Šopenhauers, Arturs (1788.–1860.g.)
Biogrāfija. Filozofs. Dzīves lielāko daļu viņu neviens neatzina. Daudz laika pavadīja vienatnē ar savu kaķi.
Uzskati. Īsumā viņš uzskatīja, ka pasaule, kuru mēs, nabaga cilvēki, uztveram ar savām ierobežotajām spējām un dažādajiem uzskatiem, ir mūsu priekšstats par realitāti, taču tā nav pati realitāte. Aiz šīs empīriskās pasaules, kuru Šopenhauers (daļēji arī Imanuels Kants pirms viņa) dēvēja par „lietu par sevi.” Šī „patiesā realitāte” nav strikti izzināma, taču tā sevi postoši atklāj caur to, ko Šopenhauers dēvē par „gribu,” kas galvenokārt tiek uzskatīta par enerģiju vai spēku, nevis apzinātu nolūku. Šis spēks ir visaptverošs. Cilēki var neskaidri redzēt, kā tas atklājas dziņā dzīvot vairoties un „turpināt.” Tomēr šis spēks virza visu dzīvo un nedzīvo; viss uiverss ir iesaistīts aklā un nerimstošā kaislību apmierināšanas skrējienā, un, apmierinot vienas kaislības, tās tiek aizstātas ar citām. Tā visa rezultāts ir posts.
Izeju Šopenhauers saskata divos iespējamos risinājumos. Pirmkārt cilvēki ar sevis noliegšanas palīdzību var atbrīvoties no šī nolemtības loka un sasniegt kaut ko līdzīgu budistu nirvānai. Iespējams kaut kad cilvēki aptvers briesmīgo patiesību un pilnā mērā izmantos atbilstošo līdzekli.
Otrs iespējamais risinājums, kā iegūt vismaz īslaicīgu atelpu, ir pievērsties mākslai. Filozofs augtu vērtēja mākslu, īpaši mūziku.
Filozofs ir interesanti izteicies par Dieva visuresību kā „pieklājīgu ateismu.”
Darbi.
„Pasaule kā griba un priekšstats” (Die Welt als Wille und Worstellung).
