Senēģiptiešu lauksaimniecība
Nīlas ūdeņi. Ēģiptiešu lauksaimniecība nesaraujami saistīta ar Nīlas uzvedību. Ēģiptē bija sauss un karsts klimats, tūkstošiem kilometru pletās akmeņaini tuksneši. Bet cauri visai valstij no dienvidiem uz ziemeļiem tek pasaulē garākā upe Nīla. Tā iztek no lielajiem ezeriem Centrālāfrikā, tagadējā Sudānas teritorijā Baltā un Zilā Nīlas savienojas vienā upē. Ceļu tai vairākkārt aizsprosto krāces. Tās pārvarējusi, Nīla apmēram 700 km tek pa dziļu ieleju. Vietā, kur Nīla ietek Vidusjūrā, plešas līdzenums – Nīlas delta. Tieši Nīlas ielejā un deltā atradās senēģiptiešu zemkopju civilizācija.
Vasaras sākumā Centrālāfrikā stipri līst lietus un kalnienēs kūst sniegs. Ezeri pārplūst, tie dod daudz ūdeni Nīlai, kas pārplūdusi, nes ūdeņus uz ziemeļiem. Ūdenī no ezeriem ir daudz sīku ūdens augu, kas padara Nīlas ūdeni zaļu. Vēlāk no izskalotajiem kalnu iežiem upe kļūst sarkana kā asinis. Sīkās trūdošo augu un kalnu iežu daļiņas nogulsnējas un izveido dūņas.
Tādejādi jūnija beigās Nīla izkāpa no krastiem, applūdinot apkārtējos laukus. Tad visi lauku darbi tika pārtraukti līdz novembrim, kad upe no jauna atgriezās savā gultnē. Šos piecus sešus mēnešus zemnieki varēja piedalīties citos darbos.
Novembrī ūdens krītas un upe atgriežas savā gultnē. Pēc paliem Nīlas ielejā augsne ir ne tikai labi apūdeņota, bet arī klāta ar melnu un ļoti auglīgu dūņu kārtu. Nīlas palu ūdeņi zemākās vietās saglabājās visai ilgi un veidoja niedrainus purvus.
Ēģiptieši paši Nīlas augštecē nebija bijuši un uzskatīja, ka Nīlas dievs lej ar krūzi ūdeni. Tātad upes pali ir atkarīgi no tā, cik dievs izlejot ūdeni. Ēģiptieši lūdza Nīlu atnākt uz viņu laukiem, slavināja upi par to, ka tā sadzirdējusi lūgšanas un ieradusies ar auglīgajiem ūdeņiem:
„Lai slava tev, Nīla,
Kas nāc un Ēģiptei auglību nes!
Ja kavējies tu – visam dzīvajam gals,
Ja ļaunojies tu – tavu negaisu posts
Gan varenos skar, gan zemajiem izputēt liek.
Ja pacelsies tu – pār zemi nāks prieks.
Un visu, kas dzīvs, tad līksmība skauj.
Tu maizi mums dod un bagāti ēdini mūs,
Kas daiļš ir un skaists, to radījis tu.
Tu esi mums tēvs, mēs – bērni, kas grib
Tev sveicienus šos kā valdniekam nest.”
Lauksaimniecības zemju apūdeņošana. Pārpurvotajās zemienēs senēģiptieši raka kanālus, lai lieko ūdeni novadītu uz upi, izcirta krūmājus un niedres. No niedrēm sajaukta māla viņi cēla dambjus un ar tiem sadalīja ielejas zemes atsevišķos zemes gabalos. Dambjos ierīkoja vārtus un caur tiem uz laukiem novadīja tik daudz ūdens, cik bija nepieciešams. Uz tiem zemes gabaliem, līdz kuriem palu ūdeņi nenokļuva, ūdeni nogādāja pa kanāliem ar šadufu palīdzību.
Katru gadu kanāli tuksnesī bija jātīra, jo vēji tos aizpūta ar smiltīm.
Kanālu sistēmas uzturēšana un paplašināšana notika ar vergu darba palīdzību. Katru gadu šiem darbiem varas iestādes savāca desmitiem tūkstošu vergu un zemnieku. Galu galā tika uzbūvēti arī apūdeņošanas kanāli uz visai tāliem zemes nogabaliem, kas tādējādi tika pielāgoti lauksaimniecībai un zemkopības platības 2.g.tk.pmē. vidū sasniedza maksimumu.
Mūsdienās Nīlas palus regulē milzīgs aizsprosts pie Asuānas.
Zemes apstrāde. Irdeno un mitro zemi tikko pēc paliem bez grūtībām varēja apstrādāt ar kapli un vieglo koka arklu. Apsējuši uzirdināto zemi, ēģiptieši pa lauku dzina aitas, kazas un cūkas, lai dzīvnieki iemīdītu sēklas zemē.
Novācot pa izklāto labību arī dzenāja lopus, lai no vārpām izbirtu graudi.
Zemkopība bija galvenā senēģiptiešu nodarbošanās. Viņi audzēja miežus, kviešus, linus, dažādus augļus un dārzeņus.
Zemkopība pārvērta Nīlas ieleju un Ēģipte kļuva par biezi apdzīvotu valsti.
Vīns. Vīnogu vīnu Senajā un Vidējā valstī ēģiptieši nepazina dēļ klimatiskajiem apstākļiem. Ar to ēģiptiešus iepazīstināja feniķieši un grieķi Vēlīnajā periodā.
5000 gadu veca krūka ar vīnu uzieta 2009.gada sākumā Abīdā. Tas ir vecākais Ēģiptē uzietais vīns. Zinātnieki izmantoja organiskos šķīdinātājus, tad nošķīra sastāvdaļas un izanalizēja tās. Pārbaudes parādīja, ka traukā ir vīnskābe, kāda parasti sastopama vīnā. Pētnieki domā, ka vīns izmantots dziedniecībā. Uzskata, ka šai laikā ēģiptieši paši vīnogas neaudzēja un vīnu darināja no Jordānijas teritorijas ievestām vīnogām.
Alus. To ēģiptieši pazina jau sen un gatavoja daudz. Tas bija raudzēts dzēriens no miežiem un ar garšvielām. Alus kopā ar miežu plāceņiem un pienu bija viens no galvenajiem viņu ēdieniem.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
