_30_30.jpg "Publicēta līdz šim plašākā un ģeotelpiski precīzākā Romas impērijas ceļu datubāze")
Voiničs, Vilfrīds
Poļu antikvārs, kas kļuvis pazīstams ar to, ka savā īpašumā ieguvis un padarījis par publiski pazīstamu visai neparastu kodeksu - t.s. Voiniča manuskriptu.
Radniecība. Sieva - E.L.Voiniča, populārā romāna „Dundurs” autore un matemātiskās loģikas radītāja Dž.Būla meita. Ar viņu apprecējās 1890.gadā, bet drīzumā izšķīrās.
Dzīvesgājums. Voiničs bija izbēdzis poļu katordznieks, kas cariskajā Krievijā bija sodīts un izsūtīts trimdā par revolucionāru darbību. Patvēries Lielbritānijā.
Voiničs un viņa manuskripts. 204 lapaspušu manuskripts, kas ilustrēts krāsainiem zīmējumiem un uzrakstīts nepazīstamiem burtiem. Ilustrācijās atainoti nevienam nepazīstami un dīvaini augi, astroloģiski simboli - zvaigznāji, kas izvietoti kā zodiakālo simbolu kompozīcijas, un cilvēkiem - kailu sieviešu figūras, kas nelīdzinās ne anatomiskiem zīmējumiem, ne izklaidējošiem simboliem.
Par apstākļiem, kādos Voiničs ieguva savā īpašumā noslēpumaino dokumentu, kļuva zināms no viņa bijušās sievas Eteles Lilianas Voiničas pēcnāves vēstulēs.
Saskaņā ar šo versiju noslēpumaino rokrakstu 1912.gadā poļu grāmatu tirgotājs Vilfrīds Voiničs nopirka no Fraskati Jezuītu Romas kolēģijas, kas atradās netālu no Romas. Jezuītu skolas ēkai Villa Mondragona bija nepieciešams remonts (te kolēģija bija ievākusies ap 1870.gadu) un mūki nolēma pārdot daļu no daudzajiem senajiem rokrakstiem 1000 sējumu daudzumā. Darījums noritējis pilnīgā slepenībā, starpnieks bijis kāds Padujas žīds. Voiničs iegādājies kādus 30 rokrakstus un apsolījies klusēt. Tai pašā gadā arī pāvests Pijs X iegādājās no jezuītiem 300 rokrakstu un nodeva tos Vatikāna bibliotēkai. Šo faktu publiskošana daļēji mazināja aizdomas par to, ka Voiničs manuskriptu radījis pats. Noslēpumainība ap darījumu bija saistāma ar to, ka manuskripti tika nodoti trešajām, t.i. ārpusbaznīcas personām.
Vilfreds Mihails Voiničs manuskriptu uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu dokumentu, vēsturiski no viņa uzvārda atvasināts arī rokraksta nosaukums.
Pats Voiničs ļoti izvairīgi stāstīja par to kā dokuments iegūts, un apvija to ar slepenības plīvuru. To viņš esot iegādājies kopā ar virkni citu senu rokrakstu veca bukinista veikaliņā, bet pirms tam tie esot glabājušies Parmas, Feraras un Modenas aristokrātu lādēs. Precīzu vietu Voiničs atteicās nosaukt arī tādēļ, ka cerēja tur atgriezties pēc citiem dokumentiem. Patiesību zināja tikai sieva Etele.
Publiski rokraksts tika parādīts tikai 1915.gadā – vairākus gadus pēc tā iegādes. Vēlāk ar oriģinālu drīkstēja strādāt tikai šaurs personu loks. Džons Menklijs, V.Bišops, Džeimss Vestfols Tompsons, sekretāre Anna Nilla un bijusī sieva Etele saņēma tiesības, saskaņā ar Voiniča testamentu, noteikt tālāko rokraksta likteni.
Pēc viņa nāves rokraksts palika sievai Etelei Lilianei Voiničai, ar kuru apprecējās 1890.gadā, bet drīzumā izšķīrās. Etele rokraksta noslēpumu kapā līdzi nepaņēma un tā iegūšanas apstākļus izklāstīja vēstulē, ko pēc viņas nāves atvēra Anna Nilla.
Saites.
Antikvariāti un antikvāri.
