Aliens

Siriušs

Babiloniešu svētais pūķis.

Ar zilu glazūru klāto ķieģeļa gabalu Babilones drupās 1887.gadā uzgāja vācu arheologs Roberts Koldovejs. Toreiz viņam ne prātā nenāca, ka pateicoties šim atradumam viņš izdarīs nozīmīgus arheoloģiskus atklājumus.
1899.gadā Koldovejs atgriezās Babilonas drupu vietā un sāka izrakumus, kas vainagojušies ar tādiem atklājumiem, kā, piemēram, slavenie Gaisa dārzi, Bābeles tornis, Ištaras vārti, kas bija visievērojamākie Babilones divkāršajā mūri.

Ištaras vārti. Ištaras vārti bija greznākie un lielākie Babilones iekšējā mūrī. Tie bija celti Babilones ķēniņa Nebukadnēcera valdīšanas laikā (605.-562.g.pmē.). Vārti bija tikpat augsti kā mūris, tā pamati sniedzās piecpadsmit metru dziļumā. Uz vārtiem veda varena iela, ko ietvēra augsti mūri, kurus arī greznoja ciļņi no īpaši izgatavotiem glazētiem ķieģeļiem, ar kuriem uz zila fona attēloti dzelteni dzīvnieki. Leģenda vēsta, ka šo dzīvnieku skulpturālie tēli atradās arī uz senās pilsētas mūru un vārtu augšējās malas.
Ištaras vārtu ciļņos bija attēloti trīs dzīvnieki: lauva, vērsis un pūķis siriušs (Ilustrētā zinātne). Siriušs ir ļoti mīklaina būtne kaut vai tāpēc, ka tas ir minēts kāda uzrakstā, kas izgatavots pēc Nebudkadnecara pavēles: „Tās vārtos es noliku nevaldāmus vēršus un saniknotus pūķus un izrotāju šos vārtus ārkārtīgi krāšņus, lai visi cilvēki tos pārsteigumā apbrīnotu.”

Sīriušs. Siriušs - šā vārda aptuvenā nozīmē varēja būt „mirdzošā čūska" - bija Babilones augstākā dieva Marduka svētais pūķis. Teiksmainā būtne nelīdzinājās nevienam no zināmajiem dzīvniekiem, taču tā bija attēlota tajā pašā reālistiskajā manierē, kā vērsis un lauva. Marduka svētais dzīvnieks visvairāk atgādina pūķi, kura ķermeni klāj zvīņas, tā pakaļkājām ir putna (ērgļa) nagi, bet priekšējās kājās ir kā lauvam. Pūķim ir gara aste un garš kakls, kas balsta čūskas galvu ar milzīgām acīm. No mutes tam šaudās šķelta mēle, kā čūskai. Uz pieres ir viens rags un uz pakauša kaut kas līdzīgs sekstei.
Gigantiskā teiksmainā dzīvnieka attēlojums uz vācu arhitektu un arheologu Koldoveju atstāja neizdzēšamu iespaidu. 1913.gadā Roberts Koldovejs jūsmīgi rakstīja: „Siriušs pārspēj citus fantastiskos dzīvniekus ar savu fizioloģiskās idejas vienotību. Ja vien priekškājas nebūtu tik tipiski kaķveidīgas, tad tāds dzīvnieks varētu eksistēt.”
1918.gadā kāda publikācijā Koldovejs atzina, ka, ja pasaulē eksistētu attēlotajam līdzīgs dzīvnieks, tad tas būtu no dinozauru cilts.
Reālistiskais Siriuša attēlojums ieinteresēja un fascinēja arī zooloģijas ekspertu Villiju Leju. Viņš atzina, ka pētniekiem ir jāizvēlas starp divām iespējam: uzskatīt to par fantāzijas augli vai arī meklēt tālāk, pieņemot, ka Siriušs ir patiešam šodien nepazīstama dzīvnieka eksakts attēlojums.
1953.gadā Lejs rakstīja: „Domai, ka Siriušs pat senajā Babilonā bija diezgan nepazīstams dzīvnieks, nevajadzētu likties mulsinošai, jo līdzās Siriušam attēlotais vērsis tālaika Mezopotāmija arī bija jau izmiris, bet Eiropā tas dzīvoja vēl divus tūkstošus gadu. Babiloniešiem tas bija „dzīvnieks no tālienes,” un to pašu, iespējams, var teikt arī par Siriušu.”
Fakts, ka Babilonijas mākslā atrodami daudzi Siriuša attēlojumi, ne tikai Koldeveju uzvedināja uz domām par to, ka dzīvnieks kādreiz reāli pastāvējis. Arī beļģu zoologs Bernārs Hevelmans (1916.-2001.g.), kas pazīstams kā kriptozooloģijas pamatlicējs, uzskatīja, ka Siriušs ir reāla dzīvnieka attēlojums. Zoologs norādījis uz faktu, ka daudzu tautu mitoloģijā ir atrodami stāsti par pūķveida dzīvniekiem. Savā pirmajā grāmatā par kriptozooloģiju Hevelmans izklāstīja hipotēzi, ka stāsti par pūķiem lielākoties radušies, uzduroties dinozauru fosilijām. No turienes nākot arī iedvesma siriuša attēlojumiem.
Gan Ziemeļāfrikā, gan Āzijā atrodami dinozauru skeleti, kuru kauli izkaisīti daudzās vietās. Tajos laikos neviens nezināja par pārakmeņošanās procesiem un tāpēc varēja rasties iespaids, ka kauli pieder dzīvniekiem, kuri samērā nesen beiguši savas gaitas. Pašā Babilonā un tās tuvumā šādas fosilijas nav atrodamas, taču babiloņi tirgojās ar Āfrikā un tālāk austrumos dzīvojošām tautām. No tām viņi būs dzirdējuši nostāstus par neparastiem dzīvniekiem.
Tajā pašā laikā Hevelmans neizslēdza iespēju, ka Siriušs varēja dzīvot jau tajā laikā, kad Babilonija atradās savas varenības zenītā. Pēc viņa domām, ir grūti noticēt tam, ka tik konsekvents dzīvnieka attēlojums varētu būt balstījies uz nostāstiem, kas gājuši no mutes mutē. Secinājums: senās Babilones iedzīvotāji redzējuši dzīvu pūķi.
Līdzīgu secinājumu bija izdarījis Roberts Koldovejs: „Var labi iedomāties, ka Esagila priesteriem tur bija kādslīdzīgs dzīvnieks, rāpulis, iespējams, šai apvidū sastopamais arvals, kuru viņi tempļa puskrēslā rādija kā dzīvu Siriušu. Un tad arī nebūtu ko brīnīties, ka tas, ieēdis no matiem un asfalta darināto plāceni, kuru tam deva Daniēls, izlaida garu.”

Stāsti par Daniēlu un pūķi.
Viens no tādiem vēsta, ka Babilonas ķēniņš Nebukadnēcars kādā no pilsētas tempļiem turējis dzīvu pūķi un pilsētas iedzīvotāji to pielūguši. Žīdu pravietis Daniels esot mēģinājis pārliecināt, ka nav labi pielūgt nedzīvu elku. Tad Nebukadnēcars pravietim parādījis pūķi un pieprasījis, lai viņš to pielūdz, jo pūķis „dzīvo, ēd un dzer.”
Divi VD apokrifu stāsti. VD ir divi stāsti, kuru mērķis ir parādīt elkdievības nevērtību.
1.stāsts. Daniēls esot apgalvojis persu ķēniņam Kīram, ka elks Bels (varētu būt pūķis Sirušš!?) ir nedzīvs. Ķēniņš uzstāja, ka dzīvs, un katru nakti aprij sev atstātos ziedojumus. Daniēls apgalvoja, ka ķēniņu krāpj. Karalis sasauca priesterus un paziņoja, ka tie mirs, ja neatklās, kas apēd ziedojumus. Ja priesteriem izrādīsies taisnība, tad Daniēls mirs, jo izteicis zaimus. Vakarā Daniēls izbēra pelnus uz Bela tempļa grīdas. Nākamajā rītā pēdas pelnos liecināja, ka priesteri un viņu radinieki ienākuši Bela templī un apēduši ziedojumus. Kīrs nogalināja priesterus un nojauca templi, bet Daniēls iznīcināja elku.
2.stāsts. Viņš nepieļāva arī babiloņu godātā pūķa (Siruša?!) dievināšanu, nogalinot to ar saindētām kūkām. Babiloņi viņu par šo noziegumu iemeta lauvu midzenī, taču Daniēlu izglāba eņģelis, atsūtot pravieti Abakuku ar pārtiku. Lauvu midzenī iemet viņa ienaidniekus, kurus aprija lauvas.

Bērosa sniegtās ziņas. Babiloņu priesteris-vēsturnieks Bēross (III vai IV gs.pmē.), savā darbā "Babilonas vēsture," attēlojot dažādas dievu izveidotās radības, tādējādi sniedz netiešu liecību par dažādu himēru radību iespējamību: "...un suņus ar zirgu galvām, un cilvēkus, un citus ērmus... un papildu vēl ērmus, līdzīgus pūķiem... un daudz citu dīvainu radību, vīriešiem līdzīgu un savstarpēji dažādu, kuru attēlus radīja Bēla templī vienu pēc otra vispārējai aplūkošanai.”

Skeptiķu viedoklis. Nekā īpaša un mistiska pūķa Siriuša attēlojumā nav. Pūķa Siriuša attēlojumam bijusi tikai reliģiska nozīme - tas simbolizējis Babilonas augstāko dievu Marduku. Kaut gan neviens pētnieks nav atradis tiešu saikni starp dievu Marduku un pūķi Siriušu. Šis pieņēmums balstās tikai uz to, ka Marduks bieži vien tika saistīts ar pūķiem, tā arī attēlots cilindriskajos zīmogos un arī citur. Tāpat arī lauvas un vērša attēlojumam bijusi reliģiska nozīme - lauva bijusi dievietes Ištaras svētais dzīvnieks, bet vērsis - aizsardzības un auglības simbols.

Avoti.
K.V.Cerams „Dievi, Kapenes un Zinātnieki.”
Luks Birgins „Noklusētie arheoloģijas atklājumi.”
Aleksandrs Gorbovskis „Fakti, Minējumi un Hipotēzes.”
"Ilustrētā zinātne," 2006.gada decembris.  

Saites.
Sauszemes briesmoņi.