Sfinksa, Gīzas

Milzīga kaļķakmens skulptūra, kas atrodas Gīzas piramīdu kompleksā, Ēģiptē - daudzu nostāstu un hipotēžu objekts.

Nosaukums. Senēģiptieši bieži Sfinksu saukuši harāniešu vārdā - par Hvl, taču bija arī daudz citu nosaukumu:
- Hu jeb Hor-em-Ahem ("Hors pie horizonta");
- Sešen-anh Atum ("Atuma dzīvais iemiesojums"), ar ko domāts panteona galvenais dievs Atums-Ra.
Arābi lielo statuju sauc par Abul-Hol, ko parasti tulko no arābu valodas kā "Šausmu tēvs." Tomēr eģiptologs Selims Hasans piedāvā citu versiju. Izrakumu laikā Gīzas plato XX gs. 30. un 40.gados viņš uzgāja II g.tk.pmē. kananītu (izceļotāji no Haranas(?) pilsētas) koloniju. kananīti pielūguši Sfinksu kā dievību ar vārdu Hvl. Senēģiptiešu valodā bv nozīmē "vieta," tādēļ viņš izteica domu, ka Abul Hol ir izkropļots bv Hvl - "Hvla vieta."
Eiropiešiem pierastais Sfinksas vārds pie mums nonācis caur grieķu tulkojumu - tas ir izkropļots tā paša nosaukuma Sešen-anh variants.

Atrašanās vieta. Ēģipte, Gīzas plato Kairas nomalē.

Vēsture. Patlaban ir zināms, ka silts un mitrs klimats Ziemeļāfrikā valdīja apmēram 40 000 gadu atpakaļ. Tad sekoja tūkstošiem gadu sausuma periods, līdz ap 8000.g.pmē. atkal sākās lietavu periods un tuksnesis pārvērtās auglīgā līdzenumā. Tā tas turpinājās līdz apmēram 4500.g.pmē. Tieši šis pēdējais lietus periods arī izsaucis statujas erozīvos bojājumus. Tātad statujas autori varētu būt tauta, ka šai teritorijā mitusi Pirmsdinastiju periodā.
Mūsdienu akadēmiskā zinātne pieraksta skulptūras autorību Senās valsts IV dinastijas faraonam Hefrēnam, un par Sfinksas celšanas gadu nosacīti uzskatot 2500.g.pmē. Vēl vairāk - Sfinksas seja tiek uzskatīta par faraona Hefrēna sejas atveidojumu.
Tutmosis IV attīrija Sfinksu no smiltīm, par ko starp tās ķepām novietoja stēlu ar uzrakstu.
Ap 1279.g.pmē. Sfinksu būtiski pārveidoja faraons Ramzess II, kas ir pēdējais zināmais no Sfinksas pārveidotājiem.
Lielāko savu dzīves daļu tā atradusies līdz kaklam smiltīs. Skulptūru no tām atbrīvoja pēc faraona Tutmesa IV pavēles pēc viedā sapņa ap 1400.g.pmē. Lai to atzīmētu, pavēlēja starp Sfinksas kājām novietot plāksni ar uzrakstu. Plāksne saglabājusies vēl šobaltdien, taču erozijas dēļ uzraksts salasāms tikai daļēji.
Interesanti, ka Hērodots (V gs.pmē.), kas savas Vēstures 2.sējumā stāsta par Gīzas plato, nav minējis Sfinksu. Tas liek domāt, ka statuja tobrīd varētu būt pilnībā ieputināta smiltīs, vai pat segta ar ūdeni(!?).
Jaunās valsts un Ptolemaju dinastijas laikā Sfinksa bieži tika pielūgta kā dievība. Tās seja bija izkrāsota, starp ķepām atradās upuraltāris. Uz tā atstāja dažādas upuru plāksnītes. Bija uzskats, ka rītausmā statuja atbild uz tai uzdotiem jautājumiem. Tiesa, ne cilvēka balsī, bet gan kādā īpašā mistiskā veidā.
Arābi visuslaikos arī uzskatījuši Sfinksu par pielūgsmes objektu. Saglabājusies leģenda par kādu fanātiski noskaņotu šeihu, Saim ed Daru, kas 1379.gadā sadragājis skulptūras degunu, vēlēdamies pierādīt, ka Allahs ir vienīgais patiesais dievs. (avots - Al Makrīzi hronika).
XIX gs. sākumā Sfinksas bārdu bizītes veidā atrada izrakumu laikā starp statujas ķepām, briti tos aizved, un tās divi gabali tagad glabājas Britu muzejā. Bārda bijusi pielikta, nevis izcirsta no monolīta kā visa skulptūra.
Kad Ēģiptē ieradās Napoleona franči, arī tie atraduši Sfinksu ieputinātu līdz kaklam smiltīs. Franču kareivji apšaudīja skulptūru no lielgabala, sabojājot tās acis un, iespējams, arī degunu (tas gan stipri tiek apšaubīts, jo neatbilst franču izpētes misijas mērķiem).
XIX gs. Sfinksu 3 reizes attīrīja no smiltīm - 1816., 1853. un 1888.gados. Taču jau 1898.gadā statuja jau atkal līdz pusei bija ieputināta. To var konstatēt pēc tai laikā uzņemtā foto.
1916.gadā no smiltīm laukā rēgojās tikai galva.
1949.gadā ievērojamais arheologs Selims Hasans rakstīja, ka attiecībā uz Sfinksas rašanos trūkst jebkādu noteiktu faktu.
80.gadu vidū reiz jau veikta atjaunošana, 2006.gadā vēlreiz. Pēc Roberta Šoha pētījumiem un tā padzīšanas 1993.gadā, nekādus ģeoloģiskus pētījumus vairs neļauj veikt. 1994.gadā tika veikti Sfinksas restaurācijas darbi.

Parametri. Atrodas plato austrumu malā kopā ar tai atbilstošo templi, kurš izvietots pie tās ķepām. 72 m gara, 11,5 augstumā līdz pleciem un 20 m pilnā augumā. Sfinksas pamats atrodas 19,9-20,2 m vjl.
Galvā atrodas tipiska faraona galvassega - nemese.

Senās hronikas par Sfinksu.
Lai gan akadēmiskā zinātne datē Sfinksu ar IV dinastijas laiku, tomēr Senās valsts tekstos vispār Sfinksa nav minēta. Neviena! Katrā ziņā pašlaik par tādiem nav nekas zināms.
Tutmosa IV stēla. Tā ir stēla, kas atrodas starp Sfinksas ķepām. Tajā vēstīts, ka faraons Tutmess IV savas valdīšanas laikā licis attīrīt Sfinksu no smiltīm. Tajā Sfinksa raksturota kā iemiesojums "lielam maģiskam spēkam, kas eksistējis šai vietā kopš visu laiku sākuma." Šī uzraksta 13.rindiņā sastopama zilbe Haf, ko eģiptologi tagad uzskata par liecību Hefrēna dalībai Sfinksas celtniecībā. Volless Badžs savulaik uzskatījis, ka šādas zilbes esamība tekstā ir ļoti svarīga, jo norāda, ka Heliopoles priesteri, kas ieteikuši Tutmesim IV veikt attīrīšanas darbus, uzskatījuši, ka Sfinksa bijusi Hefrņa iecere.
Abdellatīfs (XII gs.). "Vienas piramīdas tuvumā ir kolosāla galva, kas rēgojas laukā no zemes. To sauc par Abul Holu ["Briesmīgo"]."
Al Makrīzi (XIV gs.). Viņš rakstījis, ka kāds cilvēks vārdā Saim ed Dar "vēlējās izpirkt virkni reliģisku kļūdu, davās pie piramīdām un izkropļoja Abul Hola seju, kas tā arī palika tādā stāvoklī līdz pat mūsdienām. No šīs izņirgāšanās brīža sākās smilšu uzbrukums Gīzas apstrādātajām zemēm, un ļaudis to saista ar Abul Hola izkropļošanas faktu."
Plīnijs, romiešu dabas vēsturnieks - Sfinksa pazudusi "nekustībā un klusumā."

Akmens materiāls. Statuja izcirsta no veselas kaļķakmens klints, tādējādi ap to atrodas pakava formas grāvis ar izņemto kaļķakmens materiālu. Sfinksas kaļķakmeņa tips - tā sauktais margeļa kaļķakmens, kas ir izturīgs un labs būvmateriāls.
Daļa no izcirstā materiāla ap statuju tikusi Sfinksas templim. Rajons ap statuju būtībā ir karjers. Līdz ar to Sfinksas ķermenis atrodas zemāk par sākotnējo līmeni, bet galva varētu būt veidota no prominenta ciļņa. Tādēļ telpa ap to ātri aizpildās ar smiltīm. Tās akmens pamata lielākā daļa, bet varbūt arī viss pamats, bija apmūrēts ar akmeņiem. 1979.–1980.gados zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka akmeņi tika apmūrēti jau labu laiku pēc statujas izciršanas, kad tā jau stipri bija cietusi no erozijas. Amerikāņu arheologs Marks Leiners no Čikāgas universitātes uzskata, ka akmeņu apmūrējums bija veikts Jaunās valsts laikā t.i. ap 1500.g.pmē.

Sfinksas erozijas problēma. Atsevišķs šķirklis.

Sfinksas astronomiskais novietojums. Statuja lūkojas strikti uz austreņiem - uz punktu, kurā saulstāves (ekvinokcijas) dienā lec saule.

Kādu dzīvnieku Sfinksa attēlo? Ir uzskats, ka skulptūra ir dieva Harmakisa(?) attēlojums. Vēl agrīno Sfinksu uzskata par sieviešu dzimtes – iespējams tā bijusi afrikāņu izcelsmes sieviešu skulptūra.
Vispāratzīts uzskats, ka Sfinksai ir lauvas ķermenis. Šo uzskatu, un visai pamatoti, apstrīd amerikāņu pētnieks Roberts Templs: Sfinksai nav lauvām raksturīgo krēpju, nav izveidoti krūšu muskuļi pie priekšķepām, kas lauvām ir labi attīstīti un redzami visos to skulpturālajos veidojumos. Tāpat astes galā nav pušķīša, tāda kā lauvām. Un pats galvenais - Sfinksas mugura ir taisna, kas nav tā kā lauvām. Ja aplūko senos ēģiptiešu tekstus, tad tajos visai viegli var uziet lauvas atveidus - ar visiem ķermeņa izliekumiem.
Tādējādi R.Templs uzskata, ka Sfinksai ir suņa ķermenis, vēl vairāk - tas ir dieva Anubisa ķermenis, kuru visai bieži attēlo suņa izskatā.

Sfinksas pētījumi.
Švallers de Lubičs (Schaller de Lubicz R.A.). Savā 1961.gada grāmatā franču valodā "Teokrātiskais valdnieks" (Sacred Science: The King o Pharaonic Theocracy, 1982.gada angļu tulkojums) pirmo reizi izteica domu, ka Sfinksas erozijas pēdas uz tā ķermeņa ir vertikālas - proti, tās ir no stiprām lietavām: "...tās [Sfinksas] ķermenim, atšķirībā no galvas, ir skaidri samanāmas ūdens erozjas pēdas" un "Parasti tiek uzskatīts, ka erozijas iemesli ir vēji, kas pūš no tuksneša. Patiesībā par erozijas iemeslu varēja kļūt tikai rietumu vējš, taču no tā Sfinksas ķermenis ir droši pasargāts. Turpretī galva, kas atklāta tuksneša vējiem, no erozijas cietusi nav."

Šīs divas nelielās frāzes pamudināja pētnieku Vestu veikt savus, jau detalizētākus pētījumus.

Džona Antonija Vesta (West John Anthony) erozijas pētījumi. Šis pētnieks 20 gadu pētīja erozijas pēdas uz Sfinksas.
1978.gadā viņš otrais pēc Lubiča pievērsa uzmanību tam, ka Sfinksas erozijas pēdas ir vertikālas – tās izsaucis stiprs un ilgstošs lietus. Ilgstoši lieti Ēģiptē nav bijuši kopš pēdējā Ledus Laikmeta apmēram 10 000 gadu atpakaļ. Vesta domas par šo tēmu pirmo reizi publicētas žurnālā Second Luk 1979.gada jūnija numurā ar nosaukumu "Iemiesotā metafizika: harmonija un proporcijas Senajā Ēģiptē" (Metaphysics bu Design: Harmony and Proportion in Ancient Egypt). Tai pat gadā iznāca arī Vesta grāmata "Debesu pūķis: Senās Ēģptes slepenā zinība" (Serpent in the Sky: The High Wisdom of Ancient Egypt). Diemžēl grāmata bija visai vāji rediģēta un kompilēta, tādēļ neguva tādu atzinību kādu īstenībā būtu pelnījusi. Atšķirībā no Lubiča viņš kā bīstamāku gan uzskata dienvidu vēju - hamsinu.
Pēc Vesta domām Senās Ēģioptes civlizācija radsies 32-25 tūkstošus gadu atpakaļ un ir Atlantīdas civilizācijas mantiniece. Toties ārpuszemes civilizāciju iejaukšanos viņš uzskata par absurdu.
Šis viņa vertikālās erozijas atklājums ir ievadījis niknu diskusiju, pat ķīviņu, periodu Sfinksas pētīšanā.

Roberta M.Šoha vecuma pētījumi. Amerikāņa Šoha brigāde no Bostonas universitātes 1991.gadā uzstādīja zemē vairākus seismiskos raidītājus. Tad zemes dziļumos raidīja spēcīgus viļņveida impulsus, kuri ļāva „redzēt” grunts apakšzemes struktūru. Mūsdienās šādu metodi plaši izmanto ģeoloģijā. Iegūtos datus apstrādāja datorā, tas bija izsmeļošs Sfinksas apraksts. Šādu metodi bija izstrādājis ģeofiziķis Tomass L.Debeiki (Dobeckis) no Hjūstonas.
2,4 m dziļumā tika konstatētas vēja erozijas pēdas. Tikpat dziļa erozija tika konstatēta citās karjera vietās ap Sfinksu, taču tādu nebija uz citiem kaļķakmens objektiem Gīzas kompleksā (piemēram, kaļķakmens kapenes uz dienvidiem no Sfinksas). Šī erozija izveidojusies dēļ stiprām un pastāvīgām lietavām, kas faraona Hufu laikā netika novērotas. Erozija ir labi datējama un tika noteikts Sfinksas vecums – vismaz 5 -7 tūkstosi gadu. Tā paša laika produkts ir arī Sfinksas templis starp būtnes priekšķepām. Tāpat zinātnieki nonāca arī pie slēdziena, ka Sfinksas pamatnē atrodas ūdens kanālu gultnes, kuras tikai vairākas tūkstošgades vēlāk aizgruvušas ar akmeņiem.
Bostonas universitātes ģeologs pētīja Sfinksu kopā ar citiem kolēģiem. Secinājums – tā ir vecāka vismaz par 5000 gadu, nekā agrāk tika uzskatīts – tātad vismaz 9500 gadu. Šohs secināja, ka Sfinksa, tās templis un Ielejas templis ir uzbūvēti ilgi pirms faraona Hufu valdīšanas laika, vēl tad, kad lietus bagātīgi lijis šais zemēs. Vēlākā laikā Hufu sāka darboties šajā Gīzas plato iecirknī būvējot tempļus un pārtaisīja Sfinksu. Šohs uzskata, ka faraons padziļinājis horizontu pie rietumu sienas, tā vairāk atdalot Sfinksu no monolītās klints.
R.Šohs mēģina noteikt Sfinksas vecumu šādā veidā: apmēram 4500 gadu bija nepieciešams, lai erozija pašā jaunākajā nožogojuma vietā rietumu daļā sasniegtu 4 pēdu dziļumu. Trijās citās pusēs šādas erozijas pēdas ir par 50-100% dziļākas, tātad būtu loģiski atzīt, ka šo vietu izstrāde arī norisinājusies 50-100% , t.i. par 2200–4500 gadiem agrāk, nekā rietumu pusē. Ja pieļauj, ka Hafres valdīšanas laiks apmēram sakrīt ar rietumu sienas izveidošanas laiku, tad par Sfinksas radīšanas laiku var uzskatīt no 6700–9000 gadu senu pagātni.
Šohs un Tomass Dobeckis nonāca pie vēl viena interesanta atklājuma: zem Sfinksas kreisās priekšķepas, iespējams, atrodas telpa, kuru daži uzskata par atlantu „Slavas zāli.”
Kad pētījumi tika publicēti, sākās pretdarbība no oficiālās zinātnes puses. Zinātnieku grupu varas iestādes padzina no plato, par laimi pētījumi jau bija pabeigti. Ģeologi Šoha atziņu pieņēma bez iebildumiem 1991.gada oktobrī ikgadējā Ametrikāņu ģeologu biedrības sapulcē Sandjēgo. Erozijas pēdas tika uzskatītas par klasiskām un acīmredzamām. 1992.gadā Amērikas zinātnes atbalsta asociācija noturēja apspriedi Čikāgā un vesela diena tika veltīta Sfinksas vecuma jautājumam. Dažādu zinātnieku mēģinājumi izskaidrot Sfinksas seno eroziju citādi nepārliecina.
Šoha uzskatus apstiprina arī ģeologa Devida Koksilla raksts, kas publicēts 1998.gadā žurnālā InScription. Viņš atzīst, ka Sfinksa celta spēcīgu lietavu periodā un ir daudz vecāka nekā līdz šim pieņemts uzskatīt. Tiesa, konkrētāku statujas vecumu viņš nemin.

Kolins Raiders. Londonas universitātes absolvents inženieris ģeologs Kolins Riders arī nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem kā Robers Šohs savā 2001.gada rakstā žurnālā Archaeometry. Ģeologs veicis skrupulozu Gīzas plato un tur esošo celtņu izpēti. Viņš atzīmē, ka Gīzas plato ir mazliet slīps no ziemeļiem un rietumiem, tādējādi no turienes senatnē tecējuši arī nokrišņu ūdeņi tieši uz Sfinksas nožogojumu un pēc tam uz Nīlu.

Marka Leinera pētījumi. Viņu 1978.gadā piedalīties izrakumos uzaicināja Zahi Havass. Tādejādi nākamos 4 gadus viņš vadīja projektu, kura uzdevums bija smalki un precīzi reģistrēt Sfinksas formu ar fotogrammetrijas metodi (uz stereofotogrāfiju balstīta metode). Tad iegūtos datus apstrādāja ar datoru, iegūstot Sfinkas "stiepļu skeletu." Lai "skeletu" apaudzētu ar miesu, tika izmantoti 2,6 miljoni virsmas punktu. Pie reizes Leiners pielāgoja Sfinksai arī faraona Hafres seju: "Ar Hafres seju Sfinksa atdzīvojās." Kritiķi gan uzskata, ka Leinersw visai "vaļīgi" atļāvies pieāgot tieši Hafres faraona seju, balstoties uz Kairas muzejā esošu hafres diorīta statueti, lai gan ar tādiem pašiem panākumiem varētu pielāgot gandrīz vai jebkura cita faraona seju.
Viņš norādīja, ka turpinot uz DR līniju, kas savieno visu triju piramīdu DA stūrus, tā nonāk paaugstinājumā, kur iežos guļ paliela akmens klints.
Pats Leiners uzstājas pret Šoha izdarītajiem secinājumiem. Viņš apgalvo, ka Šoha konstatētajām kaļķakmens erozijas pēdām ir industriāls iemesls – skābie lieti, kas reizēm šeit gadās ziemā, veicina kaļķakmens nolobīšanos. Tāpat uzskata arī Luisvilas universitātes ģeoloģijas pasniedzējs K.Lals Gauri. Tam tomēr nevarētu piekrist, jo erozijas pēdas ir tikai uz trim senajām būvēm, bet to nav uz citām.

Faruks el Bazs. Zinātnieks–ģeologs, kas vada dziļās ģeoloģiskās izpētes centru Bostonas universitātē. Viņš uzskata, ka Sfinksa ir tipisks „kareivis” – par tādiem ģeologi sauc pakalnu vai klintsbluķi, kas ir daudz cietāks nekā apkārtējā vide. Zinātniski tādus iežus sauc par jardangiem. Tādēļ uz tiem vērojamas senas erozijas pēdas. Taču viss Sfinksas ķermenis izņemot galvu atrodas zem plato līmeņa, un viņa apsvērumi var attiekties tikai uz galvu.

Zahi Havass. Šis ēģiptietis apgalvo, ka Sfinksa tikusi izveidota no tik sliktas kvalitātes kaļķakmens, ka gandrīz uzreiz pēc tās izveidošanas, bija nepieciešami remontdarbi. Tādi patiesi senatnē ir notikuši, taču jāprecizē to notikšanas laiks. Pašos senākajos remontos izmantoja kaļķakmens blokus, kas līdzinājās Senās valsts celtnieku izmantotajiem. Havass apgalvo, ka remontdarbi arī notikuši Senās valsts laikā, kam noteikti nepiekrīt M.Leiners, kurš saka, ka Jaunās valsts mūrnieki tikai izmantojuši senos blokus. Šai strīdā patiesība laikam gan ir Havasa pusē un Sfinksas remonti tiešām veikti jau Senās valsts laikā. Taču nekādi nav skaidrs, kā gan kaļķakmens tai laikā būtu jau tik stipri erodējis.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Sfinksai ir faraona Hafres seja?

Hafres sejas pielāgošana Sfinksai. Zahi Havass 1978.gadā piedalīties izrakumos uzaicināja Marku Leineru. Tādejādi nākamos 4 gadus viņš vadīja projektu, kura uzdevums bija smalki un precīzi reģistrēt Sfinksas formu ar fotogrammetrijas metodi (uz stereofotogrāfiju balstīta metode). Tad iegūtos datus apstrādāja ar datoru, iegūstot Sfinkas "stiepļu skeletu." Lai "skeletu" apaudzētu ar miesu, tika izmantoti 2,6 miljoni virsmas punktu. Pie reizes Leiners pielāgoja Sfinksai arī faraona Hafres seju: "Ar Hafres seju Sfinksa atdzīvojās." Kritiķi gan uzskata, ka Leiners visai "vaļīgi" atļāvies pieāgot tieši Hafres faraona seju, balstoties uz Kairas muzejā esošu hafres diorīta statueti, lai gan ar tādiem pašiem panākumiem varētu pielāgot gandrīz vai jebkura cita faraona seju.
M.Leinera pielāgoto Hafres seju Sfinksai ar atzinību uzņēma zinātniskā pasaule. Tā piemēram, doktors I.E.Edvardss, starptautiski atzīts Gīzas plato objektu speciālists, apgalvo, ka lai gan Sfinksas seja "nežēlīgi izkropļota," "tā tomēr rada Hafres portreta, bet nevis vispārēja monarha iespaidu."
Tādā pat veidā arī Kairas Universitātes senvēstures profesors Ahmeds Fakrī paziņo, ka "saskaņā ar ieceri Sfinksa simbolizē ķēniņu, bet viņas seja rada Hafres tēlu."
Tomēr speciālistos šaubas nerimās. Tādēļ 1993.gadā uz Ēģipti uzaicināja detektīvu leitnantu Frenku Domingo. Viņš bija vadošais Ņujorkas speciālists un 20 gadus bija nodarbojies ar aizdomās turēto fotorobotu sastādīšanu. Viņam tad arī piedāvāja, izmantojot tā ilggadējo praksi, salīdzināt Sfinksas un Hefrēna sejas. Darbs prasīja vairākus mēnešus, tika salīdzināti simtiem uzņēmumu. Kā rezultātā Domingo secināja: "Izanalizējot savu zīmējumus, shēmas un mērījumus, es galu galā nonācu pie secinājuma, kas sakrita ar maniem pirmajiem iespaidiem, un proti, ka šie darbi attēlo divus dažādus cilvēkus. Frontālās projekcijas proporcijas un jo īpaši sejas izvirzījumu leņķi un izmēri sā skatos pārliecināja mani, ka Sfinksa - nav Hefrēns."

Problēma ar Hafres seju. Paša Hafres ķermenis nav uziets, saglabājušās tikai dažas faraona figūriņas. Tomēr par tām nav zināms, cik precīzi tās ataino Hafres sejas vaibstus. Pazīstamākā no tām - gatavota no viengabala melnā diorīta, tiek izstādīta Kairas Eģiptoloģijas muzejā. Tieši uz tās seju atsaucas eģiptologi, pamatojot Sfinkas sejas līdzību ar Hafri.
Šādu pārliecību paudis arī pats M.Leiners: "Mēs rekonstruējām Sfinksas apveidu tā, kā tā izskatījās tūkstošiem gadu atpakaļ. Lai atveidotu seju, es pacentos to saskaņot ar mūsu citu sfinksu un faraonu atveidu modeļiem. Ar Hafres seju Sfinksa atdzīvojās." (Kembridge Archeological Journal, 1992.g. aprīlis).

Kritika. Lai gan 2,6 miljonu punktu izvietosana ar fotogrammetrijas metodi izklausās visai iespaidīga padarīšana, kritiķi apgalvo, ka Hafres seja Sfinksai tādā veidā ir "piemodelēta," respektīvi - modelēšanas autoriem vienkārši ir gribējies, lai Sfinksa būtu ar šā faraona seju. Leinera rakstā tas arī ir atzīts: "Autors izmantoja šo seju Sfinksas datora rekonstrukcijai," vēsta paraksts zem faraona diorīta skulptūras fotogrāfijas.
Līdz ar to jebkura faraona sejas piedēvēšana Sfinksai ir tikai tukšas spekulācijas, jo tūkstošu gadu laikā tēla seju varēja izmainīt jebkurš un daudzkārt, ko arī ēģiptieši visdrīzāk arī darīja.

Galvas izmēri. Diezgan vienprātīgi tiek atzīts, ka galva ir neproporcionāli maza attiecībā pret Sfinksas ķermeņi. Daļa eģiptologu apgalvo, ka tas vienkārši tādēļ, ka tas ir agrīns Sfinksas prototips, un senie ēģiptieši IV dinastijas laikā neesot izstrādājuši tēlniecības standartus. Daudz ticamāk gan liekas, ka galva samazinājusies izmēros, veidojot kārtējās faraonu sejas. Par to netieši liecina arī paša M.Leinera pamanītā sejas asimetrija - galva raugās strikti uz austreņiem, taču seja mazliet nobīdīta uz ziemeļiem.

Tādējādi M.Leinera spēja "pielīmēt" Sfinksai Hefrēna seju ar datora un Autocad 10.versijas palīdzību no vēsturiskās patiesības viedokļa ir vairāk kā apšaubāma. Kāds kritiķis trāpīgi izteicies, ka ar labu datorsistēmu palīdzību Sfinksu var padarīt ne tikai par Hefrēnu , bet kauč vai par Elvisu Presliju.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Sfinksas kompleksa objekti.
Sfinksas templis. Celts no kaļķakmens blokiem. Tāda paša vecuma kā Sfinksa, jo ir vienādas erozijas pēdas – vismaz 9500 gadu vecs. Daudzi no bluķiem ir pat 200 t smagi. Tajā esot senu aku paliekas.

Ielejas templis. Atrodas Sfinksas aizmugurē. Arī tajā esot senu aku paliekas.

Daudz mastabu. Pavisam mazas kapenes augstmaņiem.

Hufu mātes kapenes. Viņa netika apglabāta savās plašajās īpaši celtajās kapenēs, bet gan slepeni ievietota pazemes telpā Gīzas plato. Uz to ejošais tunelis 99 pēdu garumā tika aizmūrēts. Tā ārpuse nomaskējot aizbērta ar smiltīm. Domājams, tas veikts, lai izvairītos no kapeņu izlaupītājiem.

Amenofisa II templis. Restaurēts 1994.g.

Tutmesa IV templis. Restaurēts 1994.g.

Hentkavesas kapenes. Bijusi ķēniņiene, tātad kāda faraona sieva 4.dinastijas beigās. Šī mazā piramīda uzbūvēta virs daudz vecākas būves, kas datējama ar Agrīno vai pat Pirmsdinastisko periodu.

Atradumi.
Tutmesa IV stēla.

Hufu kā sfinksas autors? Senajos un Vidējos laikos visai pieņemami bija uzskatīt, ka grandiozo būvju autors Gīzas plato ir pats Dievs. Nebūt nenoliedzot Tā Kunga autorību it visā, ko apkārt redzam, tai skaitā arī Gīzas piramīdām, mēs tomēr gribētu dziļāk iztirzāt šo jautājumu.

Tradicionāli konservatīvajā vēsturē pieņemts uzskatīt, ka Gīzas piramīdu komplekss būvēts IV dinastijas faraonu - Hufa, Hafres un Menkaura laikā - t.i. ap 2460.g.pmē. Nu kas tad par to liecina?

Liecības par.
Hērodots - tieši viņš rakstīja, ka piramīda celta faraona Heopsa (Hufu) laikā 20 gadu ar 100 000 strādnieku spēkiem. Viņš rakstīja par notikumiem, kas bijuši pirms 2000 gadiem, tātad pats nav bijis to liecinieks.
Tomēr būtībā viņš neslēpa, ka pierakstījis baumas un nostāstus par to kā Piramīda celta – nekas nav pilnīgi noteikts. Viņš ziņoja, ka ēģiptieši pa terasēm akmeņus pārvietoja augšup ar īpašām mašīnām, bet īsti nezina vai ar vienu, vai daudzām.

Sicīlijas Diodors - apmeklēja Ēģipti vairākus gadsimtus pēc Hērodota, rakstīja, ka piramīda celta 20 gadus, bet ar 360 000 strādnieku spēkiem. Būve tikusi pabeigta vēl Hufu dzīves laikā. Visdrīzāk ietekmējies no Hērodota iepriekš rakstītā.

Jozefs Flāvijs savā „Jūdu senatnē” raksta, ka ēģiptieši viņa senčus nodarbinājuši dažādu objektu, arī Lielās piramīdas būvē. Tomēr tas varētu būt vistīrākais izdomājums, jo visa padarīšana ar Mozu un žīdu iziešanu no Ēģiptes saistīta ar 1000 gadu vēlāku laika periodu (protams, ja tāda vispār ir bijusi).

Heopsa valdīšanas laika objekti. Ap Lielo piramīdu atrodas kapenes un vēl citas būves, kas patiešām nepārprotami attiecināmas uz Hufu valdīšanas laiku. Tas kalpo kā netieši papildus argumenti par labu Heopsam kā Piramīdas autoram.
Taču tās pavisam mierīgi varētu būt būvētas jau sen pastāvošā svētvietā ar sen uzbūvētām lielajām piramīdām.

Uzraksti uz paša monumenta. Tādus uzrakstus 1830.gados atklāja britu militārists un pētnieks Hovards Vaiss, kad ar spridzināšanas palīdzību no Devidsona kameras izlauzās un atklāja vēl četras atslodzes kameras. Tajās tika uzieta grupa sarkanas krāsas uzrakstu, tai skaitā vairāki ar faraona Hufu vārdu kartušā. Bieži tas tiek uzskatīts kā nopietns pierādījums tam, ka tieši faraons Hufu ir Lielās piramīdas autors. Bez tam bija sazīmētas arī taisnas līnijas ar sarkanu un melnu krāsu, kuru autori laikam ir bijuši celtnieki.
Tuvāk par šiem uzrakstiem lasiet esejā Uzraksti Lielajā piramīdā.

Līdz šim nav zināmi vairs nekādi citi uzraksti vai liecības, kuras faraonu Hufu saistītu ar Sfinksu.

Vienā no tuvajiem objektiem tika atrasts nosacīts Hufu statujas attēls. Tas kalpo kā papildarguments šai strīdā par Sfinksas piederību, taču arī nevar tikt uzskatīts par ko pierādošu.

Liecības pret.
Tutmesa IV stēla – pēc viedā sapņa Ēgiptes faraons Tutmess IV ap 1400.g.pmē. organizēja Sfinksas attīrīšanu no smiltīm. Liecībā par to atstāja stēlu starp Sfinksas ķepām. Akmens, ko atrada 1818.gadā, stipri cietis laika gaitā, uzraksts vāji salasāms. Pētnieki tomēr nosprieda, ka uzraksta 13.rindiņā minēts vārds haf, respektīvi, faraona Hafru vārds. Drīz arī šī rindiņa izdzisa. Taču, par laimi, kāds britu filologs bija veicis uzraksta kopiju un 1823.gadā tā tika publicēta. 13.rindiņā tiešām bija vārds haf, taču tā tulkotā nozīme ir „uzlēkt," piemēram Saulei. Tāpat vārds nav rāmītī, kas bija obligāts faraonu vārdu rakstības noteikums dinastiskajā Ēģiptē. To saprata arī agrīnie arheologi, kuru rindās valdīja uzskats, ka faraons Hufu bija tikai Sfnksas atjaunotājs, ne cēlājs. Tā piemēram, E.A.U.Badžs rakstīja, ka „Sfinksa eksistēja jau (Hafra) laikos... un, diezgan ticami, bija jau ļoti sena pat tai agrīnajā laikā.” Tādējādi šis uzraksts nekādi nepierāda Hufu kā Sfinksas autoru, bet liecina tieši par pretējo.

Dabiskā iežu erozija Sfinksā. Tā kā Sfinksa veidota no dabiskā kaļķakmens, tad šis iezis sevī nes dabiskās erozijas pēdas. Pirmais no zinātniekiem, kas pievērsa tam uzmanību, bija elzasietis, matemātiķis un filozofs Renē Aors Švallers de Lubics (1887.–1961.g.). Viņš pirmais ievēroja, ka erozijas pēdas Sfinksai izskatījās pilnīgi savādāk nekā citiem apkārtējiem objektiem. Pie tam tās ir ūdens erozijas pēdas, nevis smilšu, kas klāj visu Sfinksas ķermeni izņemot galvu. 1990.gadā šīs ūdens erozijas pēdas konstatēja ģeologs Roberts Šohs. Pēc zināmiem pētījumiem Šohs nonāca pie secinājuma, ka Sfinksa veidota laikā no 5000 – 7000 g.pmē. vai vēl pat agrāk.
Tadējādi, lai gan Sfinksas vecums nepierada Lielās piramīdas vecumu, tomēr tas netiesi norāda, ka cilveku darbība plato norisinājās jau ilgi pirms faraona Hufu valdīšanas laika.

"Apraksta stēla" (Inventory stella) jeb "Veltījuma stēla." Uzgājis Ogests Mariets XIX gs. 50.gados izrakumu laikā Izīdas tempļa drupās Gīzā. Tā tiek datēta ar VII vai VI gs.pmē.
Uzraksts uz tās stāsta par to kā plato apmeklējis faraons Hufs, kas vēlējies noskaidrot kāda skāde nodarīta Sfinksai. Pēc visa spriežot, milzīgajai skulptūrai bija iespēris zibens. Zinātnieki nenoguruši strīdas par teksta vecumu, taču tā saturs visai nopietni runā par to, ka Sfinksa tikusi uzcelta pirms faraona Hufa.
Lūk tās teksta angļu tulkojums:
"Long live The King of Upper and Lower Egypt, Khufu, given life He found the house of Isis, Mistress of the Pyramid, by the side of the hollow of Hwran (The Sphinx) and he built his pyramid beside the temple of this goddess and he built a pyramid for the King`s daughter Henutsen beside this temple. The place of Hwran Horemakhet is on the South side of the House of Isis, Mistress of the pyramid He restored the statue, all covered in painting, of the guardian of the atmosphere, who guides the winds with his gaze. He replaced the back part of the Nemes head-dress, which was missing with gilded stone The figure of this god, cut in stone, is solid and will last to eternity, keeping its face looking always to the East."
Tur esošais uzraksts vēsta: „Viņš [Hufu] uzmeklēja Izīdas, Piramīdas valdnieces Māju, sāņus no Sfinksas alas, kas ir uz ziemeļaustrumiem no Ozirisa Mājas.”
Tomēr tā īsti nav skaidrs par kuru piramīdu tekstā ir runa. Daudzi eģiptologi ignorē šo uzrakstu, uzskatot stēlu par Jaunās valsts laika viltojumu, tādējādi negribēdami atzīt, ka ne viss ar Lielo piramīdu ir tik vienkārši.
Tai pat laikā šis nelielais teksts satur pašu nozīmīgāko pretargumentu ortodoksālo vēsturnieku uzskatiem. Pēc teksta skaidri redzams, ka pats Heopss uzmeklējis jau pastāvošo Piramīdu.

Sfinksas sejas analīze - eksistē hipotēze, ka restaurējot faraons pavēlējis skulptūras sejai piešķirt savus vaibstus. Šo teoriju nolēma pārbaudīt Džons Entonijs Vests, kurš uz Ēģipti uzaicināja Ņujorkas policijas detektīvu tiesu medicīnas vecāko inspektoru Frenku Domingo kā sejas rekonstrukcijas ekspertu 1992.gadā. Viņš konstatēja, ka Sfinksas seja tomēr neatbilst sejai no faraona statujas.

Arābu versijas Saurids – daudzi arābu avoti vēsta par Sauridu (Saridu ibn Salhuku vai Suridu) kā Lielās piramīdas vai pat visa Gīzas kompleksa autoru. Saskaņā ar šie nostāstiem Ēģiptes valdniekam Sauridam, kas dzīvojis 300 gadu pirms Lielajiem plūdiem, parādījies viedais sapnis. Tanī viņš redzējis kā zvaigznes izgājušas no savām vietām un krīt no debesīm uz Zemes, kas dreb līdz pašiem pamatiem. Tādēļ ķēniņš izsauca pie sevis priesterus (virspriesteri sauc par Filimonu vai Iklimonu). Tie paredzēja drīzus Plūdus un ķēniņš steidzīgi uzslējis 3 piramīdas kā glabātuves dažādām vērtībām: grāmatām, mākslas piekšmetiem, talismaniem un kulta priekšmetiem, senajām gudrībām kā arī seno priestru un ķēniņu ķermeņiem. Katru no piramīdām apsargājuši elki un statujas, kam piemitis maģisks spēks. Bez tam tika uzskatīts, ka Piramīdās iekšā dzīvo gari, kas neļāva iekļūt nevienam, kā tikai cienīgam un izvēlētam. Tompkinss atzīmē, ka viens no gariem ir bijis kailas sievietes izskatā ar lieliem zobiem, kura pavedusi nejaušu piramīdas viesi un novedusi to ārprātā.
Gandrīz vai lieki piezīmēt, ka zinātnieki parasti arābu nostāstus neņem nopietni.