Aliens

Tjanšans

Kalnu sistēma centrālajā un vidējā Āzijā. Tā rieteņu daļa atrodas mūsdienu Uzbekijas, Kazahijas, Kirgīzijas un Tadžikijas teritorijās, bet austreņu daļa - Ķīnā.

Raksturlielumi. Garums - ap 2500 km.

Fiziskā ģeogrāfija. Nosacīti kalnu sistāmu iedala:
  -  Rietumtjanšanā - sastāv no: Rietumtjanšana, Iekšējā Tjanšana, Centrālā Tjanšana un Ziemeļtjanšana;
  -  Austrumtjanšanā.
Augstākās virsotnes - Uzvaras smaile (7439 m), Hantengri smaile (6995 m).
Tjanšana sistēmā ietilpst lielas kalnu grēdas, ieplakas un ielejas.

Ģeoloģija. Hercīnā krokojuma vietā jau augšējā permā Tjanšanā izveidojies peneplēns. Neogēna un kvartāra tektonisko mustību ietekmē izveidojies tagadējais Tjanšana augstkalnu reljefs. Grēdas veido prekembrija un paleozoja noguluma, metamorfie un vulkāniskie ieži (slānekļi, smilšakmeņi, kaļķakmeņi, marmori, gneisi, granīti, sienīti), ieplakas - galvenokārt kainozoja irdenie nogulumi. Tjanšana tektonisko struktūru un reljefo formu veidošanās turpinās - notiek zemestrīces.
Derīgie izrakteņi: krāsaino un reto metālu rūdas (Karatavs, Kungejalatavs u.c.), fosforīti (Karatavs), akmeņogles, brūnogles, zelts, nafta, vārāmā sāls.
Karstie avoti, minerālūdeņu avoti (Sariagača, Isikata, Džetioguza u.c.).
Centrālajā un Iekšējā Tjanšanā lielās platībās augstkalnu līdzenumi (3000-4000 m), ko klāj morēnas, aluviālās u.c. nogulas, tos saposmo upju ielejas.

Daba. Zālainos augstkalnu līdzenumus (sauktus par sirtiem) izmanto ganībām. 
Priekškalnēs pustuksneši (pelēkzemes, solončaki; tuksnešu un stepju dzīvnieki), augstāk - kalnu stepes (tumšās pelēkzemes, kalnu gaišās kastaņbrūnās augsnes).
No 1200-2800 m vjl pļavu stepes (melnzeme, kastaņbrūnās un brūnās augsnes).
Rietumtjanšanā augļu koku meži, Ziemeļtjanšanā un Centrālajā Tjanšanā 1600-3100 m vjl. egļu meži.
No 2600 līdz 3600-3800 m vjl. augstkalnu pļavas un pļavu stepes (kalnu pļavas augsnes), ko izmanto ganībām.
Augstāk nivālā josla (mūžīgais sniegs, ledāji, klintis).
Iekšējā Tjanšana ielejās un ieplakās virs 1500 m vjl. akmeņu tuksneši. 
Iekšējā un Centrālajā Tjanšanā augstkalnu pļavas nomaina akmeņu tundra un arktiskais tuksnesis.
Tjanšana DR daļā zemākās joslās subtropu iezīmes. Priekškalnēs un ielejās lielas apūdeņoto zemju platības (Ču, lielais Fergānas kanāls, Ortotokojas ūdenskrātuve u.c.). Ar zemkopību nodarbojas arī augstu kalnos - rīsu audzē līdz 1000 m vjl., miežus, kviešus, kartupeļus - līdz 2500-2750 m.
Daudzveidīga zīdītāju fauna - sniega leopardi, kalnu aitas, kalnu kazas, stirnas, lūši, zaķi, āpši, mežacūkas, lāči.
Tjanšanā atrodas Isikula, Saričeleka, Čatkalas, Aksu-Džabagli rezervāti.

Klimats. Krasi kontinentāls: augstuma joslas (no subtropu tuksneša klimata kalnu piekājēs līdz aukstam klimatam nivālajā joslā). Ieleju lielākajā daļā vid. t^o - I-6^o, vid. to augstās ielejās VII-15^o un zemākās ielejās 25^o.
Nokrišņi R nogāzē līdz 800-1500 mm gadā, A nogāzē un ieplakās 200-300 mm gadā, galvenokārt vasarā.
Sniega līnija ZR daļā 3600-3800 m., centrālajā Tjanšanā 4200-4450 m vjl. Intensīvs apledojums augstāk par 6500 m vjl. - visvairāk Centrālajā Tjanšanā (Inilčeks, Semjonova šļūdonis, Kaindi, Mušketova šļūdonis u.c.).

Hidrogrāfija. Vidusāzijas un Centrālāzijas beznotekezeru baseina upes (Narina, Ili, Ču, Talasa, Aksaja (Kokšala Ķīnā), Saridžaza, Muzarta, Haidikgola, Manasa) izmanto apūdeņošanai. Ievērojami hidroenergoresursi, galvenokārt Iekšējā Tjanšanā. 
Daudz ezeru: Isikuls, Sonkels, Čatirkels, Bagraškels, Barkels, arī nelieli ledāju ezeri.

Senas raktuves Tjanšaņā. 

Saites.
Kalni.