Ūdens ļaudis
- Detaļas
- 2490 skatījumi
Kamerūna. 1932.gadā Dienvidkamerūnā britu valdības pārstāvis N.Kleverlijs izstāstīja A.Sandersonam stāstu par zemūdens nēģeriem.
Reiz vietējās policijas seržants ziņojis Kleverlijam par atsevišķu ciemu iedzīvotāju atteikšanos maksāt nodokļus. Tādēļ priekšniecība seržantam uzdeva veikt situācijas izmeklēšanu un nosūtīja uz to vietu savu pārstāvi. Ierēdnis policista pavadībā ar laivu nonāca purvainā apvidū, kur dzīvoja neapmierinātie ciematnieki.
Ciemā ne mājās ne arī uz ielām neviena nebija. Nebija pat suņu un kaķu. Kontrolētājus tas stipri izbrīnīja un tādu pat ainu tie sastapa vēl divos citos ciemos.
Visbeidzot iezemietis seržants novilka policistu tērpu un pārģērbās vietējās drēbēs. Aizgājuši tālu prom no ciemiem, tie beidzot satika vietējos, kas no kaut kurienes bija atgriezušies. Sākumā tie izvairījās no sarunas par to, kur palikuši cieminieki. Bet, kad seržants uzstāja, viņi sāka runāt un pasauca seržantu līdz pie krasta. Tad viņam bija jānoguļas virs nokarenā krasta un jālūkojas lejup.
Zem ūdens apmēram 2,5 m dziļumā sēdēja „guļošie” cilvēki. Vīrieši, sievietes un bērni bija atspiedušies pret stāvo krastu un nolaiduši galvas. Līdzās „gulēja” suņi un mājas mērkaķīši. Seržants skrēja un atveda pie krasta ierēdni, kas pavēlēja tam līst ūdenī un atmodināt viņus. Seržants tos kratīja, taču neviens nepamodās. Pēc tam policists saņēma vienu no tiem aiz rokām un sāka vilkt augšup. Tas konstatēja, ka cilvēki ir ar liānām piesieti pie koka saknēm, kas auga no stāvās nogāzes.
Ierēdnis par redzēto stipri satraucās, ielēca laivā un devās prom, lai ziņotu priekšniecībai par šo neticamo gadījumu.
Tālāk tiek stāstīts, ka ierēdnis vēlāk atgriezies ciemā ar savu priekšniecību. Tobrīd visu „dusošie” ciematnieki jau bijuši pamodušies, izlīduši no ūdens un samaksājuši seržantam nodokļus.
Senegāla. Šeit par ūdens cilvēkiem mums pastāsta sociologs Džefrijs Horers.
Reiz viņš kopā ar vienu no vietējiem iedzīvotājiem ceļoja pa Senegālu un pavadonis viņam gribēja parādīt kādu interesantu tautas paradumu. Viņi paņēma laivu un devās jūrā. Tur bija daudz iezemiešu laiviņu. Katrā sēdēja zvejnieks un no ūdens vilka ārā grozus, kas bija pilni ar austerēm, krabjiem un citām jūras veltēm.
Bet lejā, jūras dibenā, staigāja viņu cilts ļaudis, kas vāca okeāna dibenā noderīgo. Lika to grozos, kas nokarājās no laivām. Katram pie potītes bija piesiets akmens, kas vācēju noturēja dibenā.
Iezemieši apgalvoja, ka šie jūras velšu vācēji zem ūdens spēj atrasties pat pusstundu. Kā uzskatīja Dž.Horera, iezemieši pirms iegremdēšanās ūdenī lietojuši kādu augu novārījumu.
Hondurasa. Sandersons, pētot šo fenomenu, atsaucas uz iezemiešiem, kas stāstījuši par kādu specifisku meditāciju, kas atmodina cilvēka slēptās iespējas. Sandersons (grāmatas „Tur ir brīnumi” autors) atzīmē, ka viņa arhīvā glabājas piecu vadošo britu koloniālā dienesta ārstu ziņojuma kopija, kurā stāstīts par līdzīgu gadījumu.
Kāds meksikānis Hondurasas galvenajā laukumā gūlies kapā pēc detalizētas medicīniskas pārbaudes. Virsū tikušas izgāztas divas kravas māla. Meksikānis tur nogulējis diennakti, bet pēc atrakšanas bijis sveiks un vesels.
Iespējams, cilvēkam šī apslēptā spēja ir ielikta jau šūpulī, bet pamazām aizmirsusies. Uz to vedina krievu pētnieka Igora Čarkovska pētījumi.
Interesanti, ka tad, ja dzemdības notiek ūdenī, bet nabas saiti bērnam nepārgriež, mazulis ļoti labi peld. Apmēram 3 mēnešu vecumā mazajam cilvēciņam šis reflekss zūd. Tādēļ ir moderni tagad šo refleksu ar treniņiem nezaudēt un nostiprināt.
Ūdenī dzimušie bērni spēj neticami ilgi aizturēt elpu – pat 5 un vairāk minūtes. Pateicoties šai spējai zīdainis var ienirt baseinā un mammai par lielu izbrīnu lasīt tā dibenā akmentiņus. Turpat zem ūdens viņš var padzert pienu no īpašas pudelītes. Mazulis nogurst, uzpeld un aizmieg, guļot ar seju uz leju. Neatmostoties laiku pa laikam pagriež galviņu uz sāniem, lai ievilktu elpu, tad atkal pagriež atpakaļ un lēni izelpo.
Spēju tik ilgi aizturēt elpu skaidro ar tā saucamo anaerobo elpošanu, kas skābeklis asinīs nonāk nevis no atmosfēras gaisa, bet no barības vielām, kas uzkrājas mazuļa organismā.
