Spartaka sacelšanās (74.-71.g.pmē.)
Vergu sacelšanās no 73.–71.g.pmē. vadonis Romā.
Spartaka sacelšanās (74.-71.g.pmē.)
„Labāk mirt no šķēpa, nekā no bada,” – Spartaks uzrunāja savus karotājus. Kādā vētrainā ziemas naktī viņš savu armiju veda triecienā uz valni. Vienā vietā viņi aizbēra grāvi, ieņēma valni un izlauzās no lamatām. Tā Spartaks savus ļaudis izveda uz Lukiāniju. Ap 12 000 vergu ar Kastu un Hanniku vadībā atdalījās no Spartaka armijas, kas devās uz Brundīziju. Krass tiem negaidīti uzbruka un iznīcināja. Šai laikā Itālijā malā izcēlās leģioni no Spānijas karavadoņu Gneja Pompeja un M.Lukullas vadībā. Lai romiešiem neļautu apvienoties, Spartaks ar karaspēku devās pret Krasu. 71.g.pmē. pavasarī Apūlijā notika dumpinieku pēdējā kauja. Spartaks pats mēģināja izlauzties līdz Krasam, lai romiešus atstātu bez vadoņa. No Spartaka cirtieniem krita divi pretinieka komandieri, bet pašu Spartaku arī ievainoja gurnā. Ievainotais Spartaks turpināja cīnīties, stāvēdams uz viena ceļa un romieši tā arī nespēja saņemt viņu dzīvu. Spartaku tuvcīņā tā sacirta, ka pēc kaujas viņa ķermeni tā arī neatrada.
Kapujas pilsētā (Kampānijas provinces centrs) bija liela gladiatoru skola. 74.g.pmē. gladiatoru vidū radās sazvērestība – tie slepus gatavoja sacelšanos. Sargi, kas apsargāja skolu-cietumu, par to uzzināja, tomēr dažiem desmitiem vergu izdevās aizbēgt. Viņi patvērās Vezuva klinšainajā virsotnē.
Spartaks (?–71.g.pmē.) - vadonis. Bēgļi par savu vadoni ievēlēja Spartaku, kam piemīta milzīgs spēks un drosme. Spartaks bija cēlies no Balkānu pussalas ziemeļiem – Trāķijas (tātad – iespējams no baltiem!) un kritis romiešu gūstā.
Antīkajiem autoriem (Apiānam, Plūtarham, Orozijam, Floram, Sallustijam, Titam Līvijam u.c.) par Spartaka dzīvi sniegtas visai pretrunīgas liecības. Plūtarhs un Apiāns stāsta, ka par bēgšanas mēģinājumu viņu nodeva gladiatoru skolā Kapujā.
Cīņa pie Vezuva. Sākumā dumpinieki bija apbruņoti tikai ar nosmailinātiem mietiem un dažiem virtuves nažiem, no vīnstīgām viņi sev nopina vairogus. Ar tādiem ieročiem spartakieši uzbruka vergturu muižām un garām braucošiem vezumniekiem. Apbruņojās ar trofeju ieročiem, tiem sāka pievienoties citi vergi.
3000 romiešu kareivji aplenca vergu bāzes vietu. Romieši ieņēma vienīgo taku, kas uz to veda un cerēja dumpiniekus piespiest padoties ar badu. Taču spartakieši no vīnstīgām nopina garas virvju kāpnes un nokāpa lejup pa stāvajām klinšu sienām. Tad viņi uzbruka pārsteigtajiem romiešiem no aizmugures un tos iznīcināja.
Dumpja attīstība. Vēsts par Spartaka komandas panākumiem izplatījās pa visu Itāliju. No visurienes šurpu nāca vergi un Spartaka vadībā to sapulcējās desmitiem tūkstošu. Tie runāja dažādās valodās un viens otru nesaprata. Spartaks pēc romiešu karaspēka parauga ieviesa stingru disciplīnu, noorganizēja kājnieku vienības, kavalēriju un izlūkus. Dienu un nakti dumpinieku nometnē kala ieročus.
Cīņas. Spartaks veda savu karaspēku uz ziemeļiem. Pētnieki domā, ka viņš ir gribējis aiziet no Itālijas ar iespējami lielāku izbēgušo vergu skaitu cauri Austrumu Alpiem.
Senāts saprata Spartaka armijas draudošo spēku un 72.g.pmē. nosūtīja pret to abus konsulus L.Helliju un H.Lentulu ar karaspēku – apmēram 70 000 kareivju.
72.gada pavasarī no Spartaka vienības atšķēlās 20 000 ar Kriksu priekšgalā. Konsuliem (saskaņā ar tradīciju, Kriksu sakāva konsula Lūcija Hellija Poplikolas legāts) izdevās sakaut un iznīcināt šo vergu vienību Apūlijas ziemeļos pie Gorgana kalna. Pēc tam viņi gribēja aplenkt un iznīcināt arī sacelšanās dalībnieku galvenos spēkus. Taču Spartaks atminēja konsulu plānus un, neļaudams tiem savienoties, sakāva katru konsulu atsevišķi - 72.g.pmē. Spartaks sakāva konsulu Lūciju Helliju Poplikolu. Pēc dažiem vērtējumiem Spartaka armija tai laikā sasniegusi jau 120 000 lielumu. Dumpinieki ar kaujām (vairākkārt sakāva romiešus, piemēram pie Mutīnas pilsētas Ziemeļitālijā) izgāja cauri visai Itālijai un nonāca Po upes ielejā. Tad pēkšņi Spartaks pagriezās atpakaļ. Domājams, ka daudzi vergi nevēlējās pamest Itāliju, taču iemesli vēsturniekiem nav īsti skaidri.
Vēsts par Spartaka atgriešanos izraisīja milzīgu satraukumu romiešos. Tie steigā savāca lielu armiju, cīnīties devās arī daudzi vergturi paši. Par armijas komandieri 72.g.pmē. rudenī Senāts iecēla M.Licīniju Krasu un piešķīra tam 6 leģionus. Uz Itāliju tika izsaukts arī karaspēks no Spānijas un Balkānu pussalas.
Spartaks saprata, ka viņam ir pārāk maz spēku, lai aplenktu Romu, un veda savus spēkus uz Itālijas dienvidiem.
Krasa karaspēks stājās tam ceļā, mēģinot Spartaka armiju aplenkt Picēnā, bet nesekmīgi, jo tika sakauts viens no tā palīgiem - Mummijs. Tā spartakieši izlauzās un devās uz Itālijas dienvidiem. Kareivji tik ļoti baidījās no vergiem, ka tiem tuvojoties bēga pat veselas vienības. Lai atjaunotu kārtību armijā, Krass izlozes kārtībā nonāvēja katru desmito kareivi bēgušajās vienībās.
Spartaks ar savām vienībām devās uz Itālijas DR ragu, lai pārceltos uz Sicīliju, gribēdams arī tur izraisīt vergu sacelšanos (kas laikam tur jau bija sākusies). Pirāti par samaksu nosolījās dumpiniekus pārcelt pāri Mesīnas jūras šaurumam, taču piekrāpa. Vergi paši uzbūvēja plostus, bet pēkšņi iesākusies vētra tos izmētāja. Kaut arī Sicīlija bija tuvu, Spartakam to sasniegt neizdevās.
Krass tā arī neuzdrošinājās uzbrukt Spartakam. Viņš ieņēma šaurumu, pa kuru gāja vienīgais ceļš no zemesraga. Tam šķērsām romieši izraka dziļu grāvi un uzbēra augstu valni. Spartaks ar karaspēku bija iekļuvis lamatās un viņa nometnē sākās bads.
Spartaka sakāve. „Labāk mirt no šķēpa, nekā no bada,” – Spartaks uzrunāja savus karotājus. Kādā vētrainā ziemas naktī viņš savu armiju veda triecienā uz valni. Vienā vietā viņi aizbēra grāvi, ieņēma valni un izlauzās no lamatām. Tā Spartaks savus ļaudis izveda uz Lukiāniju.
Ap 12 000 vergu ar Kastu un Hanniku vadībā atdalījās no Spartaka armijas, kas devās uz Brundīziju. Krass tiem negaidīti uzbruka un iznīcināja. Šai laikā Itālijā malā izcēlās leģioni no Spānijas karavadoņu Gneja Pompeja un M.Lukullas vadībā. Lai romiešiem neļautu apvienoties, Spartaks ar karaspēku devās pret Krasu.
71.g.pmē. pavasarī Apūlijā notika dumpinieku pēdējā kauja. Spartaks pats mēģināja izlauzties līdz Krasam, lai romiešus atstātu bez vadoņa. No Spartaka cirtieniem krita divi pretinieka komandieri, bet pašu Spartaku arī ievainoja gurnā. Ievainotais Spartaks turpināja cīnīties, stāvēdams uz viena ceļa un romieši tā arī nespēja saņemt viņu dzīvu. Spartaku tuvcīņā tā sacirta, ka pēc kaujas viņa ķermeni tā arī neatrada.
Pēc romiešu atstātajām liecībām spartakieši cīnījās ļoti drosmīgi, taču pārspēks bija liels. Spartaka armija tika sakauta un daudzi dumpinieki gāja bojā, bet tā paliekas izklīda.
Piesteigušies Pompeja leģioni iznīcināja dzīvus palikušos vergus. Gūstekņus sita krustā. Gar ceļa malu no Kapujas līdz Romai stāvēja 6000 krustu ar mirstošajiem spartakiešiem.
Atsevišķas spartakiešu dumpinieku vienības Itālijas dienvidos darbojās vēl vairākus gadus.
Grāmatas.
Rafaelo Džovanjoli "Spartaks" (1874.g., latviski 1914. un 1974.gg.).
Saites.
Senā Roma.
