Šumeru Plūdu stāsts
Par Lielajiem plūdiem šumeru rakstu avotos saglabājušās visai daudz ziņas: Plūdi minēti Šumeru ķēniņu sarakstos, Eposā par Gilgamešu, atsevišķā Plūdu tekstā un tekstā "Enki un pasaules kārtība."
Šumeru ķēniņu saraksti (tādus esam izpētījuši tuvāk tikai 2, lai gan to noteikti ir vairāk).
Larsas Ķēniņu saraksts: "Piecas pilsētas; astoņi ķēniņi valdīja 385 200 gadus.
Tad pāri nāca plūdi.
Pēc tam, kad plūdi bija gājuši pāri un ķēniņvalsts bija nonākusi no debesīm, ķēniņvalsts bija Kiša."
Ķēniņu saraksts WB-62: „Kad valdīšana nolaidās uz Zemes, valdīšana iestājās Eridu. Eridu ķēniņš kļuva Abulims un valdīja 28 800 gadu. Abolžs valdīja 36 000 gadu. Divi ķēniņi valdīja 64 800 gadu. Astoņi valdnieki valdīja 241 000 gadu. Plūdi visu noslaucīja.”
"Eposs par Gilgamešu."(11.plāksnītē)
11. plāksnīte. Stāsta par viņa tikšanos ar Utnapišti. Redzēja, ka ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu. Likās esam līdzīgi kā tēvs un dēls. Utnapišti stāsta par savu pagātni pirmajā personā. Tas ir precīzs Lielo plūdu tēlojums: dievi viņu brīdinājuši par draudošajiem plūdiem un likuši būvēt barku, lai glābtu sievietes un bērnus, savus radiniekus un ikvienas nozares amatniekus. Negaiss, tumsa, plūdi, atstāto cilvēku izmisums. Stāstīja par kraukli un balodi, kas tika izlaisti, līdz beidzot ūdens nokrities un šķirsts piestājis kalna galā.
"Dzirdami tapa caur niedru būdas sienu
Ziusudram šādi vārdi:
"Niedru būda, niedru būda!
Būdas sienas, ak, būdas sienas!
Ieklausies manī, ak, nisru būda!
Domājiet, ak būdas sienas!
O, tu, cilvēks no Šurupakas,
O, Ubar-Tutu dēls, nolīdzini līdz ar zemi būdu savu,
Uzbūvē laivu!
Atstāj mantu savu, dzīvību glāb.
Pamet uzkrāto, dvēseli glāb!
Un paņem laivā savā visu dzīvo būtņu sēklas!"
„Iekrāvu visu mantību savu visu, kas dzīvē bij gūts,
Ievedu šķirstā es dzimtu un radiniekus savus,
Pievācu radību dzīvo un amatu ļaudis.
Kolīdz gaismiņa svīda,
No debesīm tālām peld mākoņu tūces,
Tumsa dzēš gaismu, vis izgaist un pazūd.
Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli,
Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu,
Augšup tie lido pie debesu Anu,
Līdzīgi smilkstoša sunim pie palodas glaužas...
Sešas dienas un tikpat daudz nakšu
Plosījās vēji un trakoja bangas,
Negaisos zemi ar ūdeni jaucot.
Tikai septītā dienā vētra ar paliem beidz karot.
Aprima jūra, pieklusa negaiss, noplaka pali.
Paveros jūrā – klusums visapkārt,
Cilvēki grimuši zampā un dubļos,
Jumtu augstumā cēlušās staignāja dūņas.
Paveros pamalē tālā, kur jūra un debess:
Divpadsmit mēros no šķirsta nirst sala.
Nisira kalnā apstājas šķirsts,
Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk...
Sākoties septītai dienai, plaižu balodi gaisā,
Izzūd tas tālē, bet drīz vien pārrodas šķirstā.
Iznesu čurksti un palaižu gaisā,
Pazūd tā acīm, bet pārrodas drīzi,
Atgriežas šķirstā, jo vieta sausa nav rasta.
Iznesu kraukli un palaižu gaisā,
Sausumu atradis, mitekliradis, šķirstā tas nenāk,
Tīkamāk meklēt tam ēsmu, ķērcot un peroties pelķē.”
Atsevišķais Plūdu teksts. Šo tekstu atklājia kāds Britu muzeja līdzstrādnieks Džordžs Smits 1872.gadā uz kādas no sera Henrija Leijarda atklātās Ašurbanapala bibliotēkas Nīnivē plāksnītes. Smits ziņoja par to Britu Bībeles arheoloģijas biedrībai. 1910.gadā tika atrasti teksta citi redakcijas varianti, t.i. tas pats teksts tikai citās Tuvo Austrumu tautu valodās.
Mazā Zaļā rīcībā diemžēl ir tikai neliels šī teksta fragments, ko arī publicējam:
"Visas auglīgās straumes saplūda kopā,
iznīcinoši grēku plūdi brāzās kopā ar tām.
Kad septiņas dienas un septiņas naktis
plūdu vētra bija plosījusies pār zemi,
milzīgais šķirsts zvalstījās
lielajos ūdeņos,
parādījās Saules dievs, apgaismodams
debesis un zemi.
Ziusudra atvēra milzīgā šķirsta lūku.
Varoņa Utu gaisma ieplūda
milzīgajā šķirstā.
Ziusudra, ķēniņš, nometās pie zemes
Utu priekšā,
ķēniņš nokāva vērsi,
viņš pienesa kaunamo upuri."
Plūdi minēti poēmā "Enki un pasaules kārtība:"
"Kad es tuvojos Zemei,
tur bija lieli plūdi."
Plūdu arheoloģiskie pierādījumi. Lielu plūdu vēsturisko esamību šumeru senpilsētā Ūrā arheoloģiski pierādīja britu arheologs Leonards Vūlijs, kas laikā no 1922.-1927.gadam te vadīja apvienoto Britu muzeja un Pensilvānijas universitātes arheologu komandu. Atracis Ūras seno ķēniņu kapenes, Vūlijs meklēja senākus slāņus dziļāk tranšejā, kas arheoloģijas literatūrā apzīmēta kā „plūdu bedre,” jo tā, apmēram 15 metru dziļumā sasniedz ūdens sanesu slāni. Tomēr tajā tikai šķietami beidzās kultūrslāņi. Vūlijs, izmantojot triangulācijas metodi, noteica, ka dubļu slānis bija nogulsnējies augstāk par apkārtējo apvidu. Tas nepārprotami liecināja par kādreiz notikušu lokālu, taču katastrofisku, Divupes vai kādas tās daļas applūšanu. Rokoties vēl dziļāk sanesu dūņās, arheologs atrada apbedījumus un visbeidzot trīs metrus zem tā liecības par citu kultūru. Sasniedzis slāni, kas atrodas zemāk par jūras līmeni, Vūlijs secināja, ka Ūra sākotnēji bija neliela sala, kuru no visām pusēm apņēma purvi. Tad lieli plūdi, kā stāsta šumeru mīti, pārklāja zemi. Kad plūdu ūdeņi noskrēja, cilvēki atgriezās izpostītajā vietā un turpināja dzīvot. Pamazām Ūra tapa par lielu un plaukstošu šumeru pilsētu. Taču atmiņas par katastrofu, kas skāra ne tikai Ūru, bet, domājams, visu Divupi, nekad neizdzisa, bet laika gaitā apauga ar jaunām detaļām, līdz radās mīti par pasaules plūdiem. Šumeri atstājuši vissenāko rakstiski fiksēto plūdu stāstu, kas, domājams, ir apmēram tūkstoš gadus vēlāk uzrakstītā Bībeles stāsta par grēku plūdiem pirmavots.
Saites.
Pasaules Plūdu stāsti.
