Senēģiptiešu medicīna
Lavandas eļļu dziedniecībā un rituālos izmantoja jau senie ēģiptieši.
Senā Ēģipte ir pazīstama arī ar saviem nozīmīgiem sasniegumiem medicīnas jomā. Senie ēģiptieši bija vieni no pirmajiem, kas sistemātiski pievērsās cilvēka veselībai, apvienojot praktiskās zināšanas ar garīgo izpratni par slimību cēloņiem un ārstēšanu. Viņu medicīniskie dokumenti, tādi kā Ebersa papiruss un Smita papiruss, sniedz ieskatu tajā, kā ārsti veiksmīgi ārstēja dažādas slimības, tostarp izdziedināja pat faraona deguna dobuma iekaisumu.
Savā gandrīz 3000 gadus ilgajā vēsturē senie ēģiptieši padziļināti bija izpētījuši sirds un asinsvadu sistēmu, eksperimentēja ar depresijas un demences ārstēšanas metodēm un lika pamatus zobārstniecībai. Viņi izstrādāja augsti attīstītas dziedniecības metodes, kas balstījās gan uz praktisko pieredzi, gan uz ticību maģijas un dievību spēkam. Šī unikālā pieeja medicīnai padarīja Ēģipti par vienu no ievērojamākajiem dziedniecības mākslas centriem tā laika pasaulē.
Senās Ēģiptes ārsti, iespējams, mācēja pat ķirurģiski ārstēt noteiktus vēža veidus. Pētījumā Santjagodekompastelas universitātes (Spānijā) paleopatologs, pētījuma vadošais autors Edgards Kamaros un viņa komanda, izmantojot mikro-CT skenēšanu un mikroskopisku kaulu virsmas analīzi, aplūkoja divus dažādu laikmetu seno ēģiptiešu galvaskausus, kas glabājās Kembridžas universitātes Dakvortas kolekcijā. Kolekcijā ar 236.numuru apzīmētais galvaskauss piederēja vīrietim, kurš bija 30-35 gadus vecs, kad nomira, un tiek datēts ar laika posmu no 2686.-2345.g.pmē. Otrs kolekcijā esošais galvaskauss, kas apzīmēts ar E270.numuru, piederēja pieaugušai sievietei, kas nāves brīdī bija apmēram 50 gadus veca. Tas tiek datēts ar laika posmu no 664.343.g.pmē. Abos galvaskausos pētnieki atrada operāciju pēdas ap vēža veidojumiem.
Maģija senēģiptiešu medicīnā. Lai gan maģija un buramvārdi bija svarīga daļa no seno ēģiptiešu medicīnas prakses, tie nekad netika pielietoti ārstēšanā bez atbilstošas medicīniskās pieejas. Ēģiptieši stingri ievēroja ārstēšanas praksi, kas ietvēra rūpīgu pacientu izmeklēšanu, slimības diagnozi, kā arī ārstēšanas stratēģijas un metožu izvēli. Maģija un buramvārdi bieži tika izmantoti kā papildinājums zinātniskajām ārstēšanas metodēm, palīdzot mazināt pacienta ciešanas un atbalstot garīgo veselību. Tādējādi šie elementi netika uzskatīti par alternatīvu ārstēšanas veidu, bet gan kā komponents, kas papildināja tradicionālās ārstniecības metodes.
Medicīniskie papirusi, kurus seno ēģiptiešu ārsti un dziednieki izmantoja ikdienas darbā, saturēja ne tikai detalizētus medicīniskus aprakstus un ārstēšanas metodes, bet arī buramvārdus un maģisko rituālu aprakstus. Šīs maģiskās prakses papildināja ārstniecisko pieeju, atspoguļojot seno ēģiptiešu dziļo ticību pārdabiskajam. Tempļos maģiskos rituālus bieži veica Sehmetas priesteri, kas bija arī skorpionu vārdotāji un aizsargātāji pret indēm. Tā kā senie ēģiptieši uzskatīja, ka slimības izraisa pārdabiskas būtnes vai ļaunie gari, maģija tika uzskatīta par neatņemamu dziedniecības procesa sastāvdaļu, apvienojot garīgo un fizisko dziedināšanu. Tomēr buramvārdi un maģiskas darbības nebija tikai simboliska dziedināšanas procesa daļa – tās bieži ietvēra arī konkrētu ārstniecības pasākumu, piemēram, herboterapijas (ārstniecības augu izmantošanas) kursu un stingru higiēnas ievērošanu, kas bija obligāta dziedināšanas periodā.
Mediķi Senajā Ēģiptē. Senajā Ēģiptē pacienta ārstēšanas procesā izšķiroša loma bija divām medicīnas darbinieku kategorijām:
• ārsts (swnw) – kā norāda Segliņš, šis speciālists pildīja funkcijas, kas līdzinās mūsdienu ģimenes ārsta lomai. Viņi bija augsti kvalificēti speciālisti, kas strādāja tempļos, kas bija zināmi kā "Dzīves nami" (Per-Anh). Šajās institūcijās viņi ne tikai ārstēja pacientus, bet arī apguva un pilnveidoja medicīnas zināšanas;
• burvis (sau) – burvju vārdu zinātājs un dziednieks, kurš bieži vien ceļoja un nebija pastāvīgi saistīts ar konkrētu templi. Neskatoties uz to, burvim bija jāievēro noteikti standarti – viņiem bija regulāri jāatskaitās templim par savu darbu, jāiztur zināšanu pārbaudes un jāsaņem svētība, lai drīkstētu turpināt praktizēt savu amatu.
Šāda abu profesiju līdzāspastāvēšana un savstarpējā sadarbība norāda uz senās ēģiptiešu medicīnas daudzslāņainību, kurā harmoniski apvienojās zinātniskas un maģiskas ārstniecības prakses.
Kaut arī Senajā Ēģiptē dominēja uzskats, ka slimības izraisa pārdabiski spēki, jau Vecās valsts III dinastijas faraona Džosera valdīšanas laikā radās idejas par slimību dabiskajiem cēloņiem. Šo uzskatu pārstāvēja izcilais arhitekts un dziednieks Imhoteps, kurš bija ne tikai Džosera piramīdas celtniecības projekta izstrādātājs un vadītājs, bet arī ārsts un zinātnieks. Viņš pauda viedokli, ka slimības izraisa dabiski cēloņi, nevis ļaunie gari vai lāsti, tādējādi radot pamatus zinātniskai pieejai medicīnā.
Senēģiptiešu medicīniskie raksti.
Ebersa papiruss.
Smita papiruss. Iespējams, tā autors ir pats Imhoteps.
Raksti.
Pirkstu protēzes Senajā Ēģiptē.
Senās Ēģiptes zinātne un maģija: Teti Neb Fu mastaba un ārsta amata loma faraonu galmā.
