Seno tibetiešu lidojumi
- Detaļas
- 1847 skatījumi
Tibetiešu valdnieku ģenealoģija sākās ar 27 leģendāriem valdniekiem, no kuriem „septiņi debesu valdnieki nokāpa lejup pa debesu kāpnēm.” Šie valdnieki dēvēti par „gaismas dieviem” izdarījuši savu darbu uz zemes, atkal pazuda Visumā.
Tibetas senās, pirmsbudiskās reliģijas bon (bonpo) sakrāla teksta fragmentā rakstīts:
„...ola, kuru radījis bija Dievu Sa un Bal maģiskais spēks,
Sava smaguma vilkta, iznāca ārā
No tukšo debesu dievišķā klēpja.
Čaumala kļuva par bruņām drošām,
Plēve kā bruņutērps sargāja,
Baltums kļuva par varoņa spēka avotu,
Olas iekšējā plēve kļuva
Par citadeli tiem, kuri dzīvoja tajā...
No olas paša vidus iznāca cilvēks,
Maģiskā spēka pavēlnieks..”
Tandžūrā un Kandžūrā tiek runāts par lidojošām mašīnām, kas līdzinoties pērlēm debesīs un par caurspīdīgām bumbām, kādās dievi retumis parādoties cilvēkiem.
Tandžūrs. Ola kā kosmosa kuģa simbols...Tandžuras otrajā nodaļa „Citralakshanā” rakstīts, lūk, kas: „Kad pasaules olas stingrums bija novērsts, caur zelta olu tika pārvarēta tumsa, un no ūdens viss radās. No šīs zelta olas iznāca zemes ciltstēvs.”
Kāda leģendā teikts:
„No vēl neradītās būtības tapa balta gaisma, un no šīs gaismas pamatsubstances parādījās ola visā pilnībā: no ārpuses tā bija mirdzoša, tā bija caur un cauri laba. Tai nebija ne roku, ne kāju, taču tā varēja kustēties. Tai nebija spārnu, bet tā varēja lidot. Tai nebija ne galvas, ne mutes, ne acu, un tomēr no tās skanēja balss. Pēc pieciem mēnešiem apbrīnojamā ola saplīsa, un no tās iznāca cilvēks...”
Šos tibetiešu mītus var tulkot kā kosmiskā lidojuma aprakstus, taču tas neizslēdz arī citas interpretācijas.
Padmas Sambavas „debesbraukšana.” Mūsu ēras 8.gs. Nepālā (?), vēlāk arī Tibetā darbojās „Lielais Skolotājs” Padma Sambava. Viņa ierašanās uz Zemes bija neikdienišķa un tikpat neparasta bija arī aiziešana no tās. Viņš apgalvojis, ka viņa dzimtene ir Darmadata - Visums. Kāda sena tibetiešu tekstā Padma Sambavas aiziešana no mūsu pasaules ir aprakstīta tā: „Pie debesīm parādījās mākonis un varavīksne, un tie pienāca ļoti tuvu klāt. Mākoņa vidū stāvēja zirgs no zelta un sudraba... Visa pasaule varēja redzēt, kā tas pa gaisu nāca viņiem [dieviem] pretī. Kad zirgs bija uzlidojis olekti debesīs, Padma Sambava pagriezās.
- Mani meklēt varēs bezgala ilgi, viņš teica un aizlidoja projām.
Valdnieks un apkārtstāvošie bija kā smiltīs izmestas zivis...
Kad viņi lūkojās tam nopakaļ, tie redzēja Padma Sambavu tik lielu kā kraukli; kad viņi palūkojās vēlreiz, viņš bija tik liels kā strazds, un tad viņš līdzinājās mušai, un beidzot jau izskatījās neskaidrs un izplūdis, tik liels kā uts oliņa. Un kad tie vēlreiz paskatījās, tad viņu vairs neredzēja.”
Saites.
Senatnes lidojumi.
