Aliens

Svētais šķēps, Vīnes

Viduslaikos dēvēts arī par "Likteņa šķēpu," arī par "Sv.Maurīcija šķēpu."
Viens no Svētā šķēpa variantiem, kas mūsdienās tiek glabāts Impērijas dārgumu glabātuvē (Kaiserliche Schatzkammer) Vīnē.

Leģenda. Eksistē pareģojums, ka tas cilvēks, kura rokās Šķēps nonāks, spēs pakļaut visu pasauli. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz VI gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Šīs leģendas atbalss cauri gadsimtiem ar templiešu, rožukrustiešu un brīvmūrnieku palīdzību nonāca līdz pat XX gs. Hitlera okultistiem.

Apraksts. 30 cm garš (pēc cita apraksta - 50,8 cm garš un 7,9 cm plats) dzelzs, tērauda un vara (tikai no dzelzs?) šķēpa uzgalis bez kāta, aptīts ar zelta diegu, ar kuru piestiprināta liela nagla. Pēc leģendas tā ir viena no tām ar kuru krustā sists Jēzus.
Uzgaļa vidū ir speciāla elipses formas atvere, kurā iemontēts metāla serdenis. Serdenis inkrustēts maziem vara krustiņiem un pēc garuma atbilst tām naglām, kuras lietoja romieši I gs. Tiek uzskatīts, ka tajā atrodas to naglu daļas, kas izmantotas Jēzus krustā sišanai. Uzgaļa asmenis, sašķelts divās daļās, iet caur dzelzs plāksnītes iekšpusi, kas notur tās kopā. Tai apkārt atrodas sudraba uzmava un zelta manžete.
Uz zelta manžetes ir uzraksts latīņu valodā: "Šķēps un Tā Kunga nagla." Uz iekšējās sudraba stīpas ir teksts: "Ar Dieva vēlību lielais Romas imperators Indriķis IV pavēlējis izgatavot šo sudraba gredzenu, lai sastiprinātu Tā Kunga naglu un svētā Maurīcija šķēpu."
Pēc 1812.gada nagla (no dobuma?) vairs neesot bijusi.
Koka kāts - tāds esot, uz pusēm pārlauzts 3 m garš (tātad ap 1,5 m?).

Vēsture. Šī šķēpa izcelsme ir neskaidra. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz VI gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Vienā no viņa miniatūrajām bildēm redzams krustā sistais Jēzus ar diviem zagļiem kaimiņos. Tiem apkārt ziņkārīgo ļaužu un romiešu karavīru grupa. Pa kreisi no Jēzus redzams romiešu karavīrs ar dūrienam atvēzētu šķēpu.
Tiek uzskatīts, ka šķēps nonācis Romas imperatora Diokletiāna (284.-305.g.) rokās. Pēc tam piederēja Konstantīnam I Lielajam (306.-337.g.).
Svētais šķēps un Atilla. Atilla ar karaspēku ieradās pie Romas vārtiem, bet pāvestam Leonam I izdevās no viņa atpirkties. Pirms aiziet no Romas, Atilla piejājis pie romiešu karavīru grupas un nosviedis Šķēpu pie viņu kājām it kā ar vārdiem: "Savāciet savu svēto šķēpu - man viņš nespēj palīdzēt, jo nepazīsti To, kas šķēpu svētījis."
Vēlāk to savā īpašumā ieguvuši rietumgotu ķēniņi, pēc tam - franku Merovingu dinastija.
Svētais šķēps un Kārlis Lielais. Pēc nostāstiem Šķēps piederējis arī Merovingu karalim Kārlim Lielajam (768.-814.g.), un līdzējis tam uzvarēt 47 kaujās, katrā no tām viņam līdzi bija Šķēps. Šis franku karalis daudziem laikabiedriem likās pārcilvēks. Cilvēki ticēja, ka tieši viņa valdīšanā atrodas Svētais šķēps. Vēsturnieka Einharda "Franku hronikās" rakstīts, ka imperators "uzbūvēja visu savu impēriju ar Svētā šķēpa palīdzību, kas deva tam spējas vadīt savu likteni." Tas pastiprinājis viņa gaišredzības spējas - tādejādi viņš spējis uziet svētā un apustuļa Jēkaba kapa vietu Spānijā, ieguvis spēju paredzēt nākotni. Kad imperators atgriezās no Saksijas, debesīs aiznesās komēta - zirgs satrūkās un izmeta viņu no sedliem. Svētais šķēps, ko Kārlis Lielais turēja kreisajā rokā, nokrita dubļos. Nākošā dienā karalis mira. Tad tas uz kādu laiku nozudis.
Svētais šķēps un Otons I. Pēc tam Šķēpa īpašnieks bija Sv.Romas impērijas valdnieks Otons I, kas īpaši tam 968.gadā uzbūvēja Magdeburgas katedrāli.
Pirmā Krusta kara sākumā 1098.gada jūnijā kādam Provansas zemniekam Pēterim Bartolomejam sapnī vairākkārt parādījies apustulis Andrejs un licis vienam no karagājiena vadītājiem - Tulūzas grāfam, norādīt, ka Antiohijas pilsētā Sv.Pētera katedrālē zem grīdas plātnes atrodams Svētais šķēps. To patiesi tur arī esot uzgājuši un kopš tā laika karagājiens risinājies veiksmīgi. 1099.gada vasarā krustneši triecienā ieņēma Jeruzālemi.
Pēc tam Šķēps piederējis Henriham I Putnuķērājam, kurš izdzina poļus no Austrumvācijas un nodibināja Saksijas karalisko dinastiju.
XII gs. tas piederējis Fridriham Sarkanbārdim, kas uzvarēja itāļu armiju un izdzina no Romas pašu pāvestu.
Svētais šķēps un Indriķis IV. Indriķis IV par godu savai kronēšanai pavēlēja itāļu juvelierim ielikt Šķēpa asmenī "svēto naglu" no krusta, uz kura, saskaņā ar imperatora vārdiem, sodīts Jēzus. Viņš arī pavēlēja Šķēpu ietīt sudrabainā matērijā ar uzrakstu "Mūsu Kunga nagla."
Pēc tam Šķēps nonāca Hohenštaufenu dinastijas īpašumā. Kāds britu vēsturnieks, kas uzrakstīja monogrāfiju par Bohēmijas karali Kārli IV, pastāstīja, ka cisterciešu klosterī Tiroles kalnos karaļa svīta uzgāja Svētā šķēpa uzgali. Vēsturnieks tā arī nepaskaidroja, kā Šķēps nonācis šai klosterī. Tieši Kārlis IV pirmis nosauca relekviju par "Tā Kunga šķēpu." Viņš pavēlēja apzeltīt apsūbējušo sudrabu, un nomainīt esošo uzrakstu ar precīzāku - "Kristus šķēps un nagla." Relikviju izstādīja vispārējai apskatei Prāgas pilī.
Svētais šķēps un Sigismunds. Imperators Luksemburgas Sigismunds (1368.-1437.g.), kura laikā izrēķinajās ar Janu Husu, pārveda Škēpu no Prāgas uz Nirnbergu. Relikviju pārveda visai oriģinālā veidā - parastos ratos, paslēptu zem zivju kaudzes, to pavadīja 4 vīri. Bez Šķēpa kravā atradās arī Jāņa Kristītāja zobs, Sv.Annas pīšļi un koka gabaliņi no šūpuļa, kurā Marija esot guldinājusi mazo Jēzu.
Šķēps Nirnbergā. Ilgu laiku Šķēps kopā ar citām Svētās Romas impērijas relikvijām tika glabāts Nirnbergā (Vācijā). Lai relikviju neiegūtu Napoleons I, Nirnbergas pilsētas padome nolēma imērijas dārgumus uz laiku paslēpt Vīnē.
Svētais šķēps Vīnē. Pārvietošanu veica Rēgenbergas barons fon Huels, kas pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806.gadā pārdeva impērijas dārgumus austriešu Hābsburgu dzimtai.
Svētais šķēps un Napoleons I. Napoleona karu laikā to drošības apsvērumu dēļ nogādāja Hofburgas pilī Vīnē, no kurienes Napoleons I to paņēma. Pirms 1812.gada Šķēps atkal tika pazaudēts un Napoleons I cieta sakāvi Krievijas kampaņas laikā, zaudēja arī troni.
Svētais šķēps un Francis Jozefs. Pēdējais monarhs, kam piederēja Šķēps, bija Austrijas imperators Francis Jozefs. Tas atkal nonāca Hofburgas pilī. Tur tas gulēja Mākslas vēstures muzeja dārgumu zālē Nr.11 zem stikla ar eksponāta numuru 155, sarkana samta futlārī, piestiprināts ar sudraba stieplītēm. Uzraksts pie eksponāta vēstīja: "Svētais šķēps, Karolingu laikmets, VIII gs. Ar vēlākiem tērauda, dzelzs, misiņa, sudraba, zelta un ādas papildinājumiem." Šķēps Hofburgas pilī atradās līdz pat 1938.gadam kā Habsburgu dinastijas relikvija, kur to arī ieraudzīja Hitlers.
Svētais Šķēps un Hitlers. Ādolfs Šiklgrūbers par Šķēpa esamību uzzināja ap 1909.gadu, kad iestājās bijušā mūka, bet tagad jauna okultā kulta dibinātāja – Jorga Lanca fon Lībenfelsa grupā, kas mita vecā pilī Donavas krastā. Iespējams, Hitlers patiesi spēcīgi pieķērās domai par Šķēpa maģisko spēku. Katrā ziņā to vēsta tā laika Hitlera paziņa Valters Šteins – Bizantijas mākslas zinātājs.
Hitlers Svēto Šķēpu ieraudzīja Hofburgas muzejā Austrijā: „Es sajutu varena spēka, kas apņem šķēpu, klātbūtni. Es sapratu, ka mani pilnīgi noteikti gaida izcils liktenis un ka asinis, kas tek manās dzīslās, reiz kļūs par manas tautas Nacionālo Garu.” Te viņš nāca vairākas reizes vērot Svēto šķēpu un iedvesa sev domu par vācu tautas Mesiju.
Dažas dienas pirms Austrijas anšlusa, izliekoties par komivojažieri, Vīnē parādījās SS štandartfīrers Konrāds Buhs, kura Hitlera dotais uzdevums bija nepieļaut austriešiem noslēpt imperiālos dārgumus no Mākslas vēstures muzeja.
Jau varas gados Hitlers juta lielu saērcinājumu pret H.Himleru, kurš sevi uzskatīja par Henriha I Putnuķērāja reinkarnāciju – tātad vienu no Svētā Šķēpa iepriekšējiem īpašniekiem. Hitlers mocījās minējumos un zīlēja, kuram no viņiem diviem būtu lielākas tiesības uz relikviju.
Hitleram pietuvinātais Hermanis Raušnings rakstīja: „Viņš bieži mostas naktīs, kliedz un raustās konvulsijās. Viņš sauc pēc palīdzības un ir it kā daļēji paralizēts. Viņu pārņem panika, kas liek viņam trīcēt tā, ka kratās visa gulta. Viņš kaut ko runā, izdod nesakarīgas skaņas, viņam trūkst elpas, it kā viņu kāds žņaugtu.”
Hitlera bailes izzuda līdz ar 1938.gada 14.martu, kad viņš Vīnes Heldena laukumā paziņoja, ka iekļauj Austriju Trešā reiha sastāvā. Visas Habsburgu dzimtas relikvijas, ieskaitot Svēto šķēpu, tika nosūtītas uz Nirnbergas Sv.Katrīnas katedrāli – nacistiskās kustības garīgo mītni.
Ieguvums Hitleru uzmundrināja. Tā rezultātā jau nākamajā 1939.gadā viņš ievilka karā vai visu Eiropu. Līdzīgi Henriham I Putnuķērājam viņš vienu no pirmajiem triecieniem vērsa pret poļiem. Uzbrukšanas plānu Krievijai nosauca Fridriha Sarkanbārdas vārdā - Barbarosa.
Jau tad, kad krievi lauzās pa Eiropu, un bija skaidrs, ka Trešajam reiham tuvojas gals, Hitlers turpināja ticēt kādam pārdabiskam spēkam. Viņš pavēlēja pastiprināt Svētā šķēpa apsardzi Nirnbergas pilsētai. Uz turieni nosūtīja 22 000 SS kareivjus, 100 tanku un 22 artilērijas un zenītu baterijas. Šķēps un citas Habsburgu bagātības tika nogādātas kādā īpaši aprīkotā bunkurā.
Hitlera 56.dzimšanas dienā 1945.gada 20.aprīlī sabombardētajā Nirnbergā ienāca amerikāņu spēki. Okupanti tūdaļ pat metās meklēt Šķēpu un jeņķu 7.armijas pretizlūkošanas virsniekiem izdevās noskaidrot relikviju atrašanās vietu - Oberšmīdgases bunkuru. Desmitajā dienā leitnanta Viljama Horna vienība, kāda gūstā saņemta SS virsnieka norādītajā vietā, izceļot veselu kārtu laukakmeņu, atrada dzelzs durvis, aiz kurām bija ieeja pagrabā. Tajā Horns atrada Svēto šķēpu, zelta diegu un naglu no Jēzus krusta. 30.aprīlī Šķēps tika nodots ASV karaspēka pavēlniekam Džordžam Patonam, kas esot bijis labi pazīstams ar tā simbolisko nozīmi.
Un, lai cik tas būtu neticami, tai pat brīdī, 30.aprīlī, Valpurģu naktī – nošāvās Hitlers (pēc padomju oficiālās teorijas). Šķēps bija atteicies no sava saimnieka...
1946.gada 4.janvārī pēc sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera rīkojuma visas austriešu relikvijas, arī Svētais šķēps, tika atgrieztas Vīnes burgmistram. Sazvērestību teoriju cienītāji gan apgalvo, ka Vinē atgriezta Šķēpa kopija, bet oriģināls palicis Amerikā.
Kopš 1946.gada tas atkal atrodas Hofburgas pils dārgumu zālē Vīnē ar eksponāta nummuru 155 un ir tur interesentiem aplūkojams arī patlaban.
Cita versija. Svētais Šķēps citu vērtīgu relikviju starpā esot bijis uz borta divām vācu zemūdenēm U-530 un U-977, kas 1945.gada vasarā ieradās un padevās Argentīnas ostā Mardelplatā.
Izpēte. 2003.gada janvārī britu metālu speciālists Roberts Fēzers veica Škēpa ekspertīzi - rentgenospektrāli un fluorescenti, kas liecināja, ka Šķēps pagatavots VII gadsimtā. Nav iespējams ticami datēt serdeni ar naglām. Tādejādi R.Fezers par veselu gadsimtu "novecināja" šķēpu, bet vienlaikus atzina, ka tas nekādi nevar būt pagatavots Jēzus laikos. Sudraba stieple, kas sastiprina salauzto uzgali pagatavota pirms 600.gada, bet zelta manžete - XIV gs. Bez tam Šķēpa uzgalis ir arī nedaudz lielāks par romiešu leģionāru izmantotajiem šķēpiem.
R.Fēzeru gan pārsteidza "nagla" šķēpa asmenī. Kādā no intervijām viņš izteicies tā: "Izsenis bijis pieņemts uzskatīt ka dzekzs serdenis arī ir krustā sišanas nagla; tas ne tikai blīvi iestiprināts asmenī un inkrustēts ar sīkiem vara krustiņiem, bet pēc formas un garuma arī atbilst tām naglām, kādas romieši lietoja I gadsimtā. Iespējams, tie visi ir izdomājumi, taču mēs nevaram ņemt un tā vienkārši tos atmest..."

Saites.
Svētie šķēpi.