Tautu savienība
I Pasaules karu izraisīja valstu līderu lēmumi pēdējā pirmskara mēnesī, nevis, kā to deklarēja padomju hitogrāfija - "ilgstošs starpvalstu saspīlējums." Lielvalstu līderi pirms kara nesarunājās. Tas bija iemesls Tautu Savienības izveidošanai. Pēc I Pasaules kara uzvarētājvalstu līderi vienojās par nepieciešamību izveidot tādu organizāciju, kuras uzdevums būtu nepieļaut jaunu pasaules karu.
Tautu savienība savā darbībā mēģināja īstenot kolektīvās drošības principus:
- visas pasaules tautu interesēs ir kopīgi novērst draudus drošībai neatkarīgi no savām nacionālajām interesēm konkrētajā situācijā;
- kolektīvā drošība nedod garantijas atsevišķām valstīm un nevienu valsti neierobežo - tās mērķis ir novērst jebkurus draudus mieram neatkarīgi no tā, no kurienes tie nāk un pret ko vērsti;
- starptautisku konfliktu noregulēšanā jāpanāk konfliktā iesaistīto valstu līdzdalība;
- kā katrā valstī kriminālkodekss sakārto krimināltiesiskās normas, tā kolektīvā drošība aizstāv starptautiskās tiesības.
1921.gada 26.janvārī pēc 2 gadu intensīva darba Meierovics panāca Sabiedroto augstākās padomes lēmumu atzīt Latviju de iure. Jau rudenī Latvija tika uzņemta Tautu savienībā.
Tomēr Tautu savienības darbība nebija pietiekami efektīga un sekmīga. XX gs. 20. un 30 gados Tautu savienībai neizdevās novērst starpvalstu konfliktus un radīt mehānismu, kās sodīt agresorvalstis.
1938.gadā Tautu savienībai uzcēla galveno mītni Ženēvā, šodien to sauc par Nāciju pili.
ASV kongress izlēma neiesaistīties Tautu savienības darbībā, jo viens no ASV tā laika politikas virzieniem bija tā sauktais "izolacionisms," taču tās organizētajā atbruņošanās konferencēs amerikāņu politiķi piedalījās.
No Tautu savienības izslēdza Musolīni Itāliju par uzbrukumu Etiopijai. 1940.gadā no Tautu savienības izslēdza PSRS par uzbrukumu Somijai.
Galu galā Tautu savienību sāka uzskatīt par neefektīvu organizāciju un tās vietā 1945.gada 24.oktobrī nodibināja Apvienoto nāciju organizāciju (ANO).
