Ševarnadze, Eduards (1928.-2014.g.)
Gruzīniski - ედუარდ შევარდნაძე.
Laikabiedru saukts par " Sirmo lapsu."
Ševardeni - "piekūns" (gruzīnu val.)
Padomju KP un valsts darbinieks, Gruzijas otrais prezidents. Otrs ievērojamākais gruzīnu politiķis pēc Staļina.
Radniecība. Vecākais brālis - Akakijs, krita karā 1941.gadā Brestas cietokšņa aizstāvēšanā.
Sieva - apprecēja meiteni, kuras vecāki bijuši represēti Staļina laikos. Tolaik tā bija gandrīz vai varonība.
Dzīvesgājums. Piedzima 1928.gada 25.janvārī skolotāju ģimenē Mamatas ciemā Gruzijas PSR Lančhutas rajonā.
Sāka studēt medicīnu.
1960.gadā pabeidza Kutaisas Pedogoģiskā institūta Vēstures fakultāti.
Politisko karjeru sācis 1946.gadā kā komjaunatnes aktīvists.
1948.gadā iestājās komunistu partijā.
1952.gadā jau bija Kutaisi apgabala komjaunatnes sekretārs. Kā komjaunatnes funkcionārs viņš 50.gadu beigās iepazinās ar Gorbačovu.
1956.-1957.gados Gruzijas PSR VĻKSM 2.sekretārs.
1957.-1961.gados Gruzijas PSR VĻKSM 1.sekretārs.
1961.-1963.gados Mchetas rajona komitejas 1.sekretārs.
1963.-1964.gados Pervomaiskas rajona (Tbilisi) komitejas 1.sekretārs.
Gruzijas PSR Iekšlietu ministrs. Turpmāk Eduards kāpa pa karjeras kāpnēm caur padomju drošības struktūrām. sāka vadīt Gruzijas PSR Iekšlietu ministriju. Korupcijas ziņā šī gruzīnu ministrija esot bijusi tāda kā "padomju Sicīlija."
No 1964.gada - ministra pirmais vietnieks.
No 1965.gada - sabiedriskās kārtības apsardzības ministrs.
Pēc 1968.gada reorganizācijas - Gruzijas PSR iekšlietu ministrs.
Esot sācis pirmo sēdi ar aicinājumu visiem pacelt kreiso roku, parādīt cik dārgs katram ir pulkstenis un pastāstīt, kā pie tāda ticis.
Gruzijas KP CK 1.sekretārs. No 1972.gada jūlija Tbilisi pilsētas komitejas 1.sekretārs.
1972.gada 20.septembrī stājās galvenaja amatā Gruzijā - kļuva par Gruzijas Komunistiskās partijas CK 1.sekretāru.
Pirmā pusotra gada laikā viņš no amata atcēla turpat vai 20 ministrus un 40 partijas rajonu komiteju sekretārus. 5 gadu laikā arestēto funkcionāru skaits sasniedzis tūkstošus.
Arī viņš pats bija uz atlaišanas robežas, kad savienoto republiku konstitūciju apspriešanas gaitā faktiski vadīja gruzīnu valodas konstitucionālā statusa aizsardzību.
E.Ševarnadze 1977.gadā dabūja Gruzijas Pareizticīgo baznīcas katolikosa amatā Eliju II, iepriekš brauca uz Maskavu un viņu lobēja. Galu galā Iliju ievēlēja par patriarhu, bet konkurējošo bīskapu ielika cietumā. Elija II bija krievu čekas savervēts - segvārds Ivereli.
Kā liels gruzīnu literatūras, teātra un kino atbalstītājs Ševarnadze Brežņeva stagnācijas laikā Gruzijā uzturēja ļoti labvēlīgus apstākļus nacionālai idejai.
1981.gada 3.marta CK (ievēlēta PSKP XXVI kongresā) plēnumā ievēlēts par vienu no CK Politbiroja locekļa kandidātiem.
PSKP CK politbiroja loceklis (1985.-1990.g.). Ieņēma šo amatu jau Gorbačova laikā.
PSRS ārlietu ministrs (1985.-1990.g.). Iecēla par ārlietu ministru 1985.gadā. Amatā nomainīja ilggadējo ministru A.Gromiko, ko rietumnieki bija iesaukuši par "misteru Nē."
Pildīja Gorbačova politikas lēmumu noformētāšanu. Gorbačovs arī bieži uz viņu novēla atbildību par lēmumiem. Tomēr Ševarnadzes darbības laikā PSRS Ārlietu ministrija pārstāja būt par Aizsardzības ministrijas lemumu "stīvu" paziņotāju. Tolaik notika PSRS izraušana no starptautiskās izolācijas un neuzticības atmosfēras likvidēšana.
Viņš neprata svešvalodas, bet to kompensēja viņa komunikabilitāte.
Viņa darbības laikā krita Berlīnes mūris un notika Vāciju apvienošana.
1990.gada 29.decembrī publiski paziņoja par "diktatūras tuvošanos," un tāpēc pameta šo posteni.
Gruzijas prezidents (1995.-2003.g.). 1992.gada martā viņš atgriezās Gruzijā. Uzskata, ka tieši viņš bijis 1991.-1992.gadumijas apvērsuma režisors, kura rezultātā valsti bija spiests pamest iepriekšējais Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija. Pēc Gamsahurdijas gāšanas vara Gruzijā pārgāja kara padomes rokās. Tās locekļi bija bandīti, kas savā starpā nevarēja vienoties un tad atveda E.Ševarnadzi glābt valsti.
1995.gada vēlēšanās par viņu nobalsoja 72% vēlētāju, bet 2000 .gadā - pat 82%.
Tomēr viņš nespēja modernizēt un reformēt Gruziju. Viņa valdīšanas laikā Gruzija zaudēja Abhāziju. Viņam nepakļāvās spēka struktūras. Pieauga korupcija. neizdevās atgūt Abhāziju un Dienvidosetiju.
Valdīšanas laikā viņam izdevās pārdzīvot arī divus atentātus. Vienu no tiem bija sarīkojis krievu čekistu rezidentūras vadītājs Gruzijā - Igors Giorgadze (Игорь Гиоргадзе), kas 1993.gadā ieņēma Valsts drošības minstra amatu un pamazām gatavoja E.Ševarnadzes nomaiņu. Pēc neveiksmīgā atentāta pret Ševarnadzi, Georgadze 1995.gadā patvērās Krievijā.
Amata beigās viņu apsūdzēja korupcijā. Putina nākšanu pie varas Ševarnadze komentēja kā iespēju, kad jāatjauno Krievijas un Gruzijas sadarbība.
Rožu revolūcija (2003.g.). Ševarnadzi padzina no amata 2003.gada novembrī tā saucamās "Rožu revolūcijas" rezultātā. Gruzīnu protestus izsauca tas, ka bija viltoti parlamenta vēlēšanu rezultāti. Aizdomas apstiprinājās, Mihails Sākašvili sauca cilvēkus ielās un drīzumā masu protesti pārņēma visu Tbilisu, protestētājiem daudziem bija rokās rozes.
Drīzumā valstī tika izziņots ārkārtas stāvoklis, Tbilisā ienāca karaspēks. Tikmēr E.Ševarnadze bēga uz ārzemēm.
Miris 2014.gada 7.jūlijā.
Aplūkojamie objekti.
Vasarnīca Piemaskavā. Kolčugas ciematā Piemaskavā, netālu no "biezo" rajona Rubļovkas. To esot cēluši tieši E.Ševarnadzem.
Saites.
Gruzija.
