Tveras kņaziste (XIII gs. 40.gg.-1485.g.)
Krieviski - Тверское княжество.
Feodāla kņaziste XIII-XV gs. Krievzemes ZA ar centru Tverā, aizņēma teritoriju augšējā Pievolgā.
Tveras kņazistes izveidošanās. Izdalījās no Vladimiras-Suzdaļas kņazistes XIII gs. 40.gados. Tajā bija visai attīstīta zemkopība, amatniecība un tirdzniecība ar citām kņazistēm, Lietuvu u.c. Tajā bija Tveras, Mikuļinas, Zubcovas, Kašinas, Staricas u.c. pilsētas.
XIII gs. beigās un XIV gs. sākumā palielinājās Tveras kņazistes politiskā nozīme, tās kņazi sāka pretendēt uz krievu zemju apvienotāju lomu un bija galvenie Maskavas kņazu sāncenši cīņā par Vladimiras lielkņaza titulu.
Vēsture. 1289.gadā Andrejs (Gorodecas un Kostromas kņazs) piedalījās Dmitrija (lielkņazs) karagājienā uz Tveru,
XIV gs. pirmajā ceturksnī starp Maskavu un Tveru norisinājās cīņa par pirmo lomu Krievzemes ZA. Šī sacensība bija izdevīga Zelta Ordai pēc principa "skaldi un valdi." Tādēļ Ordas hani izdeva jarlikus valdīšanai Vladimirā tad Tveras, tad Maskavas kņaziem, jo formāli Vladimiras kņazs bija visu ZA krievu zemju galva. Tatāru hani izdeva jarlikus un paši krievu kņazu savstarpējās cīņās noskatījās no malas, pārsvarā neiejaucoties.
Maskavas kņaza cilvēki 1318.gadā ar Zelta Ordas ziņu un piedalīšanos nogalināja Tveras kņazu Mihailu Jaroslaviču.
1325.gada 21.novembrī Zelta Ordas hana Uzbeka mītnē Tveras kņazs Dmitrijs Mihailovičs, saticis Maskavas kņazu Juriju, izrāva zobenu no maksts un nogalēja to. Dmitriju saķēra, lai gan viņš bija cerējis uz Uzbeka piedošanu, jo iemesli neieredzēt Juriju viņam bija dibināti - tieši Maskavas kņaza cilvēki 1318.gadā ar Zelta Ordas ziņu un piedalīšanos nogalināja viņa tēvu - Tveras kņazu Mihailu Jaroslaviču. Dmitrijs uzskatīja, ka hans Uzbeks negribēs izjaukt līdzsvaru un viņam Jurija nogalināšanu piedos. Tomēr viņš līdz galam nebija ņēmis vērā apstākli, ka Jurijs hana galmā svarīgumā krietni apsteidzis Tveras kņazus un ar viņu rēķinās vairāk nekā ar Maskavas kņaziem agrāk. Dmitriju 1326.gadā sodīja ar nāvi. Viņa rīcība paša hana mītnē bija pārlieku izaicinoša.
Viņa rīcībai bija arī citas un daudz nopietnākas sekas - tieši pēc šī notikuma sāka jaušami iezīmēties Maskavas pārsvars sacensībā ar Tveru.
XIV gs. pirmajā ceturksnī ar nelieliem pārtraukumiem Tveras kņaziem bija jarliks uz lielkņaza titulu.
Sacelšanās pret Zelta Ordu. 1327.gada augustā Tverā sākās sacelšanās pret Zelta Ordas varu. Paši sacēlušies, protams, tādu lielu mērķi sev neuzstādīja, pilsētniekus bija saniknojusi bezkaunīgā Čolhana (tverieši viņu sauca par Ščolkanu) vienības uzvedība pilsētā. Iespējams, Čolhans būtu uzvedies pieklājīgāk, ja nebūtu bijis Zelta Ordas hana Uzbeka brālēns.
Ieradies Tverā, vispirms Čolhans izdzina no pils (kāda nu bija!) kņazu Aleksandru Mihailoviču (Александр Михайлович), kas nepilnu gadu atpakaļ no Uzbeka bija saņēmis lielkņaza jarliku un vismaz nomināli skaitījās visu krievu kņazistu galva.
Šo pazemojumu kņazs piecieta un pierunāja paciesties arī tveriešus. Vinš labi saprata, ka pretdarbība var izprovocēt ordiešu soda karagājienu, ko izmantos arī Tveras nedraugi, piemēram maskavietis Ivans Kaļita (kā arī vēlāk notika).
Sacelšanos izprovocēja sīks iemesls - ordieši mēģināja atņemt ķēvi diakonam Dudko (дьякон Дудко) un vadzis bija pilns un lūza. Ordieši tika sisti visā pilsētā. Čolhans un viņa vienības atliekas tika nodedzinātas ar visu pili.
Kņazs Aleksandrs Mihailovičs pat nemēģināja organizēt kņazistes aizstāvēšanu. Vispirms viņš bēga uz Novgorodu, pēc tam uz Pleskavu, tad pavisam prom uz Lietuvu. Svešumā viņš pavadīja vairāk ka 10 gadu, tad atgriezās Tverā, bet pēc dažiem mēnešiem tika izsaukts uz Ordu, kur kopā ar dēlu Fjodoru gāja bojā.
Ordiešu atriebības karagājiens. 1328.gada ziemā Zelta Ordas hana Uzbeka karaspēks kristieša Fedorčuka (Федорчук) vadībā, kam pievienojās maskavieša Ivana Kaļitas un Suzdaļas kņaza Aleksandra Vasiļjeviča (Александр Васильевич) karaspēks, nežēlīgi sagrāva Tveras kņazisti par to, ka tās iedzīvotāji 1327.gadā apkāva Tverā Ordas karavadoņa Šeikala (Ščolkana) vienību. Sirojums guva nosaukumu "Fjodorčuka karadraudze" ("Федорчукова рать") un tas bija pēdējais gadījums, kad Zelta Orda novāca tai netīkamu krievu lielkņazu. Tveras kņaziste, tobrīd stiprākā Krievzemē, tika sagrauta dažu nedēļu laikā. Pēc šīs katastrofas Tveras kņaziem ar Maskavu sacensties vairs spēka nepietika un par lielkņazu kļuva Ivans Kaļita.
Tā Tveras kņazu Mihaila Jaroslava dēla, Dmitrija Mihaila dēla, Aleksandra Mihaila dēla u.c. cīņa pret Maskaviju beidzās ar Tveras sakāvi, pat neskatoties uz Lietuvas un Zelta Ordas atbalstu.
1382.gadā hans Tohtamišs kavalērijas(!) triecienā ieņēma ar mūriem apjozto, labi nocietināto Maskavu un nogalināja 24 000 maskaviešu. Tas notika ar Tveras kņazistes intrigu rezultātā – hans Tohtamišs noticēja ziņojumam, ka maskavieši gatavojas pāriet Lietuvas pusē.
Tveras kņazistes gals (1485.g.). Ivans III savas valdīšanas laikā ap Maskavu savāca krievu zemes - kā pirmo Jaroslavļas kņazisti 1463.gadā, tad Novgorodu 1478.gadā. Pēc būtības, Tveras kņaziste nonāca zināmā izolācijā pret agresīvo un spēcīgo Maskaviju. Kņazs Mihails (Михаил Борисович) saprata, ka drīzumā pienāks arī Tveras laiks, tomēr saviem spēkiem kņazisti nosargāt nespēja. Tādēļ sāka meklēt sabiedrotos.
Ivans III tolaik bija aizņemts ar citām, viņprāt svarīgākām problēmām. Sākumā pret to izgāja paša brāļi Boriss un Andrejs Lielais, kas nebija apmierināti ar to, ka Ivans III ar tiem nedalījās kara laupījumā un baidījās zaudēt savus valdījumus. Pēcāk Ivanam III bija jāatvaira Lielās Ordas hana Ahmada karaspēks no krievu zemēm. Tādēļ formālu ieganstu pievērsties Tveras iekarošanai Ivans III saņēma tikai 1483.gadā. Tveras kņazam Mihailam nomira sieva un viņš lūdza Lietuvas un Polijas karaļa Kazimira IV mazmeitas roku. To uzzinājis, Ivans III sašuta, jo Kazimirs IV bija tam ienaidnieks - pie viņa pēc palīdzības vija vērsušies novgorodieši, tā sabiedrotais bija hans Ahmads (kazimirs IV gan viņam nekādi nepalīdzēja, par ko Ahmads atkāpjoties papostīja poļu zemes).
Tomēr orientēšanās uz poļu karali tveriešiem nepalīdzēja. 1485.gada ziemā Maskava pieteica Tverai karu. Kņazs Mihails bija spiests noslēgt vienošanos, kas būtiski ierobežoja viņa tiesības dibināt attiecības ar citām valstīm. Tomēr Ivans III bija uzņēmis kursu uz pilnīgu Tveras pakļaušanu, tādēļ visādi demonstrēja, ka Mihails vairs nav nekāds aizstāvis saviem padotajiem, atšķirībā no viņa - Ivana. Maskavas ķēniņa pusē sāka pārbēgt vietējie Tveras kņazi un bajāri. 1485.gada septembrī pēc neilga aplenkuma Tvera padevās maskaviešiem. Mihails bēga pie kazimira IV, taču tas atteicās sākt karu ar Ivanu III. maskavas kņazs gan stingri aizliedza laupīt Tveru un apkārtējos ciemus - tā tagad bija maskaviešu zeme.
Saites.
Tveras kņazi.
Kijevas Krievzeme.
