Skots, Roberts Falkons (?-1912.g.)
Angliski - Robert Falcon Scott.
Britu polārpētnieks, kas otrais pēc R.Amundsena sasniedza Dienvidpolu.
Skots bija zinātnes un mākslas cilvēks, kas pieturējās pie džentlmeņa kodeksa, turēja godu augstāk par visu.
Dzīvesgājums.
Skots neeiksmīgi mēģināja sasniegt Dienvidpolu jau 1902.gadā.
Gatavošanās otrajai ekspedīcijai. Skots jau ieprieks izziņoja savu otro plānoto ekspedīciju uz Dienvidpolu, atsķirībā no Amundsena, kas tai gatavojās slepus. Brits bija saņemis Britu admiralitātes atbalstu un valdības finansējumu 20 000 sterliņu mārciņu apmērā (ap 1,5 miljoniem sterliņu mārciņu mūsdienu ekvivalentā).
Ekspedīcija uz Dienvidpolu. 1910.gada 15.jūnijā Skota kuģis Terra Nova atstāja Kārdifas ostu Anglijā.
Ziņa, ka uz Dienvidpolu dodas arī Amundsena ekspedīcija, bija negaidīts un nepatīkams pārsteigums. Norvēģu pētnieks savu britu kolēģi par to esot informējis pats, nosūtot uz Austrālijas ostu Hobārtu Skotam adresētu telegrammu, kurā pazinoja, ka ceļo uz dienvidiem. Tajā gan nebija precīzi pateikts, ka Amundsens dodas uz polu, tomēr Skots to varēja saprast pats.
Šai brīdī starp polārpētniekiem sākās sacīkste. Galu galā tā izrādījās liktenīga britu ekspedīcijai, kas taisījās pārvietoties lēnā garā, pa ceļam veicot zinātniskus pētījumus.
Ceļā uz polu. Skots ar ceļabiedriem uz Dienvidpolu ceļoja ar poniju palīdzību 1911.gada 1.novembrī. Viņš bija paņēmis līdzi dažus suņus, ponijus un 3 motorizētas kamanas.
Skota motokamanas neizturēja briesmīgo salu, poniji iegrima ziļajā sniegā un arī izrādījās nederīgi šādam pārgājienam. Suņu bija paņemts pārāk maz. Galu galā ekspedīcijas dalībniekiem nācās, ejot ar slēpēm, vilkt aiz sevis arī kamanas, kuras svēra vairāk par 100 kg. Skota komandas dalībnieki izrādījās vāji slēpotāji un iešana pa biezo sniegu bija ļoti nogurdinoša.
Arī ar līdzi paņemto pārtiku, kas sastādīja lielāko daļu kamanu kravas svara, viss nebija lāgā. Ekspedīcijas raciona galveno daļu veidoja rudzu galetes, tomēr tās cilvēka organismam nesniedza visu nepieciešamo un ceļotāji sāka sirgt ar cingu.
Skota ekspedīcija nokļuva Dienvidpolā 1912.gada 17.janvārī (vairāk kā mēnesi pēc Amundsena). Skots bija ārkārtīgi satriekts par tur atrasto Norvēģijas karogu un telti, kurā bija atstātas vēstulītes Skotam, arī Norvēģijas karalim (Amundsens rēķinājās ar iespēju, ka var arī neatgriezties dzīvs). Savā dienasgrāmatā rakstīja: „Tā ir briesmīga vilšanās. Visi sapņi ir jāaizmirst, atpakaļceļš būs nogurdinošs.”
Skota komanda gāja bojā atceļā, uznāca nāvējoša sniega vētra tikai kādus 10 km attālumā no iepriekš atstātas noliktavas. Viņu vilšanās bija tik liela, ka vīriem atceļā pietrūka spēka to sasniegt.
Beidzamais ieraksts Skota dienasgrāmatā datēts ar 1912.gada 29.martu, no tā var saprast, ka visi pārējie biedri jau ir miruši.
Skota ekspedīcijas bojāeja. Par Skota ekspedīcijas likteni Amundsens, viņa komanda un arī pārējā pasaule uzzināja tikai 1912.gada nogalē, kad cita ekspedīcija bija atradusi britu kapteiņa un viņa ceļabiedru mirstīgās atliekas. Viss liecināja, ka britu nāves iemesls bija ne tikai bads, bet arī cinga, jo atšķirībā no norvēģiem, briti ar riebumu atteicās ēst suņu, poniju vai pingvīnu jēlo gaļu, kas Antarktīdas apstākļos ir ļoti būtiski C vitamīna ieguvei.
Ekspedīcijas neveiksmes cēloņi. Skots savā ekspedīcijā centās izmantos zinātnes sasniegumus, atšķirībā no Amundsena, kas izmantoja ziemeļu tautu dabiskās izdzīvošanas pieredzi, kuru iemācījās, pāris gadus dzīvodams pie eskimosiem Kanādā. Kā apģērbu izmantoja gumijotus audumus (Amundsens - tikai kažokādas), transportam kāpurķēžu visurgājējus, ponijus un suņus (Amundsens - tikai suņus). Skots bija izstrādājis sarežģītu maršrutu ar visu triju transporta veidu izmantošanu. Likme uz suņiem kā transportu izrādījās izšķiroša.
Bez tam Skots bija arī izvēlējies garāku pārgājiena maršrutu nekā Amundsena ekspedīcija, un tas pārlieku nogurdināja viņa vīrus.
Saites.
Dienvidpols.
