Tohāri
Tocharians.
Faktiski, tagd izzudusi āriešu tauta, kas laikā no II gs.pmē. līdz pat mē. I tūkstošgadei dzīvoja Vidusāzijā un Senajā Baktrijā. Seno Baktriju I mē. tūkstošgadē pēc tohāru nosaukuma dēvēja par Tohāristānu, un šis nosaukums bija apgrozībā līdz pat XIII gs.
Zināmi kā tohari, viņi ir aprakstīti kā arsi, kas ir radniecīgi sanskrita āriešiem (arya) vai senās Persijas ariya. Vārds "ārietis" nozīmē „tas, kas ir cildens vai slavens” jebšu "dižciltīgie ļaudis."
Vēsture. Tohari Vidusāzijā parādījās 140.-129.g.pmē. un kopā ar vairākām austrumirāņu ciltīm sagrāva Grieķu Baktrijas valsti.
128.g.pmē. iepruka Partijas valstī, taču viņu uzbrukums tika atsists.
II-I gs.pmē. Baktrijā tohāri dzīvoja piecos nodalījumos (ciltīs vai novados).
Apmēram np I gs.pmē. beigām un līdz I gs.mē. tohāri uz viena novada Kušanas pamata izveidoja Kušanas valsti. No tā laika tohārus bieži dēvēja par kušāniem.
Ir zināmi daži Kušānas valsts ķēniņi, piemēram, Kadfīzs I un Kadfīzs II, Kaniška.
Antropoloģija. Arī tohari sen zināmi kā Yuezhi (vai Ruzhi), norādes par viņiem sastopamas ķīniešu tekstos, tikpat senos, kā, piemēram, V gadsimta pmē., laika Tarimas baseina mūmiju augumi.
Toharieši ir spilgti izdalīti senos sienu gleznojumos Kizil un Kumtura (netālu no mūsdienu Ķīnas pilsētas Kučas (K`u-ch`e), Tjanšaņa kalnos ziemeļos no Tarimas baseina), kā aristokrātiski eiropieši, ar sarkaniem vai baltiem matiem, gariem deguniem, zilām vai zaļām acīm, un lieliem augumiem. Yuezh no I gs.pmē. arī ir attēloti pārsteidzoši nokrāsotajās statujās Khalchayan (rietumos no Surkhan upes senajā Baktrijā). Viņi patiešām ir parādīti kā eiropieši ar gariem deguniem, smalku ārieni, gaišiem matiem, rožainu ādu un spilgti zilām acīm. Tas ir zināms no vēstures avotiem, kas datējami ar II gs.pmē. Ilgstoši Yuezhi pārvietojās no Ķīnas ZR līdz Fergānai un Baktrijai, kas atradās uz attālā Pamira nogāzēm. No turienes viņi pārvietojās dienvidos pāri Hindu Kush Afganistānā un Indijas subkontinenta ziemeļu daļā, kur viņi izveidoja vareno Kušanu (Kushan) impēriju. Pēdējās pārmaiņas, lielvalsts izstiepšanās Tarimas baseinā un budisma izplatīšanās, kas galu galā sasniedza Ķīnu.
Tohāru valoda. Tohāri runāja irāņu (austrumirāņu) grupas valodā. Viņu rakstības pamatā bija grieķu alfabēts. Tohāru valoda saglabājās līdz pat I tk.gades beigām. Viņu valoda, kurai ir līdzība ar indoeiropiešu koka ķeltu un ģermāņu valodu zariem, ir pierakstīta manuskriptos, kas datēti starp VI un VIII gadsimtu jau mūsu ērā, un solīdus pierādījumus par tās eksistenci var atrast līdz pat III gadsimtam.
Par spīti faktam, ka toharu manuskripti ir atrasti vienīgi par vēlīno laikmetu, lingvisti ir izdalījuši gadījuma rakstura toharu vārdus iespiestus manuskriptos, rakstītus Gandhari Prakrit, Ziemeļindijas vietējā valodā, kas kalpoja kā administratīva valoda lielā Tarimas baseina daļā laikā no III līdz V gadsimtam.
