Aliens

Senēģiptieši Amerikā

Uzrakstā no Ēģiptes Senās valsts V dinastijas laika lasāms: „Necenties šķērsot Rietumu okeāna ūdeņus. Tie, kas devās tur, neatgriezās atpakaļ.” Šis aizliedzošais uzraksts ir viens no netiešajiem pierādījumiem tam, ka senie ēģiptieši zinājuši ceļu pāri Atlantijas okeānam.
Muļķības, Jūs teiksiet? Ameriku atklāja Kolumbs! Nu labi - pārsimts gadu atpakaļ tur aizkuģoja arī vikingi.
Tad paskatīsim, kā tad lietas apstāv.

Kulturālās līdzības.
XIX gs. otrajā pusē arheologi Centrālās Amerikas džungļos, atklājot maiju pilsētas, Meksikas augstienē- acteku piramīdas un tempļus, bet Andu kalnos - inku cietokšņus un ceļus, pamanīja nenoliedzamu līdzību starp šīm jaunatklātajām kultūrām un senās Ēģiptes kultūru. Pētnieki ir norādījuši uz sešdesmit analoģijām starp kultūrām Atlantijas okeāna abās pusēs. Ieskatām dažas no šīm paralēlēm:

· Niedru laivas izmantoja Āfrikā un Vidusjūras baseinā, kā arī Amerikas kontinentā.
· Mirušo mumificēšana bija raksturīga ne vien senajiem ēģiptiešiem, bet arī actekiem Meksikā un inkiem Peru u.c.
· Maiju celtā pakāpju piramīda (Uzrakstu templis) Palenkē pēc celtniecības tehnikas, apdares un izvietojuma ir ļoti līdzīga seno ēģiptiešu Džosera pakāpju piramīdai Sakarā.
· Radniecīgi mitoloģiski motīvi un tēli - cilvēki ar putna galvām, spārnotas čūskas, dievi ar dzīvnieku ķermeņiem un citi. Šajā sakarā atļaušos citēt Tūru Heijerdālu. Viņš grāmatā „Ra” raksta: „Putna un čūskas sajaukums kā dievības simbols abpus Atlantijas okeānam varbūt nemaz nav tik dīvains, jo plēsīgs putns, čūska un kaķis bija trīs īpaši simboli saules valdnieka personai gan Mezopotāmijā, gan Ēģiptē, gan Meksikā un Peru. Tieši šajās zemēs saules ķēniņu galvas rotu un regālijas greznoja kāda šī dzīvnieka galva vai pilns attāls. Ne mazāk svarīgi Mezopotāmijā un Ēģiptē bija cilvēki putni, kuri ietver saules ķēniņa un saules dieva simboliskās figūras: tie atkārtojās arī Meksikā un jo sevišķi Peru, kur, gluži tāpat kā Ēģiptē, cilvēki ar putna galvu, līku knābi bieži vien attēloti līdzās saules ķēniņam kad tas brauc savā sirpjveida meldru laivā. No Peru cilvēki putni nonāca līdz Lieldienu salai, kur viņus arī attēlo meldru laivās.” Interesanti, ka arī Lieldienu salas senākie iedzīvotāji saules dievu sauca par Ra. Saule saukta par Ra visā Polinēzijā (piemērs maoru mitoloģija Jaunzēlandē, kur saules dieva vārds ir Ra). 
1952.gadā peruāņu arheologs Ruso Markagvasi augstienē (3800 m virs jūras līmeņa) atklāja inku(?) celtņu ansambli, kur līdzās tipiskiem inku tēliem bija klintīs izkaltas zirgu un govju, ziloņu, lauvu un kamieļu figūras. Zirgus un govis Amerikā ieviesa eiropiešu kolonizatori, bet ziloņi, lauvas un kamieļi šajā kontinentā sastopami vienīgi mūsdienu zooloģiskajos dārzos. Vispārsteidzošākās bija divas milzīgas akmens statujas, kas attēloja ēģiptiešu auglības dievi Tuerisu - būtni ar nīlzirga galvu un vēderu, ar krokodila muguru un asti, ar lauvas kājām. Arheologs Ruso izdarīja šādu secinājumu: „Acīmredzot senie vietējie skulptori saskārās ar saviem kolēģiem no senās Ēģiptes.”

Jaunā pasaule Atlantīdas sakarā. Platona dialogos "Krītijs" un "Tīmajs" senēģiptiešu priesteri no Saīsas stāsta Solonam par Atlantīdu, un cita starpā arī min datus par kontinentu Atlantijas okeāna viņā pusē: "Jo no šauruma [Hērakla stabi/Gibraltārs] iekšējās puses, par ko runājam, jūra ir [tikai] līcis, kas līdzīgs šaurai ieejai, bet to [kas no ārpuses] var jau nosaukt par īstu jūru, tāpat kā to ietverošo zemi pēc visas taisnības - par patiesu un pilnīgu kontinentu. Šai salā, kuru sauca par Atlantīdu, radās pārsteidzoši cēla un varena valsts, kuras ķēniņu vara sniedzās pār visu salu, pār daudzām citām salām un pār daļu kontinenta.
Pēc šīm ziņām spriežot, ēģiptiešiem tomēr bija zināms par Amerikas kontinentu.

Tabaka un kokaīns ēģiptiešu mūmijās.
1922.gadā arheologi atraka faraona Tutanhamona kapenes. Atrasto senlietu vidū bija izkaltusi tabakas vabole. 
1976.gadā franču zinātnieki izpētīja faraona Ramzesa II mūmiju (faraons mira 1225.g.pmē.). Viņi atrada ne tika tabakas vaboles, bet arī pašas tabakas daļiņas. 
Tiesu medicīnas eksperte Svetlana Balabanova no Ulmas universitātes 1992.gadā izpētīja ēģiptiešu mūmiju, kas mirusi pirms trīstūkstoš gadiem. Viņa tajā atrada kokaīna paliekas. Mēs zinām, ka kokas augs sastopams tikai Dienvidamerikā. Pētniece izpētījusi vēl astoņu ēģiptiešu mūmijas, kas dzīvoja no 1070.g.pmē. līdz 395.g.mē. Balabanova konstatēja, ka šie cilvēki smēķējuši tabaku un lietojuši kokaīnu un hašišu. Zinātniece šo narkotisko vielu pēdas konstatēja pat zem sveķu kārtas, kuru uzklāja balzamēšanas laikā. 
Nūbijas tuksnesī zinātnieki esot uzgājuši 1000 līdz 2600 gadus vecas mūmijas, kurās konstatētas nikotīna pēdas. Vācu zinātnieki esot izpētījuši 3000 gadu vecu ēģiptiešu mūmiju, kurā atrada nikotīna, kokaīna un hašiša pēdas. 
XX gs. sākumā Lielajā kanjonā Airizonā, ASV uziets alu komplekss, kurā atrastas mūmijas un neskaitāmi seno ēģiptiešu artefakti. Vēl garāmejot var minēt Barova alu (Berouza alu) Ilinoisas pavalstī ASV, kur daudzos atrastajos artefaktos varētu būt senās Ēģiptes kulturālās līdzības.

Izolacionisti un difūzisti. 20.gs. zinātniskā doma visai asi reaģēja uz šādām idejām, sadaloties divās visai nesamierināmās nometnēs - izolacionistos (nekur tālāk par kaimiņciema tirgu neviens nav braucis!) un difūzistos (vagoja jūras un okeānus tikai tā!).
Slavenākais no difuzionistu pārstāvjiem norvēģis Tūrs Heijerdāls visumā piekritis teorijai par senēģiptiešu braucieniem pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku. Viņš raksta: „...liecības par [Vecās un Jaunās pasaules] kultūru līdzību kopumā varētu apstiprināt teoriju, ka vienu vai vairākas reizes kuģi no Vidusjūras krastiem šķērsojuši Atlantijas okeānu un pārveduši civilizāciju Meksikas aborigēniem.” 
Izolacionisti šos iepriekš minētos faktus neņem pierē. Viņiem ir kaudze iebildumu. Viens no tiem ir tāds, ka senajiem ēģiptiešiem nebija kuģu, ar kuriem varētu šķērsot Atlantijas okeānu. Tūrs Heijerdāls bija pārliecināts, ka senie ēģiptieši Atlantijas okeānu varēja šķērsot ar papirusa laivām un nolēma šo teoriju eksperimentāli pārbaudīt.

Tūra Heijerdāla „Ra I” un „Ra II” ekspedīcijas. Pirmais mēģinājums šķērsot Atlantijas okeānu ar papirusa laivu „Ra I” nebija gluži veiksmīgs. Pēc 5000 kilometru gara veiktā ceļa „Ra I” nogrima. Taču neveiksme nenobiedēja norvēģu zinātnieku. Indiāņi no Titikakas ezera Andos uzbūvēja jaunu papirusa laivu. Laivas garums bija 12 m un platums 5 m. Buru rotāja saules dieva Ra simbols. 1970.gada 6.maijā „Ra II” atstāja Safi ostu Marokā. Ekspedīcijā piedalījās 7 cilvēki no dažādām valstīm, viņu vidū bija ārsts no PSRS Jurijs Senkevičs(tagad zinām, ka viņš bija cilvēks no "orgāniem"). Otrais mēģinājums bija veiksmīgs. 7 cilvēki ar papirusa laivu 57 dienās veica 6 100 kilometru un sasniedza Barbadosas salu, netālu no Amerikas krasta. Ar šo eksperimentu Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka seno ēģiptiešu papirusa laiva ir piemērota tāliem braucieniem pa okeānu, ar to bija iespējams šķērsot okeānu. Jautājums tikai, vai fantastiskais „Ra” ceļojums pierāda seno ēģiptiešu ceļojumus pāri Atlantijas okeānam, un vai tādi tiešām notika?
Skeptiķi atbild, protams, ka nē. Viņi norāda, ka Heijerdāls savam eksperimentam izvēlējies nepareizo kuģu tipu. Seno ēģiptiešu avoti liecina, ka papirusa laivas izmantotas galvenokārt pirmsdinastiju laikmetā un vienīgi braucieniem pa Nīlu un kanāliem. Jūras ceļojumos senēģiptieši izmantoja koka kuģus. Turklāt spriežot pēc senēģiptiešu avotiem, viņiem nebija pazīstama pat Vidusjūras rietumu daļa, nerunājot jau par Atlantijas okeānu. Tādi ir skeptiķu argumenti. 
Nu ko, cerēsim, ka jauni arheoloģiskie atklājumi sniegs vairāk skaidrības šais jautājumos.

Tomēr jāatzīmē, ka, pat ja bijuši kontakti starp Jauno un Veco pasauli, tad tie nav bijuši regulāri. Pretējā gadījumā Amerikā noteikti būtu ieviesti zirgi, bet Tuvajos Austrumos būtu parādījušies tomāti, kartupeļi un kukurūza. Vienīgais tāds universālais kultūraugs ir banāns, bet tas jau ir cits un ļoti interesants stāsts.

Senēģiptieši Kolorādas Lielajā kanjonā?
Atrašanās vieta. Seno ēģiptiešu nekropole atrodas Lielajā kanjonā Airizonā, ASV. Precīzāk - šī vieta aprakstīta kā 42 jūdzes uz leju no Eltovaras Kristāla kanjona (El Tovar Crystal Canyon) pa Kolorādo upi.
Atklāšanas vēsture un apraksts. Ēģiptiešu nekropoles atklāšanas vēsture izklāstīta laikraksta Phoenix Gazette 1909.gada 5.aprīļa numurā. Precīzas seno ēģiptiešu apbedījuma koordinātes nav zināmas. Milzīgais seno ēģiptiešu apbedījumu komplekss uziets Lielajā kanjonā. To atklājis Dž.Kinkeids (G.E.Kinkaid), braucot koka laivā pa Kolorado upi no Grīnriveras (Green River) Jumas (Yuma) virzienā, Vaiomingas pavalstī.
Arheologi no Smitsona institūta alu kompleksa izpētes gaitā veikuši atklājumus, kas pierāda, ka tauta, kas kādreiz apdzīvojusi apakšzemes citadeli, ir nākusi no Austrumiem, iespējams, no Ēģiptes. Smitsona institūta arheologu darbu vadījis profesors S.Džordans (S.A.Jordan).
Arheologi izpētījuši galveno garo eju, kas atradusies 1489 pēdas zem kanjona, apmēram vienas jūdzes garumā. Tālākas izpētes gaitā arheologi blakus šai ejai uzdūrušies kādai telpai, no kuras, līdzīgi riteņa spieķiem, atzarojušās citas telpas.
Kopumā arheologi atklāja simtiem telpu. Uzietie artefakti, pēc visa spriežot, izgatavoti Austrumos. Ieroči un vara priekšmeti asuma un cietības ziņā salīdzināmi ar tēraudu un apliecina seno cilvēku augsto civilizācijas līmeni.
Galvenā ieeja esot 12 pēdu plata un tālāk sašaurinās līdz 7 pēdām. 57 pēdas no ieejas pa kreisi un pa labi ved pirmās sānu ejas. Katras ejas sānos atrodas telpa, kur var iekļūt pa ovālu ieeju. Ventilāciju telpās nodrošina klintīs izcirsti apaļi caurumi. Sienas - 3 pēdas un 6 collas biezas.
100 pēdu attālumā no ieejas atrodas krusteja, kas ir vairāku simtu pēdu gara. Tajā tika uzieta ar sakrustotām kājām sēdoša dieva statuja. Dievībai katrā rokā ir lotosa vai lilijas zieds. Dievība kopumā atgādina Budu, tomēr nav zināms, kādu reliģiju tā pārstāv. Tas viss raisa asociācijas ar seno Tibetu. Buda seno ēģiptiešu apbedījumu kompleksā? Te kaut kas nelīmējās kopā. Vienīgais izskaidrojums te varētu būt - alu kompleksu kā apbedījumu vietu izmantoja ne tikai ēģiptieši. Ir lasīts, ka arī seno tibetiešu tekstos atrodamas ziņas par Amerikas kontinentu. Šie teksti datējami ar 1500.g.pmē. Par to rakstījuši pētnieki L.Gumiļevs un B.Kuzņecovs.
Apkārt šā dieva skulptūrai izvietotas mazākas, dažas ļoti skaists, citas ļoti neglītas un kariķētas. Visas figūras ir izkaltas no cieta akmens, kas līdzīgs marmoram. Tajā pašā telpā, tikai pretējā pusē, uzieti dažādi vara darbarīki, kas liecina, ka alu kompleksa radītājiem bija pazīstama vara rūdīšanas māksla. Darbnīcā uz sola atrastas ogles un citi materiāli, kas bijuši nepieciešami rūdīšanas procesam.
Starp uzietajiem priekšmetiem bija vāzes vai urnas, skaisti darināti vara un zelta trauki. Tāpat alu kompleksā tika uziets pelēks metāls, kura ķīmiskais sastāvs nebija nosakāms. Tas bija līdzīgs platīnam. Un pats galvenais - uz urnām, sienas uz akmens plāksnes iegravēti hieroglifi.
Ak jā, Kinkeids 100 pēdu attālumā no ieejas, kapa kamerā uzgāja arī mūmijas. Vienu pat bija uzslējis stāvus un nofotografējis zibspuldzes gaismā.
Jaunākie pētījumi un meklējumi. 1909.gada 5.aprīlī laikrakstā Phoenix Gazette pirmajā lappusē bija ievietots raksts par milzīgu klintīs mākslīgi izveidotu alu sistēmu, kuru esot uzgājis Dž.Kinkeids. Atklāto alu kompleksu Smitsona institūts uzdevis tālāk izpētīt arheoloģijas profesoram S.Džordenam (Smitsona institūts atrodas Vašingtonā). Arheoloģijas literatūrā nav nekādu norāžu par šo mistisko alu kompleksu.
Par atklājumu kaut ko vairāk vēlējās noskaidrot pētnieks Deivids Hečers Čaildress no World Explorer Club Kemptonā Ilinoisā. 1995.gadā viņš telefoniski sazinājās ar Smitsona institūtu, lai noskaidrotu raksta avotus. Atbilde bija, ka nedz Ziemeļamerikā, nedz Dienvidamerikā nekad neesot atrastas ēģiptiešu kultūras liecības. Smitsona institūts neko nezina par tādu alu kompleksu Lielajā Kanjonā. Tāpat Smitsona institūta zinātnieki neko nezinot par Kinkeidu vai Džordenu.
Tomēr atbilde Čaildresu nepārliecināja. Kā nekā profesora Džordana vārds bija minēts Smitsona institūta zinātnisko sēriju 1910.gada izdevumu 239.lappusē. Čaildresa kolēģis Karls Hārts kāda Čikāgas grāmatnīcā uzgāja karti, kurā dažādas vietas Lielā kanjona ziemeļu pusē bija apzīmētas ar ēģiptiešu un indiešu nosaukumiem. Čaildress raksta: „Mēs piezvanījām kādam no valsts institūciju arheologiem un jautājam, kāds tam varētu būt izskaidrojums. Viņš pastāstīja, ka agrāk pētniekiem šādi nosaukumi gluži vienkārši esot patikuši. Turklāt attiecīgais apvidus patiešām esot tūristiem slēgts - it kā bīstamo alu dēļ.”
Protams, vienas avīzes raksts nav neapstrīdams pierādījums seno ēģiptiešu kompleksa eksistencei Lielajā kanjonā. Daudzi skeptiķi, tostarp, kāds šveiciešu vēsturnieks, pauduši viedokli, ka raksts laikrakstā Phoenix Gazette esot novēlojies aprīļa joks. Tomēr amerikānis Tailers Pollijs noskaidrojis, ka tas nav nekāds aprīļa joks. Viņš vairākas dienas pavadījis bibliotēkās, izpētot visus tā laika laikrakstus, cerībā atrast vēl kādas norādes.
Un tiešām Pollijs laikrakstā Arizona Gazzete 1906.gada 12.marta numurā atrada mūs interesējošo informāciju. Tajā žurnālisti 20 rindiņu garā slejā ziņoja, ka Jamā ieradīšoties Dž.Kinkeids, kurš esot otrais cilvēks, kas izbraucis Kolorado upi un pa ceļam izdarījis pārsteidzošus arheoloģiskus atklājumus.
Gregs un Šerija Nelsoni kopā ar televīzijas grupu no kanāla Fox organizēja ekspedīciju, lai atrastu pierādījumus Kinkeida stāstam. Pierādījumus viņi cerēja iegūt, ar laivu izbraucot cauri kanjonam. Gregam un Šerijai Nelsoniem ar īpašas kartes palīdzību izdevās norobežot apvidu, kur 20.gadsimta sākumā Kinkeids bija veicis savu sensacionālo atklājumu.
2000.gada 6.oktobrī Džerijs un Ketija Villsi (no amerikāņu interneta izdevuma Xpeditions Magazine.com) organizēja jaunu ekspedīciju. Viņiem pēc ilgiem meklējumiem esot izdevies atklāt kaut ko līdzīgu ieejai klinšu sienā augšpus pretējā upes krasta līmenim. Tomēr amerikāņu pētniekiem vajadzēja atgriezties mājās, neko nepaveikušiem, līdzi atvedot tikai iespaidīgus fotouzņēmumus.
Hopu indiāņu leģenda. Šiem indiāņiem ir leģenda, ka viņu senči kādreiz dzīvojuši pazemes pasaulē Lielajā kanjonā. Reiz to starpā celušās domstarpības - starp ļaudīm ar vienu sirdi un ļaudīm ar divām. Viņu vadonis Mačeto licis kokam augt, kas izplēsis pazemes pasaules jumtā caurumu. Tā rezultātā viņu vadonis Mačeto atcēlis dzīvi pazemē un izvedis ārā cilvēkus ar vienu sirdi. Viņi sāka audzēt graudus un kukurūzu.
Tad tie nosūtīja vēsti uz Saules templi, lai izprasītu miera svētību, veiksmi un lietu ļaudīm ar vienu sirdi. Vēstnesis tā arī nekad neatgriezās, taču vēl šodien saulrietā hopi ciemos var redzēt kā cilts vecākais vīrs no mājaugšas cieši skatās - vai neparādīsies sūtnis. Ja tas atgriezīsies, tad senā dzīvesvieta augšāmcelsies un būs apdzīvojama. Tāda, lūk, ir hopi indiāņu tradīcija.
Leģendu pierakstīja un pētīja kāds V.Rolinss (W.E.Rollins), kas ilgus gadus nodzīvoja starp hopu cilts indiāņiem. Hopu indiāņi Kolorado upi sauca par "Sarkano upi" (Paisisvai). Mistiskajā alu labirintā esot sastopami arī zīmējumi ar sirdīm, kas novietotas citā vietā (Mazais Zaļais še nav pārliecināts, ka pareizi sapratis domu!).
Mazais Zaļais, kustinot savas mazās zaļās smadzenes, sācis domāt, ka šī pazemes pilsēta varētu piederēt tai pat senajai kultūrai kā tā saucamais Berouza alu komplekss. Protams, ja vien tāda patiesi pastāv... 

Saites.
Senā Ēģipte.