Uešiba, Morihejs (1883.-1969.g.)
Radniecība. Tēvs – zemnieks.
Māte – no augstdzimušas ģimenes.
Vecākais no 4 bērniem ģimenē.
Biogrāfija. Dzimis Tanabes pilsētā Japānā 1883.gada 14.decembrī.
No 7 gadiem sāka studēt konfūcismu, budistu rakstu avotus, ezotēriskā budisma rituālus.
Samērā vēlu – tikai 19 gadu vecumā sāka mācīties kendzjucu (zobencīņa) un džiudžitsu.
1903.gadā brīvprātīgi pieteicās japāņu armijā, jo bija augumā tikai 1,56 m garš, tādus neņēma karadienestā obligātā kārtā. Armijā nodienēja 4 gadus un pat ņēma dalību 1905.gada japāņu-krievu karā.
Atgriezies mājās pēc kara, Uešiba mēģināja atrast savu vietu dzīvē: daudz trennējās, meditēja. Reizēm uz vairākām dienām aizgāja kalnos vai mežā, kur trennējās zobencīņā.
Tomēr mieru nebija radis. Tādēļ tad, kad japāņu valdība izsludināja brīvprātīgo vākšanu apgūt neapdzīvotās teritorijas Hokaidas salas pašos ziemeļos, tad viņš pieteicās kā viens no pirmajiem.
Uešiba te ieradās 1912.gadā. Tolaik sala bija līdzīga amerikāņu mežonīgajiem rietumiem – atsevišķi ciemati, milzīgas neapdzīvotas teritorijas, nekādas varas. Salā slēpās daudz tādu, kam nebija lāgā ar likumu.
Pateicoties strādīgumam un gara stiprumam, Uešiba kļuva par vietējās kopienas līderi un ieguva titulu „Siratakas karalis” (tā bija Hokaidas province). Uešiba tikmēr regulāri praktizēja savus reliģiskos rituālus, to skaitā misogi (sēdēšana zem ledaina ūdenskrituma).
1915.gadā 32 gadu vecumā Uešiba sāka mācīties pie Sokaku Takedas - Hokiadas salā dzīvojoša slavena daito rjū un aiki dzjucu skolotāja. Mācības bija smagas. Uešiba kļuva praktiski neuzvarams, ko pierādīja daudzās sadursmes ar vietējiem bandītiem, kad viņam reizē uzbruka vairāki bruņoti noziedznieki.
1920.gadā Uešiba no jauna nolēma izmainīt savu dzīvi un pārcēlās uz Ajabes pilsētiņu, kur tolaik mita Onisaburo Deguti - Oomoto kjo reliģijas dibinātājs.
1924.gadā uz Ajabes pilsētiņu atbrauca slavenais džudo meistars Nisimura. Viņam tad piedāvāja pacīnīties ar plašāk nepazīstamu vietējo meistaru. Nisimura tika pieveikts, bija par šo cīņu pārsteigts. Tā arī sākās aikido un tā izgudrotāja Uešibas slavas ceļš.
1924.gada sākumā kā Deguti palīgs un miesassargs piedalījās Lielajā pārgājienā uz rieteņiem Šambalas meklējumos Iekšējā Mongolijā. Īsteni ezotērisku murgu vadīts gribēja nodibināt Pasaules valsti, tomēr vietējie kņazi un ķīniešu okupācijas vara nebija sajūsmā. Arī vietējie bandīti nedeva mieru. Kā stāsta liecinieki, tieši še pirmo reizi parādījušās Uešibas paranormālās spējas - diennaktīm ilgi būt nomodā, intuitīvi izvairīties no bandītu ierīkotiem slēpņiem. Cīņas laikā viņš zibenīgi pārvietojās lielos attālumos, tā izvairoties no mestajiem ieročiem un pat izšautām lodēm. Vēl pirms šāviena viņš esot redzējis to ugunīgās trajektorijas. Tomēr pārgājiens beidzās nejēdzīgi - ķīnieši visus arestēja, pasludināja par spiegiem un piesprieda nāvessodu. no tā paglāba tikai japāņu varas iestāžu nekavējošu iejaukšanās.
Satori stāvokļa sasniegšana. Atgriezies dzimtenē, Uešiba turpināja cītīgi trennēties. Ilgstoši meditēja Kumano kalnos. Domējams, viņš pavadījis ilgu laiku jamabusi askētismā pie Nati ūdenskrituma. Pēc mācību divkaujas, kad ar koka zobinu bruņojies pretinieks tā arī nespēja pat pieskārties neapbruņotajam Uešibam, viņš sajutis, ka sasniedzis apgaismību - satori. "Es pazaudēju telpas un laika izjūtu, un sapratu, ka esmu sasniedzis apgaismību - tīru, to pakļaujošu, acumirklīgu un neapšaubāmu. Mirklī es iepazinu radītā iedabu: karavīra ceļš ir dievišķas mīlestības, gara izpausme, kas caurauž un baro visu esošo."
Pēc satori stāvokļa sasniegšanas Uešibas paranormālās spējas vēl vairāk pastiprinājās. Viņš spēja paredzēt nākotni, novirzīt notikumus vajadzīgajā gultnē. Esot pat dati, ka viņš pārvaldījis teleportācijas mākslu.
Aikido radīšana. Slava par vareno meistaru ātri izplatījās Japānā. Tokijas aristokrātu atbalstīts, Uešiba novadīja vairākas savas mākas demonstrācijas armijas un policijas virsniekiem, kas izraisīja sensāciju. 1932.gadā Uešiba ar Oomoto-kjo aizbildniecību atklāja Japānas Kara mākslu attīstības un atbalsta biedrību un stājās tās galvgalī. Viņš tajā pasniedza savu budo stilu, ko nosauca par aikido.
II Pasaules kara laikā. Uešibas izveidotās kaujas mākslas popularitāte auga augumā, taču to pārtrauca II Pasaules karš, kas prasīja visu Japānas resursu mobilizāciju. Uešiba nevēlējās pasniegt aikido kara akadēmijās un universitātēs, jo uzskatīja, ka aikido nedrīkst izmantot agresīviem mērķiem. 1942.gadā, kā iemeslu minot vēlēšanos uzlabot veselību, Uešiba pameta Tokiju un apmetās laukos.
Uešiba atgriezās pie aikido pasniegšanas tikai 1948.gadā pēc impēriskās Japānas sagrāves un okupācijas varas aizlieguma nodarboties ar kaujas mākslām, un ar domubiedriem nodibināja organizāciju Aikikai. Tās ietvaros tika pārvērtēta budo kaujas mākslu ētiskie principi, nevardarbības princips un atteikšanās no sacensību principa. Jau pēc dažiem gadiem aikido sāka izplatīties arī daudzās ārvalstīs.
Sensejs Morihejs Uešiba mira 1969.gadā 86 gadu vecumā.
Citāti. Pirmsnāves vēlējums saviem skolniekiem: "Īsts karavīrs ir neuzvarams, tādēļ, ka tas ne ar ko necīnas. Aikido - tās ir zāles slimajai pasaulei, kurā valda ļaunums un nekārtība, jo ļaudis ir piemirsuši, ka viss nāk no viena avota. Atgriezieties pie šī avota un atstājiet aiz sevis egocentriskas domas, sīkas iegribas un niknumu."
Avoti. Saglabājušās daudzas fotogrāfijas un arī kinofilmējumi, no kuriem redzams, kā Uešiba viegli un eleganti izmētā vairākus uzbrūkošus jaunus vīriešus. Daudzas liecības vēsta, ka Uešiba, kurš vecuma dēļ ārpus tatami pārvietojās jau lēni un ar grūtībām, pēc neilgas meditācijas pārvērtās - parādījās milzu ātrums kustībās, iekšējais spēks, kas ļāva tam nogāzt no kātiem jebkuru uzbrucēju.
