Vāgners, Rihards (1813.-1883.g.)
Vācu komponists.
Radniecība. Sieva – Kozima, ungāru komponista Ferenca Lista ārlaulības meita.
No tās 3 bērni – Zigfrīdu, ...., ....
Lista ārlaulības meita Kozina pameta savu vīru pianistu un diriģentu Hansu fon Bīlovu un aizgāja pie Vāgnera. Dzemdēja viņam trīs bērnus un nodzīvoja 47 gadus ilgāk par vīru. Vienu dēlu sauca par Zigfrīdu.
Dzīvesgājums. Komponists un dramaturgs, esejists un arhitekts, rasists un revolucionārs.
Piedzima Leipcigā 1813.gada 22.maijā.
Vāgners Rīgā. Laikā no 1837.-1839.gadam bija Rīgas Pilsētas teātra pirmais kapelmeistars 2 sezonas. Viņš ieradās Rīgā 24 gadu vecumā. Rīgā viņš sāka komponēt savu pirmo nozīmīgo operu „Rienci.” Kuģojot prom no Rīgas, vētra kuģi aizdzina līdz Norvēģijai, un tad viņš iedvesmojās operai „Klīstošais holandietis.”
Maz liecības par Vāgnera darbošanos Rīgā, nav neviena priekšmeta, kas tam piederējis. Otrā Pasaules kara laikā tika sabombardēta Kalēju ielas ēka, kurā Vāgners dzīvoja. 19.gs. sākumā nojaukta dzīvesvieta Aleksandra bulvārī (tagad Brīvības ielā 33). Saglabājusies tikai Rīgas Pilsētas teātra ēka Vāgnera ielā 4 (tolaik Lielā Ķēniņa iela) – šodien uz tā ir plāksne, kas to atgādina. Patlaban nams slēgts, jo ir avārijas stāvoklī.
Nomira Venēcijā 1883.gadā.
Vāgners un Latvija. Liels Vāgnera mūzikas cienītājs bija mūsu rakstnieks Jānis Poruks, dzīvojot Vāijā, neizlaida nevienu viņa uzdevumu, pat gāja atkārtoti.
Kultūrmantojums.
Baireitas festivāls. Festivālu izveidoja pats Vāgners, lai izrādītu savas operas, un tas notiek kopš 1876.gada.
Vāgners atbraucis uz Baireitu, jo viņa sieva Kozima bija lasījusi par Baireitas operu. XVII un XVIII gs., kad Baireita bija markgrāfa rezidence, tur sāka saimniekot kultūru mīlošā Vilhelmīne. Viņa pilsētā izveidoja parkus, uzcēla vairākas pilis un 1747.gadā arī brīnišķīgu operteātri – visskaistāko baroka teātri Eiropā. Tas viss kopā ar Ermitāžu, Oranžēriju, Saules svētnīcu, alām un strūklakām parkā veidoja vienreizēju Eiropas ainavu.
Vāgneram tomēr tas viss nebija nozīmīgi, jo baroka teātra mūziķu bedrē bija tikai ap 40 mūziķu vietu, kas Vāgneram bijis stipri par maz.
Vāgnera celtais ideālās mākslas teātris – festivālu nams - atšķiras ar askēzi. Tas uzbūvēts kā akustiskais instruments, ar tukšu telpu zem grīdas. Orķestris un diriģents te ir slēpti publikas acīm zem liela jumta vairoga. Teātrī nav nekādas greznības un komforta. Skatītāju zālē ir cieti un neērti krēsli. Nav viegli uz tiem nosēdēt, bet to kompensē mākslas piedzīvojums. Gandrīz vai neticami, bet diriģenti joprojām sēž uz krēsla, kas saglabājies kopš pirmā Vāgnera festivāla 1876.gadā.
Viņš aizgāja pie pilsētas mēra, birģermeistara, un pajautāja, vai viņam varētu piešķirt zemi, uz kuras varētu uzcelt festivālu teātri. Vāgneram to arī piešķīra, un viņš nolēma te palikt. Baireita viņam esot patikusi arī tādēļ, ka te nebija tādu intrigu kā lielpilsētās.
Vāgneru sauca par Baireitas meistaru. Mūsdienās katru gadu šai pilsētiņā tiek rīkots Vāgnera festivāls – 2008.gadā tas notika jau 97.reizi. Ilgu laiku to vadīja komponista mazdēls Volfgangs Vāgners, bet kopš 2008.gada tā organizāciju pārņēmušas viņa meitas no divām laulībām – Katarīna Vāgnere un Eva Vāgnere-Paskjē.
Kopš 2010.gada festivālu nams kļuvis par valsts teātri.
XX gs. Vāgneru iesauca par „fašistu muzikantu.”
Vāgners un Grāls. Visu savu dzīvi komponists interesējās par templiešiem, gnostiskajos rakstos viņš meklēja pirmkristietību.
Komponists atstājis pašu mīklaināko Grāla bruņinieku valsts restaurāciju savos darbos. Viņš nav apmierinājies tikai ar viduslaiku leģendu (pārsvarā Ešenbaha) izmantošanu, bet gan pat sācis tā kā polemizēt ar šo viduslaiku pasaku. Tas, ko viņš gribējis pateikt par Grālu ar savām templiskajām operām, tā arī paliek neizprasts.
Lielu interesi par Grālu viņš izraisīja arī Bavārijas karalī Ludvigā II.
Aplūkojamie objekti.
Ēka Kalēju ielā. Te viņš dzīvojis, bet II Pasaules kara laikā ēka sabumbota.
Ēka Aleksandra bulvārī. Tagadējais Brīvības bulvāris 33, ēka nojaukta XIX gs. sākumā.
Teātra ēka. Saglabājusies tikai Rīgas Pilsētas teātra ēka Vāgnera ielā 4 (tolaik Lielā Ķēniņa iela) – šodien uz tā ir plāksne, kas to atgādina. Patlaban nams slēgts, jo ir avārijas stāvoklī.
Komponista dzīvesvieta Baireitā. Vāgners pats šo villu nosauca par Vānfrīdu (Wahn – „neprāts” un Friede – „miers,” „brīvība” no vācu valodas). Pēc Berlīnes arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 1874.gadā uzceltais nams. Tā priekšpusē lasāms Vāgnera moto – „Šajā vietā mans neprāts radis mieru, lai tā tiek saukta par Wahnfried.” Kopš 1976.gada villa ir muzejs.
Vāgneru kaps. Atrodas netālu no komponista dzīvesvietas Bairetā.
Memoriālais muzejs Eizenahā. Vācija.
Darbi.
„Rienci.” Pirmā vērā ņemamā opera. To viņš sarakstījis esot Rīgā.
„Dievu bojāeja.” Opera. Tās sižets nācis no senās ģermāņu un nordiskās. mitoloģijas par dievu kariem.
„Tanheizers.” Opera, kas vēsta par leģendāro vacu dzejnieku Frīdriha II galmā - Tanheizeru.
„Nībelungu gredzens” – tam uzmetumus radīja jau Drēzdenē 1848.gadā, bet pabeidz to tikai 1874.gadā. Četras daļas. Tajās sapludinātas ģermāņu sāgas un ziemeļu mīti. Tetraloģijas pirmizrāde notika speciāli celtajā Vāgnera teātrī Baireitā 1976.gada augustā.
Rīgā cikls pilnībā iestudēts un parādīts tikai vienu reizi – 1902.gadā. Nu to taisās izdarīt vēlreiz – LNO tetraloģiju rādīs 2013.gadā. „Reinas zelts” rādīts 2007.gadā 5 reizes. „Valkīra” – 2007.gadā 6 reizes. „Zigfrīds” – 2008.gadā rādīts 3 reizes. „Dievu mijkrēslis” – rādīts 2011.gadā 5 reizes.
„Reinas zelts” – 1.daļa. Tajā komponists simboliski runā par mūsu civilizācijas beigu sākumu. Bijis iestudēts arī Rīgā - pirmizrādenotika LNO 2006.gadā.
„Valkīra” – 2.daļa.
1857.gadā komponists uz 12 gadiem pameta projektu, lai gan jau bija sācis „Zigfrīdu” -3.daļu. Komponists nav atrisinājis tetraloģijas beigas. Zigfrīdam piemīt milzīgs spēks, jo viņš spēj uzvarēt lāci. Taču ir naivs un lētticīgs.
4.daļa – „Dievu mijkrēslis.” Fatālas beigas.
Vāgners īpaši „Nībelungu gredzena” izrādīšanai gribēja uzcelt teātri, bet pēc tam to nojaukt, lai pierādītu, ka māksla nav mūžīga.
„Tristans un Izolde.” (Tristan et Iseult) Muzikāla drāma pēc franču bruņinieku romāna motīviem. Uzrakstīja 1859.gadā. To operu pirmo reizi uzveda un izrādīja Minhenē 1865.gada 10.jūnijā. Vairāki opernami pirms tam uzvešanu atteica, jo uzskatīja to par pārlieku ???
„Meistardziedoņi.”
„Klīstošais holandietis.” Šai operai iedvesmojās, kad kuģojot prom no Rīgas vētra to aizdzina līdz Norvēģijai, darbība risinās Norvēģijas piekrastē. 1918.gadā tieši ar šīs operas iestudējumu diriģenta Teodora Reitera vadībā savu darbību uzsāka jaundibinātā Latvju operas trupa.
„Nirnbergas meistardziedoņi”
„Loengrīns.” Vāgnera opera par gulbi-bruņinieku. Tās pirmizrāde notika 1850.gadā.
„Parsifāls.” Operu daži sauca par „velnišķīgu” un pašu Vāgneru – par Bafometa piekritēju, citi – par pārāk kristietisku. Pēc šīs operas nākšanas klajā, draudzību ar Vāgneru pārtrauca Frīdrihs Nīče, kas sevi uzskatīja par komponista vecu draugu. Nīčem nepatika, ka Vāgners tika zemojies krucifiksa priekšā. Interesanti, ka šī opera nekad netika uzvesta Baireitā laikā no 1939.- 1945.g., jo neatbilda nacistu ideoloģijai.
Apbrīnojamā mūzikas un misticisma harmonija izsauca Vāgnera laikabiedros šoku. Jaunie komunisti Vāgneram par godu dēļ šīs operas pat radīja savienību „Grāla bruņinieki.” Pilnīgi nojūdzās uz šo operu bija Bavārijas karalis Ludvigs II, kas lika būdu no operas trešā akta uzcelt savas Linderhofas pils parkā, lai tajā dzīvotu.
Hermaņa iestudēums. "Parsifālu" Vīnes Valsts operā iestudēja Alvis Hermanis, pirmizrāde 2017.gada 30.martā.
Iestudējumā satiekas divi Vāgneri - autors un austriešu arhitekts Oto Vāgners ( 1841.-1918.g.). Hermanis pārcēlis darbību no agrīno viduslaiku Spānijas uz Vīni ap 1900.gadu, pie tam uz Oto Vāgnera projektētu psihiatrisko slimību. Uz skatuves redzamas smadzenes - tā lūk neparasti tas tika traktēts.
Vāgnera pretžīdisms. Vāgneram esot kāda slavena eseja pret žīdiem un mūziku. Tomēr viņam bija žīdu draugi – diriģents Hermanis Levi (1839.-1900.g.) un franču žīds Džakomo Meierbērs (īstajā vārdā Jēkobs Lībmanis Bērs, 1791.-1864.g.).
Vāgnera pretžīdisko uzskatu dēļ, viņa mūziku vēl joprojām neatskaņo Izraēlā.
