršība un svinīgums. Otrais paveids skan smagi un māksloti, pirmais šķiet dabisks, taču blakus arhaiskajai runai — aplams un smieklīgs. Kad autors jūt, ka nupat sācis izteikties pārāk moderni (un tas notiek uz katra soļa), viņš iesprauž kādu bībeles izteicienu, pie­mēram, «un notikās, ka», «viņa dusmība iedegās», kā ari citus šiem līdzīgus, un tālāk viss iet atkal kā smērēts. Viņa iemīļotais izteiciens ir «un notikās, ka». Ja tā nebūtu, visa bībele neiz­nāktu biezākā par mazu brošūriņu.
Priekšējā lapā rakstīts:

Mormoņu grāmata: atskaite, kas ar Mormoņa roku rakstīta uz bauslības galdiņiem. No Nefija cilts bauslības galdiņiem.
Tālabad šī iraid saīsināta Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu vēsture; rakstīta dēj lamanitāniešiem, kuri Izraēla nama atliekas iraid; kā arīdzan dēļ jūdiem un pagāniem; uzrakstīta baušļu veidā, kā arīdzan pravietojumu un atklasmju garā. Uzrakstīta un aizzieģelēta, un apslēpta pie Dieva, lai neietu zu­dība un lai ar Dieva speķu un žēlastību atklātos tagadējā tulkojumā; aiz­zieģelēta ar Moronija roku un apslēpta pie Dieva, lai pienācīgā laikā caur pa­gāniem atklatos tagadējā tulkojumā ar tā Kunga žēlastību. Kā arīdzan īss Evera grāmatas pārstāstījums, kas iraid tā pati hronika par Jareda cilti, kura izkaisījas pa visu zemes vaigu, kad Dievs samaisīja valodas, tāpēc ka ļaudis cēla torni, tīkodami uzrāpties debesīs.
«Ar žēlastību» ir glīts izteiciens. Jauks ir ari «tālabad», lai gan kāpēc īsteni «tālabad»? Varētu izteikties vienkāršāk — tiesa, tad nebūtu tā kā bībelē.
Pirmajā lappusē lasām:
triju aculiecinieku liecība
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka mēs ar Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību esam skatījuši bauslības galdiņus ar šo atskaiti, kura ir tā pati Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu — viņu brāļu vēsture, kā arīdzan stāsts par Jareda cilti, kas nākusi no torņa, par kuru jau bija runa; un mēs arīdzan zinām, ka bauslības galdiņos iegrieztais pārtulkots ar tā Kunga spēku un žēlastību, jebšu viņa balss atskanēja līdz mums; tālabad mēs patiesi zinām, ka šī nav nekāda melkulība. Un mēs arīdzan liecinām, ka redzējām to, kas iegriezts bauslības galdiņos, un ka tas mums parādījās ar Dieva spēku, nevis ar cilvēka. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka Dieva eņģelis nokāpa no debesīm un atnesa un nolika mūsu acu priekšā, lai mēs taptu redzīgi un skatītu bauslības galdiņus un to, kas tajos iegriezts; un mēs zinām, ka ar Dieva tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tos skatījām un apliecinām, ka tā ir svēta patiesība; un mēs brīnojamies; bet, par cik Dieva balss mums lika šo sludināt, mēs, būdami paklausīgi Dieva vēlējumam, šo arī liecinām. Un mēs zinām, ka, būdami uzticīgi iekš Kristus, mēs šķīstīsim savas drānas no visu ļaužu asinīm un nevainīgi stāsimies Kristus troņa priekšā un mūžīgi paliksim pie viņa debesīs. Lai slava Tēvam, Dēlam un Svē­tajam Garam, mūsu vienīgajam Dievam. Amen.
OLIVERS KAUDERIJS, DEVIDS VITMERS, MARTINS HARISS

Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs nez cik pierādījumu, kamēr tie rod sevī spēkus kaut drusku kam noticēt; es turpretī, kad cilvēks man apgalvo, ka «skatījis rakstu zīmes uz bauslības galdiņiem» un skatījis nevis tāpat vien, bet eņģeļa klātbūtnē, kurš bijis šī fakta liecinieks un droši vien paņēmis no skatītāja attiecīgu pa­rakstu, — es tūlīt jūtu, ka esmu jau gandrīz noticējis bez vārda runas, kaut arī nebūtu šo cilvēku ne acīs redzējis, ne dzirdējis un tāpat nezinātu, ne kā sauc eņģeli, ne pie kādas tautības tas pieder.
Tālāk lasām:

kā arīdzan astoņu aculiecinieku liecības
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka Džozefs Smits, Jaunākais, šī darba tulkotājs, ir parādījis mums bauslības galdiņus, par kuriem bija runa un kuri izskatās pēc zelta; un visas lappuses — no pat pirmās līdz pēdējai, kuras pārtulkojis nupat pieminētais Smits, esam aptaustījuši ar savām rokām; un esam redzējuši arī­dzan izgrieztās rakstu zīmes, un tās visas izskatās pēc sena un reti mākslīga roku darba. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka augšminētais Smits tos mums parādījis, jebšu mēs tos redzējām un pārspriedām, cik tie varētu svērt, un patiesi zinām, ka iepriekš minētais Smits nule aprādītos baus­lības galdiņus pie sevis tur. Un mēs pasludinām atklātībā mūsu vārdus, ap­liecinot pasaules priekšā, ko esam skatījuši; un, Dievs — mūsu liecinieks, mēs nemelojam.
KRISTIĀNS VITMERS, DZEIKOBS VITMERS, PITERS VITMERS, JAUNĀKAIS, DŽONS VITMERS, HAIREMS PEIDZS, DZOZEFS SMITS, VECĀKAIS, HAIREMS SMITS, SEMJUELS G. SMITS

Un, kad es, jau gandrīz noticējis bez vārda runas, uzduros astoņiem aculieciniekiem, kuri man pavēsta (kaut arī ne sevišķi pareizā valodā), ka viņi lappuses ne vien redzējuši, bet pat «ap­taustījuši», tad man ar to pietiek. Zem šās liecības varētu parakstīties kaut vai visa Vitmeru cilts, ari tad mana ticība nespētu kļūt vel dziļākā un nesatricināmāka.
Mormoņu bībelē ietilpst piecpadsmit «grāmatas», proti: Jē­kaba, Enosa, Arama, Omnija, Mosijas, Zeniva, Almas, Helamana, Evera, Moronija grāmata, divas Mormoņa un trīs Nefija grāmatas.
Pirmā Nefija grāmata satur plaģiātu — no Vecās derības norakstītu stāstu par Lehija bērnu iziešanu no Jeruzalemes; tā­lāk aprakstīts, kā viņi astoņus gadus klaiņājuši pa tuksnesi kāda nepazīstama, ar pārdabisku spēku apveltīta cilvēka — Nefija vadībā. Galu galā viņi sasnieguši «labklājības valstību» un apmetušies pie jūras. «Kad nu pagāja daudzas dienas» — teikts, tiesa gan, bībeles stilā, taču visai nenoteikti, — Nefijs saņēmis pavēli no augšas uzbūvēt kuģi un «pārvest ļaudis pār jūru». Viņš uztaisījis Noasa šķirsta parodiju, rīkodamies tomēr saskaņā ar priekšrakstiem. Kuģi viņš uzcēlis vienā dienā, un viņa brāļi stāvējuši turpat netālu un, smiedamies ir par viņa darbu, ir par viņu pašu, sacījuši: «Mūsu brālis ir muļķis, jebšu domā, ka varēs uzbūvēt kuģi.» Nenogaidījusi koku izžūstam, visa cilts — vai tauta — otrā rītā devusies jūras braucienā. Un tad nu tapis atsegts mazs stūrītis no cilvēka īstās dabas (Nefijs par to no tīras sirds, ar bībelisku atklātību pavēsta) — viņi taču sarīkojuši dzīres! Viņi, kā arīdzan viņu sievas ļāvās jautrībai, uzsāka dejas, dziedāja un gauži palaidās mutē; patiesi, kā es saku, palaidās mutē kā pēdējie nešķīsteņi.
Nefijs mēģinājis šīs nejēdzības apturēt, bet dzīrotāji viņu sasējuši, un izlaidīgā līksmība turpinājusies. Taču palūkojiet, kā pravietis Nefijs ar neredzamu spēku palīdzību viņus apmuļ­ķojis:
Un, raugi, kad nu viņi mani sasēja, ka es pat locekļus kustināt nevarēju, tad kompass, ko man bija devis tas Kungs, pārstāja darboties, kālabad viņi nezināja, kurp kuģi stūrēt; un sacēlās vētra, un jūra briesmīgi viļņojās, un mūs aiznesa pa ūdeņiem atpakaļ — un tā trīs dienas; un viņi varen nobijās, baiļodamies, ka būs jānoslīkst jūrā; taču manas saites viņi neatraisīja. Un ceturtajā dienā vējš, kas dzina mūs atpakaļ, tapa varen spēcīgs.
Un notikās, ka mūs par matu gandrīz aprija jūras dzelme.
Tad viņi Nefiju atraisījuši.
Un notikās, ka tad, kad viņi atraisīja manas saites, es paņēmu kompasu, un tas sāka strādāt, kā biju vēlējies. Un es raidīju lūgšanas Dievam; un, kad es tās raidīju, vētra tūdaļ norima un iestājās dziļš klusums.
Kompass, acīm redzot, nostādījis šos senos jūras braucējus daudz izdevīgākā stāvoklī par Noāsu.
Viņi stūrējuši uz «Apsolīto zemi» (cita vārda viņi tai nav izgudrojuši) un laimīgi to arī sasnieguši.
Daudzsievība ir mormoņu reliģijas dogmats, kas radies jau­nākos laikos: to ievedis Brigems Jungs jau pēc Džozefa Smita nāves. Līdz tam daudzsievība skaitījusies «nelietība». Palasie­ties mormoņu bībelē rindkopu no kādas nodaļas otrajā Jēkaba grāmatā:
Un tā saka tas Kungs: šī tauta ir nelikumībās iestigusi; tā nesaprot svē­tos rakstus, jebšu meklē attaisnojumu saviem maldu ceļiem, atsaukdamās uz ķēniņu Dāvidu un viņa dēlu Zālamanu; patiesi, Dāvidam un Zālamanam bija daudz sievu un lieko sievu, un tā bija nešķīstība manā priekšā — saka tas Kungs; tālabad — saka tas Kungs — es ar spēcīgu roku izvedu šo tautu no Jeruzalemes zemes, lai izaudzētu taisnīgu zaru no Jāzepa gurna augļiem Tālabad es, Dievs tas Kungs, necietīšu, ka šī tauta darītu tāpat kā agrāk.
Tomēr plāns neizdevās — vismaz attiecībā uz mūslaiku mor­moņiem ne, — jebšu Brigems to «cieš». Palasiet vēl rindkopu no tās pašas nodaļas.
Un es jums, lamanitānieši, saku: jūsu brāļi, kurus jūs nīstat par viņu netiklību un par vātīm, ar ko klāta viņu miesa, ir taisnāki par jums — jebšu viņi nav aizmirsuši Dieva vēlējumu, kas vēstīts viņu tēviem, lai viņiem nebūtu vairāk sievu par vienu un lai viņiem nebūtu arīdzan lieko sievu.
Sekojošais fragments (no devītās Nefija grāmatas) sniedz ziņas, kas nez vai daudziem ir pazīstamas.
Un notikās, ka Jēzus uzbrauca debesīs un pūlis izklīda, un ikviens ņēma savu sievu un bērnus un gāja mājās.
Un notikās, ka no rīta, kad pūlis salasījās atkal kopā, parādījās Nefijs un viņa brālis, kuru viņš bija uzcēlis no miroņiem un kura vārds ir Timotejs, kā arīdzan tā dēls, kura vārds ir Jona, un Matonijs, un Matonija, tā brālis, un Kumens, un Kumenonhi, un Jeremija, un Semnons, un Jona, un Cedeķija un Esaija; šie ir to mācekļu vārdi, kurus Jēzus bija izraudzījis.
Lai lasītājs varētu pārliecināties, cik efektīgi un gleznaini (pēc mormoņu apustuļa apgalvojuma) noritējis viens no aiz­kustinošākajiem notikumiem Pestītāja mūžā (acīm redzot, ne­viens cits, izņemot viņus, to nav pamanījis), citēšu fragmentu no tās pašas Nefija grāmatas:
Un notikās, ka Jēzus tos uzrunāja un pavēlēja tiem piecelties. Un tie piecēlās no zemes, un viņš tiem sacīja: svētīti lai jūs esat jūsu ticības labad. Un, rau, es esmu prieka pārpilns. Un, sacījis tiem šos vārdus, viņš nobirdi­nāja asaras, un viss pūlis liecina, ka viņš ņēmis bērnus un citu pēc cita svē­tījis, un raidījis par tiem lūgšanas Tēvam. Un, brīdi lūdzies, viņš atkal nobir­dinājis asaras un uzrunājis pūli, tam teikdams: raugiet šos bērniņus. Un ļau­dis uz tiem raudzījušies un pacēluši skatienus uz debesīm un redzējuši, ka de­besis ir vaļā un eņģeļi it kā caur liesmām kāpj no tām taisni zemē; un eņģeļi nokapa zemē un nostājās ap bērniem, un tiem riņķī bija liesmas; un eņģeļi tiem kalpoja, un ļaužu pūlis to dzirdēja un redzēja, un liecināja; un tie zina, ka šī liecība ir patiesa, jebšu tie visi dzirdēja un redzēja, darīdami to katrs par sevi; un skaitā to bija ap divi tūkstoši pieci simti; un bija tur kā vīri un sievas, tā arīdzan bērni.
Un kas cits tad tur īsteni vēl varēja būt?
Evera grāmata ir grūti izprotama putra ar «vēsturisku» sa­turu; lielāko tiesu tajā stāstīts par aplenkumiem un kaujām starp tautām, par kurām lasītājs droši vien nekad nav dzirdējis un kuras apdzīvojušas zemes, ko ģeogrāfija nemaz nepiemin. Tur bijis valdnieks ar zīmīgu vārdu Koriantumrs, un viņš karo­jis ar Saredu un Libu, un Sizu, un ar daudziem citiem «Gešlonas līdzenumā» un «Gilgalas ielejā», un «Akišas tuksnesī», un «Morāņu zemē», un «Agošas ārēs», un «Ogafā», un «Ramā», un «Korihoras valstī», un uz «Komnora kalna», un pie «Ripliankuma ūdeņiem» un tā tālāk, un tā joprojām. «Un notikās tā», ka pēc daudziem cīniņiem Koriantumrs rezumējis savus zaudē­jumus, un izrādījies, ka «bija nokauti divi miljoni spēka pilnu karavīru, kā arīdzan viņu sievu un bērnu» — kopā no pieciem līdz sešiem miljoniem, — «un Koriantumram palika skumīgi ap sirdi». Jau sen bija laiks! Tad viņš aizrakstījis Sizam, ierosinā­dams pārtraukt karadarbību un tautas glābšanas labad atdot savu valsti. Sizs bijis ar mieru, tikai uzstādījis vienu noteikumu: lai Koriantumrs papriekš ierodas pie viņa un ļauj sev nocirst galvu; taču Koriantumrs tādu noteikumu nav pieņēmis. Karš kādu laiku trakojis ar jaunu spēku, bet tad abas puses četrus gadus pulcējušas karaspēku izšķirīgajai sadursmei, pēc tam arī tiešām sekojusi kauja, acīm redzot, visievērojamākā no visām vēsturē pazīstamajām — izņēmums varbūt ir Kilkenijas kaķu plūkšanās, kas daļēji atgādina iepriekš minēto batāliju. Palasie­ties militāro sagatavošanās darbu un pašas kaujas aprakstu.
7. Un tad tie sapulcināja ļaudis no visām pasaules malām, ikvienu, kas nebija nokauts, izņemot Everu. Un notikās, ka Evers redzēja visu, ko ļaudis darīja, un viņš redzēja, ka tie, kas bija par Koriantumru, piebiedrojās Koriantumra karapulkiem; un visi, kas bija par Sizu, piebiedrojās Siza karapul­kiem; un tā nu četrus gadus viņi vāca kopā ļaudis, lai savāktu visus no visas pasaules un stiprinātu savu varenību, cik vien tas būtu viņu spēkos. Un tad tie visi salasījās kopā, ikviens tai karapulkā, kurā karoja, līdz ar sievām un bērniem; un visi vīri, sievas un bērni bija apbruņoti ar kara ieročiem, vairo­giem, lacītēm un bruņucepurēm un ģērbušies kara drānās, un tie izgāja viens pret otru cīņā, un kāvās visu dienu, taču neuzvarēja. Un, kad pienāca nakts, tie raidīja pret debesīm lielas raudas un gaudas par savas tautas kritušajiem karavīriem, un tik milzīgs bija šo vaidu, brēcienu un bļāvienu spēks, ka tīri vai gaiss plīsa pušu. Un, kad uzausa rīts, tie atkal devās kaujā, un šī diena bija diža un drausmīga; taču tie neuzvarēja, un, kad atkal iestājās nakts, to klaigas, auri un žēlabas par savas tautas kritušajiem karavīriem atkal plēstin plēsa pušu gaisu:
8. Un notikās, ka Koriantumrs otrreiz aizrakstīja Sizam, lūgdams viņu vairāk neiet kaujā, bet ņemt valsti un žēlot ļaužu dzīvības. Bet Dieva Gars ļaužu sirdis bija atstājis un Sātans tur iemitis, jebšu tie bija atdoti savas cietsirdības un sava akluma varā un lemti nomaitāšanai; un tālabad tie atkal gāja kaujā. Un cīnījās visu to dienu, un, kad pienāca nakts, tie aizmiga uz saviem zobiņiem, un no rīta atkal gāja kaujā un cīnījās līdz naktij; un, kad satumsa nakts, tie bija apreibuši no naida, kā cilvēks reibst no vīna; un atkal tie aizmiga uz saviem zobiņiem un otrā rītā no jauna ņēmās kauties, un pret vakaru visi krita no zobiņa; un atlika no viņiem divdesmit septiņi no Koriantumra ļaudīm un trīsdesmit divi no Siza ļaudīm.
9. Un notikās, ka tie ēda un gulēja, un taisījās otrā rītā nomirt. Un tie bija zaļokšņi vīri un stipri savu muskuļu spēkā. Un tie kāvās trīs stundas un, zaudējuši daudz asiņu, palika pavisam nespēcīgi. Un, kad Koriantumra kara­vīri atkal atspirga, tie ņēma kājas pār pleciem, bet, kad piecēlās Sizs līdz ar saviem karapulkiem, tas dusmās zvērēja, ka vai nu nomaitāšot Koriantumru, vai arīdzan pats kritīšot no zobiņa; un viņš tā vajāja aizbēgušos, ka pret rītu tos panāca un tie atkal kāvās. Un notikās, ka tad, kad tie visi, izņemot Ko­riantumru un Sizu, krita, tad Sizam nemaz nebija spēka, jebšu tas bija zau­dējis daudz asiņu. Un tad Koriantumrs, atbalstījies uz sava zobiņa, mazliet atpūtās un nocirta Sizam galvu. Un, kad viņš bija nocirtis Sizam galvu, Sizs pacēlās uz rokām, nokrita un, ievilcis plaušās gaisu, nomira. Un tad Kori­antumrs nogāzās gar zemi beigts. Un Dievs uzrunāja Everu, teikdams: ej. Un tas gāja un ieraudzīja, ka tā Kunga vārdi piepildījušies; un viņš pabeidza savu hroniku; un es neesmu uzrakstījis pat simto daļu no tās.
Žēl, žēl, ka Smits uzrakstījis tik maz un, piebāzdams iepriek­šējās nodaļas ar bezgala garlaicīgām, pliekanām blēņām, ap­rāvis savu stāstījumu tieši tur, kur tas varbūt varēja kļūt saistošs.
Mormoņu bībele ir muļķīga grāmata un to lasīt — apnicīga nodarbošanās, tomēr tās pamācībās neslēpjas nekas kaitīgs. Pret tajā izklāstīto morāles kodeksu nav ko iebilst: tas «no­špikots» no Jaunās derības — pat neatsaucoties uz šo avotu.

A. Īss apcerējums par mormoņu vēsturi

Kopš mormoņu draudzes dibināšanas pagājis ne vairāk par četrdesmit gadiem, taču tās vēsture bijusi vētraina, sākot no pašiem pirmajiem soļiem, un arī turpmāk solās būt ne mazāk satraucoša. Mormoņi dzenāti un trenkāti visās mūsu zemes malās un stūros, tāpēc jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli nīst it visus «pagānus» bez izšķirības. Džozefs Smits, kas atradis izdaudzi­nāto Mormoņa Grāmatu un skaitās šīs reliģijas pamatlicējs, bija spiests vazāt no viena štata uz otru gan savas noslēpumainās vara plāksnītes, gan brīnumdarītājus akmeņus, ar kuru palīdzību burtoja metālā ieskrāpētās rakstu zīmes. Galu galā viņš Ohaio štatā nodibināja «baznīcu», par kuras locekli kļuva arī kāds Brigems Jungs. Sākās vajāšanas un līdz ar tām arī atkrišana no ticības. Brigems stingri turējās pie izvēlētās pārliecības un rāvās vaiga sviedros. Viņam izdevās dezertēšanu apstādināt. Vēl vairāk — pašos grūtā­kajos laikos viņš izmanījās daudzus pievērst savai ticībai. Pamazām viņš ieguva brāļu vidū arvien lielāku ietekmi un cieņu, drīz kļuva par vienu no divpadsmit «baznīcas apustuļiem», bet pēc tam iekaroja arvien svarīgāku un augstāku stāvokli, beidzot apsēzdamies Divpadsmitu prezidenta krēslā. Kad Ohaio iedzīvotāji sacēlās un mormoņus no sava štata padzina, tie apmetās Misuri apgabalā. Brigems devās tiem līdzi. Misurieši viņus tāpat padzina, un viņi atkāpās uz Nauvu Ilinoisas štatā. Tur viņu dzīve sāka plaukt un zelt un viņi uzcēla templi, kura arhitektūrai teorētiski vajadzēja būt visai elegan­tai; katrā ziņā nav noliedzams, ka, stāvēdams blakus kupola vainagotajai, skārdu apjumtajai, no ķieģeļiem celtajai tiesas ēkai, kas ikvienā izraisīja god­bijīgas trīsas, šis templis pievērsa vispārēju uzmanību. Taču arī še mormoņus nebeidza apspiest un vajāt. Nelīdzēja proklamācijas, kurās Džozefs Smits šaustīja un nosodīja daudzsievību, teikdams, ka tā nesaderoties ar mormoņu likumiem: ļaudis, kuri dzīvoja abos Misisipi krastos, apgalvoja, ka mormoņu vidū krāšņi zeļot daudzsievība un laba tiesa citu apgrēclgu paražu. Brigems atgriezās no ceļojuma pa Angliju, kur bija licis pamatus mormoņu avīzei un no kurienes atvāca uz Ameriku vairākus simtus atgrieztu dvēseļu. Ar katru soli viņa ietekme brāļu vidū pieauga. Šinī laikā Nauvā pēkšņi ielauzās Misuri un Ilinoisas «pagāni» un nosita Džozefu Smitu. Kāds mormonis, vārdā Rigdons, pasludināja sevi par nelaiķa Smita pēcteci un mormoņu baznīcas un draudzes galvu; viņš pat izmēģināja savus spēkus pravieša amatā. Taču cil­vēks, kas stāvēja aiz viņa, izrādījās spēcīgāks. Notrāpījis īsto brīdi, Brigems, kura vienīgā priekšrocība bija asais prāts un stiprā griba, izgrūda Rigdonu no augstās vietas un apsēdās tajā pats. Viņš gāja vēl tālāk un apkrāva Rig­donu un tā piekritējus ar visai izsmalcinātiem lāstiem, pavēstīdams, ka pa­reģojumus tam iečukstējis pats elles lielskungs, un beigu beigās nosodīdams «viltus pravieti ar tūkstoš gadiem Sātana valstībā», — tik bargs spriedums Ilinoisā vēl nekad nebija dzirdēts! Tauta atzina savu valdnieku. Ar lielu balsu vairākumu tā tūlīt izvēlēja Jungu par savu prezidentu un līdz šai baltai dienai dāvā viņam bezgalīgu uzticību. Brigems prata redzēt tālāk par savu degungalu, ko neviens cits no mormoņu vadoņiem, acīm redzot, nemācēja. Viņš saprata, ka labāk aiziet tuksnesī no brīva prāta nekā gaidīt, kamēr tevi tur aizdzīs. Tā nu pēc viņa pavēles padotie savāca savu trūcīgo mantību, pagriezās ar muguru pret mājām, ar seju pret tuksnesi un saltā februāra naktī, ugunssārtam blāzmojot (viņi pašrocīgi bija pielaiduši sarkano gaili kā templim, tā visiem svētajiem baznīcas piederumiem), nožēlojami un nelai­mīgi devās pāri Misisipi. Pēc dažām dienām viņi apmetās uz Aiovas štata rietumu robežas, un nu nabadzība, trūkums, bads, aukstums, slimības, ilgas pēc mājām un bailes no vajāšanām ievāca bagātu ražu: daudzi, nespēdami paciest šis likstas, gāja bojā. Lai sacītu ko sacīdams, viņi bija īsti mocekļi! Tie, kas nenomira, nodzīvoja vēl divus gadus šai apvidū, kamēr Brigems ar nelielu vīru pulciņu pārgāja pāri tuksnesim un lika pamatus Greitsoltleiksitijai (Lielā Sāļā Ezera pilsētai), tīšām izmeklējis vietu, kas nepiederēja ienīstajai amerikāņu valdībai un atradās ārpus tās jurisdikcijas. Šo faktu nedrīkst aizmirst. Aprakstītie notikumi attiecas uz 1847. gadu. Nepaspēja vēl Brigems ar saviem ļaudīm apmesties nupat nodibinātajā pilsētā uz dzīvi, kad viņus piemeklēja jauna nelaime — beidzās karš, un Meksika atdeva Brigema patvērumu ienaidniekam — Amerikas Savienotajām Valstīm. 1849. gada mormoņi sastādīja «brīvu un neatkarīgu» valdību un pasludināja sevi par «Dezeretas štatu», bet Brigemu Jungu par savu prezidentu. Taču nā­kamajā gadā Savienoto Valstu kongress iegrieza viņu patmīlībai pamatīgu robu, pārdēvēdams šo pašu kalnu, vībotņu, sālaudžu un vispārējas pamestības konglomerātu par «Jutas apgabalu». Gubernatora amatā tomēr iecēla Brigemu Jungu. Nākamajos gados pārceļotāji vilni pēc viļņa plūda pāri tuksnesim un mormoņu zemēm uz Kaliforniju, taču baznīca visam par spīti palika nesa­tricināma un uzticīga savam kungam un pavēlniekam. Mormoņu pārliecību un ticību vadonim nespēja iedragāt ne bads, ne slāpes, ne nabadzība, ne bēdas, ne apkārtējo iedzīvotāju naids, nicināšana un vajāšanas. Viņi neļāvās pat zelta vilinājumam — bet zelts taču neskaitāmām tautām pazudinājis pašus labākos jauniešus, izsūcis pēdējos dzīvības spēkus! No visiem iespējamiem pārbaudījumiem šis ir pats briesmīgākais, un tautā, kas to izturējusi, neap­šaubāmi jābūt apslēptam kādam vērtīgam kodolam.
Jutas apgabals un Greitsoltleiksitija zēla un plauka. Pirms Aiovas štata atstāšanas Brigems Jungs pēdējā mirklī bija ieradies baznīcā, tērpies visu apraudātā pravieša Smita drānās un viņa vārdā svinīgi iesvētījis amatā «pre­zidentu Brigemu Jungu»! Sajūsminātā tauta bija izdzērusi arī šo svēto melu biķeri un Brigema vara nostiprinājusies uz visiem laikiem. Nepagāja ne pieci gadi, kad viņš pasludināja daudzsievību par vienu no baznīcas galvenajām dogmām, pamatodamies uz «atklāsmi», kas it kā jau pirms deviņiem gadiem nākusi pār Džozefu Smitu, kaut gan visi zināja, ka Džozefs Smits līdz pat savai nāves stundai bija cīnījies pret daudzsievību.
Brigema karjeras pieticīgo sākumu un viņa pamazītējo kāpšanu diženības un slavas kalnā varētu pielīdzināt paša Endrjū Džonsona biogrāfijai. Viņš vienpakaļ otrai izgāja visas pakāpes: bija ierindas mormonis, misionārs vis­pirms dzimtenē, tad ārzemēs, izdevējs un redaktors, apustulis, apustuļu de­partamenta prezidents, mormoņu draudzes galva ar visu tam piemītošo lai­cīgo un garīgo varu, bet pēc tam saskaņā ar debesu gribu — Smita pēctecis, «pareģonis», «pravietis», «gaišreģis». Atlika tikai viena pakāpe, un viņš pa­zemīgi tika galā arī ar to, proti, pasludināja sevi par pašu dievu to kungu!
Viņš apgalvo, ka pēc nāves viņam būšot sataisīta pašam sava paradīze, kur viņš būšot dievs, viņa sievas — dievietes, bet bērni — debesu prinči un princeses. Visi ticīgie mormoņi līdz ar savām ģimenēm tikšot ielaisti šajā paradīzē un ieņemšot tur zināmu stāvokli atkarībā no sievu un bērnu skaita, ar kuru būšot paspējuši apgādāties. Ja kāds no ticīgajiem nomiršot, nepa­spējis apņemt tik daudz sievu un saražot tik daudz bērnu, cik nepieciešams, lai baudītu cieņu aizkapa dzīvē, tad kāds no draugiem varot apprecēt pāris sievu nelaiķa vārdā un izaudzināt trūkstošos pēcnācējus; tos visus ierakstīšot nelaiķa kontā, attiecīgi paceļot viņu augstākā dienesta pakāpē.
Nav jāaizmirst, ka mormoņus lielāko tiesu vervē neizglītotu, naivu, maz attīstītu, aprobežotu ļautiņu vidū; nav arī jāaizmirst, ka mormoņu sievas stāv uz tā paša līmeņa un ka bērni, kas piedzimuši no šās savienības, diez vai stipri atšķirsies no vecākiem; tāpat nav jāizlaiž no acīm, ka četrdesmit gadus šie nelaimīgie vajāti — nenogurstoši un nežēlīgi vajāti. Pūlis viņus apsau­kāja, sita un šāva, apkrāva ar lāstiem, nicināja un raidīja trimdā; jau tā sli­mību un bada izmocīti, viņi bēga uz biezokņiem un tuksnesi, ar saviem vaidiem iztraucēdami mūžseno klusumu un atstādami garā ceļa malās kapu rindas. Un visas šīs mokas viņiem bija jāizcieš tāpēc, ka viņi gribēja dzīvot un ticēt saskaņā ar savas sirdsapziņas likumu. Tas jāatceras, un tad kļūs saprotams nedziestošais naids, kuru mormoņi jūt pret mūsu tautu un valdību.
Kad mormoņu apgabals sāka zelt un baznīca kļuva arvien bagātāka un spēcīgāka, no seno aizvainojumu iejava uzrūga naida mīkla. Ticis gubernatora amatā, Brigems skaidri un gaiši lika visiem noprast, ka Mormonija domāta vienīgi mormoņiem. Savienotās Valstis mēģināja stāvokli uzlabot, ieceļot valsts ierēdņus no Jaunās Anglijas un citiem pretmormoņu apgabaliem, taču Brigems krietni vien sarežģīja to iebraukšanas iespējas. Savienotajām Valstīm vajadzēja nogādāt pāri tuksnesim trīs tūkstošus karavīru, lai nosēdinātu savus ierēdņus tiem paredzētajās vietās. Taču, kad šie džentlmeņi laimīgi apsēdās, jēgas no viņiem nebija vairāk kā no koka dieviem. Viņi izdeva likumus, ku­riem neviens nepievērsa uzmanību un kurus nebija iespējams īstenot. Zemē, kur uz katra soļa varēja uzdurties noziegumam vai varas darbam, federālā tiesa sanāca tikai par uzjautrinājumu nekaunīgajam pūlim, kas brīvajā laikā salasījās pablenzt uz tiesnešiem, jo ko tiesāt tiem nebija, ko darīt ari ne, un nekādas tiesas lietas netika vestas. Ja prasītājs bija «pagāns», mormoņu zvēri­nātie izlēma, kā iepatikās, turpretī ar federālās tiesas spriedumu neviens ne­rēķinājās un izpildīt to nebija ne mazākās iespējas. Mūsu prezidenti sūtīja uz Jutu vienu ierēdņu baru pēc otra, taču iznākums allaž bija viens un tas pats — kādu laiku viņi tur rāmi nokvernēja, diendienā rīdami apvainojumus, visap­kārt redzēdami skarbas sejas un ikvienā mēģinājumā pildīt pienākumu sastapdamies ar greiziem skatieniem un tiešiem draudiem, — un beidzot vai nu padevās un kļuva par nožēlojamiem ieročiem mormoņu rokās, vai arī, iebaidīti līdz pēdējam, neizturēja un aizbrauca. Ja kāds no ierēdņiem negadījās zaķpastala un sekmīgi apliecināja savu drošsirdību, tūlīt kāds piekāpīgs prezi­dents, piemēram, Bikenens vai Pīrss, atcēla viņu no amata un viņa vietā no­sēdināja kārtējo aitasgalvu. 1857.gadā, kad par tiesnesi bija Kredlbo, Jutas gubernatora amatā tik tikko neiecēla ģenerāli Harniju; vārdam «bailes» šo abu vīru apziņā piemita visai abstrakta jēga. Atliek tikai nožēlot, ka viņiem nebija lemts kalpot Jutas teritorijā vienlaicīgi — viņi vismaz būtu viesuši da­žādību diezgan vienmuļajā federālo varas orgānu iztapības un bezspēcības politikā.
Tāds bija stāvoklis, kad mums radās izdevība apmeklēt Jutu. Apgabala pārvalde klaji apliecināja savu kaunpilno bezspēku, un vienīgā reālā vara tur bija Brigems Jungs. Viņš bija absolūts valdnieks — valdnieks, kas nerēķinā­jās ar mūsu prezidentu, smējās par mūsu armiju, kad tā ielenca viņa galvas­pilsētu, un, bez mazākā apjukuma uzklausīdams vēsti, ka Savienoto Valstu Visaugstais kongress svinīgi pasludinājis daudzsievību par pretlikumīgu, vienā mierā apgādājās vēl ar divdesmit piecām vai trīsdesmit sievām.

B. Slaktiņš kalnu pļavā

Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko pie­dzīvojuši un — pēc viņu domām — piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. «Slaktiņš Kalnu Pļavā», kas tagad jau gandrīz aiz­mirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni — visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā. Reiz cauri Soltleiksitijai devās gara pa­jūgu rinda, kur brauca pārceļotāji no Misuri un Arkanzasas; cerēdami, ka tās aizsegā izdosies aizbēgt, tai pievienojās vairāki neapmierināti mormoņi. Ar to pietika, lai mormoņu barveži aizsviltos dusmās. Bez tam nāca klāt arī ap­stāklis, ka pārceļotāji — simt četrdesmit pieci vai simt piecdesmit cilvēku, kas nemaz nenojauta tuvās briesmas, — bija atbraukuši no Arkanzasas, kur neilgi pirms aprakstītajiem notikumiem tika nogalināts kāds ievērojams mormoņu misionārs, kā arī no Misuri — štata, ko mormoņi labi atminējās kopš tā laika, kad viņu draudze vēl bija maza, nabaga un vientuļa un pirmie «svētie» te piedzīvoja visniknākās vajāšanas. Sādā sakarā ceļinieki neviesa pret sevi simpātijas. Turklāt tie veda līdzi bagātības — govis, zirgus, mūļus un visādu citu mantu, — kā gan mormoņi, kas visos sīkumos centās atdarināt seno Izraēļa cilti, lai nebūtu jutuši aicinājumu pievākt no ienaidnieka «laupījumu», ja «to viņu rokās nodeva» pats visžēlīgais debesu valdnieks?
Tā nu, runājot misis S.V.Veitas vārdiem, kas lasāmi viņas interesantajā grāmatā «Mormoņu pravietis», notikās, ka «pār Brigemu Jungu, Lielo un Aug­stāko Valdnieku jeb, citādi izsakoties, Dievu, nāca «atklāsme», uz kuras pa­mata viņš pavēlēja prezidentam Dž. S. Heitam, bīskapam Higbijam un Džo­nam D.Lī (Brigema audžudēlam) sapulcēt palielāku baru pašu uzticamāko ļaužu, pārģērbt viņus par indiāņiem, uzbrukt nolādētajiem pagāniem (tā bija teikts «atklāsmē») un apkaut visus līdz pēdējam ar Visaugstākā bultām, lai neviens nevarētu pavēstīt pasaulei notikumu patieso gaitu; vajadzības gadī­jumā viņiem tapa atļauts iesaistīt par sabiedrotiem īstus indiāņus, apsolot tiem daļu laupījuma. Uzdotais pienākums bija jāizpilda precīzi un nekavējoties, lopi jāatdzen līdz ziemas pienākšanai, jebšu tāda esot Visspēcīgā Dieva tā Kunga Griba.»
«Atklāsmē» ietvertais uzdevums tika apzinīgi veikts. Liela mormoņu vie­nība, pārģērbusies par indiāņiem un izkrāsojusi ģīmjus, panāca pajūgu rindu apmēram trīssimt jūdžu uz dienvidiem no Soltleiksitijas un tur metās tai virsū. Pārceļotāji tūlīt ierakās, pārvērta savas kulbas par redutēm un vīriš­ķīgi un sekmīgi aizsargājās veselas piecas dienas. Misuriešus un arkanzasiešus vis pārāk neiebiedēsi ar nožēlojamām «nešpetno indiāņu» parodijām, kas Jutā tik tikko velk dzīvību! Katrs pārceļotājs gatavs kauties ar piecsimt tā­diem nīkuļiem.
Sestajā dienā mormoņi nolēma ķerties pie kara viltības. Atkāpušies uz «Pļavas» augšgalu, pārģērbušies, nomazgājuši krāsu, apbruņojušies līdz zo­biem un pacēluši baltu karogu par zīmi, ka nāk vest sarunas, viņi kravas ra­tos piebrauca pie ielenktajiem pārceļotājiem. Ieraudzījuši baltos cilvēkus, tie nometa ieročus un apsveica atnācējus ar priecīgām klaigām. Par atbildi uz parlamentāriešu karogu, viņi, droši vien pat neapjauzdami sava žesta tra­ģismu, pacēla gaisā baltās drāniņās ģērbtu zīdaini.
Negaidīto balto «atbrīvotāju» priekšgalā atradās prezidents Heits un mormoņu baznīcas bīskaps Džons D.Lī. Par šo barvežu turpmāko rīcību mis­ters Kredlbo (kas toreiz Jutā pildīja federālā tiesneša pienākumus, bet vēlāk bija Nevadas štata senators) pastāstīja savā kongresā teiktaja runa:
«Paziņojuši, ka atrodas miermīlīgās attiecībās ar indiāņiem un ka tie no­skaņoti visai neganti, viņi piedāvājās būt par starpniekiem un apsolīja aiz­bilst uzbrucējiem kādu vārdu pārceļotāju labā. Pārrunas ilga vairākas stun­das, un pēc (šķietamās) apspriedes ar indiāņiem parlamentārieši pavēstīja, ka mežoņi nodiktējuši ultimātu un prasot, lai pārceļotāji visi kā viens atstātu nometni, neņemot līdzi ne ieročus, nedz arī ko citu. Mormoņu barveži savukārt apsolīja atvest bruņotas vienības un pavadīt pārceļotājus līdz tuvākajām ap­dzīvotajām vietām. Lai glābtu savas ģimenes, pārceļotāji noteikumus pie­ņēma. Mormoņi aizgāja, vēlāk atgriezdamies kopā ar trīsdesmit vai četrdesmit cilvēku lielu bruņotu vienību. Pārceļotāji sastājās kolonā; pirmās devās sie­vietes ar bērniem, aiz viņām vīrieši, un gājienu noslēdza mormoņu apsardze. Kad viņi tādā kārtībā bija nosoļojuši apmēram jūdzi, atskanēja signāls — un sākās slepkavošana. Vīriešus gandrīz visus nogalināja uz vietas ar šāvienu pakausī. Tikai diviem izdevās iebēgt simt piecdesmit jūdzes tālāk tuksnesī, taču tad viņus panāca un nogalināja. Sievietes un bērni vēl kādus divsimt jardus paskrēja, bet tad krita no «sardzes» un indiāņu rokas. No visa pār­ceļotāju pulka dzīvi palika septiņpadsmit bērni; vecākajam no tiem nebija pat astoņu gadu. Tā 1857.gada 10.septembrī tika izdarīta viena no visnežēlīgā­kajām, zemiskākajām un asinskārākajām slepkavībām visā mūsu dzimtenes vēsturē.»
Šajā slaktiņā mormoņi iznīcināja simt divdesmit iedzīvotāju.
Ar nedzirdētu drosmi tiesnesis Kredlbo atklāja tiesas sēdi, uzaicinādams Mormoniju atbildēt par masu slepkavību. Kas tā bija par ainu! Bargais vete­rāns, vientuļš, lepns un vīrišķīgs, spīviem skatieniem urbās mormoņu zvēri­nātos un publikā, kas arī sastāvēja tikai no mormoņiem, un apbēra tos gan ar asām zobgalībām, gan ar savu dusmu pērkoniem!
Palasiet, ko rakstīja Territorial Enterprise šim notikumam veltītajā ievadā:
«Viņš runāja un rīkojās tik bezbailīgi un apņēmīgi kā pats Džeksons; taču zvērinātie atsacījās atzīt notikušo par noziegumu un negribēja pat iz­teikties par atsevišķiem apsūdzības akta punktiem; pār tiesnesi un valdības karaspēku no visām pusēm bira draudi: tā mormoņi gribēja piespiest Kredlbo atsacīties no uzsāktā rīcības veida.
Pārliecinājies, ka zvērinātie viņu it nemaz neatbalsta, tiesnesis tos at­laida, iepriekš apveltīdams ar indīgiem sarkasmiem. Pēc tam, būdams izpild­varas pārstāvis, viņš ķērās pie lietas viens pats, bez citu palīdzības. Viņš nopratināja lieciniekus un izdarīja plašus arestus, līdz ar to sēdams «svēto» rindās tādu apjukumu, kādu viņi nebija piedzīvojuši kopš pašas mormoņu draudzes dibināšanas dienas. Pārbiedētie draudzes vecākie un bīskapi, kā ziņo, bēga, glābdami savu ādu; sekoja pilnīgi negaidīti atklājumi; noskaidrojās, ka pat visaugstākie baznīcas kalpi iejaukti neskaitāmās «pagānu» slepkavībās un aplaupīšanās, kas notikušas pēdējo astoņu gadu laikā.»
Ja toreiz par Jutas gubernatoru būtu bijis Harnijs, viņš Kredlbo atbal­stītu, un tad tiesneša pierādījumi, ka mormoņi vainīgi ne vien pēdējā slak­tiņā, bet arī daudzās agrāk pastrādātās slepkavībās, būtu dažam labam pil­sonim nodrošinājuši bezmaksas zārku un piedevām — iespēju to izmantot. Taču tanīs dienās federālā gubernatora krēslā sēdēja kāds Kamings, kurš aiz dīvainas vēlēšanās paspīdēt ar savu objektivitāti visādi aizstāvēja mormoņus pret taisnās tiesas prasībām. Reiz viņš pat publicēja presē protestu pret to, ka tiesnesis Kredlbo iesaistījis valdības karaspēku savu uzdevumu izpildē.
Ārkārtīgi interesanto pārskatu par zvērīgo slaktiņu misis Veita noslēdz ar šādu piezīmi, īsi uzskaitīdama arī visai precīzus, ticamus un skaidri formulētus pierādījumus:
«Tie, kas vēl šaubās par Junga un viņa mormoņu līdzdalību šai notikumā, lai iepazīstas ar zemāk minēto liecību un pierādījumu sarakstu; tas ne tikai izraisa aizdomas, ka viņi varētu būt vainīgi, bet pilnīgi droši šo vainu pierāda:
1. Pašu mormoņu liecības, ko nozieguma dalībnieki snieguši tiesnesim Kredlbo Savienoto Valstu šerifa palīga Rodžersa klātbūtnē.
2. Fakts, ka Brigema Junga — toreizējā indiāņu lietu inspektora iesnieg­tajā pārskatā notikums nemaz nav minēts. To pilnīgi noklusēja arī baznīca, kas par slepkavību sāka runāt tikai pēc vairākiem gadiem.
3. Fakts, ka augsti stāvoši mormoņu garīgās un laicīgās varas pārstāvji jau pašā izmeklēšanas sākumā aizbēga kalnos.
4. Fakts, ka baznīcas preses orgāns «Dezeretas Ziņas», vienīgais laik­raksts, kas toreiz iznāca Jutā, visu šo notikumu noklusēja; pēc pāris mēne­šiem tas sāka par to izteikties tikai tādēļ, lai noliegtu mormoņu līdzdalību iz­darītajos noziegumos.
5. Liecības, ko snieguši bērni, kas paglābušies no slaktiņa.
6. Fakts, ka nākamajā dienā pēc slaktiņa daudzās mormoņu ģimenēs pa­rādījās kā bērni, tā mantas, kas bija piederējušas nogalinātajiem.
7. Liecības, ko snieguši indiāņi, kas atradušies netālu no slaktiņa vietas; šīs liecības min ne vien Kredlbo un Rodžerss, tās apstiprina arī vairāki virs­nieki un Dž. Fornejs, kas 1859.gadā bija indiāņu lietu inspektors Jutas terito­rijā. Indiāņi nodevuši savas liecības brīvprātīgi un ne vienreiz vien.
8. Liecības, ko sniedzis otrā dragūnu pulka kapteinis R. P. Kembels, kas 1859. gada pavasarī komandēts uz Santaklaru apsargāt ceļiniekus, kuri dodas uz Kaliforniju, kā arī izmeklēt indiāņu uzbrukumu gadījumus.»

No «piezīmju burtnīcām»
(1892—1895. Vācija. Itālija. Anglija. Francija.)

Tūlīt pirmajā svētdienā devos uz baznīcu, bet otrdien sa­ņēmu rēķinu: man bija jāiemaksā divdesmit marku baznīcas atbalstīšanai. Pietiek. Turēties pie reliģijas par tādu cenu nevaru atļauties. Sai zemē dvēseles glābiņš domāts bagātajiem.
Bobs Ingersols pastāstīja par kādu prezbiteriāņu svēto, kas, dodamies ekskursijā no paradīzes uz elli, nopircis biļetes turp un atpakaļceļam; kad viņš pēc tam gribējis atceļa biļeti kādam noandelēt, neviens pircējs nav atradies.
Džaipurā atkārtoju dažus sera Džona Leboka eksperimen­tus ar skudrām un ieguvu tādus pašus rezultātus. Pēc tam iz­darīju pats savus mēģinājumus. Tie liecināja, ka skudras labi orientējas garīgo interešu sfērā. Uzcēlu četrus mazus dievnamiņus: musulmāņu mošeju, indiešu pagodu, ebreju sinagogu un kristiešu katedrāli — un nostatīju tās blakus. Pēc tam iezīmēju piecpadsmit skudras ar sarkano krāsu un palaidu brīvībā. Tās skraidīja šurp un turp, skatījās uz dievnamiem, bet iekšā nelīda. Izlaidu vēl piecpadsmit skudras, iezīmējis ar zilo krāsu. Tās uzvedās tāpat kā viņu sarkanās māsas. Apzeltīju un izlaidu pa­staigāties vēl piecpadsmit skudras. Iznākums bija tāds pats. Visas četrdesmit piecas skudras rosījās, nepalikdamas ne brīdi mierā, pietecēja gan visiem dievnamiem klāt, taču iekšā nevienā negāja. Uzskatīju par pierādītu, ka manis izvēlētajām skudrām nav stingras reliģiskas pārliecības; tas bija nepieciešams priekšnoteikums nākamajam eksperimentam, kam bija jābūt vēl no­zīmīgākam.
Noklāju pie katra dievnama ieejas baltu papīriņu. Mošejas priekšā uz papīriņa uzliku ķites piciņu, indiešu pagodas priek­šā — mazliet darvas, sinagogas priekšā nopilināju terpentīnu un katedrāles priekšā novietoju cukura gabaliņu. Tagad izlaidu sarkanās skudras. Tās noniecināja ķiti, darvu, terpentīnu un, kā man šķita, patiesu jūtu mudinātas, kāri metās uz cukuru. At­brīvoju zilās; tās precīzi atkārtoja sarkano rīcību. Uz mata tāpat darījās arī it visas zeltītās. Tas viesa manī nesatricināmu pārliecību, ka, nostādītas brīvas izvēles priekšā, skudras, kas nepieturas pie noteiktas ticības, no visām reliģijām dod priekš­roku Kristus mācībai.
Lai eksperimentu pārbaudītu, ieslēdzu skudras kārbiņā un pārvietoju ķiti uz katedrāli, turpretī cukuru noliku mošejas priekšā. Izlaidu visas skudras reizē, un tās barā metās uz ka­tedrāli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem un devos uz bla­kus istabu, lai šo lielisko mēģinājumu iemūžinātu uz papīra. Atgriezies redzēju, ka visas skudras atkritušas no kristīgās ticības un pārgājušas muhamedānismā. Sapratu, ka esmu seci­nājis pārsteidzīgi. Man kļuva rūgti un neveikli ap dūšu. Nebū­dams jau vairs tik cieši pārliecināts, nolēmu novest eksperi­mentu līdz galam. Noliku cukuru vispirms trešajā, tad ceturtajā dievnamā. Ko es konstatēju? Kurā dievnamā novietoju cukuru, turp ari traucās skudras. Tādā ceļā nonācu pie neapgāžama secinājuma, ka ticības ziņā skudras ir galīgs pretstats cilvēkam. Cilvēks iet uz to dievnamu, kur viņam māca īsteno ticību. Skudra turpretī uz to, kur dod cukuru.
Ja man uzdotu radīt dievu, es tam piešķirtu dažas rakstura īpašības, kuru trūkst pašreizējam (bībeles) dievam.
Viņš nediedelētu no cilvēka uzslavas un glaimus un būtu pietiekami augstsirdīgs, lai nemēģinātu gūt tos ar varu. Viņam nedrīkstētu būt mazāk pašcieņas kā jebkuram kārtīgam cilvē­kam.
Viņš nebūtu sīkmanīgs tirgonis. Viņš neuzpirktu lišķīgus cildinājumus. Viņš neizstādītu pārdošanai zemes priekus un mū­žīgu svētlaimi, likdams maksāt par šo preci ar lūgšanām. Es iedvestu viņam šīs pašcieņas jūtas, kas raksturīgas visiem kriet­niem ļaudīm.
Viņš vērtētu augstu vienīgi tādu mīlestību pret sevi, kas rodas pati kā atbilde uz reāliem labumiem, un nicinātu to, kuru pēc norunas maksā par abstraktas labvēlības parādīšanu. Sir­snīga nožēla ļautu grēkam gaist kā nebijušam, un no cilvēka, kurš nožēlotu līdz pašām dvēseles dzīlēm, neviens negaidītu un neprasītu, lai viņš savus lūgumus pēc piedošanas izsaka skaļi.
Viņa bībelē nebūtu nāves grēka. Viņš atzītu sevi kā par paša grēka, tā arī par grēkošanas veidu un līdzekļu autoru un izgud­rotāju. Viņš uzliktu visu atbildības smagumu par nodarītajiem grēkiem uz tā pleciem, kas šais nelietībās tiešām vainojams, un atzītu sevi par galveno un vienīgo grēcinieku.
Viņš nebūtu skaudīgs un sīkumains. Pat cilvēki nicina sevī šo īpašību.
Viņš nebūtu lielīgs.
Viņš slēptu, ka jūsmo pats par sevi. Viņš saprastu, ka, ieņe­mot tik augstu amatu, pašam sevi slavēt nav glīti. Viņš nepazītu atriebes jūtas un tāpēc neteiktu atriebīgas runas.
Nebūtu nekādas elles — izņemot to, kurā mēs dzīvojam no šūpuļa līdz kapam. Nebūtu nekādas paradīzes — vismaz tās, kas aprakstīta visu reliģiju bībelēs.
Viņš ziedotu daļu savas mūžības pārdomām par to, kāpēc radījis cilvēku nelaimīgu, ja tikpat labi būtu varējis darīt to laimīgu. Pārējā laikā viņš papildinātu savas zināšanas astrono­mijā.
1898. Jau ilgus gadsimtus sātans ieņem visai ievērojamu vietu: viņš ir garīgais vadonis četrām piektdaļām no cilvēces un politiskais vadonis visai cilvēku ciltij, tāpēc nevar noliegt, ka viņam piemīt pirmšķirīgas organizatora spējas. Visi mūsu politiķi un romiešu pāvesti viņam blakus ir tīrie knišļi, kas jā­apskata ar mikroskopa palīdzību.
Viņam nav neviena algota palīga, turpretī pretinieku — ve­sels miljons.
Vieni klanās tituliem, otri — varoņiem, trešie — spēkam, ceturtie — dievam, un aiz šā iemesla cits ar citu strīdas, taču visi kā viens klanās naudai.
Dievam trūkst rakstura stingrības un nelokāmas pārliecības. Viņam vajadzētu būt vai nu katolim, vai prezbiteriānim, vai vienalga kam citam — nevis pūlēties sēdēt reizē uz visiem krēsliem.
Lādēsimies, kamēr vēl laiks, paradīzē mums tikpat to ne­ļaus.
Cilvēks tika iztaisīts pēdējā radīšanas diena, kad dievs jau bija noguris.
Kad lasām bībeli, vairāk brīnāmies par dieva zināšanu trū­kumu nekā par viņa viszinību.
Ja cilvēku būtu radījis cilvēks, viņš gan kaunētos par sava darba augļiem.
Dievs ir negants Vecajā derībā un valdzinošs Jaunajā — tikpat kā doktors Džekils un misters Haids kādā zināmā svētu­līgā romānā.
Nekas tā nepārsteidz kā brīnums — varbūt vienīgi naivitāte„ ar kuru tam tic.
Tikai mirušiem ir vārda brīvība.
Tikai mirušiem ļauts sacīt patiesību.
Amerikā, tāpat kā visur, vārda brīvība ir mirušajiem.
Cilvēkam nav nevienu tiesību, kas nebūtu vardarbības rezul­tāts.
Nav tadu tiesību, kas būtu nesatricināmas. Ar kārtējās var­darbības palīdzību tās vienmēr var iznīcināt; tātad cilvēkam nav nevienu tiesību, kas būtu nesagraujamas kā klints.
Dievs ir vardarbība (viņš ir viltīgs, nepastāvīgs, ļauns).

PAR TICĪBU UN DIEVU

PREZBITERIĀŅI, baptistu, metodistu, katoli, muhamedāni, budistu vai mormoni, — viņš rakstīja pēc daudziem gadiem, — nebūt nerada sprieduma spēja, viņus rada vide.
Par vienīgo reālo dievu es uzskatu Esamību, kas radījusi un vada šo diženo visumu .. . Tās patiesā būtība skaidri un nepār­protami izklāstīta īstenajā Bībelē — Dabā un tās vēsturē.
«Nesaprotu, kā cilvēks, kam piemīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzinīgi jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.»
«Es ticu visvarenajam dievam.
Es neticu, ka viņš jebkad ar kāda starpniecību būtu sūtījis vēsti cilvēcei, nedz ka viņš to būtu sludinājis pats ar savu muti, nedz arī ka viņš jebkad un jebkur būtu iemiesojies mirstīgo acīm saredzamā tēlā.
Es ticu, ka Veco un Jauno derību radījis un uzrakstījis cil­vēks un ka neviena tās rinda nav dieva apstiprināta, kur nu vēl viņa diktēta.
Es uzskatu, ka dieva labums, taisnīgums un žēlsirdība iz­paužas viņa radītajās būtnēs un lietās; es redzu, ka šīs īpašības izpaužas attiecībā uz mani šinī dzīvē; tāpēc es loģiski secinu, ka tās izpaudīsies attiecībā uz mani arī aizkapa dzīvē, ja tāda vispār pastāv.
Es neticu providencei. Es ticu, ka visumu vada stingri un nemainīgi likumi. Ja mēra laikā viena cilvēka ģimene iet bojā, bet otra paliek dzīva, tad tas notiek saskaņā ar kādu likumu, dievs tādos sīkumos neiejaucas un nepalīdz vienam, otru tai pašā laikā nosodīdams.
Es nesaprotu, kā mūžīgās mokas aizkapa dzīvē var kalpot labdarīgam mērķim, un tāpēc tām neticu. Varbūt tiešām ir sa­prātīgi sodīt cilvēku, lai viņš kļūst labāks; varbūt ir arī saprā­tīgi viņu galīgi iznīcināt, ja izrādās, ka viņš nespēj kļūt labāks; bet mūžīgi cepināt viņu tikai tāpēc, lai varētu tīksmināties, kā viņš lokās uz pannas, ir nenoliedzami nesaprātīgi: tāda aina galu galā apniktu pat ebreju izdomātajam nešpetnajam dievam.
Varbūt aizkapa dzīve pastāv, bet varbūt arī ne. Sis jautā­jums man ir galīgi vienaldzīgs. Ja man lemts dzīvot vēlreiz, tad taču nu noteikti kādos saprātīgākos nolūkos, nevis tikai tādēļ, lai veselu mūžību kūņotos pa ugunsjūru par sodu tam, ka esmu pārkāpis juceklīgos un pretrunīgos likumus, kurus (bez pār­liecinošiem pierādījumiem) uzskata par dieva iestādītiem. Ja turpretī nāvei seko pilnīga iznīcība, tad es to vairs neapzināšos un šinī sakarā man no tā nav ne silts, ne auksts.
Es ticu, ka cilvēku sabiedrības morāles likumu saknes mek­lējamas šīs sabiedrības pieredzē. Lai cilvēks saprastu, ka slep­kavība, zādzība un citas līdzīgas izrīcības kaitē kā pašam darī­tājam, tā arī sabiedrībai, kas no tām cieš, nebija vajadzīga dieva nokāpšana zemes virsū.
Ja es pārkāpju šos morāles likumus, tad neredzu, kāpēc es līdz ar to aizskaru dievu, — ko gan viņam nozīmē tāds sīkums kā mani apvainojumi? Tikpat veiksmīgi es varētu mēģināt no­traipīt kādu planētu, apmētādams to ar dubļiem. Man šķiet, ka mani noziegumi un pārkāpumi kaitē vienīgi man un citiem cil­vēkiem. Dievam no tā, ka es pakļaušos likumiem, labāk nekļūs — planēta arī nepriecājas, ja es neapmētāju to ar dubļiem. (To visu lasot, jāpatur prātā, ka saskaņā ar manu dziļāko pārlie­cību šos likumus man devis tikai cilvēks un nebūt ne dievs.) Tādēļ es nesaprotu, kāda velna pēc aizkapa dzīvē mani vai nu jānosoda, vai jāatalgo par to, ko esmu darījis šeit uz zemes.»
«Zalcburgā 1897. gada 24. septembrī. Spriežot pēc traki ne­patīkamās zvanu bimbināšanas, varētu domāt, ka šī pilsētiņa ar 27 600 iedzīvotāju sastāv galvenokārt no baznīcām. Nauda iemieso sevī darbu, sviedrus, nogurumu. Re nu, ko tautai izmak­sājušas visas šīs nekam nederīgās baznīcas un ko joprojām iz­maksā nekam nederīgo garīdznieku un mūku uzturēšana…» — «Garīdzniecība un baznīca atrauj tautai tās likumīgo tiesu, izplatīdama gara tumsību, māņticību un verdzisku pazemību, bet pēc tam pielīdzina sevi dievam, jo esot, rau, veikusi cildenu darbu (proti, izdalījusi druskas, neizvelkot tās vis no savām mantu lādēm, bet no pašrocīgi aplaupīto nabaga ļaužu kaba­tām).»

BĪBELES PAMACĪBAS UN RELIĢISKA TAKTIKA

PERSONISKAS ATMIŅAS PAR ŽANNU D`ARKU

Fragmenti

ŽANNA d`Arka, gados vēl tīrais bērns, neizglītota, lasīt un rakstīt nepratēja lauku meitene, nevienam nepazīstama, bez kā­diem sakariem atrada savu diženo zemi, važās iekaltu, bezspē­cīgi guļam zem sveša papēža; valsts kase bija tukša, karavīri izklīduši, prāti notrulinājušies, drosme ilgajos svešzemju jūga un brāļu karu gados pagaisusi no sirdīm, iebiedētais karalis, pa­ļāvies liktenim, grasījās bēgt pār robežu. Zanna uzlika rokas uz šo nācijas liki — un tas atdzīvojās, piecēlās un devās viņai pa pēdām. Viņa veda frančus no uzvaras uz uzvaru, izmainīja Simtgadu kara gaitu, deva iznicinošu triecienu angļu varenībai un gāja bojā, pelnīti saukdamās FRANCIJAS ATBRĪVOTĀJAS vārdā, kurā to godina vēl šobaltdien.
Un, algas vietā Francijas karalis, kuru viņa bija nosēdinā­jusi troni, vienaldzīgi noskatījās, kā franču melnsvārči sagrāba cēlo meiteni — visnevainīgāko, visdaiļāko un visbrīnišķīgāko būtni, kāda jebkad dzīvojusi pasaulē, — un dzīvu sadedzināja sārtā.

XIV NODAĻA
Žanna cīnās pret «divpadsmit nepatiesiem apvainojumiem»

Pienāca aprīlis. Zanna bija slima. Viņa saslima 29. martā,, nākamajā dienā pēc trešās «tiesas sēdes» beigām; kad norisa nupat aprakstītā aina cietumā, viņa jutās bezgala slikti. Mēģi­nājums izmantot viņas slimību atbilda tieši Košona dabai.
Izanalizēsim dažus punktus no jaunā apsūdzības dokumenta,, kuru var dēvēt par «Divpadsmit nepatiesiem apvainojumiem».
Pirmajā punktā sacīts: Žanna esot apgalvojusi, ka viņai no­drošināts dvēseles glābiņš. Nekad viņa nekā tāda nav teikusi. Tur sacīts arī, ka viņa liegusies paklausīt Baznīcai. Arī tie ir meli. Viņa bija ar mieru, lai Ruānas tribunāls tiesā visus viņas darbus, izņemot tos, kurus viņa veikusi pēc dieva pavēles, pildī­dama sev uzlikto misiju, — tos viņa nebija ar mieru nodot nekam citam kā vienīgi dieva tiesai. Viņa atteicās atzīt par Baznīcu Košonu un viņa padevīgos kalpus, taču bija gatava stāties pā­vesta vai Bāzeles koncila priekšā.
Vienā no Divpadsmit Punktiem bija apgalvots: viņa pati atzinusies, ka draudējusi ar nāvi tiem, kas nav viņai pakļāvu­šies. Tie ir salti meli. Vēl citā punktā bija sacīts: viņa esot cen­tusies iedvest pārliecību, ka ik soli spērusi pēc dieva pavēles; patiesībā viņa teica — «visus soļus, kas nesa svētību», šo labo­jumu, kā jūs atcerēsieties, viņa izdarīja pati.
Kādā citā punktā bija minēts, ka viņa nosaukusi sevi par nemaldīgu. Nekad viņa sevi tā nav dēvējusi.
Nākamais punkts pasludināja, ka viņa grēkojusi, nēsādama vīriešu uzvalku. Ja tā ir, tad nav jāaizmirst, ka autoritatīvas garīgas personas — Reimsas arhibīskaps un viss Puatjē tribu­nāls — bija viņai to atļāvušas.
Desmitais punkts vainoja viņu par to, ka viņa klaji runā­jusi par Sv.Katrīnas un Sv.Margaritas simpātijām pret fran­čiem un apgalvojusi, ka šīs svētās runājušas nevis angliski, bet franciski.
Šos Divpadsmit Punktus vajadzēja aprobēt Parīzes univer­sitātes mācītajiem teologiem. 4.aprīlī pret vakaru tie bija pārrakstīti un gatavi. Te Manšons spēra vēl vienu drosmīgu soli: viņš pierakstīja uz malām, ka daudzi no Divpadsmit Punktiem piedēvē Žannai pilnīgi pretējus vārdus, nekā viņa runājusi īste­nībā. Parīzes universitāte par tādiem sīkumiem nepamirkšķi­nāja ne aci; tie nebūtu ietekmējuši teologu lēmumu un modinā­juši viņos līdzcietību arī tad, ja viņi spētu to just — taču univer­sitāte bija klaji atteikusies no šādas sentimentalitātes, lai izpil­dītu savu politisko uzdevumu; ar visu to nav noliedzams, ka krietnais Manšons rīkojās cildeni.
Otrā dienā, 5.aprīlī, dokumentu nosūtīja uz Parīzi. Tanī dienā Ruānā valdīja satraukums, galvenās ielas pildīja nemiera gumdītu ļaužu bari, un visi alkani gaidīja jaunas vēstis: klīda baumas, ka Žanna d`Arka guļot uz nāves cisām. Neskaitāmās tiesas sēdes bija viņu patiešām izmocījušas, un viņa sasirga. Angļu partijas barveži satraucās ne pa jokam: ja nu pēkšņi Žanna nomirst, nesagaidījusi baznīcas nosodījumu, un gulstas kapā neaptraipīta? Tautas mīla un žēlums pārvērtīs viņas cie­šanas un nāvi par mocekļa ērkšķu vainagu, un, guļot kapā, viņa kļūs Francijā vēl varenāks spēks, nekā dzīva būdama.
Grāfs Varviks un angļu kardināls Vinčesters atsteidzās uz pili un aizsūtīja pēc dziedniekiem. Varviks bija skarbs un rupjš cilvēks, kas nepazina līdzjūtības. Slimā meitene, važās iekalta, gulēja dzelzs būrī — tāds skats, šķiet, gan varētu atturēt no cietsirdīgiem vārdiem, taču Varviks viņas klātbūtnē skaļi sacīja dziedniekiem:
— Pieraugiet, ka ārstējat viņu pēc visiem likumiem. Angli­jas karalis nebūt nevēlas, lai viņa mirst parastā nāvē. Viņš šo raganu vērtē augstu, jo maksājis par to dārgu cenu, un ne­ļaus tai nomirt citādi kā uz sārta. Viņa jāizārstē, lai tur vai velns par mazu zēnu paliek.
Dziednieki vaicāja Žannai, no kā viņa saslimusi. Meitene atbildēja, ka Bovē bīskaps atsūtījis viņai zivis un laikam no tām viņai kļuvis slikti.
Tad Žans d`Estivē sāka viņu rupjiem vārdiem lamāt. Viņš bija nospriedis, ka Žanna apvaino bīskapu noindēšanas mēģinājumā, un tas viņam bija nepatīkami. D`Estivē bija viens no visiztapīgākajiem Košona sulaiņiem un neparko negribēja pie­ļaut, ka Žanna kaitē viņa kungam angļu priekšniecības acīs, kura varēja ar Košonu izrēķināties un katrā ziņā būtu to darī­jusi, ja rastos aizdomas, ka viņš ar indes palīdzību grib izpestīt Žannu no sārta un tādējādi nolaupīt angļiem visus labumus, ko tie cerēja gūt, atpirkdami Žannu no Burgundijas hercoga.
Žannai bija stiprs drudzis, un ārsti ierosināja nolaist asinis. Varviks teica:
— Tikai esiet uzmanīgi. Šī sieviete ir rūdīta blēde! Tā vien skaties, ka nepieliek sev roku.
Viņš baidījās, ka Žanna, gribēdama izbēgt no sārta, noraus apsaitēs un noasiņos. Dziednieki tomēr nolaida asinis, un mei­tenei kļuva vieglāk.
Taču ne uz ilgu laiku. Žans d`Estivē nekādi nevarēja rim­ties — tik ļoti viņu urdīja sūdzība par noindēšanu, ko viņš bija saklausījis Žannas vārdos. Vakarā viņš atkal ieradās pie mei­tenes un tikām ņēmās draudēt, kamēr drudzis atjaunojās agrā­kajā spēkā.
Kad to uzzināja Varviks, viņš dusmās zaudēja vai sajēgu; atkal laupījums var izslīdēt no rokām un turklāt kāda muļķa pārmērīgo pūliņu pēc. Varviks apbēra d`Estivē ar izmeklētiem lamu vārdiem (kompetenti ļaudis mēdz teikt, ka tos drīzāk raksturojot spēks nekā izsmalcinātība), un tas vairs nekur ne­jaucās.
Žanna vārga ilgāk par divām nedēļām; beidzot viņai kļuva vieglāk. Viņa joprojām bija ļoti nespēcīga, tomēr zināma porcija tincināšanas vairs neapdraudēja viņas dzīvību.
Par tincināšanu Košons tūlīt parūpējās. Viņš sasauca dažus no saviem teologiem un atkal ieradās pie Žannas cietumā. Mēs ar Manšonu arī devāmies turp, lai rakstītu protokolu, tas ir, lai piezīmētu visu, kas Košonam varētu noderēt, un pārējo no­klusētu.
Redzot Žannu, es nodrebēju. No viņas bija atlikusi vienīgi ēna! Man bija grūti ticēt, ka šī vārgā, nevarīgi salīkusi meite­nīte ar skumjo seju ir tā pati Žanna d`Arka, kas, pilna kvēles un iedvesmas, neskaitāmas reizes bija manu acu priekšā auļo­jusi zem nāvējošu ložu lietus karaspēka priekšgalā…
Tagad, skatoties uz viņu, man sažņaudzās sirds.
Taču Košons palika ciets kā akmens. Viņš atkal noskaitīja vienu no savām liekulības un viltības pilnajām runām, teikdams Žannai, ka dažas meitenes liecības graujot reliģijas pamatus; redzēdams, ka viņa galīgi nepazīstot svētos rakstus, tas atvedis šurp gudrus un līdzcietīgus ļaudis, kas labprāt viņu pamācīšot, ja vien viņa to vēlēšoties. Košons sacīja tā:
— Mēs esam Baznīcas kalpi un saskaņā ar savu pienākumu, kā arī iekšējas dziņas mudināti, sagatavojušies darīt tavā labā visu, kas vien ir mūsu spēkos; mēs rūpējamies par tavas dvēse­les un tavas miesas glābiņu tāpat, kā būtu rūpējušies par sa­viem vistuvākajiem vai sevi pašu. To darīdami, mēs tikai seko­jam svētās Baznīcas piemēram, jo tā allaž ar atplestām rokām uzņem noklīdušās avis, kam labpatīk atgriezties.
Žanna tencināja viņu par šiem vārdiem un sacīja:
— Esmu slima un, kā redzams, drīz atvadīšos no pasaules. Ja dievs gribēs, lai nomirstu šeit, lūdzu atļaut man izsūdzēt grēkus un iet pie komūnijas, kā arī apglabāt mani svētītā zemē.
Košons noprata, ka nu viņam gadījusies pa rokai izdevība: miesās novārgusi, Žanna baidās, ka nomirs, grēkus neizsūdzējusi, un būs lemta elles mocībām. Tātad nu varēs vieglāk salauzt viņas nepakļāvīgo garu. Viņš atkal ierunājās:
— Ja gribi iet pie komūnijas, tev kā visiem krietniem kato­ļiem jāpakļaujas Baznīcai.
Viņš nepacietīgi gaidīja atbildi, taču tā parādīja, ka Žanna vēl arvien nepadodas. Viņa novērsās no Košona un gurdi iz­dvesa:
— Man vairāk nav ko sacīt.
Košons stipri saskaitās; viņš draudīgi pacēla balsi un teica: jo tuvāk Žanna esot nāvei, jo vairāk viņai jācenšoties izpirkt savus grēkus; ja viņa negribot paklausīt Baznīcai, tad viņas lūgums no jauna topot noraidīts. Žanna sacīja:
— Ja nomiršu cietumā, lūdzu mani apglabāt svētītā zemē; ja turpretī jūs manu lūgumu nevēlēsieties izpildīt, es nododu sevi sava Pestītāja rokās.
Tā tas turpinājās vēl kādu brīdi, un tad Košons atkal bargi pieprasīja, lai viņa nodod visus savus darbus Baznīcas tiesas ziņā. Bīskapa trakais niknums un draudi neko nepanāca. Žannas miesas bija kļuvušas vājas, taču gars palicis tas pats vecais Žannas d`Arkas gars. Tas deva viņai spēkus drosmīgai atbildei, ko šie ļaudis jau ne reizi vien bija dzirdējuši un kas viņu ausīm šķita tik nīstama.
— Lai nāk kas nākdams, es neteikšu un nedarīšu neko citu kā to, ko jau sacīju tiesā.
Cienījamie baznīcas kalpi, cits citu nomainīdami, mocīja nabadzīti ar spriedelējumiem, argumentiem un citātiem no svē­tajiem rakstiem un, to darot, visu laiku turēja viņas priekšā komūniju kā vilinājumu alkstošajai dvēselei, mēģinādami tā viņu uzpirkt: lai nodod savu misiju Baznīcas tiesai, citiem vār­diem — viņu tiesai. It kā viņi patiešām pārstāvētu Baznīcu! Taču viņu vārdi atsitās kā pret mūri. Būtu pajautājuši man, es to varētu pateikt jau iepriekš. Bet man jau nejautāja — es biju pārāk nenozīmīgs cilvēciņš.
Sarunas beigās viņi lika atskanēt briesmīgiem draudiem — draudiem, kas ticīgu katoli grūž izmisuma bezdibenī:
— Baznīca pavēl tev pakļauties. Ja tu neklausīsi, tā novēr­sīsies no tevis kā no neticīgās.
Būt izslēgtai no Baznīcas! No tās augstākās varas, kas tur savās rokās cilvēces likteņus; kuras varenība sniedzas pari pašu tālāko, debesīs mirdzošo zvaigznāju robežām; kura valda pār miljoniem dzīvajo un miljardiem to, kas šķīstīšanas kalna drebēdami gaida vai nu uz grēku izpirkšanu, vai mūžīgu pazu­šanu! Ja tā pievērš tev laipnu vaigu — tavā priekša atveras de­besu vārti; bet vajag tai tikai sadusmoties — un tu tapsi no­grūsts nedziestošajās elles liesmās; tās vara un spēks aizēno zemes valdnieku spēku, tāpat kā viņu varenums spej satriekt pīšļos nožēlojamu ciematiņu. Ja no tevis noversies tavs karalis — tev jāmirst, un tie nav joki; bet ja tevi atgrūž Roma, pamet Baznīca? Salīdzinājumā ar to nāve ir nieks, jebšu Romas dusmas notiesā tevi uz mūžīgu dzīvi — bet kādu dzīvil
Savā iztēlē jau redzēju ugunssārtos viļņus, kas skalojās bezgalīgajā liesmu jūrā; redzēju, kā, veltīgi cīnīdamās ar ban­gām, tajās grimst pazudināto dvēseļu melnās ēnas. Es zināju, ka Žanna domās skatīja šo pašu ainu, un nešaubījos, ka viņa būs spiesta padoties; es pat gribēju, lai viņa to dara — šie ļau­dis taču bija spējīgi savus draudus izpildīt un nolemt viņu mūžīgajām mokām — jā, viņi patiešām bija spējīgi izdarīt šādu nelietību.
Tomēr gaidīt un cerēt uz tādu rīcību bija muļķība. Jo Žanna d`Arka nepavisam nebija līdzīga citiem. Uzticība principam, uzticība patiesībai, uzticība savam vārdam — tas viss bija viņai jau asinīs, tā bija viņas neatņemama daļa. Viņa nespēja pār­veidot savu dabu un atkāpties no savas pārliecības. Viņa bija uzticības un nelokāmības iemiesojums. Kam viņa ticēja, pie tā turējās līdz galam, un viņas uzskatus nespēja iedragāt pat elle.

XVII NODAĻA
bezdibeņa malā redzam Žannu visā viņas diženuma

Gaidās pagāja vēl desmit dienas. Parīzes universitātē, šai visu gudrību un viedības citadelē, ievērojami teologi joprojām pļāpāja un spriedelēja par «Divpadsmit nepatiesiem apvaino­jumiem».
Šais desmit dienās man bija maz darba un es lielāko tiesu kopā ar Noelu klaiņāju pa pilsētu. Taču pastaigas mūs neiepriecināja — mēs bijām pārāk nomākti. Pār Žannu arvien vai­rāk sabiezēja draudīgi mākoņi. Mēs neviļus salīdzinājām savus likteņus ar viņējo; brīvību un saules gaismu — ar viņas cietuma važām un tumsu; mūsu draudzīgo kopību — ar viņas vientulību; visu, kas darīja mūsu dzīvi skaistu, — ar viņas smagajiem zau­dējumiem. Viņai, kas bija pieradusi pie brīvības, tagad vaja­dzēja no tās atteikties; viņai, kas bija uzaugusi zem zilajām debesīm, tagad dienu un nakti vajadzēja smakt dzelzs krātiņā kā zvēram. Viņa mīlēja gaismu — nu viņu turēja tumsā, kur tikko varēja atšķirt apkārtējos priekšmetus. Viņa bija radusi pie bezgalīgas skaņu dažādības, pie rosīgas dzīves līksmās mū­zikas — nu viņa dzirdēja tikai vienmuļos sargu soļus. Viņai patika runāties ar draugiem — tagad viņai nebija kam vārdu bilst. Viņai patika pasmieties — tagad viņas smiekli bija apklu­suši. Viņa bija dzimusi draudzībai, līksmam un mundram dar­bam, darbībai un rosmei — te turpretī bija tikai žņaudzoša smeldze, nogurdinoša bezdarbība, baigs klusums un nebeidzams smagu un bezcerīgu domu loks, kas vārdzināja smadzenes un plosīja sirdi. Jā, tas nozīmēja nāvi, dzīvam esot. Bija arī vēl citas mocības. Cietējai sievietei nepieciešama viņas māsu līdz­jūtība un aizgādnība, nepieciešamas tās maigās rūpes, ko sieviete var gaidīt tikai no sievietes. Taču Žanna visos šajos ilgajos drūmā ieslodzījuma mēnešos nebija redzējusi savā tuvumā ne­vienu sievieti. Kā viņu būtu iepriecējis kādas savas māsas vaigs!
Tas jums jāiztēlojas, ja gribat izprast Žannu d`Arku visā viņas diženumā. Tad jūs aptversiet, no kādas elles viņa ik dienas nedēļām un mēnešiem ilgi izgāja, lai viena pati mērotos spēkiem ar Francijas asākajiem prātiem, sagrautu viņu smalki jo smalki izdomātos plānus, viņu bezgala ļaunprātīgos izgud­rojumus, atklātu visus viņu rūpīgi maskētos slazdus un lama­tas, viestu apjukumu viņu rindās, atsistu viņu uzbrukumus un izietu kā uzvarētāja no visām kaujām — nelokāma savā ticībā, nesatricināmi pārliecināta par savu ideālu, nebaidīdamās spī­dzināšanas, nebaidīdamās sārta un atbildēdama visiem, kas viņai draudēja ar elles mokām: «Lai nāk kas nākdams — es pa­lieku pie sava un no tā neatkāpšos.»
Jā, ja gribat saprast Zannu visā viņas dvēseles cildenumā, visā viņas gudrības dziļumā un prāta skaidrībā, palūkojieties uz viņu tagad, kad viņa pilnīgi viena izcīna pēdējo ilgo kauju ne tikai ar Francijas asākajiem prātiem un plašāko erudīciju, bet arī ar pašu neģēlīgāko krāpšanu, pašu zemiskāko nodevību un visbriesmīgāko cietsirdību, kas vien jebkādā kristīgajā vai pagānu zemē iespējama.

XVIII NODAĻA notiesāta, taču nesalauzta

Kad desmit dienas pagāja, Parīzes universitāte pieņēma lē­mumu par Divpadsmit Punktiem. Žannu atzina par vainīgu vi­sos divpadsmit; viņai bija vai nu jāatsakās no saviem maldīga­jiem uzskatiem un jānožēlo grēki, vai arī jāstājas laicīgās tie­sas priekšā un jāsaņem sods.
Universitātes lēmums droši vien bija pieņemts jau pirms Divpadsmit Punktu piesūtīšanas, tomēr sprieduma formulējums prasīja divas nedēļas — no piektā līdz astoņpadsmitajam. Man šķiet, šo aizkavēšanos izraisīja divējādas grūtības.
1. Kas bija nelabie gari, kuri parādījās Žannai svēto iz­skatā?
2. Vai viņas svētie runāja tikai franciski?
Universitāte vienprātīgi atzina, ka ar Žannu runājuši elles izdzimumi, un to nu vajadzēja pierādīt. Tā arī augsti mācītie vīri darīja. Viņi noskaidroja, kas bijuši šie gari, un apsūdzības slēdzienā nosauca tos pat vārdos: Velials, Sātans un Begemots. Manī tas vienmēr viesis šaubas un neticību, kuras iemeslu es tūlīt paskaidrošu: ja Universitāte patiesi zinātu, ka Žanna re­dzējusi šos trīs un nevienu citu, tā noteikti palielītos, kā šīs ziņas iegūtas, un neaprobežotos vienīgi ar kailu apgalvojumu. Zannu taču spieda paskaidrot, kāpēc viņa neuzskata tos par velniem. Manuprāt, iepriekš minētā prasība būtu loģiska. Mā­cīto vīru nostāja man liekas nepamatota: viņi, proti, pavēstīja, ka Žannai parādījušies velni eņģeļu izskatā; visiem zi­nāms, ka velni tiešām var pie­ņemt šādu izskatu, un te nu Universitātei bija pilnīga tais­nība. Taču tālāko pierādīju­mu gaitā tā iestiga pretrunās: tā apgalvoja, ka pati spējot izzināt tādu parādību dabu, taču noliedza, ka līdzīga spē­ja varētu piemist meitenei, kurai nebija mazāk prāta par jebkuru no Universitātes spīdekļiem.
Mācītajiem doktoriem va­jadzēja pašiem redzēt šos ga­rus, lai izzinātu, kas tie ir, un, ja tie bija piekrāpuši Zannu, vai tad tā nebija liecība, ka mācītie savukārt var kļūdī­ties, jebšu Žannas saprāts un spriedumspējas nekādā ziņā nebija vērtējami zemāk par viņējo.
Kas attiecas uz kādu citu iemeslu, kas varbūt varēja izrai­sīt grūtības un aizkavēšanos, tad es pieskaršos tam vienīgi ga­rām ejot. Universitāte nolēma, ka Žanna zaimojusi dievu, apgal­vodama, ka viņas svētie runājuši franciski un nevis angliski un aizstāvējuši frančus. Manuprāt, mācītos teologus mulsināja šāds jautājums: viņi bija izlēmuši, ka Balsis nākušas no Sātana un diviem tā amata brāļiem; taču viņi bija arī nolēmuši, ka šīs Balsis neesot aizstāvējušas franču intereses, citiem vārdiem sakot, tās aizstāvējušas angļus, un, ja angļus, tad tās jāuz­skata nevis par velniem, bet par eņģeļiem. Citādi sanāk putra, bet Universitāte skaitījās visviedākais un mācītākais iestādī­jums pasaulē un savas reputācijas labad vēlējās rīkoties konsek­venti. Re, kāpēc tā tik daudz dienu nopūlējās, mēģinādama sa­skaņot pirmo punktu, kas vēstīja, ka Balsis nākušas no nelaba­jiem gariem, ar desmito punktu, kas apgalvoja, ka tie bijuši eņģeļi. Taču no šiem mēģinājumiem nācās atteikties. Izeju atrast neizde­vās. Tā nu arī palicis līdz šai dienai: pirmajā punktā Universitāte atzina Žannas garus par velniem, desmita­jā — par eņģeļiem, un šīs nesaskaņas nekādi nav novēršamas.
Universitātes sūtņi nogādāja lē­mumu Ruānā, atnesdami arī vēstuli Košonam, kurā bīskaps tika dāsni ap­veltīts ar uzslavām. Universitāte cil­dināja centību, ar kādu viņš pūlējies pierādīt tās sievietes vainu, «kura ar savu indi piesārņojusi visu Rietumzemju ticīgo prātus», un par algu so­līja viņam «goda kroni debesīs».
Un vairāk nekā? Kroni debesīs? Tas nu bija kas gaužām nedrošs — tikpat kā vekselis bez žiranta parak­sta. Ne vārda par Ruānas arhibīska­piju, kuras dēļ Košons bija pazudinā­jis savu dvēseli. Kronis debesīs! Pēc visiem grūtajiem pūliņiem tas viņam droši vien izklausījās kā ņirgāša­nās. Ko lai viņš debesīs darītu? Viņam taču tur neatrastos neviena paziņas.
19.maijā arhibīskapa pilī sapulcējās piecdesmit tiesnešu iz­lemt Žannas likteni. Daži bija par to, lai meiteni nekavējoties nodod laicīgajai tiesai, taču vairākums gribēja vēlreiz izmēģināt «lēnprātīgas pārliecināšanas» metodes.
Tāpēc 23.maijā šis pats tiesas sastāvs sapulcējās no jauna, un Žanna stājās tā priekšā. Ruānas kanoniķis Pjers Moriss grie­zās pie Žannas ar runu, kurā mēģināja pārliecināt meiteni glābt savu dzīvību un dvēseli, atsacīties no saviem maldiem un pa­klausīt Baznīcai. Runu viņš pabeidza ar baismīgiem draudiem: ja viņa stūrgalvīgi palikšot pie saviem ieskatiem, tad neglāb­jami tikšot pazudināta kā viņas dvēsele, tā, acīm redzot, arī miesa. Taču Žanna bija nelokāma. Viņa sacīja:
— Ja es būtu jau notiesāta un redzētu savā priekšā sārtu un bendi, kas gatavs to aizdedzināt, ja mani jau apņemtu lies­mas — arī tad es teiktu vienīgi to, ko jau sacīju tiesā, un ar šiem vārdiem uz lūpām nomirtu.
Iestājās dziļš klusums, kas valdīja krietnu brīdi.

BĪBELES PAMĀCĪBAS UN RELIĢISKĀ TAKTIKA

PĀRMAIŅAS, kurām bijusi pakļauta civilizācija un nacionā­lais raksturs, vienmēr notikušas ar visaktīvāko reliģijas līdz­dalību. Tā bijis kopš visas cilvēces vēstures sākuma un būs, bez šaubām, mūžīgi mūžos. Vismaz līdz tam laikam, kamēr cilvēks lēnas evolūcijas ceļā pārvērtīsies par kaut ko patiesi daiļu un cildenu; taču šim procesam vajadzēs vēl miljardiem gadu.
Kristīgā bībele savā būtībā ir aptieka. Tās zāļošanas un nozāļošanas līdzekļu sortiments paliek nemainīgs, mainās vienīgi to lietošanas metodes. Astoņpadsmit gadsimtu gaitā šīs pārmai­ņas bijušas tikko samanāmas. Metode palikusi tā pati alopātiskā — alopātiska visrupjākajā un nežēlīgākajā veidā. Truls un neizglītots eskulaps dienu un nakti vaiga sviedros bāza sa­vam pacientam mutē neticami milzīgas devas visriebīgāko zāļu, ko vien var atrast aptiekas noliktavās. Viņš laida tam asinis, lika bankas, deva vemšanas un caurejas līdzekļus, izraisīja siekalošanos un ne reizes neļāva sirdzējam izveseļoties no slimības un atgūt dabas dotos spēkus. Tādā garīgas traumas stāvoklī viņš turēja to astoņpadsmit gadsimtus, un visu šo laiku pacien­tam nebija nevienas gaišas dienas. Kas attiecas uz medikamentu krājumu, tad tas vienmēr sastāvēja pa pusei no postīgām vai novārdzinošām indēm, pa pusei no mierinošiem, dziedinošiem balzamiem. Starp citu, garīgais eskulaps, balstoties uz daudzgadīgu praksi, allaž izpalīdzējās tikai ar pirmajām un rezultātā spēja pacientam vienīgi kaitēt. To viņš arī darīja.
Nesen, jau mūsu gadsimtā, ārstniecības metodes ievērojami mainījās. Tiesa, tas notika gan galvenokārt jeb, pareizāk sakot, vienīgi Anglijā un Savienotajās Valstīs. Citās zemēs mūsdienu pacients vai nu lieto viduslaiku līdzekļus, tāpat kā agrāk, vai arī iztiek pavisam bez ārsta.
Zemēs, kur runā angļu mēlē, mūsu gadsimtā novērojamās pārmaiņas izraisīja pacienta dumpis pret dziedniecības meto­dēm; eskulaps vismaz šīs pārmaiņas nebija paredzējis. Slimais nolēma ārstēties pats, un eskulaps konstatēja, ka pacientu skaits katastrofiski krītas. Lai nepaliktu bez darba, viņš nolēma pār­veidot savu metodi, darīdams to pakāpeniski, ļoti nelabprāt un tikai tais gadījumos, kad apstākļi spieda. Pirmām kārtām viņš vairs neizsniedza elles liesmu un mūžīga lāsta devu ik dienas, bet parakstīja to slimajam tikai ik pārdienām. Pēc tam šīs zāles tika lietotas arvien retāk un retāk. Kad nu eskulaps bija aprobe­žojies ar svētdienām un nolēmis, ka tālāk vairs nav jāpiekāpjas, uzradās homeopāts, piespieda eskulapu vispār atsacīties no el­les un mūžīgā lāsta un ieveda to vietā kristīgu mīlestību, mieri­nājumu un priecinājumu, žēlsirdību un līdzjūtību. So līdzekļu baznīcas aptiekā allaž bija papilnam, un to zeltītie uzraksti īpaši dūrās acīs starp pretīgajiem caurejas līdzekļiem, vemšanas zā­lēm un indēm, kas bija sarindotas uz gariem plauktiem blakus iepriekš minētajiem balzamiem. Nebija jau arī farmaceitu vaina, ka tie netika lietoti, — tādas vienkārši bija ārstēšanas metodes. Baznīcas eskulaps, kas dzīvoja pirms piecdesmit gadiem, uzlū­koja visus savus astoņpadsmit gadsimtu laikā dzīvojušos priekš­tečus par pūšļotājiem; mūsdienu baznīcas eskulapa acīs viņa priekštecis, kas dzīvojis pirms piecdesmit gadiem, ir tāds pats pūšļotājs. Par ko reiz kļūs pašreizējais baznīcas eskulaps tāda cilvēka acīs, kurš pats sev būs garīgais ārsts? Evolūcija bija jau reāla tais laikos, kad Zeme, Saule un visas Saules sistēmas pla­nētas meteoru putekļu dūmakas izskatā lidoja pa gaisu, un, ja vien tā neapstāsies un neizrādīsies par tukšu izdomu, tad ir skaidrs kā diena, kāds liktenis sagatavots pašreizējam baznīcas eskulapam. Metodes, kuras izmanto baznīcas kalpi, ir visai interesantas, un to vēsture — saistoša. Romas baznīcai vienmēr bija savi vergi, kurus tā pirka un pārdeva, sankcionēdama un veicinā­dama vergu tirdzniecību. Ilgu laiku pēc tam, kad dažas kristīgās tautas savus vergus atbrīvoja, baznīca joprojām paturēja tos savā īpašumā. Bet vai gan var šaubīties, ka baznīca nemaz ci­tādi nevarēja rīkoties — baznīcas kalpi taču visu to darīja sa­skaņā ar tā kunga gribu, būdami turklāt viņa vienīgie pārstāvji zemes virsū, kā arī vienīgie pilntiesīgie un nemaldīgie bībeles tulkotāji. Pastāvēja svētie raksti, kurus varēja tulkot tikai tā un ne citādi; baznīcai mūžam bija taisnība; tā taču rīkojās, kā tai lika bībele. Pārliecināta par savu taisnību, baznīca daudzu gad­simtu gaitā ne reizi nepacēla balsi pret verdzību. Šodien mēs beidzot dzirdam, ka Romas pāyests pasludinājis vergu tirdznie­cību par grēku un pat sūta uz Āfriku sevišķu ekspedīciju, lai ap­turētu jaunu vergu ķeršanu. Tātad dogmas palikušas tās pašas, mainījusies tikai taktika. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēce nolēmusi pa­labot bībeli. Pati baznīca to nekad nedara, taču tanī pašā laikā nekad nepalaiž garām izdevību ielavīties notikumu rindas astes galā un piedēvēt sev cita nopelnus. Tieši tā šī gudriniece rīko­jas tagad.
Kristīgā Anglija 250 gadus atzina un atbalstīja verdzību, un tās svētie tēvi vienā mierā nolūkojās šai ainā, brīžam aktīvi piedalīdamies vergu tirdzniecībā, brīžam palikdami malā. Var, protams, apgalvot, ka mērķi, pēc kuriem Anglija dzinās, tirgo­damās ar vergiem, bija kristīgi mērķi un ka šim glītajam darbi­ņam piemita tīri kristīgs raksturs. Anglija vairāk par jebkuru citu valsti vaiga sviedros pūlējās vergu tirdzniecību pēc ilga sastinguma atkal atdzīvināt, un galu galā šis cienījamais amats kļuva gandrīz vai par tādu kā kristiešu monopolu, citiem vār­diem sakot, atradās vienīgi kristīgo zemju rokās. Angļu parla­menti vergu tirdzniecību atbalstīja un protežēja. Diviem angļu karaļiem piederēja vergu tirdzniecības sabiedrību pajas. Angli­jas pirmais profesionālais vergu mednieks, Džons Hokinss, kura piemiņu godā vēl šobaltdien, savas otrās ekspedīcijas laikā veica tik plaša vēriena postīšanas darbus, tik sekmīgi uzbruka ieze­miešu ciematiem, nodedzinādams tos līdz pamatam, tik veik­smīgi kropļoja, iznīcināja, ķēra un pārdeva verdzībā miermīlī­gos iedzīvotājus, ka Anglijas karaliene, mēma aiz sajūsmas, piešķīra viņam bruņinieka titulu — to pašu titulu, ar ko senos laikos tika apbalvoti viscildenākie cilvēki, kuri bija veikuši varoņdarbus kristīgajai ticībai par slavu. Jaunizceptais bruņinieks īsti angliskā vaļsirdībā un parupjā vientiesībā lika attēlot savā ģerbonī ceļos nokritušu, važās sakaltu nēģeru vergu. Sera Džona darbība bija patiesi kristīgs izgudrojums, un veselu tūkstošgades ceturksni šis asiņainais un briesmīgais monopols palika kristiešu rokās. Ar tā palīdzību sagrāva mītnes, izšķīra ģimenes, aizdzenot vīriešus un sievietes katru uz savu pusi, sa­dragāja neskaitāmas cilvēku sirdis — un visu to darīja tikai tā­pēc, lai kristīgās nācijas varētu dzīvot labklājībā un pārticībā, lai būtu iespējams celt kristīgās baznīcas un lai lēnprātīgā un žēlsirdīgā Pestītāja sprediķi izplatītos pa visu zemeslodi. Lai gan iepriekš neviens to nenojauta, tagad ir skaidrs, ka sera Džona kuģa nosaukums slēpa sevī pravietojumu. Jo šis kuģis saucās par «Jēzu».
Tomēr pienāca diena, kurā kāds nepilnvērtīgs angļu kristie­tis sacēlās pret verdzību. Interesants ir fakts, ka kristietis, kurš saceļas pret iesīkstējušu ļaunumu, gandrīz vienmēr ir nepiln­vērtīgs; viņš pieder pie kādas nenozīmīgas, visu nicinātas sek­tas. Iedegās nikna cīņa, taču beigu beigās no vergu tirdznie­cības bija jāatsakās. Bībeles pamācības palika, mainījās tak­tika.
Tālākais norisinājās kā parasti. Kāds anglis, kas apmeklēja mūsu zemi, — viens no tiem, kuri allaž redz skabargu cita acī, — svētās šausmās par mūsu verdzību izstiepa savas diev­bijīgās rociņas pret debesīm. Viņa bēdas nebija aprakstāmas, vārdos paudās bezgalīgs rūgtums un nicība. Tiesa, viņš gan ap­raudāja taisni mūsu vergus, kuru skaits nesniedzās pāri par pusotru miljonu, turpretī viņa Anglijai tās aizjūras īpašumos joprojām bija divpadsmit miljoni vergu; tomēr tas nebūt neap­valdīja viņa brēcienus, neapturēja asaru straumes, nemīkstināja nosodījuma bardzību. Viņš bija gluži kurls un akls pret faktu, ka ikreiz, kad mūsu senči centās atcelt verdzību, tieši Anglija lika viņiem visādus šķēršļus ceļā un satrieca mūsu plānus: tas viss taču bija jau sen pagājis un nepelnīja pat, ka to piemin.
Beidzot tomēr arī mēs pievērsāmies citai ticībai un sākām pacelt balsi pret verdzību. Visur atradās ļaudis ar mīkstām sirdīm, jebkurā mūsu zemes stūrī ar labu gribu varēja manīt kaut vai mikroskopisku mājienu, ka pieaug žēlums pret vergu. Ik­vienā stūrītī — izņemot baznīcu. Tiesa, galu galā nenocietās arī tā. Baznīca nekad nerīkojas citādi. Sākumā tā cīnās nikni un neatlaidīgi, bet vēlāk darās tāpat kā vienmēr — mēģina saķert kaut notikumu asti un vilkties tai līdzi. Verdzība sabruka. Raksti, kas to attaisno, palika, mainījās vienīgi taktika. Vairāk nekas.
Ilgus gadsimtus pastāvējušas raganas. Tā vismaz apgalvo bībele. Un tieši tā pavēl raganas iznīcināt. Tāpēc baznīca, kas 800 gadus bija šo pienākumu pildījusi gausi un nelabprāt, bei­dzot ķērās pie savas svētās misijas īstenošanas no visas tie­sas — ar karātavu, spīdzināšanas rīku un liesmojošu sārtu pa­līdzību. Deviņu gadsimtu laikā baznīca, diendienā pūlēdamās melnās miesās, iemeta cietumos, nodeva spīdzinātāju rokās, pa­kāra un sadedzināja veselas raganu armijas, šķīstīdama ar viņu grēcīgajām asinīm visu kristīgo pasauli, kamēr tā spīdēja un laistījās.
Taču pilnīgi negaidot izplatījās vēsts, ka nekādu raganu neesot un nekad arī neesot bijis. Saproti nu, vai smieties vai raudāt. Kas atklāja, ka raganu nav? Varbūt baznīcas kalpi? Nē, tie savu mūžu nav izdarījuši nekādus atklājumus. Sālemā garīdznieks ar aizkustinošu stūrgalvību joprojām turējās pie svētajiem rakstiem, kas aicina iznīdēt raganas, — turējās pie tiem pat pēc tam, kad draudzes locekļi, nolēmuši šoreiz aizmirst bībeli, ar asarām acīs nožēloja noziegumus un nežēlības, kuras bijuši spiesti izdarīt. Garīdznieks alka pēc jaunām asinīm, jau­niem atmaskojumiem, jaunām nežēlībām, taču viņa roku aptu­rēja — apturēja tieši tie draudzes locekļi, kam svētais gars ne­bija apgaismojis prātu. Skotijā kāds garīdznieks nogalināja ra­ganu jau pēc tam, kad tiesa bija atzinusi to par nevainīgu. Un, kad līdzcietīgākā laicīgā vara ierosināja izsvītrot no likumu krā­juma pretīgos punktus, kas vērsti pret raganām, uz karstām pē­dām bija klāt melnsvārči un ar saviem lūgumiem, asarām un lāstiem pūlējās piespiest pilsoņus tā nedarīt.
Raganu nav. Taču bībele, kas atzīst to esamību, paliek. Mai­nījusies vienīgi taktika. Nav nekādu elles uguņu, tomēr bībele joprojām biedē ar tām. Pirmais grēks izrādījies pasaciņa, bet bībele vēl arvien apgalvo, ka tas pastāv. Vairāk par divsimt pantu, kuri paredz nāves sodu, pazuduši no likumu krājuma, taču bībele, kas tos radījusi, paliek.
Vai gan nav jāpievērš uzmanība faktam, ka no visas bībeles izteicienu gūzmas, kam pieskārusies cilvēka rokas vadītā spalva, ne reizi nav izsvītrots labais un derīgais? Bet, ja tā, tad var ce­rēt, ka, izglītībai izplatoties arvien tālāk, cilvēks galu galā spēs uzlikt savas reliģiskās taktikas galvā kaut ko līdzīgu godprātī­bas oreolam.

SAVIENOTĀS LINČA VALSTIS

I

Un ta nu dižais Misuri štats ir kritis! Vairaki no ta dēliem piebiedrojušies linčotājiem, un kauna traips apklājis mūs visus. Sīs dēlu saujiņas nopelnu pēc par mums tagad radies noteikts uzskats, mums pielīmēta etiķete: sākot no šās dienas, mēs visas pasaules ļaudīm uz mūžu mūžiem būsim — «linčotāji». Jo cil­vēki vis neies ilgi galvu lauzīt — to viņi nav paraduši darīt, viņi paraduši secināt, pamatodamies uz vienu faktu. Viņi nesa­cīs: «Misurieši astoņdesmit gadus centušies iemantot cienījamu un godājamu pilsoņu reputāciju, un šie simt linčotāji kaut kur štata nomalē nav īsti misurieši: tie ir renegāti.» Nē, tāda vese­līga doma viņiem prātā vis nenāks; viņi paņems pāris netipisku piemēru, izdarīs glītu secinājumu un teiks: «Misurieši ir linčo­tāji!» Ļaudis neprot domāt, viņiem nav ne loģikas, ne mēra iz­jūtas. Skaitļiem viņu acīs nav nozīmes; tie viņiem neko neizsaka un neiedveš arī saprātīgus spriedumus. Cilvēki ir spējīgi, piemē­ram, apgalvot, ka visu Ķīnu neapšaubāmi pievērsīšot kristīgajai ticībai, turklāt tas notikšot visai drīz, jo ik dienas deviņi ķīnieši ļaujoties kristīties; tā runādami, viņi nepievērš ne mazāko uz­manību faktam, ka Ķīnā ik mīļu dienu dzimst trīsdesmit trīs tūk­stoši pagānu un ka šis apstāklis liek visai viņu argumentācijai saiet dēlī. Cilvēki sacīs: «Viņiem tur ir simt linčotāju, tātad mi­surieši ir linčotāji.» Visai būtiskais fakts, ka divarpus miljona misuriešu nepieder pie linčotāju skaita, viņu spriedumu ne­mainīs.

II

Ak, Misuri!
Traģēdija norisinājās netālu no Pīrssitijas, štata dienvidrie­tumu nomalē. Kādā svētdienā jauna baltā sieviete viena pati iznāca no baznīcas un drīz tika atrasta beigta. Jā, baznīcas tur ir; manā laikā ticība Dienvidos bija dziļāka un plašāk izplatīta nekā Ziemeļos; bez tam tā, šķiet, bija patiesīgāka un drosmī­gāka — un, pēc manām domām, tāda palikusi arī tagad. Tātad jauno sievieti atrada beigtu. Un, kaut gan baznīcu un skolu tanī apgabalā netrūkst, tauta sadumpojās: nolinčoja trīs nēģerus (no tiem divus sirmgalvjus), nodedzināja piecas nēģeru būdiņas un aizdzina uz mežu trīsdesmit nēģeru ģimeņu.
Netaisos kavēties pie iemesliem, kas dzina cilvēkus izdarīt noziegumu, jo tiem ar notikumu nav nekāda sakara; gribu vai­cāt sekojošo: vai slepkava pats var spriest tiesu? Jautājums ir gluži skaidrs un pareizs. Ja pierādīts, ka slepkava pārkāpis li­kuma prerogatīvu, atmaksādams par pašam nodarīto ļau­numu, — tad nav pat ko velti muti vārstīt: viņu neattaisnos i tūkstošiem iemeslu. Pīrssitijas iedzīvotājiem bija svarīgi iemesli — spriežot pēc dažiem sīkumiem, viņiem bija pats svarī­gākais iemesls, bet par to nav runa; viņi nolēma paši spriest tiesu, kaut gan saskaņā ar vietējiem likumiem upuris tik un tā būtu pakārts, ja arī notikumiem ļautu ritēt parasto gaitu, jebšu šinī apgabalā ir maz nēģeru, turklāt tie neieņem augstus amatus un nav pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu zvērinātos.
Kāpēc linčošana ar tās barbariskajiem atribūtiem kļuvusi dažos mūsu zemes stūros par iemīļotu paņēmienu, kā atriebt tā saucamo «parasto noziegumu»? Vai varbūt tāpēc, ka šis šaus­mīgais, pretīgais sods cilvēkiem šķiet uzskatāmāka mācība un iedarbīgāks iebiedēšanas līdzeklis nekā pakāršana cietuma pa­galmā bez lieciniekiem un jebkāda trokšņa? Normāli ļaudis tā, protams, nedomā. Tam neticētu pat mazs bērns. Tas zina, ka viss neparastais, kas izraisa skaļas valodas, tūlīt atradīs atdarinātājus, jo pasaulē ir pārāk daudz viegli ietekmējamu cilvēku, kurus vajag tikai mazliet uzkurināt, un viņi zaudēs pēdējās sa­prāta paliekas un sāks strādāt tādus brīnumus, kas citā reizē viņiem i sapņos nerādītos. Bērns zina: ja kāds nolēks no Bruklinas tilta, tad atradīsies cilvēks, kas rīkosies pēc minētā parauga; ja kāds iedomāsies mucā laisties lejup pa Niagāras ūdenskri­tumu, tad gadīsies ļaudis, kas gribēs darīt tāpat; ja kāds Džeks Sprandugriezējs kļūs slavens ar sieviešu nogalināšanu tumšās šķērsielās — viņam arī būs savi sekotāji; ja kāds cilvēks izdarīs atentātu pret karali un avīzes izbazūnēs to pa visu pasauli, tad valdnieku slepkavu drīz būs, ka biezs. Pat mazam bērnam zi­nāms, ka vajag tik kādam nēģerim izdarīt sensacionālu pārkā­pumu, kurš beidzas ar slepkavību, kad tūlīt satrauksies daudzu citu nēģeru prāti, un pirmais noziegums izraisīs veselu rindu to traģēdiju, no kurām sabiedrība tik ļoti grib izvairīties; ka ik­viens no šiem noziegumiem savukārt nesīs līdzi daudzus citus, un rezultātā nelaimes nevis mazināsies, bet gadu gadā tikai vai­rosies un vairosies; vārdu sakot, ka linčotāji paši ir savu sievu, meitu un māsu niknākie ienaidnieki. Bērns saprot arī, ka likumi, kurus mēs paši esam radījuši, pārvērš par atdarinātājiem ne vien atsevišķus cilvēkus, bet arī veselus ciematus un pilsētas, ka viens nolinčošanas gadījums, kas izraisījis plašas valodas, neizbēgami nesīs sev līdzi citas tādas pašas nežēlības visās ma­lās un stūros un ka ar laiku šie noziegumi kļūs par māniju, par modi — modi, kas ar katru gadu vērsīsies plašumā, līdzīgi epi­dēmijai aptverot arvien jaunus štatus. Linča tiesa jau bija sa­sniegusi Kolorādo, Kaliforniju, Indiānu, un nu tā ielavījusies — Misuri! Pilnīgi iespējams, ka es pieredzēšu dienu, kad Jūnionskvēra vidū Ņujorkā piecdesmit tūkstošu liela ļaužu pūļa priekšā sadedzinās nēģeri un tuvumā neatradīsies neviena likuma un kārtības sarga — ne šerifa, ne gubernatora, ne polismena, ne karavīra, ne garīdznieka.
«•Linčošanas gadījumu skaita pieaugums. 1900. gadā reģis­trēts par astoņām linča tiesām vairāk nekā 1899.gadā, un šo­gad, acīm redzot, to skaits būs vēl augstāks nekā pērn. Gads pašlaik tik tikko pāri pusei, bet zināmi jau astoņdesmit astoņi nolinčošanas gadījumi, turpretī visā pagājušajā gadā to bija simt piecpadsmit. Sevišķi aktīvi šai ziņā ir četri dienvidu štati — Alabama, Džordžija, Luiziāna un Misisipi. Pērngad Alabamā nolinčoti astoņi cilvēki, Džordžijā — sešpadsmit, Luiziānā — divdesmit un Misisipi — divdesmit. Tātad vairāk par pusi no­linčošanas gadījumu notiek šajos štatos. Šogad Alabamā notu­rētas jau deviņas linča tiesas, Džordžijā — divpadsmit, Lui­ziānā — vienpadsmit, Misisipi — trīspadsmit, kā redzam, atkal vairāk par pusi no visās Savienotajās Valstīs noturēto linča tiesu kopskaita.» (Čikāgas Tribune)
Pilnīgi iespējams, ka linčošanas gadījumu pieaugums iz­skaidrojams ar ļaudīm raksturīgo tieksmi atdarināt — ar to un vēl ar visai izplatīto cilvēcisko vājību: bailēm, ka no tevis nesāk vairīties un rādīt ar pirkstu, jo tu nerīkojies tā kā citi. To sauc par Morālo Gļēvulību, un tā ir dominējošā rakstura īpašība 9999 cilvēkiem no katriem desmit tūkstošiem. Neapgalvoju, ka būtu izdarījis kādu atklājumu, — sirds dziļumos ikviens aprobe­žotākais stulbenis zina, ka tas tā ir. Vēsture nepieļaus, lai mēs šo mūsu svarīgāko rakstura īpašību aizmirstu vai atstātu bez ievērības. Vēsture uzstājīgi un diezgan dzēlīgi mums atgādina, ka kopš pasaules radīšanas visus dumpjus pret cilvēka zemiskumu un apspiešanas kāri uzsācis vienīgais drosminieks no des­mit tūkstošiem, turpretī pārējie rimti sēdējuši un gaidījuši, un pievienojušies kustībai gausi, nelabprāt un tikai tad, kad drosminieks un viņa domubiedri no citiem desmit tūkstošiem aizrāvuši pārējos sev līdzi. Abolicionisti to atceras. Klusībā sa­biedriskā doma jau sen bija viņu pusē, taču ikviens baidījās to pavēstīt skaji, kamēr beidzot pēc kādas pazīmes nojauta, ka viņa kaimiņš slepenībā domā to pašu. Tad arī sacēlās lielais troksnis. Tā notiek vienmēr. Pienāks diena, kad tā notiks Ņu­jorkā un pat Pensilvānijā.
Uzskata — un runā, ka linčošana sagādājot cilvēkiem baudu, ka ļaudis priecājoties par iespēju pablenzt uz interesantu skatu. Taču tas nevar būt tiesa, pieredze liecina pretējo. Cilvēki, kuri dzīvo dienvidu štatos, veidoti no tādas pašas miesas un asi­nīm kā tie, kas dzīvo ziemeļos, bet lielum lielais vairums ziemeļ­nieku ir kārtīgi un sirsnīgi ļaudis, un tāda aina viņus dziļi un sāpīgi skumdinātu, un … viņi tomēr ietu to skatīties un izliktos, ka tā viņiem gaužām patīk, ja domātu, ka pretējā gadījumā sa­biedrība viņus nosodīs. Tādi mēs esam — un tur nu nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Citi dzīvnieki tādi nav, un tur mēs arī neko nevaram darīt. Viņiem nav Morālā Kritērija, mēs turpretī neva­ram no tā ne vaļā tikt, ne arī to pārdot kaut vai par pusvelti. Morālais Kritērijs iečukst mums, kas ir labs … un kā izvairīties no labiem darbiem, ja tie nav populāri.
Kā jau sacīju, daži uzskata, ka pūlis, kas salasās linčot, gūst no šā skata baudu. Tas, protams, nav taisnība, tam nav iespē­jams ticēt. Pēdējā laikā sākuši atklāti apgalvot (jūs ne reizi vien to varat lasīt presē), ka līdz šim mēs neesot pareizi sapra­tuši, kāds impulss mudinot linčotājus; liktenīgajos brīžos viņos nerunājot vis atriebes jūtas, bet vienkārši zvēriskas alkas redzēt cilvēku ciešanas. Ja tā būtu, tad ļaužu barus, kas bija par lie­ciniekiem «Vindzoras» viesnīcas ugunsgrēkam, redzētās šaus­mas būtu iesvēlušas kvēlā sajūsmā. Bet vai viņi jūsmoja? Tādas domas nevienam nenāks i prātā, šādu apvainojumu neviens ne­uzdrīkstēsies izteikt skaļi. Daudzi riskēja ar savām dzīvībām, glābdami bērnus un pieaugušos no bojā ejas. Kāpēc viņi to da­rīja? Tāpēc, ka par tādu rīcību neviens viņiem nepārmestu. Ne­kas viņiem nelika šķēršļus ceļā un nesaistīja rokas — viņi varēja sekot savas sirds aicinājumam. Bet kāpēc tad šādā gadī­jumā gluži līdzīgi ļaudis, sapulcējušies Teksasā, Kolorādo, Indiānā, stāv un skatās, kā linčo, visādi izrādīdami, ka šī aina sagādā viņiem bezgalīgu baudu, lai gan patiesībā viņiem ap sirdi ir skumji un smagi? Kāpēc neviens no šā bara nepaceļ ne pirkstu, nebilst ne pušplēsta vārda par zīmi protestam? Man šķiet — tikai tāpēc, ka tāds cilvēks izrādītos mazākumā: katrs baidās, ka blakus stāvošais viņu nosodīs, parastajam cilvēkam tas ir briesmīgāk par ievainojumu vai nāvi. Vajag tikai apga­balā izplatīties baumām par gaidāmu linčošanu, kad ļaudis jau jūdz zirgus un līdz ar sievām un bērniem traucas jūdzēm tālu, lai noskatītos šai teātrī. Vai tiešām tādēļ, lai noskatītos? .. . Nē, viņi brauc aiz tā vienkāršā iemesla, ka baidās palikt mājās: ja nu pēkšņi kāds ievēro viņu prombūtni un izsakās par viņiem nosodoši! Tam, rau, patiešām var ticēt, jo mēs visi zinām, kā paši izturētos pret tādu ainu un kā rīkotos līdzīgos apstākļos. Mēs neesam ne krietnāki, ne dūšīgāki par citiem un labāk ne­mēģināsim to slēpt.
Kāds Savonarola spētu ar vienu skatienu savaldīt vai iztrenkāt linčotāju pūli; to spēj arī Merils un Belots[17]. nav tāda pūļa, kas nedrebētu, ieraugot cilvēku, kurš pazīstams ar savu aukstasinību un vīrišķību. Bez tam linčotāju bars mēdz izklīst ar prieku, jo jūs neatradīsiet tajā i desmit cilvēku, kam labāk gribētos atrasties visur citur, tikai ne tur, un kas, protams, te arī neatrastos, ja vien viņiem pietiktu dūšas to nedarīt. Būdams vēl zēns, redzēju kādu drosminieku indīgi nolamājam sanākušo pūli un piespiežam to izklīst, kamēr vēlāk Nevadā biju aculieci­nieks skatam, kā plaši pazīstams bandīts piespieda divsimt cil­vēkiem sēdēt kā piekaltiem degošā mājā, kamēr viņam beidzot labpatika atļaut šiem nabadziņiem aiziet. Ja cilvēks nav zaķpastala, viņš var viens pats aplaupīt veselu pasažieru vilcienu, un, ja viņš ir tikai pa pusei zaķpastala, viņš var apturēt dili­žansu un aptīrīt visus braucējus.
Tātad iznāk, ka linčošanu iznīdēt var šādi: katrā sabiedriskā kopienā, kas aplipināta ar šo bacili, nometināt pa drosminie­kam, kurš izvilktu dienas gaismā, pamudinātu un atbalstītu dziļu sašutumu pret linčošanu, jo nevaram šaubīties, ka šāds sašutums slēpjas ikviena cilvēka sirdī. Tad šīs kopienas atradīs atdarināšanai piemērotāku priekšmetu, jo tās sastāv no cilvē­kiem, kuri, protams, spiesti kādu atdarināt. Bet kur tādus dros­miniekus lai rod? Te jau ir tas āķis, jo uz zemeslodes labi ja atradīsies simti trīs tādu vīru. Ja vajadzētu cilvēkus, kam piemīt tikai fiziska drosme, tad uzdevums būtu viegli atrisināms — tādu ir, cik lien. Kad Hobsons teica, ka viņam vajadzīgi septiņi brīvprātīgie, kas dotos līdzi, patiesību sakot, drošā nāvē, tad at­saucās četri tūkstoši cilvēku, faktiski visa flote, jo ļaudis zināja, ka pasaule tādu rīcību atbalstītu. Turpretī, ja draugi un biedri, kuru atzinību matroži tik augstu vērtē, būtu Hobsona plānu iz­smējuši un izsvilpuši, viņš nesavāktu i septiņus.
Nē, pamatīgi apsverot, mans projekts nekur neder. Kur ņemt gara drosminiekus? Mums nav materiāla, no kura izkaļ cilvēkus ar vīra dūšu, šai ziņā mēs esam nabagi. Mums ir tie divi šerifi Dienvidos, kas … bet ko tur runāt — tik un tā visai zemei ar viņiem nepietiks; lai labāk paliek savās vietās un rūpējas par pašu ziņā nodotajiem apgabaliem.
Ak, ja mums būtu vēl kaut trīs vai četri tāda kaluma šerifi! Vai tas palīdzētu? Domāju, ka jā. Mēs taču visi esam atdarinātāji: varonīgo šerifu piemēram sekotu citi, kļūt par bezbailīgu šerifu būtu tikpat kā likums, un uz cilvēku, kam šādu īpašību trūktu, skatītos ar nosodījumu, no kura visi tā cenšas izvairī­ties; iesakņotos paraža, ka cilvēkam šai amatā jābūt drošsirdī­gam, drosmes trūkumu pielīdzinātu negodam: tādā ceļā arī jauniesauktā bailes ar laiku nomij vīrišķība. Tad nebūs vairs linča tiesas, nebūs zvēriska pūļa un…
Tas viss ir ļoti labi, taču katram pasākumam vajadzīgi iero­sinātāji, un kur mēs tos ķersim? Vai lai meklējam ar sludinā­juma palīdzību? Labi, ieliksim sludinājumu.
Pagaidām tomēr uzmetīšu vēl citu plānu. Ņemsim un atsauk­sim amerikāņu misionārus no Ķīnas un ierosināsim, lai viņi zie­dojas cīņai pret linča tiesām. Tā kā ikviens no Ķīnā strādājoša­jiem tūkstoš piecsimt vienpadsmit misionāriem gada laikā pievērš kristietībai divus ķīniešus, turpretī ik dienas pasaulē uz­rodas trīsdesmit trīs tūkstoši pagānu[18], tad vajadzēs vairāk par miljonu gadu, lai atgriezto skaits atbilstu piedzimušo pagānu skaitam un lai Ķīnas «kristīšana» kļūtu saskatāma ar neapbru­ņotu aci. Tātad, ja varam piedāvāt mūsu misionāriem tikpat plašu darba lauku dzimtenē, turklāt šis pasākums prasīs mazāk izdevumu un būs pietiekami bīstams, kāpēc gan viņiem neat­griezties un neizmēģināt laimi savās mājās? Tas būtu taisnīgi un pareizi. Ķīniešus visi uzskata par brīnumjauku tautu — go­dīgu, kārtīgu, čaklu, labsirdīgu un tā tālāk. Tāpēc viņi jāliek mierā — viņi jau tā ir pietiekami labi. Bez tam taču katram jaunatgrieztajam draud briesmas: inficēšanās ar mūsu civili­zāciju. Mums nekaitētu būt piesardzīgākiem. Nekaitētu labi ap­svērt, pirms pakļaujam sevi tādam riskam — jo vajag tik pa­darīt Ķīnu par civilizētu zemi, kad atcivilizēt atpakaļ to vairs nevarēs. Mēs turpretī to nemaz neesam apdomājuši. Tāpēc jā­padomā, kamēr vēl nav par vēlu. Mūsu misionāriem atklāsies, ka Amerikā darba netrūkst ne vien 1511, bet pat 15 011 cilvē­kiem. Lai izlasa šeit citēto telegrammu un izlemj, vai viņiem Ķīnā gadīsies kāds gardāks kumoss. Sī telegramma sūtīta no Teksasas:
«Nēģeri pievilka pie koka un uzrāva zarā. Viņam zem kājām sakrāva malkas un žagaru kaudzi un iededza lielu ugunskuru. Tad kāds piezīmēja, ka nevarot ļaut nēģerim tik ātri izlaist garu; melno nolaida zemē, un pāris cilvēku pa to laiku devās uz jūdzes divas atstato Deksteru, lai padabūtu pet­roleju. Ugunskuru aplēja ar petroleju, un uzsākto noveda līdz galam.»
No sirds lūdzam misionārus atgriezties un palīdzēt mums šinī nelaimē. To prasa viņu patriotiskais pienākums. Mūsu zeme pašlaik atrodas bēdīgākā stāvoklī nekā Ķīna; viņi ir mūsu tau­tas brāļi, un dzimtene šai grūto pārbaudījumu stundā karsti ilgojas pēc viņu palīdzības. Viņi zina, ko darīt, turpretī mūsu tauta to nezina. Viņi ir pieraduši pie ņirgām, apsmiekla, zākāšanās un briesmām; mūsu pilsēta pie visa tā nav radusi. Viņi labi pazīst mokas, un tikai cilvēks, kas gatavs likt galvā mo­cekļa vainagu, spēj stāties pretī linčotāju pūlim, spēj to saval­dīt un piespiest izklīst. Viņu spēkos ir glābt savu zemi; mēs lūgtin lūdzam viņus atgriezties un to izdarīt. Mēs aicinām vi­ņus vēl un vēlreiz pārlasīt telegrammu no Teksasas, iztēloties šo ainu un ar prātu to pārdomāt, tad pareizināt ar 115, pieskaitīt 88, nostādīt šīs 203 dzīvās lāpas rindā — tā, lai ap katru paliktu 600 kvadrātpēdu brīvas telpas, kur novietoties 5000 skatītājiem, kristīgajiem amerikāņiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem, jaunekļiem un jaunavām. Lai viņi lielāka efekta labad iztēlojas, ka viss notiek naktī nolaidenā līdzenumā, kas pamazām vijas kalnup, tā ka stabu rinda paceļas arvien augstāk un augstāk un acs spēj aptvert visu divdesmit četras jūdzes garo uguns­kuru virkni, kurā liesmo cilvēku miesas. (Ja mēs izvietotu šos sārtus pilnīgi lēzenā vietā, tad nevarētu redzēt rindas galu, jo zemes virsmas izliekums apslēptu to mūsu skatieniem.) Un, kad nu viss būs gatavs un sabiezēs tumsa, un iestāsies mēms klu­sums, — nedrīkst dzirdēt ne skaņu, izņemot nakts vēsmas žēlās raudas un nelaimīgo upuru nomāktās elsas, — tad lai visi šie moku sārti, kas, aplieti ar petroleju, iestiepjas tālē, reizē uz­liesmo un uguns kopā ar pirmsnāves ciešanu vaidiem lai ceļas tieši pret debesīm un sasniedz visuaugstā troni.
Skatītāju sapulcējies vairāk par miljonu, ugunskuru blāzma liek neskaidri iznirt no tumsas piectūkstoš baznīcu smailēm. Ai labais misionār, ai līdzjūtīgais misionār, atstāj Ķīnu, brauc mājās un atgriez šos kristiešus!
Manuprāt, vienīgie, kas varbūt var apturēt šī asiņainā ne­prāta epidēmiju, ir bezbailīgie cilvēki, kuri spēj drosmīgi stāties pretī pūlim; un, tā kā šie ļaudis top kaldināti tikai briesmu atmosfērā, rūdoties cīņā ar dažādiem draudiem, tad visdrīzāk viņus varēs sastapt to misionāru vidū, kuri pēdējos pāris gados svīzdami ņemas pa Ķīnu. Amerikā viņus gaida īsts līdums, te pietiks ko darīt vēl daudziem simtiem un tūkstošiem misionāru, un viņu rīcības joma kļūst jo dienas jo plašāka. Vai mēs tādus cilvēkus atradīsim? Var pamēģināt. Septiņdesmit piecu miljonu amerikāņu vidū taču jābūt vēl kādiem Meriliem un Belotiem, un saskaņā ar likumiem, kurus mēs paši esam radījuši, ikviens paraugs modinās patlaban vēl saldā miegā dusošos bruņiniekus, kas pieder pie viena un tā paša diženā ordeņa, un izbīdīs tos cīņas pirmajās rindās.

PAR SMAKĀM

BEIDZAMAJĀ «Independent» numurā cienīgtēvs Tolmedžs no Bruklinas izsakās par smakām šādi:
«Man ir draugs, krietns kristietis; ja viņš sēž baznīcā pir­majā solā un tanī brīdī pa pakaļdurvīm ienāk kāds strādnieks, viņš tūlīt to sajūt. Pārmest manam draugam pārāk asu ožas spēju būtu tikpat nesaprātīgi, cik pērt pointeru par to, ka viņš samana smakas labāk par muļķa sētas suni. Ja ikviena baznīca kļūtu pieejama visiem un ikdienišķie cilvēki pilnīgi sajauktos ar neikdienišķajiem, tad pusei kristīgās pasaules mūžam nāktu vē­miens. Un, ja jums ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nela­bām smakām, tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar jūsu evaņ­ģēlija sludināšanu.»
Mums ir pamats domāt, ka arī strādnieku cilvēki tiks para­dīzē; tāpat tur nokļūs krietns skaits nēģeru, eskimosu, Ugunszemes iedzīvotāju, arābu, daži indiāņi un varbūt pat spāņi un portugāļi. Dievs ir spējīgs uz jebko. Visi šie ļaudis būs mums blakus paradīzē. Bet — ak vai! — baudīdami viņu sabiedrību, mēs zaudēsim doktora Tolmedža sabiedrību. Un tas nozīmē, ka mums būs jāatsakās no cilvēka, kurš spētu piešķirt debesīm vairāk īstena «smalkuma» nekā jebkurš cits mirstīgais, ko Bruklina varētu ziedot tik cēlam mērķim. Un vispār — kas būs mū­žīgā svētlaime bez doktora? Protams, svētlaime tā būs, to mēs jau tā labi zinām, bet vai tā bez viņa būs distinguevai tā būs recherche2 ? Svēto Mateju ar basām kājām, svēto Jeremiju ar kailu galvu, rupjā paltrakā līdz papēžiem, svēto Sebastjānu tik­pat kā pliku — tos jau nu mēs redzēsim un varēsim ap šo skatu acis pamielot, bet mums taču trūks frakas un zamša cimdu, un vai tādā gadījumā mēs ar rūgtu nožēlu nenovērsīsimies no Aus­trumu viesiem un neteiksim viņiem: «Viss jau ir labi un jauki, bet jums vajadzētu kaut ar acu kaktiņu palūkoties uz Tolmedžu no Bruklinas! …» Baidos, ka aizsaulē mums nebūs arī «krietnā kristieša», mistera Tolmedža drauga. Patiesi, ja viņš tur sēdētu, dieva troņa slavas apspīdēts, un vārtsargs tobrīd ielaistu, teik­sim, Bendžeminu Franklinu vai kādu citu darba vīru, šis «draugs» ar viņam piemītošajām spožajām iedzimtajām spē­jām (kas ārkārtīgi pastiprināsies, atbrīvojoties no miesas va­žām) samanīs viņu, tiklīdz kaut drusku paošņās gaisu, tūlīt pa­cels cepuri un pateiks sveiki.
Pēc visām pazīmēm spriežot, cien. Tolmedžs veidots no tās pašas mīklas kā viņa priekšteči draudžu ganīšanas jomā; un tomēr uzreiz manāms, ka starp viņu un Pestītāja pirmajiem mācekļiem jābūt kaut kādai atšķirībai. Varbūt svarīgs ir ap­stāklis, ka tagad, deviņpadsmitajā gadsimtā, doktoram Tolmedžam ir priekšrocības, kādas Pāvilam, Pēterim un citiem nebija un nevarēja būt. Viņiem trūka spoža lakojuma, smalku manieru un pārākuma sajūtas, un tas neviļus duras acīs. Viņi dziedināja visnožēlojamākos nabagus un ik dienas saskārās ar cilvēkiem, kas smirdēja jau pa gabalu. Ja šo piezīmju varonis būtu kāds no pirmajiem izredzētajiem — viens no divpadsmit apustuļiem, viņš neparko negribētu pievienoties pārējiem, jo nespētu panest zivju smaku, kas vēdīja no dažiem viņa biedriem, kuri bija at­nākuši no Galilejas jūras krastiem. Viņš būtu nolicis pilnvaras, pauzdams savu sašutumu gandrīz tādos pašos izteicienos, kādi lietoti iepriekš minētajā fragmentā. «Skolotāj,» viņš sacītu, «ja tev ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nelabām smakām,

1 Izsmalcināts. (Franc.)
2 Neparasts, vienreizīgs. (Franc.) tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar evaņģēlija sludināšanu.» Viņš ir skolnieks, kas laikus brīdina savu skolotāju; nelaime ti­kai, ka viņš to dara nevis pirmajā, bet deviņpadsmitajā gad­simtā.

Interesanti, vai mistera Tolmedža baznīcā ir koris? Un, ja ir, vai tam kādreiz gadās krist tik zemu, ka būtu jādzied korālis, kas satur rupju atgādinājumu par strādniekiem un amatnie­kiem:
Ai namdara dēls! Jel pieņem Šo darbu, ko nesu tev.
Un vēl — vai iespējams, ka nepilnu divu desmitu gadsimtu laikā dižais un varonīgais kristiešu gars, kas nicināja pat sārtu, krustu un cirvi, ir tik nožēlojami izlutis, ka liecas un lūst no nelabām smakām? Nespējam tam ticēt par spīti cienījamā dok­tora un viņa drauga piemēram.

SVARĪGA SARAKSTE

starp misteru Marku Tvenu (Sanfrancisko) un viņa svētibu teoloģijas doktoru bīskapu Kondoru1 (Ņujorka), viņa svētibu Filipsu Bruksu (Filadelfija) un viņa svētibu doktoru Ķamingsu (Čikāga) sakarā ar Žēlsirdības katedrāles priekšnieka vakantās vietas aizpildīšanu

Jau sen ar dziļu interesi vēroju mēģinājumus pieaicināt iepriekš minētos cienījamos garīdzniekus — pareizāk sakot, kādu no viņiem — par dievvārdu turētājiem lieliskajā Sanfran­cisko templī, kas nes Žēlsirdības katedrāles vārdu. Kad redzēju, ka visi baznīcas padomes pūliņi neved nekādā galā, uzskatīju par savu pienākumu iejaukties un, laižot darbā personisko ietekmi (lai kāda tā ari būtu!), atbalstīt šo cildeno pasākumu. To darīdams, necentos iztapt baznīcas padomei un nedzinos ne pēc kādiem savtīgiem mērķiem, par ko pietiekami skaidri lie­cina fakts, ka neskaitos Žēlsirdības katedrāles draudzes locek­lis, nekad neesmu par iepriekš minēto jautājumu apspriedies ar baznīcas padomi, kā arī netiku pat ieminējies par savu vēlēša­nos rakstīt garīdzniekiem. To, ko darīju, darīju no brīvas gribas, bez jebkādiem un jebkuriem lūgumiem; manu rīcību diktēja tīri altruistiski nodomi un simpātijas pret Žēlsirdības katedrāles draudzes locekļiem. Par saviem pakalpojumiem negaidu algas, man vajadzīga vienīgi tīra sirdsapziņa, mierīga pārliecība, ka esmu cik vien labi spēdams pildījis savu pienākumu.

M. T.

Starp mani un doktoru Kondoru notika šāda vēstuļu ap­maiņa.

Mana vēstule viņa svētībai Kondoram:

Sanfrancisko 1865. gada martā
Dārgais doktor!

Cik zinu, Jūs esat telegrafējis Žēlsirdības katedrāles pado­mei, ka atsakāties braukt uz Sanfrancisko ieņemt katedrāles priekšnieka amatu, jo nepiekrītat Jums piedāvātajiem noteiku­miem — 7000 dolāriem gadā; šajā sakarā nolēmu pats griezties pie Jums ar vēstuli. Paklusām teikšu (skaļi par to nav ko pļā­pāt, lai neviens — ne čiku, ne grabu!): ņemiet savu cisumaisu un joziet šurp, es visu lieliski nokārtošu. Padome vienkārši mā­nījās; tā saprata, ka 7000 dolāru Jūs neapmierinās, bet domāja, ka Jūs noteiksiet savu cenu un ar Jums varēs padiņģēties. Ta­gad es pats ķeršos vērsim pie ragiem, pamatīgi sapurināšu visus cienīgtēvus, un rezultātā Jūs te pusgada laikā nopelnīsiet vairāk nekā Ņujorkā veselā gadā. Es zinu, kā to dara. Vietējā garīdz­niecība un sevišķi viņa svētība doktors Vadsvorts un viņa svē­tība misters Stebinss no manis raustās: es rakstu viņu vietā sprediķus (tas, starp citu, publikai nav zināms, un es lūdzu to arī neizpaust!) un varu jebkurā brīdī pielauzt viņus visus prasīt algas piemaksu.
Jūs būsiet ar šo vietu apmierināts. Tā ir krietni pievilcīgāka par visām citām, kādas man pazīstamas. Pirmkārt, te paveras grandiozs darba lauks: grēcinieku ir, cik uziet. Pietiek izmest tīklu, un loms Jums nodrošināts; taisni brīnums — pats garlai­cīgākais no garlaicīgajiem, pats nodrāztākais sprediķis liks atkulties pie Jums ne mazāk par pusduci grēku nožēlnieku. Ticiet man, Jūs te gaida visai rosīga darbība, pie tam Jums pašam ne­maz nebūs daudz jānopūlas. Minēšu šādu piemēru: reiz uzcepu bīskapijas baznīcas mācītājam galīgi murgainu, bezjēdzīgu sprediķi — diez vai Jūs tādu kādreiz būsiet dzirdējis, — un viņš uzreiz saķēra septiņpadsmit grēkagabalu. Tad es sprediķi maķe­nīt pārtaisīju, lai tas derētu metodistiem, un viņa svētība To­mass nozvejoja vēl vienpadsmit nogrēkojušos. Daudz nedomā­dams, pārgrozīju uz ātru roku atkal dažus sīkumus, un Stebinss tūlīt pievērsa pāris cilvēku savai — unitāriešu ticībai; tad nu es arī nepalaidos slinkumā, apstrādāju muldējumu vēlreiz, un dok­tors Vadsvorts izmantoja to tikpat veiksmīgi kā manus visla­bākos sacerējumus šai žanrā. Tā sprediķis ceļoja no vienas baz­nīcas uz otru, ikreiz mainīdams ietērpu, lai atbilstu attiecīgajam reliģiskajam klimatam, kamēr beidzot apstaigāja visu pilsētu. Tā darbības laikā mēs par visiem kopā saķērām simt astoņ­padsmit jo negantu grēcinieku, kas atradās tiešā ceļā uz elli.
Jūs tūlīt redzēsiet, ka darbs te ir viegls: viens no draudzes locekļiem paziņo, kāds korālis jādzied, otrs skaita lūgšanu, tre­šais lasa nodaļu no evaņģēlija, Jums atliek tikai nosprediķot un nomurmināt liturģiju, patiesību sakot, ne nomurmināt, bet no­dziedāt. Te pieņemts stiept liturģiju pa katoļu modei; starp citu, tas izklausās jaukāk un patīkamāk par murmināšanu. No dzie­dāšanas nebaidieties: iemācieties kādu vienkāršu meldiņu — šai nodarbībai nav vajadzīga labāka dzirde un dziļāka muzikālā izglītība kā vien tāda, lai pie mums Ņujorkā nokliegtu: «Aplok­snes ar līmi, divi duči par čet-riem cen-tiem!» Man patīk, ja liturģiju dzied. Kaut arī velkamais ir drusku vienmuļš, rezultāts kā par brīnumu — lielisks. Tā, piemēram, visi taču zina, ka Ķīpa cienīgtētiņam meldiņš iet pavisam greizi, un tomēr viņu nosūtīja uz Eiropu mācīties dziedāt. Tātad saku Jums vēlreiz: darba te nav gandrīz nekāda, sprediķi un liturģija — vairāk pie­nākumu Jums nebūs; un, runājot starp mums, doktor, ja Jūs pratīsiet izmantot populāru, pazīstamu dziesmiņu motīvus, tad varat būt gandrīz drošs, ka sacelsiet te sensāciju. Man šķiet, varu Jums to ar mierīgu prātu apsolīt. Ja mācēsiet ieviest litur­ģijas meldiņā patīkamu dažādību, tad nešaubos, ka tas pievēr­sīs Jums ticīgo uzmanību vairāk par daudziem citiem Jūsu talantiem.
Sprediķot te ir vienkāršāk par vienkāršu. Stiepiet tik šurp pilnu mucu savu veco, no modes izgājušo sprediķu — te viss ies no rokas.
Atrakstiet man, Kondor, pāris rindiņu; kaut arī neesmu ar Jums pazīstams, tikai dzirdējis, ko par Jums runā, tomēr Jūs esat man simpātisks. Par algu neraizējieties, es visu nokārtošu. Starp citu, baznīcas padome lai par mūsu saraksti neko nezina. Es, redziet, nepiederu pie katedrāles draudzes locekļiem, un padome var brīnīties, kāpēc izrādu tik naigu centību; taču, lieku roku uz sirds, pašlaik esmu pavisam brīvs, un tas man nav ne­kāds darbs, bet tīrā bauda. Gribu tikai vienu: lai Jūs saņemtu to, kas Jums pienākas. Un es to panākšu, lai tur vai kas! Izgro­zīšu visu uz goda, esmu slīpēts zellis, zinu ik pēdējo caurumu, kur ielīst, lai gan pēc skata to varbūt par mani nevarētu sacīt. Un, kaut arī nepiederu pie tā saukto izredzēto skaita, ļoti inte­resējos par šādām būšanām un netaisos stāvēt malā un vienal­dzīgi noskatīties, kā cilvēki mēģina Jūs atvilināt šurp par no­žēlojamiem 7000 dolāriem! Atbildēju padomei it kā Jūsu vārdā, ka Jūs pieprasāt ne mazāk par 18 000, jo savā pilsētā varat dabūt visus 25 000. Tāpat devu padomei mājienu, ka esmu saru­nājis rakstīt Jums sprediķus, — domāju, ka tas radīs labu iespaidu, — te taču, zināt, katram sīkumam ir sava nozīme! Tā­tad posieties ceļā, nešaubos, ka viss būs labi. Kreklus varat pat nevest, man pietiks diviem. Neesmu skops, par to Jus varēsiet pārliecināties: es valkāšu Jūsu uzvalkus, un Jūs izmantojiet, lūdzu, manējos, dzīvosim kā brāļi. Ja man kāds iepatīkas, tad iepatīkas pa īstam, un es viņa dēļ esmu gatavs vai ugunī lēkt. Visi mani draugi Jūs iemīlēs un uzņems kā vecu paziņu. Es ik­vienu no viņiem stādīšu Jums priekšā, un Jūs jutīsieties viņu vidū kā niere taukos. Uz viņiem var paļauties. Pietiks Jums pa­rādīt uz kādu ar pirkstu: sak, re, kāds nesimpātisks ģīmis, un viņi vienā acumirklī aizžmiegs tam dziesmu.
Steidzieties pie mums, Jūsu svētība! Es jūs sagaidīšu un no­gādāšu tiešā ceļā pie manis. Dzīvojiet manā pajumtē, cik sirds lien, neņemšu no Jums ne centa.

Marks Tvens.

Kondora atbilde:

Ņujorkā 1865. gada aprīli
Mans dārgais Mark!

Lai gan agrāk par Jums netiku dzirdējis, taču, saņemot Jusu laipno vēstuli, man šķita, ka esam pazīstami jau veselu mūžību. Cik labi Jūs izprotat mūs, tā kunga tīrumu arājus, kā jūtat līdzi mūsu cīņā par eksistenci! Lai Dievs Jūs svētī par Jusu šīs­zemes darbiem; Jūs gaida alga viņā saulē. Ļoti nožēloju, ka ne­varu pie Jums aizbraukt; tagad saprotu, cik laimīgs var justies godīgs darba vīrs, ja dabū pastrādāt Sanfrancisko! Taču liktenis lēmis citādi, un es pienācīgā pazemībā tam pakļaujos. Netaisījos galīgi atteikties no Jūsu vietas, bet gribēju tikai, grēcīgā mēlē izsakoties, maķenīt uzsist sev cenu. Tādi centieni ir likumīgi un taisnīgi, jebšu runa neiet tikai par mani, bet arī par tiem, kuru dzīvība un labklājība atkarīga no manis. Varbūt Jūs atceraties, kā reiz atbildēju baznīcas padomei, kurai sakarā ar savu lielo ģimeni lūdzu paaugstināt algu, bet padome, atsaukdamās uz evaņģēliju, lūgumu noraidīja: sak, Dieva roka pati parūpēšoties par debesu lidoņiem, par jaunajiem vārnulēniem. Es uz to jautri un brīvi atteicu, ka attiecībā uz mazajiem kondorēniem tā nekur nav sacīts. Biju toreiz ļoti priecīgs par savu atjautību un ne reizi vien atcerējos to, kad bija bēdīgi ap sirdi un visa pasaule izskatījās skumja un drūma; labprāt atceros to pat tagad.
Kā jau teicu, nebūt negribēju, lai manu atteikšanos uzskata par galīgu, taču apstākļi izlēma manā vietā. Pirms kāda laika atsacījos no savas draudzes Baltimorā, kur man maksāja ļoti pieklājīgi, un devos uz Ņujorku — paskatīties, kā tur veicas ar baznīcas būšanām. Un, varat iedomāties, ceļš man pašķīrās krietni labāk, nekā biju gaidījis. Izmeklēju pašus daiļskanīgā­kos no saviem vecajiem sprediķiem, kurus visi sen bija aizmir­suši, un reizi nedēļā noskaitīju kādu no tiem šejienes Marijas Pasludināšanas baznīcā. Seno sprediķu gars atdzima un, ielijis ticīgo sirdīs, uzdzirkstīja kā vecs, labs vīns, kas ieplūdina no­gurušajās miesās jaunus spēkus. Panākumi bija gluži neticami. Un, kad vēl piedevām pienāca aicinājums no Sanfrancisko, kas bija ārkārtīgi savlaicīgs, manas akcijas sakāpa pavisam augstu. Visi tūlīt novērtēja` manas pozitīvās īpašības. Kādas baznīcas draudzes pārstāvji piesolīja man 10 000 dolāru gadā, kā arī no­lēma nopirkt man sv. Jura Lielmocekļa baznīcu pilsētas augš­galā vai uzcelt jaunu dievnamu — kā man labāk patikšot. Dār­gais Mark, esmu vienojies ar viņiem par šiem noteikumiem, jebšu zinu, ka neviens no mazajiem putneļiem nekrīt zemē bez mūsu Tēva gribas; starp citu, lai notiktu kas notikdams, pats arī nepalikšu kaunā, kamēr vien kokvilnas cenas turēsies pašreizējā augstajā līmenī. Saprotiet, es pa druskai esmu saistīts ar kok­vilnu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neriskēju aizbraukt no Ņujorkas. Esmu ieguldījis kokvilnā mazu kapitāliņu; pasā­kums ir vēl jauns, un nepieciešama saimnieka acs.
Starp citu, laiks iet, Mark, ko darīsi — jābeidz rakstīt. «Pa­liec sveiks un, ja uz mužu, tad uz mūžu paliec sveiks!» Taču tādu draugu nekad neaizmirsīšu!
Jūsu sirsnīgā līdzdalība manās darīšanās; brīnišķīgā atjau­tība, kas mudināja Jūs aizrakstīt baznīcas padomei un likt tai atraisīt savu maku; ģeniālā apķērība, kas rosināja Jūs uzdot sa­vas vēstules par manējām un, cenšoties noskaņot baznīcas pa­domi man par labu, pavēstīt, ka Jūs esat nolēmis manā vietā rakstīt sprediķus; karaliskā devība, kars skubināja Jūs piedāvāt man valkāt Jūsu kreklus un tāpat kopēji lietot pārējos drēbju gabalus, kuri katram no mums pieder; sirsnīgais solījums, ka Jūsu draugi mani iemīļos un izdarīs man tik bezgala vērtīgus pakalpojumus; viesmīlīgais aicinājums apmesties Jūsu lieliskaja savrupmājā — tas viss izraisa manī vismaigākās jūtas un nepa­liks bez atalgojuma, dārgo Mark! Aizlūgšu par Jums un savā pateicīgajā un aizkustinājuma pilnajā sirdī glabāšu Jūsu pie­miņu mūžīgi mūžos.
Pieņemiet vēlreiz, talantīgais draugs, kvēlus pateicības vār­dus un vislabākos novēlējumus no Jūsu pazemīgā kalpa —viņa svētības doktora Kondora.

Smuki uzrakstīts, vai ne?
Taču, kad bīskaps lieto neatļautus izteicienus un nekautrīgi atzīstas, ka veic zināmus pasākumus ar mērķi «uzsist sev cenu», vai tad viņš apbrīnojami veikli nenoveļ atbildību uz lēnprātīgā grēcinieka pleciem?
Un ir ar vecuma galā pieķēries muļķīgajam jokam par put­nēniem! Ja viņš nebeigs to skandināt un sāks sevi šinī sakarā uzskatīt par nez cik lielu gudrinieku, tad drīz kādā jaukā reize var pieprasīt sev tādu algu, kas izputinās jebkuru baznīcu! To­mēr, ja jau viņam šis joks tā patīk un viņš patiešām uzskata to par gaužām asprātīgu, nekliedēšu viņa ilūzijas, nelaupīšu viņam prieku. Starp citu, tas man atgādina žurnāla Harper`s redak­tora rakstu, kurš iespiests pirms trim gadiem un kurā lūgts, lai lasītājs esot iecietīgs pret nožēlojamajiem skribentiem, kas ne­vienam nekaitīgā godkārē iedomājoties sevi par talantiem. Pašu gara ražojumi viņiem liekoties nepārspējami, saka redaktors un piebilst: vai nabaga Martins Farkvars Tapers, piemēram, nenē­sājas ar savām seklībām kā kaķe ar bērnu, iedomādamies, ka tā ir dzeja?! Nu, redziet! Lai bīskaps tāpat auklējas ar savu pašizcepto joku un iztēlojas to par īsta humora kvintesenci.
Taču interesanti zināt, kas tā par noslēpumainu sv. Jura Lielmocekļa baznīcu. Starp citu, bīskaps netaisās pilnīgi paļau­ties pat uz sv. Juri Lielmocekli un pakļaut riskam savu kondorēnu labklājību — viņš saprātīgi orientējas uz kokvilnu. Un lai­kam viņam taisnība. Kad pats nerūpēsies, arī dievs nepalīdzēs.
Un kādas ir jūsu domas par vēstules noslēguma daļu? Vai jums neliekas, ka viņš šāvis pār strīpu, kā tādās reizēs grēci­nieki mēdz sacīt? Vai tiešām jūs noticējāt, ka aiz tik skaļām frāzēm slēpjas īstas jūtas? Noticējāt, jā? Es gan tā kā šaubos: šitik spēcīgi epiteti liekas par stipru -— dažkārt samanu tajos tādu kā vieglu ironijas pieskaņu. Bet nez vai tomēr tā ir! Droši vien es patiešām esmu pieaudzis viņa sirdij. Ja turpretī es pār­liecinātos, ka šis svētais satīriķis vingrina pie manis savu asprātību, es viņam savu mūžu vairs nerakstītu. Viņš pavēsta, ka mani gaidot «alga viņā saulē», — tas nu gan man ir tikpat kā sunim zāle!
Tomēr viņš` sola par mani aizlūgt. Sāda palīdzība gan man vajadzīga kā ēst, un otru pateicīgāku grēcinieku par mani viņš diez vai atradīs. Acīm redzot, mani ierakstīs ailē «pārējie grē­cinieki»; protama lieta, es neesmu labāks par jebkuru citu grēkagabalu un nedrīkstu pretendēt uz īpašu uzmanību. Pirmām kār­tām viņi aizlūdz par savu kongregāciju, darīdami to itin ener­ģiski; tad — ne vairs tik dedzīgi — par citām reliģijām; pēc tam par savas kongregācijas tuvākajiem radiniekiem; tad par tālākiem radiniekiem; tad par sabiedrību; tad par savu štatu; tad par valsts darbiniekiem; tad par Savienotajām Valstīm; tad par Ziemeļameriku; tad par visu Amerikas kontinentu; tad par Angliju, Īriju un Skotiju, Franciju, Vāciju un Itāliju, Krieviju, Prūsiju un Austriju; pēc tam par Norvēģiju, Zviedriju un Timbuktu iedzīvotājiem; par Saturna, Jupitera un Ņūdžersijas iemītniekiem; lūgšanas beigu pusē piemin arī nēģerus, indiešus, turkus un ķīniešus; un, kad žēlastības straume jau galīgi izsīkst un kļūst sausa kā spainis, kurā bijuši pelni, viņi izpurina tā dibenam pieķērušos putekļus pār mums, nabaga «pārējiem grē­ciniekiem».
Tas nav sevišķi taisnīgi, vai ne? Visumā skaitīdamies prezbiteriānis, es piederu pie vienas no lielākajām prezbiteriāņu drau­dzēm, un tāpēc man dažkārt dievbijīgā izskatā, acis nolaidu­šam un rokas salikušam uz priekšējā sola, jāstāv baznīcā; kādu brīdi es sasprindzināti klausos, tad sāku mīņāties no vienas kājas uz otru, salieku rokas uz muguras, izslejos taisni un iz­taisu svinīgu ģīmi; pēc tam sakrustoju rokas uz krūtīm, iz­stiepju kaklu un sāku skumīgi lūkoties uz priekšu; tad ņemos paslepus lūrēt uz mācītāju, pievēršu skatienu publikai, kļūstu izklaidīgs — un pēkšņi pieķeru sevi skaitām, cik baznīcā mežģiņu aubīšu un cik pliku pakaušu; ticis ar to galā, painteresējos, kāda klātesošo daļa sver tabaku un kāda moži uzklausa spre­diķi; tad nododos laiskiem minējumiem, vai muša, kas dūkdama rāpo augšup pa stiklu un visu laiku krīt atkal lejā, kādreiz no­kļūs pie mērķa; galu galā man apnīk āri tas, un es gremdējos grūtsirdīgā snaudā •— taču tieši šai mirklī garīdznieks sasniedz manu resoru, liek man atkal uztrūkties un vieš manī jaunas ce­rības, adresēdams kādu labu vārdu nelaimīgajiem «pārējiem grēciniekiem».
Citreiz mūs galīgi aizmirst, un mēs aizejam ar garu degunu;
tādos gadījumos atceros kādu mazu zēnu no vienkāršas ģime­nes, kuram traki garšoja karsti apalīši; reiz pie viņiem atnāca viesis, un māte apsolīja atdot puikam visus apalīšus, kas paliks pāri no vakariņām, lai tikai viņš neiet pie galda un uzvedas klusu un priekšzīmīgi; puišelis tikmēr vēroja viesi, kā tas kāri loka iekšā apalīšus, kamēr klusā nojauta pārauga tuvas ka­tastrofas jausmās un viņš sāka kliegt: «Va ta es to nezināju! Es jau no paša sākuma zināju, kā būs! Lai mani sit vai nost, ja viņš tagad negremo pēdējo apalīti!»
Es tomēr negaužos — tie ir reti gadījumi, kad indieši, turki un ķīnieši saņem par algu visus apalīšus un atstāj mūs, «pārē­jos grēciniekus», ar tukšu vēderu. Tiesa, bieži vien viņi gan pārāk ilgi kvern pie galda, un mēs krietni nogurstam, gaidot savu kārtu. Kā būtu, ja daiļrunību mazliet iegrožotu? Ja iz­lūgtos atsevišķu svētību tikai savai kongregācijai un savai draudzei un tad karsti aizlūgtu par visiem pārējiem, par visu pasaules telpu uzreiz? Vai labāk nebūtu ņemt par paraugu lūg­šanas «Mūsu tēvs» vienkāršību, lakonismu, daiļumu un skaid­rību? Bet es gan laikam esmu iebāzis degunu sfērās, kuras nepakļaujas manai jurisdikcijai.
Savas vēstules viņa svētībai Filipsam Bruksam Filadelfijā un viņa svētībai doktoram Kamingsam Čikāgā (kurās uzaicinu cienījamos džentlmeņus braukt šurp un ieņemt Žēlsirdības ka­tedrāles priekšnieka amatu, kā arī apsolu visvisādu palīdzību) publicēšu nākamajā nedēļā līdz ar attiecīgo personu atbildēm.

Marks Tvens.

* * *

Pagājušajā nedēļā apsolīju publicēt šinī Californian nu­murā savu saraksti ar viņa svētību Bruksu, kas dzīvo Filadel­fijā, un viņa svētību doktoru Kamingsu, kas dzīvo Čikāgā, taču tagad esmu spiests lūgt lasītājus mani no šā solījuma atbrīvot. Tikko.saņēmu telegrammas no abiem cienījamajiem mācītājiem, kurās apgalvots, ka, iespiežot viņu vēstules, es rīkotos netak­tiski. Sie apgalvojumi pamatoti ar tik svarīgiem, pārliecinošiem un neapstrīdamiem argumentiem, ka, lai gan agrāk tas man ne­likās netaktiski, tagad es atzīstu, ka publicēt šīs vēstules patiesi būtu neglīti. Nekādu sevišķu labumu tas nenestu, kamēr ļau­nums būtu liels, jebšu vēstuļu nodošana atklātībai izraisītu publikā slimīgu ziņkāri par baznīcas kalpu privātajām darīša­nām. Citēju vārdu pa vārdam abas telegrammas.

No viņa svētības Filipsa Bruksa:

Filadelfijā piektdienā, 12.maijā
Mister Mik Tvain![19] Stāsta, ka Jūs esot publicējis bīskapa Koridora vēs­tuli. Jūs taču pazudināsiet garīdzniecību! Neiedrošinieties iespiest manējo, nāciet jel pie prāta, atmetiet savu blēņošanos, netaisiet pekstiņus. Piedāvāju piecsimt dolāru.

Filipss Brukss

Kaut arī saprotu, ka mans pienākums ir saglabāt Bruksa vēstuli noslēpumā, tomēr man jāpavēsta publikas zināšanai, ka Brukss Filadelfijas baznīcā ieņemot vairāk naudas un tāpēc neuzskatot par iespējamu braukt šurp. Bez tam viņš spekulējot ar naftu.

M. T.

No viņa svētības doktora Kamingsa:

Čikāgā ceturtdienā, 11. maijā
Mister Maksvain! Vai tiešām jūs esat tik aptaurēts, ka publicējāt bīskapa Kondora vēstuli? Tā jau ir tīrā draņķība! Manējo neiespiediet, nedzeniet velnu, Maik. Esmu gatavs maksāt piecsimt vai sešsimt dolāru.

Ķamingss

Sapratu, ka darīt atklātībai zināmu doktora Kamingsa vēs­tuli būtu netaktiski, tomēr nav par ļaunu atzīmēt, ka viņš tāpat pelnot vairāk un tāpēc negribot braukt uz Kaliforniju. Bez tam viņš Čikāgā spekulējot ar labību.

M. T.

Baidos, ka, iespiezdams bīskapa Kondora vēstuli, esmu pār­steidzies. Dziļi nožēloju padarīto. Tagad vairs nav ko gaidīt, ka viņš piesolīs man savu Svētību.

SARAKSTĪŠANĀS AR NEAICINĀTIEM VIESIEM

Esmu nelaimīgs upuris savai nolādētajai paražai uzbāzties visiem ar nelūgtiem pakalpojumiem! Neviens man neprasīja, lai palīdzu Žēlsirdības katedrāles padomei atrast priekšnieku; muļķīgas sajūsmas uzplūdā pats iepinos šai padarīšanā un pie­saucu pār savu galvu nelaimi! Tos mācītājus, kurus gribēju sa­vervēt, tik un tā nesavervēju, toties pār mani kā no pilnības raga sāka birt lēto provinces pātarnieku piedāvājumi, tā ka es pats nobaidījos, kādu putru esmu ievārījis. Bīstos, ka esmu iz­laidis no pudeles garu, kuru man vairs neizdosies iedabūt tur atpakaļ. Paraugam pietiks nocitēt vienu no 48 vēstulēm, ko saņēmu no dažādiem nostūriem, lai kļūtu skaidrs, kādu interesi izraisījusi iepriekš publicētā sarakste.

No viņa svētības mistera Brauna:

Siseņu pils, 1865.
Brāli Tven! Jūtu, ka beidzot man radusies izdevība kaut da­ļēji atmaksāt par neskaitāmajiem labumiem, kuri lijuši — kā zelta lietus lijuši pār manu necienīgo galvu. Ja palīdzēsiet man dabūt vietu Žēlsirdības katedrālē, es tūlīt došu savu piekrišanu, būdams mierā ar jebkuru algu; kaut gan, tā rīkojoties, atsacīšos no daudziem laicīgajiem labumiem un nodarīšu neaprakstāmas bēdas savai mīlošajai draudzei, tomēr mana dvēsele dzird aici­nājumu, un man, tā kunga pazemīgajam kalpam, neklājas tam pretoties. (Traips, ko Jūs redzat šai vietā, ir manas asaras pē­das!) Dziļi skumstu, domādams, ka būšu spiests pamest sirsnīgi iemīļoto ganāmpulku; piedodiet šo sentimentalitāti, mans draugs, taču esmu ilgus gadus kā īstens gans rūpējies par sa­vām avīm, tās audzinājis, sniedzis garīgo barību un cirpis — ak, kā es tās esmu cirpis! Nespēju turpināt — asaras aizžņaudz man kaklu. Bet no Žēlsirdības katedrāles ņemšu mazāk par jeb­kuru citu amerikāņu garīdznieku, ja tik Jūs šo vietiņu man izgā­dāsiet. Paraugam nosūtu Jums savus sprediķus — daži ir uz­rakstīti īpaši šim nolūkam, daži paņemti no grāmatas, bet iz­rediģēti …

Jūsu pazemīgais kalps T. Sentmetjū Brauns.

Visi viņi lūdz vietu Žēlsirdības katedrālē. Visi priecāsies, ja saņems 7000 dolāru gadā. Visi gatavi upurēt laicīgos labumus, saraut sirdij visdārgākās saites un pamest ierastos pavardus, lai cīnītos par svēto ticību mūsu lieliskajā dievnamā. Visi viņi ir pārliecināti, ka varēs nest vairāk labuma un godam kalpot savam valdniekam, ja saņems atļauju paplašināt darba lauku. Visiem nav ne mazāko šaubu, ka viņu dvēseles vairs nespēj ilgāk dzīvot tādā noslēgtībā. Un visi laužas šurp kā traki, lai pa īstam parādītu savas spējas. Taču visbriesmīgākais ir tas, ka viņi nebāžas vis virsū Žēlsirdības katedrāles padomei, kam pēc visiem likumiem vajadzētu būt viņu upurjēram, bet saindē ar sa­vām muļķībām manu dzīvi: savus sprediķus sūta man, brauc šurp un ierodas taisnā ceļā pie manis, nokrauj savu bagāžu manā priekšnamā, ar varu okupē manu guļamistabu un, citus sānis nogrūzdami, sēžas pie mana galda! Kāda velna pēc viņi lien pie manis? Kāda man tur daļa? Es taču tanī baznīcā pat kāju nesperu un mācītājus pieņemt darbā varu tikpat daudz, cik Alžīras bejs! Kaut jel viņi beigtu mani mocīt! Esmu iekūlies šinī ķezā aiz neuzmanības, nemaz nepadomādams, ko daru, un, ja man izdosies laimīgi izķepuroties ārā, es savu mūžu vairs ne­maisīšos tādās padarīšanās, goda vārds, nemaisīšos!
Man ir vairāki kalpotāji, bet viņi visi ir nomocīti līdz pēdē­jam. Mana saimniece var kuru katru brīdi sabuntoties. Vakar viņa man pavēstīja: «Drīz es laikam kādu no tiem cienīgtēviem iztriekšu laukā!» Un tā arī notiks. Man tomēr žēl. Kā nežēlosi mācītāju, ja redzi, ka viņu «iztriec» no tavas mājas? Bet ko da­rīt? Sai ziņā man nav nekādas teikšanas. Sākšu aizstāvēt — iztrieks vēl mani pašu!
Garīgie tēvi, kas pie manis viesojas, ir veselīgi puiši. Ēst­griba viņiem lieliska. Nekādus sevišķus gardumus viņi sev ne­prasa. Ar ceptiem cāļiem ir pilnīgi mierā. Taču viņu klātbūtne mani uztrauc: Misisipi apgabalā uzskata, ka tvaikonim, uz kura klāja vienā reizē atrodas vairāk par diviem pasažieriem no ga­rīdznieku kārtas, draudot briesmas. Tādā gadījumā ducis manu viesu var vēl izraisīt zemestrīci! Saskaņā ar ticējumu trīs mācī­tāji var uzsēdināt kuģi uz sēkļa, četri — nogremdēt, bet pieci plus vēl sirma ķēve — uzspridzināt gaisā. Būtu man zirgu stallī sirma ķēve, es laistos lapās no pilsētas, i atpakaļ neatskatījies!

Marks Tvens.

SĀTANS AIZLIEK LABU VĀRDU

No «autobiogrāfijas»

TāDU mēģinājumu arī izdarīja.
Sātanu sāka ķengāt; sazvērnieki cits pēc cita izteica viņam dzēlīgus pārmetumus, meta sejā cietsirdīgus apvainojumus un nežēlīgas lamas, tā ka lētticīgais sazvērestības upuris beidzot nokļuva slazdos. Tas piekrita, ka apsūdzība esot taisnīga, ka sātans patiesi iestidzis netikumos, kā sazvērnieki apgalvoja; bet vai tad pret viņu bija izturējušies taisnīgi? Grēcinieks ir grē­cinieks — un vairāk nekas; arī sātans ir tāds pats grēcinieks kā citi. Kāpēc visi pārējie izglābās? Vai tiešām vienīgi ar pašu spēkiem? Nē, tā nespētu izglābties neviens. Viņu vājajiem spēciņiem piebiedrojās kvēlas lūgšanas pēc žēlastības — lūgšanas, kas ik dienas top raidītas pret debesīm no visām kristīgās pa­saules baznīcām un no visām līdzjūtīgām sirdīm. Kas tur­pretī lūdz par Sātanu? Kas tūkstoš astoņsimt gadu laikā ir vien­kārši un cilvēciski aizlūdzis par to grēcinieku, kam tas visvairāk vajadzīgs, — par mūsu brāli, kuram vairāk par visiem nepiecie­šams draugs, bet kuram neviena tāda nav, par to grēcinieku, kam ir skaidras un nepārprotamas tiesības prasīt, lai par viņu aizlūdz dienu un nakti tā vienkāršā un neapstrīdamā iemesla pēc, ka viņš ir vislielākais grēkagabals un tāpēc aprūpējams vairāk par citiem?

Sātans aizliek labu vārdu

No žurnāla Harper`s Weekly redak­cijas: «Mums ir pamats domāt, ka zemāk publicētās, ar Sātana vārdu parakstītās vēstules autors patiesībā ir Marks Tvens.»

ZlJRNĀLA Harper`s Weekly redaktoram.

Dārgais ser un radinieki
Izbeigsim reiz par visām reizēm šīs tukšās pļāpas. Ārzemēs izvietoto kristīgo misiju Amerikāņu Birojs ik gadus pieņem zie­dojumus no manis — kāda velna pēc tam būtu jāatraida ziedo­jumi no mistera Rokfellera? Kopš laika gala mūžīgi mūžos trīs ceturtdaļas no labdarīgiem mērķiem domātās kolektes sastādī­jušas «sirdsapziņas nomierināšanas artavas», par ko viegli var pārliecināties, ielūkojoties manās norēķinu grāmatās. Sis nosau­kums ir tāpat pilnīgi vietā, runājot par mistera Rokfellera balvu. Visu Amerikas Biroja bodīti finansē lielāko tiesu kapi. Ja netīk šis nosaukums, sakiet — pēcnāves veltes. Dodams «Sirdsapzi­ņas nomierināšanas artavu», cilvēks atzīst vecus noziegumus un tīši pastrādā jaunus: jebšu, nodarbodamies ar labdarību, ne­laiķis aplaupa savus mantiniekus. Vai tiešām misionāri nepie­ņem dāvanas tikai tāpēc, ka ziedotāji vainojami vai nu senos, vai nesenos (parasti abos) noziegumos?
Ar jūsu atļauju turpināšu. Vissīvākā, negantākā un nežēlī­gākā apsūdzība pret misteru Rokfelleru ir apgalvojums, ka viņa ziedojumiem uz laiku laikiem nenomazgājamu kauna traipu uz­spiedusi zvēresta laušana, kas pierādīta dažādās tiesu instan­cēs. Manā valstībā par tādu apsūdzību visi ņirdz! Jūsu milzī­gajā pilsētā taču neatradīsies neviens bagāts cilvēks, kurš ik gadus, kad pienāk nodokļu maksāšanas laiks, nebūtu lauzis zvē­restu. Visus viņus no galvas līdz kājām klāj desmitkārtīga melu sega, iekaļ, tā sacīt, stipras jo stipras melu bruņas. Ja atradīsies kaut viens bagātnieks, kas tādā grēkā nav vainojams, es viņu labprāt nopirkšu savam retu lietu muzejam, maksādams tādu pašu cenu kā par dinozauru. Jūs teiksiet, ka saskatāt šo bagāt­nieku rīcībā nevis likuma pārkāpumu, bet tikai ikgadējus mēģi­nājumus likumu apiet. Nu, ja jums tīk, varat iepriecēt sevi ar terminoloģijas finesēm, taču tikai līdz zināmam laikam! Jo, kad jūs pārvāksieties uz manu valstību, es jums parādīšu kaut ko ļoti interesantu: visa pekle ir stāvgrūdām pilna ar džentlme­ņiem, kas mēģinājuši apiet likumu! Atklātam likuma pārkāpē­jam vēl dažkārt izdodas ielavī­ties paradīzē, turpretī kungus, kuri pratuši likumu apiet ar līkumu, visus nodod manā ziņā.
Tomēr nenovirzīsimies sā­ņus. Atgādināšu jums, ka mani blēdīgie miljonāri itin bieži zie­do naudu par labu ārzemēs iz­vietoto kristīgo misiju Amerikā­ņu Birojam, un šī nauda taču ir zagta — tie ir nodokļi, kas pie­nāktos valstij, tātad tā ir grēka nauda, velna nauda, mana nau­da. Sai sakarā iznāk, ka tā ir mana velte; citiem vārdiem sa­kot, mans iesniegums ir pareizs: ja ārzemēs izvietoto kristīgo mi­siju Birojs ik dienas pieņem zie­dojumus no manis, kāda velna pēc tam atraidīt ziedojumus no mistera Rokfellera?! Lai vis­visādas tiesas melstu ko melsdamas — Rokfellers taču nav ne kripatiņu sliktāks par mani!

Sātans.

Darījums ar sātanu

Tā nu pienāca brīdis, kad es nolēmu pārdot savu dvēseli Sā­tanam. Tērauda akciju kurss bija krities, tāds pats liktenis pie­meklēja citas akcijas, kā ziepju burbuļi šķīda visdrošākie pa­sākumi. Tā kā man pašam vēl piemita šāda tāda vērtība, vaja­dzēja to uz karstām pēdām laist apgrozībā un iesist kaut jel kādu kapitālu. Daudz netūļādamies, aizsūtīju vēstuli vietējam māklerim misteram N., sīki aprakstīdams piedāvājamo preci, kā arī stāvokli, kādā tā atradās; nekavējoties tika norunāta sastap­šanās ar Sātanu, un mākleris varēja cerēt uz 2,5% komisijas naudas, bet tikai tad, ja darījums notiktu.
Domās iegrimis, sēdēju tumsā un gaidīju parādāmies Sā­tanu. Valdīja nāves klusums. Taču tad no tālienes atlidoja dobjas, zemas zvanu skaņas, kas vēstīja pusnakti, — bum-m, bum-m, un es piecēlos, lai saņemtu viesi, klusībā sagatavojies izdzirdēt apdullinošu troksni un saost sēra smaku, kurai, pēc manām domām, bija jāpavada viņa ierašanās. Taču ne no trok­šņa, ne smakas nebija ne vēsts. Pa aizvērtajām durvīm nema­nāmi ieslīdēja mūslaiku Sātans, uz mata tāds, kādu esam to pa­raduši redzēt uz skatuves, — garš, slaids, atsperīgs, tērpies pie­guļošā triko, ar zobenu pie sāniem, īsu, platu apmetni uz pleciem, eleganti ielocītā cepurē ar nokarenu spalvu, gudru seju un smalku, mefistofelisku smīnu uz lūpām.
Viņš nebūt nekvēloja gaišās liesmās un nebija sarkans, ne­būt ne! Spožs kā nokaitēts metāls, mezdams spokaini zaļganu atblāzmu, viņš atgādināja līdz baltkvēlei sakarsētu lāpu, ko­lonu vai obelisku; no viņa izstaroja sudrabains mirdzums, kādā atviz tropu jūras viļņu ziba, kad, augstu pacēlies skaidrajās de­besīs, zalgo mēness.
Sātans pagodināja mani ar savu parasto, tik pazīstamo un pieklājīgo sveicienu: uzlicis kreiso roku uz zobena roktura, viņš ar labo pacēla cepuri un slaidā žestā aprakstīja savā priekšā pusloku. Apsēdāmies. Ak, cik skaists viņš bija savā brīnišķīgajā zaigā, kā viņam piestāvēja jaunā nokrāsa! Viņa izstarotā gaisma apmirdzēja manu seju, kur viņš droši vien lasīja sa­jūsmu, nepamirkšķinādams šai sakarā tomēr ne aci, — laikam jau sen bija pieradis pie iespaida, kādu atstāja uz kristiešiem, ar kuriem ielaidās šādos darījumos.
...Pusstundu pavadījām pie karsta punša glāzēm, triekdami par laiku; es pa brīžam izmetu makšķeri, viņš uz maniem jautā­jumiem atbildēja apmēram šādi: «Nē, tādu cenu laikam gan ne­varēšu maksāt»; mana kautrība pamazām zuda, sāku jau pilnīgi valdīt pār sevi un iedrošinājos pat mazliet remdināt mokpilno ziņkāri. It kā starp citu izteicu izbrīnu, ka viņš nepavisam neat­bilst mūsu priekšstatam par velnu, un pavaicāju, no kā viņš taisīts. Sātans neapvainojās un bez kādas klīrēšanās vaļsirdīgi atbildēja:
— No rādija.
— Va re ko! Nu, tad ir skaidrs! — es iesaucos. Patiesi, ne­kad nebiju redzējis gaismu, kas būtu tik patīkama acīm. Ne­dzīvo, auksto elektrības spīdumu nemaz nav vērts ar to salīdzi­nāt. — Bet tas nozīmē, ka jūsu augstība sver apmēram . .. ap­mēram …
— Mans garums ir sešas pēdas un viena colla, tā ka, bū­dams taisīts no miesas un asinīm, es svērtu divsimt piecpadsmit mārciņu. Taču rādijs, tāpat kā citi metāli, ir smags — un šinī sakarā es sveru drusku vairāk par deviņsimt mārciņām.
Ieurbos viņā ar kāru skatienu: kāda bagātība! Kas par mil­zīgiem rādija krājumiem! Deviņsimt mārciņu — teiksim, trīs miljoni par mārciņu — tas būtu .. . tas būtu … Un pēkšņi ma­nās sakarsušajās smadzenēs dzima viltīgs nodoms!
Tomēr Sātans jautri iesmējās:
— Redzu jūsu plānu! Nolaupīt pašu Sātanu, nodibināt ak­ciju sabiedrību, izlaist akcijas par desmit miljardiem dolāru — summu, kas trīs reizes pārsniedz pamatkapitāla vērtību, applū­dināt ar tām visu pasauli. Cik svaiga un oriģināla doma!
Mani vaigi tā kvēloja, ka sudrabainais mirdzums ap mums pārvērtās aveņsārtā dūmakā, kāda rieta stundā tin Florences kupolus un torņus, pildīdama skatītāja sirdi ar reibinošu līksmi. Sātans iežēlojās par mani un sāka runāt nopietni un sirsnīgi, liedams manā sirdī dziedinošu balzamu, tā ka es pamazām no­mierinājos un pateicos par parādīto augstsirdību. Uz to viņš at­sacīja:
— Jūsu labie vārdi nav teikti vējā. Par laipnību es atmak­sāju ar laipnību. Vai jūs ar zināt, ka pa visiem ilgajiem gad­simtiem, kamēr uzturu veikala attiecības ar nabaga nelaimīgo ļaužu cilti, pirmo reizi sastopu cilvēku, kam pietiek prāta ap­jēgt, no kādas vērtīgas vielas esmu taisīts?
Bikli nodūru acis, taču iekšķīgi vai gavilēju aiz laimes.
— Jā, jūs pirmais to sapratāt, — turpināja Sātans. — Vidus­laikos es arvien pirku kristīgo dvēseles par pasakainām cenām: pa nakti cēlu tiltus un katedrāles — un gandrīz vienmēr, kad ielaidos darījumos ar kādu garīdznieku kārtas personu, tiku ap­muļķots — to atzīst arī vēsture; taču laiku pa laikam es gan atspēlējos pie godīgajiem lajiem — to atzīstu es pats. Tomēr tā arī neviens nekad nesaprata, kā var pa īstam iedzīvoties bagā­tībā. Jūs esat pirmais.
Es atkal piepildīju viņa kausu un piedāvāju vēl vienu ci­gāru. Šoreiz Sātans zināja, ar ko tam darīšana. Viņš ilgi ap­skatīja pīpējamo un tad ievaicājās:
— Cik šie te maksā?
— Divi centi gabalā. Bet, ja pērk visu kārbu, iznāk lētāk.
Viņš joprojām pētīja cigāru un, acīm redzot, kaut ko apsvēr­dams, klusi murmināja:
— Tumšs, čaukstošs, kraukšķīgs, neregulāras formas, rie­vains kā koka miza; sausās lapas vietām sačokurojušās — visuma atgadina apsvilušos adas apavus, kuri svetdienas rītos rēgojas ellē pie katra numura durvīm.
Atcerējies dzimto sētu, Sātans nopūtās, brītiņu cieta klusu un tad pieklājīgi palūdza:
— Esiet tik laipni, pastāstiet par šo āķīgo ierīci ko tuvāk.
— Tas ir kāda ievērojama itāliešu valsts darbinieka — Kamillo Kavura izgudrojums. Reiz, darbā iegrimis, viņš aizpīpēja cigāru, nolika to sānis un aizmirsa. Cigārs iekrita tintes peļķītē un samirka. To pamanījis, Kavurs aiznesa cigāru pie krāsns iz­žāvēt. Aizpīpējis no jauna, viņš tūlīt sajuta, ka smēķis garšo savādāk. Tad viņš …
— Bet vai viņš tika sacījis, kā tas garšoja iepriekš?
— Šķiet, nē. Taču tam nav nozīmes — viņš izsauca valsts galveno ķīmiķi un lika noskaidrot, no kurienes radusies jaunā piegarša. Ķīmiķis veica nepieciešamos pētniecības darbus un nonāca pie atziņas, ka īpatnējo garšu cigāram piešķirot dzelzs vitriols un etiķis, no kuriem, kā zināms, sastāv ikviena tinte. Gādādams par savas zemes finansēm, Kavurs lika uzsākt jau­nas cigāru šķirnes ražošanu. Kopš tā laika šo šķirni nelaiž pār­došanā, iekāms neapstrādā tintes fabrikā, un šī apstrāde apbrī­nojami iedarbojas kā uz tinti, tā cigāriem. Tāda, jūsu augstība, ir «Kavura» šķirnes izcelšanās vēsture, un es stāstu skaidru patiesību, nenieka neizdomādams.
Sātans dāvanu pieņēma, pieskārās ar rādītāja pirkstu ci­gāra galam, no kā tas iekvēlojās un sāka kūpēt — taču pīpēt elles lielskungs nepīpēja, acīm redzot, bija pārdomājis; nolicis torpēdu uz galda, viņš izsmalcinātā pieklājībā uzrunāja mani, sacīdams:
— Ar jūsu atļauju pataupīšu to Voltēram.
Jutos neizsakāmi iepriecēts un glaimots: lai kaut šis sīkums saista mani ar diženo cilvēku, lai mans vārds nonāk līdz viņa ausīm kaut šāda nesvarīga iemesla pēc (ka tikšu pieminēts, nemaz nešaubījos). Naski padabūju vēl pussimtu tādu cigāru, lai Sātanam būtu ko pacienāt citus diženus nelaiķus — Gēti, Homēru, Sokrātu, Konfūciju, taču Sātans manu balvu atrai­dīja, paskaidrodams, ka pret šiem cilvēkiem viņam nekāds zobs neesot. Pēc tam viņš atkal gremdējās atmiņās par sen pagāju­šiem laikiem un pēc brīža sacīja:
— Toreiz neviens i pa ausu galam nebija dzirdējis par rā­diju. Un, ja arī dzirdētu, kāds no tā būtu labums? Divdesmit miljonu gadu cilvēce nezināja par rādiju ne «bī», ne «bē», kamēr pāris gadu pirms jūsu dzimšanas atnāca deviņpadsmitais gad­simts — tvaika un mašīnu gadsimts, kas iezvanīja jaunu ēru. Deviņpadsmitais gadsimts bija lielisks, taču salīdzinājumā ar divdesmitā sensācijām tā brīnumi šķitīs bērnu spēle.
Pavaicāju, kāpēc viņš tā domā, un Sātans man paskaidroja:
— Lieta tā, ka enerģija bija ļoti dārga, bet viss — gan tvai­koņi, gan lokomotīves, — viss bez izņēmuma kustas vienīgi ar enerģijas palīdzību. Ogles — te tas suns aprakts! Jāiegūst tās, citādi nav ne tvaika, ne elektrības; tomēr, lietojot šādu kuri­nāmo, rodas arī milzīgi zaudējumi: ogles sadedzina, un tās iz­kūp gaisā. Citādi ir ar rādiju! Ar manām deviņsimt mārciņām var sasildīt visu pasauli, likt tai mazgāties gaismas jūrā, ap­gādāt ar enerģiju visus kuģus, visas darba mašīnas, visus dzelz­ceļus — neiztērējot turklāt pat ne piecas mārciņas rādija! Un tad…
— Dārgais ciltstēv! Te būs mana dvēsele, ņemiet to ciet, dibināsim akciju sabiedrību!
Taču Sātans noprasīja, cik man gadu, un, uzzinājis, ka seš­desmit astoņi, pieklājīgi atstāja manu priekšlikumu bez ievērī­bas, droši vien nevēlēdamies izmantot savas acīm redzamās priekšrocības. Pēc tam viņš atkal ņēmās slavināt rādiju: tajā apslēptais siltums spējot diennakts laikā izkausēt ledus gabalu, kas divdesmit četras reizes pārsniedzot paša rādija svaru, pie tam tas ne druskas nesamazinoties; lai pamēģinot uz mirkli ienest šinī istabā mārciņu rādija, un telpā viss pārogļošoties, tikpat kā elles liesmu skarts, un no cilvēka palikšot pāri saujiņa pelnu. Tādā garā Sātans turpināja vēl labu brīdi, taču beidzot es viņu pārtraucu:
— Bet, jūsu augstība, jūs — tātad deviņsimt mārciņu rā­dija — esat patlaban šeit, šinī istabā, tomēr tajā nemaz nav karsts, gluži otrādi, te valda vispatīkamākā temperatūra. Esmu neizpratnē.
— Ē-ē, redziet, — viņš šaubīdamies uzsāka, — tas ir no­slēpums, kaut gan, starp citu, es varētu jums to atklāt, jo šie urķi, šie neciešami bezkaunīgie ķīmiķi tik un tā agri vai vēlu to izošņās. Jūs droši vien zināt, ko Kirī kundze rakstījusi par rā­diju, zināt, ka viņa vaiga sviedros pūlas atklāt tā brīnumainos no­slēpumus, noraut tiem citam pēc cita masku. Viņa saka: «Vielas, kuru sastāvā ietilpst rādijs, pašas no sevis izstaro gaismu,» — ievērojiet, nekādas ogles gaismas ieguvei nav vajadzīgas; viņa saka: «Stikla traukā, kur atrodas rādijs, automātiski uzlādējas elektrība,» — pievērsiet uzmanību, ka elektrības ražošanai netiek izmantotas ne ogles, ne ūdens; viņa teic: «Rādijam piemīt lieliska īpašība spontāni atbrīvot neaprobežotu siltuma dau­dzumu,» — kā redzat, visas pasaules mašīnu iedarbināšanai nav nepieciešams ne mazākais ogļu puteklītis. Meklējot radioaktīvās vielas, Kirī kundze pārsijājusi veselus urāna rūdas kalnus, no­tvērusi trīs rādija savienojumus un devusi tiem vārdus: vienu vielu, kas koncentrējas bismuta savienojumos, viņa nosauca par poloniju; otra, līdzīga bārijam, dabūja rādija vārdu, turpretī trešo dēvē par aktīniju. Kirī kundze saka: «Tagad jāatdala polonijs no bismuta, tas ir visgrūtākais uzdevums, mēs to cenšamies atrisināt jau ilgus gadus.» Ilgus gadus, padomājiet tikai — ilgus gadus! Jā, tā strādā viņi visi, šie velna apsēstie, šie zināt­nes ļaudis — urķējas un rakņājas, elsdami un pūzdami aiz pie­pūles. Būtu manā saimniecībā bariņš tādu zeltraču! Ko tad būtu iespējams ietaupīt! Padomājiet, ilgus gadus! Tādi vis neatkāp­jas. Pacietība, ticība, cerības, neatlaidība — šīs īpašības piemīt viņiem visiem kā vienam, visai viņu brālībai, Kolumbam un citiem. Ieguvusi rādiju, šī sieviete atklāja uz jūsu planētas jaunu ēru, krietni pavairoja jūsu bagātības un nostājās līdz ar to blakus Kolumbam un citiem tādiem pašiem kā viņš. Viņa spraudusi sev mērķi atdalīt poloniju no bismuta; kā jūs domā­jat, ko viņa, to veikusi, panāks?
— Nav ne mazākā priekšstata, jūsu augstība.
— Viņa vēl vairāk nostiprinās cilvēka varenību, tā priekšā pavērsies neaprobežotas iespējas. Tūlīt paskaidrošu jums savu domu, jebšu ne jūs, nedz arī pati Kirī kundze nespējat iztēlo­ties, cik bezgala grandiozs ir viņas gaidāmais atklājums!
— Klausos ar abām ausīm, jūsu augstība!
— Polonijs tīrā veidā, atbrīvots no bismuta, ir vienīgā viela, kas spēj apvaldīt rādiju, iegrožot tā postošos spēkus, padarīt tos rāmus, turēt paklausībā un piespiest kalpot cilvēkam. Pa­taustiet manu ādu. Nu, ko jūs par to teiksiet?
— Maiga, zīdaina, caurspīdīga, smalka tikpat kā želatīna plēvīte, ļoti skaista, jūsu augstība!
— Tas jau, redziet, arī ir tas polonijs. Viss pārējais manī ir no rādija. Ja es nometīšu virsējo pārklāju, liesmu un dūmu apņemtā zemē pārvērtīsies pelnos, un no mēness paliks pāri tikai plēnes, kas izkaisīsies pasaules telpā.
Šausmas stindzināja man mēli, un es drebēju pie visām mie­sām.
— Tagad jums visam jābūt skaidram, — viņš turpināja.
— Manas iekšas dedzina uguns, es neaprakstāmi ciešu, un man lemts tā ciest mūžīgi, taču jums un jūsu zemei nav ko baidīties, jūs droši sarga polonijs. Siltums ir spēks un enerģija, taču la­bumu tas nes tikai tad, ja proti to radīt un regulēt. Patlaban jums vēl nav varas pār rādiju, bet, tikko polonijs iedos jums rokās zvēru dīdītāja pātagu, rādijs kļūs rāms un mierīgs. Es varu atbrīvot sevī ieslegto enerģiju gan lielās, gan mazās devās, kā vien man iešaujas prātā. Ja gribu, varu iedarbināt dāmu pulksteņa mehānismu, ja vēlos — iznicināt veselu pasauli. Vai atceraties, kā, pieskardamies ar pirkstu, aizdedzināju šo ne­šķīsto cigāru?
To es atcerējos.
— Padomājiet, cik niecīga šoreiz bija atbrīvotās enerģijas drusciņa! Jūs, protams, zināt, ka pasaulē viss sastāv no ņiprām, kustīgām molekulām, viss bez izņēmuma — gan mēbeles, ak­meņi un dzelzs, gan zirgi un cilvēki, vārdu sakot, viss pastā­vošais.
— Jā, to es zinu.
— Ka molekulas savā starpā atšķiras ar svaru un apjomu, bet neviena no tām nav tik liela, lai varētu tikt saskatīta mikro­skopā?
— Jā, arī to esmu dzirdējis.
— Bet vai zināt, ka molekulas sastāv no tūkstošiem brīvu, mūžam kustīgu, sīku daļiņu, ko dēvē par atomiem?
— Jā, zinu.
— Un ka līdz pēdējam laikam par sīkāko zinātnei pazīstamo atomu uzskatīja ūdeņraža atomu, kas ir tūkstoš reižu mazāks par atomiem, no kuriem uzbūvētas citu vielu molekulas?
— Zinu.
— Tad nu, redziet, rādija atoma pozitīvi lādētais kodols ir piectūkstoš reižu mazāks par ūdeņraža atomu. Šo neaprakstāmi mazo nieku sauc par elektronu. Manas ilggadīgās simpātijas pret jums un jūsu cienījamajiem senčiem ir tik lielas, ka atklāšu jums noslēpumu, ko līdz šim vēl nav izdibinājis neviens zināt­nieks, proti, jāņtārpiņu noslēpumu. Tad nu klausieties: šo vabo­līšu mirdzumu rada viens vienīgs elektrons, kas ieslēgts polonija atomā.
— Sir, jūtos satriekts. Visas pasaules zinātnieki būtu jums neizsakāmi pateicīgi par tik vērtīgām ziņām, viņi taču svīzdami ņemas ap šo atklājumu jau vairāk par diviem gadsimtiem. Kas to varētu iedomāties! Jautrās uguntiņas, kuras dara vasaras nakti tik skaistu, ir vienkārši elektroni, piectūkstoš reižu mazāki par acij neredzamo atomu!
— Un ņemiet vērā, — Sātans turpināja, — tas ir vienīgais gadījums, kad rādijs eksistē tīrā veidā, bez jebkādiem piemai­sījumiem, un kad arī polonijs ir tikpat skaidrs, jo tieši abu līdzās pastāvēšana jau izraisa tik brīnišķīgu un patīkamu efektu. Iedomājieties, ka polonija aizsargkārta pārplīstu: tad rādija dzirksts uzliesmotu, turklāt uzliesmotu tikai vienu reizi, un jāņtārpiņš izkūpētu dūmos. Vai jums šis vecais hektogrāfs ir ļoti tuvu pie sirds?
— Nē, jūsu augstība, ne visai, tas nav mans.
— Tādā gadījumā es jūsu acu priekšā to iznīcināšu. Es aiz­dedzināju to jūsu, nu, kā viņu … Kavuru, izlietodams tikai vienu elektronu enerģijas, tieši tik daudz, cik satur jāņtārpiņš. Tagad atbrīvošu divdesmit tūkstošu elektronu lielu enerģiju.
Mans viesis pieskārās ar roku masīvajam hektogrāfam, un tas eksplodēja līdzīgi lielgabala lodei, tā ka no tā nepalika ne smakas. Trīs minūtes istabu pildīja biezs rožainu dzirksteļu mākonis, kurā kā neskaidrs plankums vīdēja Sātana stāvs; tad mākonis izklīda un telpu atkal pielēja spožā un maigā mēness gaisma. Sātans sacīja:
— Nu, vai pārliecinājāties? Divdesmit tūkstošos jāņtārpiņu ieslēgtā rādija pietiek, lai uz mūžu mūžiem iedarbinātu auto­mobiļa motoru. Zaudējumu turklāt nav nekādu, šī degviela ne­kad neizsīkst… Mēs savās mājās izmantojam tikai rādiju, — viņš nevērīgi piebilda.
Tas mani pārsteidza un, protama lieta, ieinteresēja: apakš­zemes valstībā taču atradās krietns skaits manu radinieku un labu paziņu. Līdz šim biju uzskatījis (tā man bērnībā iegal­voja), ka par degvielu tur izmanto ogles un sēru. Sātans nola­sīja manu domu un teica:
— Ogles un sērs — pēc leģendas tā gan iznāk. Taču šajā ziņā visi alojas. Sliktākajā gadījumā jau varētu iztikt arī ar oglēm un sēru, tomēr šim kurināmajam piemīt daudz būtisku trūkumu: tas ir netīrs, degot nemaz neizdala tik daudz siltuma, tāpēc svētdienās bija pilnīgi neiespējami uzturēt vajadzīgo tem­peratūru; un kur lai arī ķer tik daudz ogļu un sēra — visas pasaules krājumu nepietiks pat pusei mūžības. Ja nebūtu rādija, nebūtu arī kārtīgas pekles.
— Kāpēc?
— Dvēseles vajadzētu ietērpt kādā citā vielā, un tās acu­mirklī sadegtu, tādējādi izsprukdamas no mūžīgajām mokām. Tās neķēptu ne stundu. Kas tur ko nesaprast?
— tagad, pēc jūsu paskaidrojumiem, es saprotu. Es, redziet, nez kāpēc vienmēr biju iedomājies, ka grēcinieki ļauj elles lies­mām savu īsto miesu — tā viņi attēloti Siksta kapelas freskās un grāmatu attēlos.
— Jā, mūsu grēcinieki izskatās tieši tādi, kā dzīvi esot, bet miesas viņiem nav, ar miesu būtu noticis tas pats, kas ar jūsu hektogrāfu: dārdiens, liesmas, dzirksteļu kūlis — un tukšums; tad jau nebūtu nekādas jēgas sūtīt viņus uz elli ciest mūžīgas mokas. Ticiet man — rādijs ir ideāls materiāls.
— Jā, tagad man viss kļuvis skaidrs, — es teicu, gaidāmo neērtību jausmās saraudamies čokurā. — Jums taisnība, sir.
— Tā tik vēl trūka, ja tā nebūtu! Man taču ir kolosāla pie­redze. Vispār — ko tur runāt, pārliecināsieties pats savām acīm, kad tur nokļūsiet.
Viņš droši vien domāja, ka es vai plīstu aiz ziņkāres, jo bijām vēl maz pazīstami. Brīdi Sātans sēdēja, domās iegrimis, un tad noteica:
— Esmu nolēmis palīdzēt jums kļūt bagātam.
No šiem vārdiem man kļuva priecīgāk ap sirdi. Pateicos vi­ņam un saspicēju ausis, lai nepalaistu garām ne vārda.
— Jūs varbūt zināt, kur Jaunzēlandē atrod izmirušā putna — moas kaulus? To tur ir vesels kalns, kas slejas divdesmit pēdu augstumā — tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem skeletu. Un vai zināt, kur atrod ledus laikmeta iemītnieka — mamuta ilkņus? Netālu no Ļenas grīvas, tur uz pāris akru liela laukuma to ir tik daudz, ka skaitīdams nesaskaitīsi; jau piecus gadsimtus ķīniešu karavānas ved tik un ved projām dārgo kravu. Un vai esat dzirdējis par fosfāta iegulām savas zemes dienvidos? To varenie slāņi stiepjas jūdzēm tālu un nav nekas cits kā milzīga gigantisku dzīvnieku kapsēta; šo dzīvnieku zemes virsū vairs nav, un uz jūsu planētas te šur, te tur var atrast viņu kapsētas. No kurienes cēlies šo dzīvnieku instinkts, kas, nāvei tuvojoties, dzen viņus visus iet izlaist garu vienā vietā? Tas ir lielais dabas noslēpums, un pat zinātne neiespēj to atklāt. Taču fakti paliek fakti, tālab uzklausiet mani tālāk. Jau daudzus miljonus gadu pastāv jāņtārpiņu kapsēta.
Pilns rožainu cerību klausījos, muti atplētis. Sātans pamāja, lai es to aizveru, un turpināja:
— Šī kapsēta atrodas vienā no sniegotajiem Kordiljeru atzarojumiem kausveida ieplakā, kura ir apmēram tik liela kā puse šās istabas. Un šis kauss ir līdz malām pilns ar — kā jūs domājat, ar ko? Ar vistīrāko jāņtārpiņu rādiju, elles dvaku un dvingu. Gadu tūkstošiem ilgi jāņtārpiņu bari ik dienas lido turp, lai sagaidītu šai kausā nāvi, un katrs jāņtārpiņš nes sev līdzi no­devu — savu vienīgo nemirstības puteklīti, tīra rādija elektronu. Tur uzkrātās enerģijas pietiek, lai pārlietu ar gaismu visu pa­sauli un līdz gadsimta beigām apgādātu tās dzinējus un trans­portu ar kurināmo. Visas zemes naudas nebūs diezgan, lai no­pirktu šos dārgumus. Tātad jūs esat mans un rādijs — jūsu. Kad Kirī kundze iegūs tīru poloniju, pagatavojiet no tā sev apģērbu un sperieties prom pēc savas mantas!
Un viņš izgaisa, atstādams mani tumsā un apraudams manu pateicības runu pusvārdā. Rādija kausu es atradīšu pēc atblāz­mas, kas rotāsies debesīs; tas notiks itin drīz: kad ģeniālā sie­viete Francijā atdalīs poloniju no bismuta, es iegūšu neaizstā­jamo vielu savā rīcībā. Pārdodamas akcijas. Griezties pie Marka Tvena.

NOSLĒPUMAINAIS SVEŠINIEKS

Fragmenti

Man ienāca prata doma parunat ar Satanu par viņa rīcību un piedabūt, lai viņš kļūst sirsnīgāks un labāks. Atgādināju viņam pastrādātos nedarbus un lūdzu turpmāk nerīkoties tik pārsteidzīgi un ne par šo, ne par to nepazudināt cilvēkus. Ne­apvainoju viņu sliktos nodomos, tikai piekodināju, lai viņš pirms katra soja apdomā, vai kāds no tā necietīs. Jo, ja viņš beigs rīkoties vieglprātīgi un uz zila gaisa, tad būs mazāk ne­laimes. Sātans ne druskas neapvainojās par manu vaļsirdību, bet varēja redzēt, ka esmu viņu pārsteidzis un uzjautrinājis. Viņš sacīja:
— Kāpēc tu domā, ka es rīkojos uz zila gaisa? Es tā nedaru nekad ar ne. Tu gribi, lai es pavilcinos un apdomāju, kurp mans solis novedīs. Man tas nav vajadzīgs. Es vienmēr skaidri zinu, kurp tas novedīs.
— Kāpēc ta tu tā daries, Sātan?
— Atļauj man tev atbildēt un, ja vari, pacenties saprast. Tu un tev līdzīgie esat vienīgās sava veida būtnes. Katrs cilvēks ir mašīna ciešanām un mašīna priekam. Šie abi mehānismi ap­vienoti sarežģītā atbilstības sistēmā un darbojas uz savstarpēja sakara pamata. Līdzko pirmais mehānisms reģistrē apmierinā­jumu, otrais jau gatavo jums sāpes un nelaimi — veselu rindu nelaimju. Vairākumam cilvēku dzīves ceļš ievirzās tā, ka prieku un bēdu kausi sver vienādi. Turpretī tur, kur šāda līdzsvara nav, dominē nelaime. Laime pārsvarā nav nekad. Gadās cilvēki, kas ierīkoti tā, ka visu viņu dzīvi vada ciešanu mehānisms. Tāds cilvēks no pat dzimšanas līdz nāves stundai neredz laimi kā savas ausis. Ik sīkums izraisa viņā ciešanas, viss, ko viņš dara, sagādā sāpes. Tu droši vien esi tādus cilvēkus sastapis? Dzīvība tiem ir velte, ko dāvājis kļūmīgs liktenis. Dažkārt par vienu vienīgu stundu baudas cilvēks maksā ar ilgiem gadiem cie­šanu — tā viņš ierīkots. Vai tad tu to nezini? Vai tev vajadzīgi piemēri? Tūlīt tev tos minēšu. Kas turpretī attiecas uz jūsu cie­mata iedzīvotājiem, tad tie manās acīs vienkārši neeksistē. Droši vien tu to būsi ievērojis?
Negribēju būt ass un teicu, ka jā — ka man tiešām radies tāds iespaids.
— Tātad atkārtoju vēlreiz, viņi man neeksistē. Un tas ir pilnīgi dabiski. Starp viņiem un mani ir pārāk liela starpība. Sāksim ar to, ka viņiem trūkst saprāta.
— Trūkst saprāta?
— Jā, viņi nav apveltīti ne ar vienu īpašību, kas atgādi­nātu saprātu. Kādreiz iepazīstināšu tevi ar to, ko cilvēks sauc par savu saprātu, analizēšu šo haosu, un tu redzēsi, ka man tais­nība. Man ar cilvēkiem nav nekā kopēja, ne mazākā saskares punkta. Viņu pārdzīvojumi ir tikpat sīkumaini un bezsaturīgi kā viņu nekaunīgās pretenzijas un godkāre. Visa viņu muļķīgā un aplamā dzīve nav nekas cits kā sīks smiekliņš, nopūta, dzies­toša uguntiņa. Jūtu viņiem vispār nav, ja neskaita Tikumiskās jūtas. Tūlīt es tev paskaidrošu savu domu ar piemēru. Te, rau, ir sarkans zirneklītis, tas nav lielāks par kniepadatas galviņu. Kā tu domā, vai zilonis var interesēties par viņu, raizēties, vai šis zirneklītis ir laimīgs vai nelaimīgs, bagāts vai nabags, vai līgava viņu mīl, vai viņa mātīte ir vesela, vai viņš gūst panā­kumus sabiedrībā, vai spēj tikt galā ar saviem ienaidniekiem, vai draugi neatstāj viņu nelaimē, vai attaisnojas viņa cerības taisīt karjeru, vai viņš veiksmīgi darbojas politikas laukā un vai savu galu sagaida ģimenes klēpī vai, vientuļš un visu nicināts, iet bojā svešatnē? Zilonim nekad nevar būt tuvas šīs intereses, tās viņam vienkārši neeksistē, viņš nemaz nav spējīgs saraukties līdz to niecīgajiem izmēriem. Cilvēks man ir tas pats, kas sarkanais zirneklis zilonim. Zilonim nav nekāda naida pret zir­nekli, viņš ar pūlēm to spēj saskatīt. Man nav nekāda naida pret cilvēkiem. Zilonim zirneklis ir vienaldzīgs. Man ir vienaldzīgi cilvēki. Zilonis neies sevi apgrūtināt, kaitēdams zirneklim, — gluži pretēji, ja viņš to ieraudzīs, viņš varbūt tam pat palīdzēs, protams, tā starp citu, neatraudamies no saviem darbiem. Es tāpat bieži esmu cilvēkiem palīdzējis un nekad necenšos tiem kaitēt. Zilonis dzīvo simt gadu, sarkanais zirneklītis — vienu dienu. Starpību starp viņu fizisko spēku, gara spējām un jūtu cildenumu var izsacīt laikam gan tikai ar astronomisku skaitļu palīdzību. Piebildīšu, ka atstatums starp mani un cilvēkiem kā šinī, tā arī visādā citādā ziņā ir neizmērojami lielāks par at­statumu, kas šķir ziloni no niecīgā zirneklīša.
Cilvēka saprātam trūkst izveicības. Ar grūtībām, kā akmeni pret kalnu veldams, tas salīdzina elementārus faktus, lai varētu no tiem ko secināt, — un, kādi ir šie secinājumi, par to labāk nerunāt. Mans saprāts rada! Padomā, ko tas nozīmē! Mans saprāts rada vienā acumirklī, rada visu, ko vien vēlas, rada no nekā. Rada gan cietu ķermeni, gan šķidrumu, gan krāsu — jebko, kas man ienāk prātā, visu, kas man iegribas, — rada no nekā, no tā, ko sauc par domas lidojumu. Cilvēks atklāj zīda šķiedru, tad izgudro mašīnu, kas no tā vērpj diegu, pēc tam iz­domā rakstu un nedēļām ilgi pūlas, izšujot to ar zīda diegu uz auduma. Man pietiek visu reizē iztēloties domās, un gobelēns atrodas jau manā priekšā, es esmu to radījis.
Es domās modinu dzīvei poēmu, mūzikas sacerējumu, šaha partiju — kas vien man tīk — un līdz ar to esmu tos radījis! Mans saprāts ir nemirstīgas būtnes saprāts, tas nepazīst šķēr­šļu. Mans skatiens iespiežas visur, es redzu tumsā, un klints man šķiet caurspīdīga. Man nav jāpārlapo grāmata, es aptveru tās saturu vienā acu uzmetienā cauri vākam; pat pēc vesela mil­jona gadu es atcerēšos to no galvas un zināšu, kurā lappusē kas rakstīts. Es redzu, ko domā ik cilvēks, putns, zivs un kukainis; dabā nekas nepaliek man apslēpts. Es nolasu zinātnieka domas un vienā mirklī aptveru visu, ko viņš uzrakstījis sešdesmit gados. Viņš to var kādreiz aizmirst un aizmirsīs, es turpretī at­cerēšos mūžīgi.
Patlaban es lasu tavas domas un redzu, ka tu esi mani sa­pratis. Ko tālāk? Pieļausim, ka zināmos apstākļos zilonim izde­vies saskatīt zirneklīti un viņš sajūt pret to simpātijas. Iemīlēt sīko radībiņu zilonis, protams, nespēj: mīlēt var savas sugas, sev līdzīgu būtni. Eņģeļa mīla ir cildena, dievišķīga, — cilvēks pat nespēj aptuveni to iztēloties. Eņģelis var mīlēt eņģeli. Cil­vēks, ko iemīlēs eņģelis, vienā mirklī sabirzis pelnos. Mcs ne­jūtam mīlu pret cilvēkiem, mēs izturamies pret viņiem ar iecietī­bas pilnu vienaldzību, un dažkārt viņi rosina mūsu sirdī simpā­tijas. Tu man patīc, man patīk tavi draugi; man patīk Pītera tēvs. Jūsu dēļ es esmu labvēlīgs pret jūsu ciemata iedzīvotājiem.
Viņš pamanīja, ka esmu viņa pēdējos vārdus uzņēmis kā iz­smieklu, un nolēma tos paskaidrot.
— Es daru jūsu ciemata iedzīvotājiem labu, kaut gan pir­majā acu uzmetienā var likties, ka es kaitēju. Cilvēki neprot at­šķirt, kas viņiem nāk par labu un kas — par ļaunu. Viņi to ne­apjēdz, jo nezina nākotni. Tas, ko es daru jūsu ciemata iedzīvo­tāju labā, nesīs bagātus augļus; daļu no šiem augļiem jūs nobaudīsiet paši, citi domāti nākamajām paaudzēm. Neviens ne­kad neuzzinās, ka es esmu ievirzījis šo ļaužu dzīves ritumu cita gultnē, bet tā ir taisnība. Ir kāda spēle, tu ne reizi vien esi to spēlējis ar saviem draugiem. Jūs nostādāt ķieģeļus netālu citu no cita. Jūs pagrūžat pirmo ķieģeli; tas uzkrīt virsū blakus eso­šajam un apgāž to, šis savukārt liek novelties nākamajam un tā tālāk, un tā tālāk, kamēr visi ķieģeļi guļ zemē. Tā iekārtots arī ļaužu mūžs. Zīdaiņa vecumā cilvēks pagrūž pirmo akmeni. Tālāk viss notiek saskaņā ar dzīves dzelzs likumu. Ja tu spētu ieskatīties nākotnē, kā spēju es, tu, tāpat kā es, redzētu, kas turpmāk notiks. Pirmais grūdiens noteic kārtību, kurā noritēs cilvēka mūžs. Nekādu negaidītu notikumu tajā nebūs, jebšu katrs nākamais grūdiens ir atkarīgs no iepriekšējā. Tas, kam piemīt šāda redzes spēja, atskārtis cilvēka mūža gaitu no šūpuļa līdz kapam.
— Vai tad cilvēka dzīvi nevada dievs?
— Nē, to jau iepriekš nosaka vide un apstākļi. Cilvēka pir­mais solis izraisa otro un tā tālāk. Iedomāsimies uz brīdi, ka no kāda dzīves ceļa izkrīt viens no tādiem neizbēgamiem so­ļiem — pats nenozīmīgākais. Cilvēkam noteiktā dienā, noteiktā stundā, noteiktā minūtē un sekundē — varbūt runa ir par sekun­des daļu — vajadzēja iet uz aku pēc ūdens, bet viņš neaizgāja. Sākot no šā mirkļa, viņa dzīves ceļam spēji jāmainās. Tagad tas līdz pašam galam ritēs citā virzienā — ne tajā, ko bija no­teicis viņa pirmais solis, bet gluži atšķirīgā. Ja viņš būtu aiz­gājis uz aku pēc ūdens, tad uzkāptu varbūt tronī. Viņš neaiz­gāja — un nu viņu gaida trūkums un nabadzība. Ņemsim Kolumbu. Ja viņš, piemēram, bērnībā būtu izlaidis kaut sīku, nenozīmīgu locekli no notikumu rindas, kuru bija ievadījis un noteicis viņa pirmais solis, tad viss viņa mūžs būtu iekārtojies citādi. Viņš kļūtu par kāda itāliešu ciematiņa garīdznieku, no­mirtu, neviena nepazīts, un Ameriku atklātu tikai pēc divsimt gadiem. Es to skaidri zinu. Nebūtu Kolumbs spēris kaut vienu no viņam nolemto soļu miljarda, viņa liktenis izveidotos citādi. Es aplūkoju miljardu dzīves ceļu, kādus Kolumbs būtu varējis iet, un tikai vienā vienīgā no tiem paredzēta Amerikas atklā­šanā. Cilvēki nesaprot, ka ikviens solis, lai tas būtu liels vai mazs, ir vienādi svarīgs viņu dzīves ceļam. Ja jums bijis lemts noķert mušu un jūs to arī esat darījis, tad tas var izrādīties jūsu tālākajam liktenim tikpat svarīgi kā, teiksim…
— Kā iekarot valsti?
— Jā, tieši tā. Praktiski, protams, cilvēka spēkos nav at­teikties no soļa, ko tam lemts spert, tā nekad nenotiek. Kad vi­ņam šķiet, ka viņš lemj, kā rīkoties — vai darīt tā vai citādi, tad šīs svārstības savukārt ir kāds loceklis tanī pašā ķēdē un lēmums, ko cilvēks pieņem, — iepriekš paredzēts. Cilvēks nevar savu ķēdi pārraut. Tāda iespēja izslēgta. Teikšu vēl vairāk, ja viņš sāk lolot šādu nodomu, tad arī šis nodoms ir tās pašas ķēdes loceklis — tam noteiktā brīdī jāuzrodas kā zināmas rīcī­bas sekām, kuru cēlonis meklējams viņa bērnībā.
Aina, kuru manā acu priekšā uzbūra Sātans, mani nomāca.
— Cilvēks ir notiesāts uz mūža ieslodzījumu, — es skumji teicu, — un nespēj izrauties brīvībā.
— Jā, viņš nespēj atbrīvoties no pirmā — bērnībā spertā soļa sekām. Taču manos spēkos ir viņu atsvabināt.
Pavēros Sātanā kā vaicājot.
— Dažu jūsu ciemata iedzīvotāju likteni esmu jau pārvei­dojis.
Pagāja vairākas dienas, un Sātans ieradās atkal. Mēs vien­mēr gaidījām viņu ar nepacietību: viņam klātesot, dzīve bija jautrāka. Viņš pienāca pie mums mežā, mūsu pirmās satikšanās vietā. Būdami izpriecu kāri kā visi zēni, mēs lūdzām viņu mums kaut ko parādīt.
— Lai iet! — viņš teica. — Parādīšu jums cilvēku cilts vēs­turi — to, ko jūs saucat par civilizācijas augšupeju. Vai gribat?
Teicām, ka gribam.
Sātana zibenīgais domas lidojums pārvērta apkārtējo mežu par Ēdeni. Ābels ziedoja uz altāra upuri dievam. Parādījās Kains ar rungu rokās. Viņš pagāja garām, acīm redzot, mūs ne­ievērodams, un noteikti būtu uzminis man uz kājas, ja es to laikus nepamanītos atraut atpakaļ. Tad viņš uzrunāja brāli ne­saprotamā valodā. Balss viņam kļuva arvien nekaunīgāka un draudošāka. Zinādami, kam tūlīt jānotiek, mes novērsāmies, taču dzirdējām smagos sitienus un pēc tam kliedzienus un vai­dus. Iestājās klusums. Kad atkal pavērāmies uz to pusi, mirsto­šais Ābels gulēja asins peļķē, bet Kains, nocietināts savā atrie­bības kārē, stāvēja, pārliecies pār viņu.
Parādība izgaisa, un tai pa pēdām garā rindā sekoja mums nepazīstami kari, slepkavības un nāves sodi. Tad ieraudzījām plūdus. Šķirsts traucās pāri vētras kultajām bangām. Cauri lietum un miglai pie apvāršņa vīdēja augsti kalni. Sātans teica:
— Izrādījās, ka civilizācijas sākums nav izdevies. Tūlīt eksperimentu atkārtos otrreiz.
Mūsu acu priekšā iznira jauna aina. Ieraudzījām Noasu, salda vīna pilnu. Tad Sātans parādīja mums Sodomas un Gomoras nešķīstību. Notikumu ar Latu viņš nosauca par «mēģinā­jumu atrast uz pasaules kaut divus trīs kārtīgus cilvēkus». Pēc tam mūsu skatienam atklājās Lats ar meitām alā.
Tālāk sekoja seno jūdu kari. Jūdi slaktēja uzvarētos un iznī­cināja viņu lopus. Dzīvas atstāja tikai jaunās meitenes, kuras kļuva par uzvarētāju laupījumu.
Mēs redzējām, kā Jaele ielavījās teltī un iedzina naglu guļo­šajam viesim deniņos. Tas notika turpat mums blakus; asinis, kas izšļācās no brūces, sīkās, sarkanās strūkliņās tecēja mums gar kājām, un, ja vien mums būtu iegribējies, mēs varējām tām pieskarties ar pirkstiem.
Gar acīm paslīdēja ēģiptiešu, grieķu un romiešu kari, visu zemi sārtoja asiņu straumes. Romieši ar viltu apkrāpa kartāgiešus; mēs redzējām, cik šausmīgi šo vīrišķīgo tautu apkāva. Cēzars ielauzās Britānijā. «Barbari, kas tur dzīvoja, nedarīja viņam nekā ļauna, bet viņš gribēja iekarot zemi un civilizēt pirmiedzīvotāju atraitnes un bāriņus,» Sātans mums paskaid­roja.
Dzima kristietība. Darbība tika pārcelta uz Eiropu. Mēs re­dzējām, kā gadsimtiem ilgi kristīgā ticība un civilizācija soļoja rokrokā, «atstādamas aiz sevis badu, iznīcību, nāvi un citas pro­gresa pazīmes», — kā teica Sātans.
Kari, kari, atkal kari un vēlreiz kari visā Eiropā, visā pasaulē.
Kā sacīja Sātans, tos veda gan atsevišķu dinastiju interešu vārdā, gan atkal lai apspiestu kādu tautu, kas bija vājāka par citām. «Ne reizes,» viņš piebilda, «iekarotājs nedevās karā, cil­dena mērķa mudināts. Tādus karus jūs cilvēces vēsturē neat­radīsiet.»
— Nu, re, — noslēgumā sacīja Sātans, — nu jūs kopā ar mani apskatījāt cilvēku cilts progresu līdz pat mūsu dienām. Kas teiks, ka tas nespēj radīt izbrīnu? Tagad mēs ieskatīsimies nākotnē.
Viņš parādīja mums kaujas, kurās tika lietoti vēl drausmī­gāki iznīcināšanas ieroči un kurās nomaitāja daudz daudz lie­lāku skaitu dzīvību.
— Varat pārliecināties, — viņš sacīja, — ka cilvēces attīs­tības gaita neapstājas. Kains nosita brāli ar milnu. Senie jūdi slepkavoja ar zobeniem un metamajiem šķēpiem. Grieķi un ro­mieši izgudroja bruņas un kaujas ierindu un nodibināja kara vešanas mākslu. Kristieši atklāja pulveri un šaujamos ieročus. Pēc diviem trim gadsimtiem viņi pilnveidos savus nāvi nesošos slepkavības ieročus nesalīdzināmi vairāk, un visa pasaule būs spiesta atzīt, ka bez kristīgās civilizācijas palīga karš uz visiem laikiem būtu palicis bērna autiņos.
Te Sātans sāka, vēderu turēdams, smiet bezjūtīgus smieklus un ņirgāties par cilvēku cilti, kaut arī labi zināja, cik sāpīgi šie vārdi aizskar mūsu patmīlību. Tik nejauki spēj uzvesties vienīgi eņģelis. Eņģeļiem ciešanas ir balta lapa, viņi tās pazīst tikai vārda pēc.
Kā es, tā Zeps ne reizi vien esam centušies piesardzīgi un delikāti paskaidrot Sātanam, cik nepareizas ir viņa domas par cilvēci. Parasti viņš par atbildi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, un mēs uzskatījām viņa klusu ciešanu par piekrišanu. Tāpēc šīs Sātana runas mums nozīmēja stipru triecienu. Mūsu pārliecinā­šanas mēģinājumi, acīm redzot, nebija viņu necik ietekmējuši. Jutāmies vīlušies un sarūgtināti kā misionāri, kuru sprediķi nav krituši auglīgā augsnē. Starp citu, savas jūtas mēs viņam neiz­rādījām, saprazdami, ka patlaban nav īstais brīdis.
Sātans smējās savus cietsirdīgos smieklus, kamēr pagura. Tad viņš teica:
— Vai tas nav izcils sasniegums? Pēdējo piecu vai sešu tūkstošu gadu laikā radušās, uzplaukušas un guvušas vispārēju atzinību ne mazāk par piecām sešām civilizācijām. Sinī periodā tās nogājušas no skatuves un izgaisušas nebūtībā, un neviena no tām tā arī nav pratusi izgudrot sava diženuma cienīgu, vien­kāršu un saprātīgu paņēmienu, kā nogalināt cilvēkus. Kas iedro­šināsies tām pārmest, ka tās par maz pulējušās? Slepkavošana bijusi cilvēces mīļākā nodarbošanās jau kopš dienām, kad tā gulēja vēl šūpulī, — tomēr vienīgi kristīgā ticība panākusi kaut cik vērā liekamus rezultātus. Aizritēs divi trīs gadsimti, un ne­viens vairs nevarēs noliegt, ka kristieši ir visizveicīgākie slepka­vas, un tad pagāni dosies pie viņiem mācībā, protams, ne jau lai kristītos, bet lai iegūtu ieročus. Turks un ķīnietis nopirks no viņiem šaujamos rīkus, lai būtu ar ko nogalināt misionārus un jaunatgrieztos kristiešus.
Te Sātans atkal atsāka savu izrādi, un mēs redzējām, kā ga­rām paiet daudzu zemju tautas: gigantiska procesija, kas iemie­soja sevī divus trīs gadsimtus no cilvēces vēstures; mūsu acīm pavērās neskaitāmu ļaužu pūļi, kas, saķērušies dzelžainā tvē­rienā uz dzīvību un nāvi, slīka asins okeānos un smaka melnajā miglā, kur pa brīžam uzzibsnīja tikai karogi un gaisā uzšāvās sarkanās lielgabalu uguns mēles. Šāviņu dārdi un ievainoto karavīru pirmsnāves vaimanas neapklusa ne mirkli.
— Kāda tam visam jēga? — atkal izplūzdams savos ļauna­jos smieklos, vaicāja Sātans. — Galīgi nekāda. Cilvēce ikreiz atgriežas savā izejas punktā. Jau krietnu miljonu gadu jūs drūmā vienmuļībā vairojaties un drūmā vienmuļībā cits citu iznīcināt. Kādēļ? Neviens gudrais nespēs uz manu jautājumu atbildēt. Kas no visa tā gūst labumu? Tikai saujiņa dižciltīgo un mazvērtīgie viltus monarhi, kas jūs nicina un uzskata, ka jūsu pieskāriens viņus aptraipa, un kas aizcērt durvis jūsu deguna priekšā, ja jūs pie tām klauvējat. Viņu labā jūs pūlaties vaiga sviedros kā vergi, viņu labā jūs cīnāties un mirstat (un ar to lepojaties, kur patiesībā jums vajadzētu uzskatīt sevi par apkau­notiem). Pats fakts, ka šādi ļaudis pastāv, ir trieciens jūsu paš­cieņai, kaut arī jums ir bailes to atzīt. Viņi nav nekas vairāk par diedelniekiem, kam jūs dodat žēlastības maizi, taču šie die­delnieki noskatās uz jums kā labdari uz nožēlojamiem ubagiem. Viņi runā ar jums kā kungi ar vergiem un par atbildi dzird verga valodu, kādā nabaga beztiesīgie uzrunā savus pavēlnie­kus. Jūs nepagurstat klanīties viņu priekšā, kaut gan dvēseles dzīlēs — ja jums vispār dvēsele vēl saglabājusies — jūs sevi par to nicināt. Pirmais cilvēks bija liekulis un gļēvulis un šo liekulību un gļēvumu novēlēja pūrā saviem pēctečiem. Tas, lūk, ir tas raugs, no kura uzrūgusi jūsu civilizācija. Tāpēc uzdzer­sim, lai tā plauktu arī turpmāk! Uzdzersim, lai tā neiznīktu! Uzdzersim, lai…

PĒCVĀRDS

LlELA amerikāņu satīriķa Marka Tvena (1835.—1910.g.) daiļrade padomju lasītāju vidu ir ļoti populāra. Mēs pazīstam Tvenu kā talantīgu romānu rakst­nieku, asprātīgu stāstītāju, aprakstnieku, kas savos sacerējumos atspoguļo tālaika Amerikas īstenību un pakļauj nesaudzīgai kritikai buržuāziskās sa­biedrības tikumus un paražas.
Daudz mazāk Tvens mums pazīstams kā reliģijas kritiķis. Tas izskaidro­jams ar apstākli, ka daudzi rakstnieka ateistiskie darbi ilgu laiku palika ne­publicēti un daļa no tiem ieraudzīja dienas gaismu tikai pēdējos gados, īstenībā Marks Tvens tomēr ir tāda cilvēka paraugs, kurš par spīti visiem tuvinieku un paziņu mēģinājumiem «iztaisīt no viņa kristieti», par spīti apkār­tējai videi, kurā nebūt nebija viegli un vienkārši paust ateistiskas idejas, kļuva par cilvēku, kas kaismīgi kritizēja reliģiju visos tās paveidos. No Tvena bio­grāfiskajiem materiāliem, kas publicēti pēc rakstnieka nāves, mēs uzzinām daudz jauna par viņa attieksmi pret reliģiju.
Lai saprastu, kāpēc Tvens daudzus no saviem antireliģiskajiem darbiem novēlēja publicēt tikai pēc nāves, jāiztēlojas apstākļi, kādos viņš dzīvoja un strādāja.
Rakstnieka bērnība aizritēja mazā amerikāņu pilsētiņā Hanibalā. Tajā valdīja protestantu paražas. Vide, kurā Tvens auga, prasīja, lai bērnos ieau­dzina reliģiskos tikumus, lai ikviens stingri ievēro kristīgos baušļus un bez ierunām atsakās no visa, ko baznīca uzskatīja par ļaunumu. Tas viss viesa Tvenā apnikumu un riebumu, kas «līdzīgi rēgiem slēpās viņa apziņas dzīlēs». Puritāniskās bailes no dieva cieši turēja Hanibalu savā varā: ikviena bērniš­ķīga nerātnība te izraisīja aizdomas, bausli «tev būs svētu dienu svētīt» ne­drīkstēja pārkāpt nekādos apstākļos. Bērniem, kas to neievēroja, proti, spē­lēja sestdienās bumbu, devās uz upi makšķerēt utt., draudēja ar briesmīgiem sodiem. Svētdienas skolas audzēkņiem bija jāzina no galvas bībeles teksti. Tvens rakstīja, ka piecpadsmit gadu vecumā bijis izlasījis visu bībeli.
Ģimenē nākamais rakstnieks guva citādu audzināšanu. Viņa tēvs Džons Klemenss nebija reliģiozs cilvēks. Viņš piederēja pie «brīvdomātājiem», «ne­kad negāja baznīcā, nekad nerunāja par reliģiju». Marka Tvena nākamos uzskatus dziļi ietekmēja viņa tēvocis Džons Kvorlzs, kas atklāti uzstājās pret kalvinistisko mācību par predestināciju. Priekšzīmīga kristiete nebija arī Tvena māte. Viņa ne pārāk cītīgi apmeklēja baznīcu, «ne arī bieži lasīja bībeli».
Tā visa rezultātā Marks Tvens 1853. gadā aizbrauca no Hanibalas, sirdī dziļi nīzdams «melnsvārčus». Šis naids kļuva vēl stiprāks, kad pēc nedau­dziem gadiem nākamais rakstnieks — toreiz kāda laikraksta korespondents — ieradās Eiropā un nokļuva Itālijā, «pašā pāvesta valstības sirdī, kur valdīja laimīga, bezrūpīga, pašapmierināta tumsonība, māņticība, trulums, gara na­badzība, dīkdienība un bezgalīgs, stulbs bezmērķīgums». Novērodams Itālijas darba tautu, kas vilka nožēlojamu pusbada dzīvi, rakstnieks uzlika bagātībā slīgstošajai katoļu baznīcai atbildību par zemē valdošo nabadzību.
Marka Tvena ceļš uz ateismu nebija gluds un vienkāršs. Apšaubīdams reliģiju jau agrā jaunībā, viņš tomēr vēl ilgi ticēja kristīgas morāles derīgu­mam. Viņš aicināja baznīcu atbrīvot kristīgo ticību no neīstā spožuma, paš­apmāna, liekulības un divkosības. Tvens pūlējās pārliecināt ļaudis atteikties no tradicionālās ticības un radīt jaunu — tādu, kas veicinātu civilizācijas at­tīstību. Uz pilnīgu atsacīšanos no reliģijas viņu veda garas un grūtas cīņas ceļš.
1870.gadā Tvens apprecēja Olīviju Lengdoni. Olīvija bija dziļi reliģioza sieviete, kas centās padarīt savu vīru par «priekšzīmīgu kristieti». Tvens ne­gribēja sievu sarūgtināt un apsolīja tai darīt visu iespējamo. Taču tas bija grūti: «ticības apskaidrība» kā nenāca, tā nenāca. «Grūti garā būt kristietim,» viņš rakstīja vienā no savām vēstulēm.
Olīvijas pūles pārvērst vīru par pārliecinātu kristieti deva pavisam citus rezultātus. Tvens vēl un vēlreiz pārlasīja bībeli un secināja, ka «šī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hronikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.»
«Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmen­tiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīšļos. Tādējādi tai nepār­protami trūkst jebkuras oriģinalitātes.» Tā Marks Tvens secina «Vēstulēs no Zemes». «Vēstulēs» Tvens bez aplinkiem un vaļsirdīgi izsaka savas domas par šo «vissvētāko no svētajām» kristīgās ticības grāmatām. Viņš atklāj bībeles pretrunas, neskaitāmās aplamības, ko atradis tās lappusēs, un naivos priekšstatus par pasaules radīšanu. Rakstnieks balstās uz tālaika zinātnes at­klājumiem un zinātnieku pētījumiem, kuri apgāž reliģiskās dogmas. «Pasaule, ko atklājusi zinātne, ir pārāk liela bībeles klejotāju tautu dievam,» Tvens rakstīja. Savos darbos viņš bieži atsaucas uz zinātnes atklājumiem, vēstur­nieku, astronomu, arheologu, biologu, ģeologu utt. pētījumiem. Pietiek palasīt spilgto pamfletu «Vai pasaule radīta cilvēka dēļ?», kurā rakstnieks dzē­līgi kritizē teologu apgalvojumus par dabas lietderību. Tvens pēc savas gau­mes attēlo dzīvības rašanos uz zemes, likdams šīs ainas pamatos evolucionisma idejas, ko izvirzīja Darvins un tālāk attīstīja viņa sekotāji. Pakavē­damies pie arhaiskā un kembrija perioda, kā arī pie paleozoiskās ēras, rakst­nieks atmasko buržuāziskā zinātnieka Vollesa izdomas, ar kuru palīdzību tas centās ievazāt zinātnē bībeles mītu par pasaules dievišķīgo izcelšanos.
Tvens izmanto zinātnes faktus arī citos darbos, kuros apgāž reliģiskos priekšstatus. Viņa reliģijas kritika ir kritika no saprāta pozīcijām, no zinā­šanu pozīcijām. Savu bībeles kritiku rakstnieks ietērpj spilgti satīriskā formā. Viņš izsmej teologus, kas sludina bībeles uzskatus, un sirsnīgi jūt līdzi kris­tiešiem, kuri šīm aplamībām tic.
Taču rakstnieka ģimenes apstākļi izveidojās tā, ka viņam nebija iespē­jams paust savas domas atklāti. Nevēlēdamies sabojāt attiecības ar sievu, draugiem un izdevējiem, viņš reiz sacīja: «Lai to iespiež pēc manas nāves.» Tā nu Tvena «zaimu pilnos» darbus uz ilgiem gadiem apslēpa seifs.
Arēji Marks Tvens it kā dzīvo krietna kristieša dzīvi. Viņš kopā ar ģimeni apmeklē baznīcu, pirms pusdienām skaita lūgšanas, vakaros klausās lūgšanas un bībeles lasīšanu. Tas viss rakstnieku nomāc. Un viņš neslēpdamies paziņo: «Es kļūstu par liekuli. Es neticu bībelei. Mans saprāts to nepieņem. Es ne­spēju te vairs sēdēt un klausīties, uzskatot šīs pasakas par svēto dieva vārdu.»
Tvens tā arī nekļuva par «priekšzīmīgu kristieti». Viņš palika vienaldzīgs pret reliģiju. 1873.gadā viņš runā par sevi kā par «dziļi un pilnīgi neticīgu cilvēku». Pēc pieciem gadiem viņš atzīstas kādam no saviem draugiem: «Es ne druskas neticu jūsu reliģijai. Ja mana izturēšanās kādreiz devusi ieganstu domāt citādi, tad tā bijusi tikai izlikšanās. Ir gadījušies brīži, kad man gan­drīz šķitis, ka esmu kļuvis ticīgs, taču tie ātri pagājuši.»
Vienā no nepublicētajiem «Piezīmju burtnīcu» fragmentiem, kas attiecas uz 1887.gadu, Tvens norāda, ka viņa pārliecība palikusi tāda pati, kāda bi­jusi jau 1860.gadā, kad viņš rakstīja brālim: «Nezinu, kā cilvēks, kam pie­mīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzināti jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.» Apmēram tanī pašā laikā lielais satīriķis iz­klāsta savu ticības apliecību (242.—244.Ipp.).
Kā «Piezīmju burtnīcām», tā «Autobiogrāfijai», kas līdz šim vēl nav pil­nībā publicētas, ir ārkārtīgi liela nozīme, lai izprastu, kādi uzskati piemituši rakstniekam, kurš visu mūžu nav varējis atklāti paust savas domas par reli­ģiju. «Radīdams «Autobiogrāfiju»,» viņš rakstīja, «es visu laiku paturu prātā, ka runāju no kapa, jo nomiršu, pirms šī grāmata ieraudzīs dienas gaismu. Taču no kapa es runāju labprātāk nekā dzīvo valodā, un iemesls tam ir tas, ka varu to darīt brīvi…»
Tvens novēlēja publicēt atsevišķas «Autobiogrāfijas» daļas pēc 50, 100, 500 gadiem. Izteicienus par Kristus eksistences pierādījumu trūkumu, par riebumu pret dievu un reliģiju, par pašu dievu kā atriebīgu, asiņainu un ne­gantu būtni un tiem līdzīgus viņš aizliedza «kādam rādīt acīs līdz pat 2406.gadam».
1905.gadā Tvens uzrakstīja stāstu «Kara lūgšana». Arī to drīkstēja pub­licēt tikai pēc rakstnieka nāves, jo šai stāstā bija pausta patiesība par reli­ģisko morāli, patiesība, ko «šai saulē var runāt tikai mirušais».
Stāstu «Kapteiņa Stormfīlda ceļojums» Tvens iesāka 1866./1867.gadā. Taču gandrīz 20 gadus nevienam no tuviniekiem par šo darbu nebija nekas zināms. «Reiz vakarā,» rakstīja Tvena meita Sjūzena, «kad mēs bibliotēkā sa­runājāmies, tēvs man sacīja, ka domājot sarakstīt kādu grāmatu un pēc tam esot ar mieru neko vairs nerakstīt un likties kapā. Pēc tam viņš pavēstīja, ka esot jau uzrakstījis šo to tādu, ko pats nemaz neesot gaidījis, un ka šī grā­mata — vienīgā, pie kuras viņš strādājis ar sevišķu patiku, — esot ieslēgta lejā seifā un netikšot publicēta.» Sis ieraksts izdarīts 1886.gadā.
Stāsts stipri saīsinātā veidā nāca klajā 1907.gadā; pilnībā to publicēja tikai 1952.gadā. Rakstnieks tajā skar vienu no galvenajām kristīgās ticības dogmām — ticību aizkapa dzīvei, ellei un paradīzei.
Markam Tvenam pat kapā neļāva runāt par reliģiju. Testamenta izpildī­tāji un rakstnieka meita Klāra Klemensa (Gabriloviča), sagatavojot «Autobio­grāfiju» izdošanai, izmeta no tās veselas nodaļas. Izdodamo darbu tekstus laboja, kā iepatikās. Tā Amerikas Savienotajās Valstīs gatavoja iespiešanai «Vēstules no Zemes».
Tvena arhīvos glabājas ne mazums sacerējumu, kuri līdz šim nav publi­cēti un par kuriem mēs zinām no nenozīmīgiem fragmentiem un personu liecībām, kas iepazinušās ar rakstnieka arhīviem. To vidū ir pamflets «Gran­diozā starptautiskā procesija», par kuru mēs varam spriest tikai pēc neliela izvilkuma. Par tā atmaskojošo spēku liecina procesijas dalībnieka — «kris­tiānisma» apraksts. «Tā ir monumentālā būtne asinīm piemirkušās, plīvojošās drānās. Tās galvu vainago zelta ērkšķu kronis, kam uzdurtas to patriotu galvas, kuri atdevuši dzīvību par dzimteni: te redzami gan būri, gan «boli seri», gan filipīnieši. Vienā rokā kristiānisms tur lingu, otrā — atvērtu evan ģēliju, kurā lasāms: «Palīdzi savam iuvākam … » No abām pusēm kristiā­nismu balsta slepkavība un liekulība. Tā karogā lasāma devīze: «Mīli sava tuvākā īpašumu kā sevi pašu!» Emblēma ir melns vimpelis.»
Marka Tvena reliģijas kritika bija nesaraujami saistīta ar rakstniek,i sociāli politiskajiem uzskatiem, kuros viņš atmaskoja imperiālismu un t.i iekarošanas politiku, rasismu un nēģeru linčošanu, koloniālismu un kristīgos misionārus. Sevišķi spēcīgs šis atmaskojums ir tādos lielā satlriķa pamfletos kā «Savienotās Linča Valstis», «Cilvēkam, kurš staigā tumsībā», «Maniem kritiķiem misionāriem» u.c.
Amerikāņu literatūrzinātnieks Foners, kam bija iespēja iepazīties ar rakst­nieka arhīvu, ziņoja, ka tajā atrodas Tvena «garās» vēstules garīdzniekam Tvičelam, kas rakstītas šā gadsimta sākumā. (Sk. F. Foners. Marks Tvens — sociāls kritiķis. IL, Maskavā, 1961.) Spriežot pēc «Vēstulēm no Zemes» un citiem darbiem, reliģijas un baznīcas, reliģiskās morāles un kristiānisma ticī­bas mācības kritika šai laikā viņa sacerējumos guva īpaši asu raksturu. Tvena ateisms kļuva par dziļu, apzinātu pasaules uzskatu, reliģijas kritika cieši saistījās ar tās sociālās nozīmes atklāsmi. Tas viss izraisīja neslēptu nemieru un bailes garīdzniekā Tvičelā, kurš gan neraizējās par rakstnieka «glābšanu» no pēcnāves mokām ellē, bet uztraucās tikai par vienu: lai Tvena domas ne­uzzinātu sabiedrība. Viņš lūdza rakstnieku atvieglot sirdi vēstulēs.
Arī «Vēstules no Zemes» piemeklēja neparasts liktenis, pirms tās publicēja.
Pēc Tvena nāves rakstnieka arhīvos bija palikuši daudzi sacerējumi, kuri satlriķa dzīves laikā netika izdoti. Vairāku gadu desmitu laikā Tvena daiļ­rades pētnieki, kas nodarbojās ar viņa literārā mantojuma sakārtošanu, publi­cēja dažus no šiem darbiem, taču liels skaits aprakstu, uzmetumu un piezīmju vēl joprojām paliek plašam lasītāju lokam nepazīstami.
Tikai trīs gadu desmitus pēc Tvena nāves amerikāņu literatūras zināt­nieks, Marka Tvena biogrāfs un daiļrades pētnieks de Voto sagatavoja izdo­šanai trīs sējumus rakstnieka nepublicēto darbu, atšķirojis tos no atstātajiem manuskriptiem, kas ietver daudzus tūkstošus lappušu. Tomēr rakstnieka meita Klāra, kurai saskaņā ar testamentu pieder pēdējais vārds Marka Tvena darbu publicēšanā, kategoriski atteicās dot atļauju krājumā «Vēstules no Zemes» ietilpināto darbu publikācijai. Kā ziņoja laikraksti, Klāru Klemensu, dziļi re­liģiozu sievieti, iepazīstoties ar «Vēstulēm», pārņēmušas šausmas, jo Tvens šinī darbā ar visu savu satīriķim piemītošo dedzīgumu un asprātību pakļauj ne­saudzīgai kritikai reliģisko morāli, atmasko kristīgo teologu svētulību, ar kādu tie sludina «dieva baušļus», atklāj Vecās un Jaunās derības pamācību liekulīgumu. «Vēstules no Zemes», pavēstīja Klāra Klemensa, parādot viņas tēva idejiskās pozīcijas izkropļotā veidā.
Viņas piekrišanu grāmatas «Vēstules no Zemes» izdošanai saņēma tikai 1962.gadā. Tā paša gada septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs grāmatu laida klajā. Amerikāņu izdevumā tā sastāv no virknes satīrisku sacerējumu un fragmentu un dalās divās daļās: pirmā ietver «Vēstules no Zemes», «Ādama dzimtas arhīvu» un «Vēstuli no debesīm», kur izsmietas bībeles leģendas un parādīts, ka tās ir aplamas un runā pretī veselajam saprātam. Grāmatas otrā daļā sakopoti dažādi materiāli ar raibu tematiku, kuri atlasīti no nepublicētajiem manuskriptiem. Vairākumā no tiem arī kritizēta reliģija, reliģiskā morāle, baznīcas mācības. Daži no šiem darbiem bijuši publicēti jau iepriekš. Grāmatā ievietoto sacerējumu mazākā daļa — «Kaķa stāsts», «No Anglijas ceļojuma piezīmju burtnīcas», «Kupera prozas stils», «Incidents ar Gorkiju», «Burleska par labo toni», «Par Zemi», «Zolā», «Lielā tumsība» — nav ievietota mūsu krājumā.
Tā kā padomju lasītājam jādod iespēja gūt pilnīgāku priekšstatu par Marka Tvena attieksmi pret reliģiju, nekā to iespējams iemantot no amerikāņu izdotās grāmatas «Vēstules no Zemes», mūsu krājumā ietverti arī citi rakst­nieka antireliģiskie raksti un fragmenti.
Krājums nebūt neaptver visus lielā satīriķa ateistiskos darbus. Taču arī tie stāsti, pamfleti un apraksti, ar kuriem lasītājs iepazīsies, ļauj spriest par rakstnieka uzskatiem un viņa attieksmi pret reliģiju.

KOMENTĀRI UN PIEZĪMES

VĒSTULES NO ZEMES

Par šā darba likteni stāstīts mūsu krājuma pēcvārdā.
Pirmo vēstuli rakstnieks bija nosaucis par «Cilvēka radīšanu». Taču, tā kā pārējās vēstules ir ar to cieši saistītas, de Voto, kas sagatavoja darbu iz­došanai ASV, virsrakstu atmeta. Viņš nosvītroja arī sešas rindas pirmās vēs­tules beigās, tā ka manuskriptā teksts apraujas teikuma vidū.
Dažas no pārējām vēstulēm Tvens bija atstājis nenumurētas, turpretī citām pielicis ļoti lielus numurus, līdz ar to parādīdams, ka saglabājusies tikai daļa no Sātana vēstulēm. Pašreizējā izdevumā vēstules numurētas pēc kārtas.

ĀDAMA DZIMTAS ARHĪVS

Sajā darbā Tvens izmanto interesantu literāru paņēmienu. Viņš uzdodas par «tulkotāju», kas it kā atradis adamītu valodā rakstītos Pirmās ģimenes dokumentus.
«Ādama dzimtas arhīvā» ietvertos fragmentus lielais satīriķis sarakstījis dažādos laikos. Tvena komentators de Voto redaktora piezīmēs «Vēstuļu no Zemes» amerikāņu izdevumā norāda, ka rakstnieks, kas vienā no nepublicēta­jiem darbiem dēvē sevi par «Ņūdžersijas arhibīskapu» un «Vēstures Tēvu», gan kā «filozofs», gan kā «vēsturnieks» ļoti interesējies par «Pirmās ģimenes privāto arhīvu». Tvena darbos trūkst norādījumu, kā šis «arhīvs» nokļuvis viņa rokās. Manuskripts palicis nepabeigts. Pēc pētnieku domām, tam vajadzē­jis būt zināmā mērā saistītam ar citu rokrakstu — «Otro grāmatu», kas līdz šim nav publicēta. Sai grāmatā, kuras darbība noris «tūkstoš gadus pēc Marka Tvena nāves», parādās temati, kuriem rakstnieks pievērsies sacerējumos, kas attiecas uz «920. gadu kopš pasaules radīšanas». Tādējādi var domāt, ka rakstnieks gribējis novilkt paralēles starp seno laikmetu un ASV vēlāko civi­lizāciju savā skatījumā.
Pašreizējā izdevumā «Arhīvs» papildināts ar «Ādama dienasgrāmatu» un «Ievas dienasgrāmatu», kuras publicētas agrāk.

FRAGMENTS NO IEVAS AUTOBIOGRĀFIJAS

20*

1893.gada martā Marks Tvens pabeidza savu «Ādama dienasgrāmatas» «tulkojumu». 1905.gadā viņš «pārtulkoja» «Ievas dienasgrāmatu» un ķērās pie «Ievas autobiogrāfijas».

307

De Voto raksta, ka «Autobiogrāfija» darījusi «tulkotājam» ne mazumu raižu. Pirmās ģimenes «dokumenti» izrādījušies gandrīz tikpat juceklīgi, cik Pirmā Mozus grāmata. Arī pats «Vēstures Tēvs», kā Tvens sevi dēvē, neva­rējis izlemt, kurš no trim arhīvā «atrastajiem» aprakstiem, kas ietver dzīvi Ēdenē līdz grēkā krišanai, ir «īsts».
Sagatavojot «Autobiogrāfiju» izdošanai Amerikas Savienotajās Valstīs, daļu teksta izlaida. Starp citu, sastādītājs izlaidis stāstu par Ādama un Ievas iepazīšanās pirmajām dienām, jo tas runājot pretī «Dienasgrāmatām» un bez tam it kā esot «garlaicīgs un sentimentāls».
Par «Ievas autobiogrāfijas» «nepārtulkotajām» daļām Tvena arhīvā sa­glabājušās piezīmes, kas ļauj spriest, ko rakstnieks vēlējies parādīt nākama­jās nodaļās. Viņa nodoms bijis aprakstīt, kā Ieva par visu varu grib izpētīt «brīnumdarītāja kulta» (t. i., reliģijas) ciklisko izcelšanos. «Vēstures Tēvam» savukārt vajadzējis nonākt pie secinājuma, ka tāda reliģija kā «kristīgā zi­nātne» ar savu izcelšanos liecina par sabiedrības trūdēšanu. Kad cilvēki sāk sludināt šādu reliģiju, civilizācija atrodas bezdibeņa malā un nepieciešami plūdi.
Visi šie teksti datēti ar 1905. un 1906.gadu.

Lappuse no Ievas autobiogrāfijas, 920.gads kopš pasaules radīšanas

Šajā fragmentā Tvens visskaidrāk novelk paralēles starp Ievas laikmetu un rakstnieka dzīves un darbības dienām. Desmitā gadsimta otrais gadu des­mits kopš pasaules radīšanas «Vēstures Tēvam» stipri atgādināja XX gad­simta pirmo desmitu.
Fragmenta «tulkojums» veikts apmēram 1906.gadā.

Pirmais fragments no Metuzāla dienasgrāmatas

Šīs dienasgrāmatas «tulkojums» attiecas uz laiku, kad Tvens pētīja Angli­jas vēsturi, gatavodamies rakstīt «Princi un ubaga zēnu». Tieši tad rakstnieks «atklāja līdzību un atbilstību starp Tjūdoru Angliju un pirmsplūdu pasauli». Uz šās «līdzības» viņš vēlāk pamatoja savu «Vispārējo vēstures likumu».
Tālāk Tvens gribēja parādīt analoģiju starp Ādama laikmetu un 20.gad­simta Ameriku. Bez tam viņš vēlējās izteikt savas domas par plūdiem, «par kuriem tik daudz pļāpā dievbijīgi stulbeņi, laiku pa laikam pravietodami to atkārtošanos».
Metuzāls šajā fragmentā kritizē sava laika sabiedrību. Viņš runā par ap­kārtējās vides muļķību, liekulību, nežēlību un satraukts domā par verdzības nodibināšanos. Tvena piezīmes, kas attiecas uz dienasgrāmatas «nepārtulkota­jām» daļām, norādīts, ka šis nemiers tik strauji aug, ka galu galā Metuzāls jau grasās noliegt viņa tautas radīto reliģisko likumdošanas sistēmu. Reizē ar to Metuzāls daudz domā par praviešu pareģojumiem, ka pasaule pagrim­stot un ejot pretī savai bojā ejai.
Pievērsdamies Metuzāla laikmetam, «Vēstures Tēvs» atklāj tajā daudz kopēja ar stāvokli ASV XIX gadsimta pēdējā ceturksnī. Saskaņā ar «Pe­riodiskās atkārtošanās likumu» vēsture atkārtojas. Tvens uzskata, ka viņa laikā, tāpat kā Metuzāla laikmetā, diženā civilizācija sasniegusi tādu savas attīstības pakāpi, kad pārsvaru jau gūst apslēptie graujošie spēki. Tiem jāno­ved civilizācija līdz bojā ejai.

Otrs fragments no Metuzāla dienasgramatas

Marks Tvens gatavojās «pārtulkot» Metuzāla «novērojumus» attiecībfi uz tālaika tikumiem un paražām. Taču drīz vien «tulkojums» tika atlikts sāņus. Publicēto fragmentu Tvens, acīm redzot, sarakstījis 1876.-1878.gada.

Pasaule 920.gadā pēc tas radīšanas

Šī nodaļa ir cieši saistīta ar iepriekšējo. Pasaule jau nobriedusi bojā ejai, un Noāss taisa šķirstu. Tekstā garām ejot minēts kāds diktators, kuram, acīm redzot, vajadzēja būt lielai nozīmei tālākajos «Arhīva» «dokumentos». Diem­žēl Tvens nepaspēja tos «pārtulkot». Domājams, ka diktatora uzrašanās iemesls ir «demokrātijas eksperimenta izgāšanās», kas it kā notikusi V gad­simtā un pieminēta Metuzāla dienasgrāmatā. No otras puses, kā atzīmi` de Voto, viņš ir «tiešs rūpniecības revolūcijas auglis», un šis notikums būtu attiecināms uz VIII gadsimtu. Tvens uzskatīja, ka zinātnes un tehnikas pro­gress arī XX gadsimta sākumā novedīs pie civilizācijas bojā ejas.
Manuskripts laikam radies 1906.gadā.

Divi fragmenti no aizliegtas grāmatas ar virsrakstu «skatiens vēsturē» vai «vēsturisks apskats»

Sājos fragmentos tiek vilkta paralēle starp demokrātijas krišanu Metu­zāla laikā un «Vēstures Tēva» paredzēto demokrātijas krišanu XX gadsimta sākumā ASV.
Daudzpunktu katra fragmenta sākumā licis pats Tvens.

Fragments no sema dienasgrāmatas 920.gadā kopš pasaules radīšanas

Šis fragments ir pēdējais «tulkojums» no «Ādama dzimtas arhīva», ko Tvens «veicis» no adamītu valodas. Tas attiecas uz 1907. vai 1908.gadu. Fakti liecina, ka rakstnieks grasījies «tulkot» «Arhīvu» vēl tālāk, taču nav savu nodomu piepildījis.

Reliģiski sprediķi un lūgšanas

Šajā nodaļā ietvertie darbi ir uzmetumi, kurus Tvens sarakstījis pēdējos mūža gados. Rakstnieka arhīvā saglabājies ne mazums tādu uzmetumu. Daži no tiem palikuši nepabeigti, citiem ir vairāki varianti.
Publicētajos uzmetumos lielais satīriķis asi kritizē reliģisko morāli, pa­rāda, ka buržuāziskā sabiedrība, ko viņš dēvē par «zemākajiem dzīvniekiem» un «dievbijīgajiem liekuļiem», ir morāli pilnīgi degradējusies.
Fragments «Franči un komanči» ir viena no nodaļām, kas nav ietilpināta grāmatā «Pa Eiropu» (1879. g.).

Vai pasaule radīta cilvēka dēļ?

Šis ir viens no filozofiskajiem uzmetumiem, kurus Marks Tvens rakstīja pēdējos mūža gados, strādādams pie grāmatām «Kas ir cilvēks?» un «Noslē­pumainais svešinieks».

Oficiāls ziņojums ilzi

Sarakstīts 1909.gadā.

Kristīgā zinātne

Tvens savos aprakstos ne reizi vien atgriezies pie reliģiskās kustības «Kristīgā zinātne», kura plaši izplatījās ASV pagājušā gadsimta beigās. 1903.gadā viņš sagatavoja grāmatu par «Kristīgo zinātni», kurā bija ietil­pināti visi agrākie apraksti. Grāmata nāca klajā 1907.gadā.
Rakstnieks atmasko «Kristīgās zinātnes» pamatlicēju Mēriju Beikeru- Ediju, kas spekulēja uz dažu psihisku slimību ārstēšanu ar iedvesmas palī­dzību. Tvens dēvēja «zinātnieci» par «visu šarlatānu un liekuļu karalieni».
Neparasti straujais jaunās mācības piekritēju pieaugums izraisīja Tvenā bažas, ka līdz 1940.gadam «Kristīgā zinātne» būs kļuvusi par «vadošo spēku republikā», t.i., par valsts reliģiju, ka «trests («Kristīgā zinātne») … līdz tam laikam kļūs par visnekaunīgāko, līdzekļos neizvēlīgāko politiski reliģisko tirānu, kādu vien cilvēce pazinusi kopš pašiem svētītās civilizācijas ēras sā­kumiem».
Marka Tvena asajiem vārdiem pret šo reliģisko organizāciju bija liela nozīme tās atmaskošanā.

Saruna ar gariem

Stāsts sarakstīts 1866.gadā. Rakstnieks tajā atmasko spiritismu, kas bur­žuāziskajās valstīs izplatījās pagājušā gadsimta beigās.

200. lpp. Universālisti — kādas reliģiskas kustības piekritēji, kuri par vissvarīgāko uzskata tikumiskā pienākuma pildīšanu.
Unitārieši — kāda protestantu mācības novirziena sekotāji.
201. lpp. Sezostrīss — seno ēģiptiešu valdnieks.

Stāsts «Saruna ar gariem» un turpmākie darbi tulkoti no krievu valodas, visi iepriekšējie darbi tulkoti no angļu valodas.

Kapteiņa stormfilda ceļojums uz paradīzi

Šis stāsts pirmoreiz publicēts stipri saīsinātā veidā 1907.gadā, bet pil­nībā laists klajā tikai 1952.gadā. Tas pieder pie visspilgtākajiem lielā satīriķa ateistiskajiem sacerējumiem.
Stāsta varonis Tvenam bija sevišķi mīļš. Tā vārdā viņš nosauca namu, kur pavadīja pēdējos mūža gadus.
Šai darbā rakstnieks spilgti satīriskā formā atmaskojis kristīgās mācības priekšstatus par aizkapa dzīvi, paradīzi un elli. Paradīze viņa tēlojumā maz atšķiras no laicīgās pasaules. Debesīs tāpat nav taisnības, vienlīdzības, brālī­bās! Baznīcas kalpu izdomātajā paradīzē nav vietas «taisnajiem», bel vislie­lākajiem grēciniekiem. Vai tādā gadījumā ir vērts tādai paradīzei ticēt?
Mūsu krājumā ievietoti stāsta fragmenti.

Mormoņi

Fragmentos, kas ņemti no grāmatas «Bez ceļasomām», Tvens apraksta, kā dzīvo viena no kristiešu sektām, kura izplatīta galvenokart ASV. Ļoti in­teresants ir mormoņu pārstrādātās bībeles iztirzājums, kā arī šās sektas vēs­tures un iekšējās dzīves apraksti.

No «piezīmju burtnīcām»

Šie fragmenti, ko apvieno kopējs virsraksts, ņemti no ievērojamā ameri­kāņu progresīvā vēsturnieka Filipa S.Fonera grāmatas «Marks Tvens — so­ciāls kritiķis». Sai darbā autors izmanto daudz nepublicētu materiālu, izvil­kumu no Tvena sacerējumiem, kuri glabājas rakstnieka arhīvā Amerikas Savienotajās Valstīs. Seit publicētie fragmenti no lielā satīriķa «Piezīmju burtnīcām» uzrakstīti dažādā laikā. Tie nepārprotami raksturo Tvena attieksmi pret reliģiju, tās dogmām un morāli.

Personiskas atmiņas par Žannu d`Arku

Zemnieku meitene Zanna d`Arka, kas XV gadsimtā vadīja franču tautas cīņu pret angļu iekarotājiem, piesaistījusi daudzu rakstnieku uzmanību. Sa­vus darbus viņai veltījuši tādi izcili vārda mākslinieki kā Voltērs, Sillers, Anatols Franss, Bernards Šovs.
Žannas d`Arkas personība, viņas liktenis ieinteresēja arī Marku Tvenu. Rakstnieks strādāja pie romāna ar lielu aizrautību. «No visām grāmatām,» viņš vēlāk rakstīja, «es visvairāk mīlu «Zannu d`Arku»; tā ir pati labākā; es to skaidri zinu …»
Reliģiskajā literatūrā franču meitenes varoņdarbs tēlots kā brīnums, kas veikts pēc dieva norādījuma. Tvens, pievērsdamies Zannas personībai, redzēja pavisam ko citu. Romāna varone, kas uz mūžiem iegājusi Francijas vēsturē, nebūt nerīkojas pēc dieva gribas; viņu vada mīlestība uz cilvēkiem, uz savu tautu, patriotisms, nelokāmība un drosme.
Romānā par Žannu d`Arku Marks Tvens atmasko katoļu baznīcu, inkvizī­ciju, reliģijas kalpu asiņainās ļaundarības. Ar neparasti spēcīgu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību viņš attēlo vienu no visdrausmīgākajiem katoļu baznīcas kalpu noziegumiem.

Bībeles pamācības un reliģiskā taktika

Sarakstīšanas gads nav zināms. Pirmo reizi darbs iespiests 1923. gadā. 258.lpp. Džons Hokinss (1532.—1595.g.) — angļu admirālis un vergu tir­gotājs; trīsreiz devās ar kuģi uz Gvinejas krastiem, no kurienes aizveda nē­ģerus pārdošanai; vispirms viņam piešķīra ģerboni, vēlāk — bruņinieka titulu.

259.lpp… nepilnvērtīgs kristietis… — Acīm redzot, rakstnieks te do­mājis Viljamu Vilberforsu (1759.—1831.g.), pec ticības evaņģēlistu, kas vadīja parlamentāro cīņu par vergu tirdzniecības atcelšanu.
260.lpp. Seilema — pilsēta Masačuzetas štatā, kas kļuva sevišķi slavena ar «raganu tiesām».

Savienotās linča valstis

Pamflets sarakstīts 1901.gadā, pirmo reizi iespiests 1923.gadā. Iemesls tā sarakstīšanai bija rasistiskā terora uzliesmojums, krass linčošanas gadī­jumu skaita pieaugums ASV. Tvens kvēli atmasko rasismu un tā asiņainās zvērības, kas izvēršas amerikāņu «labklājības» valstī.

265.lpp. Savonarola (1542.—1598.g.) — itālietis, dominikāņu mūks, baz­nīcas un politisko tikumu atmaskotājs. Sadedzināts uz sārta kā ķeceris.

265.lpp. Hobsons Ričmonds Pīrsons — ASV flotes virsnieks, kas spāņu-amerikāņu kara laikā 1898.gadā nogremdēja ogļu kuģi «Merimaka» pie Santjago līča (Kuba) ieejas, cerēdams tā ieslēgt līcī spāņu floti.

SVARĪGA SARAKSTE

Šis spilgtais publicistiskais sacerējums sarakstīts 1865.gadā. Izdomātajā sarakstē ar Ņujorkas, Filadelfijas un Čikāgas garīdzniekiem par Sanfrancisko pilsētas žēlsirdības katedrāles priekšnieka vietas vakanci Tvens norauj masku garīdzniecībai.
«Svarīgajā sarakstē» rakstnieks zīmē izteiksmīgus portretus — tālaika amerikāņu «baznīcas biznesmeņus», kas iedzīvojas ar reliģijas palīdzību un peļņas apjomā pārtrumpo visveiksmīgākos biržas magnātus.

Sātans aizliek labu vārdu

Sarakstīts 1905. gadā.

284.lpp. Rokfellers Džons D. (1839.-1937.g.) — naftas magnāts, kas no­dibināja vienu no ASV lielākajām korporācijām — Standard Oil.

284.lpp. «Sirdsapziņas nomierināšanas artavas» — nauda, kuru valsts kasei ziedo (parasti anonīmi) personas, kas pirms tam nelikumīgi piesavinā­jušās kādas naudas summas un izvairījušās no nodokļu maksāšanas.

Noslēpumainais svešinieks

Šis Tvena darbs pirmo reizi publicēts 1916.gadā. Rakstnieka biogrāfi stāsta, ka iegansts tā sarakstīšanai bijusi «interesanta grāmatiņa», ko Tvens 1867.gadā atradis vienā no Ņujorkas bibliotēkām, proti, 1621.gadā izdotās Jaunās derības apokrifi. Apokrifos bijusi runa par daždažādiem brīnumiem, ko darījis Kristus. Šai grāmatā aprakstītie notikumi atdzīvināti «Noslēpumai­najā svešiniekā», taču par galveno darbības personu kļuvis nevis Kristus, bet viņa pretstats Sātans, «protesta» gars. Darbības vieta pārcelta uz Austrijas ciematu Ezeldorfu, bet visi notikumi — uz viduslaikiem.
Stāstā sintezēti Marka Tvena novērojumi, kas gūti tālaika sabiedrības dzīvē. Darbs sarakstīts filozofiskas pasakas formā. Galvenajai darbības per­sonai — Sātanam nav noteikta raksturojuma. Tam palicis vienigi cilvēka vārds — Filips Traums. Stāstā viņš figurē kā drosmīgs un taisnīgs atmasko­tājs, un jau tas vien ir izaicinājums kristīgajai mācībai.
…Maija rītā bērnu vidū, kas saklausījušies nostāstus par gariem, raga­nām un vampīriem, parādās svešs, skaists zēns. Viņš apliecina apbrīnojamas spējas skaļi lasīt neizteiktas domas, izpildīt visu, ko vien viņa jaunie draugi vēlas, vienā mājienā pārvērst ūdeni par ledu. Uz jautājumu, kas viņš ir, nepa­zīstamais atbild, ka viņš esot eņģelis, un sāk veidot no māla maziņus dzīvus cilvēciņus. Pēc tam viņš nosauc savu vārdu — Sātans. Jaunajam Sātanam ir sešpadsmit tūkstošu gadu. Viņš ir apgrēcīgā Sātana brāļadēls un pieder pie ģimenes bezgrēcīgā nozarojuma. Sātans redzējis pasaules un cilvēka radī­šanu, pazinis Samsonu un Cēzaru, zina, kāda ir paradīze un elle, prot izraisīt vētru, zemestrīci, māk radīt un nonāvēt dzīvas būtnes. Tvena Sātans liek sava ceļabiedra — zēna Teodora acu priekšā pavērties cietuma mūriem un parāda kameru, kurā spīdzina cilvēku. Bērnu pārņem šausmas — cik tas zvē­riski! «Nē,» saka Sātans, «tas ir cilvēku roku darbs, jūs nedrīkstat apvainot zvērus, ļaunprātīgi piedēvēdami šo vārdu viņiem… Dzīvnieks nekad nerīkojas nežēlīgi; šī privilēģija pieder tiem, kas apveltīti ar morāli.»
Tvens ar Sātana muti pirmām kārtām atmasko privātīpašnieku nežēlību. Kā «cilvēku cietsirdības» paraugu viņš bērniem parāda modernu fabriku. Pusdzīvi aiz nespēka un smagā darba — vīrieši, sievietes un bērni — nogu­rušie, izmocītie un izsalkušie strādnieki karstumā un putekļu mākoņos tik tikko velk elpu. Norādīdams uz viņiem, Sātans iesaucas: «Un tā esot morāle? Privātīpašnieki ir bagāti un dievbijīgi, taču ar algu, ko viņi izsniedz šiem sa­viem nožēlojamajiem brāļiem un māsām, tik tikko pietiek, lai nabadziņi ne­nomirtu badā.» It kā redzēdams savā priekšā pilnīgi reālu darba apstākļu ainu ASV uzņēmumos XIX gadsimta beigās, Sātans saka: «Cauru gadu viņus, kā mazos, tā lielos, spiež strādāt pa četrpadsmit stundām dienā, no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Turklāt no fabrikām līdz graustiem, kur strādnieki dzīvo, ir četras jūdzes ko iet tikai uz vienu galu vien; ik mīļu dienu, no gada gadā, lietū un dubļos, sniegā un putenī viņiem jāveic šis ceļš. Atpūtai un miegam viņiem atliek četras stundas diennaktī. Trīs ģimenes mīt vienā šaurā kambarītī drausmīgos netīrumos un smirdoņā, kur slimības un nāve viņus pļauj vāliem. Un ko gan viņi nogrēkojušies, ka lemti tādām nežēlīgām cie­šanām? Neko, viņu vienīgā vaina ir tā, ka viņi piedzimuši pasaulē par cil­vēkiem … Bet fabrikas īpašniekam taču piemīt Tikumiskās Jūtas, kurām pēc visas taisnības vajadzētu viņam palīdzēt atšķirt labu no ļauna — un re­dziet, kāds ir rezultāts. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir labāki par suņiem. Ak, šai sugai trūkst jebkuras loģikas un saprāta! Un cik tā zemiska — cik draus­mīgi zemiska!»
Pārcēlis savus ceļabiedrus uz Indiju, Sātans tur parāda brīnumu: no sēk­las, kas tikko ierakta zemē, acumirklī izaug brīnišķīgs koks, kura zari līkst no banāniem, vīnogām, aprikoziem, bumbieriem, ķiršiem utt. Vēsts par brīnumu ātri izplatās ciematā. Cilvēki pilda grozus ar augļiem. Taču koka bagātības ir neizsmeļamas: uz zariem tūlīt izaug citi augļi, un grozi pildās no jauna. Bet tur jau arī parādās «svešzemnieks baltā uzvalkā un korķa platmalē» un nikni kliedz: «Taisieties, ka tiekat! Vācieties prom, suņi! Koks aug manā zemē un ir mans īpašums!» Sai svešzemniekā nav grūti pazīt mūsdienu ko­lonizatoru.
Kristiešu leģendas tēlo Sātanu kā «cilvēces ienaidnieku». Marks Tvens pārvērtis Sātanu par ekspluatatoru ienaidnieku un vajāto un ekspluatēto draugu. Sātana tēlā viņš apvieno savus priekšstatus par domu brīvību, sprie­dumu neatkarību, saprātu, daiļumu, izveicību un, galvenais, taisnīgumu. Un stāsta noslēgumā visu noliedzošais Sātans nolād netaisni iekārtoto cilvēku pasauli.
«Noslēpumainais svešinieks» ir darbs, ko diktējušas tās pašas domas un jūtas, kuras pirms nāves mudināja Tvenu sacīt: «Atrast Ameriku bija lieliski, taču vēl lieliskāk būtu to pazaudēt…»
«Noslēpumainajā svešiniekā» Marks Tvens pārsteidzoši pareizi pareģo savas dzimtenes nākotni: «… Lielum lielais vairums ļaužu — gan to, kas atrodas uz pirmatnējās attīstības pakāpes, gan civilizēto — savas sirds dzi­ļumos ir labsirdīgi un negrib nevienam darīt sāpes; taču agresīvā, nežēlīgā mazākuma priekšā viņi neuzdrīkstas savus uzskatus aizstāvēt. Iedomājieties tikai: viens pēc savas dabas labsirdīgs radījums izspiego otru labsirdīgu ra­dījumu, cenzdamies piespiest to padevīgi kalpot ļaunumam, kas ir pretīgs abiem … Paies īss laiks, un jūs ieraudzīsiet šādu pārsteidzošu ainu: oratorus aiztrieks no tribīnēm ar akmeņiem, un necilvēku bari metīsies žņaugt vārda brīvību, kaut gan dvēseles dzīlēs šie ļaudis, tāpat kā agrāk, piekritīs tiem, kurus apmētā ar akmeņiem, — tikai neiedrošināsies izteikt to skaļi. Pēc tam veselu nāciju, ieskaitot baznīcu un visu pārējo, apņems kara histērija; mežo­nīgi rēkdama, tā nolinčos jebkuru godīgu pilsoni, kas uzdrīkstēsies pavērt lūpas, un drīz visas mutes būs mēmas. Tad valsts darbinieki sāks izdomāt rupjus viltojumus, uzkraujot vainu to zemju tautām, pret kurām vērsts uz­brukums, un cilvēki labprāt ticēs šiem meliem, kas iemidzina sirdsapziņu, un cītīgi atkārtos tos, nevēlēdamies uzklausīt nekādus atspēkojumus. Un tā pama­zām ikviens cilvēks pārliecinās sevi, ka izraisītais karš ir taisnīgs, un priecā­sies, ka, ļāvies tik drausmīgam pašapmānam, tagad, paldies dievam, var mie­rīgi gulēt.»
Pašreizējā izdevumā ietverti stāsta «Noslēpumainais svešinieks» fragmenti.

PASKAIDROJUMI

1 Vajadzīgi trīs ar pusi gadu, lai tuvākās (Gulbja zvaigznāja sešdesmit pirmās) zvaigznes gaisma sasniegtu Zemi, izplatoties ar 186 000 jūdžu ātrumu sekundē. Arktūrs spīdēja jau divsimt gadu, kad tā stari sasniedza Zemi. Tālās zvaigznes kļuva redzamas pakāpeniski daudzu gadu tūkstošu gaitā. «Vēstuļu no Zemes» izdevēja piezīme. (M.T.)

1 Lai dzīvo republika! (Franc.)

1 Vai ieradies gars? (Vāc.)

[1] kā šeit, tā arī turpmāk Marks Tvens, aprakstīdams zemes dzīves ainas, kritizē toreizējos apstākļus ASV, atmaskojot baznīcas liekulību, nacionālismu, antisemītismu, šovinismu, nēģeru vajāšanas, kas, arī viņam dzīvam esot, val­dīja ASV. (Red.)

i-iģ^a kājām, jo tātnrpi7. bijis čūsku paradums. Čūska feica, ka aizliegtais auglis pildīšot viņu tukšās galvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, un tas bija pilnīgi dabiski, jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievsr kuru viņš atdarina un pārstāv Zemes virsu, jau.jfljsākta gala uzņemies jni_sijuJraucēt cilvēkam uzzināt it visu derīgo]
Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bez­grēcīga.
Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūta_s^ kas atšķir cilvēku no zvēra unpaceļ viņu aifgstāk, nevis nostāda zēīnāk par zvēru] kā~ļ)eč taisnības pienaktos 10 cilvēka domas ir netīras un grēcīgas, turpretī zvērjT^"tīras uņ bezgrēcīgas. ntiem vārdiem runajot^pziriatP sabojātuj3Ulj«štēni te vērtē augstak par "To, kas nemāžlnivarjgp- botafīēST "
Baznīca joprojām slavina Tikumiskās .lūtajskācilvēka cilde­nāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tam bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastaļa neveiklībā darījis,Jtovaf rējis, lai viņa~Tālmīgig~ftēii)l PҐradizeg~darza jHg_tām neīikfūT Taīaā Adāms un ieva tagad zināja, kas ir ļaWuīns un kaTo darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā

[3] 1866.gadā Havaju salās nomira kāda miesās kupla princese, kuras dzīslās ritēja karaliskas asinis. Izcilu goda vietu viņas bēres ieņēma trīsdes­mit seši lieliski noauguši iezemieši. Slavas dziesmā, kas cildināja nelaiķa

[4] es taisos publicēt šīs vēstules te, uz Zemes, pirms atgriežos pie jums. Divos izdevumos. Vienu, pilnīgu. Bībeles lasītājiem un viņu bērniem, otru, cenzētu, personām ar labu gaumi. (AI.T.)

[5]1 galons — apmēram 4,54 1.

[6] rakstnieks šeit domā cilvēku morālo degradēšanos buržuāziskajā sa­biedrībā. (Red.)

[7] divi kaķi, kuri kāvās tikām, kamēr no abiem palika pāri tikai astes. (Tulk.)

[8] pirmās nakts tiesības. (Tulk.)

[9] lai dzīvo karalis! (franc.)

[10] lai dzīvo komūna! (franc.)

[11] kad d`Egijons izsūtīja savas pusnakts pavēles, lai nepakļāvīgais Pa­rīzes parlaments atsāk savu pienākumu pildīšanu, 160 no 200 parlamenta locekļiem piecēlās gultās sēdus un drosmīgi un vīrišķīgi atteicās paklausīt. Ikviens no viņiem izšķīrās par šo varonīgo rīcību patstāvīgi, balstīdamies uz savu paša iedzimto diženumu, jo viņš taču nevarēja zināt, ka citi vai vismaz daži no viņa biedriem būs nelokāmi un darīs tāpat. Salīdzinājuma labad pa­vērojiet, cik sīkumaini ikviena jauna Francijas valdības sistēma cenšas iznīci­nāt jebkuru vēstures atgādinājumu par iepriekšējo sistēmu, mainot pat ielu nosaukumus. Napoleons uzstādīja uz Vandomas kolonas savu statuju; nā­kamās sistēmas uzslēja statujas vietā ko citu; kad pie varas nāca Komūna, tā kolonu vispār noārdīja; republika tagad uzcēlusi kolonu no jauna un uz­stādījusi uz tās akmens figūru, kas attēlo kaut kādu īpašību — kādu, es lāgā nezinu, iespējams, ka franču nepastāvību. (M.T.)

[11] Henrijs Hudzons (1550.-1611.g.) — angļu jūras braucējs, kas 1609.gadā atklāja un izpētīja Hudzonas upi, kuras krastos tagad slejas Ņujorkas pil­sēta. Roberts Fultons (1765.-1815.g.) — pirmā tvaikoņa izgudrotājs; pirmajā braucienā viņa «Klermonts» devās pa Hudzonas upi 1809.gadā. Frederiks Kuks — amerikāņu ārsts un polārpētnieks, kas it kā 1908.gadā pirmais at­klājis Ziemeļpolu. Vairākums zinātnieku uzskata, ka Ziemeļpolu pirmais sasniedzis Roberts Pirijs 1909.gadā. (Red.)

[12] lūdzu. (vāc.)

[13] istabmeita. (vāc.)

[14] iejūgs. (vāc.)

[15] vai gribat rakstīt? (Vāc.)

[16] vārdu kapteinis sajaucis pats. (M.T.)

[17] merils — Džordžijas štata Kerolas apgabala šerifs; Belots — Prinstonas šerifs Indiānas štatā. Viņi nomierināja linčotāju barus tikai tāpēc, ka bija visiem pazīstami kā nelokāmi un drosmīgi vīri. (M.T.)

[18] sie skaitļi nav izdomāti, tie ir precīzi un ticami. To avots ir Ķīnā dzīvo­jošo misionāru oficiālie pārskati. Sk. doktora Morisona grāmatu par viņa ce­ļojumu pa Ķīnu; viņš min šos skaitļus, atsaukdamies uz attiecīgiem avotiem. Morisons vairakus gadus bijis Londonas «Times» Pekinas korespondents un atradies Pekinā aplenkuma laikā. (M.T.)

[18] Kondors — pieradināts klinšu ērglis, ko izmanto medībās. (Red.)

[19] lūdzu piedošanu par kļūmīgajām telegrāfa kļūdām, — tas mūžam sa­putro vārdus un uzvārdus. (M.T.)