Aliens

Saules pilsēta. Tomasa Kampanellas darbs

                       Tommass Kampanella

No krievu valodas tulkojis: Valērijs Melderis.1980.g.

Saules pilsēta

1602
Tommass Kampanella (1568.-1639.g.) bija filozofs, dzejnieks, politiķis un dominikāņu mūks. Par saviem filozofiskajiem uzskatiem Kampanella tika vajāts un ieslodzīts kā ķeceris. Vēlāk viņš vadīja plašu sazvērestību pret Spāniju. Par to viņam 1599.gadā tika piespriests nāvessods, ko nomainīja ar mūža ieslodzījumu. Cietumā Kampanella pavadīja 27 savas dzīves gadus. Tur tapuši daudzi viņa darbi, arī Saules pilsēta.

**********

Saruna notiek starp iebraucēju Dženovas jūrasbrau­cēju un klos­tera nespējnieku patversmes virspārzini.

**********

Līdztērzētāji: Pārzinis - un Jūrasbraucējs no Dženovas - Kuģinieks.

PĀRZINIS. Pavēsti man, lūdzu, par visiem saviem piedzīvojumiem pēdējā jūrasbrauciena laikā.
KUĢINIEKS. Es jau tev stāstīju par savu pasaules apceļojumu, kura laikā es galu galā nonācu pie Taprobanas2, kur biju spiests izkāpt krastā. Tur, baidīdamies no iezemiešiem, es paslē­pos mežā; kad es beidzot no tā izkūlos, es nokļuvu plašā līdzenumā, kas atrodas tieši uz ekvatora.
PĀRZINIS. Nu, bet kas tur ar tevi atgadījās?
KUĢINIEKS. Es negaidīti saskrējos ar apbruņotu vīriešu un sieviešu lielu nodaļu, no kuriem daudzi saprata mūsu valodu. Viņi tūdaļ pat aizveda mani uz Saules pilsētu.
PĀRZINIS. Pastāsti man, kā tad iekārtota šī pilsēta un kāds tajā ir valdīšanas veids!
KUĢINIEKS.
Pilsētas izskats un iekārtojums. Plašajā līdzenumā paceļas augsts uzkalns, un uz tā tad izvietojusies lielākā pilsētas daļa; turpretī tās daudzās aploces tālu aizvirzās no kalna pakājes, kuras izmēri ir tādi, ka pilsētas dia­metrs ir vairāk nekā divas jūdzes, bet tās apkārtmērs līdzinās septiņām [jūdzēm]. Bet sakarā ar to, ka šī pilsēta atrodas uz uzkalna kūkuma, tās laukums ir lielāks, nekā ja tā atrastos līdzenumā. Pilsēta iedalās septiņās lielās joslās jeb apļos, kas nosaukti pēc septiņām planētām. No viena apļa citā iekļūst pa četrām bruģētām ielām caur četriem vārtiem, kas vērsti uz četrām debespusēm. Un tā, nudien, tā uzbūvēta, ka tad, ja triecienā ieņemtu pirmo apli, otrā ieņemšanai būtu jāpieliek divreiz vai­rāk pūļu, bet trešā ieņemšanā - vēl ij vairāk. Tātad, lai ieņemtu katru nākamo [apli], allaž būtu jālieto divreiz vairāk pūļu un darba. Tādējādi, ja kāds sadomātu ieņemt šo pilsētu triecienuzbrukumā, viņam nāktos to ieņemt septiņas reizes. Tomēr, manuprāt, nav iespējams ieņemt arī pirmo apli: tik plats ir to ieskaujošais zemes valnis un tā nocietināts tas ir ar bastioniem, torņiem, bombardām un grāvjiem.
Tātad, ieiedams pa ziemeļu vārtiem (kas apkalti ar dzelzi un tā uztaisīti, ka var viegli pacelties un nolaisties un cieši jo cieši noslēgties sakarā ar brīnum izveicīgi ie­rīkotajiem izvirzījumiem, kas pielāgoti kustībai izturīgo stenderu gropēs), es ieraudzīju līdzenu izplatījumu sep­tiņdesmit soļu platumā starp pirmo un otro mūru rindu. No tās vietas var redzēt plašas pilis, kas savienotas ar otrā apļa mūri tā, ka tās, var sacīt, veido it kā vienu vese­lu celtni. Šīm pilīm pusē no augstuma stiepjas vienlaidu arkas, uz kurām atrodas galerijas pastaigām un kuras no apakšas balsta lieliski resni stabi, kas ieskauj arkā­des līdzīgi kolonādēm vai klostera ejām. Apakšā ieejas šajās celtnēs ir tikai no iekšējās - ieliektās mūra puses; apakšējos stāvos iet iekšā tieši no āra, bet augšējos - pa marmora kāpnēm, kuras ved uz tādām pašām iekšējām galerijām, bet no tām - uz brīnumjaukām augšējām dzī­vojamām telpām, kuru logi [ vērsti ] gan uz iekšējo, gan arī uz ārējo mūra pusi un kuras šķirtas ar vieglām starp­sienām. Izliektā, t.i., ārējā mūra biezums ir astoņi sprīži, ieliektā - trīs, bet starpsienu - no viena līdz pusotram sprīdim.
No šejienes var iziet uz nākamo eju starp sienām, kura par kādiem trim soļiem ir šaurāka par pirmo [un] no ku­ras redzams nākamā apļa pirmais mūris ar tādām pašām galerijām augšā un apakšā, bet no iekšējās puses stiepjas otrs mūris, kas ieskauj pilis ar tādiem pašiem izvirzīju­miem un ejām, kas no apakšas balstās uz kolonnām; tur­klāt augšā, tur, kur atrodas augšējo dzīvojamo telpu dur­vis, tas [šis mūris] krāšņi apgleznots. Tādējādi pa tādiem pašiem apļiem un caur divkāršiem mūriem, kuru iekšienē atrodas pilis ar ārpus izvirzītām galerijām, kas balstās uz kolonnām, nonāksi līdz pašam pēdējam aplim, visu laiku iedams pa līdzenu vietu; tomēr, ejot caur divkāršajiem vārtiem (ārējos un iekšējos mūros), nākas kāpt pa pakā­pieniem, taču tā ierīkotiem, ka pacelšanās tikpat kā nav nomanāma: pa tiem ej pa diagonāli un kāpņu augstums tamdēļ tik tikko jaušams. Uzkalna virsotnē atrodas klajš un plašs laukums, kura vidū paceļas dievnams, kas uz­celts apbrīnojami meistarīgi.
PĀRZINIS. Turpini jel, turpini, stāsti, lūdzu tevi savas dzīvības vārdā!
KUĢINIEKS.
Virsotnes dievnama iekārtojums. Dievnamu brīnum skaistu dara tā pilnīgi apaļā forma. Ap to nav uz­celtas sienas, bet tas balstās uz resnām un samērīgām kolonnām. Milzīgo, ļoti prasmīgi uzcelto dievnama ku­polu vainago vidū jeb zenītā mazais kupols ar spraugu virs paša altāra. Šis vienīgais altāris atrodas dievnama centrā, un apkārt tam ir uzceltas kolonnas. Dievnama apkārtmērs ir pāri par trīssimt piecdesmit soļiem. Uz kolonnu kapiteļiem no ārpuses balstās arkas, kas izvirzās aptuveni astoņus soļus un ko atbalsta otra kolonnu rinda, kas balstās uz plaša un izturīga parapeta trīs soļu aug­stumā; starp to un pirmo kolonnu rindu stiepjas apakšē­jās galerijas, kuras bruģētas ar skaistiem akmeņiem; bet parapeta ieliektajā pusē, ko sadala biežas un platas ejas, iekārtoti nekustināmi soli; tak starp iekšējām kolonnām, kas balsta pašu dievnamu, netrūkst arī skaistu pārvieto­jamu krēslu. Uz altāra redzams tikai viens liels globuss ar visas debess attēlu un otrs - ar Zemes atainojumu. Pēc tam uz galvenā kupola velves uzgleznotas visas debess zvaigznes no pirmā līdz sestajam lielumam un zem katras no šīm zvaigznēm trejās vārsmās norādīts tās nosaukums un spēki, ar kuriem tā ietekmē Zemes parādības. Tur ir gan poli, gan arī lielie un mazie riņķi, kas uzzīmēti dievnamā perpendikulāri pret horizontu, bet ne pilnībā, jo apakšā nav sienas; taču tos iespējams papildināt pēc tiem riņķiem, kuri uzzīmēti uz altāra globusiem. Dievna­ma grīda mirdz dārgakmeņos. Septiņas zelta lampadas, kuras sauc pēc septiņām planētām, karājas, degdamas ar nedziestošu liesmu. Mazo kupolu virs dievnama ieskauj vairākas nelielas skaistas celles, bet aiz vaļējās ejas virs galerijām jeb arkām starp ārējām un iekšējām kolonnām izvietotas daudzas citas plašas celles, kurās dzīvo līdz četrdesmit deviņiem priesteriem un askētiem. Virs mazā kupola paceļas tikai savdabīgs vējrādis, kas rāda visu vēju virzienu, kurus viņi saskaitījuši līdz trīsdesmit sešiem. Viņi zina arī to, kāds gads kādus vējus sola un kādas [tas sola] pārmaiņas uz sauszemes un jūras, taču tikai attie­cībā uz savu klimatu. Turpat, zem vējrāža, glabājas zelta burtiem aprakstīts tīstoklis.
PĀRZINIS. Lūdzu tevi, drosmīgais vīrs, izskaidro man sīki visu vinu valdīšanas sistēmu. Tā mani sevišķi interesē.
KUĢINIEKS.
Valdīšanas veids. Augstākais valdītājs viņiem ir priesteris, ko viņu valodā dēvē par "Sauli" [☼], turpretī mū­sējā mēs viņu sauktu par Metafiziķi. Viņš ir visu galva gan laicīgajā, gan arī garīgajā [jomā], un visos strīdos un jautājumos viņš dod galīgo spriedumu. Viņa rīcībā ir trīs līdzvaldītāji: Pons, Sins un Mors jebšu, mūsu valodā, Va­renība, Gudrība un Mīlestība.
Valdītāja Varenības pārziņā esošais. Varenības pārziņā ir viss, kas attiecas uz karu un mieru, - kara māksla, virspavēlniecība karā; taču arī šajā ziņā viņš nav pārāks par Sauli. Viņš vada militāros amatus, zaldātus, pārzina apgādi, nocietinājumus, aplenkšanu, kara mašī­nas, darbnīcas un meistarus, kuri apkalpo tās.
Valdītāja Gudrības pārziņā esošais. Gudrības pār­ziņā ir brīvās mākslas, arodi un visvisādas zinātnes, kā arī attiecīgās amatpersonas un zinātnieki, tāpat arī mā­cību iestādes. Viņam pakļauto amatpersonu skaits atbilst zinātņu skaitam: ir Astrologs, tāpat arī Kosmogrāfs, Ģeo-metrs, Historiogrāfs, Poēts, Loģiķis, Retors, Gramatiķis, Mediķis, Fiziķis, Politiķis, Morālists. Un ir viņiem tikai viena grāmata, ko sauc "Gudrība," kurā apbrīnojami kon­centrēti un viegli saprotami izklāstītas visas zinātnes. To lasa tautai pēc pitagoriešu ieražas.
Cik viegli apgūt zinātnes ar attēlu palīdzību. Pēc Gudrības pavēles visā pilsētā sienas, ij iekšējās un ārējās, ij apakšējās un augšējās, apgleznotas ar gauži brīnišķīgām gleznām, kuras brīnum harmoniskā secībā ataino visas zinātnes. Uz dievnama ārējām sienām un uz aizkariem, kuri krīt lejup, lai neapslāpētu balsi priesterim, uzrunājot klausītājus, attēlotas visas zvaigznes un trīs vārsmās pie katras zvaigznes atzīmēti tās spēki un kustības.
Uz pirmā apļa mūra iekšējās puses attēlotas visas ma­temātiskās figūras, kuru ir ievērojami vairāk par tām, ko atklājuši Arhimēds un Eiklīds. To lielums ir atbilstošs mūra izmēram, un katrai no tām dots piemērots paskaid­rojošs uzraksts vienā vārsmā - tur ir gan definīcijas, gan teorēmas u. tml. Vispirms uz mūra ārējā izliekuma at­rodas prāvs visas Zemes attēls, pēc tam seko visvisādu apgabalu sevišķas kartes, un tām klāt prozā ir īsi aprak­stīti to iedzīvotāju paradumi, likumi, tikumi, izcelšanās un spēki; tāpat arī alfabēti, ko lieto visos šajos apgabalos, uzzīmēti šeit virs Saules pilsētas alfabēta.
Uz otrā apļa jeb otrās celtņu rindas mūra iekšējās puses var redzēt dārgakmeņu un parastu dažāda veida akmeņu, minerālu un metālu gan attēlus, gan arī īstus gabalus, un pie katra no tiem ir paskaidrojums divās vārsmās. Uz ārē­jās puses attēlotas pasaulē pastāvošās jūras, upes, ezeri un avoti; tāpat kā arī vīni, eļļas un visi šķidrumi; norādīts uz to rašanos, labumu un īpašībām; bet uz mūra izvirzī­jumiem stāv trauki, kas piepildīti ar šķidrumiem dažādu slimību ārstēšanai, kuri nostāvējušies no simta līdz trim simtiem gadu. Turpat ar [pievienotām] vārsmām atrodas arī krusas, sniega, negaisa un visu gaisa parādību patiesi attēlojumi.
Uz trešā apļa mūra iekšējās puses uzzīmētas visas koku un zālaugu sugas, bet daža laba no tām aug tur podos uz celtņu ārējā mūra izvirzījumiem, un katrai pievienoti pa­skaidrojumi, kur kāda pirmoreiz atrasta, kādi ir to spēki un labums un kas tām ir līdzīgs ar debess parādībām, metālu vidū, cilvēka ķermenī un jūras apgabalā, kāda ir to lietošana medicīnā, utt. Uz ārējās puses [atainotas] visdažādākās upju, ezeru un jūru zivju sugas, to iedaba un īpatnības, vairošanās, dzīves, audzēšanas veidi, kāds no tām labums pasaulei un mums, tāpat kā arī to līdzība ar debess un Zemes priekšmetiem, ko radījusi daba vai kas radīti mākslīgi; tā ka es biju gluži pārsteigts, ierau­dzījis bīskapa zivi, ķēdes zivi, bruņuzivi, naglu, zvaigzni, vīrieša dzimumlocekli, kuri pēc sava izskata uz mata at­bilda priekšmetiem, kuri pastāv pie mums. Tur iespējams ieraudzīt ij jūrasežus, ij gliemežus, ij austeres utt. Un viss izzināšanas vērtais tur reprezentēts brīnišķīgos attēlos un apgādāts ar paskaidrojošiem uzrakstiem.
Uz ceturtā apļa iekšējās puses attēlotas visvisādas put­nu sugas, to īpašības, izmēri, iedaba, krāsa, dzīvesveids utt. Un Feniksu viņi uzskata par patiesi eksistējošu put­nu. Uz ārējās puses redzamas visas rāpuļu sugas - čūs­kas, pūķi, tārpi - un kukaiņi - mušas, odi, dunduri, va­boles utt. ar norādījumiem par to īpatnībām, indīgumu, īpašībām, izmantošanas veidiem utt. Un tur to ir krietni vien vairāk, nekā iespējams pat iedomāties.
Uz piektā apļa mūra iekšējās puses ir augstākie Ze­mes dzīvnieki, kuru sugu skaits ir gluži pārsteidzošs: mēs nezinām pat tūkstošo daļu no tām. Un dzīvnieku ir tik daudz un tādi ir viņu izmēri, ka viņi attēloti arī uz apļa mūra ārējās puses. Cik gan tur ir daudz vienu pašu zirgu šķirņu, kas tie visi par lieliskiem attēliem, un cik sakarīgi tas viss paskaidrots!
Uz sestā apļa mūra iekšējās puses attēloti visi arodi ar to darbarīkiem un to lietošanu pie dažādām tautām. Izvietoti tie atbilstoši savai nozīmei, un tiem pievienoti paskaidrojumi. Šepat attēloti arī to izgudrotāji. Bet uz ārējās puses uzzīmēti visi zinātņu, apbruņojuma izgud­rotāji un likumdevēji; redzēju es tur Mozu, Osīrisu, Jupi­teru, Merkuru, Likurgu, Pompiliju, Pitagoru, Zamolksiju, Solonu un daudzus citus; viņiem ir arī Muhameda attēls, kuru tomēr viņi nievā kā muļķīgu un nenozīmīgu likumdevēju. Toties pašā godpilnākajā vietā ieraudzīju es Jēzu Kristu un divpadsmit apustuļus, kurus viņi dziļi godā un cildina, ieskatīdami tos par pārcilvēkiem. Re­dzēju es Cēzaru, Aleksandru, Pirru, Hannibalu un citus slavas cienīgus vīrus, kuri kļuvuši slaveni karā un mierlaika lietās, galvenokārt romiešus, kuru attēli atrodas uz mūra apakšējās daļas, zem portikiem. Bet, kad es izbrī­nījies sāku apvaicāties, no kurienes viņiem zināma mūsu vēsture, man paskaidroja, ka viņi pārvalda visas valodas un pastāvīgi izsūta pa visu pasauli speciālus izlūkus un sūtņus, lai iepazītos ar atsevišķo tautu paradumiem, spē­kiem, valdīšanas veidu un vēsturi un ar visu, kas tām ir labs un nelādzīgs, un lai pēc tam ziņotu savai republikai; un tas viss viņus ļoti interesē. Tur uzzināju es arī to, ka ķīnieši vēl agrāk par mums izgudrojuši bombardas un grāmatu iespiešanu. Visiem šiem attēliem ir [sagatavoti] pamācītāji, bet bērni bez grūtībām un it kā rotaļādamies iepazīstas ar visām zinātnēm uzskatāmā ceļā līdz desmit gadu vecuma sasniegšanai.
Valdītāja Mīlestības pārziņā esošais. Mīlestības pār­ziņā pirmām kārtām ir bērnu dzemdināšana un pārraudzī­ba pār to, lai vīriešu un sieviešu savienošanās dotu vislabākos pēcnācējus. Un viņi zākājas par to, ka mēs, rūpēdamies cītīgi par suņu un zirgu sugas uzlabošanu, ignorējam tajā pašā laikā cilvēku sugu. Tā paša valdītāja pārziņā ir jaun­dzimušo audzināšana, dziedināšana, zāļu pagatavošana, sējumi, pļauja un augļu novākšana, zemkopība, lopkopība, uzturs un vispārīgi viss, kas attiecas uz pārtiku, apģērbu un dzimumsakariem. Viņa rīcībā ir vairāki pamācītāji un pamācītājas, kuri nolikti uzmanīt visas šīs lietas.
Bet Metafiziķis novēro to visu ar minēto triju valdītāju palīdzību, un nekas nenotiek bez viņa ziņas. Viņu republi­kas visas lietas apspriež šīs četras personas, un Metafiziķa domām pievienojas savstarpīgā vienprātībā visi pārējie.
PĀRZINIS. Bet saki, lūdzu: visi šie viņu amati, iedibinājumi, pie­nākumi, audzināšana, dzīvesveids - kas tā [ tāda ] ir: re­publika, monarhija vai aristokrātija?
KUĢINIEKS.
Vislabākās republikas rašanās un nepieciešamī­ba pēc tās. Šī tauta ieradās no Indijas, aizbēgusi no tu­rienes pēc tam, kad mongoļi, laupītāji un varmākas bija to sakāvuši un izpostījuši tās dzimto zemi, un nolēma dzīvot filozofisku dzīvi kopienā. Un, kaut gan sievu kopība nav noteikta starp pārējiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo viņu apgabalā, pie viņiem pašiem tā ir pieņemta uz tā pamata, ka viņiem viss ir kopīgs. Visa [ kā ] sadale ir amatpersonu rokās; taču, tā kā zināšanas, pagodinājumi un baudas ir kopīga manta, tad neviens nevar sev neko piesavināties.
Viņi apgalvo, ka īpašumu pie mums izveido un uztur tas, ka mums katram ir savs atsevišķs mājoklis un savas sievas un bērni. No tā rodas savtīgums, jo taču, lai sa­sniegtu savam dēlam bagātību un godājamu stāvokli un atstātu viņu kā prāvas mantības mantotāju, ikviens no mums vai nu sāk aplaupīt valsti, ja viņš nekā nebaidās, būdams bagāts un dižciltīgs, vai arī kļūst par sīkstuli, no­devēju un liekuli, kad viņam nepietiek varenības, mantas un dižciltības. Bet, kad mēs tiksim vaļā no savtīguma, mums paliek tikai mīlestība uz kopienu.
PĀRZINIS. Bet neviens taču negribēs strādāt, ja jau cerēs izdzīvot uz pārējo [ līdzpilsoņu ] darba rēķina, un par to Aristotelis tieši atspēko Platonu.
KUĢINIEKS. Es esmu vājš strīdnieks, bet tas mani nekavē apgalvot tev, ka viņi kaist tādā mīlestībā uz savu dzimteni, kādu pat iedomāties grūti, - krietni lielākā pat nekā romieši - kuri, kā zinām no teikām, labprātīgi gājuši bojā par tēvze­mi, - tāpēc ka ievērojami pārspēj viņus [romiešus] īpašuma noliegšanas ziņā. Es vismaz esmu pārliecināts, ka ij mūsu brāļi, ij mūki, ij garīdznieki, ja viņus nepavedinātu mīlestība uz radiem un draugiem, kļūtu daudz svētāki, mazāk būtu pieķērušies mantai un justu lielāku mīlestību pret savu tuvāko.
PĀRZINIS. To, šķiet, saka Svētais Augustīns, bet es nāku pie slē­dziena, ka šā veida cilvēku vidū draudzībai nav nekādas nozīmes, ja jau viņiem nav iespējams sniegt savstarpējus pakalpojumus.
KUĢINIEKS. Gluži otrādi - milzīga [nozīme]: vajag tak pievērst uz­manību tam, ka, lai gan viņiem ar nav, no kurienes ņemt kaut kādas dāvanas, - tāpēc, ka visu, kas viņiem vaja­dzīgs, viņi saņem no kopienas un amatpersonas rūpīgi seko, lai neviens nesaņemtu vairāk, kā viņam pienākas, taču nevienam arī neatsākot nepieciešamo, - tomēr drau­dzība viņiem parādās karā, slimības laikā, sacenšoties zinātnēs, kad viņi palīdz cits citam un savstarpīgi dalās zināšanām, kā arī uzslavās, vārdos, pildot pienākumus un savstarpēji patapinot nepieciešamo.
Visi viengadnieki sauc cits citu par brāļiem; tos, kuri ir vecāki nekā viņi par divdesmit diviem gadiem, sauc viņi par tēviem, bet tos, kuri jaunāki [nekā viņi] par divdes­mit diviem gadiem, - par dēliem. Un amatpersonas vērīgi seko tam, lai neviens nenodarītu citam kādu pārestību šajā brālībā.
PĀRZINIS. Kādā tad veidā?
KUĢINIEKS. Par apsūdzībām. Viņiem ir [ tieši ] tikpat daudz amat­personu, cik mums ir tikumu: ir amats, kas tiek saukts par Augstsirdību, ir tāds, ko dēvē par Vīrišķību, tad Šķīstība, Devība, Justīcija - kriminālā un civilā, Centība, Taisnības mīlestība, Filantropija, Laipnība, Jautrība, Možums, Mē­renība utt. Katram no šiem amatiem tiek izraudzīti tie, kurus jau kopš bērnības atzīst skolās par pašiem piemē­rotākajiem šo amatu ieņemšanai. Tālab, tā kā nevar starp viņiem sastapt nedz laupīšanu, nedz ļaunprātīgas slep­kavības, nedz vardarbību, nedz asinsgrēku, nedz netiklī­bu, nedz pārējos noziegumus, kādos apsūdzam cits citu mēs, - viņi vajā pie sevis nepateicību, ļauna prāta turēša­nu, pienācīgas savstarpīgās cieņas neizrādīšanu, laiskumu, grūtsirdību, ātrsirdību, ākstību, melošanu, kas viņiem ir nīstamāka pat par mēri. Un vaininieki tiek sodīti, atsakot viņiem vai nu kopīgo maltīti, vai savienošanos ar sievietēm vai arī citas godpilnas privilēģijas uz tik ilgu laiku, kādu tiesnesis atzīst par nepieciešamu pārkāpuma izpirkšanai.
PĀRZINIS. Saki: bet kāda pie viņiem ir amatpersonu izraudzīša­nas kārtība?
KUĢINIEKS.
Par apģērbu, audzināšanu un [ amatpersonu ] izraudzīšanos. To tu, kā nākas, nesapratīsi, pirms neiepazīsies ar viņu dzīvesveidu. Vispirmām kārtām lai tev būtu zināms, ka vīrieši un sievietes pie viņiem valkā bezmaz vai vienādu apģērbu, kas piemērots kara lietām, tikai ap­metnis sievietēm ir zemāk par ceļgaliem, bet vīriešiem tas stiepjas tikai līdz ceļgaliem. Un visiem viņiem tiek mācī­tas dažnedažādas zinātnes kopīgi. Otrajā un līdz trešajam [ dzīves ] gadam bērni tiek mācīti runāt un mācās ābeci, staigādami gar namu sienām; viņi sadalās četros pulciņos, un tos pieskata četri mācīti sirmgalvji, kas vada šos pulciņus. Šie paši sirmgalvji pēcāk zināmu laiku nodarbojas ar viņiem vingrošanā, skriešanā, diska mešanā un citos vingrinājumos un rotaļās, kur vienlīdzīgi attīstās visi bērnu locekļi. Turklāt līdz septītajam gadam viņi staigā vienmēr basām kājām un kailu galvu. Vienlaikus ar to ved viņus uz darbnīcām pie kurpniekiem, maizniekiem, kalējiem, galdniekiem, gleznotājiem utt., lai noskaidrotu katra [ bērna ] sliecību.
Astotajā [ dzīves ] gadā pēc matemātikas pamatu ele­mentārās apgūšanas no sienu apgleznojumiem bērni do­das uz lekcijām par visām dabas zinātnēm. Katrā priekš­metā ir četri lektori, un četru stundu ritumā visi četri pulciņi uzklausa viņus pēc kārtas, tā ka tajā laikā, kad vieni nodarbojas ar ķermeņa vingrināšanu vai izpilda sa­biedriskos pienākumus, citi cītīgi nodarbojas lekcijās.
Pēc tam viņi stājas pie abstraktāku zinātņu - matemā­tikas, medicīnas un citu zinātņu - apgūšanas, pastāvīgi un centīgi nodarbodamies ar pārrunāšanu un disputēšanu. Vēlāk visi dabū amatus to zinātņu vai arodu novadā, kur viņi guvuši vislielākos sasniegumus, - katrs pēc sava vadoņa jeb vadītāja norādījuma. Viņi dodas uz tīrumiem un ganībām novērot un apgūt zemkopību un lopkopību; un to godā kā pašu izcilāko un cienījamāko, kurš apguvis visvairāk mākslu un arodu un kurš prot izmantot tos ar lielu lietpratību. Tāpēc viņi ņirgājas par mums, tādēļ ka mēs dēvējam meistarus par zemas kārtas cilvēkiem, bet par dižciltīgajiem uzskatām tos, kuri nav iepazinušies ne ar kādu meistarību, dzīvo bezdarbībā un tur daudz kalpu savai dīkdienībai un izvirtībai, tādēļ, kā no netiku­mu skolas valstij par postu arī ceļas tik daudz slaistu un ļaundaru. Pārējās amatpersonas izraugās četri galvenie valdītāji - ☼, Pons, Sins un Mors un attiecīgo zinātņu un arodu vadītāji, labi pārzinoši, kurš ir visvairāk piemērots piekopt to vai citu arodu un pārzināt to vai citu tikumu. Un neviens neuzstājas pats kā reflektants, kā tas parasti pieņemts [pie mums], bet tiek likts priekšā Padomē, [ ko dara ] amatpersonas, un katrs uz savu ziņu pamata izsa­kās par vai pret noteiktas personas izraudzīšanu.
☼ izraudzīšanās. Bet neviens [ cits ] tomēr nevar gūt ☼ amatu, izņemot to, kurš pārzina visu tautu vēsturi, visas to paražas, reliģiskos rituālus, likumus, visas republikas un monarhijas, likumdevējus un zinātņu un arodu izgud­rotājus, un debess uzbūvi un vēsturi. Tāpat [ šim ama­tam ] par nepieciešamu tiek ieskatīts iepazīties ar visiem arodiem ( apmēram divās dienās tak var izprast ikvienu no tiem, kaut arī neapgūstot to praktiski, bet iepazīstot to pēc tā pielietojuma un attēliem ). Gluži tāpat jāzina arī fizikas un matemātikas, un astroloģijas zinātnes. Nav tik būtiska valodu pārzināšana, jo viņiem ir daudz tulku, un par tiem viņu republikā kalpo gramatiķi. Taču par visu vairāk nepieciešams iepazīt metafiziku un teoloģiju, izzi­nāt visu mākslu un zinātņu saknes, pamatus un pierādīju­mus, līdzības un atšķirības lietās, pasaules nepieciešamī­bu, likteni un harmoniju, varenību, gudrību un mīlestību lietās un Dievā, eksistējošā kategorijas un tā atbilsmes debess, zemes un jūras lietām un arī ideālajām [ lietām ] Dievā, ciktāl tas sasniedzams mirstīgajiem, kā arī izpētīt netikumus un astroloģiju. Tādējādi jau labu laiku pirms tam ir zināms, kurš kļūs par ☼. Taču neviens tomēr netiek iecelts šajā amatā, pirms viņš nav sasniedzis trīsdesmit piecu gadu vecumu. Šī amatpersona nav nomaināma līdz laikam, kamēr neatradīsies tāds, kurš izrādīsies gudrāks par savu priekšteci un spējīgāks par to pārvaldīšanā.
PĀRZINIS. Bet vai gan, vienalga, kurš tas būtu, var iemantot tik lielas zināšanas? Turklāt nav tak spējīgs, man šķiet, pār­valdīšanai tas, kas nodevies zinātnēm.
KUĢINIEKS. Vai ir iespējams, ka gudrajie būtu spējīgi pārvaldīt?
Gluži to pašu iebildu viņiem arī es. Taču viņi man at­bildēja: "Mēs neapšaubāmi labāk zinām, ka tik mācīts vīrs būs saprātīgs pārvaldīšanas lietās nekā jūs, kas ceļat par valdības galvām neizglītotus cilvēkus, uzskatīdami viņus par piemērotiem [ šim darbam ] vienīgi tāpēc, ka viņi vai nu pieder pie valdošās dzimtas, vai arī ir valdo­šās partijas izraudzīti. Bet mūsu ☼, lai arī viņš būtu pat pilnīgi nepiedzīvojis valsts pārvaldīšanas lietās, tomēr nekad nebūs nedz cietsirdīgs, nedz noziedznieks, nedz arī tirāns tieši tādēļ, ka viņš ir tik sapratīgs. Turklāt lai jums būtu zināms, ka tavam argumentam ir [pierā­dījuma] spēks attiecībā uz jums, ja jau reiz jūs uzskatāt par pašiem mācītākajiem tos, kuri labāk zina gramatiku vai Aristoteļa loģiku, vai kādu citu autoru. Tāda veida gudrībai vajadzīga tikai verdziska atmiņa un darbs, no kā cilvēks top sastindzis, jo nodarbojas nevis ar paša priekšmeta, bet vienīgi ar grāmatu vārdu izzināšanu un pazemo dvēseli, pētīdams lietu nedzīvās zīmes, un tieši tamdēļ nesaprot nedz to, kādā veidā Dievs pārvalda ek­sistējošo, nedz arī tikumus un paražas, kas pastāv dabā un pie atsevišķām tautām. Bet nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties ar mūsu ☼, jo neviens taču nav spējīgs apgūt tik daudzas mākslas un zinātnes, ja viņam nav ārkārtēju spēju uz visu, tātad visaugstākajā mērā arī uz pārvaldī­šanu. Mums tak ļoti labi zināms, ka tas, kurš nodarbo­jas ar kaut kādu vienu zinātni, nedz to, kā nākas, zina, nedz arī pārējās. Un tas, kurš spējīgs tikai uz kaut kādu vienu zinātni, kas smelta no grāmatām, ir neizglītots un konservatīvs. Taču tas neatgadās ar lokaniem prātiem, kuri ir uztvērīgi pret visvisāda veida nodarbībām un jau no dabas spējīgi uz lietu iepazīšanu, un tieši tādam ne­pieciešami jābūt mūsu ☼. Turklāt, kā redzi, mūsu pilsētā tik viegli tiek apgūtas zināšanas, ka mācekļi [pie mums] sasniedz vairāk panākumu viena gada laikā, nekā pie jums desmit vai piecpadsmit gadu laikā. Pārbaudi to, lūdzu, pie mūsu bērniem!"
Es biju galīgi izbrīnīts gan par viņa spriedumu pareizī­bu, gan arī par to bērnu pārbaudījumu [rezultātiem], kuri labi saprata manu dzimto valodu. Lieta tā, ka ikkatriem trim bērniem ir jāzina vai nu mūsu valoda, vai arābu, vai poļu, vai arī kāda cita no pārējām svešvalodām. Un viņi neatzīst nekādu citu atpūtu, izņemot to, kuras laikā iemanto vēl vairāk zināšanu, un tālab arī viņi dodas klajā laukā nodarboties ar skriešanu, bultu un šķēpu raidīšanu, šaut ar arkebūzām, medīt meža zvērus, noteikt zālaugus un akmeņus un mācīties zemkopību un lopkopību te vie­nas, te otras nodaļas sastāvā.
Turpretī trim Saules līdzvaldītājiem piedien apgūt vienīgi tās zinātnes, kas attiecas uz viņu pārvaldāmo novadu: ar pārējām visiem kopīgajām [ zinātnēm ] viņi iepazīstas tikai uzskates ceļā, turpretī savas pārzina pil­nībā un, dabiski, labāk par jebkuru citu. Tā, piemēram, Varenība pilnībā pārzina kavalērijas lietas, karaspēka nostādīšanu, nometnes ierīkošanu, visvisāda veida iero­ču, kaujas mašīnu izgatavošanu, kara viltības un visas vispārējās kara lietas. Turklāt šiem valdītājiem noteikti jābūt ij filozofiem, ij vēsturniekiem, ij politiķiem, ij fizi­ķiem.
PĀRZINIS. Tagad es vēlētos, lai tu pastāsti par viņu iedibinājumiem - sīki par katru - un mazliet labāk izskaidro viņu sabiedrisko audzināšanu.
KUĢINIEKS.
Dzīves un nodarbību kopība un to sadalījums starp sievietēm un vīriešiem. Mājas, guļamistabas, gultas un viss pārējais nepieciešamais viņiem ir kopīgs. Taču ik pēc katriem sešiem mēnešiem priekšnieki nosaka, kam kādā aplī gulēt un kam pirmajā guļamistabā, kam otrajā: katra no tām tiek norādīta ar burtiem uz durvju palodās. Nodarbošanās ar abstraktajām zinātnēm un aro­diem viņiem ir kopīgas gan vīriešiem, gan arī sievietēm, un pastāv tikai viena atšķirība: pašus smagākos arodus un ārpilsētas darbus veic vīrieši šādi: aršana, sēšana, aug­ļu vākšana, kulšana un arī vīnogu novākšana. Taču aitu slaukšanai un siera siešanai parasti tiek norīkotas sievie­tes; gluži tāpat viņas iet turpat pie pilsētas robežām vākt zālaugus un strādāt dārzos. Bet uz sieviešu darbu tiek attiecināti tie darbi, ko veic sēdus vai stāvus: tā, piemē­ram, aušana, vērpšana, šūšana, matu un bārdas cirpšana, ārstniecības zāļu un dažāda veida apģērbu gatavošana. Tomēr galdnieku un kalēju darbos un ieroču izgatavo­šanā sievietes netiek izmantotas. Bet pie nodarbībām glezniecībā viņas tiek pielaistas, ja parāda tajā spējas. Turpretī kas attiecas uz mūziku, tad ar to nodarbojas vienīgi sievietes, tāpēc ka tā viņām iznāk tīkamāka, un bērni, tomēr taures un bungas viņi nespēlē. Viņas gatavo arī [ēdienu] un klāj galdu; taču apkalpošana pie galda ir zēnu un meiteņu pienākums līdz divdesmit gadu vecu­mam. Katrā aplī ir savas virtuves, noliktavas, trauku, pārtikas krājumu un dzērienu pieliekamie kambari. Lai pārraudzītu visu pienākumu izpildīšanu šajā jomā, nolikts cienījams sirmgalvis un sirmgalve, kuri izrīko apkal­pojošos un kuriem ir vara sist vai pavēlēt sist nolaidīgos un nepaklausīgos; vienlaikus viņi ievēro un apbalvo [tos] zēnus un meitenes, kuri labāk nekā pārējie izpilda atse­višķus pienākumus. Visa jaunatne pakalpo vecākajiem, kuriem pāri par četrdesmit gadiem. Un vakarā, dodoties gulēt, un no rīta priekšnieks un priekšniece sūta vienu no jaunajiem cilvēkiem pēc kārtas pakalpot katrā atsevišķā guļamistabā. Viens otram jaunie cilvēki pakalpo paši, un bēdas tiem, kuri izvairās!
Par ēdienreizēm. Galdus pie viņiem liek divās rin­dās ar sēdekļiem gar abām pusēm: vienā pusē sēd sievie­tes, bet otrā - vīrieši, un, tāpat kā klosteru ēdamistabās, tur nemēdz būt nekāda trokšņa. Maltītes laikā viens jaunietis no paaugstinājuma lasa dziedošā balsī skaidri un labskanīgi grāmatu, bet amatpersonas bieži risina pārrunu sakarā ar kādu ievērības cienīgu vietu izlasī­tajā. Un nudien patīkami skatīties, cik izveicīgi pakalpo viņiem tāda skaista jaunatne apjoztās drānās, un redzēt, kā tik daudz draugu, brāļu, dēlu, tēvu un māšu dzīvo kopā tādā cienīgumā, izskatīgumā un mīlestībā. Ikvie­nam pienākas sava salvete, māla bļoda, strebjamais, virums un ēdamais. Un ārstu pienākums ir pasūtīt pa­vāriem maltīti katrai dienai, ko gatavot sirmgalvjiem, ko jaunajiem un ko priekš slimniekiem. Amatpersonas saņem lielākās un labākās porcijas, un no savām porci­jām viņi vienmēr liek galdā kaut ko tiem bērniem, kuri no rīta parādījuši vairāk uzcītības lekcijās, zinātniskās sarunās un militārajās nodarbībās. Un tas tiek uzskatīts par vienu no pašiem lielākajiem pagodinājumiem. Bet pa svētku dienām viņi mīl arī dziedāt pie galda - dzied vai nu vairākbalsīgi, vai arī kāds viens pats kokles pavadī­jumā u. t. jpr. Un, tā kā visi vienlīdz lielā mērā piedalās mājsaimniecībā, tad nekad kaut kādā ziņā neizrādās ne­kāda trūkuma. Godājami padzīvojuši cilvēki pārrauga virtuvi un tos, kuri apkalpo ēdnīcā, un rūpīgi gādā par guļamvietu, telpu, trauku, apģērbu, darbnīcu un nolik­tavu tīrību.
Par apģērbu. Apģērbs viņiem ir balts apakškrekls, bet virs tā apģērbs, kas vienlaikus ir ij kamzolis, ij bikses, pašūts bez ielocēm, ar šķēlumiem no pleciem līdz apakšstilbiem un no nabas līdz sēžamvietai starp Ciskām. Šo šķēlumu vienā pusē stiepjas cilpiņas, bet otrā - pogas, uz kurām tās [ cilpiņas ] tiek uzāķētas. Bikšu galos ir saites pie pašām potītēm; tūliņ aiz tām nēsā viņi augstas gamašas, it kā zābakstulmus, ar sprādzēm un virs gamašām - kurpes. Un beidzot, kā mēs [ jau ] sacījām, viņi uzmet apmetni. Un tik saskanīgi un ērti apģērbs viņiem pieguļ, ka tad, kad nomet viņi apmetni, visa viņu figūra iezīmējas visos sīkumos. Viņi maina apģērbu četras reizes gadā - kad Saule nonāk Auna, Vēža, Svaru un Mežāža zīmē23; apģērba sadali atbilstoši nepieciešamības apstākļiem pārzina ārsti un atsevišķo apļu apģērbu glabātāji. Un apbrīnojami, cik daudz vi­ņiem vienlaikus ir visvisādu vajadzīgu tērpu, izturīgu un vieglu, skatoties pēc gadalaika. Viņi valkā baltas krasas apģērbu, un tas tiek mazgāts ik mēnesi ar sārmu vai ziepēm.
Apakšējās telpas aizņem darbnīcas, virtuves, pieliekainie kambari, noliktavas, ieroču noliktavas, ēdamistabas iin pirtis. Tomēr mazgājas viņi līdzās galeriju kolonnām, bet ūdens notek pa renēm, kas ved uz notekgrāvjiem. At­sevišķo apļu katrā laukumā ir savi fontāni, kuriem ūdens tiek piegādāts pa caurulēm no kalna dzīlēm, darbojoties vienīgi meistariski iekārtotam krānam. Viņiem ir ūdens gan avotā, gan arī ūdenstvertnēs, kuras piepildās ar lietus ūdeni, kas sakrājas uz jumtiem un notek pa akveduktiem ar smiltīm. Tāpat bieži viņi mazgā savu ķermeni pēc ārsta un priekšnieka norādījuma. Ar visiem arodiem nodar­bojas viņi apakšā, zem kolonādēm, bet ar abstraktajām zinātnēm - augšā uz balkoniem un galerijām, kur atro­das attiecīgas gleznas; bet dievnamā tiek apgūtas svētās zinātnes. Pie namu ieejām un uz apļu mūru dzeguļiem ir saules pulksteņi un pulksteņi ar zvaniem, un karogi, kas rada laiku un vēja virzienu.
PĀRZINIS. Pastāsti man par bērnu dzemdināšanu.
KUĢINIEKS.
Par bērnu dzemdināšanu un vecāku audzināša­nu. Neviena sieviete nevar stāties dzimumsakaros ar vī­rieti līdz deviņpadsmit gadu vecumam, bet vīrieši netiek nozīmēti pēcnācēju producēšanai pirms divdesmit viena [ dzīves ] gada vai pat vēlāk, ja viņiem ir vāja miesasbūve. Tiesa gan, dažam labam tiek atļauts arī pirms šā vecuma sasniegšanas savienoties ar sievietēm, bet vienīgi vai nu ar neauglīgām, vai arī grūtniecēm, lai nenovestu kādu līdz aizliegtām perversitātēm. Pavecie priekšnieki un priekšnieces gādā par saldkaislīgo un viegli uzbudināmo [ solāriju ] dzimumvajadzību apmierināšanu, uzzinot par tām vai nu pēc slepeniem viņu lūgumiem, vai arī novēro­jot viņus nodarbību laikā vingrotavā. Tomēr atļauja nāk no bērnu dzemdināšanas galvenā priekšnieka - pieredzē­juša ārsta, kurš pakļauts valdītājam Mīlestībai. Turpretī tiem, kurus pieķer sodomijā, izsaka rājienu un piespiež soda veidā divas dienas nēsāt kaklā pakārtas kurpes kā zīmi tam, ka viņi sagrozījuši dabisko kārtību, apgriezda­mi to ar kājām gaisā. Un vēlreizēja pārkāpuma gadīju­mā sods tiek palielināts līdz pat nāves sodam. Turpretī tie, kuri atturas no savienošanās līdz divdesmit vienam gadam, bet vēl jo vairāk - līdz divdesmit septiņiem ga­diem, bauda sevišķu cieņu un tiek cildināti sabiedriskajās sapulcēs. Kad beidzot visi, ij vīrieši, ij sievietes, nodar­bībās vingrotavā pēc seno spartiešu paražas izģērbjas, tad priekšnieki nosaka, kurš spējīgs un kurš slābans uz savienošanos un kādi vīrieši un sievietes pēc savas miesasbūves vairāk sader kopā; bet pēc tam, un tikai pēc rūpīgas nomazgāšanās, viņi tiek pielaisti pie dzimumsakariem katru trešo nakti. Labi noaugušas un skaistas sievietes savienojas tikai ar labi noaugušiem un spēcī­giem vīriešiem, pilnīgās - ar kalsnējiem, bet kalsnās - ar pilnīgajiem, lai viņi labi un lietderīgi līdzsvarotu viens otru. Vakarā ierodas zēni un sataisa viņiem guļasvietas, bet pēc tam viņus ved gulēt saskaņā ar priekšnieka un priekšnieces rīkojumu. Un savienošanos viņi sāk, tikai sagremojuši barību un noskaitījuši lūgšanu debesu Die­vam. Guļamistabās stāv apbrīnojami skaistas slavenu vīru statujas, ko sievietes vēro, un pēc tam, raudzīdamās pa logiem uz debesīm, lūdz Dievu, lai tas dāvātu viņām pienācīgus pēcnācējus. Viņas guļ atsevišķās istabās līdz pašai savienošanās stundai. Tad pieceļas priekšniece un aldara vaļā durvis no ārpuses. Stundu šo nosaka astro­logs un ārsts, kuri cenšas notrāpīt laiku, kad Venera n n Merkurs atrodas uz austrumiem no Saules labvēlīgā Namā, Jupitera labā aspektā, bet vienlīdz arī Saturna un Marsa [aspektā] vai arī ārpus to aspektiem. Sevišķi svarīgi tas ir Saulei un Mēnesim, kuri visbiežāk mēdz būt afeti. Viņi mīl Jaunavu horoskopā, taču rūpīgi sargājas no tā, lai stūrī nebūtu ļaunu planētu, tādēļ ka tās saindē kvadrātiskajā un pretējā aspektā visus stūrus, no kuriem atkarīga vitālā spēka sakne atbilstoši Visuma harmonijai tā kopumā un [ tā ] daļās. Viņi cenšas panākt ne tik daudz pavadonības, cik labos aspektus. Par pavadonību rūpējas viņi pie pilsētas pamatakmens likšanas un likuma iedibi­nāšanas, tomēr ar tādu noteikumu, lai turklāt neieņemtu noteicošo stāvokli nedz Marss, nedz arī Saturns, izņemot vienīgi to abu vislabvēlīgāko novietojumu. Viņi ņem vērā arī stāvzvaigžņu novietojumu.
Viņi uzskata par nepieļaujamu, ja [ nākamie ] vecāki mazāk nekā trīs dienas pirms savienošanās aptraipījuši sevi ar sēklu un izturējušies [ ne jau ] nepeļami, nav izlī­guši ar augstāko Dievu un nav uzticīgi viņam. Attiecībā uz tiem, kam ir dzimumsakari ar neauglīgajām vai ar grūtniecēm, vai ar nievājamām sievietēm prieka dēļ vai sakarā ar [ dzimumsakaru ] nepieciešamību veselībai, vai arī sava kaislīguma dēļ, - viņi šos noteikumus neievē­ro. Bet amatpersonas, kuras visas tajā pašā laikā ir arī priesteri, un tāpat arī skolotie pamācītāji var būt pro­ducētāji tikai tad, ja vairāku dienu laikā ievēro daudzus noteikumus, jo no pastiprinātām garīgajām nodarbībām kļūst slābanāki viņu vitālie spēki un viņu smadzenes neizlej [ šaltīm ] vīrestību, tāpēc ka viņi allaž par kaut ko prāto un tādēļ producē nīkulīgus pēcnācējus. Bet no tā viņi [ solāriji ] visvisādi pūlas izvairīties, un tāpēc tādus mācītos savieno ar možām, spriganām un skaistām sievietēm, turpretī skarbus, žiglus, nemiera pilnus un ne­gantus - ar pilnīgām un lēnīgas dabas sievietēm. Un viņi apgalvo, ka pilnīgu miesas būvi, kurai pateicoties attīstās tikumi, nevar sasniegt vingrināšanās ceļā, ka pēc dabas netikumīgie cilvēki strādā labi vienīgi aiz bailēm likuma priekšā vai Dieva priekšā, bet, ja nebūtu to, viņi paslepen vai atklāti grūstu postā valsti. Tāpēc visai galvenajai uz­manībai jābūt koncentrētai uz bērnu dzemdināšanu, un vajag augstu vērtēt producētāju dabiskās īpašības, nevis pūru un maldinošo dižciltīgumu.
Ja kāda sieviete nekļūst grūta no viena vīrieša, viņu savieno ar citu; ja arī tad viņa izrādās neauglīga, tad pār­iet vispārējā lietošanā, taču vairs nebauda tādu cieņu kā matrona nedz bērnu dzemdināšanas padomē, nedz diev­namā, nedz pie galda. Tas tiek darīts ar tādu mērķi, lai neviena pati nenovērstu grūtniecību saldkaislīguma dēļ. Turpretī tās, kuras kļūst grūtas, divu nedēļu laikā neno­darbojas ar fizisku darbu. Pēc tam viņas pāriet uz mierī­gām nodarbībām, lai spēcinātu augli un lai [nodrošinātu] tam barības pieplūdumu, un tad stiprina sevi, pamazītēm pāriedamas uz pastiprinātu darbu. Uzturu viņām tiek at­ļauts lietot tikai veselīgu, pēc ārstu priekšrakstiem. Kad viņas dzemdē, tad baro pašas un audzina jaundzimušos sievišķās kopīgās telpās; ar krūti baro viņas divus gadus un ilgāk - atkarībā no Fiziķa norādījuma. Izzīdītais maz­bērns tiek nodots priekšnieču aizgādībā, ja tā ir meitene, vai priekšnieku [ pārziņā ], ja tas ir zēns. Un tur kopā ar pārējiem bērniem viņi rotaļādamies mācās ābeci, aplūko gleznas, skraidelē, pastaigājas un cīkstas, no attēliem ie­pazīstas ar vēsturi un valodām. Apģērbj viņus skaistos raibos tērpos. Septītajā [dzīves] gadā viņi pāriet uz dabas zinātnēm, bet pēc tam arī uz pārējām [ zinātnēm ] - pēc priekšniecības ieskata - un tad uz arodiem. Mazāk spējīgie bērni dodas uz laukiem, taču daži no viņiem, kuri izradās sekmīgāki, tiek pieņemti atpakaļ pilsētā. Taču vairumā gadījumu, dzimuši zem viena un tā paša zvaig­zņu novietojuma, viena vecuma bērni ir līdzīgi gan pēc spējām, gan pēc dabas, gan arī pēc ārējā izskata, no kā valstī ceļas dižā saskaņa, ko balsta uzticīga savstarpīga mīlestība un palīdzība cits citam.
Par vārdu došanu. Vārdi viņiem tiek doti nevis nejauši, bet tos nosaka Metafiziķis atbilstoši ikviena savdabībām, kā tas bija ierasts pie senajiem romiešiem. Tā­pēc viens saucas "Skaistais", otrs - "Lieldegunis", tas -"Resnkājis", šis - "Nešpetnais", cits - "Kalsnais" utt. Bet, ja kāds izceļas ar savu meistarību vai kļūst slavens ar kaut kādu varoņdarbu karā vai mierlaika [ apstākļos ], tad vārdam tiek pievienots attiecīgais pavārds vai arī ap­zīmējums atbilstoši meistarībai, piemēram, "Lieliskais-Dižais Gleznotājs", "Zelta [..]", "Izcilais", "Izveicīgais", jebšu arī pēc varoņdarbiem, piemēram: "Drosminieks ar lielo degunu", "Viltnieks", "Dižais ( Visdižākais ) Uz­varētājs" vai arī pēc uzvarētā ienaidnieka vārda, līdzīgi šiem: "Āfrikas [..]", "Āzijas [..]", "Toskānas [..]" jeb, ja kāds uzvarējis Manfrēdu vai Tortēliju, tad arī tiek dēvēts: Kalsnais Manfrēdijs", "Tortēlijs" utt. Šos pavārdus dod augstākā valdīšana, un bieži [ to piešķiršanai ] nāk līdzi vaiņagu likšana atbilstoši varoņdarbam, meistarībai utt. mūzikas pavadījumā. Jo zeltu un sudrabu viņi cienī tikai kā materiālu, kas paredzēts traukiem vai visiem kopīga­jām rotām.
PĀRZINIS.
Par skaudību un godkāres iznīdēšanu. Saki, lū­dzu: bet vai viņu vidū nemēdz būt skaudības vai īgnuma [ starp ] tiem, kurus nav izraudzījuši par priekšniekiem vai arī kādam citam amatam, ko viņi centušies iemantot?
KUĢINIEKS. It nemaz. Neviens tak no viņiem necieš nekādu trū­kumu ne tikai nepieciešamā [ziņā], bet arī pat izpriecu [ ziņā ]. Uz bērnu dzemdināšanu viņi raugās kā uz reli­ģisku lietu, kas tiek virzīta valsts, nevis atsevišķu per­sonu [ labā ], turklāt nepieciešams pakļauties valdīšanai. Un to, ka mēs uzskatām par dabisku, ja cilvēkam ir sava sieva, māja un bērni, lai zinātu un audzinātu savus pēc­nācējus, viņi noraida, teikdami, ka bērnu dzemdināšana kalpo cilts saglabāšanai, kā teicis Svētais Toms, nevis atsevišķas personības saglabāšanai. Tātad pēcnācēju pro­ducēšanā ņem vērā valsts intereses, bet privātpersonu in­tereses - vienīgi tiktāl, ciktāl viņas [ šīs personas ] ir valsts daļas; un, tā kā privātpersonas lielākoties ij slikti producē pēcnācējus, ij slikti tos audzina - par postu valstij, tad svētais pienākums pārraudzīt to [producēšanu] kā valsts labklājības pirmpamatu tiek uzticēts amatpersonu gā­dībai, un garantēt tās drošību var tikai kopiena, nevis privātpersonas. Tāpēc producētājas un producētāji tiek izraudzīti paši labākie pēc savām dabiskajām īpašībām saskaņā ar filozofijas noteikumiem. Platons uzskata, ka šai izraudzīšanai jānotiek pēc izlozes, lai tie, kuriem ne­dod skaistas sievas, aiz skaudības un dusmām nesadumpotos pret valdīšanu, un domā, ka tos, kuri nav cienīgi apaugļot skaistākās [ sievietes ], valdīšanai vajag atjautīgi apmānīt lozēšanā tā, lai viņiem vienmēr tiktu piemērotās |sievietes], nevis tās, kuras viņi paši vēlas.
Kas dara sievietes skaistas. Taču Solārijiem nav vajadzības izmantot šādu viltību, lai ļoti neglītiem vīriešiem tiktu arī sievietes ļoti neglītas, jo viņu vidū neglītums nav sastopams, tāpēc ka sievietēm viņu nodarbību dēļ izveidojas ij veselīga sejas krāsa, ij ķermenis attīstās un viņas kļūst smuidras un mundras; bet skaistumu ciena pie viņiem smuidrumā, spriganumā un možumā. Tāpēc viņi sodītu ar nāves sodu to [sievieti], kura aiz vēlēšanās būt skaista sāktu smiņķēt ar sarkano smiņķi seju vai sāktu valkāt apavus ar augstiem papēžiem, lai šķistu garāka, vai garu tērpu, lai apslēptu savas smagnējās kājas. Taču ar visu savu vēlēša­nos neviena nevarētu tur to izdarīt: kas gan sāktu to visu viņai piegādāt? Un viņi apgalvo, ka pie mums visas šīs ie­gribi ir parādījušās sieviešu dīkdienības un bezdarbības dēļ, no ka viņām maitājas ādas krāsa, no kā viņas kļūst bālas un zaudē lokanību un smuidrumu, un tamdēļ viņām nākas krāsoties, nēsāt augstus papēžus un censties iemantot skaistumu nevis ar ķermeņa attīstīšanu, bet gan ar laisku pārsmalcinātību un tādā kārtā pagalam saārdīt ne tikai savu, bet arī savu pēcnācēju dabisko attīstību un veselību. Turklāt, ja kāds karsti iemīlas sievietē, tad iemīlējušies var ij sarunāties, ij jokoties, ij dāvināt viens otram vaiņagus no ziediem vai lapām, ij veltīt dzejoļus. Tomēr, ja tas var būt bīstami pēcnācējiem, savienošanās viņiem nekādā gadījumā netiek atļauta, izņemot tos gadījumus, ja sieviete ir uz grūtām kājām ( ko tieši gaida vīrietis ) vai arī viņa ir neauglīga. Taču mīlestība tomēr pie viņiem izpaužas drīzāk gan draudzībā, nevis karstā mīlas kārībā.
Mājas iedzīves priekšmeti un uzturs viņus maz intere­sē, tāpēc ka ikviens saņem visu, kas viņam vajadzīgs, bet tas viņus ieinteresē vienīgi tad, kad tie tiek izsniegti kā godpilns apbalvojums. Bet varoņiem un varonēm tiek iz­dalīti no valsts godību maltītes laikā parasti vai nu skaisti vaiņagi, vai gardi ēdieni, vai arī krāšņi tērpi.
Par apģērba krāsu. Kaut gan dienā un pilsētas ro­bežās visi viņi valkā baltu tērpu, taču naktī un ārpus pil­sētas viņi apvelk sarkanu tērpu - vai nu vilnas, vai zīda; turpretī melnā krāsa viņiem ir tikpat pretīga kā jebkuri netīrumi, tāpēc viņi ciest nevar japāņus par to sevišķo slieksmi uz melno krāsu.
Pret lepnību. Par pašu riebīgāko netikumu viņi uz­skata lepnību, un augstprātīga rīcība tiek vissīvāk nici­nāta. Tamdēļ neviens neuzskata par sevis pazemojošu pakalpošanu pie galda vai virtuvē, slimnieku kopšanu utt.
Vispārēja darba derīgums. Jebkuru darbu viņi dēvē par skološanos, turklāt sacīdami, ka vienlīdz godājami ir kājām staigāt, dibenam izkārnīties, bet acīm skatīties un mēlei runāt: nepieciešamības dēļ tak ij acis izdala asaras, ij mēle - siekalas, līdzīgi arī ar izkārnījumiem. Tāpēc ikviens, lai kādā darbā viņš būtu norīkots, izpilda to kā pašu cienī­jamāko. Vergu, kuri samaitā tikumus, viņiem nav; viņi pil­nā mērā apkalpo sevi paši un pat ar uzviju. Bet pie mums, ak vai, nav tā: Neapolē ir septiņdesmit tūkstoši iedzīvo­tāju, taču no viņiem strādā tikai kādi desmit vai piecpa­dsmit tūkstoši, noliesēdami un dabūdami galu no spēkiem nepiemērota un nepārtraukta darba diendienā. Un arī pā­rējie, dzīvodami dīkdienībā, beidzas nost no bezdarbības, skopulības, miesas kaitēm, netiklības, augļošanas utt. un daudzus no tautas sagandē un paved, turēdami tos pie se­vis pilnīgā atkarībā, zem nabadzības un zemošanās sloga un padarīdami [tos] par savas netiklības līdzdalībniekiem, ar ko tiek nodarīti zaudējumi sabiedriskajām klaušām un lietderīgu pienākumu izpildīšanai. Ar tīrumu apstrādāša­nu, karadienestu, mākslām un arodiem nodarbojas šā tā un tikai nedaudzi un ar ļoti lielu riebumu.
Bet Saules pilsētā, kur pienākumi, mākslas, pūles un darbisadalās starp visiem, ikvienam nākas strādāt ne sūrāk par četrām stundām dienā; pārējais laiks tiek pa­vadīts patīkamās nodarbībās ar zinātnēm, pārrunās, lasīšanā, stāstīšanā, rakstīšanā, pastaigās, garīgo un miesas spēju attīstīšanā, un tas viss tiek darīts līksmi. Netiek atļautas vienīgi kauliņu, akmentiņu, šaha un pārējās sē­došās spēles, bet spēlē tur bumbu, laptu, dzen stīpu, cīkstas, šauj mērķī no loka, arkebūzām, met šķēpus utt.
Viņi apgalvo, ka galēja nabadzība padara cilvēkus par neliešiem, viltīgiem, nešķīstiem, zagļiem, blēdīgiem, at­stumtiem, meļiem, viltus lieciniekiem utt., bet bagātī­ba - par augstprātīgiem, lepniem, nejēgām, nodevējiem, par tādiem, kas spriedelē par to, ko nezina, par krāp­niekiem, plātībniekiem, bezjūtīgiem, pāridarītājiem utt., Kamēr kopiena padara visus vienlaikus ij bagātus, ij tajā pašā laikā nabagus; bagātus - tāpēc, ka viņiem ir viss, nabagus - tāpēc, ka viņiem nav nekāda īpašuma, un tam­dēļ nevis viņi kalpo lietām, bet gan lietas kalpo viņiem. Un tāpēc viņi visvisādi daudzina dievbijīgos kristiešus un sevišķi cildina apustuļus.
PĀRZINIS.
Pārspriedumi par sievu kopību. Tas viss, pēc ma­nām domām, ir ļoti labs un svēts, bet, lūk, sieviešu kopība -tas ir grūts jautājums. Sv. Romas Klements, tiesa gan, saka, ka arī sievām saskaņā ar apustuļu priekšrakstiem jābūt kopīgām, un piekrīt Platonam un Sokrātam, kuri māca gluži tāpat, bet Glosa izprot šo sievu kopību attie­cībā uz viņu visiem kopīgo pakalpošanu, nevis [ attiecībā ] uz kopīgu gultu. Arī Tertulliāns domā vienādi ar Glosu, teikdams, ka pie pirmajiem kristiešiem viss bijis kopīgs, iz­ņemot sievas, kuras tomēr bijušas kopīgas pakalpošanā.
KUĢINIEKS. Pats gan es slikti to zinu. Taču es novēroju, ka Solāri­jiem sievas kopīgas ij pakalpošanā, ij attiecībā uz gultu, tak ne jau vienmēr un ne jau kā kustoņiem, kuri aplec pirmo patrāpījušos mātīti, bet gan vienīgi pēcnācēju pro­ducēšanas pienācīgās kārtības labad, kā es jau stāstīju. Tomēr domāju, ka šajā ziņā viņi varbūt arī kļūdās. Taču paši viņi min sev par apstiprinājumu Sokrāta, Katona, Platona un Sv. Klementa domas, kaut arī, kā tu saki, nepareizi saprastas. Stāsta, ka Svētais Augustīns visai atzinīgi vērtējis kopienu, nevis laulības gultas kopību, tāpēc ka tā esot Nikolaītu ķecerība. Taču mūsu Baznīca pieļāva privātīpašumu nevis lai sasniegtu lielāku labumu, bet gan lai izvairītos no lielāka ļaunuma. Tomēr iespē­jams, ka kaut kad šis paradums pie viņiem arī izzudīs, jo viņiem pakļautajās pilsētās kopīga ir vienīgi manta, bet nekādi ne sievas, kas dalās tikai kopīgajā pakalpošanā un nodarbībās pa arodiem. Taču Solāriji izskaidro šādu kār­tību ar pārējo cilvēku nepilnīgumu, [kas rodoties] sakarā ar mazu kompetenci filozofijā. Neraugoties uz to visu, viņi sūta iepazīt pārējo tautu paražas un allaž piesavina sev labākās no tām. Bet, pateicoties iemaņām, sievietes pieradinās arī pie militārajām un pārējām nodarbībām. Tātad uz manis paša [ veiktās ] viņu vērošanas pamata es pievienojos Platonam, bet Kaijetas un jo īpaši Aristoteļa argumenti man nav pārliecinoši.
Bet, lūk, kas pie viņiem ir lielisks un atdarināšanas cie­nīgs: nekāda miesas vaina nepiespiež viņus [ nodoties ] bez­darbībai, izņemot sirmu vecumu, un arī tad tiek aicināti viņi uz apspriedēm: klibie pilda sardzes dienestu, tāpēc ka viņiem ir redze; aklie kārš ar rokām vilnu, plucina dūnas gultas maisiem un spilveniem; tie, kuriem nav nedz acu, nedz roku, kalpo valstij ar savu dzirdi, balsi utt. Beidzot, ja kādam ir tikai viens kaut kāds loceklis, tad viņš strādā ar tā palīdzību kaut vai laukos, saņem labu uzturēšanu un kalpo par okšķeri, ziņojot valstij par visu, ko dabūjis dzirdēt.
PĀRZINIS.
Par kara lietām. Tagad pastāsti, lūdzu, par kara lie­tām, bet pēc tam par viņu mākslām un arodiem un par viņu reliģiju.
KUĢINIEKS. Valdītājam Varenībai ir padoti: uzkabes priekšnieks, artilērijas, kavalērijas un infantērijas priekšnieki, kara inženieri, stratēģi utt., kuriem savukārt ir daudz viņiem padotu priekšnieku un kara meistaru. Turklāt viņš pārzi­na atlētus, kuri māca visiem kara vingrinājumus un kuri, būdami brieduma gados, ir pieredzējuši vadītāji un māca rīkoties ar ieročiem zēnus40, kas sasnieguši divpadsmit gadu vecumu un jau pirms tam pieradinājušies pie ākstī­šanās, skriešanas, akmeņu mešanas utt. zemāko pamācī­tāju vadībā; turpretī tagad sāk viņi mācīties, kā cīnīties pret ienaidniekiem, zirgiem un ziloņiem, [ mācās ] rīkoties ar zobenu, šķēpu, bultām un lingu, jāt, uzbrukt, atkāpties, saglabāt kaujas ierindu, palīdzēt cīņu biedriem, aizsteig­ties priekšā ienaidnieku uzbrukumam un uzveikt tos. Arī sievietes apgūst visus šos paņēmienus savu priekšnieku un priekšnieču vadībā, lai vajadzības gadījumā palīdzētu vīriešiem pilsētas aizstāvēšanā un apsargātu tās mūrus negaidīta uzbrukuma un triecienuzbrukuma laikā pēc viņu cildināto spartiešu un amazoņu parauga.
Tamdēļ viņas lieliski prot šaut ar arkebūzām, liet svina lodes, sviest akmeņus no šaujamlūkām, atsist uzbruku­mu un atradinās no jebkādām bailēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka gļēvulības izrādīšana tiek nežēlīgi sodīta. No nāves viņi pilnīgi nebaidās, jo tic dvēseles nemirstībai un uzska­ta, ka dvēseles, izejot no miesas, pievienojas labajiem vai ļaunajiem gariem - atbilstoši savai uzvedībai šīs pasaules dzīves laikā. Un, kaut gan viņi piebiedrojas brahmaņiemun pitagoriešiem, taču viņi neatzīst dvēseļu ceļošanu, iz­ņemot vienīgi atsevišķus gadījumus pēc Dieva gribas. Un viņi bez žēlastības vajā valsts un reliģijas ienaidniekus kā tādus, kas nav cienīgi, ka viņus tur par cilvēkiem.
Ik pēc diviem mēnešiem viņi rīko karaspēkam skati, bet ik dienas izdara kara apmācības vai nu klajā laukā -apmācot kavalēriju -, vai arī pašā pilsētā. Sajās nodarbī­bās ietilpst arī lekcijas par kara lietām un Mozus, Jēzus Nāvina, Dāvida, Makabeju, Cēzara, Aleksandra, Skīpiona, Hannibala utt. vēsturu lasījumi, bet pēc tam katrs izsakās par to, kurš, pēc viņa domām, rīkojies labi, kurš slikti, kurš lietderīgi, kurš cienījami, un pēcāk visus šos jautājumus atrisina pamācītāji.
PĀRZINIS. Bet ar ko tad viņi karo un kamdēļ, reiz viņi ir tik lai­mīgi?
KUĢINIEKS. Ta, ja jau viņiem arī nekad nebūtu nācies karot, viņi, vienalga, turpinātu nodarboties ar kara lietām un medībām, lai nekļūtu izlutuši un netiktu pēkšņi pārsteigti dažnedažādu nejaušību dēļ. Turklāt uz tās pašas salas ir vēl četras valstis, kas spēcīgi apskauž viņu labklājību, tāpēc ka turienes iedzīvotāji cenšas dzīvot pēc Solāriju ieražām un ieskata par labāku būt zem viņu varas nekā zem savu pašu valdnieku varas. Tamdēļ bieži sākas karš ar Solārijiem, aizbildinoties ar to, ka viņi sagrābuši pierobežas īpašumus un dzīvo nešķīsti, nepielūgdami elkus un nevadīdamies pēc pagānu un seno brahmaņu māņticībām. Uzbrūk viņiem indieši, kuru padotie viņi bija agrāk, un taprobāņi, no kuriem iesākumā viņi bija atkarīgi.
Par karošanas veidu. Neraugoties uz to visu, par uzvarētājiem vienmēr kļūst Solāriji. Kolīdz viņi tiek pakļauti varmācībai, aizvainojumiem, laupīšanai vai arī kad tiek nomākti viņu sabiedrotie, vai viņus aicina palīgā pārējās pilsētas, kas atrodas zem tirānijas jūga, - viņi bez kavēšanās sapulcējas uz Padomi. Te vispirmām kārtām viņi, ceļos metušies, lūdz Dievu iedvest viņiem vislabāko lēmumu, tad pārspriež lietas apstākļus, pēc tam jau tiek pieteikts karš. Tūdaļ sāpošas priesteris, kuru sauc par lietas vedēju; viņš pieprasa no ienaidniekiem kompensāciju par nolaupīto vai sabiedroto nomākšanas izbeigšanu, vai tirānijas gāšanu. Atteikuma gadījumā viņš piesaka karu, aicinādams sodošo Dievu Cebaotu pazudināt tos, kuri stāv par netaisnu lietu. Ja ienaidnieki vilcinās atbildēt, priesteris dod viņiem laiku pārdomām: valdniekam - stundu, bet republikai - trīs stundas, lai izvairītos no kaut kādas piemānīšanas iespējas. Un tā sākas karš pret dabisko tiesību un reliģijas pārkāpējiem.
Visus ar kara pieteikšanu saistītos rīkojumus dod Varenības vietnieks. Turpretī Varenība, līdzīgi Romas diktatoram, pārvalda visu pēc saviem ieskatiem un gribas, lai izvairītos no briesmām nokavēties, sevišķi svarīgos gadījumos apspriežas ar ☼, Gudrību un Mīlestību. Bet pirms tam Lielajā Padomē kara cēloņus un karagājiena likumību izklāsta Sludinātājs. Šajā Padomē ietilpst visi, sākot ar divdesmit gadu vecumu sasniegušajiem un vecā­ki. Un tādā veidā tiek doti visi nepieciešamie rīkojumi.
Jāpatur prātā, ka pie viņiem ieroču palātās ir dažāda veida ieroči, ko viņi allaž lieto vingrinājumos paraugkaujās. Atsevišķo apļu ārējie mūri papilnam apgādāti ar bombardām, pie kurām atrodas gatavībā apkalpe. Ir pie vi­ņiem arī citi tāda paša veida kara metamie ieroči, saucami par lielgabaliem, kas tiek pārvesti uz kaujas lauku ar orēm, bet pārējā uzkabe un kara materiāli tiek pārvadāti uz mūļiem, ēzeļiem un ar ratiem.
Izvietojušies nometnes veidā klajā laukā, viņi novieto vidū vezumus, metamos ieročus, ratus, kāpnes un mašīnas. Cīnās viņi ilgi un sīvi, bet pēc tam visi atiet pie saviem karogiem. Ienaidnieki ļaujas šim apmānam, do­mādami, ka viņi atkāpjas un gatavi glābties bēgot, un me­tas viņiem pakaļ, taču Solāriji, sadalījušies divos flangos un pulkos, sanāk ar jauniem spēkiem un, pavēlējuši ar­tilērijai sākt apšaudi ar nokaitētām lielgaballodēm, atkal metas kaujā pret apmulsušo ienaidnieku. Ķeras viņi arī pie daudziem citiem līdzīgiem paņēmieniem. Ar savām kara viltībām un mašīnām viņi pārspēj visus mirstīgos. Nometni viņi ierīko pēc romiešu parauga: uzstāda teltis un aprok apkārt grāvi un valni ar pārsteidzošu ātrumu. Visvisādos darbus, mašīnas un metamos ieročus pārzina īpaši priekšnieki, bet ar kapli un cirvi prot rīkoties visi karavīri. Pieci, astoņi vai desmit komandieri, kuri piere­dzējuši kara ierindas un kara viltību lietās, sastāda kara padomi un dod rīkojumus savām vienībām saskaņā ar jau laikus izstrādāto plānu. Pie viņiem pieņemts ņemt līdzi arī apbruņotu zēnu vienību jāšus uz zirgiem, lai viņi pieradinātos pie kara un pierastu kā vilcēni un lauvēni pie asinsizliešanas; bet briesmu gadījumā viņi patveras drošā vietā kopā ar daudzām apbruņotām sievietēm. Bet pēc kaujas šīs sievietes un zēni aprūpē karavīrus, pārsien viņiem brūces, pakalpo viņiem un uzmundrina ar glāstiem un vārdiem. Un jau tas vien iedarbojas apbrīnojami: ka­ravīri, lai pierādītu savu drošsirdību sievām un bērniem, dodas uz pārgalvīgiem varoņdarbiem, un mīlestība pada­ra viņus par uzvarētājiem. Tas, kurš triecienuzbrukuma laikā pirmais uzkāpj uz ienaidnieka mūriem, saņem pēc kaujas, sieviešu un bērnu kareivīgo saucienu pavadīts, vaiņagu no zāles; savu cīņu biedru izpestījušais dabū pilsoņa vaiņagu no ozollapām; tirānu nogalinājušais ziedo viņa bruņas un ieročus dievnamam, bet pats saņem no ☼ pavārdu, kas atbilst viņa varoņdarbam. Starp viņiem tiek sadalīti arī citi vaiņagi.
Ikviens jātnieks ir bruņots ar pīķi un divām pie seglu segas piekārtām pistolēm, kuras ir stipra rūdījuma, stob­ra galā sašaurinās un tamdēļ caur sit visvisādas dzelzs bruņas; turklāt nēsā viņi zobenu un kinžalu. Bet citi -smagi bruņotie jātnieki - apbruņoti ar dzelzs kaujas vāli, ar ko, ja nav iespējams caursist ienaidnieka dzelzs bruņas nedz ar zobenu, nedz ar pistoli, uzbrūk viņi tam kā Ahillejs Kiknam, sit un nogāž to gar zemi. No kaujas vāles nokarājas divas ķēdes sešu sprīžu garumā ar dzelzs bumbām galā; vēzējot kaujas vāli, tās apvijas ap ienaid­nieka kaklu, pievelk viņu, sviež zemē un valsta.
Noslēpums, kā vadīt zirgu, izmantojot kājas.Bet tādēļ, lai varētu izmanīgāk rīkoties ar šo kaujas vāli, viņi pievelk zirga pavadas nevis ar rokām, bet gan ar kājām: pavadas krustojas uz seglu segas un galos tiek piestiprinātas ar sprādzēm pie kāpšļiem, nevis pie kājām; kāpšļiem no ārpuses ir dzelzs lode, bet iekšpusē trīsstū­ris, kas pagriežas no kājas pamīšus uzspiediena un groza bumbas, kas ar sprādzēm piestiprinātas pie kāpšļu siks­nām; tādā veidā viņi pievelk un atlaiž pavadu ar apbrīno­jamu ātrumu, ar labo kāju pagriezdami zirgu pa kreisi, bet ar kreiso - pa labi. Šis noslēpums nav zināms pat ta­tāriem: lai gan viņi arī pievelk pavadas ar kāju palīdzību, tak neprot tās virzīt, pievilkt un atlaist ar kāpšļu bloka starpniecību.
Kauju ievada vieglā kavalērija, šaudama no arkebūzām, pēc tam kauju sāk šķēpnešu falangas, aiz viņiem lingotāji, kuri tiek vērtēti ļoti augstu un kuri cīnās, pārskriedami kā diegi pa audekla metiem: viens - izskriedams, pārē­jie - pamīšus atiedami atpakaļ. Turklāt karaspēku atbal­sta ar gariem šķēpiem bruņotu karavīru vienības. Kauja beidzas ar zobenu cīņu.
Pēc kara pabeigšanas tiek svētīti militārie triumfi pēc romiešu paražas un pat vēl svinīgāk, notiek pateicības dievkalpojumi Dievam, un šeit, dievnamā, nostājas priekšā karavadonis, bet dzejnieks vai vēsturnieks, kas bijis kopā pēc viņu ieražas karagājienā, vēstī par panākumiem un neveiksmēm. Un augstākais valdītājs uzliek karavadonim lauru vaiņagu, bet drošsirdīgiem karavīriem izdala goda balvas un uz dažām dienām atbrīvo viņus no sabiedrisko darbu pildīšanas. Taču pēdējo velti viņi nemīl, jo nav pie­raduši būt bezdarbīgi, un tāpēc palīdz saviem draugiem. Turpretim savas vainas dēļ uzvarētie vai uzvaras iespēju garām aizlaidušie tiek sagaidīti ar negodu, un pirmais, kurš meties bēgt, var izglābties no nāvessoda vienīgi tajā gadījumā, kad par to, lai viņam saglabātu dzīvību, aiz­bilst viss karaspēks un atsevišķi karavīri uzņemas daļu no viņa soda. Taču šāda saudzība tiek izmantota reti un vienīgi tad, ja ir vairāki vainu mīkstinoši apstākļi. īstajā laikā sabiedrotajam vai draugam palīdzību nesniegušais tiek nopērts ar rīkstēm; pavēles neizpildījušais tiek ie­mests grāvī, lai meža zvēri viņu saplosītu; turklāt viņam tiek izsniegta runga, un, ja viņš pievārē viņu apstājušos lauvas un lāčus, kas gandrīz vai ir neiespējami, tad tiek apžēlots.
Visa pakļauto vai labprātīgi padevušos pilsētu manta tūliņ pāriet kopienas īpašumā. Pilsētas saņem garnizonu un amatpersonas no Solārijiem un pamazām pieradinās pie Saules pilsētas, to kopīgās galvaspilsētas, paražām, kurp sūta mācīties savus bērnus, tamdēļ neiedzīvojoties nekādos izdevumos.
Man būtu grūti pastāstīt vēl par izlūkiem, par viņu priekšnieku, par sardzi un visu kārtību un citiem iedibinājumiem pašā pilsētā un aiz tās robežām - to visu tu vari iztēloties pats. Tā kā ikviena amats tiek noteikts jau bērnībā saskaņā ar viņa dzimšanas brīdī novēroto zvaigžņu stāvokli un savstarpīgo izvietojumu, tad sakarā ar to visi, strādādami katrs atbilstoši savām dabiskajām nosliecēm, izpilda savus pienākumus, kā nākas, un ar labpatiku, tāpēc ka ikvienam tie ir dabiski. Tas vienlīdz attiecas gan uz kara lietām, gan arī uz visvisāda veida pārējām nodarbībām.
Pilsētu dienu un nakti apsargā sardze, kas stāv pie četriem tās vārtiem un uz septītā apļa ārējiem nocietinā­jumiem, uz bastioniem, torņiem un uz iekšējiem vaļņiem. Dienā sardzes dienestu pilda sievietes, bet naktī - vīrie­ši. Tas tiek darīts tamdēļ, lai neiesūnotu bezdarbībā un vienmēr būtu gatavi jebkādam gadījumam. Sargi mainās, tāpat kā pie mums, ik pēc trim stundām. Rieta stundā sardze tiek izvadīta timpāna un mūzikas skaņu pavadī­jumā.
Viņi nodarbojas ar medībām kā ar kara imitēšanu, kā arī ar kājinieku un zirdzinieku spēlēm uz dažiem lauku­miem svinību laikā, un pēc tam spēlē mūziku utt. Viņi labprāt piedod vainu un aizskārumus saviem ienaidnie­kiem un, uzvarējuši tos, sniedz viņiem labdarījumus. Ja nolemts sagraut pretinieka mūrus vai izpildīt nāvessodu kādam no pretiniekiem, tad tas tiek izdarīts pašā uzvaras dienā pār ienaidniekiem, un pēc tam viņi nemitīgi sniedz tiem labdarījumus, teikdami, ka kara mērķis ir nevis uz­varēto iznīcināšana, bet gan to pilnveidošana.
Ja starp viņiem izceļas ķilda par kādu apvainojumu vai cita kaut kāda iemesla dēļ ( bet strīdas viņi viens ar otru gandrīz vai vienīgi goda jautājumos ), tad valdītājs un viņam padotais priekšnieks soda vainīgo slepeni, ja apvai­nots ar rīcību pirmo dusmu kaismē, turpretī, ja apvainots vārdiem, tad izspriešana tiek atlikta līdz kaujai, tāpēc ka viņi saka, ka dusmas vajag izgāzt uz ienaidniekiem; un tas, kurš vairāk izceļas karā, arī tiek uzskatīts par lietas vinnētāju un patiesības atjaunotāju, bet viņa pretinieks ar to apmierinās. Sodi tiek piespriesti pēc taisnīguma [ principiem ] un atbilstoši pārkāpumam, bet divkaujas netiek pieļautas: tas, kurš vēlas pierādīt savu taisnību, lai pierāda to karā.
PĀRZINIS. Tas pelna visvisādu uzmanību, lai izsargātos no atse­višķu partiju attīstības tēvzemei par postu un lai likvidē­tu brāļu karus, kuru rezultātā bieži vien parādās tirāni, kā tas redzams no Romas un Atēnu piemēra. Bet tagad, lūdzu tevi, pastāsti par viņu darbiem!
KUĢINIEKS.
Par darbiem. Tu, šķiet, jau dzirdēji, ka viņi visi pieda­lās kara lietās, zemkopībā un lopkopībā: zināt to pieklājas ikvienam, tāpēc ka šīs nodarbības tiek ieskatītas pie vi­ņiem par pašām cienījamākām. Bet tas, kurš zina lielāku skaitu mākslu un arodu, bauda arī lielāku goda parādīša­nu; nodarboties ar to vai citu arodu tiek iekārtoti tie, kuri izrādās tam visspējīgākie. Paši grūtākie arodi, piemēram, kalēju vai celtnieku u.t.jpr., tiek uzskatīti pie viņiem arī par pašiem cildināmākiem, un neviens neizvairās no nodarbošanās ar tiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka sliecība uz tiem kļūst redzama kopš dzimšanas, bet sakarā ar tādu darbu kārtību ikviens nodarbojas nevis ar viņam kaitīgu darbu, bet gan, gluži otrādi, ar viņa spēkus attīstošu [ dar­bu ]. Ar vieglākiem arodiem nodarbojas sievietes. Visiem jāprot peldēt, un tamdēļ pie viņiem ierīkoti ūdens baseini kā aiz pilsētas mūriem, tā arī to iekšpusē ap fontāniem. Tirdzniecība pie viņiem nav parasta [lieta], kaut gan viņi gan zina naudas vērtību, gan arī kaļ naudu saviem sūt­ņiem un izlūkiem. No dažādām zemēm pie viņiem ierodas pilsētā tirgotāji, lai iepirktu tās mantas, kas pilsētai nav vajadzīgas, taču Solāriji atsakās pārdot tās par naudu, bet ņem apmaiņā pēc atbilstoša izcenojuma sev trūkstošās preces, kuras bieži iegādājas arī par naudu. Un Solāriju bērni uzjautrinās, skatīdamies, kādu daudzumu preču atdod viņiem tirgotāji par niecīgu maksu; bet sirmgalvji nesmejas par to, jo baidās no tikumu samaitāšanas pil­sētā, [ko izdarīs] vergi un ārzemnieki. Tāpēc tirgošanās notiek pie pilsētas vārtiem, bet vergus, kuri iegūti karā, viņi vai nu pārdod, vai arī izmanto tiklab grāvju rakšanā, kā arī citos smagos darbos ārpus pilsētas.
Par tīrumu apsargāšanu. Tīrumu apsargāšanai allaž dodas četras karavīru nodaļas kopā ar strādniekiem. Viņi iet pa četriem vārtiem, no kuriem iet četri ar ķieģeļiem bruģēti ceļi līdz pašai jūrai ārzemnieku [preču] pārvadā­jumu un pārvietošanās parocīguma labad.
Par viesmīlību. Ārzemniekus viņi uzņem laipni un devīgi un trīs dienas uztur viņus uz sabiedrības rēķina. Vispirmām kārtām apmazgā viņiem kājas, pēcāk parāda pilsētu un izskaidro tās iekārtojumu, viņiem atļauj ap­meklēt Padomi un sabiedrisko maltīti. Pakalpošanai un ārzemju viesu apsargāšanai tiek norīkoti īpaši cilvēki. Turpretī, ja atrodas gribētāji, kuri vēlas kļūt par Saules pilsētas pilsoņiem, tad viņus pakļauj mēnesi ilgai pārbau­dei ārpus pilsētas, bet pēc tam vienu mēnesi pašā pilsē­tā. Pēc tam pieņem atbilstošu lēmumu un viņus uzņem, ievērojot noteiktas ceremonijas, zvērestu utt.
Par zemkopību. Zemkopībai tiek veltīta vienreizīga uzmanība: nav neviena sprīža zemes, kas nenestu augļus. Viņi ņem vērā vējus un labvēlīgas zvaigznes un, atstājuši pilsētā tikai dažus [Solārijus], iziet visi bruņojušies uz tīrumiem - art, sēt, aprušināt, ravēt, pļaut, novākt labī­bu un vīnogas; viņi iet ar taurēm, timpāniem, karogiem un izpilda, kā nākas, visus darbus pašā niecīgākajā stun­du skaitā. Viņi lieto ar burām apgādātus ratus, kuri var virzīties arī pret vēju, bet, kad nav vēja, tad sakarā ar brīnum meistariski ierīkotu riteņu pārvadu vezumu velk tikai viens kustonis. Lielisks skats! Pa to starpu bruņo­ti tīrumu sargi izdara apgaitas, allaž nomainīdami cits citu. Zemi viņi nemēslo nedz ar kūtsmēsliem, nedz ar dūņām, ieskatīdami, ka no tā sāk pūt sēklas un, lieto­jot tās uzturā, novājinās miesa un saīsinās mūžs, tāpat kā sievietes izskaistinātas, nevis skaistas savas darbības dēļ, producē nīkulīgus pēcnācējus. Tieši tamdēļ zemi viņi neizskaistina, bet rūpīgi to apstrādā, turklāt lietodami slepenus līdzekļus, kuri pasteidzina asnus, palielina ražu un aizsargā sēklas. Šajā sakarībā viņiem ir grāmata, ku­ras nosaukums ir "Georgika". Vajadzīgā zemes daļa tiek uzarta, bet pārējā tiek izmantota lopu ganīšanai.
Par lopkopību. Zirgu, liellopu un sīklopu, suņu un visvisāda veida mājdzīvnieku un piejaucēto dzīvnieku vai­rošanas un audzēšanas cildenā māksla tiek vērtēta pie vi­ņiem tikpat augstu, cik jau Ābrama laikos. Aplecināšanā viņi rūpējas, lai dzīvnieki varētu dot vislabāko pieaugu­mu, un izdara aplecināšanu sugas buļļu, zirgu, aitu utt. attēlu priekšā. Vaislas ērzeļus viņi nelaiž klāt ķēvēm ganī­bās, bet aplecina tās lauka staļļu pagalmā attiecīgā laikā, raugoties, lai horoskopā atrastos Strēlnieks, Marsa un Jupitera labvēlīgā aspektā. Buļļiem viņi uzmana Vērša stāvokli, aitām - Auna stāvokli utt. saskaņā ar zinātnes norādījumiem. Viņiem ir arī vistu ( Plejādu aizgādībā ), pīļu un zosu ganāmpulki, kurus ar lielu labpatiku gana sievietes pilsētas tuvumā, kur atrodas putnu kūtis un kur tiek gatavots siers, sviests un pārējie piena produkti. Viņi nobaro arī ļoti daudz kapaunu un šķirnes putnu utt. Kā vadonis šajā jomā viņiem noder grāmata, kuras nosau­kums ir "Bukolika."
Visa kā viņiem atliku likām, tāpēc ka ikviens cenšas būt pirmais savā darbā, kurš ij pamazs, ij auglīgs, bet paši viņi ļoti spējīgi. Tas, kurš atrodas priekšgalā pārējiem kaut kādā - līdzīgā nosauktajām - nodarbībā, tiek dēvēts pie vi­ņiem par cēzaru, un viņi teic, ka šis nosaukums raksturīgs taisni tādiem cilvēkiem, nevis neprašām. Apbrīnas vērts ir tas, kā visi - gan sievietes, gan vīrieši - cienīgi soļo pa nodaļām un visā paklausa savam cēzaram, neparādīdami turklāt (līdzīgi mums) nekādu neapmierinātību, jo ieskata cēzaru par tēvu vai par vecāko brāli. Ir pie viņiem ij birzta­las, ij meži, kur viņi bieži vien medī meža zvērus.
Par jūrlietām. Jūrlietas pie viņiem ir lielā godā. Vi­ņiem ir sevišķi kuģi un galeras, kas brauc pa jūru bez airu un vēja palīdzības ar apbrīnojami iekārtota mehā­nisma starpniecību; taču ir arī tādi, kas virzās ar vēja un airu starpniecību. Viņi lieliski pārzina zvaigznes un jūras paisumus un bēgumus. Jūras braucienā viņi dodas, lai iepazītu dažādās tautas, zemes un priekšmetus. Paši viņi nevienam nenodara varas darbus, taču arī attiecībā pret sevi to necieš un uzsāk kauju vienīgi tad, ja viņiem uzbrūk. Viņi apgalvo, ka visa pasaule nonāks pie tā, ka dzīvos saskaņā ar viņu paražām, un tāpēc allaž cenšas izdibināt, vai kaut kur nav tādas tautas, kura dzīvotu vēl cildināmāku un godājamāku dzīvi. Viņi atrodas savienī­bā ar ķīniešiem un ar daudzām tautām uz salām un ciet­zemes: ar Siāmu, Kaukakīnu, Kalikutu - no kurienes vien tik var iegūt kaut kādas ziņas. Sauszemes un jūras kaujās viņi pielieto mākslīgās ugunis un daudzas citas slepenas kara viltības, kuru dēļ bezmaz vai allaž izrādās par uzvarētājiem.
PĀRZINIS. Tagad būtu interesanti izdzirdēt, ko viņi ēd un dzer, kā paiet viņu mūžs un kāds ir tā garums.
KUĢINIEKS.
Par visas republikas un tās daļu dzīvi un uzturu. Viņi uzskata, ka vispirmām kārtām jārūpējas par visa ve­selā dzīvi, bet pēc tam tik par tā daļu [dzīvi]. Tāpēc, kad viņi cēla savu pilsētu, viņi izdibināja noteiktās zīmes četros pasaules stūros. Horoskopā bija Jupiters uz aus­trumiem no Saules Lauvas zvaigznājā, Merkurs un Ve­nera - tuvumā Vēzī, tā ka izveidojas kopsakarība; Marss bija Strēlniekā, piektajā Namā, ar laimīgu aspektu pa­stiprinādams afetus un horoskopu; Mēness atradās Vērsī labvēlīgā aspektā pret Merkuru un Veneru un tajā pašā laikā nebojāja kvadrātiskajā aspektā Sauli; Saturns strau­ji devās ceturtajā Namā, nepavisam tomēr nekaitēdams Saulei un Mēnesim, bet sekmēdams pamatu stingrumu; Fortūna ar Algolu bija desmitajā Namā, kas, pēc Solāriju domām, solīja hegemoniju, stiprumu un diženumu. Un arī Merkurs, būdams labā Jaunavas aspektā un Mēness apspīdēts atrazdamies apsīdā, nevar būt draudīgs; bet, reiz jau tas priekpilns, tad viņu zinātne nemājo niecīgu­mā; par to, lai [Merkuru] gaidītu Jaunavā un konjunkci­jā, viņi maz raizējas. Viņi rēķinās ar atsevišķu zvaigžņu stāvokli, to ietekmi uz vitālajiem spēkiem un ilgu mūžu un pie ieņemšanas, kā jau bja norādīts.
Par uzturu. Uzturā viņi lieto gaļu, sviestu, medu, sie­ru, dateles un dažādus dārzeņus. No sākuma viņi bija pret kustoņu kaušanu, tāpēc ka tā viņiem šķita nežēlīga, taču pēcāk, izsprieduši, ka vienlīdz nežēlīgi ir nokaut au­gus, kas arī apveltīti ar maņām, un ka tad viņiem nāktos nomirt badā, viņi aptvēra, ka zemākās radības ir radītas priekš augstākajām, un tamdēļ tagad lieto visvisādu ba­rību. Tomēr vaislas dzīvniekus, kā, piemēram, govis un zirgus, viņi kauj nelabprāt. Viņi rūpīgi izšķir derīgo un kaitīgo barību un ēd atbilstoši medicīnas prasībām. Uz­turs nepārtraukti mainās trīs reizes: pirmajā dienā viņi ēd gaļu, otrajā - zivis, trešajā - dārzeņus, bet pēc tam atgriežas atkal pie gaļas, lai neapgrūtinātu sevi un arī ne­novārgtu. Sirmgalvji lieto viegli sagremojamu barību un ēd trīs reizes dienā un maz; kopiena ēd divas reizes dienā, bet bērni - četras reizes saskaņā ar Fiziķa priekšrakstu. Viņi dzīvo pa lielākai daļai līdz simt gadiem, bet daži arī līdz diviem simtiem.
Par dzeršanu. Dzer viņi ārkārtīgi mēreni. Jaunekļiem netiek atļauts dzert vīnu līdz pat deviņpadsmit gadiem, izņemot tos gadījumus, kad tas nepieciešams veselības stāvokļa dēļ. Pēc šā vecuma sasniegšanas viņi dzer ar ūdeni atšķaidītu vīnu tāpat kā sievietes. Sirmgalvji pāri piecdesmit gadiem pa lielākai daļai ūdeni nelej klāt.
Uzturu viņi lieto attiecīgajā gadalaikā pašu veselīgāko un vispār pēc Galvenā Ārsta priekšraksta, kurš pārrauga to. Nekas no tā, ko radījis Dievs, netiek uzskatīts par kai­tīgu, ja vien tas netiek lietots nesātīgā daudzumā. Tamdēļ vasarā viņi ēd augļus, jo tie vasaras tveicē un sausumā ir valgani, sulīgi un atspirdzinoši; ziemā viņi lieto kaltētu barību, bet rudenī ēd vīnogas, jo Dievs tās radījis pret melanholiju un grūtsirdību.
Pie viņiem plaši tiek lietotas smaržvielas. Piecēlušies no rīta, viņi visi izsukā matus un mazgā seju un rokas ar aukstu ūdeni; pēc tam viņi vai nu zelē, vai berzē rokās piparmētras, pētersīļus vai dilles, bet vecākie berzē vīra­ku. Pēc tam, pagriezušies uz austrumiem, viņi noskaita īsu lūgšanu, visai līdzīgu tai, ko mums iemācījis Jēzus. Pēc tam vieni iet pakalpot sirmgalvjiem, otri - dziedāt korī, trešie - pildīt valstiskus pienākumus; vēlāk dodas uz pirmajām lekcijām, tad iet uz dievnamu, pēc tam no­darbojas ar fiziskajiem vingrinājumiem, pēcāk mazliet atpūšas un visupēc brokasto.
Par Solāriju slimībām un to ārstēšanu. Pie vi­ņiem nemēdz būt nedz podagras, nedz hiragras, nedz ka­taru, nedz išiasa, nedz koliku, nedz vēdera uzpūšanās, nedz bezdeļu, jo visas šīs slimības ceļas no iztecēšanas un vēdera uzpūšanās, bet viņi ar miesas vingrinājumiem iz­kliedē kuru katru valgumu un bezdeļus. Tamdēļ ārkārtīgi apkaunojoši tikt pamanītam spļaudīšanā un kraukāšanā: viņi apgalvo, ka tās ir vai nu nepietiekamas vingrināša­nās, vai nolaidības un laiskuma, vai skurbuļa un negau­sības pazīmes. Drīzāk viņi ir pakļauti iekaisumiem vai sausajām spazmām, pret ko palīdz bagātīgs, sulīgs un veselīgs uzturs. Novārdzinošo drudzi viņi ārstē ar patīka­mām vannām un piena ēdieniem, ar tīkamu laika pavadī­šanu laukos un ar rāmiem un jautriem vingrinājumiem. Venēriskā slimība nevar attīstīties starp viņiem, tāpēc ka viņi notīra ķermeni, bieži nomazgādamies ar vīnu, un ieberzējas ar smaržeļļām, bet, izdalīdami sviedrus vin­grināšanās laikā, aizvāc kaitīgos izgarojumus, kas sadala asinis un smadzenes. Ar diloni viņi slimo reti, tāpēc ka pie viņiem nemēdz būt katara krūtīs, bet gluži reti - ar astmu, kas attīstās valguma uzkrāšanās dēļ. Karsoņus viņi ārstē ar auksta ūdens dzeršanu. Viendienas drudzi ārstē ar garšvielām un treknu buljonu vai arī ar miegu, vai mūziku, vai izpriecām, trīs dienu drudzi - ar asins nolaišanu un rabarberu ieņemšanu vai arī ar citiem at­tīrošiem līdzekļiem, vai ar novārījumu no caureju rado­šām saknēm un skābām zālītēm. Taču caurejas zāles dzer viņi reti. Četru dienu drudzi viņi viegli izārstē ar pēkšņa pārbīļa starpniecību, kā arī ar zālītēm, kas pretdarbojas valgumam, kurš piemītošs četru dienu drudzim, vai arī ar citiem piemērotiem līdzekļiem. Viņi atklāja man arī slepenus to izārstēšanas līdzekļus.
Sevišķi rūpīgi viņi ārstē ilgstošos drudžus, no kuriem viņi ļoti baidās, un cīnās pret tiem, gan vērodami zvaig­znes, gan izmeklēdami zālītes, gan lūgdami Dievu. Piecu dienu drudži, sešu dienu, astoņu dienu utt. pie viņiem gandrīz vai pilnīgi nemaz nav sastopami, jo pie viņiem nemēdz būt valguma uzkrāšanās.
Viņi mazgājas pirtīs, kuras uzceltas pēc Romas parauga, ieziežas ar eļļām un ir atklājuši vēl daudz vairāk [mums] nezināmu līdzekļu, lai uzturētu tīrību, veselību un spēku. Ar šādiem un vēl citādiem paņēmieniem viņi cīnās pret krītamo kaiti, ar kuru bieži mēdz būt apsēsti.
PĀRZINIS. Tā ir vienreizējas apdāvinātības pazīme: Herkuls, Skots, Sokrāts, Kallimahs un Muhameds sirgusi ar šo pašu slimību.
KUĢINIEKS. Viņi pret to cīnās ar lūgšanām, ko raida uz debesīm, ar smadzeņu nostiprināšanu, tamdēļ dzerdami skābes, no­darbodamies ar izmeklētām izpriecām un lietodami trek­nu buljonu, kas aizdarīts ar labākajiem kviešu miltiem. Ēdienus viņi aizdara meistarīgi: pieliek tiem kanēli, medu, sviestu un daudzas jo daudzas spēcīgi stiprinošas garšvie­las. Treknos ēdienus viņi aizdarina ar kaut ko skābu, lai izvairītos no atraugām. Viņi nedzer ne ar sniegu atdzesē­tus, ne arī mākslīgi sasildītus dzērienus, kā to dara ķīnie­ši, jo viņiem nav vajadzīgi tādi līdzekļi pret valgumu, lai pastiprinātu dabisko siltumu, bet uztur to ar rīvētiem ķip­lokiem, etiķi, ķimenēm, piparmētrām un baziliku, it īpaši vasarā un piekusuši. Viņiem ir zināms arī noslēpums, kā atjaunināties ik pēc septiņiem gadiem bez jebkāda ļaunu­ma sev patīkamā un tik tiešām brīnišķīgā veida.
PĀRZINIS. Tu līdz šim vēl neesi stāstījis par zinātnēm un valdī­šanu.
KUĢINIEKS. Nē, es stāstīju gan, taču, ja jau tu par to tā interesējies, es papildināšu vēl. Katrā jaunā mēnesi un pilnā mēnesī pulcējas Padome, lai veiktu dievkalpojumu. Tajā piedalās visi divdesmit gadus vecie un vecāki, un visiem tiek iero­sināts pa vienam izteikties par to, kādi trūkumi ir valstī, kuras amatpersonas izpilda savus pienākumus labi un ku­ras - nelādzīgi. Tāpat arī ik astotajā dienā sapulcējas visas amatpersonas, proti, Augstākais © un kopā ar viņu Vare­nība, Gudrība un Mīlestība, un katrai no tam i r padoti trīs priekšnieki, tā ka kopā viņu ir trīspadsmit. Visi viņi pārzi­na attiecīgo pārvaldīšanas nozari: Varenība - kara lietas, Gudrība - zinātnes, Mīlestība - pārtiku, apģērbu, bērnu dzemdināšanu un audzināšanu. Sapulcējas arī visi noda­ļu - tiklab sieviešu, kā arī vīriešu - priekšnieki: desmitnie­ki, pussimtnieki un simtnieki, lai pārrunātu valsts lietas un izraudzītos amatpersonas, kuras Lielajā Padomē iepriekš tiek vienīgi iecerētas. Gluži tāpat © un trīs galvenie val­dītāji ik dienas apspriežas par kārtējām lietām, pārbauda, apstiprina un izpilda izraudzīšanā nolemto un pārspriež citus nepieciešamos pasākumus. Lozēšanu neizmanto, iz­ņemot tos gadījumus, kad pilnīgi nezina, kāds lēmums būtu jāpieņem. Amatpersonas nomainās pēc tautas gribas. Taču četras augstākās [amatpersonas] nav nomaināmas, ja vien tās pašas pēc savstarpējas apspriešanās nenodod savu titu­lu citam, kuru ar pārliecību ieskata par gudrāku, prātīgāku un nevainojamāku. Viņi tiešām ir tik saprātīgi un godīgi, ka labprāt piekāpjas gudrākā priekšā un paši no viņa pieņe­mas gudrībā, taču tāda varas nodošana gadās reti.
Personas, kas ir atsevišķo zinātņu priekšgalā, padotas valdītājam Gudrībai, izņemot Metafiziķi, kurš ir pats ☼, kas valda pār visām zinātnēm kā arhitekts; viņam būtu apkaunojoši nezināt kaut ko no tā, kas izprotams mistīga-jiem. Tādējādi Gudrībai ir padoti Gramatiķis, Loģiķis, Fi­ziķis, Mediķis, Politiķis, Ētikas pārzinātājs, Ekonomists, Astrologs, Astronoms, Ģeometrs, Kosmogrāfs, Mūziķis, Perspektīvists, Aritmētiķis, Dzejnieks, Retors, Glezno­tājs, Skulptors. Valdītāja Mīlestības vadībai ir pakļauts Bērnu dzemdināšanas pārzinis, Audzinātājs, Mediķis, Tērpu pārzinis, Agronoms, Lopkopis, Ganāmpulku pārzi­nis, Dzīvnieku piejaucēšanas pārzinis, Galvenais pavārs, Nobarotājs utt. Triumvira Varenības rīcībā ir Stratēģis, Divcīņnieku priekšnieks, Kalēju lietu meistars, Arsenāla priekšnieks, Kasieris, Naudas kalšanas pārzinis, Inženie­ris, Izlūku priekšnieks, Kavalērijas priekšnieks, Infantērijas priekšnieks, Staļļmeistars, Galvenais Gladiators, Artilērijas priekšnieks, Lingotāju priekšnieks un Justi-ciārijs. bet šiem visiem padoti īpaši speciālisti.
PĀRZINIS. Nu, bet ko tu teiksi par viņu tiesnešiem?
KUĢINIEKS.
Par tiesvedību un tiesnešiem. Es jau tieši gribēju stāstīt par to. Visi pa vienam tiesas spriešanas ziņā ir pakļauti sava aroda vecākajam priekšniekam. Tādējādi visi galvenie meistari ir tiesneši un var piespriest izraidī­šanu, šaustīšanu, rājienu, atstādināšanu no kopīgās mal­tītes, izslēgšanu no baznīcas un aizliegumu savienoties ar sievietēm. Pret varmākām tiek lietots nāvessods vai arī sods - aci pret aci, degunu pret degunu, zobu pret zobu utt. atbilstoši atmaksas likumam, ja noziegums izdarīts apzināti un iepriekš pārdomātā nolūkā. Turpretī, ja tas noticis ķildas laikā un izdarīts pilnīgi bez iepriekšēja no­lūka, tad spriedums tiek mīkstināts, taču to dara nevis pats tiesnesis, bet trīs valdītāji, no kuriem var apelēt pie ☼, taču nevis tiesvedības kārtībā, bet gan ar lūgumu ap­žēlot, un viņš var dāvāt apžēlošanu. Cietumu pie viņiem nav, viņiem ir vienīgi tornis dumpīgo ienaidnieku un citu ieslodzīšanai. Tiesvedība rakstveidā (tā, ko sauc par prā­vu) pie viņiem netiek vesta, bet tiesneša un Varenības priekšā tiek izklāstīta apsūdzība, tiek pieaicināti liecinie­ki un runā, sevi aizstāvēdams, atbildētājs, kuru tiesnesis turpat uz vietas vai nu attaisno, vai arī notiesā; bet, ja tas apelē pie viena no trim valdītājiem, tad attaisnošana vai notiesāšana tiek pārcelta uz nākamo dienu. Trešajā dienā atbildētājs var būt vai nu ☼ apžēlots un atbrīvots, vai arī spriedums stājas likumīgajā spēkā, turklāt atbil­dētājs salabst ar saviem apsūdzētājiem un lieciniekiem, uzskatīdami tos par savas slimības ārstiem, apskaudams viņus, skūpstīdams utt.
Nāvessods tiek izpildīts vienīgi ar tautas rokām, kura nogalina vai nomētā notiesāto ar akmeņiem, un pirmos akmeņus sviež apsūdzētājs un liecinieki. Benžu un liktoru pie viņiem nav, lai neapgānītu valsti. Dažam labam tiek dotas tiesības pašam darīt sev galu: tad viņš apliek sev apkārt pulvera maisiņus un, aizdedzinājis tos, sadeg, turklāt klātesošie mudina viņu nomirt ar cieņu. Visi pil­soņi turklāt raud un lūdz Dievu mīkstināt Tā dusmas, sērodami par to, ka nonākuši līdz nepieciešamībai atcirst ietrunējušo valsts locekli. Tomēr viņi pārliecina un pie­runā vaininieku līdz tam laikam, kamēr viņš pats pie­krīt un vēlas sev nāves spriedumu, bet citādi viņš nevar tikt sodīts ar nāvi. Taču, ja noziegums izdarīts vai nu pret valsts brīvību, vai pret Dievu, vai arī pret augstāko valdīšanu, tad bez jebkādas līdzcietības spriedums tiek izpildīts tūdaļ. Un tikai tādi noziedznieki tiek sodīti ar nāvi. Nāvei pakļautais apņemas visas tautas priekšā pēc sirdsapziņas izskaidrot cēloņus, kuru dēļ, pēc viņa do­mām, viņam nevajadzētu mirt, paziņot pārējo [Solāriju] pārkāpumus, kas pelnījuši nāvi, un valdīšanas noziegu­mus, minot pierādījumus, ka tie pelna vēl smagāku sodu, ja vien viņš pats par to ir tik pārliecināts. Un, ja viņa ar­gumenti izrādās pārliecinoši, viņš pats dodas trimdā, bet Pilsētu šķīsta ar lūgšanām, dievkalpojumiem un grēku nožēlošanu. Tomēr uzrādītos apsūdzamos nespīdzina, bet izsaka viņiem vienīgi pamācības. Par grēkiem, kas izdarī­ti vājuma vai nezināšanas dēļ, soda tikai ar rājieniem un piespiedu atturēšanās stundām vai arī ar tās zinātnes vai aroda apgūšanu, uz kuru attiekušies nogrēkošanās.
Pēc savām savstarpējām attiecībām viņi pilnībā ir it kā viena un tā paša ķermeņa locekļi.
Vēlams, lai tu pievērstu uzmanību tam: - ja kāds, iz­darījis pārkāpumu, pats, negaidīdams apsūdzību, brīv­prātīgi atzīst savu vainu, ieradies pie priekšniecības, un nožēlo grēkus, pirms viņu nav apsūdzējuši, tad sods kā par nozieguma slēpšanu viņam netiek piemērots un tiek nomainīts ar citu sodu. Viņi cītīgi uzmana, lai neviens neapmelotu citu, jo apmelotājs tak jāsoda pēc atmaksas likuma. Un, tā kā viņi allaž staigā un strādā, pulcējušies nodaļās, tad, lai pierādītu noziedznieka vainu, ir vajadzīgi pieci liecinieki; citādi viņu palaiž vaļā, kad viņš ir zvērējis un ir brīdināts. Turpretī, ja viņš tiks apsūdzēts otro vai trešo reizi divu vai triju liecinieku klātbūtnē, tad saņems divreiz lielāku sodu.
Likumu viņiem nav daudz, tie ir īsi un skaidri. Tie visi iegravēti vara platē pie dievnama durvīm, tas ir, zem kolo­nādes; un uz atsevišķām kolonnām var skatīt lietu definī­cijas metafiziskā, ārkārtīgi koncentrēta stilā, proti: kas ir Dievs, kas ir eņģelis, pasaule, zvaigzne, cilvēks, liktenis, drosme utt. Tas viss definēts ļoti smalki. Turpat uzrakstī­tas visu tikumu definīcijas, un pie katras kolonnas, uz ku­ras uzrakstīta attiecīgā definīcija, atrodas krēsli vai visu šo tikumu tiesnešu tiesa. Prāvas laikā tiesneši sēd tur un saka apsūdzētajam: "Mans dēls, tu esi nogrēkojies pret šo svēto (labdarības, augstsirdības utt.) definīciju. Lasi!" -un pēc lietas apspriešanas piespriež apsūdzētajam sodu par pārkāpumu, ko viņš izdarījis (tas ir, par ļaundarību, mazdūšību, lepnību, nevīžību utt.). Bet apsūdzības sprie­dumi ir īstenas un drošas zāles un tiek uzņemti drīzāk gan kā kaut kas patīkams, nevis kā sods.
PĀRZINIS. Tagad tev jāpastāsta man par viņu priesteriem, upurē­šanu, reliģiju un ticību.
KUĢINIEKS.
Par priesteriem, reliģiju, upurēšanu un aizlūg­šanām. Virspriesteris pie viņiem ir pats ®, bet no amatpersonām tikai augstākās amatpersonas ir priesteri; viņu pienākums ir šķīstīt pilsoņu sirdsapziņu, bet visa Pilsēta bikts laikā, kas pieņemta arī pie mums, atklāj savus grē­kus valdīšanai, un valdīšana vienlaikus ij šķīsta dvēseles, ij uzzina, kādiem grēkiem visvairāk pakļāvušies tauta. Vēlāk paši svētpriekšnieki izsūdz trim augstākajiem val­dītājiem gan savus, gan arī svešus grēkus, apkopodami tos un nevienu turklāt nesaukdami vārdā, bet norādīda­mi galvenokārt uz vissmagākajiem un valstij kaitīgāka­jiem [pārkāpumiem]. Visbeidzot trīs valdītāji izsūdz šos grēkus kopā ar saviem grēkiem pašam ☼, kurš no izteiktā uzzina, kāda veida grēkiem visvairāk pakļauta Pilsēta, un gādā par to izskaušanu ar attiecīgiem līdzekļiem. Viņš upurē Dievam un pielūdz to, un vispirmām kārtām pub­liski izsūdz Dievam visu pilsoņu grēkus dievnamā altāra priekšā katru reizi, kad tas nepieciešams, lai šķīstītos, to­mēr nenosaukdams vārdā nevienu no grēkos kritušajiem. Un tādējādi viņš atlaiž tautai tās grēkus, izskaidrodams tai turpmāk izsargāties no tiem, bet pēc tam publiski iz­sūdz savus grēkus66 un visbeidzot upurē Dievam, aizlūg­dams par Pilsētas apžēlošanu, par tās grēku piedošanu, par tās pamācīšanu un aizstāvēšanu.
Gluži tāpat arī atsevišķo pakļauto pilsētu augstākie valdītāji vienreiz gadā izsūdz © katrs par sevi šo pilsētu grēkus. No sacītā viņam kļūst zināmi provinces trūkumi, un viņš līdzīgi dziedina tos ar visiem cilvēku un Dieva līdzekļiem utt.
Upurēšana notiek šādi: ☼ prasa tautai, kurš vēlas ziedot sevi Dievam par saviem līdzpilsoņiem, un taisn­prātīgākais atdod sevi brīvprātīgi. Pēc noteikto rituālu piekopšanas un lūgsnu noskaitīšanas viņu uzliek uz četr­stūrainas plāksnes, kas ar četriem kāšiem piestiprināta pie četrām tauvām, kuras ar četriem blokiem nolaistas no mazā kupola, un visi apelē pie Dieva pēc žēlsirdības, lai Viņam būtu par patikšanu šis brīvprātīgais cilvēka upuris, nevis vardarbīgais dzīvnieka [upuris], kādu ziedo elku pie­lūdzēji. Pēc tam Saule pavēl vilkt virves, upurētais paceļas augšup mazā kupola vidū un tur nododas karstām lūgša­nām. Uzturu viņam caur logu piegādā priesteri, kas mīt ap kupolu, taču trūcīgu uzturu, līdz tam laikam, kamēr nav izpirkti Pilsētas grēki. Pats viņš skaita lūgsnas un gavē­dams lūdz Dievu, lai tas pieņemtu viņa brīvprātīgo upuri.
Kad pagājušas divdesmit vai trīsdesmit dienas, kad iežēli­nātas Dieva dusmas, viņš klust par priesteri vai arī ( taču retos gadījumos ) atgriežas lejā, bet jau pa ārējo - priesteru noeju. Un šis vīrs pēcāk bauda lielu cieņu nu godāšanu par to, ka pats nolēmis sevi nāvei par tēvzemi. Turpretī Dievs nevēlas nāvi.
Turklāt dievnama augšā mājo divdesmit četri priesteri, kuri pusnaktī, pusdienlaikā, no rīta un vakarā - četras reizes diennaktī - dzied Dievam psalmus. Viņu pienākums ir novērot zvaigznes, atzīmēt to kustības ar astrolabijas palīdzību un izpētīt to spēkus un iedarbību uz cilvēku lietām. Tādējādi zina viņi, kādas izmaiņas notikušas vai taisās notikt atsevišķos Zemes apgabalos un kurā laikā, un sūta pārbaudīt, vai tik tiešām tur noticis [ paredzētais ], atzīmēdami ij patiesos, ij maldīgos pareģojumus, lai būtu iespējams turpmāk pareģot ar vislielāko precizitāti uz šo datu pamata. Viņi nosaka stundas apaugļošanai, sējas, pļaujas un vīnogu novākšanas dienas un ir it kā pārrai­dītāji un saistošais posms starp Dievu un cilvēkiem. No viņu vidus lielākoties arī nāk ☼. Viņi pieraksta ievēroja­mus notikumus un nodarbojas ar zinātniskajiem pētīju­miem. Lejā viņi nonāk vienīgi brokastot un pusdienot, līdzīgi garam, kas iet lejup no galvas uz kuņģi un aknām. Ar sievietēm viņi nesavienojas, atskaitot retus gadījumus, kad tas nepieciešams veselībai. Katru dienu pie viņiem uzkāpj Saule un pārspriež ar viņiem to, ko viņi izprātojuši jaunu Pilsētas un visu pasaules tautu labā.
Apakšā dievnamā pastāvīgi atrodas kāds no tautas, skaitīdams lūgšanas altāra priekšā; ik pēc stundas viņu nomaina cits, līdzīgi tam, kā pieņemts pie mums svinīgajā četrdesmit stundu dievkalpojumā. Šāda lūgsnu skaitīša­nas paraža pie viņiem tiek dēvēta par "nepārtraukto upu­rēšanu". Pēc maltītes viņi, atskaņodami mūziku, slavē Dievu, bet pēcāk apdzied drošsirdīgo kristiešu, ebreju, pagānu un dažnedažādu citu tautu varoņdarbus, un tas sagādā viņiem lielu baudu, jo viņi ne pret vienu neizjūt skaudību. Cildina viņi ij mīlestību, ij gudrību un visvisā­dus tikumus zem sava valdnieka varas. Ikviens izraugās sev sievieti, kura viņam visvairāk patīk, un sākas saska­nīga un skaista dancošana zem kolonādēm.
Sievietes nēsā garus matus, savākdamas un sasiedamas tos visus mezglā uz pakauša un sapīdamas vienā bizē, turpretī vīrieši - tikai vienu cirtu, apkārt tai nodzenot vi­sus pārējos matus, apsienot lakatu un tam virsū uzliekot apaļu cepurīti, kas mazliet platāka par galvu. Pārgājienā viņi nēsā cepures, bet mājās - beretes; baltas, sarkanas vai raibas - atbilstoši savai meistarībai vai nodarbošanās veidam; amatpersonām tās ir lielākas un greznākas.
Par svētkiem. Viņi svin četrus lielus svētkus, kad Saule nonāk četros pasaules pagrieziena punktos, tas ir, Vēža, Svaru, Mežāža un Auna zīmēs. Tad viņi uzved dziļi pārdomātas un brīnišķīgas izrādes, kas līdzīgas ko­mēdijām. Viņi svin ij katru pilnmēnesi un jaunu mēnesi, ij Pilsētas dibināšanas dienu, ij uzvaru gadadienas utt. Svi­nības pavada sieviešu kora dziedāšana, tauru un timpānu skaņas un šaušana no bombardām; dzejnieki apdzied slavenus karavadoņus un viņu uzvaras.
Par dzejniekiem. Tomēr tas, kurš kaut ko piedevām piedzejos no sevis, kaut arī kāda varoņa slavai, tiek sodīts. Dzejnieka vārda cienīgs nav tas, kurš nodarbojas ar melī­giem izdomājumiem, un viņu uzskata [ šādu rīcību ] par iz­laidību, kas postīga visai cilvēku dzimtai, jo to izdarījušais laupa apbalvojumu tiem, kas [ balvu ] visvairāk pelnījuši, un bieži vien sagādā to netikumīgajiem vai nu no bailēm, vai arī glaimošanas, klanīšanās un alkatības dēļ.
Pieminekļi kādam par godu tiek celti tikai pēc viņa nā­ves. Taču jau dzīves laikā varoņu grāmatā tiek ierakstīti tie visi, kuri izgudrojuši vai atklājuši kaut ko noderīgu vai arī snieguši lielu pakalpojumu valstij vai nu mierlaika dzīvē, vai arī kara lietās. Mirušo miesas netiek apbedītas pārvēršas ugunī, tik cildenā un dzīvā stihijā, kura nāk no Saules un pie Saules atgriežas. Tādējādi tiek izslēg­ta arī iespēja rasties elku pielūgšanai. Tomēr paliek varo­ņu skulptūras un attēli, uz kuriem bieži noraugās skaistas sievietes, ko valsts paredzējusi bērnu dzemdēšanai.
Par lūgšanu skaitīšanu. Lūgšanas viņi skaita, vērsdamies uz četrām debess pusēm - no rīta vispirms uz austrumiem, tad uz rietumiem, pēcāk uz dienvidiem un visbeidzot uz ziemeļiem, bet vakarā otrādā secībā - vis­pirms uz rietumiem, pēc tam uz austrumiem, tad uz zie­meļiem un visbeidzot uz dienvidiem. Pie tam atkārto viņi vienu un to pašu lūgšanu, kurā lūdz sev un visām tautām veselu miesu, veselu garu un svētlaimi, un nobeidz to ar vārdiem: "...kā patiksies Dievam." Tiešām, visas tautas lūgšana ir gara un plaša, un tā plūst uz debesīm. Tamdēļ arī altāris pie viņiem ir apaļš un sadalīts krusteniski ar ejām, kuras viena pret otru ir taisnā leņķī un pa kurām ienāk ☼ ik pēc katras no četrām vēlreizējām lūgšanām un skaita lūgšanu, raudzīdamies debesīs. Tas pie viņiem tiek ieskatīts par lielo sakramentu. Virspriestera ģērbs izceļas ar lieliskumu un saprātīgumu, līdzīgi Ārona ģērbam.
Par astronomiju svētās lietās un pilsoniskajā rēķināšanā. Laiku viņi skaita pēc tropiskā, nevis pēc sideriskā gada, taču ik gadu viņi atzīmē, ciktāl pirmais aizsteidzies priekšā otrajam. Viņi uzskata, ka Saule ne­pārtraukti laižas zemāk un tāpēc, aprakstīdama aizvien zemākus riņķus, sasniedz tropikus un ekvinokcijas ātrāk nekā iepriekšējā gadā, vai arī mūsu acij, kura to novēro aizvien zemākā slīpumā, liekas, ka tā sasniedz un slie­cas pie tiem drīzāk. Mēnešus viņi aprēķina pēc Mēness kustības, bet gadu - pēc Saules kustības; un sakarā ar to, ka pirmais sakrīt ar otro tikai deviņpadsmitajā gadā, kad arī Drakona galvapabeigs savu ciklu, viņi radījuši jaunu astronomiju.
Viņi cildina Ptolemaju un sajūsminās par Koperniku, kaut arī tam jau bijuši priekšgājēji Aristarhs un Filolājs, taču viņi saka, ka viens aprēķina kustības ar akmenti­ņiem, otrs - ar pupām, bet nedz pirmais, nedz otrais ne­rēķina īstā naudā un pasaulei samaksā ar grāmatvedības markām, nevis skaidrā naudā. Tamdēļ viņi paši rūpīgi pētī šo lietu, jo tas ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules iekārtojumu un uzbūvi un to, vai tai lemts iet bojā vai ne un kad tieši. Un viņi stingri tic, ka Jēzus Kristus patiesi pravietojispar zīmēm uz Saules, Mēness un zvaigznēm, ko mūsu vidū neatzīst daudzi neprāši, kurus tā ij pār­steigs pasaules bojā eja kā zaglis naktī. Tāpēc viņi gaida mūžības atjaunināšanu, bet varbūt arī galu. Viņi atzīst, ka ir ārkārtīgi grūti izlemt, vai pasaule ir radīta no nekā, no citu pasauļu drupām vai arī no haosa, bet uzskata ne tikai par iespējamu, bet gan, gluži otrādi, pat par ne­apšaubāmu, ka tā ir radīta, nevis pastāvējusi no laika gala. Tāpēc gan par šo, tāpat kā arī par daudz ko citu, viņi neieredz Aristoteli, ko saukā par loģiķi, nevis par filozofu, un iegūst daudzus jo daudzus pierādījumus pret pasaules mūžīgumu, pamatojoties uz anomālijām. Sauli un zvaigznes viņi godā kā dzīvas būtnes, kā Dieva tēlus, kā dievnamus un dzīvus debesu altārus, taču nepielūdz tos. Vislielākajā godā pie viņiem ir Saule. Taču nevienu veidojumu viņi neieskata par pielūgsmes un dievināša­nas cienīgu un dāvā šo pielūgsmi un dievināšanu vienam vienīgam Dievam, un tāpēc viņam vienīgam kalpo, lai nenonāktu tirānijas un likstu jūgā kā atmaksā par kalpo­šanu veidojumiem. Un Saules veidā viņi vēro un iepazīst Dievu, dēvēdami Sauli par Dieva tēlu, atspulgu un dzīvu skulptūru, no kā pār visu zem tās esošo izplūst gaisma, siltums, dzīvība, spirdzinoši spēki un visvisādi labumi. Tamdēļ arī altāris pie viņiem uzcelts līdzīgs Saulei un viņu dievvārdu turētāji pielūdz Dievu Saulē un zvaig­znēs, godādami tos kā viņa altārus, bet debesis - kā viņa dievnamu, un apelē pie labajiem eņģeļiem kā pie aizstāv­jiem, kuri mīt zvaigznēs - viņu dzīvajos mājokļos, jo, teic viņi, Dievs parādījis savu bezgalīgo krāšņumu debesīs un Saulē - savā trofejā un skulptūrā.
Viņi noraida Ptolemaja un Kopernika ekscentrus un epiciklus un apgalvo, ka pastāv tikai vienas debesis un ka planētas pašas kustas un paceļas, kad tuvojas Saulei un nonāk ar to konjunkcijā; tāpēc tās pa lielo riņķi virzās uz priekšu, vispārējās kustības virzienā gausāk, bet, kad pieiet Saulei, tad mazliet novirzās, lai saņemtu no tās gaismu, un sāk kustēties pa īsāko ceļu, jo atrodas tuvāk Zemei, un sakarā ar to virzās ātrāk uz priekšu. Kad tās virzās ar tādu pašu ātrumu kā stāvzvaigznes, tās tiek sauktas par stāvošām, kad ātrāk - par ejošām atpakaļ, kā saka parastie astronomi, kad gausāk - par ejošām tais­ni uz lielo gaismu, ko tās uztver, uz kuru paceļas utt., jo no kvadratūrām un opozīcijas tās laižas zemāk, lai no tās neattālinātos. Turpretī Mēness gan opozīcijā, bet vēl jo vairāk konjunkcijā paceļas tāpēc, ka atrodas zem Saules. Tādējādi visi spīdekļi, kaut arī virzās no austru­miem uz rietumiem, šķiet ejoši pretējā virzienā, jo visa zvaigžņotā debess ātri apgriežas divdesmit četrās stun­dās, taču šie spīdekļi - ne tik ātri, bet aizkavējas ceļā, un tamdēļ, debesu apsteigti, tie redzami kā virzītos pretējā virzienā. Turpretī Mēness, kurš mums ir vistuvāk, nedz opozīcijā, nedz konjunkcijā nekad nav redzams atpakaļ skrejošs, taču tas tikai mazliet aiziet priekšā, kad pilnībā apgaismots no augšas vai no apakšas, jo pirmajām debe­sīm salīdzinājumā ar to piemīt tāds ātrums, ka Mēness kustība uz priekšu nevar pārsniegt trīspadsmit grādu robežu, pa kuru tas pārvietojas. Tātad tam nav pretējās kustības, bet vienīgi pagausināta un paātrināta kustī­ba uz priekšu, un no tā kļūst acīmredzams, ka nevajag ķerties nedz pie epicikliem, nedz pie ekscentriem, lai iz­skaidrotu pacelšanos, nolaišanos, atpakaļejošo un pagausināto kustību. Tik tiešām, Solāriji pierāda, ka klejojošos spīdekļus noteiktās pasaules daļās saista simpātija ar visaugstākā parādībām un tāpēc tie aizkavējas tur ilgāk, un tieši tamdēļ tiek sacīts, ka tie paceļas apsīdā. Tālāk tai parādībai, ka Saule ilgāk aizkavējas ziemeļu apgabalā nekā dienvidu, viņi dod fizikālu izskaidrojumu, un pro­ti: tā paceļas, lai kveldētu zemi tur, kur tai liktenis bija lēmis lielus spēkus, kad tā, parādījusies kopā ar pasauli, traucās uz dienvidiem. Tāpēc viņi apgalvo kopā ar haldejiem un senajiem ebrejiem ( bet ne tā, kā ieskata vēlākos laikos ), ka pasaule ir radusies mūsu rudenī un dienvidu puslodes pavasarī. Tādējādi, paceldamās, lai kompensētu to, ko tā zaudējusi, Saule vairāk dienu paliek ziemeļos nekā dienvidos un redzama kā augšupejoša pa ekscentru. Turklāt viņi tomēr nav pārliecināti nedz par to, vai Sau­le ir apakšējās pasaules centrs, nedz par to, vai pārējo planētu orbītu centri ir vai nav nekustīgi, nedz arī par to, vai apkārt citām planētām riņķo mēneši, kas līdzīgi tam, kurš riņķo ap Zemi, bet nerimtīgi cenšas izdibināt šajā patiesību.
Par fiziku. Viņi atzīst visu laicīgo lietu divus fiziskus pirmsākumus: Sauli - tēvu un Zemi - māti. Gaisu viņi uz­skata par debess netīro daļu, bet visu uguni - par izplūs­tošu no Saules. Jūra - tie ir Zemes sviedri jeb nokaitētu un izkausētu Zemes dzīļu iztecēšana un tāds pats saisto­šais posms starp debesīm un Zemi kā asinis starp miesu un garu dzīvajām būtnēm. Pasaule ir milzīga dzīva būtne, bet mēs dzīvojam tās vēderā līdzīgi tārpiem, kas dzīvo mūsu vēderos. Un mēs esam atkarīgi nevis no zvaigžņu, Saules un Zemes providences, bet gan vienīgi no Dieva providences, jo attiecībā pret tām, kurām nav nekādas ci­tas tieksmes kā tikai pašu vairošanās, mēs esam dzimuši un dzīvojam nejaušības dēļ, turpretī attiecībā pret Die­vu, kura rīki tās ir, mēs esam Viņa iepriekšzināšanā un kārtībā radīti un iepriekšnolemti dižam mērķim. Tamdēļ vienīgi Dievam mēs esam pateicīgi un paturam prātā, ka visu pārzina Viņš.
Viņi negrozāmi tic dvēseļu nemirstībai, kuras pēc nā­ves pievienojoties labo vai ļauno eņģeļu pulkam atkarībā no tā, kādiem eņģeļiem līdzinājušās savas laicīgās dzīves laikā, jo viss tiecas pie sev līdzīgā.
Par soda un balvas vietām nākamajā dzīvē viņiem ir gandrīz tādi paši ieskati kā mums. Attiecībā uz citu pasauļu pastāvēšanu aiz mūsējās pasaules robežām vi­ņus māc šaubas, taču viņi uzskata par neprātu apgal­vojumu, ka ārpus tās nekas nepastāv, jo, kā viņi saka, neesamības nav nedz pasaulē, nedz aiz tās robežām un ar Dievu kā bezgalīgu būtni nekāda neesamība nav sa­vienojama.
Par metafiziku. Viņi uzskata, ka ir divi metafiziskie pirmsākumi: eksistējošais, kas ir visaugstākā Dieva, un neesamība, kas ir kaut kā eksistēšanas nepietiekamība un jebkādas fiziskas tapšanas nepieciešamais nosacījums88, jo tas, kas ir, tas netop, un tātad tas, kas top, agrāk nav bijis.89 Tālāk, no sliecības uz neesamību dzimst ļaunums un grēks; grēkam tādējādi ir nevis darbīguma cēlonis, bet gan nepietiekamības cēlonis. Ar nepietiekamības cē­loni saprot viņi vai nu varenības, vai gudrības, vai gribas nepietiekamību. Tieši tajā viņi saskata grēka rašanos: jo tam, kurš zina un var darīt labu, jābūt arī gribai uz tā darīšanu, jo griba rodas no divām pirmajām spējām, nevis otrādi.
Pārsteidzoši ir tas, ka viņi pielūdz Dievu trīsvienībā, sacīdami, ka Dievs ir visaugstākā varenība, no kuras iz­riet visaugstākā gudrība, kas gluži tāpat ir Dievs, bet no tām abām - mīlestība, kura ir ij varenība, ij gudrība, jo izrietošajam noteikti piemitīs tā daba, no kā tas izriet.90 Turklāt viņi tomēr nenošķir pēc vārdiem atsevišķās trīs­vienības personas kā mūsu kristietības mācībā, tāpēc ka viņiem nav atklāsmes, taču viņi zina, ka Dievā ietverta izrietēšana un sevis paša attiecināšana pret sevi, sevī un no sevis.
Tādējādi visas būtnes metafiziski sastāv no varenības, gudrības un mīlestības, ciktāl viņām ir esamība, un no nevarības, nezināšanas un naida, ciktāl viņas piederīgas neesamībai; un ar pirmo starpniecību šīs būtnes iemanto nopelnus, ar pēdējo starpniecību - grēko, vai nu krītot da­biskā grēkā - nevarības vai nezināšanas dēļ, vai arī krītot grēkā gribētā un apzinātā, vai arī uzreiz visu triju - neva­rības, nezināšanas un naida - dēļ, vai viena paša naida dēļ. Tak ij daba savās atsevišķajās izpausmēs grēko nevarības vai nezināšanas dēļ, radīdama briesmoņus. Tomēr to visu paredz un iekārto tādā veidā Dievs, kuram nav nekādas saistības ar neesamību kā visuvarenai, visuzinātājai un visulabai būtnei. Tāpēc Dievā nekāda radība negrēko, bet grēko ārpus Dieva. Taču ārpus Dieva mēs varam atrasties vienīgi sev un attiecībā uz mums, nevis Viņam un attie­cībā uz Viņu, jo mūsos ir ietvērusies nepietiekamība, bet Viņā - aktivitāte. Tamdēļ grēks ir Dieva darbība, ciktāl Viņam piemīt būtiskums un aktivitāte; turpretī, ciktāl Viņam piemīt nebūtiskums un nepietiekamība - un taisni tās veido pašu grēka dabu -, Viņš ir mūsos un no mums, jo mēs savas neiekārtotības dēļ nosliecamies uz neesamību.
PĀRZINIS. Ak kungs, kādas smalkas nianses!
KUĢINIEKS. Tici man, ja es būtu visu iegaumējis un patlaban nebai­dītos nokavēties, es tev pastāstītu brīnumu lietas, taču es aizlaidīšu projām kuģi, ja vien nepasteigšos.
PĀRZINIS. Es lūdzu tevi - neslēp no manis tikai vienu: ko runā viņi par Ādama grēkā krišanu?
KUĢINIEKS.
Par netikumu cēloni pasaulē. Viņi skaidri apzinās, ka pasaulē valda milzīga samaitātība, ka ļaudis nevadās no īstenajiem augstākajiem mērķiem, ka godājamie cieš mocības par to, ka viņus neuzklausa, bet valda nelieši, kaut gan to laimīgo dzīvi godājamie dēvē par nelaimi, jo tāda dzīve ir it kā mazvērtīga un neīsta esamība, jo patiesībā tak nepastāv nedz valdnieki, nedz gudrie, nedz askēti, nedz svētie, ja viņi tik tiešām nav tādi. Un no tā Solāriji secina, ka cilvēku lietās kaut kāda gadījuma dēļ ir radies milzīgs sajukums. No sākuma viņi it kā esot bijuši noskaņoti piekrist Platonam, ka debesu sfēras senos laikos griezušās no tagadējiem rietumiem un tu­rieni, kur, kā mēs patlaban uzskatām, atrodas austrumi, bet pēcāk sākušas kustēties pretējā virzienā. Viņi uzska­tījuši par iespējamu arī to, ka apakšējās pasaules lietas pārvalda kāda zemāka dievība pirmdievības iecietības dēļ, taču šimbrīžam ieskata, ka šāds viedoklis ir aplams. Bet vēl aplamāks ir uzskats, ka visupirms pasauli labi pārvaldījis Saturns, pēc tam jau sliktāk Jupiters, bet pēcāk - pēc kārtas pārējās planētas, lai gan viņi ij atzīst, ka vispasaules laikmeti iedalās pēc planētām. Pārliecības pilni viņi ir arī par to, ka apsīdu pārvietošanās dēļ ik pēc katriem tūkstoš vai tūkstoš sešsimt gadiem viss ievēro­jami pārmainās.
Mūsu gadu simtenis acīmredzot ir jāuzskata par Merkura gadu simteni, kaut arī to pārtrauc lielās konjunkci­jas un liktenīgi iedarbojas anomāliju atgriešanās. Galu galā viņi atzīst, ka laimīgs ir kristietis, kurš apmierinās ar ticību tam, ka tik lielas jukas izcēlušās Ādama grēkā krišanas dēļ. Viņi uzskata vēl, ka no tēviem uz bērniem pāriet gan drīzāk atmaksāšanas ļaunums par vainu, nevis pati vaina.
Taču no dēliem vaina aiziet atpakaļ pie viņu tēviem, ciktāl pēdējie nevērīgi izturējušies pret bērnu dzemdinā­šanu un darījuši to nepiemērotā laikā un nepiemērotā vietā, noniecinājuši vecāku izraudzīšanu un audzinā­šanu un slikti apmācījuši un veduši pie prāta bērnus. Tamdēļ Solāriji paši rūpīgi seko bērnu dzemdināšanai un audzināšanai, sacīdami, ka gan dēlu, gan arī vecāku sodīšana un vaina gremdē valsti. Un tāpēc šajos laikos visas pilsētas iestigušas likstās un (un tas ir vēl ļaunāk) tagad dēvē par mieru un laimību pašas šīs likstas, būda­mas neziņā par īstenajiem labumiem, bet pasaule tiek priekšstatīta kā nejaušības pārvaldīta. Īstenībā tas, kurš vēro pasaules uzbūvi un pētī augus, dzīvnieku un cilvēka anatomiju (ko viņi paši bieži vien studē, izmantojot uz nāvi notiesātos), tāpat arī atsevišķo to daļu un daļiņu pielietošanu, neizbēgami būs spiests publiski atzīt Dieva gudrību un providenci. Tātad cilvēkam jābūt pilnīgi uz­ticīgam reliģijai un vienmēr jāgodā savs Radītājs. Bet to nav iespējams izpildīt pienācīgā kārtā un bez grūtībām nevienam, izņemot to, kurš izzina un apjēdz Dieva vei­dojumus, ievēro viņa baušļus un, būdams pareizi tapis gudrāks savā rīcībā, atceras: Ko negribi pats sev to nedari otram, un tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. No tā izriet, ka, tāpat kā mēs no dēliem un no cilvēkiem, pret kuriem paši neesam devīgi, prasām cienīšanu un labu, tā arī mēs paši daudz vairāk esam parādā Dievam, no kura visu saņemam, kuram mums jāpateicas par visu mūsu pastāvēšanu un kurā mēs visur esam. Viņam lai slava mūžīgi mūžos!
PĀRZINIS. Tik tiešām, ja jau viņi, zinādami vienīgi dabas liku­mus, ir tādā mērā tuvu kristietībai, kura nepievieno da­bas likumiem neko, izņemot sakramentus, kas veicina šo likumu ievērošanu, tad man tas noder par visai svarīgu argumentu kristīgās reliģijas labā, un tā ir pati īstenākā no visām un tā, kura pēc tam, kad tiks novērsta tās ļaun­prātīga izmantošana, valdīs visā zemes riņķī, kā māca un cer visslavenākie teologi, kas apgalvo, ka taisni tāpēc spānieši ij atklājuši Jauno pasauli (kaut gan pirmais to atklājušais bija visdrošsirdīgākais mūsu dženovietis - Kolumbs), lai visas tautības apvienotos vienotā draudzē un ticībā. Tāpēc šie tavi filozofi būs patiesības aculiecinieki, Dieva izraudzītie. Redzu es no sacītā, ka mēs paši nezi­nām, ko darām, bet kalpojam par Dieva rīkiem: cilvēki meklē jaunas zemes, dzīdamies pēc zelta un bagātības, bet Dievs tiecas pēc augstāka mērķa; Saule cenšas sade­dzināt Zemi, bet nepavisam netiecas producēt augus, cilvēkus utt., taču Dievs izmanto pašu cīkstoņu cīkstēšanos to uzplaukšanas labā. Gods un slava Viņam!KUĢINIEKS. Ak, ja vien tu tikai zinātu, ko viņi saka, pamatoda­mies uz astroloģiju, kā arī uz mūsu gaišreģiem, par nāka­mo gadu simteni un par to, ka mūsu gadu simtenī noris vairāk notikumu simts gados, nekā visā pasaulē noticis četros tūkstošos gadu, ka šajā simtgadē ir izdots vairāk grāmatu, nekā tās laistas klajā piecos tūkstošos gadu; ko runā viņi par grāmatu iespiešanas un šaujamo ieroču brī­nišķīgo izgudrošanu un magnēta izmantošanu - par šīm ievērojamām iezīmēm un tajā pašā laikā par līdzekļiem, kas visas pasaules iedzīvotājus savieno vienotā draudzē, kā arī par to, ka notikuši šie lielie atklājumi laikā, kad bijušas lielās sinodes Vēža trīsstūrī, kad Merkura apsīda šķērsojusi Skorpionu un darbojusies Mēness un Marsa ietekme, un tas viss veicinājis šajā trīsstūrī jaunus kuģojumus, jaunas valstis un jaunus ieročus! Taču, līdzko Saturna apsīda sāks šķērsot Mežāzi, Merkura apsīda -Strēlnieku, bet Marsa apsīda - Jaunavu, pēc pirmajām lielajām sinodām un jaunas zvaigznes parādīšanās Kasiopejāizveidosies jauna Monarhija, notiks likumu un zinātņu pārvērtības un atjaunināšanās, parādīsies jauni gaišreģi, un, kā viņi apgalvo, tas viss vēstī kristietībai dižo triumfu. Bet papriekšu tak viss atbrīvojas un izzūd, un tikai pēcāk atkal top radīts, ieviests utt. Atlaid mani: man vēl tik daudz darāma! Bet, lūk, kas tev vēl noteik­ti jāzina: viņi jau izgudrojuši lidošanas mākslu - un tā, šķiet, bija vienīgā, kuras trūka pasaulei, bet tuvākajā nā­kotnē gaidāms, ka tiks izgudrotas novērojamās caurules, ar kuru palīdzību būs redzamas slēptās zvaigznes, un klausāmās caurules, ar kuru starpniecību būs dzirdama debesu harmonija.
PĀRZINIS. Vai patiesi? Ak, ak, ak, tas taču ir brīnišķīgi! Bet Vēzis tak ir Veneras un Mēness sievišķības zīme,un kā gan tas var būt labdarīgs gaisā, ja jau tas ir ūdens zīme?
KUĢINIEKS. Bet viņi saka, ka sievišķīgais pirmprincips darbojas aug­līgi debesīs un pār mums sākusies mazāk noturīgu spēku kundzība. Un no tā ij skaidrs, ka šajā gadu simtenī ir sā­kusi ņemt pārsvaru sieviešu valdīšana. Tā, piemēram, starp Nūbiju un Monopotapu parādījās jaunas amazones, bet eiropiešu vidū sāka valdīt Krieviete Turcijā, Bona Polijā, Marija Ungārijā, Elizabete Anglijā, Katrīna Fran­cijā, Bianka Toskānijā, Margarita Beļģijā, Marija Skotijā un Spānijā Izabella, kuras valdīšanas laikā tika atklāta Jaunā pasaule. Un arī šā gadu simteņa dzejnieks sāk ar sievietēm:
Le donne, i cavalier, l`arme e gli amori.
Saviesušies arī kaitīgi dzejnieki un ķeceri Marsa trīs­stūra dēļ un sakarā ar gaidāmo Merkura atrašanos apo­gejā, un Mēness un Veneras ietekmē visu laiku viņi runā par izvirtību un piedauzībām; visi vīrieši cenšas kļūt sie­vietēm līdzīgi gan dzimumā, gan izteikumos, uzrunādami cits citu "Vossignoria."
Un Āfrikā, kur vadošo stāvokli ieņēmis Vēzis un Skor­pions, līdztekus amazonēm Tecā un Marokā pastāv sie­vietēm līdzīgo vīriešu publiskie lupanāri un citas ne­skaitāmas nekrietnības. Taču sacītais vēl nenozīmē, ka Vēža trīsstūris ( tropu zīme un Jupitera eksaltācijas vieta, Saules apogejs un Marsa trejādība ) it kā ar Mē­ness, Marsa un Veneras starpniecību novedis pie jaunas puslodes atklāšanas, pie apbrīnojamā ceļa apkārt visai zemeslodei un pie sieviešu virsvaldīšanas, bet ar Merku­ra un Marsa starpniecību - pie grāmatu iespiešanas un šaujamo ieroču izgudrošanas. Un nejau Vēža trīsstūris bija lielās likumu pārmainīšanās cēlonis. Šī pārmainīša­nās ir ietverta tajā [parādībā], ka Jaunajā pasaulē un visā Āfrikas un Āzijas piekrastē, it īpaši dienvidu piekrastē, ir iesakņojusies kristietība, iedarbojoties Jupiteram un Saulei, kuri dievišķīgajās un patvaļīgajās lietās loka un pavēl, bet cilvēku un dabas lietās pat kalpo par noteico­šajiem cēloņiem. Turpretī Āfrikā ar Mēness un Marsa starpniecību ir iesakņojusies Setifa sekta, Persijā ar Ve­neras un Jupitera starpniecību - Ali sekta, ko atdzīvinājis Sofijs, vienlaikus ar valdīšanas mainīšanos šajās valstīs.
et Vācijā, Francijā, Anglijā un bezmaz vai visā Ziemeļeiropā ieviešas tur valdošā Marsa, Veneras un Mēness dēļ nelaimi vēstošā ķecerība - miesas kārības un lopiskuma ceļabiedrene un brīvas cilvēku gribas izskaudēja. Turpre­tī Spānija un Itālija, pateicoties to Strēlnieka un Lauvas zīmēm, ir stingri pieturējušās pie īstenās kristīgās ti­cības tās visā skaidrībā. Ak, ja tur valdītu arī tikumiskā skaidrība!
Tieši Mēness un Merkura dēļ Solāriji izgudrojuši jaunas mākslas ar Saules apsīdas līdzdalību, jo šīs planētas ir veicinošas mākslai lidot pa gaisu, kurš, būdams ūdeņains un izplūdis mūsu zemēs, uz ekvatora ir viegls un lidojošs sakarā ar to, ka zeme tur izvietota zem tādām debesīm, ko spēcīgāk apgaismo Saule.
Un viņi ir izveidojuši jaunu astronomiju, jo otrajā puslodē, uz dienvidiem no ekvatora, Saules Nams izrādās Ūdensvīrs, Mēness Nams- Mežāzis utt. Un visas zīmes un to spēkus viņi tādā veidā griež apkārt. Un tas ir nepieciešams saskaņā ar dabas likumiem. Ak, ko gan es tik neuzzināju no šiem zinātniekiem par apsīdu, ekscentricitāšu, ekliptikas slīpuma, ekvinokciju, saulstāvju un polu pārvietošanos, par debess figūru pārbīdi, svārstoties debess mehānismam neizmērojami plašajā laika izplatī­jumā, par simboliskajiem savstarpējiem sakariem starp mūsu pasaules priekšmetiem un tās pasaules priekšme­tiem, kas atrodas ārpus mūsu pasaules, par to, cik daudz pārmaiņu būs pēc lielās sinodes Auna un Svaru ekvinok­cijas zīmēs, atjaunojoties anomālijām, un kādas apbrīno­jamas parādības sekos pēc lielās konjunkcijas, kad būs realizējies viss, ko izraisījušas riņķveida kustības maiņas un atjaunošanās.
Taču, lūdzams, neaizkavē mani ilgāk, man vēl daudz darāma, tu zini, kā es raizējos. Līdz nākamajai reizei. Lūk, vienīgi, kamēr neesmu piemirsis: viņi neapstrīdami pierāda, ka cilvēks ir brīvs, un saka: ja jau četrdesmit stundu ilgas visnežēlīgākās spīdzināšanas laikā, kurai ienaidnieki pakļāva kādu viņu godātu filozofunebija iespējams no viņa pratināšanā uzdzirdēt nevienu vārdi­ņu, kurā viņš atzītos tajā, ko no viņa vēlējās izdabūt, tā­pēc ka viņš savā dvēselē izlēma klusēt, tad jau tātad arī zvaigznes, kas iedarbojas iztālēm un maigi, nav spējīgas piespiest mūs rīkoties pret mūsu izlēmumu. Bet, tā kā tās, kaut arī ij nejūtami, ij maigi, taču tomēr iedarbojas uz mūsu jūtām, tad tas, kurš seko vairāk jūtām nekā dievišķajam saprātam, ij izrādās nokļuvis to verdzībā. Jo tak tas pats zvaigžņu stāvoklis, kurš no ķeceru līķiemizlaida smirdīgus izgarojumus, tajā pašā laikā no jezuītu, minorītu un kapuciešu ordeņa11" dibinātājiem izplatīja tikuma aromātu. Un zem tāda paša zvaigžņu izvietoju­ma Fernando Kortess ieviesa dievišķīgo Kristus reliģiju Meksikā.
Bet par daudz ko citu, kas patlaban sagaida pasauli, es vēl pastāstīšu tev nākamajā reizē. - Apustulis Pāvils attiecina ķecerību uz miesas darbiem; zvaigznes jūtīgus cilvēkus noliec uz ķecerību atbilstoši noliecamā rakstu­ram, bet saprātīgus cilvēkus - uz sākotnējā saprāta un Svēto Rakstu saprātīgo, īsteno un svēto mācību. Dievam lai slava mūžīgi mūžos! Āmen.
PĀRZINIS. Pagaidi, pagaidi vēl mazliet!
KUĢINIEKS. Nevaru, nevaru.