Aliens

Sanlorenca

Olmeku civilizācijas senākais kultūras centrs, iespējams, senākā pilsēta Centrālamerikā.

Nosaukums. San Lorenzo  - šīs olmeku senpilsētas īstais nosaukums nav zināms un šis ņemts no tuvākā ciema nosaukuma. Viens no divām lielākajiem un senākajiem olmeku kultūras centriem.
Mūsdienās ar kopējo nosaukumu San Lorenzo Tenochtitlan apzīmē trīs olmeku kultūras arheoloģiskās zonas - Sanlorencu, Tenočtitlānu un Portreonuēvu (Portreo Nueva).

Atrašanās vieta. 19*26.60` Z, 99*5.60` R.
Meksika, Verakrusas pavalsts, 35 km uz DA no Asajukānas (Acayucan), bet pavisam tuvu, tikai 2,5 km attālumā, atrodas Tenočtitlānas ciems (par dīvaino nosaukumu būs paskaidrojums tālāk). Čikito upes krastā. Netālu atrodas liela un zema sala – Takamičapa, kur kādreiz dzimusi un dzīvojusi Meksikas iekarotāja Kortesa mīļākā un pavadone Marina.

Vēsture. Sanlorencas olmeki te atnākuši ap 1200.g.pmē., un dzīvoja šeit apmēram līdz 900.g.pmē. (par to liecina radioaktīvā oglekļa metode). Nav zināms, no kurienes tie ieradušies. Starp izteiktajām versijām figurē Centrālā Meksika, Herero un Morelas pavalstis Meksikā pie Klusā okeāna, ķīniešu padzītie Janczi upes baseina pamatiedzīvotāji, visbeidzot nogrimusī Lemūrija.
Kultūra uz šo vietu atnesta jau gatavā veidā. Domājams, ka mazskaitlīgie šejienes pirmiedzīvotāji tikuši olmeku pakļauti. Turpmākos 300 gadus Sanlorencas pilsēta dzīvoja pilnasinīgu dzīvi Dieva-jaguāra aizgādībā.
Pētījumi liek domāt, ka šeit dzīvojuši ap 5000 cilvēku. Šī varētu būt bijusi senākā un pirmā pilsēta Centrālamerikā.
Tiek uzskatīts, ka pilsēta nopostīta, jo visas šejienes statujas ir atrastas uzbērtās platformas nogāzēs un ieplakās – domājams, noripinātas lejā. Vēlākos pētījumos Ko ekspedīcija to esot pierādījusi. Uzbrucēju vai dumpinieku nosaukums nav zināms, taču statujas un bazalta galvas ir tikušas dauzītas – statujām nosistas galvas, bet galvām saskrāpētas sejas, jo citādi tās sabojāt ir grūti. Iespējams, ka pilsētas postītāji ne tikai fiziski bojāja statujas, bet arī veica ar tām kādus rituālus. Par to liecina tas, ka statujas (piemēram, „Bumbas spēles dalībnieks”) bija „apbedītas” īpašos sarkanā māla izoderētos kapos, tad aizbērtos. Ko ekspedīcijas palīgs Dils jau pašā darbu sākumā atrada divas bojātas statujas, kas bija apbedītas ar galvām (neesošām) uz leju uz vairākiem olmeku akmens cirvjiem.
Dumpis vai uzbrukums pilsētai bija sekmīgs un olmeki to pameta ap 900.g.pmē. Ap to pašu laiku dibināta Laventa. Tā kā abām pilsētām raksturīgas kopējas kultūras iezīmes, tad ir izteikta doma, ka olmeki no Sanlorencas pārvācās uz Laventu. Pēdējie pētījumi gan to neapstiprina, jo Laventas 1.celtniecības fāze tiek datēta ar aptuveni 1000.g.pmē. Un tā - Sanlorenco vismaz pēdējos 200 gadus eksistēja paralēli Laventai.

Atklāšana un izpēte. Pēc slavenā un bagātīgā 782 olmeku kultūras priekšmetu depozītu atklāšanas Sjerradelasmesā (Sierra des las Mesa) amerikāņu pētniekam Metjū Stirlingam nāca daudz ziņu no malu malām par dažādiem indiāņu kultūras atradumiem. Viena no tādām bija 1945.gada vēstule no viņa meksikāņu drauga Huana del Alto, kas informēja, ka Koacakoalkosas upes vidustecē pie Sanlorencas zemnieki atraduši kādus interesantus akmeņus.
Indiāņu zemnieki šai vietā no nāca pēc šausmīgajiem 1936.gada plūdiem no Takamičapas salas. Tie sāka apstrādāt kādreiz pamestās Sanlorencas asjendas auglīgās zemes. Visai drīz pēc tam šais vietās ieradās pirmais skolotājs, jo tolaik valdošā visai progresīvā Kardenasa valdība mēģināja rūpēties par lauku iedzīvotāju izglītību. Tas tad arī pievērsa uzmanību senajiem akmens pieminekļiem. Šis ne īpaši izglītotais cilvēks nosauca šo vietu par Tenočtitlānu, laikam jau domādams, ka tieši šeit atradusies senā acteku galvaspilsēta.
Pateicoties skolotāja untumam, tā ciema daļa, kas atrodas stāvajā krastā, tā tiek saukta vēl joprojām. Pati Sanlorenca atrodas virs apkārtnes piepaceltā vietā 2,5 km attālumā no Tenočtitlānas. Ir arī vēl trešais ciems, kas ietilpst Sanlorencas apmetnē – Puertonuēva, kas atrodas apmēram 1 km uz austreņiem.
Tā Dons Mateo 1945.gadā no jauna devās ceļā, šoreiz kopā ar sievu Merionu un profesoru Drakeru. Sanlorencā tie ieradās pēc 30 stundu ilgas jāšanas ar zirgu.
Jau nākamajā dienā viņš veica savu slaveno „ievērtēšanas apgaitu,” kurai viņš bija paredzējis pusotru dienu. Šai neilgajā laikā Stirlings tomēr spēja nofotografēt un aprakstīt vismaz 15 monumentālas skulptūras. Visas statujas tad atradās ieplakās (padziļinājumos) vai arī pacēlumu („sekstes”) pakājēs. Tad pat viņš arī saprata, ka Sanlorencas skulptūru autori ir tie paši „jaguāru indiāņi” olmeki.
Viena no pirmajām aplūkotajām statujām attēloja jaguāru, kas ķepā turēja kādu zizli. Cita statuja atainoja olmeku priesteri ar bērnu uz rokām. Bez visa tā arī tika uzieta milzīga bazalta galva – lielākā no visām patlaban zināmajām.
Ekspedīcija te uzkavējās tikai 2 dienas.
Turpmāk M.Stirlings te intensīvi strādāja 2 gadus. Izrakumi atsedza lielu skaitu statuju, akmens galvu, jaguāru (tie kopojās ar olmeku sievietēm), tāpat tika uzieti daudzi olmeku keramikas paraugi. Izrakumu laikā arī tapa skaidrs, ka pilsēta ir tik sarežģīta un milzīga, ka Stirlinga mazā un ģimeniskā ekspedīcija šeit spēj paveikt tikai pašu mazumiņu.
Vēlāk patiesi šeit tika sarīkota ļoti liela un varena ekspedīcija, tās rezultāti pārspēja visu gaidīto. Bez visai tipiskām olmeku statujām te tika uzietas arī tādas, kas pat līdz šai dienai nav tikušas izskaidrotas. Sanlorenca radīja tik daudz mīklas, kā nekur Amerikā.
Pēc Stirlinga ekspedīcijas aiziešanas, vienīgais pētnieks, kas Sanlorencu vēl apmeklējis, bija arheologs Dr.Alfonso Medelins Senils – Verakrusas pavalsts arheoloģiskā muzeja direktors. Šis pētnieks veica Sanlorencas akmens monumentu pārvietošanu uz muzeju, taču saskārās ar lielām grūtībām. Vietējie zemnieki uzskatīja akmeņus par savu īpašumu un tāpat vien atdot nevēlējās, bet bija ar mieru pārdot. Situācija nonāca pat tiktāl, ka Dr.Senils tika sagūstīts un viņu grasījās nolinčot. Tikai laikā ieradusies meksikāņu armijas vienība ar ieročiem piespieda saniknotos zemniekus atdot muzeja direktoru. Tādējādi atmosfēra tālākiem pētījumiem bija izveidojusies nelāga.
Zināmu labumu tomēr no ekstrēmās situācijas Sanlorencas zemnieki ieguva – kā atlīdzību par „akmeņu” paņemšanu Meksikas valdība ciemā izbūvēja visai modernu skolu.
Tomēr dažus gadus pēc notikumiem uz Sanlorencu tika organizēta amerikāņu ekspedīcija no Jeila universitātes arheologa Maikla D.Ko (Michael D.Koe) vadībā. Trīs nākamo sezonu laikā te strādāja vairāk nekā 10 amerikāņu speciālistu – ne tikai arheologi, bet arī zoologi un botāniķi, arī kartogrāfs Rejs Krotsers. Darbos palīdzēja turpat vai visi vietējie iedzīvotāji. Vienīgais pieaicinātais meksikāņu pētnieks ekspedīcijā bija kāds Fransisko Beverido – tolaik Halapas (Verakrusas pavalsts administratīvais centrs) universitātes arheoloģijas nodaļas pēdējā kursa students.
Ko lika attīrīt teritoriju no krūmiem, ko vietējie strādnieki paveica dažu mēnešu laikā. Pēc tam kartogrāfs R.Krotsers ar teodolītu ķērās pie apvidus iezīmēšanas kartē. Darbs bija visai piņķerīgs un nogurdinošs, taču nu priekšstats par Sanlorencas platformu kļuva pilnīgāks. Tad nu arī tika noskaidrots, ka viss šis paceltais veidojums bija nevis dabisks, bet gan cilvēku veidots, kāda analoga nebija visā Amerikā. Tā piemēram „sekste” C bija precīzs „sekstes” D spoguļatēls, dublējās katra tā detaļa. Tas pats attiecināms uz diviem citiem – vēl varenākiem vaļņiem, kas atradās mesetas dienvidu daļā. Tieši tāpat arī sakārtotas atbilstoši kādam senajam vispārīgajam plānam bija arī platības starp vaļņiem.
Ko ekspedīcija no zemes dienas gaismā izdabūja vienu statuju pēc otras. 3 gadu darba posma beigās Sanlorencu apmeklēja negaidīti viesi – divi fiziķi (Šeldons Breiners un ...?), no firmas Varian Associates (ražoja sarežģītas tehniskas ierīces arheologiem) Palo Alto Kalifornijā. Tie bija atveduši izmēģināšanai jaunumu – cēzija magnetometru.
Breiners ieradās no rīta, un jau pēcpusdienā veica teritorijas apgaitu ar savu „makšķeri.” 3 izrakumu sezonu arheologi-veterāni ar neuzticību un pat izsmieklu vēroja viņa darbošanos. Visai īsā laikā Breinera magnetometrs iepīkstējās 4 reizes un visās šais vietās tika uzietas olmeku akmens skulptūras. Vislieliskākais viņa atradums bija cilvēka-jaguāra statuja.
Fiziķi Lanlorencā uzturējās tikai dažas dienas, taču triumfs bija pilnīgs. Daļa Maikla D.Ko atrasto figūru patlaban izstādītas vietējās skolas pagalmā.
Laikā no 1966.-1968.gadam Sanlorencu petīja arheologi Maikls Ko un Ričards Dīls (Richard Diehl).
Pilsēta joprojām ir nepilnīgi izpētīta. Vēl 20.gs. 70.gadu vidū tur nonākušais čehu amerikānists Miloslavs Stingls atzīmēja, ka vietējo iedzīvotāju mājeles celtas uz desmitiem uzbērumkalniņu (mounds), kuri nav tikuši pētīti.

Vecums. Radioaktīvā oglekļa analīzes parādīja, ka Sanlorencas mesetas uzbērēji te atnākuši ap 1200.g.pmē. un dzīvoja šeit apmēram līdz 900.g.pmē.

Arhitektūra. Domājams, pirmā un senākā Centrālamerikas pilsēta (paliek jautājums par Dzibilčaltūnu!), kas bija ne tikai Dieva-jaguāra ceremoniālais centrs, bet arī īsta pilsēta ar iedzīvotājiem. Sava uzplaukuma laikā pilsēta pletās 2200 kvm platībā, tajā dzīvoja 1000-1200 iedzīvotāju.
Pilsētas centrālā daļa (platība apm. 1 kvadrātjūdze) uzcelta uz mākslīgas platformas, kura slejas gandrīz 50 m (185 pēdas?) virs pārējās apkārtnes. Tas ir zemes uzbērums, kas pārspēj daudzus mūsdienu projektus. Lietus sezonas laikā apkārtne applūda, bet platforma ar pilsētu palika sausumā. Pilsētā daudz mākslīgu dīķu, kuri savstarpēji savienoti ar pazemes kanālu sistēmu, kuru nozīme nav skaidra.
Viss akmens skulptūrām ir ticis atvests no tālienes, tāpat kā Laventā.
Izrakumu laikā atklājās vēl kāda dīvainība - kad kartē atzīmēja atrastās statujas, tad tās veidoja dienvidu-ziemeļu virzienā orientētas rindas.

Aplūkojamie objekti.
Galvenā platforma. Gandrīz 50 m augsta, 1,25 km gara un 700 m plata, ar izvirzītām krasām malām. Tagad gan tā neizskatās ne par ko vairāk kā zemu pakalnu. Literatūrā sastopams apgalvojums, ka platforma ir mākslīga. Ja tā, tad tai jābūt lielākajam ienženiertehniskajam projektam cilvēces vēsturē! Tomēr droši zināms, ka mākslīgs ir augšējais platformas slānis vismaz 6-7 m biezumā.
Lietus sezonas laikā viss apkārtējais līdzenuma applūda ar ūdeni un tikai platforma cēlā vientulībā slējās ārā no ūdens. Jebkurā gadījumā platformas ierīkošanā veikts grandiozs darbs, kas ir viena no lielajām olmeku civilizācijas mīklām.

Sarkanā pils. (Palacio Rojo) Krāšņa. Te dzīvoja olmeku pilsētas ķēniņi. Patlaban (2016.g.sākums) atrakti tikai ap 25% pils kompleksa teritorijas. Te atrada nepabeigtas un sabojātas bazalta statujas. Tā kā bazalts bija vērtīgs, tad tās nemeta ārā, bet taupīja citiem izstrādājumiem.

Dīķi. Uz pilsētas centrālās platformas uzieti 20 mākslīgi dīķi, jeb tādi kā mazītiņi ezeri. Beverido tos nosauca par "lagūnām." Dīķu mākslīgais raksturs kļuva skaidrs, kad tos izmērīja kartogrāfs Krotsers no Maikla D.Ko ekspedīcijas. Diviem no dīķiem ir pilnīgi precīza sešmalu figūras forma.
Krotsera atklājums uzvedināja Ko uz domu, ka dīķos vajadzētu ienirt. Rezultātā izrādījās, ka lagūnu pamati izklāti ar vulkāniskā tufa standartizētiem akmeņiem.

Kanāli. Šie nāca papildus iepriekš aprakstītajiem dīķiem, un bija izvietoti vairāku metru dziļumā. Maģistrālais kanāls bija izveidots no nelieliem bazalta blokiem „U” burta veidā. Rejskrots izmērīja, ka tas turpinājās 558 pēdas garumā. Radās doma, ka tā varētu būt kanalizācija, bet varbūt tomēr apūdeņošanas kanāls. Tā funkcija joprojām ir nesaprotama. Jāatzīmē, ka šai vietā bagātīgi līst lieti, bet nosusināt to nebūtu pa spēkam pat mūsdienu tehnikai.
Inženieris un kartogrāfs Krotsers, pabeidzis kartes sastādīšanu, ņēmās meklēt dīķu un kanālu savienojumus, taču neatrada tādu nevienu.

Muzejs. Tajā ir tikai divas mazas istabas ar akmens artefaktiem un vienu lielu galvu (laikam bazalta!). Muzejs ir bezmaksas un atvērts no 8.00-17.00 katru dienu.

Elazazulas (El Azazul) senvieta. Šī senvieta atrodas 7 km uz dienvidiem no Sanlorencas lauku apvidū. Paugurs izskatās kādreiz bijis piramidāls (nezinām, mākslīgs vai nē!), bet tagad stipri aizaudzis. Pusceļā līdz vrsotnei zem nojumes apskatāmas dažas ārkārtīgi labi izveidotas akmens statujas - uz ceļiem tupoši cilvēki. Šī vieta ir vairāk kā 1000 gadu veca, taču statujas ir tik labā stāvoklī, ka tam grūti noticēt. Uz vietas esot kāds vīrs platmalē, kas parādīs un izstāstīs.

Atradumi. Daļa atradumu tiek glabāti Halapas Antropoloģijas muzejā (Jalapa Museo de Antropologia). Tur atrodas arī daļa no Sanlorencā atrastajām bazalta galvām.

Bazalta galvas. Te tādas atrastas tieši 10, daļa no tām atrodas Halapas Antropoloģijas muzejā - šī muzeja lielākā galva ir Sanlorencas 2,7 m augstā. Tām saskrāpētas sejas, kas liecina par vardarbību pilsētā tās pastāvēšanas beigās. Viena no galvām ir pilna ar caurumiem, kas ir tīšas bojājuma pazīmes.
2 no 10 Sanlorencā uzietajām akmens galvām izstādītas Meksikas līča zālē (Sala Golfo de Mexico) Meksikas Valsta antropoloģijas muzejā. 
Bazalts galvu veidošanai transportēts no Tukstlas kalniem. Tuvāk par tām atsevišķā esejā Olmeku bazalta galvas.

Statujas. 1945.gadā M.Stirlings te uzgāja 15 statujas. Sanlorencas statujām ir nosistas galvas, kas liecina par vardarbību pilsētā tās pastāvēšanas beigās ap 900.g.pmē. Dažas no tām atrodas vietējās skolas pagalmā. Pārējās joprojām atrodas Sanlorencā – uz apmēram 1 km lielās terases, kas paceļas virs savannas.
4 statujas uzgāja Šeldons Brainers izmēģinot magnetometru jau pirmajā dienā (lieliskākā no tām ir Cilvēka-jaguāra statuja). Pēc tam vairākās dienās uzgāja vēl (Mazajam Zaļajam nav tuvāku datu).
Jaguāri statujās bija attēloti kopojamies ar sievietēm.

Bumbas spēles dalībnieks. Bez galvas. Atrodas skolas pagalmā. Šo statuju uzgāja īpaši tam izraktā vienkāršā bedrē, kas bija izklāta ar sarkano mālu.

Statuja bez rokām. Domājams, tā attēlo bumbas spēles dalībnieku, atrodas vietējā skolā. Statujai nosista galva (tāpat kā vairumam Sanlorencas statuju), bet tās būtiskākā iezīme ir tā, ka tai nav roku un plecos izveidotas atveres, lai varētu iestiprināt kustīgas rokas. Šī statuja ir patiesi unikāla un nekā līdzīga vairs nav atrasts nekur.

Cilvēka-jaguāra statuja. 

Sanlorencas plāksne. Vecākā liecība par olmeku rakstību. Tuvāk par to atsevišķā esejā Olmeku rakstība - vai senākā Centrālamerikā?

Darbarīki. Atrastie rīki darināti no melnā obsidiāna, kas importēts no Gvatemalas vai/un Meksikas kalnienēm.
Akmens troņi. Daži tādi te ir atrasti un to sānos iegravēti attēli ar olmeku vadoņiem.
Kanibālisma liecības. Tādas te esot uzietas, tuvāk gan neko nezinām.

Bazalta disks. Atrasts netālu no Sarkanās pils. Diametrs - 61 cm. Uz abām tā pusēm gravējumi, vienā pusē divas, iespējams, ērgļa ķetnas. 

Jaguāra skulptūra. Atrasts netālu no Sarkanās pils. 300 km smagumā. Ar atvērtu rīkli un sakrustotām ķepām, viena no ķepām bojāta.

Mīklas.
Senpilsētā uzietas statujas bija strikti izkārtotas uz Z-D orient'tām līnijā. Tās ar nodomu bijušas sasistas, ieliktas sarkanā gravija izklātās tranšejās un apbērtas ar zemi un celtniecības takritumiem.

Saites.
Olmeku kultūras centri.