Tantāls
Tantalos.
Sengrieķu mitoloģijā ar savu bagātību slavens varonis. Frīģijas valdnieks, kurš izpaudis cilvēkiem dievu noslēpumus un nogalinājis savu dēlu Pelopu, par ko tam pazemē jācieš mūžīgas slāpes un izsalkums.
Radniecība. Zeva un Plūto (kas tā tāda?) dēls. Tantāls bija precējies (pēc kādas mīta versijas) ar zelta smiltis skalojošas Paktola upes dieva meitu.
Dēls - Pelops.
Meita - Niobe.
Dzīvesgājums. Zeva dēls Tantāls bija bagāts valdnieks, kurš valdīja Dienvidfrīģijā (Mazāzijā) Sipila kalna rajonā. Ari viņa valsts galvaspilsētu sauca kalna vārdā par Sipilu. Olimpa dievi Tantālu svētījuši. Sipilas kalnā atradās bagātīgas zelta atradnes, kas acīmredzot bija galvenais Tantāla bagātības avots. Tantālam piederēja daudz auglīgas zemes, lieli augļu un vīna dārzi, kas dāsni deva skaistus augļus. Tāpat Tantāla pļavās ganījās milzīgi ganāmpulki: smalkvilnas aitas, platradži vērši, govis un zirgi, ātri kā vējš. Tantāls dzīvoja milzīgā pārticībā. Viņam visa kā bija papilnam.
Olimpa dievi bija bieži viesi Tantāla zeltā mirdzošajā pilī un jautri dzīroja kopā ar viņu. Bez tam dievi bieži Tantālu aicināja uz gaišo Olimpu, kur mirstīgajiem ieeja bija liegta. Tantāls piedalījās olimpiešu dzīrēs un apspriedēs. Laikam no sēdēšanas pie viena galda ar Olimpa dieviem sava tēva Zeva pilī, Tantālam sareiba galva un viņš kļuva augstprātīgs un, sāka uzskatīt sevi par līdzīgu dievu valdniekam Zevam. Atgriezdamies mājās no Olimpa, Tantāls ņēma līdzi dievu ēdienu - ambroziju un nektāru - cienāja ar to savus draugus, dzīrodams ar viņiem savā pilī. Tas vēl nebija nekas, bet Tantāls atstāstīja saviem draugiem pat lēmumus, kuru pieņēma dievi apspriezdamies Olimpā par pasaules likteņiem. Viņš aizgāja pat tik tālu, ka izpauda noslēpumus, kurus viņam bija uzticējis pats dievu valdnieks Zevs ( kādi tad Zevam varēja būt noslēpumi?! Laikam jau saistīti ar Zeva sānsoļiem laulības dzīvē ).
Taču tie visi bija tīrie nieki, salīdzinot ar tiem noziegumiem, kur dēļ viņš galu galā nonāca Tartarā. Kādās dzīrēs Zevs mīlestības jūtu uzplūdā, griezdamies pie sava dēla Tantāla, teica viņam:
„Mans dēls, es izpildīšu visu, ko tu vēlies, lūdz no manis, ko vien gribi. Aiz mīlestības uz tevi es izpildīšu katru tavu lūgumu.”
Bet Tantālu bija tik ļoti pārņēmusi augstprātība, ka viņš piemirsis savu mirstīguma faktu, augstprātīgi atbildējis Zevam:
„Tavas žēlastības dāvanas man nav vajadzīgas. Man nekā netrūkst. Liktenis, kas man lemts, ir labāks par nemirstīgo dievu likteni.”
Zevs bargi sarauca uzacis, bet apvaldīja dusmas un neteica neko. Jo vēl mīlēja savu dēlu Tantālu.
Tantāla noziegumi. Visai drīz Tantāls pastrādāja vairākus briesmīgus noziegumus.
Krētas salā, kur bija dzimis Zevs, bija zelta suns. Šis suns savulaik bija sargājis tikko piedzimušo Zevu un viņa barotāju kazu Almateju. Kad Zevs izauga liels un gāza Kronu no troņa, viņš atstāja zelta suni Krētā sargāt savu svētvietu. Šo brīnišķīgo dieviem piederošo dzīvnieku bija iekārojis Efesas valdnieks Pandareja. Viņš aizbrauca uz Krētu un aizveda zelta suni savā kuģī. Braukdams pa jūru, Pandareja pārdomāja jautājumu, kur paslēpt savu guvumu un nolēma to paslēpt pie Tantāla. Pandareja tā arī izdarīja. Augstprātīgais Sipilas valdnieks Tantāls noslēpa zelta suni no dieviem. Taču dievi par zādzības faktu visai ātri uzzināja un viņi zināja arī to, ka nozagtais dzīvnieks paslēpts pie Tantāla. Zevs par to dikti dusmojies. Viņš nosūtīja savu ziņnesi Hermeju pie Tantāla, ar prasību atdot tam zelta suni. Viena acumirklī Hermejs aizlidoja no Olimpa uz Sipilu.
Ieradies pie Tantāla, Hermejs sacīja viņam:
„Efesas valdnieks Pandareja ir nolaupījis no Zeva svētvietas Krētā zelta suni un paslēpis pie tevis. Olimpa dievi visu zina mirstīgie neko nevar no tiem noslēpt! Atdot Zevam suni! Sargies sadusmot zibeņmeti!”
Tantāls dievu vēstnesim Hermejam atbildēja:
„Velti tu man draudi ar Zeva dusmām. Es neesmu redzējis zelta suni. Dievi maldās, man tāda nav.”
Pie tam Tantāls deva briesmīgu zvērestu, ka viņš runājot patiesību. Ar šo zvērestu Tantāls nokaitināja Zevu. Šī bija pirmā reize, kad Tantāls smagi aizvainoja dievus. Taču šis gadījums Tantālam vēl tika piedots.
Nākamais Tantāla pastrādātais noziegums bija vēl briesmīgāks un šaušalīgāks. Kad Olimpa dievi kārtējo reizi bija sapulcējušies Tantāla pilī uz dzīrēm, Tantāls bija iedomājies pārbaudīt cik viszinoši ir dievi. Viņš neticēja Olimpa dievu viszinībai. Tantāls izvēlējās briesmīgu un neģēlīgu veidu kā pārbaudīt dievu viszinību. Viņš nogalināja savu dēlu Pelopu, no kura miesām pagatavoja briesmīgo maltīti un pasniedza dieviem kā gardu ēdienu. Taču dievi uzreiz zināja, no kā maltīte ir gatavota un neviens nepieskārās drausmīgajam ēdienam, izņemot dievieti Dēmetru, kura noskumusi par nolaupīto meitu Persefoni un domādama tikai par savu nelaimi, nejauši apēda zēna Pelopa plecu. Ko darīja dievi? Lūk, ko darīja! Dievi paņēma drausmīgo ēdienu, salika visus Pelopa kaulus un miesu katlā un uzlika uz uguns. Hermejs ar savu burvju mākslu atdzīvināja zēnu, kurš nostājās dievu priekšā skaistāks, nekā agrāk. Pelopam tikai nebija tā pleca, kuru bija apēdusi Dēmetra. Zevs deva rīkojumu Hēfestam nekavējoties pagatavot Pelopam plecu no spožā ziloņkaula (protēzi!). Arī Pelopa pēcnācējiem bija raksturīgs spoži balts plankums labajā plecā.
Sods. Ar pēdējo noziegumu Tantāls pārpildīja dievu un cilvēku valdnieka Zeva pacietības mēru. Viņš nogāza Tantālu (lai arī Tantāls bija viņa dēls) sava brāļa Aīda drūmajā valstībā, kur viņam bija jāizcieš bargs sods. Viņš stāvot ūdenī, kas sniedzās līdz zodam, nevarēja padzerties. Tiklīdz viņš noliecās, ūdens pazuda, un pie Tantāla kājām palika tikai sausa zeme. Apkārt augļu koki slīga no augļu smaguma, bet tiklīdz Tantāls sniedzās pēc tiem, tā zari pacēlās augstu. Taču tas vēl nebija viss. Tantālam bija lemts ciest mūžīgas bailes. Pār viņa galvu nokarājās milzīga klints, kas draudēja ikkatru mirkli nogrūt un saspiest Tantālu. Ikviens ir dzirdējis teicienu „Tantāla mokas.”
Tantāls sengrieķu literatūrā. Mītu par Tantālu savā traģēdijā „Tantāls” apstrādājis Sofokls. Šis darbs gan līdz mūsu dienām nav saglabājies. Tāpat mītu par Tantālu pieminējis sengrieķu filozofs Platons un vēlākie grieķu un romiešu mitogrāfi.
Tantāla kults. Tantāls ir pirmsolimpiska kalnu dievība. Šis fakts izskaidro dažos variantos minēto Tantāla saistību ar kontinenta grieķu centriem (galvenokārt ar Argosu). Pēc kāda varianta, Tantāls esot apglabāts netālu no Sipilas pilsētas.
Tantāla dārzi. Seno grieķu vārdkopa, kas norādīja vietu vai lietu, kas vispār nepastāv.
Nospiedums civilizācija.
Meitas Niobes vārdā nosaukts ķīmiskais elements niobijs.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
