Siņevodas kauja (1363.g.)
Krieviski - Синеводская битва.
Kauja 1362.gadā pie Siņevodas upes (Dienvidbugas pieteka), kurā leišu karaspēks sakāva Zelta Ordas karaspēku.
Politiskā un militārā situācija pirms kaujas. XIV gs. 1.pusē Lietuvas valsts pastiprināja ekspansiju dievidu virzienā, par tās iekarošanas mērķi kļuva Galīcijas-Volīnijas un citu senkrievu kņazistu zemes. Krievu kņazi mēģināja pretoties, taču nesekmīgi. 1324.gadā leišu karalis Ģedimins kaujā pie Irpeņas upes sakāva Kijevas kņaza Staņislava karadraudzi, ar to stipri palielinādams lietuviešu ietekmi dienvidkrievu zemēs. Tomēr līdz pilnīgai kontroles nodibināšanai pā šīm zemēm leišiem bija vēl tālu, jo tās bija meslu maksātājas Zelta Ordai. Orda varēja neievērot nelielas sadursmes, kas neapdraudēja mongoļu varu pakļautajās zemēs, tomēr nopietna apdraudējuma gadījumā tā noteikti reaģētu.
Pēc 40 gadiem situācija bija mainījusies, jo Lietuva bija pārgājusi uzbrukumā. Leišu karalis Aļģirds nemaz neslēpa savus plānus sagrābt Podoļji, Melnās jūras ziemeļu piekrasti un Kijevu. Viņa uzdevumu atviegloja Zelta Ordas iekšējie kari, kas bija sākušies XIV gs. vidū. Tādejādi leišu pretinieki bija nevis viss Zelta ordas karaspēks, bet gan tikai vietējo valdnieciņu (noijonu) vienības.
Pēc vairākām leišu armijas uzvarām pretinieki 1363.gadā tikās pie Zilajiem ūdeņiem.
Spēki pirms kaujas. Lietuviešu spēkus kaujā vadīja pats Aļģirds un Teodors Korjatovičs.
No Zelta Ordas puses: Butlugbejs, Hačibejs un Donas Dmitrijs, kas bija padots mongoļiem.
Kaujas gaita. Precīzs kaujas datums nav zināms, tiek lēsts ka tā norisinājusies laikā no 25.septembra līdz 25.decembrim. Pašas kaujas notikšanas fakts gan netiek apstrīdēts (kā tas ir Ireņas kaujas gadījumā).
Kaujas rezultāti. Leišu uzvara bija galīga un neapstrīdama.
Kaujas sekas. Sākot ar 1357.gadu leišu karalis Aļģirds sāka paplašināt savas valsts teritoriju uz austreņiem, padzenot no turienes maskaviešus. Maskaviešu sakāve noveda pie tā, ka lietuviešu valsts ieguva Kijevu un pēc tam arī izeju uz Melno jūru, faktiski, Aļģirds saņēma visu, ko vēlējās. Par valdnieku Kijevā kļuva viņa dēls Vladimirs. Podoļji Aļģirds nodeva valdīšanā sava brāļa Koriata dēliem. Lietuvas valsts bija kļuvusi par vienu no spēcīgākajām reģionā.
No šī brīža saasinājās Lietuvas un Maskavijas konkurence par ietekmi reģionā. Sadursmes bija notikušas jau arī agrāk, taču tagad tām bija jau sistēmisks raksturs. Aļģirds aktīvi iejaucās Maskavas cīņā pret Tveras kņaziem (Tveras kņazu pusē), vairākas reizes aplenca arī pašu Maskavu, taču nesekmīgi. Ši pretimstāvēšana turpinājās vairākas simtgades tālā nākotnē.
Saites.
Kauju saraksts.
