Vrangelis, Pjotrs (1878.-1928(25.?).g.)
Krieviski - Петр Врангель.
Krievu ģenerālis, barons. Komandēja balto spēkus Ukrainā 1920.gadā pēc Deņikina sagrāves. Krievi Vrangeli (tāpat kā Ungernu?) bija iesaukuši par "Melno baronu."
Dzīvesgājums. 1901.gadā beidzis Kalnu institūtu, un 1910.gadā - Ģenerālštāba akadēmiju.
Ģenerālleitnants kopš 1918.gada.
Krievu-japāņu un I Pasaules kara dalībnieks, kavalērijas korpusa komandieris, ģenerālmajors.
Pilsoņu kara laikā komandējis dažādus Brīvprātīgo Armijas savienojumus.
Uzbrukumā Maskavai. Caricinas ieņemšana tik ļoti iedvesmoja Deņikinu, ka tas ieņemtajā pilsētā 3.jūlijā uzrakstīja savu slaveno "Maskavas direktīvu" (Московскaя директивa), kas faktiski bija pavēle un paredzēja uzbrukumu Maskavai. 1919.gada augustā Deņikins deva pavēli par vispārēju uzbrukumu, kura gala mērķis bija Maskavas ieņemšana. Pats Deņikins uzskatīja šo direktīvu nevis par pavēli, bet par tādu kā cīņas simbolu.
Vienu no galvenajām lomām savā uzbrukumā Deņikins bija atvēlējis Kaukāza armijai, ko tobrīd komandēja Pjotrs Vrangelis, kas kategoriski iebilda pret šo karagājienu. Baronu Vrangeli šai jautājumā atbalstīja arī Kaukāza armijas štāba priekšnieks ģenerālleitnants Jakovs Juzefovičs (Яков Юзефович). Abi divi nevairījās šo plānoto uzbrukumu saukt par nejēdzīgu, kamdēļ attiecības ar Deņikinu kļuva saspīlētas. Vrangelis un Juzefovičs uzskatīja, ka "balto" armijas mazskaitlības dēļ nebūs iespējams kontolēt ieņemtās plašās teritorijas un izstieptās komunikācijas. Tieši to vēlāk arī parādīja mahnoviešu reidi Deņikina armijas aizmugurē. Bez tam Deņikina pavēle noteica arī triecienus dažādos virzienos un tas nozīmētu vēl lielāku uzbrūkošo spēku izkliedi un vājināšanos.
Daudzi saprata, ka direktīva ir pārāk optimistiska, jo spēku "baltajiem" šādam uzdevumam bija nepietiekami.
Pēc Vrangeļa un Juzefoviča domām nevajadzēja uzbrukt Maskavai, bet gan nostiprināties ieņemtajās robežās. Jūlijā Dienvidu armija nonāca uz līnijas Jekaterinburga (tagadējā Dņepropetrovska)-Harkova-Caricina (tagadējā Volgograda). Nākamajam pasākumam vajadzētu būt vairāku kazaku korpusu reidam "sarkano" aizmugurē. Tā kā Sarkanajai Armijai nebija lielu kavalērijas daļu, tad viņiem nebūtu ko likt pretim šim uzbrukumam. Pie tam reidam vajadzētu provocēt pretlieliniecisku sacelšanos.
Viens no nepieciešamajaiem pasākumiem būtu trieciens Astrahaņas virzienā, t.i., izlauzties līdz Volgai. Ieņemot Astrahaņu varētu rēķināties savienoties ar Urālu armiju (Уральскaя армия) un nodibināt sakarus ar Kolčaka armijām, kas tobrīd jau atkāpās, Sarkanās Armijas spiesta. Vēl vairāk - līdz ar Astrahaņas ieņemšanu cīņām Volgā varētu izmantot Kaspijas flotili.
Deņikina lēmumu Vrangelis nosauca par liktenīgu kļūdu. Vēl vairāk - Vrangelis uzskatīja, ka Deņikins, parakstot pavēli uzbrukumam Maskavai, parakstījis nāves spriedumu visai Dienvidu armijai. Arī sarkankrievu Dienvidu frontes komandieris Aleksandrs Jegorovs (Александр Егоров) vēlāk atzīmēja, ka Deņikins ar piekritējiem nebija pietiekami novērtējis teritorijas plašumu, kurā tika plānots uzbrukums un kuru vajadzēja kontrolēt, kā arī nebija novērtējis savus nepietiekošos spēkus. Tomēr tas pats Jegorovs arī atzīmēja, ka uzbrukuma bīstamību nevarēja vērtēt par zemu. Patiesi, 1919.gada septembrī-oktobrī padomju vadība nopietni gatavojās pagrīdes darbam, dažas valdības iestādes sāka evakuēt uz Vologdu.
Tomēr Deņikins noraidīja Vrangeļa un Juzefoviča viedokli. Viņš pavisam dumjā kārtā nosprieda, ka tie abi grib plūkt lielinieku uzvarētāju slavas laurus un pirmie nonākt Maskavā
1919.gada oktobrī baltā ģenerāļa Antona Deņikina armija tuvojās Maskavai no dienvidiem. Avangardu veidoja virsnieku elites vienība drozdovieši (drozdovci - no vienības komandiera uzvārda), kas bija pazīstami ar savu drosmi un nāves nicināšanu. Sarkano vara Krievijā karājās mata galā. Tomēr Dienvidu armija tika vien līdz Orlai.
Sekmīgi bija Nestora Mahno bruņoto vienību reidi Deņikina armijas aizmugurē, kas bija iespējami tieši plašās nekontrolētās teritorijas dēļ. Darbībai pret mahnoviešiem "baltie" bija spiesti noņemt papildus armijas daļas no frontes. Vēl viens neveiksmes cēlonis bija nesekmīgās sarunas ar poļiem - Deņikins bija kategoriski pret Polijas neatkarības atzīšanu. Savukārt J.Pilsudskis bija pret jebkādu palīdzību "baltajiem" un sliecās uz to, ka poļiem uzvarēt lieliniekus nemaz nav tik nepieciešams. Galu galā viņš sankcionēja pamieru ar lieliniekiem.
Padomju valdība noslēdza pamieru arī ar S.Petļuru, kas deva iespēju tai uz cīņu ar Deņikinu atsvabināt vēl papildus spēkus.
Pret Deņikinu tika nosūtītas arī latviešu vienības, un Ļeņina režīma liktenis izšķīrās kaujās pie Orlas un Kromiem. Pie Orlas "balto" spēkus komandēja tas pats Juzefovičs, kas nebija piekritis Deņikina uzbrukuma plānam.
1919.gada oktobrī kaujās pie Orlas uzvarēja Sarkanā Amija. Tālākie daži mēneši bija nepārtrauktas Dienvidu brīvprātīgās armijas (ВСЮР) sagrāves virkne un "baltajiem" karagājiens uz Maskavu vairs nebija prātā. Uzbrukums Maskavai patiesi izgāzās. Deņikina armijas uzbrukums turpinājās divas nedēļas, pēc tam balto spēki izsīka, un latviešu strēlnieki piespieda tos bēgt. Šis neveiksmīgais uzbrukums izrādījās fatāls visai "balto" kustībai - 1920.gada sākumā knapi tika noturēta Krima.
Uzbrukums Maskavai patiesi izgāzās. 1919.gada novembrī P.Vrangelis tika nozīmēts par Brīvprātīgo armijas (Добровольческaя армия) komandieri. Ar to konflikts ar Deņikinu nebija izsmelts - tieši otrādi, tas uzliesmoja ar jaunu sparu. Pie tam tāds, ka tas pats P.Vrangelis tā paša 1919.gada decembra beigās tika atstādināts no komandiera amata un 1920.gada februārī pavisam atvaļināts. P.Vrangelis aizbrauca uz Konstantinopoli, kā noskaidrojās vēlāk - uz neilgu laiku.
1920.gada 4.aprīlī ģenerālis A.Deņikins nodeva Krievijas Dienvidu Bruņoto spēku (Вооруженныe силы Юга России) komandiera posteni P.Vrangelim. Vrangelis mēģināja labot priekšgājēja kļūdas, lai gan pat teorētiski tādas iespējas vairs nebija.
1920.gada pavasarī nu jau Krievu armijas virspavēlnieks Krimā P.Vrangelis centās pārtvert militāro iniciatīvu no "sarkanajiem." Spēku gan viņam nebija daudz, tādēļ viena no idejām bija organizēt lielinieku aizmugurē sacelšanos pie Donas.
Nazārova desants. Viena no tādām specoperācijām bija desants, ko komandēja pulkvedis Fjodors Nazārovs (Федор Назаров). 1920.gada jūnija sākumā kazaku vienība izsēdās no Azovas jūras Novoazovskas staņicā, pats Nazārovs bija šeit dzimis. Aprēķins bija vienkāršs - kazaku vienībai bija jāizraisa sacelšanās pie Donas un Doņeckas guberņā. Likās, ka plāns varētu izdoties, lai gan tas viss vilka uz avantūru. "Balto" spēki bija nelieli - daži simti karavīru, trīs desmiti ložmetēju un pāris dižgabalu. Tomēr pašā Novoazovskā pulkveža vienībai pievienojās gandrīz 500 jaunu cīnītāju. ja tas pats notiktu citās staņicās, tad veiksme būtu pilnīgi reāla.
Jau divas dienas pēc Nazarova vienības ierašanās - 11.jūnijā, lielinieki sāka uzbrukuma operāciju. Kaujas turpinājās 3 dienas, Sarkanās Armijas uzbrukumus nazārovieši atsita, tomēr arī Novoazovska bija jāpamet. Kopumā Nazārova vienības reids turpinājās pusotru mēnesi. Galu galā 28.jūlijā viņa vienību piespieda pie Donas netālu no Konstantinovkas staņicas - tur arī notika pēdējā kauja. Vienības paliekas aizgāja stepē, kur izklīda. Daudzi no kazakiem krita gūstā. Interesanti, bet ierindnieki tika ieskaitīti Sarkanajā Armijā. Sagūstītos virsniekus nošāva. Cilvēki jau bija noguruši no nebeidzamā kara
Tā arī Nazārovam neizdevās organizēt kaut cik vērā ņemamu pretlielinieku kustību pie Donas. Tās vienības, kas jau karoja pie Donas pret lieliniekiem nepieslējās Nazārovam, daudzi pat nezināja par šo "balto" kazaku reidu. Arī pats Nazārovs tika sagūstīts, taču viņu noturēja par Sarkanās Armijas dezertieri un no jauna ieskaitīja Sarkanajā Armijā. Pēc kāda laika viņš bēga un atgriezās Krimā - vienīgais no savas vienības. Pulkvedis Nazārovs pārdzīvoja Pilsoņu karu, pēc "balto" sakāves Krimā viņš nonāca Bulgārijā, kur noorganizēja kazaku arteli.
Kaujas pret Vrangeli. Ukrainā Deņikina armijas paliekas reorganizējās. Ģenerāļa Pjotra Vrangeļa vadībā tās atkal maršēja pret lieliniekiem. Miers ar Latviju bija jau noslēgts, bet lielinieki no strēlniekiem to slēpa, lai atturētu latviešus no atgriešanās mājās. Patiesība tomēr atklājās, un vairums strēlnieku negribēja turpināt karot, bet pieprasīja iespēju atgriezties Latvijā. Ar lielām pūlēm izdevās pierunāt strēlniekus, lai tie pēdējo reizi palīdzētu saviem sarkanajiem biedriem.
Pēdējā strēlnieku kauja krievijā bija slavenā asiņainā kauja pie Perekopa Krimā. Neviena cita kauja nenesa strēlniekiem tik smagus zaudējumus. Ēvalds Valters!?
Pēc sakāves emigrējis uz Rietumiem, kur 1924.gadā izveidojis Krievu viskareivju savienību Parīzē.
