Seļkupi
Krievi viņus dēvē par ostjakiem ("austrumniekiem").
Vēsture. Ķīniešu hronikas vēsta, ka Sibīrijas dienvidos dzīvojuši liela auguma cilvēki ar gaišiem matiem un zilām acīm. Viņu apdzīvotās zemes sniegušās līdz Ziemeļjūrai. Ejot no A uz R, viņu zemes varēja šķērsot mēneša laikā. Viņi nodarbojušies ar zemkopību, turklāt tā bijusi vieta vistālāk ziemeļos, kur ar to nodarbojās. I g. tūkstotī pmē. to lauki sniedzās līdz pat Irtišas ietekai Obā. Tomskas pētnieki uzgājuši 500 m2 lielus taisnstūra lauku atliekas, kuras tagad klāj mežs. Tajos ir melnzeme, kas nav nekur citur apgabalā.
Vairākas dzimtas apvienojās, katrai tādai apvienībai bija savs ķēniņš. Viens no tādiem, saukts Kalgups („Zeltmatis”), apvienoja visas Pieobas zemes un apmeties Surgutā, kas uzskatīta par svētu vietu. Pēc kāda hantu nostāsta, to nošāvuši krievu kazaki. Seļkupus pastāvīgi apdraudēja sirotāji – meža ļaudis.
Savu kultūru seļkupi saglabāja vēl ilgi, jo dzīvoja savrupi. Viņus nepakļāva arī mongoļi, kuri valdīja apkārtējās zemēs. Taču nelabojamu ļaunumu viņu dzīvesveidam nodarīja kažokzvēru medniecība. Tā uzplauka XII–XVI gs. Seļkupi pameta savus amatus, jo ar ādām varēja labāk nopelnīt. Pēcāk, kad zvēr bija gājuši mazumā, amati arī bija jau aizmirsti.
Saimniecība. Ēkas no koka ar divslīpiem jumtiem. Šūpuļus kāruši tikai ievu līkstīs. Uz dzimtas zemes atradušās: svētā klēts, klētis dzimtas vajadzībām, dzimtas kapi, svētbirzs, kurā nedrīkstēja iet sievietes.
Prata apstrādāt metālus. Agrāk nekā Eiropā darbojās ar dzelzi, bronzu un varu. Dzelzs izstrādājumus datē ar I g.tk.pmē., bet bronzu – ar II g.tk.pmē. Tikuši izmantoti arī kaula, koka un akmens darbarīki.
Tekstils – audumus gatavojuši no nātrēm, tās īpaši apstrādājot. Nātru auduma apģērbi šūti līdz pat XIX gs.
Hipotēzes. Saplūstot ar mongoloīdiem, iespējams, izveidojās somugru ciltis.
Saites:
Sibīrijas tautas.
