Aliens

Seno žīdu lidojumi

Vācu teologs Valters Jergs Langbeins grāmatā "Sfinksas sindroms" raksta, ka Ādams bija pirmais cilvēks, kas nokļuva kosmosa kuģī. Kā stāstīts senebreju apokrifiskajā tekstā "Ādama un Ievas dzīve," reiz Ādams pie debesjuma ieraudzīja kosmosa kuģi: "Tad es redzēju ratus līdzīgus vējam un to riteņi bija ugunīgi." Tālak senebreju teksts vēsta, ka Ādams tika aizvests kosmosa kuģī: "Es tiku aizvests."
Ādams no lidojuma kosmosa kuģī atcerējās tikai to, ka redzējis kosmosa kuģa komandieri: "Es redzēju to Kungu... tur sēžam." Neko vairāk Ādams neatcerējās. Svešie Ādamu nogādāja atpakaļ vietā, no kurienes viņš bija paņemts: "Viņš mani atveda tai vietā no kurienes viņš mani aizveda." Tātad Ādams neko neatcerējās no tā, kas notika lidojuma laikā kosmosa kuģī. Te jau parādās "nozagtā laika" fenomens.
Luiss Ginzbergs savāca un apkopoja ļoti daudzus senebreju nostāstus, kas nav iekļauti Vecās derības kanonā un 1954.gada izdevis 8 sējumus lielu enciklopēdisku izdevumu. Tur ir apkopoti arī tādi senebreju nostāsti, pēc kuriem Ādams lidojis Visumā. Ādamam tika parādītas sešas svešas pasaules:
- Ereca tiek aprakstīta, kā tumša un drūma pasaule, kurā nespēj ielauzties pat niecīgākais gaismas stars. Acīmredzot Ereca bija vistālākā planēta no sava centrālā spīdekļa. Šai pasaulei bija visu laiku rotējošs "ugunīgs zobens."
- Adamas planētu apdzīvoja augsti attīstīta civilizācija. Adamas iedzīvotāji bija jau stipri piesārņojuši savu planētu.
- Planētu Arkvu apdzīvojuši kainīti. Tā bija savāda suga, kuru veidoja punduri un milži. Viņi dzīvoja pieticīgi. Viņu pasaulē neaudzēja labību. Notikušas biežas mutācijas. Kainītiem nereti dzimušas divgalvainas būtnes.
- Ge bija planēta, kas atradusies tuvu "liesmojošajai ugunij." Laikam tas jāsaprot tā, ka Ge atradās tuvāk savai saulei.
- Nesijas planētu apdzīvoja punduri bez deguna. Viņi elpojuši caur "diviem caurumiem." Uz planētas Nesija plosijās epidēmija, kas izraisīja iedzīvotājiem atmiņas zudumu.
- Zija bija ar ūdeni nabadzīga planēta. Toties tās iedzīvotāji bija ļoti skaisti.
Jau minētajā senebreju tekstā "Ādama un Ievas dzīve" stāstīts, ka pēc Ādama nāves "...Ieva paskatijās uz debesīm un ieraudzīja tuvojamies gaismas ratus, kurus vilka četri mirdzoši ērgļi, kuru godību nespēj izteikt neviens no mātes miesām dzimušais, nedz arī uzskatīt viņu seju un enģeļi gāja ratiem pa priekšu."
Enģeļi lūguši to Kungu piedod Ādamam. Tas Kungs bija žēlīgs un piedeva. Pēc Ādama līķa rituālas apmazgāšanas: "...Visuma Tēvs izstiepa savu roku, sēdēdams tronī, viņš Ādamu pacēla un nodeva to ercenģeļiem Miķelim sacīdams: pacel viņu paradīzē līdz trešajām debesīm un atstāj viņu tur..." Eņģeļi priecājušies par Ādamam dāvāto piedošanu. Ercenģelis Miķelis lūdza Gaismas Tēvu atdot Ādama mirstīgās atliekas. Tad Tas Kungs visiem saviem pavalstniekiem pavēlēja rangu kārtībā ierasties savā priekšā, lai veiktu tālākos darbus.
Kad enģeļi bija ieradušies, Viņš gatavojās apbedīt Ādama līķi: "Un raugi, Kungs Varenais iekāpa ratos: tos vilka četri vēji, ķērubi vadīja vējus, un eņģeļi no debesīm gāja tiem pa priekšu. Un viņi nonāca uz Zemes, tur, kur gulēja Ādama ķermenis un paņēma viņu līdzi. Kad viņi nonaca paradīzē, šai paradīzē kustējās visas "lapa"....."
Nav nekādu šaubu, ka šeit aprakstīts Kosmosa kuģis. Lars A.Fišingers raksta, ka te bez pūlēm var atpazīt braucamrīku," kuru darbina četri vēji ( rotori ), kuru radītie gaisa virpuļi jūtami apkārtnē."

Analoģisks apraksts lasāms Ecekiēla grāmatā, kas atrodama Bībeles Vecajā derībā.

Jahves lidojumi. Vairākas vietās Vecajā derībā aprakstīti Jahves lidojumi. Piemēram, 2.Mozus grāmatā aprakstīts, kā Jahve kosmosa kuģi piezemējas Sinaja kalnā (?!!!): „Un notika trešajā dienā, kad atausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. Un Mozus izveda tautu āra no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā...” ( 19:16-19 )
„Dūmi nāca no viņa nāsīm un uguns liesmas no viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no viņa. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem viņa kājām. Viņš brauca uz ķēruba un aizlidoja tālēs, viņš lidinājās ar vētras spārniem.” ( Psalmi 18:9-11 )
„...Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrieni ar vēja spārniem; Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem.” ( Psalmi 104:3-4 )
Rindas no pravieša Miha grāmatas: „...tas Kungs atstāj savu vietu, nolaižas zemē un staigā pa augstākām zemes virsotnēm tā, ka kalni zem Viņa soļiem izkūst...” ( Mihas 1:3-4 )

Ēnoha ceļojumi debesīs. Ēnohs ( senebreju valodā "svētītais," "skolotājs" ) Jareda dēls, septītais no Mozus 1.grāmatā minētajiem 10 sentēviem. Ēnohs, sasniedzis 365 gadu vecumu, ugunīgos ratos nozuda debesīs. Tas arī viss, kas par Ēnohu atrodams Bībelē, Vecajā derībā, Mozus 1.grāmatā.
Par laimi Ēnohs ir uzrakstījis grāmatu par saviem lidojumiem debesīs, par saviem piedzīvojumiem ar dieviem. No 17. līdz 36.nodaļai aprakstīti Ēnoha ceļojumi uz dažādām pasaulēm un tālām debesu velvēm.
Slāvu Ēnoha grāmatā aprakstīts, ka sentēvs nonāk kontaktā ar ārpuszemes būtnēm: "Kad man palika 365 gadi, kādu dienu otrajā mēnesī es biju viens pats mājās... Tad man parādijās divi ļoti liela auguma vīri, kādus nebiju zemes virsū redzējis. Viņu sejas mirdzēja kā saule, acis bija kā degošas lāpas, no viņu mutēm sprēgāja uguns: apģērbs balsis tiem bija brīnišķīgas, viņu rokas bija kā zeltaini spārni. Tie stāvēja pie manas gultas galvgalā un sauca mani vārdā. Es pamodos no miega un piecēlos no savas guļvietas, tad es paklanījos viņiem, un mana seja bija bāla no bailēm. Te abi vīri mani uzrunāja: "Esi mierīgs Ēnoh. Nebaidies, Mūžīgais Kungs mūs pie tevis ir sūtījis... Tev šodien kopā ar mums jādodas debesīs. Dod saviem dēliem un kalpiem rīkojumus, kas viņiem tavā mājā jādara. Bet neviens lai tevi nemeklē, līdz tas Kungs tevi atkal vedīs pie viņiem..."
Ēnoha saskarsme ar ārpuszemes būtnēm notika viņam esot nomodā apziņas stāvoklī nevis sapnī vai transā. Reliģiskajā interpretācijā gan tiek apgalvots, ka Ēnohs redzējis vīziju vai parādību. Taču Ēnoha ziņojums ir precīzs, tas apgāž šādu skaidrojumu. Ēnohs pirms kosmiskā lidojuma pēc Svešo vēlēšanās deva saviem dēliem un kalpiem rīkojumus, kādi darbi veicami saimniecībā viņa prombūtnes laikā.
Ēnoha grāmatā rakstīts: "Pirms šiem notikumiem Ēnohs tika paslēpts un neviens no zemes bērniem nezināja, kur viņš bija paslēpts, kur viņš uzturējās." Pirmsplūdu laika sabiedrībai tas bija ārkārtējs notikums, kad cilvēks ar miesu un asinīm, kāds bija Ēnohs, bez pēdām pazuda no zemes virsus. Toreiz cilvēku pazušana bez vēsts vai nolaupīšana nebija tik pašsaprotama lieta kā mūsdienās ( arī mūsdienās ne visi bezvēsts pazudušie kļuvuši par noziedznieku upuriem. Jāņem vērā NLO nolaupīšanas, kā arī nejauša pāreja citas telpas un laika dimensijās ). Un mēs nekad neuzzinātu, kur Ēnohs savas prombūtnes laikā uzturējies, ja viņš pats par to nebūtu uzrakstījis savā grāmatā. Ēnohs piedalījies kosmiskajā lidojumā.
Viņš par kosmisko lidojumu stāsta lūk, ko: "ES redzēju šādu parādību: raugi mākoņi mani aicināja tiesā un migla mani uznesa augšā: zvaigžņu ritums un zibeņi mudināja un skubināja mani un vēji sitās ar spārniem sejā." ( Lars A.Fišingers, "Dievu laiki" ). Šajā fragmentā aprakstīts kosmoplāna starts. Kosmoplāns nogādāja Ēnohu bāzes kuģī, kas bija, iespejams, noenkurojies orbītā ap Zemi: "Viņi mani uznesa debesīs. Es iegāju iekšā un tuvojos mūrim, kas bija būvēts no akmeņiem ( Ēnoham nepazīstama materiāla ) un apņemts liesmainām mēlēm: tas sāka iedvest man bailes. Es iegāju liesmainajās mēlēs un tuvojos lielai no kristāla akmeņiem būvētai mājai. Šīs mājas sienas līdzinājās ar kristāla plāksnītēm izliktai grīdai, arī mājas pamati bija no kristāla. Tas jumts bija kā zvaigžņu un zibeņu ceļš ar ķērubiem pa starpu un debesis sastāvēja no ūdens. Uguns jūra apņēma tās sienas un durvis dega liesmās. Tur bija vēl cita māja, lielāka par šo: visas durvis tai bija atvērtas ( te, acīmredzot aprakstīta divu kosmosa kuģu savienošanās un Ēnohs pāriet uz lielāku bāzes kuģi ). Tā izcēlās visādā ziņā - gan ar savu skaistumu, gan greznību, gan lielumu. Tās grīda bija no uguns: augšējo daļu veidoja zibeņi un riņķojošas zvaigznes un tās griesti bija liesmojoša uguns... es ievēroju augstu troni. Tas izskatījās kā diadēms, to aptvēra kaut kas nenosakāms, kas līdzinājās mirdzošai saulei. Lejā zem troņa plūda liesmojošas uguns jūras, un es nevarēju paskatīties uz to pusi. Tronī sēdēja augstā Majastāte: tās tērps bija spožāks par sauli un baltāks par sniegu. Apkārt viņam stāvēja desmittūkstoš reiz desmittūkstoši, un viņš darīja visu, ko vien tam iegribējās. Un tie, kas stāvēja viņa tuvumā, neatgāja nost ne dienu ne nakti, nekad neatgāja nost no viņa. Viņi mani pavilka sāņus un aizveda uz citu vietu. Es ieraudzīju vietu, no kurienes nāca uguns. Es redzēju kambarus, kur glabājās zibeņi un pērkons. Es redzēju visu zemes straumju tecējumu un dziļumu. Es redzēju dziļu bezdibeni ar debesu uguns kolonnām, un es redzēju uguns kolonnas krītam lejup: tās nebija izmēramas ne augstumā, ne dziļumā. Aiz bezdibeņa es redzēju tādu vietu, kur nebija debesu galvas, ne zemes apakšā, un pat ūdens zem tās. Tur nebija putnu, dīvaina bija šī vieta, tuksnesīga un baismīga. Es tur redzēju septiņas zvaigznes kā lielus degošus kalnus. Kad es par to apjautājos, eņģelis teica: "Šī ir vieta, kur beidzas, debesis un zeme." Es gāju līdzi, nonācu līdz vietai, kur nebija nekā. Tur es redzēju kaut ko briesmīgu: es neredzēju ne debesis augšā, ne cietu zemi apakšā, tikai tukšu vietu. Tur bija liela uguns, tā locījās un zvēroja: šai vietai bija tādi kā iegriezumi, kas stiepjas lejup bezdibenī, un tie bija pilni ar lejupkrītošām uguns kolonnām." ( Ēriks fon Dēnikens, "Vēstījumi un zīmes no Visuma" ).
Ēnohs, aprakstot kosmisko lidojumu, izmantoja viņam zināmos jēdzienus un salīdzinājumus. Viņam nebija pazīstama tehnika mūsdienu izpratnē. Ēnoham nebija nojēgas par sarežģītām mašīnām. Ēnoha vārdu krājumā nebija tehnisku jēdzienu un terminu. Tāpēc, aprakstot lidojumu un kosmosa kuģi, Ēnoham jāiztiek ar jēdzieniem un vārdiem, ko viņš un viņa laikabiedri lietoja ikdienā. Ēnohs savu uzdevumu paveica spoži!
Tātad ( pēc Ērika fon Dēnikena interpretācijas ) Ēnoha ceļojums sākās ar neliela kosmoplāna startu un tas Ēnohu nogādāja bāzes kuģī. Ēnohs nepazina materiālu no kā bija izgatavots kosmosa kuģis. Tāpēc Ēnohs kosmosa kuģa gaismu atstarojošo ārējo apvalku salīdzināja ar kristāla akmeņiem, kuri bija labi zināmi viņa laikabiedriem no pilīm un tempļiem. Kosmosa kuģa iekšpuse ir no tāda paša materiāla kā ārpuse, tāpec arī iekšpuse Ēnoham šķiet veidota no kristāla. Skatu, kas Ēnoham pavērās caur iluminatoru, sentēvs apraksta ka griestus. Ēnohs, protams, neko nezināja par karstumu/gaismu atstarojošo stiklu, caur kuru varēja novērot zvaigžņu orbītas. Uguns jūra, kas apņēma kosmosa kuģi, nebija nekas cits kā spēcīga gaismas refleksija no kosmosa kuģa ārējās virsmas, kas atmosfēras trūkuma dēļ netika aizkavēta.
Ēnoha grāmatā tiek pat aprakstīta divu kosmosa kuģu savienošanās ( vieta, kur Ēnohs ziņo, ka ieiet lielākā mājā, respektīvi lielākas dimensijas kosmosa kuģī ). Mūsdienās šāda divu kosmosa kuģu savienošanās ir ikdienišķa. Lielākajā kosmosa kuģī Ēnohs redzēja svešo pavēlnieku.
Pārsteidzoši precīzi Ēnohs aprakstījis mūsu planētu, kādu viņš to redzējis no kosmosa kuģa. Ēnohs ziņo, ka redzējis visu zemes straumju tecējumu, tāpat viņš attēlo vietu zemes atmosfērā, kur nelido putni, zonu atmosfēras augšējos slāņos, kur valda nāvējošs aukstums un kur vairs nav horizontu. Ēnohs redzēja, kā radās un veidojās zibens: "Tur manas acis redzēja zibeņu un pērkona noslēpumus... es redzēju mākoņu un rasas noslēpumus. Tur es redzēju , no kurienes tie visi rodas, un kā no turienes nonāca savās vietās. Pēc tam man tika izrādīti visi zibeņu un gaismas noslēpumi, kā zibeņi darbojas par svētību zemei. Jo pērkonam pastāv stingras likumsakarības attiecībā uz skaņas izplatīšanās ilgumu. Pērkons un zibeņi nav šķirti: augstākā saprāta vadīti tie abi dodas lejup un nešķiras viens no otra. Jo, kad zibens zibeņo, arī pērkons liek ieskanēties savai balsij."
Ēnoha novērojumi saskan ar mūsdienu zināšanām par zibens un pērkona veidošanos. Pērkons rodas strauji izplešoties zibens sakarsētajam gaisam un tas izplatās ar skaņas ātrumu - 333 m sekundē. Ēnohs kosmiskā lidojuma laikā redzēja, kā veidojas mākoņi virs zemes. Viņš ziņo, ka redzējis kambarus, kur glabājas zibeņi. Kaut ko tādu novērot nevar sēžot kamielim mugurā. Toties lielā augstumā šādi kambari ir iespējami.
2006. gada decembra "Ilustrētās zinātnes" numurā, lūk, kas rakstīts par zibens rašanos: "...zibeņus veido elektronu plūsma, kas rodas, izlīdzinoties potenciālu starpībai starp pozitīvi un negatīvi lādētiem negaisa mākoņiem vai starp pozitīvi lādētu zemi un negatīvi lādētiem mākoņiem. Elektroni pārvietojas uz vietu, kur to ir mazāk, ja vien starp abiem punktiem, ko zibens savieno, ir pietiekami liela potenciālu starpība. Šādā gadījumā zibens izlādē starp zemi un mākoņiem elektroni pārvietojas virziena no mākoņiem uz zemi. Elektronu straume no mākoņa apakšas plūst pa kanālu, ko veido jonizētas gaisa molekulas, un dodas virzienā uz kokiem vai ēkām, no kurienes nonāk zemē." Tieši to Ēnohs novēro!
Ēnohs redzēja Zemi no kosmosa un sniedz neticami preciīzu tās aprakstu: "Pēc tām dienām šajā vietā, kur es redzēju visas slepenās parādības, proti, mani sagrāba viesuļvētra un aiznesa uz rietumiem - tur manas acis saskatīja visas tās noglabātās lietas, kam vajadzēja notikt uz zemes: vienu dzelzs kalnu, vienu vara kalnu, vienu no sudraba, vienu zelta, vienu mīksta metāla un vienu no svina. Enģelis teica: "Pagaidi mazliet un viss noslēpumainais tev atklāsies. Tie kalni, ko tavas acis skatīja: dzelzs kalns, un tas no vara, tas no sudraba, tas no zelta un tas no mīksta metāla, un no svina, tie visi tavā izredzētā priekšā kļūs kā vasks uguns priekšā un kā ūdens, kas no augšas nolīst pār kalniem... Tās būs beigas, jo viņi visus noslēpumus... zina, tāpat kā visur noslēpumainos spēkus un visus tos spēkus, kas nodarbojas ar burvestībām... kuri visai zemei atlej attēlus: visbeidzot arī kā iegūstams sudrabs no zemes putekļiem un kā no zemes rodas mīkstais metāls. Jo svins un alva netiek iegūti no zemes kā iepriekšejie: tas ir avots, kas tos rada."

Trešā Ēnoha grāmata. Eksistē trīs Ēnoha grāmatas. Pirmās divas uzrakstītas laika posmā starp 170.gadu pirms Kristus un 70.gadu pēc Kristus. Trešā Ēnoha grāmata uzrakstīta krietni vēlāk - laika posmā starp 250. un 300.gadu pēc Kristus. Pētnieki atzīst, ka visu Ēnoha grāmatu sākotnējais teksts ir nozaudēts - pieejamie Ēnoha teksti ir senāku oriģinālu ( vai senāku kopiju )kopijas.
Kā 3.Ēnoha grāmatas teksta autors tiek minēts kāds ebreju rabīns Ismaēls. Izglītotais rabīns neapšaubāmi izmantojis senākus mutiski pārmantotus avotus. Rabīns Ismaēls Ēnoha tekstu interpretēja teoloģiski, un tas ir saprotams. Jo viņš neko nezināja par tehnoloģiju. Jau rakstīju, ka pat teksta pirmajam autoram Ēnoham trūka konkrētu tehnisku jēdzienu, lai aprakstītu piedzīvoto. Gan Ēnoham, gan vēlākajiem rakstītājiem nācās piepūlēt fantāziju, lai tēlainajā, puķainajā Austrumu valodā aprakstītu nesaprotamo.
Tomēr, atmetot visus reliģiskos uzslāņojumus, Ēnoha tekstā atklājas interesantas detaļas saistībā ar aizvēsturiskajiem lidojumiem.
3.Ēnoha grāmatā tiek aprakstīti debesu rati. Soms Tapio Laine te atradis pat paralēles ar Ecekiēla grāmatu. Viņš domā, ka abos senajos tekstos aprakstīts viens un tas pats lidaparāts. Tapio Laine 1982.gada izdeva grāmatu, kurā viņš apkopoja savu pētījumu rezultātus. Šo grāmatu, kas 20.gs. 80.gados Somijas presē izraisīja vētrainas diskusijas, es gan neesmu lasījis.
Savas grāmatas saturu Tapio Laine īsi atstāsta savā esejā "Metatrons papildina Ecekiēlu", kura ievietota Ērika fon Dēnikena sastādītajā antoloģijā "Sensacionali Senās Astronautikas Atklājumi". Visi fakti par 3.Ēnoha grāmatu ņemti no šis esejas.
3.Ēnoha grāmatas galvenie tēli ir "kungs" un "Ēnohs," kas šajā grāmatā tiek saukts par "Metatronu." "Kungs" bija "debesu ratu" un savas komandas vadītājs. Trešajā Ēnoha grāmatā vēstīts, ka Enohs bija vēl jauns ebreju zēns(tā gan varētu būt teksta pārrakstītāju interpretācija, jo jāņem vērā, ka tekstā aprakstītie notikumi risinājušies pirms „Lielajiem plūdiem.” Tad vēl par ebreju tautu, Izraēļa bērniem nevarēja būt runa ). Viņš dzīvoja nelielā ciematiņā Izraēlā - tā rakstīts Trešajā Ēnoha grāmatā. „Kungs” Metatronu/Ēnohu uzaicinājis uz „debesu ratiem” un uzticējis veikt noteiktus uzdevumus. Viņš pildījis ( tā izsakās Tapio Laine ) pāža vai izsūtāmā zēna pienākumus. Arī trešajā Ēnoha grāmatā viņš bieži tiek saukts par „zēnu.”
Interesanti ir arī tas, ka Metatrona otrs vārds ir „zemākais kungs” vai arī „”mazais Jahve.” Tā Metatronu/Ēnohu iesauca kosmosa kuģa apkalpe. Tas tāpēc, ka Ēnohs ietērpies „kunga” izsniegtajā kombinezonā vai uniformā, izskatījās gluži tāpat kā citi kosmosa kuģa apkalpes komandas locekļi. Citā vietā Ēnohs/Metatrons tiek dēvēts par „vienu no cilvēkbērniem” vai arī par „Jareda dēlu,” t. i., Ēnohu. Nepārprotami tiek norādīts, ka Metatrons/Ēnohs pieder pie cilvēkiem, nevis pie eņģeļiem.
Savukārt apkalpes locekļi tekstā tiek saukti par „kunga dēliem” vai „Dieva dēliem,” kamēr, Ēnohs tiek saukts par „cilvēka dēlu.” Šīs vietas nenoliedzami baznīcas tēviem sagādāja problēmas, jo varēja būt tikai viens „kunga dēls” - Jēzus Kristus. Acīmredzot šī iemesla dēļ Ēnoha grāmatas nekļuva par kristiešu Bībeles sastāvdaļu, neskatoties uz to lielo popularitāti agrīno kristiešu vidū, un kas nenoliedzami ietekmēja kristīgās teoloģijas veidošanos.
Turpmāko gadsimtu laikā Jēzus un Metatrona personas saplūda viena ar otru. Mazinājās atšķirība starp „cilvēka dēlu” un „Dieva dēlu,” kurš sevi nereti dēvējis par „Cilvēkdēlu.” Agrīnas Baznīcas teologi visādi centās nostiprināt Jēzus kā Dieva vienīgā dēla statusu.
Trešajā Ēnoha grāmatā ir vietas, kur tiek ziņots par „Svētā Gara” izcelsmi. Sākotnēji priekšstats par „Svēto Garu” bija tik ļoti samudžināts un neskaidrs, ka 1054.gadā šī jautājuma dēļ notika Baznīcas šķelšanās - tā sadalījās ortodoksālajā un Romas katoļu baznīcā. Viss tikai tāpēc, ka teologi nespēja vienoties par to, vai „Svētais Gars” nāk vienīgi no Dieva Tēva vai arī no Tēva un Dēla.
Šis „gars” 3.Ēnoha grāmatā pieminēts vairākas reizes. Metatrons stāsta, ka kungs sākot noskaitīšanu, kas šajā gadījumā nenozīmēja neko citu kā tikai pirmsstarta laika atskaiti, kurai sekoja veiksmīga pacelšanās, sēdējis uz „troņa” ( komandsēdekļa ). Viņam priekšā bija atvērtas „grāmatas.” Viņš valdījis par eņģeļiem - devis tiem uzdevumus un norādījumus ( Tapio Laines interpretācija ). Kuģa dzinējam startējot radusies liela viesuļvētra un troksnis. Ēnohs vēsta, ka tad eņģeļi sākuši „trīcēt” un nepārtraukti dziedāt: „Svēts... svēts... svēts.” Domājams, ka šeit Ēnohs kļūdaini interpretējis norādījumu un apstiprinājumu secību starta laikā ( Tapio Laine ).
Pēc Tapio Laines domām šeit ir meklējama „svētā gara” pamatideja. Tapio Laine raksta: „Tēvs ir „kungs,” ir „kunga dēli” vai „Dieva dēli” un ir „viesuļvētra ar pērkonu,” turklāt ebreju vārds, kas apzīmē „garu,” tulkojams arī kā „vējš” vai „viesuļvētra.” Tā, lūk!
Grāmatas 6.nodaļā Ēnohs/Metatrons stāsta, ka „kungs” esot sūtījis pēc viņa. Viņš posās ceļā un liela cilvēku pūļa priekšā „ugunīgos ratos” ( kas dažreiz saukti arī par „Šekinu” ) uzbrauca debesīs.
6.nodaļa. Rabīns Ismaēls teica: „Metatrons, sejas valdnieks, teica man: „Kad Svētais - lai slavēts viņš - lūdza mani pacelties augstumos, viņš vispirms sūtīja Anapohieēlu, valdnieku, un tas pacēla mani no viņu vidus un viņu acu priekša lika man braukt lielā godībā ugunīgos ratos ar ugunīgiem zirgiem, viņa godības kalpiem. Un viņš pacēla mani kopā ar Šekinu debesu augstumos.””
Metatrons ziņo par troksni kosmosa kuģa starta laikā, tam paceļoties no zemes. Viņš to salīdzina ar tūkstošiem trompešu un ragu skanējumu.
5.nodaļa. „Svētais, lai slavēts viņš- tūlīt pacēla savu Šekinu no zemes, prom no viņu vidus. Tai stundā nāca darba eņģeļi, karaspēka daļas un Arabotas karaspēks ar tūkstoš nometnēm un desmittūkstoš pulkiem. Viņi satvēra trompetes un ņēma ragus savās rokās un apvija Šekinu ar dziesmām un dziedāšanu. Un viņš uzkāpa debesu augstumos, jo ir sacīts: „Augsti ceļas Dievs, tautām gavilējot, tas Kungs, bazūnēm vareni atskanot” ( Psalmi, 47:6 )
Ēnoha/Metatrona ceļojums sākās. Pēkšņais paātrinājums iespieda viņu sēdeklī. Viņš sajuta savu ķermeni kā ugunī, un acu priekša viņam šaudījās zibeņi. Šajos apstākļos viņš izjuta pārslodzes spēku iedarbību uz savu netrenēto ķermeni. Par šo efektu ziņo arī pravietis Ecekiēls, kurš 6.gs.pmē. piedzīvoja „tikai” lidojumus atmosfērā: Kad Dieva gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet tā Kunga roka ar pārmērīgi varenu spēku turēja mani.” ( 3:14 ) Visapkārt kuģim Ēnohs( Metatrons ) redzēja liesmas. Jau atrazdamies pašā kuģi Ēnohs uztvēra klusinātu dārdoņu un izjūta kratīšanu kā zemestrīces laikā. 3.Ēnoha grāmatā, 15.nodaļā lasāms: „Tiklīdz Svētais - lai slavēts viņš - pieņēma mani dienestā kalpot pie viņa godības troņa un Merkabas riteņiem un visām Šekinas vajadzībām, mana miesa tūlīt pārvērtās uguns liesmās, manas cīpslas- zvērojošā ugunī, mani kauli - irbuleņu svelmē, mana acu gaisma - zibeņu spožumā, mani acu āboli - uguns lāpās, mati uz manas galvas - kvēlojošās liesmās, visi mani locekļi - lunkanās ugunsmēlēs un viss mans ķermenis - degošā ugunī. Un pa labi no manis bija uguns liesmu robeža, pa kreisi no manis - liesmojošas lāpas, visapkārt man plosījās viesulis un vētra, un pērkona troksnis ar zemestrīci bija man priekšā un aiz muguras.”
Kad Ēnohs ( Metatrons ) bija nonācis orbītā, viņam ierādīja īpaši sagatavotu sēdekli ( „troni pēc viņa godības troņa līdzības” ), kombinezonu ( „spožuma priekškaru” ) un īpašu ķiveri ( „kroni” ).
10.nodaļa: „To visu man deva Svētais - lai slavēts viņš. Viņš deva man troni pēc viņa godības troņa līdzības. Un viņš izpleta pār mani spožuma un mirdzuma tēla, skaistuma, labvēlības un žēlastības priekškaru pēc viņa godības troņa priekškara līdzības.
Pie tā bija piestiprinātas visu veidu gaismas universā...”
14.nodaļa: „Kad Svētais - lai slavēts viņš - uzlika galvā šo kroni, visu ķēniņvalstu valdnieki trīcēja manā priekšā...”
28.nodaļā Metatrons no jauna apraksta kosmosa kuģa startu: pilots sēž savā sēdeklī, viņam priekšā atrodas lampas ar pirmsstarta pārbaužu instrukcijām, viņš tērpies baltā kombinezonā ( Tapio Laines interpretācija ).
28.nodaļa: „Un katru dienu, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un tiesā visu pasauli un viņa priekšā ir atvērta dzīvo grāmatas un mirušo grāmatas, visi debesu dēli stāv viņa bailēs, bijībā, šausmās un trīcēšanā. Tajā laikā, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un spriež tiesu, viņa tērps ir balts kā sniegs, mati uz viņa galvas - kā tīra vilna, un viss viņa virsvalks ir kā mirdzoša gaisma. Un viņš ir piepildīts ar taisnīgumu kā [ar] bruņām.”
Sagatavojoties startam vajadzēja ievērot absolūtu klusumu un koncentrēties.
30.nodaļa: „Ikreiz, kad lielais Bejt Dins sēž „Araboht Ragia” augstumos, neviens visā pasaulē nedrīkst atvērt muti, izņemot tos lielos valdniekus, kuri tiek saukti par „S” atbilstoši Svētā - lai slavēts viņš - vārdam.”
Kad kosmosa kuģis ir sagatavots startam, tiek iedarbināti dzinēji: no tiem izšaujas uguns, kuģa tiešā tuvumā( „Šekinas nometnē” ) saceļas vētra. Starta laikā apkalpes locekļi koncentrēti veic savu uzdevumu, pēc tam „tie atkal pārvēršas agrākajā veida” un ir atviegloti par izdevušos lidojumu ( Tapio Laine ).
35.nodaļa: „Un stundā, kad pienāk laiks teikt „Svēts!”, no Svētā - lai slavēts viņš - vispirms iznāk ārā viesuļvētra un krīt uz Šekinas nometni, un zem tās sākās liela vētra, jo ir teikts ( Jeremijas, 23:19 ): „Redzi saceļas tā Kunga vētra, sāk plosīties viņa bārdzība, un gāžas virpuļojošs viesulis...” Tajā stundā tūkstošreiz tūkstoši [ no viņiem tiek ] pārvērsti degošās bultās [ dzirkstelēs, zibšņos ]. [ Tūkstošreiz tūkstoši ] no viņiem tiek pārvērsti lāpās. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti sīcošās oglēs. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti liesmās...
Un pēc tam tie atkal pārvēršas agrākajā veidā, lai ik stundu būtu godbijīgi sava ķēniņa priekšā un vērstu uzmanību uz to, ka ir gatavi katrā laikā izpildīt dziedājumu, jo ir teikts ( Jesajas, 6:3 ): „Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts.”"
Ikviens apkalpes loceklis ziņo komandierim par viņam uzticētā iecirkņa funkcionētspēju. Ja tiek pieļauta kļūda, iejaucas pats komandieris.
40.nodaļa: „Tagad, kad darba eņģeļi saka „Svēts!” savā [ pareizajā ] kārtībā Svētā - lai slavēts viņš - priekšā, viņa troņa kalpotāji, viņa godības kalpi, priecīgi atnāk pie troņa. Un šajā brīdī, kad viņi saka ”Svēts!” ne savā [ nepareizajā ] kārtībā, no Svētā - lai slavēts viņš - mazā pirkstiņa nāk izdeldējoša uguns...”
16.nodaļā ir epizode, kur Ēnohs/Metatrons viens pats uzturējies pilota kabīnē. Būdams pilnīgs nejēga, viņš pats sāka rīkoties ar vadības ierīcēm ( „tiesāšana” ). Kāds apkalpes loceklis vārdā Achers iegājis pilota kabīnē, apskatījies „Merkaba vīziju” ( iespējams, šeit domāts kuģa ārpuses videoattēls vai elektronikas ziņojumi ) un izbijās. Komandieris izmantojot sakaru sistēmu jautājis, kas noticis. Metatrons ( Ēnohs ) par šādu patvaļīgu rīcību tika sodīts. Soda izpildīšana tika uzticēta kādam citam apkalpes loceklim.
16.nodaļa: „Sākumā es sēdēju pie septītās pils durvīm un tiesāju visus augstumu dēlus un augstuma kalpus ar Svētā - lai slavēts viņš - pilnvarām... Un tiklīdz Achers ienāca, lai skatītos Merkabas vīziju un vērsa savu skatienu uz mani, viņam bija tik ļoti bail, un viņa dvēselē bija tāds nemiers, ka likās - tā viņu pametīs aiz bailēm, šausmām un bijāšanas, ko viņš izjuta manā priekšā, redzot mani sēžam tronī kā ķēniņu...
Tūlīt atskanēja Dieva balss no debesīm, no Šekinas, un tā sacīja: „Atgriezieties, jūs atkritēji bērni ( Jeremijas 3:22 ), izņemot Acheru!” Tajā stundā nāca valdnieks Azizels, godātais, lieliskais, valdzinošais, brīnišķīgais, bailes iedvesošais, briesmīgais Svētā - lai slavēts viņš - visvarenībā, un sita mani ar 60 uguns sitieniem, un nostādīja mani uz manām kājām.”
Daudzas 3.Ēnoha grāmatas nodaļās ( 19., 21., 24. un 33. ) ir detalizēti aprakstīta izmantotā tehnika ( Tapio Laine ). Ēnoha aprakstā ir vairākas paralēles ar Ecekiēla aprakstu. Ēnohs apraksta „četrus spārnus” un „astoņus riteņus,” zem kuriem „izplūst uguns.” Kosmosa kuģi viņš sauc par „ķērubu ratiem,” „ērgļu ratiem,” „ātra ķēruba ratiem,” dažkārt izmanto vārdu Šekina. Helikoptera agregātu Ēnohs sauc par „Merkabu.” Ēnohs ziņo, ka „kungs” pa zemi braucis ratos, kuriem bijuši riteņi. Savukārt „debesīs” viņš lidojis ratos ar spārniem, kaut gan līdzi tikuši paņemti arī riteņi. Savādi, ka Dievam vajadzīgs transportlīdzeklis, lai nokļūtu no viena telpas punkta citā.

Ēnoha „debesbraukšana.” Ēnohs 365 gadu vecumā - vēl dzīvs būdams - ar lielu pompu ugunīgos ratos nozuda debesis. Tekstā „Ēnoha uzņemšana paradīzē” ( 1-4 ) tas aprakstīts tā: „Pēc tam viņa Ēnoha, vārds, viņam vēl dzīvam esot, tika atņemts no cietzemes iedzīvotājiem, no visiem cilvēku dēliem, un pacelts pie tā garu Kunga. Viņš tika pacelts uz gara ratiem, un viņa vārds pazuda no cilvēku vidus. No šās dienas es vairs netiku skaitīts starp viņiem, un Viņš mani nosēdināja mani starp diviem debesu apgabaliem..., lai ierādītu vietu starp izredzētājiem un taisnajiem. Tur es redzēju sentēvus un taisnīgos, kuri kopš neatminamiem laikiem dzīvo tai vietā."
Jūdu teiksmās šis notikums aprakstīts tā: „Kad cilvēki sēdēja ap Ēnohu un Ēnohs ar viņiem runāja, cilvēki pacēla acis un redzēja zirga stāvu laižamies no debesīm. Un zirgs lielā ātrumā piezemējās. Ļaudis to sacīja Ēnoham un Ēnohs viņiem atbildēja: „Šis zirgs nolaidies manis dēļ. Ir pienācis tas laiks un tā diena, kad es jūs pametu un no šī brīža es jūs vairs neredzēšu.”
Pa to laiku zirgs jau bija klāt un nostājās Ēnoha priekšā, un visi cilvēku bērni, kas bija kopā ar Ēnohu to skaidri redzēja.”
Kā vēstīts senajās jūdu teiksmās, ticīgie pēc Ēnoha atvadu runas pirms starta debesīs nav vēlējušies laist viņu projām. Ticīgie skrējuši pakaļ Ēnoham un Ēnohs viņus septiņas reizes lūdzis atstāt viņu vienu. Viņš uzstājīgi lūdzis viņus griezties atpakaļ un brīdinājis, ka pretējā gadījumā viņi miršot. Pēc katra šāda brīdinājuma cilvēku grupas esot devušās mājup. Taču paši neatlaidīgākie palikuši pie Ēnoha un sekojuši viņam. Ēnohs redzēdams, ka daļa cilvēku ir tik stūrgalvīgi, atmetis ar roku: „Tā kā viņi nu reiz pastāvēja uz to, ka ies kopā ar Ēnohu, viņš vairs tos nepierunāja un viņi tam sekoja un neatgriezās atpakaļ. Un septītā dienā notika tā, ka Ēnohs negaisa laikā ar ugunīgu zirgu ugunīgos ratos uzbrauca debesīs.”
Tie cilvēki, kuri bija uzklausījuši Ēnoha brīdinājumu atgriezušies mājās, pēc kāda laika, kad Ēnohs bija uzbraucis debesīs, devušies meklēt biedrus, kas bija neatlaidīgi sekojuši Ēnoham līdz starta vietai. Viņi atrada savus biedrus guļam beigtus starta laukumā - vietā, kur Ēnohs ugunīgajā zirgā pacēlās debesīs.

Melhisideks. Melhisideka dzimšana ir bijusi neparasta. Kā vēstīts Slāvu Ēnoha grāmatā, Sofonīma, Noasa brāļa Nera sieva bija neauglīga un tāpēc nav varējusi laist pasaulē pēcnācējus. Visi Nera mēģinājumi ielikt sievas klēpī savu pēcnācēju cieta neveiksmi. Kad nu beidzot Sofonima palika stāvoklī, Ners nemaz par to nepriecājās, bet sāka pārmest sievai neuzticību. Viņš tik rupji nolamāja sievu, ka tā beigta nokritusi zemē. Mirstot viņa dzemdējusi zēnu trīsgadīga bērna augumā. Ners deva zēnam vārdu Melhisideks, kurš vēlāk kļuva par Šalemas ( Jeruzālemes ) valdnieku un Visaugstākā Dieva priesteri.
Pirms sākās Lielie plūdi, no debesīm nolaidās erceņģelis Mikaēls ( Miķelis ) un pavēstīja Neram, ka tas bijis tas „kungs,” kas ielicis zēnu Sofonīmas klēpī. Mākslīgā apaugļošana?!!! Viņš esot ieradies tā „kunga” uzdevumā aiznest zēnu uz Ēdenes dārzu, kur tas pārlaidīs drīzumā gaidāmos Pasaules plūdus. „Un Mikaēls paņēma zēnu tai pašā naktī, kad viņš bija nokāpis lejā, un viņš paņēma to uz saviem spārniem un nogādāja Ēdenes dārzā.” ( Par Melhisideku būs atsevišķa eseja )

Abraāma apokalipse. Ebreju apokrifā „Abraāma apokalipse” aprakstīts Bībeles patriarha Abraama kontakts ar ārpuszemes būtnēm. Šajā sacerējumā ir vietas, kas ļauj saprast, ka Abraāmu ārpuszemes būtnes nogādājušas orbitālajā kosmiskajā stacijā.
„Abraāma apokalipse” tikusi uzrakstīta 2.gs.pmē.
Apokrifā stāstīts, ka Abraāms ļoti kaunējies sava tēva Teras amata dēļ. Abraāma tēvs izgatavojis elku figūras un pārdeva tās. Abraāms ļoti ilgojās sastapt īsto dzīvo dievu, kas neļāva sevi pavairot kokā vai akmenī.
Abraāma vēlēšanās kāda jaukā dienā piepildījusies. Pie Abraāma ieradās divas būtnes, kas kā noprotams no apokrifa teksta nebija no šīs pasaules. Apokrifa tiek aprakstīta šo būtņu ierašanās. Aprakstā minētas tādas blakusparādības, kas varētu būt kosmosa kuģim, kad tas piezemējās. „Abraāma apokalipsē” ir tādas rindas: „Es izgāju ārā. Es vēl nebiju nonācis līdz vārtiem, kad nodrebēja stiprs pērkons un uguns nokrita no debesīm un tā sadedzināja viņu [ tēvu ], viņa māju un visu, kas tajā iekšā līdz pat pamatiem četrdesmit olekšu platumā.” Laikam jau te ir aprakstīta kosmosa kuģa nosēšanās. Vienīgi varēja izvēlēties veiksmīgāku nosēšanās laukumu. Kāpēc tieši Abraāma tēva māju apkārtni svešinieki izraudzījās par vietu, kur piezemēties? Varēja izraudzīties klaju lauku, kur piezemēties, nenodarot nevienam ļaunumu. Taču astronauti šķiet par to daudz galvu nelauzīja un nolaidās, tur, kur pēc viņu ieskatiem bija ērtāk.
Svešās būtnes nebija cilvēki. Tas Abraāmam bija skaidrs uzreiz. Tās nobiedēja Abraāmu tik ļoti, ka viņš zaudēja samaņu: „Kad es izdzirdēju balsi, kas teica man tādus vārdus, es paskatījos gan uz vienu, gan otru pusi, nekur neviena cilvēka elpas un tā nobijās mans prāts, ka mana dvēsele izlidoja no manis. Es kļuvu kā akmens un nokritu zemē, jo man vairs nebija spēka nostāvēt.
Un kad es tā gulēju ar seju uz zemes, es dzirdēju Svētā balsi sakām: „Ej Javel pacel to vīru! Ļauj lai tas atgūstās no savām trīsām.”
Tad pie manis pienāca eņģelis līdzīgs vīrietim, satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām...”
Atguvis samaņu Abraāms uzmanīgi apskatījis savādās būtnes: „Tad es ieraudzīju, to, kas satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām. Viņa ķermenis līdzinājās safīram, viņa seja hrizolītam un mati tam bija kā sniegs un diadēma ap galvu kā varavīksne.”
Svešinieki pavēstīja Abraāmam, ka viņš piedzīvos uzbraukšanu debesīs, pie tam īstu, nevis sapnī. Abraāms pats par to stāsta sekojošo: „Un tas notika saulei rietot. Tur bija dūmi kādi nāk no krāsns... ( šeit laikam aprakstīts kosmoplāna starts ).
Tā viņš mani aizveda līdz uguns liesmu robežai. Tad mēs pacēlāmies augšup, daudzreiz pagriežoties uz debesīm, kas bija piestiprinātas pie firnamenta.
Es redzēju gaisā, tāda augstumā, kādā mēs bijām uzkāpuši, varenu gaismu, tā nav aprakstāma, un šai gaismā varenu uguni un iekšā veselu baru... varenu stāvu..., kas sauca vārdus kādus es nesapratu.”
Abraāms tika ar nelielu kosmoplānu nogādāts bāzes kuģi, kas riņķoja orbītā ap Zemi.
Abraāms no redzētā un piedzīvotā zaudēja valodu un izjuta spēcīgas bailes. Viņš vēlējās nekavējoties atgriezties uz Zemes, kur viss bija pierasts un pazīstams: „Bet es vēlējos atkal nokrist lejā uz zemes.”
Bāzes kuģis rotēja ap savu asi. Abraāms to aprakstā šādi: „Tā augstā vieta, kur mēs atradāmies brīžiem stāvēja taisni, bet brīžiem atkal griezās uz sāniem.”
„Abraāma apkokalipsē ir šādas rindas: „Aplūko no augšas zvaigznes, kas atrodas zem tevis.” Šādu skatu no Zemes ieraudzīt nav iespējams. Šīs rindas nepārprotami pierāda, ka Abraāms patiešām bija nogādāts kosmiskajā stacijā, kas atradās orbītā ap Zemi. Abraāma novērojumi ir pārsteidzoši precīzi.

Mozus lidojums. Arī Mozus piedzīvojis lidojumu Kosmosā. Larss A.Fišingers apokrifā „Apokaliptiķis Ecekiēls” atradis fragmentu, kur aprakstīts Mozus lidojums Kosmosā. Pēc šī apokrifa sanāk, ka Mozus redzējis Zemi no Kosmosa: „Pēc tam es ieraudzīju visas zemes izliekumu, vienlaikus zemes dzīles un debess augstumus.” ( 77.- 78.pants )

Elijas „debesbraukšana.” Vecās Derības 2.Ķēniņu grāmatā vēstīts, ka pravietis Elija pēc Izraēlas ( ziemeļu valsts ) ķēniņa Abaha un viņa dēla Ahasja nāves ugunīgos ratos vētrā uzbrauca debesīs. 2.Ķēniņu grāmatā ( 2.nodaļas 11.pants ) var lasīt: „Kad tie nu gāja un runāja, raugi, tad nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos divi atšķīra; tā Elija aizbrauca ar vētru uz debesīm.” ( citēts no 1877.gadā izdotas Bībeles )

Ecekiēla grāmata. Lai arī ir atsevišķa eseja par Ecekiēla zvaigžņu kuģi, tomēr, atļaušos citēt dažas rindas no Ecekiēla grāmatas, kur runa ir par viņa lidojumiem. Tādi viņam šķiet bijuši vairāki. Sava pirmā lidojuma laikā Ecekiēls bijis tik satraukts, ka viņam vajadzējis veselu nedēļu, lai atgūtos. Arī turpmākie lidojumi Ecekiēlam bija brīnumaini notikumi.
Te būs dažas rindas no viņa grāmatas: „Tad gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas tā Kunga godība, un, proti- četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savām tēlam." ( Ecekiēla 3: 12-13 )
8.nodaļā vēstīts, ka Ecekiēls kosmosa kuģī tika aizvests uz Jeruzalemi.
Un Ecekiēla grāmatas 40.nodaļā: „Mūsu trimdas un gūstniecības divdesmit piektajā gadā gada sākuma mēneša desmitajā dienā, četrpadsmitajā gadā pēc Jeruzalemes pilsētas ieņemšanas, nāca tā Kunga roka par mani un aizveda mani... pacilātības noskaņā Izraēla zemē un nolika mani uz ļoti augsta kalna, kura dienvidu pusē bija pilsētai līdzīgs celtņu kopums.”

Zālamana lidojumi. Nikolajs Rērihs savā esejā ”Ķēniņš Zālamans” raksta sekojošo: „...tuksneša smiltājos jūsu pavadonis, ritmiski šūpodamies kamieļa mugurā, stāsta jums par ķēniņa Zalamana lidaparātu!
(...) Līdz pat šim laikam cilvēku uztverē ķēniņš Zālamans savā brīnumainajā lidaparātā laižās pāri Āzijas plašumiem. Daudzus Āzijas kalnus vainago drupas un akmeņi, kas glabā viņa pēdas vai ceļgalu nospiedumus kā liecību par viņa ilgajām lūgšanām. Tie ir tie sauktie Zālamana troņi. Lielais ķēniņš lidoja uz šiem kalniem, viņš aizsniedza visas augstienes, atstājis aiz sevis valdīšanas rūpestus, viņš te veldzējās garā.” Patiešām gan Turcijā, gan Indijā ir kalni, kur Zālamans nolaidies savā lidaparātā un uzcēlis tempļus.
Ēriks fon Dēnikens raksta, ka Zālamanam noteikti bijuši navigācijas instrumenti, ja jau viņš veicis lidojumus. Arābu vēsturnieki min, ka Zālamana „ratos, kas brauc pa gaisu” bija burvju spogulis, „kas viņam atklāja visas lietas visā pasaulē.” Šī ierīce bija izgatavota „no dažādām substancēm.” Pateicoties tai, Zālamans varējis atrodoties sava lidaparātā „redzēt visu septiņu klimatu virzienos.”
Arābu ģeogrāfs un vēsturnieks al Masudi ( 895.- 956.g. ) darbā „Vēsture” raksta, ka kalnu virsotnēs, kur Zālamans savā lidaparātā piestājis un uzpildījis degvielu, esot bijušas brīnumainas sienas, kas Zālamanam „radīja debesķermeņus, zvaigznes, Zemi ar tās kontinentiem un jūrām, apdzīvotos novadus, to augus un dzīvnieku valsti, ka arī citas pārsteidzošas lietas."
Etiopiešu eposs „Kebra Negast” vēsta par Zālamana lidojošajiem ratiem. Ir aprēķināts, ka Zālamana lidojošo ratu ātrums bijis ap 225 km/st. un vienā dienā tie varējuši veikt 2700 kilometru! Eposa 94.nodaļā rakstīts: „Ķēniņš un visi, kas klausīja tā pavēlēm, viņi lidoja ratos bez slimībām un sāpēm, bez bada un slāpēm, bez sviedriem un noguruma, un viena dienā tie veica atpakaļceļu trīs mēnešu gājiena garumā." 

Saites.
Senatnes lidojumi.