Umaņas traģēdija
1768.gadā Labā krasta Ukrainā, kas tolaik ietilpa Polijas (Rečpospoļitas) sastāvā, sākās kārtējā sacelšanās. Tās galvenais virzītājspēks šoreiz bija haidamaki - kazaku un zemnieku bruņoto vienību dalībnieki. Vēsturē tā iegāja ar Kolivščinas (Колиивщина) nosaukumu, par kura izcelsmi vēsturnieki nav skaidrībā vēl šodien. Pēc vienas versijas tas nācis no zemnieku duramajiem ieročiem (колья), pēc citas - tā sauca mājlopu kāvējus (колий).
Sacelšanās kulminācija bija 1768.gada 21.jūnija notikumi, kad tika nežēlīgi sagrauta Umaņas (Умань) pilsēta. Pilsētas iedzīvotāji - vairumā poļi, žīdi un uniāti, mēģināja aizstāvēties. Tomēr militāri pieredzējušu cilvēku starp pilsētniekiem bija maz. Tā piemēram, kādā cīņas brīdī aplenktie vienlaicīgi izšāva no visiem esošajiem šaujamieročiem - plintēm un dižgabaliem, kamēr haidamaki vēl nemaz nebija pietuvojušies šāviena attālumā. Pēc šīs zalves telpa līdz uzbrūkošajiem bija piepildīta ar dūmu aizsegu un haidamaki metās uzbrukumā pilsētai. Tā tika ieņemta aši un haidamaki nezaudēja nevienu cilvēku.
Pēc ieņemšanas sākās milzīgi grautiņi, kuru laikā bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Tiek nosaukts skaitlis 20 000, lai gan diskusija par to joprojām ir atvērta. Par upuriem kļuva dažādu tautību un reliģiju pārstāvji. Piemēram,haidamaki vajāja ne tikai grieķus-katoļus, bet pat vecticībniekus. Tas būtu skaidrojams ar nežēlīgo politiku, kādu Labā krasta Ukrainā realizēja poļu magnāti, tomēr cieta par to gluži parasti un nevainīgi cilvēki, nevis Polijas valdošie slāņi.
Saites.
Ukraina.
